Kampaņa pret Somijas parlamenta deputāti Peivi Resenenu

Peivi Resenena (Päivi Räsänen) ir Somijas parlamenta deputāte kopš 1995. gada. Laikā no 2004. līdz 2015. gadam viņa bija Kristīgo demokrātu partijas priekšsēdētāja un laikā no 2011. līdz 2015. gadam – Somijas Iekšlietu ministre. 2021. gada 29. aprīlī Somijas ģenerālprokurore nolēma deputāti Peivi Resenenu saukt pie kriminālatbildības trīs apsūdzībās: par 2004. gadā uzrakstītu brošūru, par 2019. gadā Somijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam veltītu tvītu un par viņas komentāriem radio intervijā Rūbenam Stilleram.

2019. gada jūnijā Somijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas valde paziņoja par savu oficiālu sadarbību ar LGBT pasākumu “Pride 2019”. Resesena sociālajā plašsaziņas līdzeklī Twitter apšaubīja šo savas baznīcas vadības lēmumu, citējot Bībeles fragmentu no Pāvila Vēstules romiešiem (1:24–27). Tvīta tekstā viņa jautāja: “Kā Bībele, kas ir Baznīcas doktrinālais pamats, saskan ar ideoloģiju, kurā kaunu un grēku paaugstina līdz lepnumam (pride)?” Šajā tvītā vārdi “grēks” un “kauns” bija vērsti nevis pret kādu cilvēku grupu, bet gan pret ideoloģiju. Tomēr ģenerālprokurors šo tvītu interpretēja kā kūdīšanu pret noteiktu cilvēku grupu.

Savukārt 2004. gadā Resenena bija publicējusi brošūru ar nosaukumu Vīrieti un sievieti Viņš tos radīja. Homoseksuālas attiecības izaicina kristīgo priekšstatu par cilvēku par baznīcas un sociālo politiku seksualitātes un laulības jomā. Izklāsta pamatā bija bibliskā mācība un tās interpretācijas.  

Vispirms Resenenas tvītu un brošūras tekstus pētīja un izmeklēja Somijas policija, jo kāds pilsonis lūdza policiju noskaidrot, vai Resenena nav izdarījusi kūdīšanas noziegumu pret noteiktu personu grupu. Galvenais izmeklēšanas inspektors Marku Silens 2019. gadā pieņēma lēmumu neveikt pirmstiesas izmeklēšanu saistībā ar brošūras tekstu, savu lēmumu balstot atzinumā, ka aizdomām par nozieguma izdarīšanu nav pamata. Savā desmit lappušu garajā spriedumā Silens pamato, ka brošūrā paustie viedokļi ietilpst tiesiski aizsargājamas runas tvērumā.

Mans mērķis šajā rakstā ir parādīt, ka Somijas ģenerālprokurores veiktā Resenenas vārdu interpretācija ietver subjektīvu elementu un pat neobjektivitāti, un es aizstāvēšu šādas tēzes:

(1) Ģenerālprokurores interpretācija ir pretrunā tai interpretācijai, kuru sniedza izmeklēšanas inspektori Marku Silens un Tēmu Jokinens; viņi veica sākotnējo izmeklēšanu un secināja, ka Resenena nav izdarījusi noziegumu.

(2) Ģenerālprokurores izvirzītajās apsūdzībās Resenenas skatījums ir interpretēts kļūdaini un ievērojami izkropļots. Pati Resenena komentē: “Man neizbēgami rodas jautājums, vai Valsts prokuratūras preses relīzes pamatā ir reliģiskās kompetences trūkums, apzināta sagrozīšana vai mērķtiecīgi centieni veidot sabiedrisko domu?”

Izmeklēšanas inspektora Silena analīze

Somijas Kriminālkodeksa 11. nodaļas 10. pants nosaka: “Persona, kas dara pieejamu vai izplata sabiedrībā informāciju, viedokli vai citus vēstījumus, kuri ietver draudus, apmelo vai apvaino rases, ādas krāsas, izcelsmes, nacionālās vai etniskās piederības, reliģijas vai personīgās pārliecības, seksuālās orientācijas vai invaliditātes dēļ vai uz cita līdzīga pamata, tiek sodīta par kūdīšanu pret personu grupu ar naudas sodu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.”

Neskatoties uz to, ka jēdzienu “naida runa” lieto ļoti plaši, galvenais izmeklēšanas inspektors Marku Silens savā paziņojumā norāda, ka nepastāv ne valsts, ne starptautiski atzīta “naida runas” definīcija, kā arī nav vispārpieņemta pamatojuma, lai spriestu, vai rakstītais ietver draudus vai ir apmelojošs, vai aizskarošs.[1] Tā kā Resenenas brošūrā nav atrodama tieša vai netieša iebiedēšana, Silena mērķis bija novērtēt, vai rakstītais satur draudus, apmelo vai apvaino. Pēc Silena domām, apmelošana un apvainošana ir atšķirīgas darbības. “Apmelošana” šajā kontekstā nozīmētu kādu cilvēku grupu apzīmogot kā noziedzīgu vai zemāk stāvošu. Savukārt “apvainošana” nozīmētu kādas cilvēku grupas locekļu salīdzināšanu ar parazītiem vai dzīvniekiem, kā arī kādas cilvēku grupas diskriminācijas padarīšanu par pieņemamu vai vardarbību pret šo grupu – par vēlamu.

Silens atsaucas uz juridisko literatūru, kas stingri aizsargā reliģiski motivētu komunikāciju un rīcību. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrai vārda brīvība aizsargā ne tikai pozitīvus, nekaitīgus vai neitrālus apgalvojumus, bet arī apgalvojumus, kurus var uzskatīt par satraucošiem, traumējošiem vai nekorektiem.[2] No otras puses, nav atļauta tāda reliģiska komunikācija un sludināšana, kas ir vardarbīga, aizskaroša, veikta piespiedu kārtā vai uzmācīga un indoktrinējoša.[3]  

Pēc Silena domām, negatīva un pat naidīga publiska runa pati par sevi bez konkrētas un pierādāmas saistības ar iebiedēšanu, apmelošanu vai aizskaršanu nav sodāma. Tāpat nevienu nevar sodīt par maldinošas vai nepatiesas informācijas izplatīšanu. Kādu apgalvojumu vai paziņojumu var sodīt kā apmelojošu vai apvainojošu, ja tas bez pamata apsūdz noziedzīgas darbības veikšanā. “Tiesu praksē ir pieņemts, ka par neslavas celšanu un goda aizskaršanu soda, ja kādas cilvēku grupas pārstāvji tiek pielīdzināti noziedzniekiem, piemēram, teroristisku aktu un citu krimināli sodāmu darbību veicējiem. Tādējādi apgalvojumu, ka visi homoseksuāļi ir pedofili, varētu traktēt kā kūdīšanu un kvalificēt kā sodāmu apmelošanas un aizskaršanas gadījumu.”  

Silens uzskata, ka Resenenas rakstītais neietilpst šajā kategorijā. Brošūrā Resenena kritizē bērnu un jauniešu seksuālo audzināšanu, apgalvojot, ka tā ir virspusēja un veicina bērnu eksperimentēšanu ar savu seksualitāti; savienojumā ar visas sabiedrības morālo standartu lejupslīdi tā, viņasprāt, ir bīstama kombinācija. Silena skaidrojumā Resenenas nolūks šeit ir sacīt, ka mūsdienu seksuālā audzināšana nespēj pasargāt jaunus zēnus no vecākiem vīriešiem un ka šādas aizsardzības trūkums ir bīstams. Viņš secina: “Objektīvi vērtējot, šo apgalvojumu nevar saprast kā Resenenas veiktu visu geju nodēvēšanu par pedofiliem”. Ja to skaidrotu pretēji, tas, viņaprāt, novestu pie pamattiesību uz vārda brīvību ierobežošanas tādu iemeslu dēļ, kurus nevar atzīt par nepieciešamiem. Tas nozīmētu “paplašināt noziedzīga nodarījuma pazīmes tādā veidā, kādu krimināltiesības nepārprotami nepieļauj”. Pēc Silena domām, Resenena neveica noziegumu, uzskatot homoseksualitāti par novirzi no statistiski biežāk sastopamās heteroseksualitātes un paļaujoties uz to pētniecības tradīciju, kas meklē homoseksualitātes cēloņus un izcelsmi. Arī kristīgās teoloģijas kontekstā homoseksualitāte ir anomālija, jo kristīgā antropoloģija saista heteroseksuālas attiecības, stabilu laulību un bērnu radīšanu ar visu biblisko radīšanas kārtību un dievišķo mērķi.

“Resenenas interpretācija,” turpina Silens, “ir vērtējums, kas balstīts reliģiskos uzskatos, un kā tāds tas ir pieļaujams. Fakts, ka Resenenas nostāju var kritizēt no hermeneitiskā vai ekseģētiskā viedokļa, nenozīmē, ka Resenenas nostāja ir aizliegta. Teoloģiskas un zinātniskas domstarpības nav tiesisks pamats vārda brīvības ierobežošanai, jo tiesības uz vārda brīvību ietver arī tiesības paust pretrunīgus, šķeļošus un pat nepiedienīgus viedokļus. Domstarpību pastāvēšana ir vārda brīvības un domas brīvības jēga un pamats. To pat var raksturot kā vārda brīvības nozīmes uzsvēršanu, jo īpaši sabiedriski nozīmīgās debatēs, kuras izraisa spēcīgas emocijas un reakcijas un kurās starp abām pusēm pastāv šķelšanās.”

Resenenas apgalvojuma pamatā ir pārliecība, ka cilvēks ir morāli atbildīgs par savu uzvedību tiktāl, ciktāl viņš to var ietekmēt. Pēc Silena domām, tā ir “pieļaujama nostāja un vērtējums per se”. “Dažādi morāles nojēgumi plašākā nozīmē parasti balstās uz to, ka indivīds zināmā mērā spēj ietekmēt savu uzvedību, un tāpēc sabiedrība un morālās autoritātes var sniegt indivīdam norādījumus, padomus un cita veida atbalstu pareizai rīcībai, kā arī uzlikt dažādus ierobežojumus. Reliģiskā ētika šajā ziņā nav izņēmums.”

Noslēguma piezīmēs Silens norāda, ka “ne visi negatīvi izteikumi vai izteikumi, kuri tā tiek interpretēti, ir neslavas celšana vai aizskaršana Kriminālkodeksa 11. nodaļas 10. panta izpratnē. Arī satraucoši, nekorekti un šķeļoši izteikumi bauda pamattiesību uz vārda brīvību aizsardzību. Vārda brīvību nedrīkst ierobežot vairāk, nekā tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.”

Tā kā apvainojuma un neslavas celšanas pazīmes ir atvērtas dažādām izpratnēm, “izmantojot piesardzīgu juridisko interpretāciju, būtu jāņem vērā vārda brīvības apsvērumi”, jo īpaši, ja ir runa par “politiski vai citādi sociāli nozīmīgu jautājumu”. Silens uzsver, ka “vārda brīvība ir brīvas, plurālistiskas sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikums” un ka to “var ierobežot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības labad.”

Ģenerālprokurores lēmums

Neraugoties uz Silena analīzi, Somijas ģenerālprokurore Raija Toiviainena 2021. gada 29. aprīlī nolēma uzsākt kriminālvajāšanu pret Resenenu. Saskaņā ar apsūdzību Resenena ir aizskārusi homoseksuāļu cieņu un vienlīdzību un izteikusi pazemojošus un diskriminējošus izteikumus par homoseksuāļiem.

Atbilstoši Valsts prokuratūras paziņojumam presei apsūdzība pret Resenenu ir izvirzīta galvenokārt četru iemeslu dēļ. Resenena esot apgalvojusi, ka: (1) homoseksualitāte ir zinātniski pierādīts psihoseksuālās attīstības traucējums; (2) ciktāl homoseksualitāte ir iedzimta, tā ir ģenētiska deģenerācija un slimība; (3) homoseksualitāte ir kauns un grēks; (4) homoseksuāli cilvēki nav Dieva radīti, atšķirībā no heteroseksuāliem cilvēkiem.

Ikviens no šiem četriem apsūdzības punktiem ir maldinošs vai citādi problemātisks. Atbildēsim pa punktiem.

  • Vēl pirms pāris desmitgadēm Somijas universitātēs mācīja, ka “homoseksualitāte ir psihoseksuālās attīstības traucējums”. Ja tiesu prakse rīkotos konsekventi, tai tagad būtu jāizvirza apsūdzības tūkstošiem cilvēku. Ja šādas apsūdzības netiks izvirzītas, Resenena būs netaisnīgi diskriminēta.
  • Resenena nav apgalvojusi, ka homoseksualitāte ir ģenētiska deģenerācija. 2021. gada 30. aprīlī sociālajā tīklā Facebook Resenena rakstīja: “Pretēji tam, ko apgalvo prokurore, Stillera intervijā es neteicu, ka homoseksualitāte ir ģenētiska deģenerācija vai ģenētiska slimība. Gluži pretēji, es noraidīju diskusiju raidījuma redaktora rosināto ideju par homoseksualitāti kā ģenētisku pazīmi. Es sacīju, ka atbilstoši jaunākajiem pētījumiem homoseksualitātes ģenētiskā pārmantojamība ir neliela.”
  • Resenena neapgalvo, ka homoseksuāla tieksme pati par sevi ir grēks. Tieši pretēji, saskaņā ar Bībeli, grēks ir homoseksuāla uzvedība. To māca arī Somijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Un tomēr evaņģēliski luteriskās baznīcas vadība nav saukta pie atbildības. Arī šajā ziņā situācija sāk atgādināt selektīvu cilvēku apsūdzēšanu. Turklāt šķiet, ka prokurore nenošķir cilvēka cieņu no cilvēka rīcības morāla novērtējuma. 
  • Arī ceturtā apsūdzība ir sagrozīta. Peivi Resenena daudzās savās runās ir uzsvērusi, ka mūs visus ir radījis Dievs un visi ir vienlīdz vērtīgi neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Resenena nekad nav apgalvojusi, ka Dievs nav radījis homoseksuālus cilvēkus. Rūbena Stillera programmā Resenena sacīja (41:35): “Dievs sākotnēji [runājot ar laiku pirms bibliskās grēkā krišanas] cilvēku neradīja kā homoseksuālu. Viņš radīja cilvēkus, lai tie būtu heteroseksuāli. Viņš radīja vīrieti un sievieti. Un Viņš gribēja, lai viņi savienotos laulībā.”

Neskatoties uz to, ka Somijas policija Resenenu pratināja vairākas stundas, ģenerālprokurore nav spējusi sagatavot apsūdzības tā, lai tās atbilstu Resenenas patiesajiem uzskatiem. Resenena savā 2021. gada 30. aprīļa paziņojumā sociālajā tīklā Facebook rakstīja: “Brīnos par kļūdainajām un sagrozītajām apsūdzībām, kas vērstas pret maniem uzskatiem un ietvertas Valsts prokuratūras 29. aprīļa paziņojumā presei. Ģenerālprokurorei bija vairāk nekā seši mēneši laika, lai iedziļinātos pirmstiesas izmeklēšanas materiālos, nopratināšanas protokolos un manos galīgajos paziņojumos. Šajā laikā varēja sagaidīt precīzu un objektīvu apsūdzību pamatojumu.”

Ģenerālprokurores izvirzītās apsūdzības pret Resenenu, šķiet, ir balstītas jaunā Somijas “Vienlīdzības likuma” un “Diskriminācijas likuma” interpretācijā:

  • Attīstības psiholoģijā un ģenētikā pastāv tādas zinātniskas teorijas, kuras ir krimināli sodāmas.
  • Apgalvojums, ka homoseksualitātes praktizēšana ir amorāla, ir krimināli sodāms.
  • Cilvēka cieņa nav balstīta uz kopīgu cilvēcību vai uz to, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla. Cilvēka cieņas pamatā ir valsts uzlikts pienākums ikvienam pieņemt ikviena cilvēka seksuālo un dzimuma pašnoteikšanos un tajā balstītu dzīvesveidu.

Resenenas brošūrā ir atrodami seši izteikumu veidi. Pirmkārt, Resenena izsaka apgalvojumu, kas balstās kristīgajā skatījumā uz cilvēku un dabīgo tiesību filozofiskajā tradīcijā, saskaņā ar kuru viendzimuma dzimumattiecības ir pretrunā ar sākotnējo radīšanas un arī dabīgo mērķi. Vārdi “dabīgs” un “nedabīgs”, “veselīgs” un “neveselīgs” vienmēr balstās kādā pasaules uzskatā un attiecīgi vērtībās. Ja tiesu vara iejaucas šādos filozofiskos iztirzājumos, tā izkropļo filozofisko diskusiju būtību. Ja tiesu vara vēlas kriminalizēt kādu no jēdzieniem, ko aizstāv dabīgo tiesību tradīcija – viena no galvenajām filozofiskajām tradīcijām –, tai nāksies cenzēt arī grāmatas bibliotēku plauktos.

Otrkārt, Resenena izklāsta bibliski teoloģisku atzinumu, ka visas seksuālās attiecības, arī homoseksuālas attiecības, ārpus uzticīgas heteroseksuālas laulības visa mūža garumā, ir grēcīgas. Baznīcas, pamatojoties uz Bībeli, tradicionāli ir uzskatījušas, ka heteroseksualitāte ir Dieva iedibināta un ka homoerotiskās tieksmes ir pirmējās grēkā krišanas rezultāts un tāpēc ir novirzes. Cilvēks kā Dieva radīta, bet grēkā kritusi būtne, var personīgi piedzīvot kā dabisku kaut ko, ko patiesībā ir izraisījusi pirmējā grēkā krišana. Ja tā ir naida runa, tad gandrīz visas tradicionālās teoloģiskās diskusijas par seksualitāti un laulību nāksies izskaust. Vai tiesu vara ir kompetenta noteikt pareizo viedokli kristīgajā teoloģijā?

Treškārt, Resenena, balstoties psihoanalītiskajā pētījumu tradīcijā, piedāvā skatīt homoseksuālas tendences kā psihoseksuālās attīstības traucējumu rezultātu. Pēc Resenenas domām, cilvēkam, kurš uzskata savas homoseksuālās tieksmes par nevēlamām, dažos gadījumos terapijas ceļā var palīdzēt iekļauties heteroseksuālajā dzīvē. Ģenerālprokurore Raija Toiviainena uzskata, ka šādi apgalvojumi ir homoseksuāļus pazemojoši un tāpēc noziedzīgi.[4] Vai tiesu vara ir kompetenta atrisināt psihologu strīdus par homoseksualitātes cēloņiem? Vai ģenerālprokurore vēlas pasludināt noteiktus psiholoģisko un medicīnisko pētījumu rezultātus par nelikumīgiem neatkarīgi no tā, cik daudz pierādījumu tiem var sniegt? Ja tiesu vara uzskata, ka tā var izlemt, kura psiholoģiskā vai cita veida zinātniskā teorija par homoseksualitātes izcelsmi ir pareiza, tā ieņem nostāju jautājumos, kuru izlemšana nav tās kompetencē. Turklāt tas nevajadzīgi ierobežo zinātnisko diskusiju brīvību.

Ceturtkārt, Resenena, pamatojoties socioloģiskos pētījumos, norāda, ka viendzimuma attiecības vidēji ir nestabilākas nekā heteroseksuālas attiecības. Tas ir socioloģisks atzinums, kuru pamato pētījumu dati. Vai ģenerālprokurore vēlas kriminalizēt noteiktus socioloģiskus atklājumus? Kā var īstenot zinātnisko brīvību sabiedrībā, kurā tiesu vara nosaka, kādus socioloģisko pētījumu rezultātus drīkst publicēt, nebaidoties no soda? Šādu jautājumu izšķiršana parasti nav tiesu varas kompetencē. Vai noteiktu socioloģisko pētījumu rezultātu publicēšana kļūs par noziegumu?

Piektkārt, Resenena izvirza argumentu par seksuālo izglītību. Viņasprāt, pašreizējā liberālā seksuālā izglītība mudina jauniešus iesaistīties seksuālos eksperimentos un tādējādi pakļauj viņus seksuālas izmantošanas riskam. Balstoties šajā tēzē, Resenenu apsūdz apgalvojumā, ka visi homoseksuāļi esot pedofili. Silena veiktā analīze liecina, ka tas ir aplams slēdziens. Resenena pauž vispārējas bažas, ka seksuālā izglītība, kas veicina seksuālu eksperimentēšanu, pakļauj bērnus un jauniešus seksuālai izmantošanai. Ja formulēt šādu argumentu ir noziegums, tad debates par to, kā pasargāt bērnus un jauniešus no seksuālas vardarbības, tiek nevajadzīgi sarežģītas.

Sestkārt, Resenena komentē arī juridisku jautājumu. Viņa noraida argumentu, kas izvirzīts, aizstāvot Dzimumneitrālo laulību likumu, ka tiesības uz viendzimuma laulībām ir cilvēktiesības. Pēc Resenenas domām, ikvienam pieaugušajam ir tiesības stāties laulībā, bet laulība pēc definīcijas ir uzticīga savienība starp sievieti un vīrieti mūža garumā. Ja šo apgalvojumu traktē kā noziedzīgu, tad parlamenta deputātiem debatēs par laulības likumu ir aizliegts brīvi paust savu nostāju. Tas grauj demokrātisko procesu. Resenenas aizstāvētais skatījums ir bijis pieņemts visās lielākajās pasaules kultūrās visas mums zināmās vēstures gaitā. Toiviainena norāda, ka Resenena savā argumentācijā iebilst pret homoseksuāļu cilvēktiesībām. Patiesībā Resenena vārdu “cilvēktiesības” liek pēdiņās, lai uzsvērtu, ka šķietamās tiesības uz viendzimuma laulību nav īstas tiesības, jo tās pārkāpj bērna fundamentālās tiesības zināt savu bioloģisko tēvu un māti un uzaugt ar vecākiem.

Ja kādu no šiem Resenenas izteikumiem atzīs par krimināli sodāmu, vārda brīvība tiks ierobežota tādā veidā, kas negatīvi ietekmēs sabiedrisko diskusiju. Daudzos gadījumos Resenenas apgalvojumi ir balstīti pētījumu datos, kuriem ir jābūt atvērtiem brīvām zinātniskām debatēm, kā arī morālās, filozofiskās un sociālās nostādnēs, par kurām būtu jālemj brīvās kritiski analītiskās diskusijās. Kā rakstīja Silena kungs, vārda brīvības ierobežošana diskusijās par šiem jautājumiem ir drauds demokrātijai. Ja valsts ierobežo sarunas par svarīgiem morāles, politikas, zinātnes un citiem jautājumiem, pamatojoties uz to, ko tā uzskata par patiesu un aplamu, tā spēcina cilvēku konformismu un grupu domāšanu, kavē strīdīgu jautājumu izpēti un veicina neprecizitāti. Taču pamata problēma ir šī: ģenerālprokurores sniegtais vārda brīvības robežu skaidrojums apgrūtina vai padara neiespējamu tādas seksuālās morāles aizstāvību, kas balsta uzticīgu laulību visa mūža garumā.



[1] Markku Silen, “Tutkinnanjohtajan päätös esitutkinnan toimittamatta jättämisestä”, 5500/R/55510/19, Helsingin Poliisilaitos, 13.09.2019.

[2] Skat., piemēram, ECT lietu Unabhängige Initiative Informationsvielfalt pret Austriju 2022. gada 26. februāri, §34, un Selistö pret Somiju, 2005. gada 16. februārī, §446. “(..) Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizsargā arī tādu vārda brīvības īstenošanu, ko daļa sabiedrības pamatoti uzskata par šokējošu vai mulsinošu” (ECT: Handyside pret Apvienoto Karalisti, 1967. gada 7. decembrī, §49).

[3] ECT: Kokkinakis pret Grieķiju, 1993. gada 25. maijā, §48–49.

[4] https://www.hs.fi/kotimaa/art-2000007952259.html

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: