“Manis dēļ, tautu meita,
Balta vien nestaigā.
Kad es jemšu, es pajemšu,
Būtu melna, kā vambole.”
(Dainu skapis, 191e,
Kuldīgas apriņķa Kursīšu pagasts)
– Nu labi, tad es zvanu, – Andris ar vīrišķīgi pārliecinātu žestu noņēma tālruņa klausuli, mirkli padomāja, nopūtās un atlika klausuli atpakaļ. Un pacēla acis. Viņu skatieni atkal sastapās.
– Vienkārši piezvani, un viss, – viņa mierīgā balsī sacīja un nolika savu silto, apaļīgo plaukstu uz Andra rokas. – Kas būs, tas būs.
– Tu domā, ka viņa… sapratīs? – Andris nu jau trešo vai ceturto reizi pārjautāja.
– Nu kādēļ gan ne? – viņa vēlreiz pacietīgi atkārtoja to pašu, ko torīt jau bija teikusi vairākkārt. – Galu galā, viņa ir izglītota sieviete. Un mums tagad, paldies Dievam, ir divtūkstoš otrais gads; visas pagātnes lietas ir palikušas pagātnē. Un tu esi viņas vienīgais dēls…
– Un es arī esmu pieaudzis vīrietis, nevis mazs zēns, – Andris stingri noteica. – Es pats esmu atbildīgs par savu likteni un tiesīgs par to lemt. Tā ir mana dzīve – tikai mana… tas ir, tikai mana un tavējā. Savu mammu es vienmēr mīlēšu un cienīšu, taču par savu dzīvi lemšu pats. Un es domāju, ka tu, kad viņu satiksi, viņai iepatiksies; tu taču vienkārši nevari neiepatikties! Jebkurā gadījumā, lai ko viņa neteiktu… es tevi mīlu! – un viņa skatiens cieši savienojās ar viņas skaisto, plato, tumšo acu skatienu. Viņam šķita, ka šajās acīs nogrimst vai visa pasaule. Andris ar patiku pārlaida ātru skatienu savai izredzētajai no matu galiņiem līdz papēžiem – tā, kā bija darījis jau simtiem un tūkstošiem reižu. Šīs brīnumdaiļās acis zem lokveida uzacīm, šie brīnišķīgie kuplie mati, šie harmoniskie sejas vaibsti, šīs ieapaļās lūpas, šis tvirtais augums ar platajiem gurniem, – nu kā lai šādu meiteni neiemīl?
– Es arī tevi mīlu, – viņa pasmaidīja, pievirzījās tuvāk un uzspieda uz Andra lūpām skūpstu – karstu un saldkairu, kā vienmēr. Un, kā vienmēr, šā skūpsta izraisītās baudas trīsas izskrēja caur visu ķermeni kā elektriskās strāvas lādiņš. “Es taču esmu vīrietis, galu galā”, Andris nodomāja, ātri paķēra klausuli un, taustiņus apņēmīgi rībinādams, ievadīja garo tālsarunas numuru.
Pēc brīža klausulē sāka skanēt retu pīkstienu virkne, bet Andris gaidīdams paraudzījās pa logu. Precīzāk sakot, latvietis Andris, Pretorijas universitātes postdoktorantūras pētnieks fiziskajā antropoloģijā, paraudzījās pa logu. Divistabu dzīvoklis, kuru viņi abi jau otro mēnesi īrēja, atradās Menloparkas rajonā, ērtā attālumā no universitātes. Ielu aiz loga apspīdēja jautra pēcpusdienas saule, taču šeit, Dienvidāfrikā, bija ziema un daudzi koki stāvēja kaili, bez lapām. Savukārt Tukumā, kur dzīvoja Andra māte un kur viņš pats bija piedzimis un uzaudzis, Jāņi jau bija nosvinēti un tuvojās liepu ziedēšanas laiks.
– Hallo, – otrā galā beidzot atskanēja mātes balss – tāda pati, kā vienmēr. Tipiska pirmspensijas vecuma latviešu skolotājas balss. Mazliet nogurusi.
– Čau, mammu! – Andris ar uzspēlētu jautrību iesaucās (pārejot no angļu valodas uz latviešu, jo viss šeit iepriekš atveidotais dialogs bija noritējis angliski). – Nu, kā tev iet? – Un, lai mazliet attālinātu liktenīgo brīdi un pašam nomierinātos, sāka uzdot jautājumus par šo un to, čalot un jokot. Bet minūtes gāja uz priekšu un tālsaruna nebija lēta. Beidzot Andris sadūšojās. Reiz taču tas ir jāizdara.
– Zini, mammu, man tev jāpasaka kaut kas ļoti, ļoti svarīgs, – viņš svinīgā balsī iesāka. Nav slikti: drosme, šķiet, nav pazudusi; sirds nemaz tik traki nedauzās un balss nedreb.
– Ā? Ko tad? – māte ar tramīgām aizdomām jautāja.
– Man ir laimīga ziņa, – Andris iesmējās, un tas pat nemaz neizklausījās nervozi. – Esmu saticis sava mūža mīlestību, vakar es viņu bildināju un mēs drīz precēsimies! – Un, lai māte nepagūtu kaut ko iestarpināt, ātri turpināja, – Un tas vēl nav viss: pēc divām nedēļām mēs abi lidosim uz Latviju – biļetes mums jau ir –, un es tevi ar viņu iepazīstināšu. Ļoti jauka meitene, tev viņa patiks! Gudra un izglītota. Tikai latviski viņa diemžēl nerunā, bet tas jau, zini, ir laika jautājums…
Māte brīdi klusēja (Andris mēģināja iedomāties, kāda varētu būt viņas sejas izteiksme), tad piesardzīgi ieklepojās un jautāja:
– Un kā viņu sauc? – Tas brīdis nu bija pienācis, bet tas nemaz nevarēja nepienākt.
– Viņu sauc, – Andra sirds strauji salēcās, – pilnajā vārdā tā: Zanele Šabangu-Mzuka.
Vada otrajā galā uz brīdi iestājās riebīgi nomācošs klusums – kā auksti, pie pannas piekaltuši tauki. Tad beidzot atskanēja mātes balss – šoreiz neierasti aizsmakusi:
– Andri, tu joko?
Apmēram kaut ko tādu viņš bija gaidījis.
– Nē, nejokoju vis. Kādēļ tu tā saki? – Jautājums bija negodīgs, jo Andris lieliski zināja atbildi. Taču viņam šķita, ka šis teātris ir jāizspēlē līdz galam.
– Viņa… ir melna? – māte turpināja jautāt tajā pašā aizsmakušajā balsī.
– Jā, melna, – Andris atbildēja. – Tas ir, ne jau tādā nozīmē “melna”, kā poda dibens; drīzāk tāda… gaišbrūna. Bet Zanele ir ļoti simpātiska; Zanele tev patiks… – Andris pieķēra sevi, ka īpaši uzsver šo vārdu – “Zanele”. Acīmredzot kaut kur viņa zemapziņas nostūros bija radusies ideja, ka šis vārds ir līdzīgs latviešu meitenes vārdam “Zane” un tas varētu visu šo situāciju mātes ausīs kaut kā “mīkstināt”. Muļķīgi? Jā, pilnīgi muļķīgi un absurdi. Taču vai no šādām zemapziņas kustībām var sagaidīt kaut ko racionālu? Andris turpināja ātri bērt tādas pašas muļķības – faktiski varbūt pareizas, taču konkrētajā situācijā pilnīgi bezjēdzīgas, un viņš pats to lieliski saprata:
– Viņa ir radiniece vienai pazīstamai dienvidafrikāņu politiķei, zini? – (Kā un kādēļ lai māte, Tukuma skolotāja, to zinātu?) – Tu zini, viņas uzvārda pirmā daļa ir “Šabangu”; viņa pati ir zulu tautības, bet Šabangu klans ir ļoti slavens! Viena tā daļa deviņpadsmitajā gadsimtā pārcēlās pie svazi jeb svati tautas… – (It kā tam būtu kāda nozīme.)
– Tu esi sajucis prātā! – māte sausi pārtrauca.
– Kāpēc? – Andris pēkšņi sajuta sevī niknumu un reizē cīņas sparu. – Tev nepatīk, ka viņa ir melna?
– Jā, arī tas. Bet ne tikai.
– Un kas tad vēl? Nu, pasaki, kas vēl?
– Andri, tā taču ir pavisam cita kultūra! – māte iekliedzās gandrīz histēriskā tonī, kurā jautās asaru pieskaņa. – Cita mentalitāte! Jūs padzīvosiet kopā un redzēsiet, ka kopā nesaderat! Ab-so-lū-ti! Tu patiešām to nesaproti?
– Cita mentalitāte? – Andris apvainoti iesaucās. – Nu, vai zini! Zanele nav nekāda mežone no savannas! Viņai, vai zini, ir augstākā izglītība; viņas tēvs ir valsts ierēdnis, un vectēvs vēl aparteīda laikos strādāja par ārstu! – Nekad mūžā Andris vēl nebija tā strīdējies ar māti: asi, nikni, nopietni.
– Es runāju ne par to, – mātes balss kļuva mierīgāka. – Tu pats visu lieliski saproti.
– Nē, nesaprotu! – Andris atcirta un pēkšņi atcerējās savu nelaiķa tēvu. – Tu… tu taču pati savulaik apprecējies ar tēti, lai gan viņš bija krievs!
– Nerunā muļķības! – māte atkal sāka kliegt, šoreiz skaļi un pa īstam. – Ko tu tēlo muļķi! Kā to var salīdzināt?!
– Nu, labi, – Andris turpināja. – Skaties: mūsu pētniecības programmā ir viens amerikānis, Bobs, un viņš šeit ir saticis un grasās precēt vienu meiteni no baltajiem būriem; viņu sauc Annelīze van der Merve. Tāda blonda, zilacaina, pēc izskata var noturēt par latvieti. Un Annelīzei ir māsīca, viņai ļoti līdzīga – Riāna; viņa strādā pie mums par laboranti. Ja es tev pateiktu, ka precēšos ar Annelīzi vai Riānu, tad tev nekādu iebildumu nebūtu?
– Nē, tad iebildumu nebūtu.
– Bet balto afrikāneru mentalitāte tik un tā atšķiras no latviešu mentalitātes! – Andris triumfējošā tonī noskaldīja. – Piemēram, latviešu vairākums ir luterāņi, bet viņi lielākoties ir kalvīnisti. Nu, un citas atšķirības arī ir. Tad sanāk, ka tev nepatīk tieši tas, ka Zanele ir melna!
– Labi, lai tā sanāk, – māte strupi attrauca. Andris sašutis turpināja:
– Bet tas taču ir vistīrākais rasisms, mammu! Es biju domājis, ka mēs tam esam tikuši pāri: gan mēs ar savu padomisko domāšanu, gan šeit pēc aparteīda beigām…
– Jā, ja gribi, vari uzskatīt mani par rasisti. Bet es ne tādēļ laidu tevi pasaulē un audzināju… – mātes balss aprāvās.
– Ne tādēļ, lai – ko?! Ne tādēļ, lai – ko?! – tagad jau Andris kliedza klausulē pilnā balsī. – Ne tādēļ, lai es apprecētos un izveidotu ģimeni ar nēģerieti? Tas ir tas, ko tu gribi teikt?
– Jā, ja vēlies – tieši to.
– Mamma, lūdzu, – Andris atvilka elpu un, par spīti niknuma sajūtai, atrada sevī spēku runāt mierīgā, samiernieciskā tonī. – Nu kā tu vari cilvēku tiesāt un vērtēt pēc ādas krāsas vien? Satiec viņu, parunā ar viņu, kā cilvēks ar cilvēku. Kā tu vari zināt, ka viņa tev neiepatiksies un ka tev pēc tam nebūs kauns par to, ko tu tagad man saki?
Vada otrajā galā brīdi valdīja klusums. Tad māte ļoti klusu vaicāja:
– Un kā izskatīsies jūsu bērni? Kur viņi dzīvos un cik viegli viņiem būs dzīvot – par to tu nepadomāji?
– Mammu, mēs ar Zaneli šo jautājumu esam jau izrunājuši… Bet zini, ko, – Andris pēkšņi neierasti skarbi paziņoja. – Mēs abi esam pieauguši cilvēki un mēs esam visu izlēmuši. Es viņu mīlu, un viss. Turklāt es viņu jau esmu oficiāli bildinājis.
– Visu vienmēr var atsaukt, kamēr vēl nav sakas kaklā uzliktas, – klausulē atskanēja tikko jaušami čuksti. Andris līdz galam nesaprata mātes vārdus, taču viņam likās, ka māte ir pateikusi tieši to.
– Tā! Mammu! – Andris stingri noskaldīja un ar plaukstu spēji uzsita pa galda virsmu. – Mums jau viss ir izlemts. Tu gribi, lai mēs tagad atbrauktu uz Latviju, vai tomēr negribi mūs redzēt?
– Man nevajadzēja laist tevi uz Āfriku, – mātes balss nu bija rūgti apātiska. – Man bija priekšnojauta, ka kaut kas tāds notiks…
– Mammu! – Andris iesaucās. – Es tev jautāju: vai mums braukt vai nebraukt? Tu gribi mūs redzēt vai ne?
– Dariet, kā gribat, – māte strupi attrauca. Un saruna pārtrūka.
Andris nolika klausuli un dažas sekundes klusējot vērās pa logu, aiz kura bija tieši tā pati pēcpusdienas saules apmirdzētā Menloparkas iela. Dvēsele jutās pretīgi – Andrim pat pietrūka vārdu, lai aprakstītu savas tābrīža izjūtas –, un arī ķermenis bija vārgs un bezspēcīgs, it kā visa dzīves enerģija būtu pēkšņi to pametusi. Tad viņš pagriezās pret Zaneli, viņu skatieni sastapās, un Andris izmocīja kaut ko smaidam līdzīgu.
– Nu, ko viņa galu galā teica? – Zanele norūpējusies jautāja.
– Nekas, viss būs labi, – Andris norūca un skaļi nopūtās.