Pirmdien, 22. maijā pie Līdztiesības un cilvēktiesību komisijas (LCK) pārstāvniecības Londonā cilvēki, kuru sejas aizsedza maskas, ēkas virpuļdurvīs un ap ēku sanesa plastmasas pudeles, kas saturēja urīnu, un daļu izgāza turpat uz ietves. Šāda rīcība bija reakcija uz politisko virzienu, kādā pēdējā laikā darbojas LCK, proti, stiprināt bioloģiskā dzimuma aizsardzību likumā, tādējādi neļaujot vīriešiem, kuri identificējas kā sievietes, atrasties vietās, kas parasti domātas tikai sievietēm. Izņemot – ja vīrietis ir persona, kura saņēmusi sertifikātu par dzimuma maiņu.
Grupa, kura sevi dēvē par POT (Pissed off Trannies vai “Nokaitinātie Traniji”), savā paziņojumā soctīklā Instagram sacīja, ka pirmdien veiktais ir protests pret viņu cilvēktiesību pārkāpšanu: “Ja jūs atņemat mums tualetes, tad mēs tās ierīkosim uz jūsu mājas sliekšņa.”[1]
Cilvēkam, kurš līdz šim nav sekojis līdzi kņadai ap dzimumiem un dzimtēm, var rasties jautājums: kā kādam varēja ienākt prātā, ka dzimums nav iekodēts cilvēka bioloģijā un konstatējams jau kopš dzimšanas? Šeit nereti tiek piesaukts interseksuālisms jeb dzimumattīstības traucējumi (Disorders of Sex Development, DSD). Ar interseksuālismu apzīmē dažādus iedzimtus reproduktīvās sistēmas traucējumus, kas skar kā vīrišķā, tā sievišķā dzimuma pārstāvjus. Tāpat kā ar gandrīz jebkuru citu veselības stāvokli medicīnā, tas attiecas uz abiem dzimumiem: ir sievietes, kurām ir interseksuālisma patoloģija, un vīrieši, kuriem ir interseksuālisma patoloģija. Šo traucējumu skaits skar 0.02% populācijas kopš piedzimšanas un līdz 1.7% pēcdzemdību attīstības periodā.[2] Cilvēka dzimumu izmainīt nav iespējams, tomēr valda daudzi aplami ar dzimumattīstību saistīti priekšstati, ieskaitot iedzimtu ģenitāliju anomāliju jaukšanu ar transseksuālismu. Nav pierādījumu, ka cilvēkiem, kuri identificējas ar pretējo dzimumu, būtu biežāk sastopama anormāla seksuāla attīstība nekā pārējā populācijā.[3]
Lai izprastu dzimumu un dzimšu jautājumu, mazliet jāpievēršas feminisma vēsturei. Feminisma kustība pēdējās simtgadēs ir radījusi vairākus strāvojumus vai viļņus. Tā dēvētā pirmā viļņa feminisma centrā bija balsstiesību iegūšana, taču kustība neaprobežojās tikai ar to. Sākotnēji sufražistes risināja jautājumus, kas saistīti ar dažādiem sociāliem un institucionāliem šķēršļiem – izglītības un ekonomisko iespēju nepieejamību, ģimenes pienākumiem, kā arī sieviešu balsu neesamību politiskajās debatēs. Viena no pazīstamākajām 19. gadsimta nogales sufražistēm bija Sjūzena B. Antonija, kuras vārdi “Nevienai sevi cienošai sievietei nevajag vēlēties vai palīdzēt gūt panākumus tādai partijai, kas ignorē viņas dzimumu” redzami uz plakāta, kuru tur rokās Nacionālās sieviešu partijas pārstāves Vašingtonā 1920. gadā.[4] Tolaik neviens nešaubījās, ka tieši balsstiesību trūkums pusei no populācijas vienoja šo populāciju. Lai gan sievietes ir atšķirīgas savās spējās, raksturā un ārējā izskatā, viņas visas ir sievietes, un sievietes viņas ir tāpēc, ka ir piedzimušas kā sievietes.
20. gadsimta otrā puse bija laiks, kad feminisma kustība piedzīvoja tā dēvēto otro vilni. Šajos gados kustības fokuss pārvirzījās uz sievietes ķermeņa autonomiju, kā arī nošķīrumu starp feminitāti un maskulinitāti. Viena no tā laika slavenākajām autorēm, francūziete Simona de Bovuāra raksta, ka mazi bērni jau kopš dzimšanas saskaras ar uzvedības stereotipiem, kas sniedz vadlīnijas viņu rīcībai, domām un sajūtām, lai tās būtu atbilstošas dzimumam. Pēc Bovuāras domām, sievietes sabiedrības ietekmē saskaras ar feminitātes stereotipiem, kurus viņām ir jāiemieso, savukārt šie feminitātes stereotipi galvenokārt ir veidojušies vīriešu iegribu un vēlmju iespaidā. Populārais citāts “Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst” Bovuāras darba kontekstā nozīmē, ka sieviete pēc piedzimšanas veic sava veida iniciācijas procesu sabiedrībā – viņa apgūst feminitāti. Tādu sievietes definīciju, kas aprobežojas tikai ar bioloģiju, Bovuāra noraida jau pašā grāmatas sākumā, piedēvējot to triviālu formulu mīļotājiem.[5] Tālāk viņa raksta: “Mēs varam secināt, ka abas gametas spēlē fundamentāli identisku lomu; kopā tās rada jaunu būtni, kurā tās abas tiek gan pazaudētas, gan arī transcendētas. Bet sekundārajā un virspusējajā procesā, no kura ir atkarīga apaugļošana, tas ir vīrišķā dzimuma elements, kurš sniedz nepieciešamo stimulu, lai rastos jauna dzīvība, un tas ir sievišķā dzimuma elements, kas nodrošina šīs jaunās dzīvības apmešanās vietu, lai tā varētu kļūt par patstāvīgu organismu. No šāda pierādījuma secināt, ka sievietes vieta ir mājās, būtu nudien neprātīgi – bet vīrieši mēdz būt neprātīgi.”[6]
Šajā laikā universitātēs radās mācību priekšmets “Sieviešu studijas”, kurā pētīja sociālās normas, kas atbilst feminitātei un maskulinitātei. Turpat arī radās jēdziens “gender”, ko latviski tulko gan kā “dzimte”, gan kā “sociālais dzimums”, ar to saprotot dažādas sociālās lomas, stereotipus un priekšstatus par to, kā dzimumus redz, vēlas redzēt un izprot sabiedrība. Turpmākajās desmitgadēs parādījās jaunas Bovuāras teksta interpretācijas, kas, balstoties sociālā dzimuma un feminitātes apgūšanas idejās, skaidroja, ka sievietība ir nevis bioloģiska, bet gan sociāla parādība. No šīs atziņas izriet, ka, lai izpaustu sievietību, cilvēkam nav jābūt piedzimušam kā sievietei, jo tas, kas sievieti padara par sievieti, ir sociāla performance. Šāds apgalvojums ir diezgan problemātisks daudzu iemeslu dēļ, bet, pirms ķerties tiem klāt, vēl jāpakavējas pie nākamā viļņa feminisma strāvojuma, kurā sociālās performances ideja tika novesta līdz tās loģiskajam iznākumam.
Ja otrā viļņa feminisms nav iedomājams bez Bovuāras grāmatas Otrais dzimums, tad trešais vilnis nav iedomājams bez Džūditas Batleres grāmatas Dzimtes nemieri. Feminisms un identitātes graušana. Šajā darbā autore, aizgūstot principus no franču dekonstruktīvisma un poststrukturālisma filozofijas, attiecina tos gan uz jēdzieniem “vīrietis” un “sieviete” kā lomām, gan arī uz bioloģiskajiem dzimumiem. Batlere raksta: “Bovuāra skaidri pasaka, ka par sievieti “kļūst”, bet tas vienmēr notiek caur kultūras veiktu piespiešanu. Šī piespiešana noteikti nenāk no “dzimuma”. Viņas izklāstā nav nekā tāda, kas garantētu, ka, lai kļūtu par sievieti, ir obligāti jābūt piederīgam sieviešu dzimumam.”[7] Pēc Batleres domām, nav tādu nemateriālu faktu, kas pastāvētu pirms kultūrspecifiskām, lingvistiskām un sociālām šo faktu konstrukcijām. Nav nekā pirms un ārpus valodas. Pasaule tiek radīta caur lingvistiskām kategorijām, savukārt šīs kategorijas nevis atspoguļo kaut ko reāli pasaulē pastāvošu, bet gan pašas par sevi ir tikai prāta konstrukcijas, kuras bez valodas vispār nepastāvētu. Šī aksioma ir attiecināma uz visu, kas mums zināms, ieskaitot bioloģiju un jebkādu citu zinātni.
Kad jēdzieni “sieviete” un “vīrietis” bija izmalti cauri poststrukturālisma analīzei, pāri palika secinājums, ka dzimte (gender) ir performance. Ja dzimte ir kultūras radīta konstrukcija, kuru iemieso ķermeņi, tad nekādi nevar apgalvot, ka dzimti nosaka dzimums. Novedot šo atziņu līdz loģiskajam iznākumam, dzimuma/dzimtes nošķīrums iezīmē radikālu pārrāvumu starp ķermeņiem un kultūras konstruētajām dzimtēm. Tālāk, pat ja dzimumi šķiet neproblemātiski bināri to morfoloģijā un uzbūvē (šis pieņēmums vēlāk tiks apšaubīts), nav nekāda iemesla pieņemt, ka arī dzimtēm ir jābūt divām. Binārajā dzimšu sistēmā dzimumu un dzimti saista imitējoša radniecība, kurā dzimte atspoguļo dzimumu vai arī dzimti ierobežo dzimums. Kad konstruēto dzimtes statusu uzskata par radikāli neatkarīgu no dzimuma, dzimte pati par sevi kļūst par brīvi peldošu, mākslīgu veidojumu. No tā attiecīgi izriet, ka vīrietis un maskulīns var tikpat viegli apzīmēt cilvēka sievišķā dzimuma ķermeni, un sieviete un feminīna – tikpat labi kā vīrišķā dzimuma, tā sievišķā dzimuma ķermeni.[8] Vienalga, vai tas būtu vīrietis parūkā un kleitā vai mājsaimniece – viņi abi “spēlē” feminitāti un tās abas ir vienlīdz autentiskas feminitātes izpausmes.
Turklāt bioloģiskais dzimums nav tikai fikcija – tas var būt arī kaitīgs. Tāpēc ir nepieciešams sagraut ķermeņa, dzimuma, dzimtes un seksualitātes kategorijas, tās atbrīvojot no binārā rāmja. Dzimums un dzimte nav tikai apspiešanas ieroči, ar kuriem cilvēks tiek ieslodzīts binārajā rāmī; dzimte var nozīmēt arī atbrīvošanos. Attiecīgi kvīru teorijā, kas būvēta no poststrukturālisma, literārās analīzes un sociālā konstruktīvisma elementiem, dzimumu mēģina izskaust kā otršķirīgu, turpretī dzimti pasludina par primāru. Batleres teksts būtiski ietekmēja kvīru teoriju un mūsdienās izplatīto pārliecību, ka bioloģiskais dzimums ir “sociāls konstrukts”.
Viena no Batleres kritiķēm ir britu filozofe Ketlīna Stoka. Savā darbā Miesīgās meitenes. Kāpēc realitātei ir nozīme feminismā Stoka raksta: “Sekojot Batleres uzskatu loģikai, jāsecina ne tikai tas, ka nav divu dabisku, iepriekš dotu un stabilu bioloģisko dzimumu, bet nav arī nekādu iepriekš dotu faktu par dabīgo atlasi. Nav seksuālas reprodukcijas. Nav nekādu iepriekš dotu ķīmisko elementu vai bioloģisko sugu. Nav klimata pārmaiņu, vismaz ne to plašāk izprastajā nozīmē. Nav molekulu, atomu un kvarku. Nav vīrusu un baktēriju, nav labu zāļu un placebo. Runāt par skābekli kā degšanas cēloni nekādā ziņā nav racionālāk kā runāt par 18. gadsimta flogistona jēdzienu (kurš, kā kādreiz uzskatīja, atrodas ikvienā viegli uzliesmojošā substancē un izdalās, tai sadegot).”[9] Proti, secina Stoka, nav nehistoriciskas, nerelatīvas patiesības un nekāda zinātniski precīza reprezentācijas teorija nav iespējama.
2004. gadā Lielbritānijā tika pieņemts Sociālā dzimuma atzīšanas akts (Gender Recognition Act), kas ļāva ikvienam tikt legāli atzītam kā pretējā dzimuma cilvēkam. Lai iegūtu sociālā dzimuma (vai dzimtes) atzīšanas sertifikātu, bija nepieciešama medicīniskā diagnoze, bet ne tā dēvētā dzimuma maiņas operācija. Tas bija pirmais likums pasaulē, kas nošķīra legālo, likumā atzīto dzimumu no fiziskā ķermeņa. Performance triumfēja pār fizisko ķermeni. Dzimte kļuva svarīgāka par bioloģiju. Patinot dažus gadus uz priekšu, šis likums 2009. gadā ļāva pirmajam vīrietim, kurš notiesāts par izvarošanu, nonākt sieviešu cietumā.[10]
Tikmēr ASV federālais civiltiesību likums Title IX, kas aizliedz dzimumdiskrimināciju mācību programmās un tādās aktivitātēs, kuras saņem finansiālu atbalstu no valsts pārvaldes, Obamas administrācijas laikā tika pārinterpretēts tādā veidā, lai attiektos uz dzimumu, kas “minēts” piedzimstot, dzimtes identitāti un transpersonu statusu. 2016. gada federālo aģentūru vadlīnijās ir norādīts, ka, lai īstenotu Title IX, pret studenta dzimtes identitāti ir jāattiecas tāpat kā pret studenta dzimumu – arī gadījumos, kad studenta identifikācijas dokumentos norādītais dzimums nesakrīt ar viņa dzimtes identitāti.[11]
Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti (atbilstoši definīcijai Stonewall mājaslapā[12]: personas iekšējo sajūtu par savu dzimti, kas var būt vīrieša, sievietes vai kāda cita un nesakrist ar dzimumu) primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru. Gluži kā pēc kvīru teorijas parauga.
Pirms pievērsties sociālā dzimuma (vai dzimtes identitātes) idejas pieņemšanas negatīvajām sekām, pienākas pacelt vienu no mūslaikiem raksturīgākajiem jautājumiem: kas ir sieviete?
Problēma ar atbildi rodas tāpēc, ka feminisma un kvīru teorijas iespaidā cilvēki vairs nav vienisprātis, vai “sieviete” ir bioloģiska vai sociāla kategorija. Bioloģiskajā definīcijā sieviete ir cilvēka sievišķais dzimums, bet sociālajā tā ir persona, kurai ir sievišķā dzimtes identitāte. Tas nav tikai strīds starp cilvēkiem, kuri pārstāv feminisma uzskatus, un tiem, kuri atrodas ārpusē. Domas dalās arī feminismā. Vienā pusē ir liberālais feminisms, kurš, tāpat kā trešajā vilnī, “sievieti” uzskata par performanci un identitāti. Otrā pusē ir feministes, kuras uz sociālā dzimuma ideju raugās kritiski vai krasi noraidoši. Šīs feministes apzīmē ar akronīmu TERF (“Trans Exclusionary Radical Feminist”). Tērfa ir tāda feministe, kura no feminisma izslēdz transpersonas. Apzīmējums gan nav īsti precīzs, jo šo feministu galvenā prasība ir, lai feminisms būtu sieviešu kustība. Viņas uzskata, ka vīrietis ar sievišķo dzimtes identitāti joprojām ir vīrietis un tāpēc viņam nav vietas feminismā. Vienlaikus feminismā ir vieta sievietēm, neatkarīgi no tā, kā viņas identificējas, tāpēc sociālo dzimumu kritizējošais feminisms izslēdz nevis transpersonas kā tādas, bet gan vīriešus.
Liberālo feministu atteikšanās skatīt sievieti kā bioloģisku kategoriju ir skaidrojama ar nepatiku pret bioloģisko determinismu. Atzīt bioloģiju, viņuprāt, nozīmē, ka sievietei ir bioloģiski noteikts liktenis, kas savukārt nozīmē to, ka sievietes “sūtība” esot būt klusai, vājai un gādāt par ģimenes pavardu sava vīra ēnā. Tāpēc, lai it kā atbrīvotos no šī likteņa, tiek pasludināts, ka tam, ko nozīmē būt sievietei, nav nekāda sakara ar bioloģiju. Apgalvojums, ka sievietes kā sievišķas būtnes esamība ir balstīta kur citur, nevis ķermeniskajā pieredzē, ka tai nav nekāda sakara ar dzīvošanu sievietes ķermenī, izjūtot tā unikālās funkcijas, šķiet realitāti noliedzošs. Iebilstot šim uzskatam, jaunzēlandiešu filozofe Holija Lavforda-Smita norāda, ka bioloģiskā definīcija nav normatīva; tā nepasaka neko, ko sievietei vajag darīt, līdzīgi kā “nav nekādas jēgpilnas nozīmes, kādā vardei vajag būt vardei. Tā vienkārši tāda ir. Normatīvi jautājumi, ja tādi ir, rodas vēlāk; ko viņai darīt vai kādai būt.”[13]
Feministes, kuras kritizē vai noraida dzimti (“gender critical”), sievieti primāri skata kā bioloģisku, nevis sociālu kategoriju. Šī nostāja ir skaidrojama ar to, ka, viņuprāt, nav viena pareizā veida, kādā jādzīvo vīrietim vai sievietei. Dzimtes identitāte šajā feminisma strāvojumā drīzāk ir personība. Pēc liberālo feministu domām, ķermenis ir sekundārs un svarīga ir identitāte, tāpēc sievišķā identitāte var būt jebkuram cilvēka ķermenim. Turpretī dzimti noraidošās feministes uzskata, ka primārais ir ķermenis un identitāte personu nevar padarīt par pretējo dzimumu. Sieviete var neatbilst nevienam no feminitātes stereotipiem, viņa var ģērbties kā vīrietis, nēsāt īsi apgrieztus matus un būt lezbiete, taču tas viņu nepadarīs par vīrieti.
Ja dzimtes identitāti nostāda kā primāro, tas rada arī problēmas ar seksuālās orientācijas izpratni. Stonewall savā majaslapā šobrīd homoseksualitāti definē kā romantisku jūtu izjušanu pret personu no tās pašas dzimtes (nevis bioloģiskā dzimuma!).[14] Tāpēc nereti visvairāk ir dzirdamas tieši homoseksuāli orientēto feministu balsis, jo pēc “jaunajiem likumiem” viņu orientācija “pazūd”. Šajā jaunajā pasaulē vīrietis, kura sociālā identitāte ir lezbiete, atrodas tajā pašā kategorijā, kurā atrodas bioloģiskā sieviete, kurai romantiski interesē citas sievietes.
Var minēt virkni skarbu piemēru, kuros kvīru teorija atsitas pret realitāti. Tie būtu sieviešu cietumi, krīzes centri, dažādas sporta disciplīnas, publiskās ģērbtuves, tualetes un, visbeidzot, “dzimti apstiprinošā” aprūpe medicīnā. Šajā rakstā pievērsīšos tikai cietumiem.
Maikls Bigs savā rakstā “Kvīru teorija un pāreja no dzimuma uz dzimti Anglijas cietumos” apraksta, kā no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem līdz divdesmit pirmā gadsimta pirmajai desmitgadei vīriešiem, kuri identificējās kā transpersonas, pakāpeniski kļuva vieglāk iekļūt sieviešu cietumos. Sākumā tas bija iespējams, ja cietumā tika veikta operācija. Vēlāk bija nepieciešams sociālā dzimuma atzīšanas sertifikāts; tad pietika ar feminitātes performanci; līdz galu galā bija vajadzīgs vienīgi apgalvojums “es esmu sieviete”.[15]
Kvīru teorija paredz, ka vīriešiem, kas identificējas kā sievietes, vajadzētu būt tikpat zemam seksuālo noziegumu īpatsvaram kā sievietēm, bet tas ir tālu no patiesības. Apmēram 50% no vīriešu dzimuma transpersonām, kas atrodas cietumos, ir veikuši seksuālus noziegumus, savukārt starp cietumos mītošajām sievietēm tie ir aptuveni 5%.[16] Tā kā šie fakti neapstiprina teoriju, tos bieži vien vai nu noklusē, vai arī to piesaukšanu uzreiz interpretē kā transfobiju. Protams, ka lielākā daļa transpersonu nepastrādā noziegumus, tāpat kā lielākā daļa vīriešu to nedara, bet tas nav iemesls šo risku ignorēt un izlikties, ka tāda nav. Arī attieksme pret šīs situācijas upuriem – cietumos mītošajām sievietēm – ir diezgan vienaldzīga, īpaši no liberālā feminisma puses. Šajā situācijā liberālais feminisms aizstāv transsieviešu (vīriešu ar sievišķo dzimtes identitāti), nevis sieviešu intereses.
Pēc skandalozā Ailas Braisones gadījuma šobrīd Anglijā vīriešiem, kuri veikuši seksuālus noziegumus, neatkarīgi no viņu identitātes vairs nav ļauts atrasties sieviešu cietumā.[17] Tomēr daudzas organizācijas, regulējot pieeju noteiktām iestādēm vai resursiem un vācot datus, vadās tieši pēc dzimtes identitātes. Pēc tās vadās arī plašsaziņas līdzekļi, sniedzot informāciju. Kā raksta Ketlīna Stoka: “Var izmantot ilustratīvu piemēru, kā par transsieviešu noziegumiem tiek pavēstīts presei. Sekojot ziņu regulatora IPSO vadlīnijām attiecībā uz transpersonām, Apvienotās Karalistes mediji sāka ziņot par transsieviešu noziegumiem kā par “sieviešu noziegumiem”. IPSO vadlīnijās lasāms: “Indivīda dzimtes identitāte nav jāpiemin, ja vien tā nav svarīga stāsta detaļa.” Tas praksē nozīmē to, ka transsievietes kā pāridarītāja dzimumu nedrīkst pieminēt un tā vietā noziegums jāpasludina par sievietes veiktu. Kontekstā, kurā vīrieši – tie, kas tādi ir bioloģiski – ir atbildīgi par vardarbīgiem un seksuāliem noziegumiem 3 reizes biežāk kā sievietes, tādi virsraksti kā “Sieviete, 41, izlikās par zēnu, lai pavedinātu meiteni” (Metro mājaslapa, 1. oktobris, 2018), “Sieviešu banda atkārtoti stampāja vīrieša galvu kautiņā Leičesteras pazemes stacijā” (Daily Mirror mājaslapa, 26. jūnijs, 2018), “Sieviete no Šefīldas, pie kuras atrasts vairāk nekā 1000 nepiedienīgu bērnu attēlu, stājas tiesas priekšā” (Daily Star mājaslapa, 19. jūlijs, 2019), “Sieviete, kura nogāza policistu uz metro sliedēm, arestēta par spļaušanu uz policijas virsnieku” (Daily Mirror mājaslapa, 17. februāris, 2020), “Sieviete, kura lielījās, ka ir pedofils, devās pie zēniem, kuri atradās Piemiņas pasākumā” (Wales Online, 15. maijs, 2020) demonstrē kliedzošu, pat provokatīvu sieviešu interešu neievērošanu.”[18] Nosaukt pareizās noziedznieku dzimtes identitātes plašsaziņas līdzekļiem ir svarīgāk nekā nemaldināt publiku, vēstot par sieviešu neprognozējamajām spējām pedofilijā, seksuālajos uzbrukumos un vardarbībā.
Noslēgumā vēlos minēt dažus iemeslus, kāpēc kvīru teorijas sociālās sekas nav vērtējamas pozitīvi. Ja legālā “sievietes” definīcija tiek izmainīta, lai iekļautu arī vīriešus, tad likums vairs neatzīst sievietes kā bioloģiskas būtnes un līdz ar to visas iepriekšējos gadsimtos grūti izcīnītās tiesības, kas balstītas tieši sieviešu kā noteiktas bioloģiskas grupas īpašo vajadzību atzīšanā, tiek dzēstas.
Otrs iemesls ir tāds, ka šajā teorijā viss uzvars ir uz valodu, savukārt valoda aicina cilvēkus atsevišķos gadījumos ignorēt savu uztveri un teikt pretējo tam, ko vēsta maņas. Tā mēs nonākam līdz absurdajai situācijai, kad sieviete tiesas zālē ir spiesta aprakstīt varmāku, kurš viņai uzbrucis, kā sievieti[19] un tiesneši lieto tādas frāzes kā “viņas penis”.[20]
Ja sabiedrībai var uzspiest šādus melus, tad, manuprāt, nav robežu tam, kādas vēl patiesības ir iespējams saduļķot, kariķēt un noslāpēt. Te nav runa tikai par sieviešu aizsardzību. Te ir runa par patiesību kā tādu. Un, ja mēs atsakāmies no patiesības, tad kas paliek pāri?
[1] https://www.standard.co.uk/news/uk/equality-and-human-rights-commission-ehrc-allegations-investigation-b1083441.html
[2] https://www.theparadoxinstitute.com/watch/biology-of-dsds-introduction
[3] Isadora Sanger, Born in the Right Body, Vellum, 2022, p. 26.
[4] https://encyclopediavirginia.org/8218hpr-4c527ffe38d892f
[5] Simone de Beauvoir, The Second Sex, London: Lowe and Brydone LTD,1956, p. 33.
[6] Ibid., p. 42.
[7] Judith Butler, Gender Trouble. Feminism and the Subversion of Identity, London: Routledge,1990, p. 8.
[8] Ibid., p. 6.
[9] Kathleen Stock, Material Girls. Why Reality Matters for Feminism, London: Fleet, 2021, p. 63.
[10] Michael Biggs, “Queer Theory and the Transition from Sex to Gender in English Prisons”, Department of Sociology, University of Oxford, 2022, p. 3.
[11] https://www.justice.gov/opa/pr/us-departments-justice-and-education-release-joint-guidance-help-schools-ensure-civil-rights
[12] https://www.stonewall.org.uk/list-lgbtq-terms
[13] https://www.philosophersmag.com/essays/314-who-is-feminism-for
[14] https://www.stonewall.org.uk/list-lgbtq-terms
[15] Michael Biggs, “Queer Theory and the Transition from Sex to Gender in English Prisons”, Department of Sociology, University of Oxford, 2022, p. 19.
[16] Michael Biggs, “Queer Theory and the Transition from Sex to Gender in English Prisons”, Department of Sociology, University of Oxford, 2022, p. 21.
[17] https://www.gov.uk/government/news/new-transgender-prisoner-policy-comes-into-force
[18] Kathleen Stock, op. cit., p. 161.
[19] https://www.feministcurrent.com/2018/04/12/whats-current-woman-required-judge-refer-male-charged-assaulting
[20] https://www.express.co.uk/comment/expresscomment/1769690/trans-gender-rapist-lexi-rose-crawford-bristol-crown-court-sentenced
