– Nu, “stīpu” saņēmi? – ar tēlotu bargumu jautāja Jānis, raugoties caur savām lielajām brillēm. Viņi stāvēja trijatā pie lielajām universitātes durvīm – Uldis, Jānis un Andris. Katrs savādāks, bet visiem bija arī kaut kas kopējs. Mēs visi bijām fizmati, visi bijām saņēmuši stipendijas un visi bijām vienprātīgi nolēmuši par šiem nieka 45 rubļiem uzdzīvot.

– Miljons kabatā! – es tāpat smiedamies atbildēju.

– Uz priekšu, uz saulaino tāli! – kāds izsaucās, un mēs, jautri triekdami, izgājām uz lielajām universitātes kāpnēm. Šīs vecās kāpnes gana bija redzējušas tādus delverus arī krietni pirms mums un gana saskatījās arī pēc mums. Ceru, ka uz tām joprojām mutuļo jaunība, dzīves alkas un tieksme pēc zināšanām.

– Tā, zēni! Vispirms iestiprināsimies! Lai nenoreibstam par ātru! – sacīja Uldis. Viņš bija garākais un dūšīgākais no mums, bet galvenais – viņš runāja tādā balsī, kas necieš iebildumus. Tāpēc arī mēs nerunājām pretī. Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi! Varbūt restorānam bija arī cita zāle, bet tā, ko es redzēju, īpaši neiespaidoja. Neliela, garena telpa, vienkārši galdi ar salvešu glāzēm un diezgan liela šaurība ejā. Cilvēku ap trijiem pēcpusdienā bija maz, tāpēc viesmīlis pienāca ātri.

– Vam čto, požaluista (Ko jums, lūdzu)? – viņš jautāja, turēdams rokā brūnu ēdienkarti. Pēc izskata viņš bija visparastākais Rīgas krievs.

– Četire harčo i hleba (Četrus harčo un maizi)! – Uldis pārliecināti atbildēja.

– I vsjo (Un viss)?

– I vsjo (Un viss)!

– A vipit čto (Ko dzersim)?

– Ņet, pit ņebudem (Nē, neko nedzersim)! – Uldis atbildēja.

– Horošo, seičas (labi, tūlīt)!

“Seičas” bija negaidīti ātrs un zupa ļoti garšīga. Ēdot runājam maz. Viss vakars vēl priekšā. Paēduši izgājām uz ielas.

– Nu, draudze! Tagad katrs mūs vedīs uz to krogu, kas viņam vismīļākais. Tikai ne tālu, lai nav te jātaisa pārgājieni, – Uldis komandēja. – Davai, tu, svētais Pēteri, pirmais! Vjedi myus! – Uldis smējās un mēģināja runāt latgaliski.

– Nevis “vjedi”, bet “ved”! – es palaboju. – Iesim uz “Ventu”, tepat netālu.

– Zinām, zinām! – visi sāka zvaigāt. – Atklausījāmies mēs par tavu Mariku jau pagājušo reizi! Tu neesi kāds sieviešu cietējs? Paskatīsimies gan, kas tev tā par Mariku? Negribi precēt? – visi sāka zviegt, bet neviens, protams, neapvainojās. Gājām uz kafejnīcu “Venta”, kas kādreiz atradās Suvorova ielā 29, drusciņ aiz kinoteātra “Palladium”. Ieeja tajā bija no pagalma. Pagalms nebija liels, bet ļoti nekopts, smilšains un mēreni piekakāts. Uz “Ventas” ieeju veda taciņa, izlikta smiltīs no pusmetrīgiem betona kvadrātiņiem. Vakarā šeit parasti bija rinda, tomēr agrā pēcpusdienā ieeja visbiežāk bija brīva. Tā arī šoreiz, iegājām bez kādas gaidīšanas.

Maza priekštelpa, tad pirmā zāle. Nu, ne zāle, bet bārs. Pa kreisi logs, pie tā divi galdiņi ar diviem krēsliem. Pa labi bāra lete ar zilām un sarkanām gaismām. Dzērienu rindas. Izvēle ļoti maza. Kāds “konis”, kāds šņabis, pāris ruma pudeles, šampanietis un kādi desmit neizteiksmīgi vīni. Pie bāra letes sēdēja divas daiļavas, pīpēdamas cigaretes “Rīga”. Viņas ar interesi paskatījās uz mums un dziļdomīgi izpūta milzīgus dūmu mākoņus. Augstie bāra krēsli labi izcēla viņu slaidās kājiņas. Viena no viņām novaikstījās: “Zēniņiem stipendiju diena!”, un abas sāka skaļi smieties.

– Te ir tava paradīze? – Uldis skaļi jautāja, nicīgi skatīdamies apkārt.

– Beidz, Uldi! – es palūdzu. – Iesim tālāk, tur ir zāle.

Tieši pretī atradās ieeja otrajā zālē. Šeit atradās pieci apaļi klientu galdiņi un mazs servisa galdiņš pie ieejas virtuvē. Uz tā atradās galda nažu un dakšiņu trauks un ēdienkarte. Tā bija viena uz visu zāli. Mēs apsēdāmies pie loga, caur kuru varēja vērot Suvorova ielu. Galdiņš bija apaļš, apklāts ar baltu galdautu, uz tā vāze ar salvetēm. Parasti tur bija arī kāda neliela vāzīte ar puķēm. Laikam tieši šī puķīte pievilka mani “Ventā”. Vēl tur bija porcelāna paliktnis ar sālnīcu un piparnīcu. Sāls parasti bija pievilkusi mitrumu un bija vajadzīga liela meistarība, lai to dabūtu no trauciņa ārā. Piparnīcu normāli cilvēki neaiztika.

Kādu brīdi gāginājām par šo un to, tad pa virtuves durvīm iznāca jauka būtne karmīnsarkanā halātiņā ar sniegbaltu priekšautu. Tā tiešām bija Marika. Ieraudzījusi mani kompānijā, viņa pienāca cieši klāt un piespiedās ar priekšautu pie mana pleca. Jānis daudznozīmīgi novaikstījās, Andris novērsās un demonstratīvi skatījās ārā pa logu.

– Ko zēni gribēs? – viņa jautri vaicāja.

– Tev to pašu ko parasti? – viņa pieliekusies vaicāja ar milzīgu ironijas lādiņu.

– Jā! – es izdvesu, pietvīcis kā galda biete. Atcerējos pēdējo reizi, kad, krietni iemetis, biju viņu aicinājis pie galdiņa. Un diemžēl ne tikai to. Biju mēģinājis arī nodibināt kontaktus ar virtuves personālu. Toreiz viss beidzās loģiski – uz ielas. Bet Marikai tādu klientu bija simtiem un ļaunu prātu viņa neturēja ne uz vienu.

– Tu viņu mīli? – pēkšņi un tieši jautāja Jānis. Viņš vienmēr darīja visu tieši. Jautāja bez aplinkiem pat tad, kad tas nostādīja nepatīkamā situācijā uzrunāto. Marika vēl nebija necik attālinājusies, un es sastingu bailēs, ka viņa būs to dzirdējusi.

– Eh, tu! Tu taču esi mīksts kā lupata! – Jānis nerimās. – Tu kaut ar sportu nodarbojies? – viņš man dusmīgi jautāja.

– Nu, drusku skraidu… – nenoteikti novilku, mēģinādams izlocīties.

– Ai da labi, tāds tu arī paliksi, – Jānis arī bija latgalietis. – Izmaksā mums konjaku!

Pasūtīju visiem pudeli 5 zvaigžņu “Ararata”, 8 rubļi pudelē, gaļas salātus un maizi. Gaļas salātu cenu neatceros. Kaut kas zem rubļa. Rupjmaize – 0.01 rbļ. gabals.

– Jāpietaupa vēders! – es visiem atgādināju. – Vakars garš, un viss vēl priekšā! – Visi piekrītoši māja ar galvām. Konjaks tukšojās ātri. Kas tas ir, pudele uz četriem? Salejam vienreiz, uzkožam, salejam otrreiz un skumji skatāmies uz dramatiski zemo šķidruma līmeni. Izēdām salātus un atvadījāmies no “Ventas”. Arī no Marikas.

Tagad izvēlējās Andris, nopietnākais no mums. Viņam bija Alena Delona profils un vislabākais, ko viņš varēja darīt, bija vienkārši izteiksmīgi skatīties uz cūcībām, kuras mēs kādreiz darījām. Viņš neteica ne labi, ne slikti, viņš vienkārši mierīgi skatījās. Un ar to pietika, lai visi pierautos. Viņš kaut kur dabūja ārzemju izpildītāju ierakstus un deva mums tos pārrakstīt uz saviem magnetofoniem. Andris mīlēja The Cars un Talking Heads, ko mēs solidāri uzskatījām par “pilnīgu otstoju”. Bet tomēr cienījām viņa izvēli. Viņš parasti staigāja “džīnās”, kamēr mēs kautrīgi slēpām savas Jaroslavļas firmas “stabulenes”. Lekcijās viņš vienmēr izskatījās garlaikots kā Nērons, vērojot Romas ugunsgrēku. Bet nekad viņš neatļāvās parādīt vājumu, un domāju, ka tas nebija viegli. Kad es vienreiz diskusijā ierunājos, ka Ļeņins vispār gan bija gudrs cilvēks, viņš paskatījās uz mani ar caururbjošu snoba skatienu un tieši pajautāja: “Tu gadījumā neesi slāvs?” To dzirdot, es vienkārši satrakojos. Gribēju viņu nosist uz vietas. Viss būtu beidzies slikti, ja draugi mani brutāli nesaturētu un nenofiksētu. Bet rītā es viņam visu piedevu. Viņam bija šarms. Viņš turēja līniju. Lai ne vienmēr burtiski un sīkumos, bet vienmēr, kad kaut kas svarīgs notika, viņš atkal skatījās ar savu mierīgo, iznīcinošo skatienu. Tajā vakarā Andris izvēlējās “Kristīni”.

Mēs iegājām priekštelpā, drusku jau iesiluši pēc “Ventas”, un tagad mums bija izvēle. Vai nu nogriezties pa labi, lielajā zālē, vai iet uz leju, uz “pagrabiņu”. Andris veda mūs uz pagrabiņu. Uldis piedāvāja “atliet”, bet, diemžēl, tualete, kas atradās priekštelpas dziļumā, kārtējo reizi bija “aizlieta”. Droši vien tur atkal kāds bija sastampājis avīzi, jo tualetes papīra mums nebija. Nu, un godīgs padomju pilsonis, kuru iedzina šajā telpā neatliekama un citādi neatrisināma problēma, bija pamatīgās sprukās. Laikrakstus līdzi nēsāja ne katrs, kaut gan vispār bija diezgan populāri iet pa ielu ar sarullētu avīzi rokās. Un ko tagad? Parasti blakus podam bija nagliņa, uz kuras bija sasprausti saplēstu avīžu kvadrātiņi. Bet tas gan bija ne vienmēr un tad padomju pilsoņi parādīja lielu izdomu, kuru es šeit sīkumos neaprakstīšu, lai pasargātu lasītāju no kultūršoka. Procesa rezultāts parasti nokļuva ne grozā, bet gan tieši podā. Rezultātā visas tualetes visās kafejnīcās bija vai nu profilaktiski aizslēgtas, vai jau appludinātas līdz pēdējai iespējai. Izņēmums nebija arī “Kristīne”, kuras tualetes plūdi bija īpaši leģendāri, jo smagākajos gadījumos “ūdeņi” plūda lejup pa kāpnēm uz pagrabiņu. Protams, tas notika reti un kafejnīcu tūdaļ slēdza, bet vienreiz gan atceros sevi ejam uz leju pa “lielo ūdeņu” pēdām.   

Arī tovakar tualete bija aizslēgta un dzidrā peļķe daiļrunīgi stāstīja par iemesliem. Bet nu kas tas par matrozi, kurš uztraucas par tādiem niekiem? Visi jau bijām pieraduši pie tā, ka, redzot pirmo tualetes iespēju, tā nekavējoties jāizmanto, jo neviens nezina, kad būs nākamā. Citādi “Kristīnes” pagrabiņš bija tiešām jauks. Grīda bija izklāta ar sarkanu paklāju drēbi, klusinot soļus. Galdi bija amatnieku darināti, no smaga, lakota koka, kārtīgi nocepināta ar lodlampu. Melngani brūni, robusti, tie iedvesa cieņu. Dzelteni balsinātajās sienu ailēs bija kaut kādi studentu grafiti. Daži pat tīri neko, bet nekādus Pikaso cienīgus darbus neatceros gan. Pagrabiņa stūrī, pie ieejas virtuvē, atradās masīva koka lete, izliekta taisnā leņķī. Tur bija tāds kā mazs bāriņš, bet ar ļoti mazu izvēli. Krēslu pie letes gan nebija. Uz šīs letes atradās arī kādas pāris brūnas ēdienkartes, kuras varēja papētīt un pasūtīt visu turpat, bet varēja arī vienkārši apsēsties pie galdiņa. Otrais variants gan lika drusku pagaidīt, bet kas gan ir desmit minūšu gaidīšana četriem iekarsušiem studentiem? Jautri triecām visādas blēņas, līdz parādījās viesmīle. “Kristīnē” viņas staigāja baltās caurspīdīgās blūzītēs ar baltu apakšveļu un melnos svārkos ar mazu, baltu priekšautiņu. Neatceros tur kādas spilgtas viesmīles, viss parasti bija ļoti atturīgi un pieklājīgi.

Tā nu mēs bijām iegāzušies tur un, apsēdušies pie galda, gaidījām uzmanību no personāla puses. Ko mēs runājām? Lielāko tiesu vienkārši zirgojāmies. Primitīvi un muļķīgi, kā iedzēruši studenti visā pārējā pasaulē. Negaidīti uz kāpnēm parādījās četras jaunas būtnes, un tajās mēs atpazinām mūsu “ekstrasensu” Dzintaru, “blondo grēku” Sarmīti, sportisko Ausmu un ģitāristu Aivaru. Atskanēja varenas gaviles, mēs tūlīt sastūmām galdus, sabīdījām krēslus un pat nepamanījām, ka mums aiz muguras oficiante jau labu laiku mēģina pievērst sev uzmanību.

– Ko pasūtīsim? – viņa pikti jautāja. Neatceros par citiem, bet es pasūtīju sev, Sarmītei un Ausmai pa “Melnā samta” kokteilim. Nezinu precīzu sastāvu, bet atceros, ka tur bija šampanietis un apakšā melnais balzāms. Sarmīte smēķēja vienu cigareti pēc otras, un es jau nu nevarēju atpalikt. Parasti es nesmēķēju tik daudz, bet ja nu dāma tā kurina? Negaidīti visus pārsteidza Dzintars. Kaut kādā sakarā pēkšņi izmaksāja visiem pa simtam konjaka. Es sēdēju viņam tieši pretī un atklāti pajautāju.

– Mantojumu saņēmi?

– Nē! – viņš smējās. – Tu neticēsi. – Brīdi klusējis, viņš jautāja.

– Nezinu, stāstīt tev vai ne? Vai tu sapratīsi? – Ieintriģēts nosolījos pie visiem svētajiem, ka būšu mēms kā kaps.

– Es lasu pudeles! – beidzot Dzintars svinīgi paziņoja.

– Kā?? – mēs visi šausmās sastingām. – Tu! Un lasi tukšās pudeles?

– Un kas tad ir? Paņemu svētdienas rītā plecos mugursomu un eju pa Inčukalna šosejas malu. Skatos, spīd kakliņš. Divpadsmit kapeikas manas. It kā sēņojot. Ja labi veicas, varu atrast dienā līdz piecdesmit pudelēm. Vairāk jau pat aiznest nevar! Seši rubļi. Reizēm eju arī darba dienās. Ja kādu šokē šīs naudas netīrība, varat nedzert. Nespiežu.

Nē nu, kad tā izmaksā, kurš tad nedzers? Tā arī noslēpām savu proletārisko lepnību un izmetām simtu kā ogu. Dzintars bija liels ekstrasensu cienītājs, vienmēr meklēja visu neparasto, apslēpto. Tā arī šoreiz, pieliecies man tuvāk, viņš diskrēti paziņoja, ka viņam nepieciešama mana konsultācija. Es esot pazīstams kā radioamatieris. Viņš esot sazinājies ar kaut kādiem arheologiem. Esot atraktas bronzas rokas sprādzes.

– Zini, man ir aizdomas, ka tās ir antenas, kas uztver Zemes enerģiju! – viņš pavēstīja.

– Nu?! – es gan biju maksimāli skeptisks par tādām lietām.

– Saproti, tā bronzas aproce ir izveidota kā spole, kā svārstību kontūra daļa. Ja nu viņa uztver Zemes enerģiju šajā frekvencē? Tu vari man pateikt kaut aptuveni to frekvenci?

– Mēģināšu, es atbildēju. – Uzzīmē man viņu iespējami dabīgā izmērā uz salvetes!

Izrādījās, ka nevienam nebija līdzi pildspalvas, un Dzintars uzvilka ar slapjo kokteiļa salmiņa galu uz salvetes kaut ko līdzīgu spirālei. Mitrums ātri izplūda, bet domu saskatīt varēja.

– Kaut kur ap gigahercu! – es autoritatīvi paziņoju. – Tu nopietni domā, ka no Zemes? – es iemalkoju konjaku.

– Skaidrs, no kurienes tad vēl? – Dzintara ticība bija nesatricināma.

Tikmēr citi apsprieda neseno Ausmas varoņdarbu. Vasarā bijām bijuši celtnieku vienībā netālu no Ropažiem. Aizbraucām visi uz dejām. Ausmai patika dejot, un viņa bija diezgan enerģiska dāma. Kaut kas tur nebija paticis vienai vietējai skaistulei. Izsauca Ausmu ārā “parunāt“. “Nu, parunāt jau vienmēr var,” Ausma bija atteikusi. Viņa bija teicama sportiste un velti viņas sāncense neskatījās uz Ausmas sportisko figūru. Tikko viņas izgāja hallē, Ausma apgriezās un satvēra vietējo “čiksu” aiz ausīm. Pieliekusi to nedaudz zemāk, viņa metodiski apstrādāja pretinieces seju, sitot ar ceļgalu pa degunu. Abas izšķīra, kad nelaimīgajai sāncensei asinis sāka tecēt aumaļām. Godīga cīņa un skaista uzvara – tāds bija vienbalsīgs tautas vērtējums. Mēs bijām sportiska cilts.

Aivaram nebija ģitāras, un viņš nejutās īsti labi. Arī dzeršanā viņš bija krietni pārāks par mums. Vājie kokteiļi bija viņu nogurdinājuši un uzdzinuši galvas sāpes. Viņš jutās garlaicīgi un nelāgi. Laikam viņam bija kādas citas domas un viņš steidzās atvadīties. Tūlīt piecēlās arī Ausma un viņai pakaļ arī Dzintars un Sarmīte.

Tā nu mēs palikām sākuma sastāvā. “Nas malo, no mi v teļņažkah! (Mūsu ir maz, bet mēs esam matrožu kreklos).” Uldis pārgāja uz krievu valodu. Pasūtījām vēl pudeli šņabja. To salēja karafē un uzlika uz galda reizē ar aicinājumu ieturēt mērenību. Viesmīles sāka mūs uzmanīt, jo mēs varējām sagādāt viņām galvassāpes. Izrāvām vēl “pa kādai” un tad, nezinu kādā sakarā, sākām tēlot varoņus no filmas 17 pavasara mirkļi. Uldis bija gestapo šefs Millers, Andri ievēlējām par Šellenbergu, kaut gan viņš sasodīti ignorēja spēli. Es, kā jau latgalietis, biju Štirlics, bet vīrišķīgajam Jānim bija jātēlo Maskavas centrs. Tur viņš varēja izvērsties, kritizējot mūsu neizdarības. Sasodīti daudz “zigojām” un stulbi dauzījām papēžus. Beigās nospriedām, ka mums trūkst radistes Ket. Uldis devās aiz letes meklēt radisti. Viesmīle arī mīlēja humoru un uz brīdi pat atnāca pie galdiņa, bet, kad mēs nospriedām, ka ir laiks radisti Ket “paspīdzināt”, tad saprātīgi attālinājās ar pamatīgu spiedzienu. Neviens neko neņēma ļaunā, bet, kad karafe bija tukša, visus tā diskrēti, bet neatlaidīgi palūdza uz izeju. Nebijām jau mēs tie trakākie, bet maz turējām, un viesmīles bija noraizējušās, ka nesanāk kāda “šaize”.  

Kad izgājām uz ielas, bija jau pavēls vakars. Andrim mēs bijām apnikuši un viņš paklusām “nosvīda”. Mēs ar Uldi, pieturēdami viens otru, tincinājām Jāni, uz kurieni viņš mūs vedīs. Jānis bija labvēlīgāks kā parasti, un pat drusku sāka pieturēties pie mūsu piedurknēm, visu laiku palabojot brilles. Jānis, kā jau minēju, bija diezgan tiešs un pat agresīvs. Viņš cienīja spēku un gribēja arī pats būt paraugs citiem. Boksa sekcijā, kad es sākumā daudz zaudēju, nespēdams iesist pretiniekam pa seju, viņš paaicināja mani pārī. “Ko tu baidies? Sit man pa seju! Nu, davai!” un iekrāmēja man pāris reizes tā riktīgi pa ausīm. Gribēja mani sadusmot, bet es taču nevarēju uz viņu dusmoties, jo viņš man patika kā draugs. Beigās saņēmos – nu cik var? Gāzīšu arī. Aizvēris acis, mēģināju sist. Skaidrs, ka dabūju pa smeceri. Un viņš atkal: “Nu, davai, gļēvais trusi, sit!” Tad nu sadusmojos ne pa jokam un kādu reizi arī trāpīju itin labi. Saprotams, ka viņš neņēma ļaunā. Viņš boksējās labāk kā es, kaut gan arī nebija nekāds lielais talants. Tāds nu Jānis bija. Tagad viņš stāvēja ar mums pie “Kristīnes” durvīm un, manāmi iesilis, bezjēdzīgi spaidīja brilles uz deguna, līdz beidzot izmocīja: “Davai meitās! Uz “Rostoku”!” Nu, ja uz “Rostoku”, tad uz “Rostoku”. It īpaši tamdēļ, ka tā atradās itin netālu.

“Rostoka” bija liela kafejnīca trijos stāvos. Varēja ērti pasēdēt pagrabā, kas viss bija izdrapēts ar to pašu populāro sarkano audumu, varēja ieiet zālē, kur bija visgarlaicīgāk, jo ļoti atgādināja ēdnīcu, un varēja uzkāpt trešajā stāvā, kur bija restorāns. Dzīvā mūzika, galdiņi un vidū neliels deju placis. Studentus tur parasti sagaidīja labi, ja vien viņi varēja par sevi samaksāt. Augšējā zālē paralēli dzeršanai un drausmīgai pīpēšanai sadalīja arī dāmas ar “pazeminātu sociālo atbildību”. Standarta takse bija 25 padomju rubļi. Ne visām bija pircēji, un dāmas labprāt izklaidējās ar studentiem. Mēs, kā likums, bijām nevainīgi kā jēriņi, un varbūt tieši šī iemesla dēļ īpaši patikām nogurušajām “eskorta dāmām”. Parasti viņas pašas atnāca pie galdiņa un prasīja, vai mums nav iebildumu. Nu, kādi gan mums varēja būt iebildumi? Sēdējām pretī, sēdējām apskāvušies, dejojām. Tad kāda ik pa brīdim pazuda. Skaidrs, ka tas mums nepatika, dažreiz pat gājām meklēt. Bet, protams, bez panākumiem. Tajā vakarā Uldis bija apskāvies ar kādu trīsdesmitgadīgu svelmainu lēdiju un ar viņu arī pazuda. Jānis atvainojās, ka viņam esot slikti, pazuda tualetē un pēc tam nemanot aizgāja. Paliku viens. Sāku dancināt kādu jaunavu ar izcilām dabas dotībām, līdz pēkšņi arī viņa pazuda. Mēģināju meklēt, bet pie kāpnēm mani stingri pieturēja un humāni brīdināja, ka man “laiks atsvaidzināties”. Izgāju uz ielas. Spilgti spīdēja laternas. Svētki bija beigušies. Drusku vilka uz vemšanu, bet pagaidām varēja izturēt. Devos uz autoostas pusi un pateicos visiem svētajiem, ka paspēju uz pēdējo autobusu. Braukdams mājup, sadzenāju pa visām kabatām bilanci. Bija atlikuši 32 rubļi.

Mājās atvēru logu līdz galam, ietinos vienā palagā un ilgi kratījos aukstajā rudens gaisā. Zobs neturējās uz zoba, bet zināju, ka tikai tā, tikai tā! Pēc kāda laika iekšā kaut kas it kā sakustējās, ķermenis atslāba un sāka sakarst. Ar negantu jaudu iedarbojās organisma iekšējā krāsniņa. Palika silti pat zem viena plānā palaga. Pilnīgi atslābu, nomierinājos un pamodos tikai rītā, kad māte modināja uz autobusu.

– Mums šodien nav pirmā pāra! – bezkaunīgi sameloju un pagriezos uz otra sāna. 

– Izmetīs tevi kā sivēnu, piemini manus vārdus! – māte pukstēdama aizgāja.