Krievi nāk

Kultūras mediju rutīna paredz smalku, ēterisku sfēru regulāru ietērpšanu sakārtotos un baudāmos vārdos. Tāds iespaids var rasties, ieskatoties gandrīz katrā Latvijas “kultūras medijā” – gan oficiāli, gan noklusēti ideoloģiski ievirzītajos. Piemēram, konservatīvi angažētā medijā varētu parādīties slavinājums kokles spēles tradīcijai, atsauksme par kādu reliģisku filmu vai gudru grāmatu, kāda likumprojekta vai ekonomikas teorijas analīze.

Taču tad beidzot atnāk sen gaidītie krievi. Helikopteri, lidmašīnas un droni visu tiešraidē spridzina, un cilvēks vispār vairs nevar ne padomāt, ne parakstīt. Vienu dienu kūp galva, otrā dienā nākas pārstaigāt saules pielietus laukus, tik plašus kā kazaku stepe, un tikai trešajā dienā nedaudz var padomāt, jo doma prasa laiku. Izdomāto uzrakstīt ir “kulturāli”, tas ir, kultūru veicinoši. Kultūra ir diskusija, viedokļu apmaiņa un nebeidzamā saruna, ko veic kulturāli, inteliģenti cilvēki. Taču, kad atnāk krievi ar bruņuvilcieniem, tad ir kā tajā bēdīgi slavenajā Hansa Johsta frāzē no 1933. gada lugas Šlāgeters: “Kad izdzirdu vārdu “kultūra”, es sniedzos pēc savas pistoles.”[1]

Vēl naivāk pašreizējo “kultūras darbinieku” mulso dilemmu starp skaistām frāzēm un tiešu rīcību raksturo vairākkārt izskanējušie vārdi: “Kad lielgabali runā, mūzas klusē”.[2] Kultūras cilvēki raksta savas slejas internetā, kamēr salīdzinoši netālu ielās un laukos daudz peltā un Stambulas konvencijas nosodītā “toksiskā maskulinitāte” izcīna kauju uz dzīvību un nāvi. Kamēr, reaģējot uz iebrukumu Ukrainā, vieni aicina “sākt diskusiju” par okupācijas pieminekļa demontāžu, bet citi viņus kušina un norāj, tikmēr toksiskā maskulinitāte un tiešā, nepastarpinātā rīcība Jēkabpils zemnieka un padomju pieminekļa demontētāja Gundara Kalves personā dodas pieteikties pirmajās rindās karam pret agresoru. Vieni taisa kultūru (un attiecīgi “kultūrkarus”) kā diskusiju un viedokļu apmaiņu, bet otri tiešas un izlēmīgas rīcības ceļā izcīna apstākļus, kuros šāda diskusija vispār ir iespējama. Un tā uz riņķi.

Es pats kara atnākšanu piedzīvoju ar vieglu rezignāciju. Tāda droši vien ir sagaidāma cilvēkam, kurš gadiem ilgi ir saucis “Krievi nāk!”, līdz viņi tiešām atnāk. Un tad pēkšņi vakardienas apsaucēji un kauninātāji par naida kurināšanu visapkārt paši sauc: “Krievi nāk, dariet taču kaut ko!” Attiecīgi pats sev savā laicīgajā un uzstājīgajā brīdināšanā jau esmu kļuvis garlaicīgs un neoriģināls. Tam nelīdz arī “Es taču teicu!” Schadenfreude. Paldies Dievam, ka pamatstrāvas vēstījums ātri pārbīdās no “krievi nāk!” uz “pie visa vainīgs Putins, beidziet šķelt sabiedrību!” Nav jau tā, ka tādi naida kurinātāji kā es gribētu, lai krievi atnāktu, vai šādi sauktu, lai primitīvu politisku instinktu pavadā plūktu apbrīnas laurus. Kaut mēs, “etniskā naida kurinātāji”,[3] klusībā ceram, ka tā tiešām ir pārāk pesimistiska prognoze, reizēm krievi tiešām atnāk.

Piemēram, šogad aprit 10 gadi kopš 2012. gada referenduma par valsts valodas statusa maiņu. Tas faktiski bija masu balsojums par vienu no galvenajiem Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem. Referenduma labvēlīgais iznākums noveda līdz Satversmes preambulai, bet arī līdz graujošiem tiešās referendumu demokrātijas ierobežojumiem Latvijā. Šobrīd to īpaši asi izjūt dabīgajās tiesībās balstītās ģimenes aizstāvju kustība. Bez saukšanas “krievi nāk!” (reaģējot uz mērķtiecīgām un ilglaicīgām putiniskā režīma provokācijām tuvajās ārzemēs “tautiešu politikas” ietvaros) jautājumam par valsts valodu, iespējams, nebūtu dota tik viennozīmīga atbilde. Protams, ļoti ātri, jau aiznākamajā dienā, iegriežoties “diskusijai” par preambulas formulējumu izvēli, blīvais nojēgums “krievi nāk” noteiktās intelektuālās aprindās ieguva sliktas gaumes un naida kurināšanas nokrāsu. Tādi ir parastie uzplūdi un atplūdi.

Ja nebūtu “atnākuši krievi”, šīs dienas Telos.lv rakstam būtu jābūt veltītam gada jubilejai kopš vienīgā izteikti konservatīvās domas tīmekļa žurnāla atvēršanas Latvijā. Šādās reizēs ir pierasts veidot atskatus, uzskaitīt veiksmes, kļūdas, cerības un vilšanās, kā arī iezīmēt nākotnes plānus un kaut ko apsolīt. Telos.lv līdzīga vietne tika gaidīta un lolota ilgu laiku – tādējādi izplešot lielu iesākumā grūti piepildāmu gaidu horizontu. Izšķirošo grūdienu tai deva Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra objektīvajā realitātē nebalstītais, aplamais un sociāli pārkonstruējošais spriedums par paternitātes pabalsta piešķiršanu bērna mātes partnerei. Tas raidīja nopietnu brīdinājuma signālu, ka Latvijas intelektuālajai elitei ir grūtības saprast tādu sabiedrības dzīvi veidojošu pamata nojēgumu kā ģimene. Lai aizurbtos līdz šīs neizpratnes cēloņiem, mēs gada gaitā pievērsāmies plašākam problēmu lokam. Šis tēmu loks dažādos veidos izriet no pretrunām valdošajā vēlīno Rietumu ideoloģijā – liberālismā. Modernais indivīds grib būt brīvs, autonoms, gandrīz neviena neierobežots, savām dažādajām pašizpausmes un sajūtu šķautnēm un vēlmēm uzliekot valsts nodrošinātu tiesību zīmogu, kas pieprasa līdzpilsoņu cieņu. Šīs dažādās atsevišķā un īpašā indivīda grūti ierobežojamās vēlmes, nonākot līdz likumdošanai, publiskajā telpā dzemdina nebeidzamu viedokļu apmaiņu un strīdus, ko nereti nievājoši dēvē par “kultūrkaru”, apgalvojot, ka tas esot tikai uzmanības novēršana no Latvijas (un citu valstu) “īstajām problēmām”. Savukārt ar šīm “īstajām problēmām” parasti tiek domātas ekonomiskās, proti, nabadzība un materiālā nevienlīdzība.

Šobrīd īstā problēma ir karš Ukrainā. Vēl aizvakar īstā problēma bija Covid un ar pandēmiju saistītie ētiskie un tiesiskie pārpratumi – iespējams, arī rupji cilvēktiesību un Satversmes pārkāpumi, un vēl daudzas citas divos aplenkuma stāvokļa gados sastrādātas netaisnības. Līdz atnāca krievi, un visi savos profilos izkāra Ukrainas karodziņus. Piepeši drīkstēja sarīkot milzīgu mītiņu un koncertu, par kuru vēl aizvakar gaudotu policijas sirēnas un izskanētu paziņojumi par pulcēšanās aizliegumu bīstamas epidemioloģiskās situācijas dēļ. Runā, ka modernās valsts iezīme kopš Franču revolūcijas, bet jo īpaši kopš 11. septembra terora aktiem, esot nebeidzams, pastāvīgs ārkārtas jeb izņēmuma stāvoklis, kuram ir pakārtota visa likumdošana. Krievu atnākšana un Krievijas nolaišanās līdz Ziemeļkorejas līmenim, attiecīgi izslēdzot kontinenta lieluma valsti no gadiem ilgi būvētas korumpētas starptautiskā finanšu kapitāla politekonomiskās sistēmas, šķiet, ārkārtas stāvokli pārskatāmā nākotnē iecementēs kā normu.

Tomēr šāda ātra vēja virziena maiņa dvēseliski ir grūti panesama. Tā disonē, nav saskanīga un griež ausīs un apziņā. Augustīns par cilvēka dvēseli (šodien gan laikmetīgi teiktu “apziņu”) rakstīja kā par viscaur laicisku un laiku mērījošu cilvēka būtības daļu. Dvēsele kā atmiņa no pagātnes caur tagadni ietiecas nākotnē. Šo laiciskoto un laiciskojošo dvēseli arī varētu nosaukt par ilgstamību. Atmiņa cilvēka apziņu it kā noenkuro pasaulē, neļaujot to uztvert tikai kā amorfu, anonīmu, dīvainu telpisku masu. Laba atmiņa cilvēku savāc vienkopus, pasargā no izkaisītības un mētāšanās laika un kaislību vējos.

Lai saprastu Ukrainas situācijas nopietnību – šo stāvokli, kad sauklis “krievi nāk” beidzot materializējas un citi pilsoņi to beidzot saprot –, aizbraucu uz pilsētu un nogāju gar vēstniecībām. Visur karogi, aizkustinoši bērnu zīmējumi par mieru, garāmbraucēji taurē. Bet tad pamanu jaunatnes organizācijas “Protests” profesionālos mītiņotājus (atpazīstami pēc matu krāsas un griezuma, daļēji arī apģērba) un uzreiz atmiņa mani neliek mierā. Uzreiz šī disonanse, kas ielaužas ilgstamības vienmērīgajā plūdumā, kurā dvēsele grib netraucēti spoguļoties un apcerēt dievišķo būtību. Vai tad šie paši košie jaunieši vēl aizvakar tviterī necēla traci par vārdu “nēģeris”, latviešu tumsonīgo un baurisko rasismu, kā arī “konstitucionālo krīzi”, ko esot izraisījusi Saeima, neapstiprinot Augstākās tiesas amatā juridisko aktīvisti Sanitu Osipovu? Nemaz nerunājot par šīs pašas socioloģiskās grupas pārstāvju bieži pausto nicinājumu pret nacionālismu un nācijvalstīm kā visu ļaunumu sakni. Ja Otrajā pasaules karā tie bija poļu un norvēģu nacionālisti, kuri karoja pret lielvācu imperiālistiem, šodien tie ir ukraiņu nacionālisti, kuri par savas tautas eksistenci un pašnoteikšanos karo pret imperiālistisko Krieviju. Acīmredzot, mūsdienu problēma ir īsa atmiņa. Bet ja atmiņa ir īsa, tad arī pats piedzīvotais laiks saskaldās īsos un mirklīgos emocionālu uzplūdu nogriežņos, uzmanības nenoturībā, ko vēl vairāk sašķeļ nepārtrauktie mediju zibšņi un trokšņi.

Taču jebkurš šajās dienās karadarbībai tīklos sekojošais uzreiz pateiks, ka neuzmanība var būt nāvejoša. Dvēselei, laika starpniekam, izvēļu autoram, kas savij notikumus, to vērtējumus un tālāku rīcību viena izdzīvota personiskā laika veselumā, šāda ilgstamību nokaujoša neuzmanība var būt sevišķi sāpīga. Dvēseli nevar sacirst gabalos kā gaļu. Taču atmiņu izdzēsošs negodīgums pamazām sanaido dvēseli ar sevi pašu. Dvēsele, kas neatceras, īsti nespēj pienācīgi apdvēseļot telpu un ķermeņus. Taustāmā ārpasaule šādai sevī sanaidotai un iekšēji pretrunīgai, negodīgai, aizmāršīgai dvēselei ir pārāk auksta, bīstama un naidīga vieta. Katra piepeša lapiņas čaboņa tad ir kā karš, uzlidojums, pēc kura atkal jāslēpjas bumbu patvertnes drošībā. Tāda pati atmiņas ilgstamību caurduroša disonanse satrauc, arī ieskatoties Satori.lv, kas šobrīd ir pārpildīts ar Ukrainas saturu. Taču vēl aizvakar tur varēja lasīt garu rakstu, kurā ukraiņu nacionālisti, Maidana un Donbasa frontes pirmrindnieki tika vainoti pie “neiecietības” pieauguma valstī. Ukraina tika salīdzināta ar Latviju, kurā tieši tāpat nacionālkonservatīvie politiķi “tur politisko sistēmu gūstā” pret “LGBT tiesībām”.[4]

Nepārprotiet, ir labi, ja cilvēki, kaut arī nekonsekventi, iestājas par labo. Bet labāk tomēr būt konsekventiem, savāktiem, neizkaisītiem un savās izvēlēs noturīgiem, jo tas dzīvei un tās izvēlēm piešķir noapaļota veseluma pilnību, kas nesaskaldās mirklīgos uzplaiksnījumos, tādējādi traucējot dvēselei gūt tik ļoti nepieciešamo ilgstamības apziņu. Ir labi, ka cilvēki beidzot saprot, ka “krievi nāk”, turklāt arī starptautiskā līmenī. Drīzāk būtu pamats uztraukumam, ja Harkovas dzīvojamo rajonu bombardēšana cilvēkus atstātu vienaldzīgus. Vienaldzība ir liels risks totālo karu, vispārēja cinisma un morālā relatīvisma nogurdinātai vēlīnai Rietumu civilizācijai, kas vairs nemāk atšķirt vīrieti no sievietes, bēgli no pabalstu tūrista, ģimeni no siltu jūtu kopības, savējos no svešajiem, draugus no ienaidniekiem. Netaisnīgs agresijas karš ir kliedzošs objektīva ļaunuma piemērs, un ir labi, ka cilvēki to joprojām atpazīst (pat ja, iespējams, galvenā analoģija, kas komiksu tēlos notiekošo daudziem padara uztveramu, ir Putins kā kārtējā Hitlera – absolūtā ļaunuma etalona – inkarnācija).

Vai es teicu: objektīvs, absolūts ļaunums? Vai tad šie paši protestējošie jaunieši katru otro dienu internetā nesāk ar ticības apliecību, ka labais un ļaunais nav objektīvas morālas kategorijas, bet tikai sociālas konstrukcijas, vienošanās produkti, grūti nosakāmi aprēķini starp lielāko baudu un mazāko kaitējumu? Un tomēr visi cilvēki grib labu. Vēlmju arhitektūra ir iestatīta tā, lai cilvēks pēc savas dabas tiektos uz labo un izvairītos no ļauna. Taču pastāv atšķirība starp patiesu un šķietamu labumu. Ļoti bieži šķietams labums izrādīsies ļaunums. Arī Vladimirs Putins grib labu (sev, savam pietuvināto lokam, varbūt Krievijas tautai). To grib arī privātīpašuma apkarotāji (privātīpašums viņiem ir ļaunums, jo nostiprina nevienlīdzību) un transseksuāļu aktīvisti (nepareizie vietniekvārdi ir ļauni, aizskaroši, ievainojoši). Arī Kanādas premjerministrs Džastins Trūdo grib labo (sev, Kanādai), izgaiņājot protestētājus pret Covid ierobežojumiem un piespiedu vakcinēšanu, kā arī iesaldējot protestētāju kontus. Tā var būt ļoti sagrozīta un aplama, klaji amorāla iegriba, šķitums un apmāns, bet šie sagrozījumi nevar izvairīties no fakta, ka vēlmes un gribēšanas pamata iekustinātājs ir labais – patiess, objektīvs morālais labums, kurš savā orbītā reizēm ievelk arī nihilistus, ciniķus un morālos relatīvistus. Pareizā, kaut arī novēlotā Rietumu līderu rīcība Ukrainas iebrukuma gadījumā lieku reizi atgādina par morālā labuma objektivitātes magnētiski likumsakarīgo spēku, kas var iedarboties pat uz tik vēstures nogurdinātiem tehnokrātiem kā vācieši. Vai labuma objektivitāte un motivējošais spēks ar laiku iedarbosies arī uz krievu tautu – to redzēsim tuvākajā laikā.

Uzvara vai zaudējums Ukrainā gan tik ātri neizglābs ielaisto un grūti dziedināmo Rietumu morāles krīzi. Šajās dienās runā par paātrinātu Ukrainas iestāšanās procedūru Eiropas Savienībā. Mēs nevaram zināt, kāda būs Eiropas Savienība pēc 10 gadiem, bet šobrīd ir zināms, ka Eiropas judikatūra ir viens no galvenajiem demokrātiju un nacionālo suverenitāti graujošajiem cēloņiem Rietumu pasaulē. Un, atkal, visskaidrāk tas izpaužas irdinošajā un dekonstruējošajā attieksmē pret laulības institūtu. Igaunija un Latvija mēģina sarīkot referendumus, kuros tauta varētu īstenot savas konstitucionāli atzītās tiesības lemt par sev svarīgām lietām. Tas dažādu tīšu institucionālo apgrūtinājumu, mērķtiecīgas sabotāžas un viltus uniformu veidolos nevedas viegli. Piemēram, tieši šodien, kad atkal bombardē Harkovas centru, vispārējās jezgas fonā pie mums notika lemšana par Civilo savienību likumu, kas dublētu laulību un pa aizmugures vārtiem, līdzīgi kā krievu diversantu grupas, mēģinātu laulību tiesību sistēmā iešmugulēt slepenu spridzekli.[5] Vai Latvijā notiks Maidans – tiešās tautas varas izpausme – lai apturētu svešu varu uzspiesta, sakonstruēta un mākslīga juridiskā veidojuma nonākšanu likumu asinsritē? Laulības un ģimenes definīcija ir pati būtiskākā “kopīgi lemjamā lieta” – jebkuras tautsaimniecības un IKP celšanas pamata šūniņa. Tomēr Eiropas Savienības tiesību ekspertu milzīgā spiediena un pastarpinošo apgrūtinājumu dēļ arvien skaidrāk izkristalizējas neiespējamība šo jautājumu noskaidrot demokrātiskā ceļā. Krievija mēģina laupīt ukraiņu tautai iespēju lemt pašai par saviem likumiem, tādēļ ukraiņi bēg no Krievijas un klauvē pie Rietumu jeb Eiropas Savienības durvīm. Ukraiņi cer, ka Eiropa viņiem dos ilgi kāroto brīvas rīcības un pašnoteikšanās telpu, taču arvien vairāk Eiropas tautu diemžēl pārliecinās par pretējo. Jāpiebilst, ka ukraiņi ir viena no pašām konservatīvākajām un reliģiozākajām tautām Eiropā,[6] it īpaši ģimenes jautājumos.

Kā šajās dienās var redzēt, ukraiņi ir arī ļoti uzstājīgi, principiāli un nepiekāpīgi. Viņi agrāk vai vēlāk atdursies pret dažādām Briseles ierēdniecības neizkustināmajām dogmām, bezgalīgajiem gaiteņiem, birokrātiskiem dūmu aizsegiem un tukšas, tehnokrātiskas valodas, kas Maidana un pašnoteikšanās izkarotājiem, tik ļoti pieradušiem pie šādām tiešās demokrātijas skaidrās runas formām, sākotnēji šķitīs mīklaini un neizskaidrojami. Modernās Ukrainas vēsture lielā mērā pastāv šādā berzē un sazobē starp pastarpināto pārstāvniecisko procedurālo demokrātiju un tiešo, nepastarpināto masu protestu, mītiņu jeb “Maidana” demokrātiju. Tomēr, lai kā arī tālāk noritētu neatkarības karš – vai nu konvencionālā, vai partizānu fāzē –, ukraiņi šajā nākošajā cīņā pret Eiropas Savienības ekspertu varu dosies ar ļoti klasisku demokrātiskās pašnoteikšanās izpratnes pieredzi, kas pirkta par asiņu cenu un rūdīta galējos eksistenciālās izšķiršanās brīžos. Tā tagadējiem eiropiešiem, arī latviešiem, ir visai tāla – it īpaši pēc diviem sanitārās ekspertīzes un totālās drošības diktāta nomocītiem gadiem.

Aristotels savās Valstslietās uzdod jautājumu: “Kura valsts iekārta ir piemērota vislielākajam skaitam valstu vai pilsētu, ņemot vērā, ka visas pilsētas, visticamāk, nebūs spējīgas uz to, kas, vispārēji raugoties, ir vislabākais?” Tieši šādā kontekstā Aristotels runā par “jauktu valsts iekārtu”, ar šo jēdzienu saprotot stabilu pilsoņu sociālo kārtu sajaukšanos valstiskās kopienas ietvaros.[7] Viņš uzskata, ka šāda sajaukšanās, ja tā notiek saprātīgi, var radīt pilsoņvalsti jeb politeia. Šāda iekārta ir viens no Aristotela aprakstītajiem leģitīmajiem valsts pārvaldes veidiem, jo “valsti pārvalda pilsoņu kopums kopējā derīguma labad”. Tautvaldību jeb demokrātiju viņš skata kā pilsoņvalsts degradēto formu. Vara pilsoņvalstī ir atkarīga no tikuma; tomēr šķiet, ka pilsoņvalsts ir vismazāk labais no trim leģitīmajiem veidiem (ķēniņiste, krietnvaldība un pilsoņvalsts), jo vara balstās nevis varonīgā vai dievbijīgā tikumā, kā tas ir tīrā ķēniņistē, ne arī pilnīgotā tikumībā, kā tas būtu Valstslietu VII–VIII grāmatu ideālajā valstiskajā kopienā, bet gan militārā tikumā. Aristotels raksta: “Vienam vai dažiem cilvēkiem ir iespējams izcelties ar savu tikumu, taču vairākumam jau ir grūti pilnībā izkopt visus tikumus. Vislabāk tas izdodas ar karošanu, jo karošanas tikums rodas pūlī. Tādēļ šādā iekārtā galvenā vara ir valsts aizstāvjiem un valsti līdzdala tikai tie, kuriem ir ieroči.”[8] Citiem vārdiem sakot, Aristotels uzskata, ka vairumam valstisko kopienu šajā nepilnīgo cilvēku pasaulē reālistiski sasniedzama ir tāda iekārta, ko varētu raksturot kā militāri ievirzītu kopīgas pilsoņu varas izcilību.

Acīmredzot, ja pār pilsoņiem nelīst cietās sirdis pārkausējoša, svētdaroša un pārdabiska žēlastība, tad tikai lielas un kopīgas briesmas, kopīga kara nometnes dzīve un ieroču sadraudzība var noturīgi apvienot visus valstiskās kopienas cilvēkus cēlam mērķim. Atliek cerēt, ka pēc atnākušo krievu pievārēšanas ukraiņi savus tiešās militārās demokrātijas tikumus, tik piesātinātus ar reliģiozu, konservatīvu toksisko maskulinitāti, nāks mācīt arī Eiropas Savienības ierēdnieciskajiem kabinetu autokrātiem.


[1] Šo teicienu mēdz aplami piedēvēt Himleram, Gēringam vai Gēbelsam, lai ilustrētu nacistu mazizglītotību un barbarismu vai fašistiski revolucionārā ētosa tieksmi intelektuālus spriedelējumus aizstāt ar tiešu rīcību. Turklāt patiesībā frāze skan šādi: “Wenn ich Kultur höre … entsichere ich meinen Browning” (“Kad es dzirdu vārdu “kultūra”, es noņemu drošinātāju savam brauningam”). Jāpiebilst, ka lugā vārdi likti mutē nevis kādam nacistam, bet gan paramilitāristu Freikorps kaujiniekam, ko 1923. gadā Rūrā franču okupācijas varas iestādes notiesāja uz nāvi par vācu nacionālistu sabotāžas akcijas vadīšanu.

[2] Sal. ar https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/lielgabali-runa-muzam-japakluse-telnieks-glebs-pantelejevs-komente-situaciju-ukraina.a445367/

[3] Pirms pāris dienām ārlietu ministrs šādi gan izteicās par krievu propagandas kanāliem: https://twitter.com/edgarsrinkevics/status/1496153268283654147

[4] https://satori.lv/article/salauziet-vinu-dzivi-lgbt-austrumeiropa

[5] http://asociacijagimene.lv/saeimas-juridiska-komisija-lems-par-civilas-savienibas-likumprojekta-virzibu/

[6] https://twitter.com/sancrucensis/status/1498195427371409410?s=20&t=MJp6yq0SxAj_xwD0g2AsBg

[7] IV, 9.

[8] III, 7.; IV, 13.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: