Karš un aborts jeb krieva bērns

Kad uzzināju par Krievijas iebrukumu Ukrainā, man, tāpat kā daudziem citiem, acīs saskrēja asaras. Kā tas iespējams? Kas notiks tālāk? Visa pasaule bija šokā. Kad pirmais apstulbums bija pāri, cilvēki vēl nepiedzīvotā vienotībā metās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu Ukrainai un tās tautai. Ziedoja līdzekļus, koncertēja, protestēja, piegādāja humāno palīdzību. Nebija neviena, kas stāvētu malā. Laikam tādu vienotību Latvijā nebiju piedzīvojusi kopš Atmodas laikiem. Neatceros, kur biju lasījusi, ka karš izceļ cilvēkā labāko un sliktāko. Es jutos priecīga, ka mēs spējam izvilkt no sevis labāko, lai palīdzētu citai tautai.

Taču tad šī palīdzības sniegšana pēkšņi ieņēma tādu virzienu, ko personīgi izjutu kā pļauku sejā. “Panorāmā” dzirdēju ziņu, ka tiek veiktas izmaiņas Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, lai ukraiņu bēgles bez formalitātēm varētu saņemt valsts apmaksātu abortu. Nebūs nepieciešama policijas izziņa un ārstu konsultantu slēdziens, nebūs obligāts 72 stundu pārdomu laiks. Veselības ministrs Daniels Pavļuts par šo lēmumu sacīja, ka viņš kā politiķis un kā vīrietis uzskata, ka tas ir tikai un vienīgi sievietes lēmums, kā viņa rīkojas attiecībā uz savu ķermeni, īpaši, ja tas, kas noticis, ir noticis kara rezultātā, un ka mums nav teikšanas par to ne kā laicīgai varai, ne kā vīriešiem. Īpaši vīriešiem esot jāvairās paust viedokli par to, kā šādā situācijā būtu jārīkojas (citēju, atstāstot no ziņu ieraksta). Ziņu sižetā piebilda, ka šo pakalpojumu varēs saņemt arī tās bēgles, kuras apmetušās kādā citā valstī, kur šādu pakalpojumu nevarot saņemt, piemēram, Polijā.

Acīmredzot tieši uz to reaģēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kurš atzīmēja, ka krievu karavīru izvarošanas rezultātā ieņemtie bērni ir pelnījuši tiesības dzīvot. Taču tīmeklī tas izraisīja sašutuma vilni. Rakstniece Monika Zīle to nodēvēja par sātana padomu. Dāvis Stalts par to tvītoja, ka uzstāt uz bērna saglabāšanu pēc izvarošanas ir antihumāni un pretīgi. Lauris Reiniks teica, ka cilvēkam ir jābūt ļoti aptumšotam un cietsirdīgam, lai ko tādu teiktu. (Žēl, ka viņi neieklausījās Veselības ministra padomā vīriešiem par šo jautājumu neizteikties). Pārējos komentārus tie, kas vēlas, var atrast saitē.[1]

Šo ziņu sakarā es vēlētos atzīmēt, ka grūtniecība laikam ir vienīgā tēma, kurā neviens neprasa kompetenci un zināšanas no tiem, kuri grib izteikties; tiek uzskatīts, ka pati dzemdes esamība cilvēku nodrošina ar pietiekamu zināšanu apjomu. Tādā gadījumā visi cilvēki varētu droši izteikties, piemēram, par zarnām, jo abiem dzimumiem tās ir. Taču attiecībā uz zarnām laikam domājam, ka, jā, zarnas gan visiem ir, bet, kā tās funkcionē, priekšstats tomēr varētu būt visai nepilnīgs. Taču vīriešus ginekologus vai akušierus gan vajadzētu diskreditēt, jo viņiem nav dzemdes. Es gan teiktu, ka, lai izteiktos par abortu veikšanu kara bēglēm, ir nepieciešams vismaz minimāls priekšstats par vairākām lietām:

1) ir jāsaprot, kas ir izvarošana karā un ar ko tā atšķiras no izvarošanas miera laikā;
2) ir jāsaprot, kādas pēc kara beigām ir kara izvarošanas sekas sabiedrībā;
3) ir jāzina kaut vai pavisam nedaudz, kāda ir izvarošanas upuru psiholoģiskā reakcija un kas palīdz atveseļoties;
4) ir jāsaprot, kā norisinās grūtniecība un kādas ir cilvēka attīstības stadijas;
5) ir jāsaprot, kas ir aborts un kā tas tiek veikts.

Ar saprašanu es šeit domāju kaut vai vispārīgu priekšstatu par šiem jautājumiem, kas tomēr prasa iedziļināšanos. Uzskatu, ka vīrietis par to var izteikties tikpat labi kā sieviete, ja vien viņš ir pietiekami zinošs. Tāpat es domāju, ka daļai sieviešu nav ne jausmas, kā funkcionē viņu reproduktīvie orgāni. Patiesībā, neļaujot vīriešiem izteikties par nedzimušajiem bērniem, droši vien tiek pieņemts, ka visas sievietes būs par abortu atļaušanu un tikai vīrieši būs pret tiem. Tomēr tā nav. Es neesmu vīrietis, esmu iznēsājusi un dzemdējusi bērnus, esmu pret abortu jebkuros apstākļos un šajā rakstā paskaidrošu, kāpēc. Vismaz nevarēs teikt, ka man nav dzemdes un tāpēc jāklusē.

Taču, pirms runāt par abortiem, gribu runāt par karu, lai mani neapsūdzētu, ka es nesaprotu, kas notiek karā. Varbūt es nesaprotu pilnībā, bet es noteikti esmu par to domājusi un mēģinājusi saprast.

Domāju, ka starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri apzinātā vecumā vēl ir dzīvojuši PSRS, būs daudz tādu kā es, kuri dzīvoja Otrā pasaules kara ēnā un kurus gatavoja iespējamajam karam. Televīzijā bija ļoti daudz filmu par “Lielo Tēvijas karu”. Manā bērnībā notika PSRS karš Afganistānā. Es dzīvoju netālu no Salaspils nāves nometnes memoriāla, kura uzraksts “Aiz šiem vārtiem vaid zeme” bērnībā man iedvesa šaušalas. Pusaudža vecumā es izlasīju autoru kolektīva grāmatu Salaspils nāves nometnē, un man pēc tam rādījās murgi. Vēlīno padsmit gadu vecumā es apzinājos, ka vairāk par visu es vēlos saprast, kāpēc vieni cilvēki kļūst ļauni un ļoti ļauni, un dēmoniski ļauni, bet citi ne. Likās, ka karos atrodams visu ļaunumu koncentrāts. Taču tad nāca sadzīviskas rūpes, ģimene, bērnu dzimšana, dzīve likās skaista un bezrūpīga un karu jautājums kaut kur izgaisa. Līdz brīdim, kad no Rīgas pārvācos dzīvot uz laukiem.  

Pirmais satricinājums bija, kad, iepazīstot apkārtni ap mājām, burtiski pāris kilometrus no tām uzdūros Sarkanās armijas karavīru apbedījumam. Vienkārša zemes ceļa malā. 500 krituši krievi Latvijas zemē. Es viņus saskaitīju. Uz pieminekļa bija rakstīts: “Večnaja slava gerojam”. Apbedīšanas gads – 1944. Nodomāju, ka te droši vien bijušas kādas kaujas. Taču, ar bērniem pabraukājot pa tuvāko apkārtni, atklāju, ka šādi kapi ir visur. Pirmais pasaules karš. Otrais pasaules karš. Glītie individuālie vācu kapi. Kopīgie sarkanarmiešu kapi. Atradu pat 1705. gadā kritušus zviedrus. Visur, visur, kur vien aizbrauc, – kapi, kapi, kapi.

Aleksandra Grīna romānā Dvēseļu putenis Artūrs piedzīvo tādu kā sapni vai vīziju, kur kritušie nāk pie viņa ar tukšām sejām. Varbūt man ir dzīva iztēle, bet es šo mirušo klātbūtni ļoti izjutu un kara ļaunums šķita ārkārtīgi nomācošs. Toreiz lasīju Džonatana Litela romānu Labvēlīgās, un tas visu padarīja gandrīz vai reālu. Tur bija epizode, kurā vācu karavīri ieiet ukraiņu mājā. Mājā ir grūtniece. Viens no viņiem grūtnieci uzšķērž, izņem no viņas dzemdes bērnu, kurš ir dzīvs, un nosit to, triecot ar galvu pret sienu. Par šo rīcību bija šokēti pat vācieša līdzgaitnieki. Pie šīs epizodes vēl atgriezīšos.

Lasīju arī Svetlanas Aleksijevičas grāmatas par sievietēm un bērniem Otrajā pasaules karā.[2] Viņa raksta par karu Afganistānā. Man bija gana daudz informācijas, kā krievi uztvēra vāciešus, bet gribēju arī zināt, kā vācieši uztvēra krievus. Nebija nekāds brīnums, ka manās rokās nonāca anonīmas vācu sievietes dienasgrāmata, kas publicēta pēc kara ar nosaukumu Sieviete Berlīnē.[3] Grāmatā stāstīts, kā Berlīnē ienāca sarkanarmieši un kāds liktenis piemeklēja vācu sievietes. Izvarošanu skaits sasniedza tādus mērogus, ka anonīmā berlīniete nolēma atrast kādu sarkanarmiešu virsnieku, kurš viņu pasargātu, un izstrādāja stratēģiju, kā panākt, lai viņu izvaro tikai šis viens krievs – nevis visi, kas iet garām.

Es nezinu, kurā brīdī tas notika, bet, to visu lasot, sapratu, ka izvarošana karā nav tas pats, kas izvarošana miera laikā. Izvarošana miera laikā ir sievietes personīgā traģēdija, bet karā tā pieņem tādus mērogus, ka sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un cilvēku attiecības vispārīgi. Turklāt izvarotajām sievietēm ir ļoti maz iespēju saņemt līdzjūtību, jo tādā vai citādā mērā cieš visi. Trūkst iekšējo resursu, ko veltīt vēl arī upura saņemto pārestību līdzpārdzīvošanai. Lēnām apjautu, ka izvarošana karā ir militāra stratēģija, kas tiek piekopta, lai pazemotu pretinieku – lai viņu salauztu. Kad vīrieši dodas karā un atstāj mājās sievietes, pretiniekam rodas lieliska izdevība padarīt ienaidnieka sievu un meitu grūtu, lai tad, kad viņš atgriežas no frontes, ģimene būtu izpostīta. Kara izvarošanu baisums slēpjas tajā, ka miera laikā izvarotājs ir viens vai sliktākajā gadījumā vairāki, bet to nav simtiem un tūkstošiem. Miera laikā izvarotājs nevar nesodīts klīst apkārt un iet iekšā jebkurā mājā. Viņš nevar aizvest upuri sev līdzi vai ievākties upura mājā. Miera laikā pat ļoti smagu noziegumu gadījumos, ko veic grupā, būs cilvēki un iestādes, kas to agrāk vai vēlāk apturēs. Karā neviens nepasargās. Valda pilnīga visatļautība. Notiks tas un tik ilgi, cik viņi gribēs. Nav, kur paslēpties. Nav, kur aizbēgt. Viņi ir visur, un viņi dara, ko grib.

Jā, es esmu daudz domājusi par karu. Taču laikam vissmagāk man ir bijis lasīt liecības par pēdējiem diviem militārajiem konfliktiem (noteikti tie nav vienīgie, vienkārši es vairāk nezinu), kuros izvarošana kara laikā bija plaši pielietota kā iebiedēšanas un etniskās tīrīšanas instruments. Viens bija Bosnijas karš (1992–1995) un otrs – Ruandas pilsoņu karš (1990–1994). Pēc aptuvenām aplēsēm Bosnijā tika izvarotas no 12 000 un 50 000 sieviešu, kā arī ap 3000 vīriešu un zēnu. Ruandā skaitļi ir vēl drūmāki: pēc aptuvenām aplēsēm no 100 000 līdz 250 000 tūkstošiem. Pēc abiem konfliktiem tika izveidota Starptautiska krimināltiesa, lai tiesātu par kara noziegumiem. Tādēļ arī izvarošanas fakti, salīdzinot ar senākiem kariem, ir labi dokumentēti. Sievietes ne tikai izvaroja, viņas apzināti sakropļoja un aplipināja ar AIDS (Ruandas gadījumā), lai tādējādi nolemtu lēnai nāvei. Bosnijas gadījumā viņas turēja nometnēs un izmantoja kā seksa verdzenes.[4] Izvarošana bija tikai viens elements šo sieviešu ciešanās, kas līdzinās lipīgam, melnam purvam. Par to lasot vien, jau grimsti bezcerībā un nesaproti, kā viens cilvēks var ko tādu otram nodarīt. Ceri ieraudzīt ļaunuma dzimšanas vietu, notvert to un iznīdēt, bet nevari – tas izslīd starp pirkstiem un izbēg, atstājot aiz sevis asiņainu sliedi.

Ne Bosnijā, ne Ruandā neviens nerūpējās par to, lai šīm sievietēm būtu pieejams aborts, līdz ar to, protams, šo izvarošanu rezultātā piedzima tūkstošiem bērnu. Tomēr dzimšanu skaits pēc izvarošanas ir salīdzinoši mazs. Tas, manuprāt, ir tāpēc (nezinu gan, vai pareizi), ka sievietes reproduktīvā sistēma ir ļoti jūtīga pret stresu. Tai pietiek ar, piemēram, eksāmeniem vai lielu garīgu piepūli, vai fizisku slodzi, lai ieslēgtu taupības režīmu un pārstātu ovulēt – it kā ķermenis pieņemtu, ka tam nepietiks spēka bērnu iznēsāt. Par stresu, ko rada kara darbība, nemaz nerunāsim. Kādas kara laika medmāsas rakstītajā uzgāju pat terminu “kara amenoreja”, kas nozīmē, ka sievietei kara laikā mēnešreizes vispār pazūd. Tomēr, lai cik daudz sieviešu kara laikā būtu neauglīgas, uz tik lielu skaitu vienmēr būs arī tādas, kas tomēr paliks stāvoklī. Pēc aptuvenām aplēsēm izvarošanas rezultātā Bosnijā piedzima 2000–4000 bērnu, bet Ruandā – līdz 20 000 bērnu.

Nemaz nav nepieciešams tālāk pētīt, lai saprastu, ka vietās, kur Ukrainā šobrīd iegājis krievu karaspēks, notiek tieši tas pats, kas noticis jau daudzās citās vietās un citos karos. Ļaunums savā būtībā nav radošs. Tas atkārto vienu un to pašu. Pēc tam, kas atklājās, kad krievus padzina no Bučas, bail pat domāt, kas atklāsies, kad viņi tiks padzīti no citām Ukrainas vietām. Tomēr ticību, ka viņi noteikti tiks padzīti, es gribu sevī turēt dzīvu. Kamēr rakstu šīs rindas, Ukrainā notiek briesmīgi noziegumi, par kuriem mēs vēl nezinām, bet tie noteikti notiek. Mēs uzzināsim un būsim šokā. To paredzot un nojaušot, sirds nevar līdzjūtībā nesažņaugties. Gribas kaut ko darīt, lai šo sieviešu likteni atvieglotu, dziedinātu, palīdzētu vērst uz labu. Tieši tāpēc Latvijas Veselības ministrija ir izsludinājusi šo lēmumu – garantēt ukrainietēm, kas izvarošanas rezultātā ir ieņēmušas krieva bērnu, bezmaksas abortu.

Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības. Jā, tas bija ļoti spēcīgs un pamatots protests pret to, kā krievu karavīri izturas pret sievietēm. Vēstījums bija ļoti jaudīgs. To es noteikti varu atbalstīt, bet es tik un tā esmu pret abortu, pat pēc izvarošanas, un tagad es gribētu pastāstīt, kāpēc.

Vispirms es gribu teikt, ka es ticu Veselības ministra un visu citu šāda soļa aizstāvju labajiem nodomiem. Es ticu, ka viņus vada līdzjūtība, nevis cietsirdība vai ļaunums. Visi jūtas bezpalīdzīgi un šokā, tomēr tieši tāpēc ir jāizvairās runāt muļķības.[5] Nevarētu teikt, ka es līdz galam saprotu aborta aizstāvju nostāju, jo tādi argumenti, kas tikai nosoda pretēja viedokļa paudējus, nekādā ziņā neparāda, uz ko balstās pats viedoklis. Lai kaut ko varētu atspēkot, ir jāsaprot, kā tas tiek pamatots.

Es nespēju saprast, kā abortu atbalstītāji pamato aborta nepieciešamību izvarošanas gadījumā, jo “izvarošana – tātad aborts” tiek piedāvāts kā kaut kas pats par sevi saprotams un neapspriežams. Ja pareizi saprotu abortu atbalstītājus un viņu izteikto pārmetumu cietsirdībā visiem, kas iestājas pret, viņu skatījumā liegt tiesības uz abortu nozīmē vienlaikus noliegt, ka pret sievieti ir pastrādāts šaušalīgs noziegums. Viņuprāt, sievietei tiek uzkrauts “izvarotāja bērns”, ko viņa nespēs mīlēt.[6] Izteikto šausmu sajūtu par izvarošanas rezultātā iestājušos grūtniecību, iespējams, rada arī kāda zemapziņas nojauta, ka nevienam bērnam nevajadzētu rasties vardarbības rezultātā, ka bērns ir mīlestības auglis, un, ja šī vardarbība ir bijusi, tad grūtniecība ir kaut kas nenormāls. Tāpat arī šī viedokļa piekritēji acīmredzami balstās pieņēmumā, ka aborts izvarotai sievietei palīdzēs tikt galā ar traumu.

Te man jāsaka, ka abortu noraidītāji nekad nav uzskatījuši, ka izvarošana nebūtu noziegums. Tas ir otrais smagākais noziegums, ko pret sievieti var pastrādāt, ja pirmo vietu rezervējam sievietes slepkavībai. Taču viņi arī uzskata, ka ieņemtais bērns ir tāds pats izvarotāja upuris kā sieviete, un, ja uz to paskatās šādi, tad traģisku situāciju nekādi nevar uzlabot, stiprākajam nozieguma upurim dodot tiesības nogalināt vājāko šī paša nozieguma upuri. Nekāds taisnīgums tādā veidā netiek atjaunots. Šāda pozīcija var likties nepieņemama, it īpaši, ja nedzimušo bērnu neuzskata par bērnu, taču nevar noliegt, ka tā ir racionāla un loģiska. Tā nav cietsirdīga un ļauna. Tas nav mēģinājums sievieti sodīt. Tas ir mēģinājums nepadarīt traģēdiju vēl lielāku. Lielākā bīstamība jau slēpjas tajā apstāklī, ka, atbalstot abortu izvarošanas gadījumā, mēs uzreiz arī apgalvojam, ka cilvēka dzīvības neaizskaramība ir atkarīga nevis no viņa paša vērtības, bet gan no viņa ieņemšanas apstākļiem.

Atgādināšu par epizodi Litela grāmatā, kur ukraiņu mājā ienāk vācu virsnieks, uzšķērž grūtnieci un nosit pret sienu viņas bērnu. Tur nebija rakstīts, no kā ukrainiete gaidīja bērnu. Vīrs taču bija frontē. No kā viņai bērns? Varbūt viņa bija izvarota, un tas bērns bija no vācieša. Un ja tā būtu? Vai tad būtu morāli pieņemami izņemt bērnu no dzemdes un nosist pret sienu? Jā, grūtnieces uzšķēršanu laikam tomēr visi uzskatīs par nehumānu rīcību, un, lai bērnu izņemtu dzīvu un nosistu pret sienu, viņa tomēr būtu jāuzšķērž, tāpēc tāds variants atkrīt. Bet, lai mēs varētu grūtnieci neuzšķērst, ir jāiekļūst dzemdē, jānogalina bērns un tad jāizvelk tas ārā. Vai tad tas būtu pieņemami? Litelam ir vēl viena epizode ar ebreju slaktiņu, kur vācu karavīri nespēj noticēt, kad viņiem liek nogalināt ebreju bērnus, bet komandieris apelē pie tā, ka savs humānisms ir jāpārvar nācijas interešu dēļ un ka visi šie jaukie bērniņi izaugs par pretīgiem žīdiem, kas tikai savairosies un apdraudēs vācu tautu. Nemaz nešaubos, ka tieši ar šādiem apsvērumiem krievu karavīri spēj šobrīd sabombardēt un sašaut jebko, pat vietas, kur uzrakstīts “BĒRNI”. Bet ko īsti gribam panākt mēs, atpestījot ukrainietes no krievu bērniem? Kas ir tas sliktākais? Man bail, ka ar šādu nostāju mēs izrādīsimies tādi paši kā vācieši, kas šāva ebreju bērnus un zīdaiņus, kā krievi, kas bombardēja ukraiņu dzemdību namu, jo gribam krieva bērna nāvi un sakām, ka atstāt šo bērnu dzīvu ir nehumāni un pretīgi.

Bērniem, kas piedzima izvarošanas rezultātā pēc Bosnijas un Ruandas kariem, drīz būs 30 gadu. Kara izvarošanu apraksti bija šaušalīgi. Un šo kādreizējo bērnu un tagadējo pieaugušo stāsti par savu dzīvi un attiecībām ar savām mātēm bija bezgala skumji un grūtsirdīgi – izņemot tos gadījumus, kad viņi tika adoptēti. Ļoti maz laimes. Ļoti daudz asaru. Karš viņiem vēl nav beidzies. Pēc kara Bosnijā bija ļoti daudz infanticīda gadījumu. Sievietes kopumā šos bērnus nemīlēja. Viņi bija sabojājuši savām mātēm dzīvi. Viss bija tieši tā, kā to prognozē aborta atbalstītāji: viena daļa sieviešu bērnus nemīlēja, nerūpējās par viņiem, viņi auga negribēti.

Tikai problēma jau nebija aborta nepieejamībā. Aborts tikai ļauj sabiedrībai nerādīt sievietei savu aizspriedumaino seju un iestāstīt, ka viņa pati to gribēja. Sievietes nemīlēja savus bērnus, jo viņas pašas ārkārtīgi cieta. Ne vairs no ienaidnieku vardarbības, bet gan no savējiem. Dzīvojot ļoti tradicionālās sabiedrībās šī vārda sliktajā nozīmē, viņas sastapās ar izstumšanu un noraidījumu. Nevis mātes sirds nespēja iemīlēt bērnu, bet gan sabiedrība ap viņām nespēja neuzskatīt izvarošanas upuri par apkaunojumu sev. Pazemota kara laikā un pazemota pēc kara, ko sieviete var bērnam iedot? Ko bērns var just, ja apkārtējie viņu pazemo par to, ka viņš nepazīst savu tēvu? Vai aborts būtu bijis risinājums? Un ko jūt vīrietis, kurš atgriežas no frontes, bet viņa sievai ir bērns no ienaidnieka? Kā viņš tad izturas pret sievu? Bet, ja māsai vai mazajai meitai? Tad varbūt aborts tomēr ir vajadzīgs vīrietim, lai viņš nejustos aizskarts? Turklāt aborta piedāvājums atrisina situāciju, ja karš ilgst dažas nedēļas, bet nedrīkst nedomāt par to, kas notiks, ja karš ieilgs, aborts nebūs pieejams kara dēļ un bērns piedzims kara laikā. Un ko tad mēs teiksim? Vai vispār mēs kādreiz aizdomājamies, ka arī mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kas ir ieņemti izvarošanas rezultātā un kas dzird sakām, ka tādiem nemaz nebija jāpiedzimst?[7]

Katra sieviete šāda veida traumu pārdzīvo savā veidā. Daudz kas ir atkarīgs no vecuma, dzīves pieredzes un iekšējiem resursiem, taču jebkurā gadījumā pēc seksuālas vardarbības ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Traumu nevar padarīt par nebijušu, taču ir jāmēģina piecelties un dzīvot tālāk. Lielākā daļa izvaroto sieviešu Bosnijā un Ruandā to vairs nespēja neatkarīgi no tā, vai bija palikušas stāvoklī, vai ne. Un tas ir pats šausmīgākais. Es īpaši spilgti atceros, ko teica viena 15 gadus veca musulmaņu meitene pēc tam, kad viņu bija izvarojuši serbu karavīri: “Viņi nozaga manu dvēseli.” Viņa nerunāja par savu ķermeni. Viņa jutās tā, it kā būtu pazaudējusi dvēseli.

Nezinu, vai pēckara liecības var salīdzināt ar mākslas filmām, taču poļu režisorei Annai Fonteinai ir filma Nevainīgās (Les innocentes).[8] Tās sižets ir balstīts patiesos notikumos, taču scenārijā noteikti ir arī daudz izdomāta, tāpēc likt to vienos svaru kausos ar tiesas materiāliem, protams, nevar, un es to apzinos. Filma stāsta tieši par kara izvarošanas pārvarēšanu. Galvenās varones ir poļu mūķenes, kuras kara laikā, krievu karavīriem iebrūkot klosterī, tiek izvarotas. Vairākas no viņām paliek stāvoklī. Katra no mūķenēm savu grūtniecību izdzīvo citādi. Filmā nav neviena aborta, ir virkne kļūdainu un nežēlīgu izvēļu, taču beigās mūķenes atrod veidu, kā dzīvot tālāk ar saviem bērniem, un tieši tas viņām ļauj atgūt prieku par dzīvi. Es negribu sīkāk stāstīt, lai nesabojātu skatīšanās prieku tiem, kas nolems to darīt, taču atrisinājums bija tieši spējā pieņemt notikušo. Turklāt filma tuvplānā parāda arī seksuālu vardarbību piedzīvojušas sievietes emocionālās reakcijas, kas no vienas puses ir ļoti atšķirīgas, bet no otras – vienādas tajā ziņā, ka sievietei ir grūti aptvert, kas ar viņu ir noticis un kā uz to reaģēt.

Tas viss mani mudina domāt, ka aborts izvarošanas gadījumos ir vajadzīgs nevis tāpēc, ka sieviete nevarēs bērnu pieņemt, bet gan tāpēc, ka sabiedrība, kurā dzīvojam, nevar šos bērnus pieņemt. Bet, ja man jautātu, kāpēc es šo visu rakstu, es teiktu, ka kaut kādā ziņā, kopš man ir bērni, es jebkuru bērnu pasaulē daļēji izjūtu kā savu. Man ir bērni, un doma par jebkādu abortu mani sāpina. Arī doma par sieviešu ciešanām mani sāpina. Es gribēju pateikt tikai to, ka sieviešu ciešanu dziedināšanai nav nepieciešams upurēt bērnus.[9] Ko jūs teiktu ukraiņu sievietei, kas atzītos, ka ir izvarota un gaida bērnu, ka viņai ir nozagta dvēsele? Kā jūs šo dvēseli atdotu? Piedāvājot bezmaksas abortu?

Domāju par to, ko teiktu es. Droši vien tas varētu būt kaut kas tāds: “Viņi atnāca, visu tavā dzīvē sabradāja un iznīcināja. Viņi cerēja, ka tevi salauzīs un pazemos, ka tu nekad vairs necelsies, ka tev nekad vairs nebūs dzīves, ka viņi aprīs visu. Bet viņi nezināja, cik stipra tu esi. Viņi nezināja, ka tevi nevarēs salauzt. Ja tu padosies, viņi būs panākuši savu. Viņiem būs taisnība. Neļauj viņiem uzvarēt tevī! Nepadodies! Kur ir tavs niknums? Kur ir tavs spīts? Cīnies pretī! Cīnies par savu dzīvi! Tās nav beigas. Tu vari būt laimīga. Un viņi tur neko nevarēs padarīt. Uzaudzini savu bērnu par Ukrainas patriotu. Lai viņi aplaužas! Viņi domāja, ka tu nespēsi, bet tu parādi pigu un izaudzini tādu krietnu cilvēku, kāda esi tu pati. Ieaudzini viņā labāko, kas tevī ir. Tā tu viņus pieveiksi. Tu varēsi. Un es tev palīdzēšu.”


[1] https://tautaruna.nra.lv/slavenibas/378399-kritize-stankevica-viedokli-par-izvaroto-meitenu-abortiem/

[2] Svetlana Aleksijeviča, Sievietes karā, Rīga: Latvijas mediji, 2018; Pēdējie liecinieki, Rīga: Latvijas mediji, 2021, Cinka zēni, Rīga: Jumava, 2014. Par savām grāmatām šī baltkrievu autore sacīja: “Es nerakstu par karu. Es rakstu par cilvēku karā.”

[3] Anonīms, Sieviete Berlīnē, Rīga: Adria, 2005.

[4] Tiem, kas vēlas uzzināt par šo jautājumu vairāk, atliek tikai iegūglēt atslēgvārdus “Bosnia war rape”, īpaši “Visegrad camp” vai “Rwanda war rape”, izlēks daudz un dažādu rezultātu, tai skaitā intervijas ar sievietēm, kas izvarošanu piedzīvojušas.

[5] Ministrs paziņoja, ka tikai sievietes ziņā ir lemt par savu ķermeni un to nevar darīt vīrieši vai laicīga vara. Pirmkārt, laicīga vara to dara arī šobrīd un Latvijā. Ja tā nebūtu, grūtniecības pārtraukšana būtu atļauta līdz pat dzemdībām (un ir valstis, kur tā arī ir). Lai arī grūtniecības pārtraukšanas termiņu mēģina parasti pamatot ar zinātniskiem uzskatiem par augļa attīstību vai dzīvotspēju, zinātne visur ir viena, bet termiņi, līdz kuram var veikt abortu, dažādās valstīs ir dažādi un vairāk atspoguļo nevis zinātniskus uzskatus, bet to, cik sabiedrība ir konservatīva. Latvijā aborts ir atļauts līdz grūtniecības 12. nedēļai. Ja parēķinām, ka sieviete par savu grūtniecību uzzina 4. vai 5. grūtniecības nedēļā, viņai atliek kādas 7 vai 8 nedēļas, kurās lemt par savu ķermeni. Tāpat arī noteikums, ka vīrieši nevar lemt, kas sievietei ir jādara, acīmredzot attiecas tikai uz gadījumiem, kad vīrietis apgalvo, ka bērns ir jāsaglabā. Ja vīrietis izsakās par sievietes tiesībām uz abortu, tad viņam nav jāklusē. Tāpat arī vīrieši, kas sievietēm abortus veic, netiek uzskatīti par nekompetentiem un apklusināmiem.

[6] Šīs idejas es neizdomāju pati. Tās pasmēlos komentāros pie arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča Facebook ieraksta kara izvarošanas bērnu dzīvības aizstāvībai.

[7] Britu psihiatre Ruta Seiferte pievērš uzmanību faktam, ka reizēm izvarošana sabiedrību aizvaino vairāk nekā pašu izvarošanas upuri. Pilnu rakstu vērts izlasīt šeit: https://www.trtworld.com/perspectives/genocidal-rape-and-the-invisible-children-of-bosnia-48312

[8] Šobrīd skatāma arī Tet interneta televīzijā.

[9] Daži no resursiem par karā ieņemto bērnu likteņiem Bosnijā: https://www.theguardian.com/world/2015/jul/12/alen-muhic-bosnia-war-baby
https://www.youtube.com/watch?v=tZIY6oUO17M Children of Bosnian wartime rape victims search justice
https://www.dw.com/en/bosnias-invisible-children-of-rape-demand-rights/av-44740891
https://www.nbcnews.com/id/wbna8007740
https://deeply.thenewhumanitarian.org/womenandgirls/articles/2017/11/24/20-years-after-bosnian-war-rape-survivors-still-live-with-trauma
un Ruandā:
https://www.bbc.com/news/world-africa-48673713
https://www.reuters.com/article/us-rwanda-genocide-aids-feature-idUSKCN1RN00C
https://www.washingtonpost.com/sf/world/2017/06/11/rwandas-children-of-rape-are-coming-of-age-against-the-odds/
https://edition.cnn.com/interactive/2019/04/africa/rwandan-daughters-cnnphotos/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: