Noskatoties diskusiju “Sarkanās līnijas – Viedokļu līderi “par” un “pret” Dzīvesbiedru likumu” ziņu portālā TVnet,^[1] šķiet, kaut kas būtisks vēl ir nepateikts.

Esmu apkopojis virkni argumentu, kuriem ir vienojoša tēma. Manuprāt, sadursmi starp LGBTQ aktīvistiem un tiem, kuri viņiem nepiekrīt, galvenokārt rada bērnu jautājums. Par bērnu vajadzībām un tiesībām runājam mazāk un tikpat neskaidri kā par homoseksuālo vecāku tiesībām. Manis apkopotie un definētie argumenti pārstāv to, ko sauc par veselo saprātu, vienlaikus balstoties datos un atziņās, kuras mūsdienu zinātne atzīst par patiesām. Visu argumentu kopu caurvij šāda ideja: sabiedrība un valsts nedrīkst un arī nav spējīga uzņemties atbildību par riskiem un problēmām, kurām būs pakļauti bērni, kas augs viendzimuma attiecībās, un problēmām, kas radīsies, ja šāda prakse iegūs likumā ierakstītu atzīšanu.

Bērna vajadzības un psiholoģija

(1) Bērna nošķiršana no mātes
Vienīgais veids, kā divu vīriešu savienībā var parādīties bērns, ir bērna nošķiršana no mātes. Kāpēc bērna nošķiršana no mātes ir problemātiska, vajadzētu būtu skaidram. Un tomēr vēlreiz uzdošu jautājumu: kādos apstākļos ir pieļaujams, ka bērns tiek nošķirts no mātes, kas viņu iznēsājusi un dzemdējusi, un ko tas nodara bērnam? Homoseksuāla pāra vēlme pēc bērna nav pietiekams pamatojums. (Tieši tas pats attiecas arī uz bērna nošķiršanu no tēva sieviešu viendzimuma savienībās.)

(2) Mātes nošķiršana no bērna
Ko bērna nošķiršana nodara sievietei, kura to ir pieļāvusi? Ko šāda nošķiršana nozīmē bioloģiskajam tēvam, kurš ļāvis sevi padarīt par sēklas donoru? Arī šāda trauma diez vai ir pieļaujama tikai tāpēc, lai kāds homoseksuāls pāris “iegūtu” bērnu.

(3) Pretējā dzimuma vecāku tuvums, audzināšana un piemērs
Ja maza meitene vai zēns aug bez tēva un mātes tuvuma un attiecību piemēra, turklāt šāda situācija ir radīta ar nolūku (ar mērķi nodrošināt viendzimuma pāri ar bērnu), nevis apstākļu sakritības dēļ, vai tas ir taisnīgi pret bērnu?

(4) Apjukuma radīšana bērna vidē ar dažādiem “hibrīdrisinājumiem”.
Bērna psihiskās veselības stūrakmens ir stabila un paredzama augšanas vide, jo īpaši pirmajos dzīves gados. Ja bērns augs ar diviem vīriešiem un zīdītāju, kas varbūt ir bioloģiskā māte, bet tad pazudīs no bērna dzīves, vai tas ir taisnīgi pret bērnu? Pēdējos četrdesmit gados netrūkst sociologu apkopotu datu par to, cik slikti klājas gan meitām, gan dēliem, kuri uzaug bez tēva. Tas nekādā gadījumā nebūtu veicināms.

(5) Skaudība pret bērniem ar abu dzimumu vecākiem
Kā jutīsies bērns, nonākot bērnudārzā vai skolā un redzot citu bērnu mīlošās attiecības ar abu dzimumu vecākiem, māti un tēvu, kas viņam nav pieejami? Vai valsts drīkst šādu situāciju veicināt?

(6) Bērna kauns par savu objektīvo atšķirību
Kad klasesbiedri uzzinās, ka viendzimuma ģimenē augošajam bērnam ir “divi tēvi” vai “divas mātes”, viņi šajā situācijā uzvedīsies atbilstoši savam attīstības līmenim. Šī uzvedība var būt arī nepatīkama. Kā uz to reaģēs LGBTQ aktīvisti? Vai viņi uzņemsies personīgu atbildību par šo situāciju vai mēģinās to piespiest darīt skolām un citu bērnu vecākiem?

(7) Bērni kā situācijas ķīlnieki
LGBTQ aktīvisti uzsver, ka viendzimuma savienībās jau aug bērni un ka nepiešķirt viņu audzinātājiem tādas pašas tiesības kā heteroseksuāliem vecākiem ir pāridarījums. Taču patiesībā reālais pāridarījums un riski bērnam ir šajā sarakstā uzskaitītie. Par tiem pilna atbildība ir jāuzņemas pieaugušajiem, kuri paši šo grūto ceļu ir izvēlējušies. 

Sociālie faktori

(8) Tēva un mātes lomas devalvācija
Apgalvojot, ka mātei un tēvam nav atšķirīgu un unikālu funkciju, tiek apšaubīts, ka pilna ģimene ar abiem bioloģiskajiem vecākiem ir vislabākā bērnam. Tādējādi bērna intereses tiek pakārtotas tam, lai homoseksuāli pāri nejustos vainīgi vai nepilnīgi. Nav iespējams aizstāvēt ideju par diviem tēviem vai divām mātēm, neveicot mātes un tēva lomu devalvāciju. Tas nevar būt ne valsts, ne ģimeņu labākajās interesēs.

(9) Manipulācijas ar izglītības un mediju saturu, lai novērstu uzmanību no riskiem un problēmām
Kultūrā, mediju telpā un izglītības saturā ieplūst juceklīgas un apšaubāmas idejas, kā arī skaļi lozungi ar mērķi mazināt kongnitīvo disonanci, ko rada aktīvistu prasību nesavietojamība ar veselo saprātu un realitātē novērojamo. Grūti iedomāties, ka tas varētu uzlabot mācību rezultātus.

(10) Dzimumidentitātes destabilizācija, īpaši jauniešu vidū
Attīstīt savu dzimumidentitāti ir grūts un emocionāls process pat tad, ja ir pietiekami labu vecāku pozitīvais piemērs. Tādas LGBTQ aktīvistu teorijas kā “plūstošā dzimumidentitāte”, “tradicionālās ģimenes” nonivelēšana vai hetereoseksuālu vīriešu dēvēšana par varmākām šo attīstību tikai apgrūtina. Varbūt tieši šīs idejas veicina psihiskās veselības krīzi, ko piedzīvo mūsdienu jaunieši?

(11) Ar audžuvecākiem saistītie riski gan viendzimuma savienībai, gan bērnam Audžuvecāki nereti ir paši bīstamākie cilvēki bērna dzīvē. Vai tiešām ir pareizi, ja valsts atbalsta un vairo tādas ģimenes, kurās pēc definīcijas bērns augs ar vismaz vienu audžuvecāku? Vai esam pārliecināti, ka homoseksuāli cilvēki ir tik ļoti pārāki savās spējās par heteroseksuālajiem, ka šie riski uz viņiem neattieksies? Te nav uzreiz jādomā par smagiem noziegumiem pret bērniem, pietiek minēt nogurumu un stresu, kas ir neizbēgama bērnu audzināšanas sastāvdaļa, kā arī spēju atteikties no savām vēlmēm un egoisma tāda bērna labklājības vārdā, kurš nav bioloģiskais pēcnācējs.

(12) Geju un lesbiešu maldināšana ar ģimenes idilli
LGBTQ aktīvisti sola sabiedrībai un homoseksuāliem cilvēkiem, ka, ja vien gejiem un lesbietēm būtu identiskas iespējas, viņu dzīve ievērojami uzlabotos. Taču bērnu ienākšana pasaulē nav risinājums iepriekšējām problēmām – tās drīzāk saasinās. Vēlme būt tādam pašam, ja esi atšķirīgs, nav ne saprātīga, ne samērīga, ne veselīga.

(13) Naidīga atmosfēra sabiedrībā
Pieprasot šādas neizpildāmas un problemātiskas normas ieviešanu likumdošanā, LGBTQ pirmām kārtām satracina paši sevi. Aktīvistu emocijas TVnet diskusijā bija labi redzamas. Jebkāda neizpratne vai nepiekrišana tiek dēvēta par naidu, tumsonību vai diskrimināciju. Tā ir ļoti asa un personīga reakcija. Un ir tikai cilvēcīgi, ka šādas spēcīgas emocijas iespaido gan tos, kas ir šīs reakcijas adresāti, gan tos, kas tikai vēro. Kur tas ved, varam redzēt citās Rietumu valstīs un pat soctīklu sarunās tepat Latvijā. Veidojas situācija, kurā vai nu ir jāspēj visas šīs pretrunas un problēmas nepamanīt, apklusinot savu veselā saprāta balsi, vai jāpiedzīvo kognitīvā disonanse, vai arī jāsamierinās ar naidīgu attieksmi. Ja izdodas saprāta balsi apklusināt, var iegūt emocionāli ērtu un sociāli drošu vietiņu, nostājoties aktīvistu pusē. Šī problēma tieši ilustrē veidu, kādā sabiedrībai tiek uzkrauta kolektīva atbildība par vienas grupas pārstāvju lēmumiem. Atbildību un sodu par LGBTQ aktīvistu dusmām nez kāpēc ir jāuzņemas visiem, kas gadās ceļā. 

Tiesības un likumdošana

(14) Vienādu tiesību un pienākumu piešķiršana acīmredzami atšķirīgiem subjektiem
Ņemot vērā iepriekš rakstīto, ir skaidrs, ka objektīvi atšķirīgiem subjektiem ir atšķirīgas tiesības un pienākumi. Piemēram, nepilngadīgam pusaudzim nav tādas pašas tiesības un atbildība kā Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam ar pielaidi valsts noslēpumam. Pārim, kas spēj radīt bērnu, un tādam, kas to nespēj, nevar būt vienādas tiesības, jo viņiem nav vienādas spējas un līdz ar to arī atbildība.

(15) Nevienlīdzība starp gejiem un lesbietēm
Kā valsts un sabiedrība var atrisināt situāciju, kurā diviem gejiem ir ļoti grūti iegūt bērnu (ir nepieciešama surogātmāte), bet divām lesbietēm tas ir vienkāršāk par vienkāršu (pietiek atrast donoru)? Vai arī par šo problēmu atbildība būs jāuzņemas visai sabiedrībai? Vai tomēr pareizāk būtu, ja valsts neradītu diskriminējošus likumus un brīvā sabiedrībā indivīdi paši uzņemtos atbildību par savu rīcību?         

(16) Precedents turpmākai pretrunīgu vai destruktīvu ideju ieviešanai likumdošanā
Ja valsts apzināti pieņem uzkrītoši problemātisku, pretrunīgu un vāji pamatotu regulējumu, kas veicina bērnu nākšanu pasaulē tik apgrūtinātos apstākļos, tad ko tas pasaka par valsti un likumdošanu kā tādu? Vai vispār paliek kādi racionāli kritēriji, pēc kuriem tiek pieņemti likumi? Vai arī tie pilnībā pakļaujas likumdevēju subjektīvajām izjūtām un politiskajām vajadzībām?

Šis saraksts nebūt nav pilnīgs. Tajā varētu iekļaut vēl citas ētiskas, reliģiskas un sociālas kategorijas. Varētu runāt par to, cik nozīmīgs ir tēvs, māte un bērns mūsu kultūrā, funkcionējošā sabiedrībā un patiesi stiprā valstī. Varētu runāt par to, kā šādu eksperimentu rezultātā bērns tiek pielīdzināts precei, par kuru samaksā noteiktu cenu. Varētu runāt par to, ka situācija, kurā nabadzīgas ukraiņu sievietes – surogātmātes dzemdē bērnus, lai piepildītu bagātu rietumnieku vēlmes, ir neētiska un ka sievietes ķermenis nedrīkst tikt šādi izmantots. Varētu runāt par to, kas ir veselīga seksualitāte un vēlama seksuālā uzvedība, kā arī par to, vai un kā valstij šajos procesos būtu vai nebūtu jāiesaistās. Varētu jautāt, ko gan mēs zinām vai nezinām par homoseksualitātes izcelsmi un kā tā ietekmē bērnu audzināšanu. Varētu arī izteikt bažas par LGBTQ politisko aktīvistu uzvedību.

Taču šī saraksta galvenais mērķis ir parādīt, ka veselā saprāta pusē ir virkne nopietnu argumentu, kas sniedz skaidru vīziju par to, kāda ģimene ir pati labākā bērnam, viņa vecākiem un attiecīgi sabiedrībai un valstij. 

Tas šķiet tik pašsaprotami, ka grūti saprast, kāpēc kāds gribētu visus šos argumentus ignorēt un uzstājīgi doties pretējā virzienā. Var saprast cilvēkus, kuriem nav laika vai iespējas iedziļināties un kuri tāpēc izvēlas vieglāko ceļu – pakļauties mediju spiedienam un manipulācijām. Protams, ir arī tādi, kuriem LGBTQ aktīvistu juceklīgās idejas un emocionālie apgalvojumi vienkārši personīgi ir izdevīgi.

Jaunievēlētais Latvijas valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sev izvirzījis mērķi pieņemt viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu bez ideoloģiskiem uzslāņojumiem un sola, ka šo jautājumu nākamajā dienā visi jau būs aizmirsuši. Varbūt tā arī būs. Bet kā prezidenta kungs plāno to panākt, neapstiprinot visas LGBTQ aktīvistu idejas, teorijas un pārliecības?

Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem. Šeit minētās pretrunas un problēmas liek LGBTQ aktīvistiem nepārtraukti aizstāvēt nepārliecinošus argumentus un ar realitāti nesavienojamus lozungus. Citas ne mazāk apšaubāmas idejas kļūst par aizsargvaļņiem nestabilajai viendzimuma laulības būvei. Nākas apgalvot, ka sievietēm ir bezierunu brīvība rīkoties ar savu ķermeni un dzemdēto bērnu, jo kā gan citādi geju pāri varētu tikt pie bērniem? Nākas apgalvot, ka dzimuma definīcija un nozīme ir nesvarīgas un subjektīvas, jo kā gan citādi var attaisnot bērna atņemšanu mātei vai bērna atstāšanu bez tēva?

LGBTQ aktīvisti cenšas mazināt dažu argumentu nozīmi, citus pilnībā ignorē vai cenšas radīt sev izdevīgu rāmējumu. Populāri pretargumenti ir, ka lielākā daļa laulību tiekot šķirtas, ka visa Rietumu pasaule jau ir vienojusies par atbalstu LGBTQ prasībām vai ka nevienam nekas netiek atņemts. Bet Rietumi var kļūdīties un jau senāk ir kļūdījušies citos jautājumos. Apstāklis, ka daudzi heteroseksuāli cilvēki nespēj pietiekami rūpēties par saviem bērniem, nav arguments, lai šo pienākumu vispār atceltu.

Zīmīgi, kā partijas “Progresīvie” pārstāve Leila Rasima diskusijā centās pārraut saikni starp “Mātei Latvijai” nesvarīgajiem abortētajiem bērniem un ļoti svarīgajiem homoseksuālajiem cilvēkiem. Vai tas tāpēc, ka sievietes ķermenim ir jābūt vismaz tik brīvam, lai tas būtu pieejams izmantošanai geju pārim, kurš vēlas bērnu? Tikmēr viņa pati centās radīt saikni starp saviem oponentiem un Vladimira Putina Krieviju, kā arī pieminēja holokaustu. “Mozaīkas” valdes loceklim Kasparam Zālītim uz jautājumu par to, kad diskusiju varētu noslēgt, atbilde bija vienkārša – tad, kad mēs spēsim saskatīt daudzmaz līdzīgu realitāti. Bet Rietumu vērtība ir arī patiesība, un bez tās demokrātija un cilvēktiesības ir tukši vārdi.

Ja mēs vienā svaru kausā liekam šeit minētos argumentus un otrā līdzjūtību un vēlmi palīdzēt grupai, kura piedzīvo noteiktas grūtības, vai tiešām risinājums ir apklusināt veselā saprāta balsis? Palīdzība nevar balstīties melos. Bet risinājums jau ir! Iekļaujošs un līdzcietīgs risinājums jau šobrīd Latvijā ir spēkā. Homoseksuāliem pāriem nav aizliegts audzināt bērnus. Tas netiek ar likumu sodīts. Tādējādi homoseksuāli cilvēki uzņemas pilnu atbildību par saviem lēmumiem un tām grūtībām, kurām bērni, visdrīzāk, tiks pakļauti. Šī atbildība netiek novirzīta uz visu sabiedrību, valsti un likumdošanas sistēmu. Un valstij un sabiedrībai nav jāpiedalās drāmā, kurā tai nav būtiskas lomas. Par šādu atbildīgu rīcību līdzcilvēki, visticamāk, būs pateicīgi, taču par egoistisku vēlmi pārveidot pasauli – noteikti nē.

^[1] https://www.tvnet.lv/7786794/sarkanas-linijas-viedoklu-lideri-par-un-pret-dzivesbiedru-likumu