Konservatīvas ekonomikas teorijas meklējumos

Konservatīvisma un progresīvisma pretstāve mūsdienu “kultūrkaros” pamatā ir balstīta vērtību jautājumos, strīdus par ekonomikas doktrīnām nostumjot otršķirīgā lomā. Tā ir būtiska attīstība kopš Aukstā kara perioda, kad ideoloģisko un ekonomisko sistēmu sadursme bija identiskas. Ekonomikas jautājumu nozīmība joprojām ir liela ASV, kur konservatīvie tradicionāli iestājas par individuālo pašiniciatīvu, mazāku valsts lomu, zemākiem nodokļiem un brīvo tirgu, kamēr liberāļi, kas ASV izpratnē ir identiski ar kreisajiem, iestājas par valsts lomas pieaugumu, augstākiem nodokļiem un dažāda veida “demokrātisko sociālismu”.

Latvijas partijām, arī ideoloģiski pozicionētām, ekonomikas jautājumos ir raksturīgi pārstāvēt vai nu visnotaļ plašu, vai arī centrisku piedāvājumu. Izņēmums varētu būt “Progresīvie”, kuriem savukārt ir raksturīgi gan mēģināt iestādīt kokus kastēs, gan arī iesakņot Latvijā ASV un Rietumeiropas kreiso ekonomiskās programmas. Piemēram, vēl nesen “Progresīvo” programma paredzēja mantojuma nodokli līdz pat pusei no mantojuma vērtības.[1] Tas ne tikai ir skandalozi, bet arī būtu jāvērtē kontekstā ar Satversmē minētajām tiesībām uz īpašumu, nemaz nerunājot par mūsu kultūrai raksturīgo “tēva māju” svētumu.

Būtiski ir saprast, ka, tāpat kā Latvijā neiederas šādas galēji kreisas iniciatīvas, kas šķiet ņemtas pa tiešo no “Komunistiskās partijas manifesta”, tāpat būtu nedabiski mēģināt kā antitēzi uz šejieni mehāniski pārnest ASV konservatīvo ekonomiskos postulātus. Individuālā pašiniciatīva un “tiekšanās pēc laimes” ir viens no ASV konstitucionālajiem pamatprincipiem – šīs valsts dibināšanas mīts un apsolījums. Taču mūsu valsts Satversmes ievadā ir uzstādīts pārindividuāls mērķis – latviešu tautas, tās valodas un kultūras pastāvēšana un attīstība cauri gadsimtiem. Diemžēl tas ne vienmēr vada politisko praksi. Vēl vairāk – daudzas partijas aktīvi darbojas pret Satversmes ievadā formulēto Latvijas valsts mērķi, savukārt vēlētāji par nožēlu ne vienmēr pietiekami aktīvi pieprasa partiju darbības saskaņošanu ar šiem augstākajiem principiem.

Pirmais solis ir problēmas apzināšanās. Vērojamā ideoloģiskā un ekonomiskā pretstāve nedrīkst palikt neskaidra – ir nepieciešama konservatīvā pozīcija. Situācijā, kur jau gadiem ilgi Latvija ekonomikas rādītājos atpaliek ne tikai no Rietumeiropas valstīm, bet arī no saviem Baltijas kaimiņiem, savukārt valsti vada tehnokrāti, kas redz “Excel” tabulas, bet ne savu tautu, pastāv izteikts pieprasījums pēc veselīga valsts attīstības modeļa. Konservatīvās pieejas potenciāls slēpjas cita veida antropoloģijā, kas aicina valsts namu būvēt nevis no jumta uz leju, bet otrādi – no pareizajiem pamatiem.  

Konservatīvās ekonomikas teorijas pamati

Lai kliedētu apjukumu konservatīvisma un ekonomisko jautājumu problemātikā, izvirzīšu šādus konservatīvās ekonomikas teorijas universālos pamatus:

  1. Dabīgais likums kā ekonomiskās sistēmas pamats;
  2. Tautas kopējais labums kā ekonomiskās sistēmas mērķis;
  3. Ģimenes mājsaimniecība kā ekonomiskās sistēmas centrālais elements.

Dabīgā likuma teorija postulē, ka cilvēkam ir Dieva noteikta iedaba, kura tiecas izpausties sociālajā kontekstā un kuras neizpaušanās noved pie individuāli un kolektīvi postošām sekām. Cilvēka daba aicina tiekties pēc cieņas, taisnīguma, kārtības, patiesības un ciešām sabiedriskām saiknēm, kas sākas jau ģimenē. Šie principi nav “racionāli” mūsdienu liberālisma un kreisuma izpratnē, taču ekonomiskās sistēmas, kas ir pretrunā ar cilvēka iedabu, neizbēgami izgāzīsies. Liberālisms mēģina cilvēka iedabu vienkārši ignorēt, uzsverot tieksmi pēc individuālā pašlabuma kā galveno ekonomikas dzinējspēku. Savukārt sociālisms šo iedabu ekspluatē, par taisnīgumu pasniedzot absolūtu netaisnību – privātīpašuma un ģimenes mērķtiecīgu vājināšanu vai pat mēģinājumus tos likvidēt.

Šeit kāds varētu oponēt – jā, sociālisms tik tiešām izgāzās, taču tieši ekonomiskais liberālisms ir atnesis vēl nebijušu materiālo progresu un labklājību, kopš aizsākās industriālā revolūcija. Jā – saskaņā pats ar saviem kritērijiem liberālisms ir bijis sekmīgs. Taču tas ir kritēriju jautājums – jo vienlaikus Rietumi acīmredzami cieš no apjukuma un nihilisma kultūrā; no psiholoģisko slimību un atkarību epidēmijas, kas finansē pornogrāfiju, cilvēktirdzniecību, narkokarteļus un to radītos karus; un no smagas demogrāfiskās krīzes, kas apdraud Rietumu civilizācijas un latviešu tautas fizisku pastāvēšanu. Neizvēršot šo problēmu plašāk, ir pietiekams pamats apgalvot, ka liberālisma panākumi ir vismaz ļoti diskutējami, ja par kritēriju izvirza ko citu – t. i., tautas kopējo labumu.

Kas ir labi indivīdam, ne vienmēr ir labi kopumam. Valsts mērķis ir atrast punktu, kurā indivīdam ir dota maksimālā rīcības brīvība tā, lai kopums netiktu vājināts, bet vēl labāk – lai kopums tiktu stiprināts. Tieši kolektīvs ir individuālās identitātes pamats – indivīds ir kolektīvo vērtību nesējs, īstenotājs un tikai atsevišķos gadījumos pārdefinētājs, taču arī tad indivīda radošais pienesums nonāk sabiedrības augsnē, to ietekmējot uz labu vai uz ļaunu. Tā vai citādi, nav tāda “autonomā indivīda”, kura rīcība būtu neatkarīga no kopuma.

Valstis, kas koncentrējas uz kopējo labumu, ir taisnīgākas un sekmīgākas gan kolektīvo mērķu sasniegšanā, gan pilsoņu individuālo dzīvju sekmēšanā. Pat individuālisma citadele jeb “pilsēta kalnā” ASV vissekmīgākā bija laikos, kad to vienoja skaidra izpratne par tās vērtībām, nepieciešamība aizsargāt “amerikāņu dzīvesstilu”, ko bija iespējams viegli kontrastēt ar tās Aukstā kara ienaidnieku – PSRS. Pastāvēja ļoti efektīvs līdzsvars starp individuālo ekonomisko brīvību un kolektīvo pārliecību, ka ir nepieciešams šo sistēmu aizsargāt kā nācijai. Šī morālā pārliecība sāka sašķobīties līdz ar 1960. gadu sociālajiem nemieriem, kas bija aizsākums arvien dziļākai pārformulēta marksisma infiltrācijai ASV sabiedrībā. Neskatoties uz konservatīvo pretreakcijām politiskajā līmenī, piemēram, Niksona prezidentūru (1969–1974), Reigana prezidentūru (1981–1989) vai “trampismu” mūsdienās, kopējā tendence ir bijusi graujoša vienojošai izpratnei par ASV misiju un kopējo labumu. Rezultāts ir polarizēta sabiedrība, kas nespēj pat vienoties par to, vai valsts ir sargājama vērtība vai arī amorāla “rasisma” un “balto pārākuma” citadele. Kultūras krīze izpaužas arī ekonomikas sfērā, kur dominē paši negatīvākie individuālisma elementi apvienojumā ar pieaugošu prasību pēc valsts iejaukšanās indivīdu brīvībās autoritāra sociālisma izpratnē. ASV šajā gadījumā ir tikai spilgts piemērs tēzei, ka galvenā pretruna sabiedrībās pastāv nevis starp ekonomiskajām teorijām, bet gan starp tādu valsti, kurā valda vienojoša izpratne par kopējo labumu, un tādu valsti, kurā šī izpratne ir zudusi.

Visbeidzot, konservatīvisma izpratnē ekonomiskās sistēmas pamatelements ir nevis indivīds, bet gan ģimene un tai piederošais privātīpašums. Ģimenes un privātīpašuma aizsardzību pieprasa dabīgais likums. Ģimene un privātīpašums veido veselīgu saikni starp indivīdu un sabiedrību un vienlaikus nodrošina abu aizsardzība. Ģimene un privātīpašums ir arī jebkādu sociālo DNS mikromodelis, kurā pastāvošā attiecību dinamika tiek “izspēlēta” kolektīvā līmenī. Sistēmas, kuras apdraud vai nespēj aizsargāt ģimeni un privātīpašumu, ir fundamentāli netaisnīgas un vairo netaisnību augstākos līmeņos. Vai gan ir nepieciešami vēl kādi piemēri bez PSRS noziedzīgās varas hierarhijas un tās atnestā posta?

Sociālisma un liberālisma kritika

Paturot prātā augstāk aprakstītos ekonomikas teorijas pamatus, konservatīvajiem būtu jānoraida tādas ekonomiskās teorijas un prakses, kuras balstās sagrozītā izpratnē par cilvēka dabu – gan tās, kas redz indivīdu un tā vēlmes kā neatkarīgas no sociālā konteksta, gan tās, kas kolektīvās intereses pretstata ģimenes un privātīpašuma interesēm. Šeit diemžēl ietilpst arī “Vienotības” un tai radniecīgu partiju gadiem ilgā tehnokrātiskā pieeja valsts budžetam. Budžeta veidošanu skata kā grāmatvedības procesu, kurā kaut kā jāsakārto atskaites, “jāsavelk gali”, bet pilsoņiem jāpielāgojas.

Kritikas izejas punktam ir jābūt kopējā labuma izpratnei. Konservatīvisms nav pret sociālismu vai liberālismu teorētisku nianšu dēļ, bet gan ekonomisko seku dēļ, kuru rezultātā pārmēru liela ekonomiskā vara nonāk valsts vai oligarhijas rokās, kas sāk rīkoties pretēji kopējam labumam, graujot valsts un sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanas intereses. Valsts loma ekonomikā nav jautājums par ticību vienai vai otrai ekonomikas doktrīnai, bet gan par mērķi aizsargāt kopējo labumu, bez kura nav iedomājama valsts un tautas nākotne.

Konservatīvās ekonomikas teorijas pielietojums

Konservatīvā ekonomikas teorija var iekļaut elementus no klasiskā liberālisma, distribūtisma un tradicionālā korporatīvisma, kas dažādos apjomos un interpretācijās ietver augstāk aprakstītos principus, tos pielāgojot konkrētajiem nacionālajiem apstākļiem. Vispārīgi rīcības virzieni būtu:

  1. Nodokļu politika, kas stiprina ģimeni un privātīpašuma kā sabiedrības ekonomikas pamatšūnu – piemēram, pārceļot nodokļu slogu no ienākumiem un nekustamā īpašuma uz citiem ekonomikas sektoriem;
  2. Privātīpašnieku skaita vairošana, veicinot uzņēmumu darbinieku līdzdalību akcijās un pārvaldībā;
  3. Birokrātijas un valdības regulāciju atvieglošana nelieliem ģimenes uzņēmumiem un saimniecībām;
  4. Kooperācijas veicināšana lauksaimniecībā, lai stiprinātu mūsu ražotājus globālā konkurencē, kur vairs nepietiek ar individuālo pašiniciatīvu, tādējādi vairojot kopējo labumu;
  5. Vienlaikus stiprināt kopienu iekšējo ekonomisko dzīvi, radot atsevišķu regulējumu amatniekiem un nišas produktu zemniekiem, kuru darbu nevar vērtēt pēc globālā tirgus kritērijiem.

Visu šo virzienu pamatā ir ekonomiskās sistēmas būvniecība no pamatiem uz augšu, nevis otrādi. Tā ir ekonomika, kas pakārtota Latvijas valsts virsmērķim, tautas pastāvēšanai un uzplaukšanai. Jāsaprot, ka no tīri “pragmatiska” viedokļa un ekonomiskās loģikas nacionālās valstis tik tiešām ir liela resursu izšķērdība un šķērslis globālo ekonomisko varu brīvai rīcībai ar indivīdiem. Nacionāla valsts ir vajadzīga mums pašiem, jo tikai tā aizsargās mūsu identitāti. Tāda nacionāla valsts, kas arī apzināti praktizē konservatīvu ekonomiku, neizbēgami nonāks konfliktā ar centralizācijas mēģinājumiem – piemēram, no Eiropas Savienības federālistiem un citiem varas grupējumiem. Šie spēki vēlas redzēt globālu “tirgus sabiedrību” tā vietā, lai mums būtu stipras nācijas, kopienas un ģimenes ar tirgu kā organisku dzīves daļu, nevis vienīgo dzīves jēgu un pamatu.

Politiķiem, kas sevi dēvē par konservatīviem, būtu jāiedziļinās šajos problēmjautājumos, lai radītu alternatīvu valdošajai politikai ne tikai vērtību jautājumos, bet arī ekonomikas sfērā. Šobrīd tās kodols ir ierēdnieciska tehnokrātija, bet ap to – lienošs marksisms. Latvijai nav iespējams un nav arī nepieciešams tiešā veidā pārņemt ASV “kultūrkaru” ekonomikas “kaujas lauku” mācības, taču tai ir nepieciešams veselīgs valsts attīstības modelis.

Tādi ekonomiskie rādītāji kā IKP pieaugums ir tikai otršķirīgi, jo dažādās situācijās tie var atspoguļot gan pozitīvu, gan negatīvu situāciju – piemēram, spekulācijas nekustamā īpašuma tirgū, kas liedz latviešu ģimenēm iespēju iegādāties mājokli.

Tāpat kā dižkoka vērtību nevar noteikt tikai pēc tā pārvēršanas par malkas grēdu, kaut arī gan liberālisma “brīvais tirgus”, gan marksisma industrializācijas politika to tā varētu uzlūkot, tā arī tautas labklājība un valsts ilgtermiņa pastāvēšana nevar tikt pakārtotas tīri materiāliem kritērijiem. Un šeit konservatīvam pasaules uzskatam ir jāsniedz sava atbilde, kā atskaites punktu ņemot dabīgo likumu, tautas kopējo labumu un ģimenes vērtības.



[1] https://web.archive.org/web/20210729095742/https://www.progresivie.lv/programma/

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: