Kādas transpersonas skatījums uz dzimumu

Publicējam kādas anonīmas personas, kura parakstījās kā “Telos lasītājs”, atsūtītu vēstuli. Esam to viegli rediģējuši skaidrībai.

Esmu dzimis Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Audzis parastā ģimenē. Mūsdienās varbūt teiktu “disfunkcionālā ģimenē”, bet, tā kā tādu man apkārt bija vairākums, tad ne ar ko neparasta mana ģimene nebija.

Cik vien sevi spēju atcerēties, es gribēju būt meitene. Par savu vēlmi nevienam neteicu. To, ka tas nav iespējams, es diezgan labi nojautu. Vēl man bija bail, ka mani ne tikai nesapratīs, bet arī ilgi un nežēlīgi vilks uz zoba. Ja tas būtu kāds sīkums, es ar to varētu samierināties. Bet tāda vēlme mazam bērniņam nav nekāds sīkums. Tas ir milzīgs un dziļš spēks, kuram pretoties nav izredžu.

Savu atšķirību no citiem es izjutu vairāk, kad uzsāku skolas gaitas. Klasē tu nevari aizmirst savu bioloģisko dzimumu. Tu brutāli un viennozīmīgi tiec pieskaitīts tiem, kuriem starp kājām ir tas pats, kas tev. Manā skatījumā – pie bļaujošu plānprātiņu bara, kuriem slimu baudu sagādāja mocīt vājākos, īpaši tos, kuriem starp kājām nebija tas pats, kas viņiem.

Mēģināju draudzēties ar meitenēm par spīti tam, ka viņas manī saskatīja potenciālo ienaidnieku. Tāpat mēģināju draudzēties ar puikām, par spīti tam, ka mūsu intereses bija ļoti atšķirīgas. Centos būt principiāls, nedarīt nevienam pāri. Mēģināju iekļauties sabiedrībā, darīt kā visi. Diez ko labi šīs pretrunīgās lietas savienot nesanāca. Tā es daudzus garus gadus biju nesaprastais dīvainītis, kuram nereti darīja pāri.

Par to, ka ir cilvēki, kas mēdz būt piedzimuši pretējā dzimuma ķermenī, biju dzirdējis bērnībā, mamma reiz stāstīja. Es zināju, ka tas attiecas arī uz mani. Par dzimuma maiņas operācijām, iespējams, arī biju dzirdējis, bet zināju, ka tas nav man, jo baidījos no vecāku reakcijas.

Līdz ar pubertātes iestāšanos man kļuva vēl grūtāk. Meitenes kļuva aizvien pievilcīgākas un skaistākas. Diez vai to ir iespējams saprast cilvēkam bez līdzīgas pieredzes, bet es viņas stipri apskaudu. Jo te nu tu esi tāds neglīts, neizdevies un notiesāts uz mūžu bez izredzēm būt skaistai – tādai, kā vēlies un jūties dziļi sevī. Un tas viss tikai tāpēc, ka tev nepaveicies piedzimt ar locekli starp kājām.

Ja es būtu piedzimis daudzus gadus vēlāk kādā attīstītākā valstī un, iespējams, citādākā ģimenē, būtu ar vecāku un mediķu atbalstu uzsācis un droši vien arī pabeidzis ceļu uz dzimuma maiņu. Šodien man ir gandrīz 40 gadu un es saku paldies Dievam un vecākiem, ka tas tā tomēr nav noticis. Vai tāpēc, ka esmu sapratis, ka šīs bērnības vēlmes bija muļķīgas iedomas un ka beidzot jākļūst par īstu vīru? Nē, nekā tamlīdzīga.

Bet atgriezīšos pie pubertātes gadiem. Man sanāca mainīt skolu un ļoti paveicās, ka jauno klasesbiedru vidū vairums bija apdāvināti un inteliģenti cilvēki. Tikai tad, kad biju ar viņiem sadraudzējies, sapratu, cik ļoti man nebija paveicies pirms tam. Turklāt nomira mans tēvs un pamazām sāku justies mazliet brīvāk gan mājās, gan sabiedrībā. Es sajutu, ka esmu savas dzīves noteicējs un, lai ko es izdarītu, sodīt mani var tikai ārēji. Mana iekšējā būtība paliks nemainīga.

Mana vēlme būt meitenei nekur nepazuda. Tikai, dzīvojot pilnvērtīgāku dzīvi, uzmanību vairāk pievērsu citām lietām. Ārēji mana vēlme nebija redzama. Es biju visnotaļ parasts puisis. Man vienmēr ir patikušas meitenes. Zēni nekad.

Līdz ar interneta plašāku pieejamību es meklēju un atradu vairāk informācijas par sev līdzīgiem cilvēkiem. Biju diezgan pārsteigts, ka tādu ir ļoti daudz. Uzzināju, ka dzimuma maiņas operācijas ir dārgas, bet pasaulē visnotaļ izplatītas. Tomēr pastāv daudzi praktiski sarežģījumi. Regulāri jāveic procedūras dzimumorgānu uzturēšanai funkcionālā kārtībā. Mēdz būt nevēlamas blaknes hormonu lietošanai. Atkarībā no indivīda izskata un vēlmēm var būt vajadzīga arī sejas plastiskā ķirurģija. Iedzimtās auguma uzbūves dēļ cilvēkam var būt ļoti sarežģīti, reizēm pat neiespējami, izskatīties pēc sievietes. Ādamābols nepazūd pats no sevis. Jaunie dzimumorgāni mēdz izskatīties un smakot ne gluži tā, kā sākotnēji iecerēts. Visbeidzot, nozīmīgs skaits cilvēku nožēlo veiktās dzimuma maiņas operācijas. Nereti izeju viņi meklē pašnāvībā.

Ja bez ilūzijām uz to paskatāmies – kas gan ir cilvēks, kurš bioloģiski piedzimis kā vīrietis, bet pēc vairākām operācijām šķīries no sava dzimumlocekļa un ticis pie krūšu implantiem? Vai viņš bioloģiski ir klasificējams kā sieviete? Būsim godīgi. Nē.

Bioloģiski viņš joprojām ir cilvēks, kurš piedzimis kā vīrietis, bet tagad ir bez dzimumlocekļa un ar krūšu implantiem. Viņš vizuāli ir līdzīgāks sievietei, bet tas viņu nepadara par sievieti.

Citus mulsinošajā dzimumidentitātes jeb, kā tagad mēdz teikt, “dzimtes” (gender) ziņā šim cilvēkam teorētiski viss ir vienkārši, jo nekam nebūtu jāmainās. Ja reiz viņš jutās kā sieviete un veica operāciju, tad pēc tās arī viņam būtu jājūtas kā sievietei. Ja tā tomēr nav, tad viņš vēl pirms operācijas nebūs ticis ar sevi skaidrībā. Tā notiek, jo dzimumidentitātes jautājumi var būt ļoti sarežģīti. Īpaši tas attiecas uz nepilngadīgajiem vai cilvēkiem, kas pilngadību sasnieguši nesen.

Ja ārsti apliecinās, ka bioloģiski piedzimušais vīrietis, kurš veicis dzimuma maiņas operāciju, vairs nespēs radīt bērnus, tad Latvijā viņu juridiski var atzīt par sievieti. Vai šis juridiskais dzimuma statuss ir visu to ciešanu un fiziski sāpīgās ķermeņa kropļošanas vērts? Gribas teikt, ka nē, bet uz šo jautājumu tomēr nav vienas, universālas atbildes. Dzimumidentitātes traucējumi ir dažādi, un nav korekti pret visiem gadījumiem attiekties vienādi. Mēdz būt cilvēki, kuriem dzīve savā iedzimtajā ķermenī ir tik nepanesami mokoša, ka viņi labprātāk izvēlas veikt pašnāvību, nekā sadzīvot ar to, ko Dievs viņiem devis. Viņiem, šķiet, labāk dzīvot operētā ķermenī, nekā doties nāvē.

Vēsturiski dažādās zemēs ir bijuši cilvēki, kas nepieder vienam no diviem dzimumiem. Tā bijis gan Amerikas indiāņiem, gan senajā Ēģiptē, gan Indijā, gan citur. Attiecīgi nav pareizi uzskatīt, ka šī ir jauna parādība, ar kuru cilvēce spiesta saskarties tikai tagad.

Diemžēl mūsdienu Rietumu civilizācija ir tik ļoti standartizēta, ka dzīve, nejūtoties labi kādā no diviem dzimumiem, praktiski nav iespējama. Lielākoties ir divu dzimumu tualetes. Divu dzimumu rotaļlietas. Divu dzimumu sporta sacensības. Divu dzimumu apģērbi. Divas dzimtes valodā. Divu dzimumu cīņa par līdztiesību, lai ko tas arī nozīmētu.

Ja cilvēks nejūtas ērti šajā izteikti duālajā pasaulē, dabiskā kārtā sāk šķist, ka otrā dzimuma pusē būtu ērtāk. Viņš tic pasaules duālajai uzbūvei, jo tā ir objektīvi redzamā realitāte. Tieši vēlme labāk iederēties apkārt esošajā pasaulē viņu provocē pārveidot savu ķermeni. Vai tiešām viņam to vajadzētu, ja būtu iespējams dzīvot pēc savām sajūtām, dzimuma identitāti neizvēloties un stingri nedefinējot?

Tieši duālā dzimumu pasaule, nepieciešamība vienmēr un visur piederēt pie sev nepieņemama dzimuma vai dzimuma lomas ir tā, kas transpersonu dzīvi padara tik grūtu. Taču Rietumu valstīs šo problēmu cenšas risināt tādā veidā, kas daudziem, arī man, liekas nepieņemams.

Vai man ir vajadzīgs, ka Satversmē vai kur citur īpaši uzsver manu cilvēktiesību aizsardzību? Nē, es taču esmu cilvēks, manas tiesības ir jāaizsargā neatkarīgi no mana dzimuma un esošie normatīvie akti to arī dara.

Vai ieraksts par dzimumu pasē mani neaizskar? Nē, ja vien nesajauc kopā bioloģisko dzimumu un manu iekšējo dzimuma identitāti. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Dokumentos būtu fiksējams cilvēka bioloģiskais dzimums, kuru nosaka, indivīdam piedzimstot. Šo ierakstu varētu mainīt pēc dzimuma maiņas operācijas, ja ir tāda vēlme. Bet cilvēka pašidentitāti dokumentos fiksēt nevajadzētu, jo tā var būt neskaidra un mainīga. Neredzu vajadzību valstij reģistrēt šādu informāciju.

Vai Latvijai ir nepieciešams ratificēt Stambulas konvenciju? Nē, neredzu no tās nekādu praktisku jēgu. Ratificēšana drīzāk radītu negatīvas sekas, jo uzkurinātu konfliktu starp kvēlākajiem tās aizstāvjiem un pretiniekiem.

Vai man ir nepieciešama īpaša tualete? Nē. Transpersonām tomēr ir raksturīgi ārēji izskatīties pēc viena vai otra dzimuma. Attiecīgi būtu jāapmeklē tā tualete, kurai paredzētajam dzimumam persona attiecīgajā brīdī ārēji izskatās līdzīgākā.

Vai bioloģiskajiem vīriešiem pēc dzimuma maiņas operācijas būtu jāļauj piedalīties sporta sacensībās kā sievietēm? Nē. Tādas personas nav ne pilnvērtīgi vīrieši, ne sievietes. Drīzāk viņi ir klasificējami kā invalīdi. Starptautiskā paralimpiskā komiteja jau šobrīd izdala 10 dažādas sportistu kategorijas. Šai būtu jābūt vienpadsmitajai.

Vai man ir vajadzīga īpaša “dzimte” valodā? Nē. Tas ievērojami sarežģītu ļoti daudzu cilvēku dzīves, arī manējo, bez būtiska praktiska ieguvuma.

Vai indivīdus, kuri vēršas pret transpersonām, būtu jāapklusina, jācenzē vai pat varbūt jāapsūdz par naida kurināšanu? Nē. Vārda brīvība ir ļoti nozīmīgas cilvēktiesības un tās nedrīkst ierobežot tikai tāpēc, ka kāds varētu par kaut ko apvainoties. Strīdos dzimst patiesība, bet, ja atšķirīgi viedokļi tiek cenzēti, pie patiesības nonākt nevar.

Vai bērniem būtu jāļauj brīvi izvēlēties savu dzimumu? Būtu godīgi bērnam izskaidrot, ka dzimumu mainīt patiesībā nemaz nav iespējams. Bet bērnam var būt nepieciešamība izvēlēties citu dzimuma identitāti. Vislabāk, protams, būtu, ja viņam tā nemaz nebūtu “jāizvēlas”, jo tad ir mazāka iespēja, ka viņš kļūdīsies un būs nelaimīgs visu atlikušo dzīvi.

Gadiem ritot, mans skatījums uz sevi un pasauli ir kļuvis aizvien reālāks. Es pārāk labi zinu, ka nevaru būt ne meitene, ne sieviete. Tieši tāpat es zinu, ka man visu atlikušo dzīvi nāksies sadzīvot ar vīrieša lomas tēlošanu. Jo es tāds neesmu un nekad arī nebūšu.

Piemēram, es ļoti nekomfortabli jūtos vīriešu ģērbtuvēs, bet varu ar to sadzīvot. Mazāks kopējais ļaunums ir, ja paciešos es, nevis dodos pieprasīt sev tiesības ģērbties kopā ar sievietēm un morāli traumēju lielu skaitu cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgi.

Kā tad vislabāk atvieglot transpersonu dzīvi? Vienkārši lieciet viņus mierā. Pēc iespējas nespiediet savus bērnus un līdzcilvēkus ieņemt kādu no dzimuma lomām. Tas ir bezjēdzīgi un var novest pie lielas nelaimes. Katram cilvēkam ir svarīgi, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir. Pieņemiet arī viņus, cik vien to spējat. Un jūs redzēsiet – šie cilvēki jutīsies laimīgāki un viņiem līdz ar to mazināsies vēlme un vajadzība mainīt pasauli jums nepieņemamā veidā. Viss palēnām atrisināsies pats no sevis.

Saviem nelaimes brāļiem un māsām es vēlos nodot nepopulāru un mūsdienu kontekstā, iespējams, arī nekorektu vēsti. Es zinu, ka jums nav viegli. Bet, ja jūs spējat izturēt, neveiciet operācijas. Nekropļojiet savu dzimto ķermeni. Cita jums nav un nebūs. Ja ticat Dievam, tad, lūdzu, noticiet arī, ka Dievs jūs tādus ir radījis ar nodomu. Ir cilvēki, kuri piedzimst akli, kurli vai ar citiem briesmīgiem defektiem. Mums vēl ir ļoti paveicies.

Dzīvē ir daudz jauku lietu, kuru baudīšanai dzimumidentitātei nav nozīmes. Centieties paplašināt savu redzesloku, izmēģināt jaunas lietas, palīdzēt citiem cilvēkiem. Mēģiniet dzīvot, nebūdami savas dzimuma identitātes vergi.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: