La voce della patria

– Labi, rādi, ko tu tur uzrakstīji! – izmeklētājs teica un smagi apsēdās krēslā aiz galda. Viņš bija gadus sešdesmit vecs, stipri padzīvojis vīrs sirmiem matiem un milzīgu vepra vidukli. Viņš bija ilgi pīpējis koridorā un tagad stipri smirdēja pēc papirosiem.

Es pasniedzu viņam vairākas nelīdzenās rindās aprakstītas lapas. Lapām nebija ne rūtiņu, ne līniju un, ja sākumā vēl izdevās kaut cik ieturēt horizontālo virzienu, tad uz lapas beigām visi rindu gali noliecās uz leju kā piemirkuši koka zari. Šajās rindās bija viss notikušais un arī mans turpmākais liktenis.

– Tā, tā, – viņš sāka lasīt. – Ar ko tad viss sākās? Ak, jā, jā… Viss nejauši, neviens jau neko negribēja. Kaut kā nejauši sanāca. Vairāk tā nedarīsi, vai ne? – izmeklētājs saviebās. Nosvieda papīra lapas uz galda stūra un brīdi nemierīgi grozījās, it kā mēģinātu atvairīt kādas nelabas domas.

– Paklau, zēn! – viņš beidzot teica. – Esi skatījies filmu Kad lietus un vēji sitas logā? – tad, negaidot atbildi, turpināja: – Es vadīju to čekas operāciju. Un tur bija ne tādi smurguļi kā tu! Tu jau vēl tēvam kulē karājies? Vai pat vēl nebiji ieplānots? – viņš nīgri iesmējās.

– Ja vien mēs nopietni ņemtu visu to, ko tu esi te sarakstījis… – viņš turpināja. – Ne tikai šeit, bet arī tavos stulbajos statūtos un uzsaukumos, man jāformē tevi pēc 58. panta, – viņš ar niknumu teica. – Tu zini, kas tas ir? No 8 līdz 15 gadiem! Nu, nāves sods tev nebūs, jo esi nepilngadīgs, bet pasēdēt dabūsi, ai, vai, vai! Tu saproti, kas tas ir – cietums? Ne velna tu nesaproti! – viņš ar niknumu pacēla un vēlreiz nosvieda manis aprakstītās lapas. Tad strauji paliecās uz manu pusi un ar lielu spēku sita plaukstu pret galdu.

– Rakstnieks bļad dolbannijs! – viņš ar niknumu iekliedza man sejā. Es bailēs atrāvos un skatījos uz viņu lielām acīm. – Ja tu tā gribēji pagrīdes cīņas romantiku, kā tu man te ņaudēdams kricelē, kāpēc tu neuzrakstīji man – gribu kļūt par tādu kā Rihards Zorge, kā Kuzņecovs. Tā vietā sarakstīji šīs blēņas, – viņš pacēla no lietas kādu lapu, un es pazinu savu “Latvijas jauno patriotu cīņas savienības programmu”.

– Re, nu! – viņš ņirgdams teica. – Organizēt bruņotu pretošanās cīņu. Tu kaut saproti, ko šie vārdi nozīmē? Kaut pistoli esi rokā turējis?… Tas ir spriedums tev – stulbenim! Ai, nu vispār ko tur! – viņš izvilka “Sever” papirosu kārbiņu un tagad jau pie galda izņēma papirosu, taču tikai pavirpināja to rokā un iebāza atpakaļ. Smēķēt nepilngadīgā klātbūtnē viņš sev neatļāva.

– Labi, ņem vēlreiz lapu un rakstīsim abi divi! – viņš teica pavēlošā balsī. Es paņēmu tīru lapu un sagatavojos rakstīšanai.

– Raksti! Es jau ilgu laiku biju noskaņots pret padomju varu, gatavojos slēptai pretpadomju darbībai un meklēju iespēju kaitēt padomju valstij, organizējot bruņotu pretpadomju grupu, – viņš ievilka elpu.

– Es nerakstīšu! – es izmisīgi iesaucos. Man bija bail rakstīt to, ko viņš diktēja.

– Raksti! – izmeklētājs no visa spēka uzsita ar plaukstu pa galdu. Sērkociņu kārbiņa palecās un nokrita atpakaļ.

– Nē! – es sagatavojos visļaunākajam, taču negribēju pats sev rakt bedri.

Izmeklētājs apspiesti ieīdējās kā teļš, un bija redzams, ka vislabprātāk viņš vienkārši gāztu man pa galvu. Viņš pacilāja plaukstu, tad nolika to uz galda. Brīdi viņš nemierīgi dīdījās, cilāja papīrus, tad beidzot samiernieciski iesāka.

– Ir tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrais gads. Nav vairāk piecdesmit otrais, kad tevi par šādu lietu noformētu uz viņpasauli paātrinātā kārtībā. Tagad mums ir jāauklējas ar tādiem kucēniem kā tu. Man stāstīja par tevi, ka tu esot gudrs puika! Piedaloties kaut kādās tur olimpiādēs, daudz lasot. Cerēju, ka tev būs vairāk smadzeņu, bet nu redzu, kā nekā. Tad paklausies! Sarakstīt vairāk, kā jau esi sarakstījis savos penterējumos, tu vairāk nevari nekādā veidā. Nekādā! Tur ir viss – ieroči, uzbrukumi padomju varas pārstāvjiem. To visu tu taisījies darīt! Tu pats kā idiots to uzrakstīji! Nav vairāk nekā, ko tu varētu tur pielikt klāt. It nekā! Bet cilvēki par tevi atsaucas labi un, par cik neko reālu tev izdarīt neizdevās, mēs nospriedām tev šoreiz piedot. Nu, ne gluži tā vienkārši piedot un aizmirst, bet lietu par tevi mēs aizvērsim. Lai to izdarītu, man vajag Rīgas atļauju. Lai es viņu saņemtu, man jāparāda papīrs, kurā tu visu atzīsti, visu nožēlo un neko neslēp. Neko neslēp, saprati! Viss tāpat ir zināms, bet tev jāparāda, ka tu neko neslēp. Neviens neticēs kaut kādiem murgiem, ka tu vienu vakaru gribēji, bet otru jau atkal negribēji. Tas nevienu neinteresē, ko tu tur pie sevis domāji. Cilvēkiem vajag, lai būtu redzams, ka tu atklāti visu izstāsti, raudi, puņķojies un lūdz piedošanu. Lūk, to vajag! Tāpēc esi nu tik labs un tevis paša labā raksti to, ko es diktēju! Un lai es vairāk nedzirdētu nekādus “nē”! Tad nu sāksim no sākuma. Kas tur sākumā bija?

***

Anita izbrīnīta paskatījās uz mani. Tikko biju aplicis roku viņai ap vidukli un nobijies pats no savas drosmes. Tagad nu stāvēju sarkans kā tītars un nezināju, ko darīt tālāk. Mēs apstājāmies un es sajutu viņas stingro augumu zem rudens mēteļa. Viņa viegli piekļāvās man ar vienu sānu. Mazās, stingrās krūts pieskaršanās izdzina uguni caur manu ķermeni. Viņa nodūra galvu un arī nosarka. Droši vien pēc manas muļķīgās sejas viņa saprata, ka ir pirmā meitene, kurai es esmu tik tuvu, un saprata arī, ka nezinu, ko darīt tālāk.

Šajā situācijā nebūtu nekā nedabiska, ja vien savā būtībā tas nebūtu vienkāršs izlūkgājiens. Jā, tieši tā! Objekts, kuru biju nodomājis izlūkot, atradās dažus desmitus metru attālu. Tas bija televīzijas tornis, kurā biju nolēmis uzvilkt Latvijas karogu. No attāluma tornis atgādināja mazu, mīļu gailīti ar diviem spoguļiem bārdas vietā, bet tuvumā tas izskatījās liels un draudīgs. Tā pamatnes četras caurules bija laba priedes baļķēna resnumā. Apkārt pamatnei bija stiepļu žogs ar metāla stabiem, bet šī žoga iekšpusē dažas nelielas piebūves, kuru nozīmi nezināju. Viena it kā izskatījās pēc transformatora būdiņas, jo no tās uz augšu izgāja resnu kabeļu bunte, bet, kam bija domāti divi citi mazie šķūnīši, varēju tikai minēt. Tie bija pietiekami lieli, lai tajos varētu ieiet viens vai divi cilvēki, un es baidījos, ka vienā no tiem var būt sargs. Biju redzējis kā Rīgas dzelzceļa tiltu apsargā sargkareivis ar automātu, tāpēc man likās loģiski, ka arī torni apsargā. Šādā gadījumā izredzes iekļūt nemanītam būtu minimālas. Daudzas reizes it kā nejauši gāju gar torni un ar acīm “fotografēju” torņa pamatnē notiekošo. Būdiņas vienmēr bija ciet, un sargu arī nekad nemanīju. Tomēr man likās neiespējami, ka stratēģisku objektu neviens neapsargā. Ja es tāpat vien ietu klāt, es pievērstu sev uzmanību, un varbūt pat mani aizturētu, ar to izjaucot visu pasākumu. Tāpēc vajadzēja kādu ārēji nevainīgu iemeslu, lai varētu pieiet pie torņa žoga un tur pagrozīties. Nospriedu, ka vislabāk to izdarīt it kā mīlnieku pārītim, kas meklē tumšu stūrīti.

Mūsu grupā vēl nebija meiteņu, kaut gan sanāksmēs jau apspriedām kandidatūras. Parasti gan šī apspriešana sākās ar tenku apkopošanu, bet beidzās ar vīrišķīgu secinājumu – “da visas viņas tādas”. Tāpēc piesaistīt kādu meiteni pagrīdes disciplīnas kārtā nebija iespējams. Biju nolēmis kāpt pats, tātad arī izlūkošanu vajadzēja veikt pašam. Ja man būtu kāda pastāvīga draudzene, kuru varētu vienkārši “aizvilkt uz darbības vietu un tur pavazāt šurpu turpu”, problēmu nebūtu. Bet man tādas meitenes nebija. Es biju kluss, kautrīgs zēns, kuram turklāt diezgan jūtami raustījās valoda. Pat daudz glītākiem un vecākiem zēniem toreiz tālu ne katram bija sava meitene. Šī vārda pilnā nozīmē, protams. Bet kaut kas bija jādara, un es nodomāju, ka var taču vienkārši tāpat uzaicināt meiteni uz kino, kas atradās tieši pretī tornim, nu, un tad jau it kā pastaigājoties “ievilkt viņu tur un kārtīgi visu apskatīt”. Torni, protams.

Gara acīm apskatīju visas pretendentes uz augsto manas sirds dāmas un mūsu pulciņa komisāres godu. Es jau gribētu smuko Regīnu, bet tik daudz jau nu sapratu, ka gribēt var visu ko. Viņu es jau labu laiku redzēju sapņos un biju pat iedrošinājies vienreiz pagaidīt pie skolas, lai pavadītu uz autobusu. Taču diemžēl biju dabūjis nejauku publisku atteikumu un sapratu, ka tā būs arī nākamo reizi. Pēc zināmām pārdomām nospriedu, ka nav jāskatās uz izcilām skaistulēm, bet gan uz ārēji necilām, vientuļām meitenēm. Paralēlklasē mācījās Anita. Tāda ne visai spilgta, tomēr itin patīkama jaunkundze. Es nebiju tik drosmīgs, lai viņai vienkārši pienāktu klāt un sāktu runāt. Bet pienākums, ko pats sev biju uzlicis, prasīja kādu darbību. Tas bija tāds kā attaisnojums, kas atbrīvoja stingri savilktās iekšējās bremzes.

Nolēmu tuvoties lēnām. Mūsu klases mainījās fizikas kabinetā. Viņi gāja no stundas prom, kad mēs gājām iekšā uz nākamo stundu. Es vienkārši paskatījos, kur viņa sēž, un apsēdos tieši šajā vietā. Sāku domāt par viņu un lēnām iegravēju zaļajā sola virsmā vārdu “Anita”. Tad apvilku to ar rāmīti un izpušķoju rāmīti ar krustiņiem. Pēc dažām dienām vairākus no mūsu klases nozīmēja dežūrēt virtuvē. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka man jādežūrē tieši ar Anitu. Droši vien tas nebija nejauši. Anita skatījās uz mani ar zināmu interesi un mēs drusciņ parunājām par ikdienišķām lietām. Kad galdi bija novākti un grīda izmazgāta, palika vēl trauku grēda, ko mazgāt. Kaut gan biju lauku zēns, šis darbiņš man īpaši nepatika. Anita noskatījās uz manām mokām un teica: ”Labi, ej vien mājās, es pati pabeigšu.” Un es aizgāju arī, pat nepiedāvājies noslaucīt un sakraut traukus. Nākamajās dienās mēs reizēm tikāmies starpbrīžos. Pēc kāda laiciņa paaicināju viņu uz kino. Rādīja filmu Baltā tuksneša saule. Neko par saviem nolūkiem es, protams, neteicu, bet man iepatikās pati draudzības attīstība. Tā nu noskatījāmies filmu un tagad stāvējām ielas malā pretī tornim.

– Auksti! – Anita teica un savilka plecus. Tik daudz jau nu sapratu, ka man meitene jāpiekļauj ciešāk. Sirds sitās kā neprātīga. Es dusmojos pie sevis – kas tad tur, parasts skuķis. Bet izrādījās, ka ārēji arī ne visai skaista meitene var būt sasodīti pievilcīga. Bija jau sācis krēslot un ielās pamazām iedegās spuldzes. Es saņēmu dūšu.

– Iesim tur zem torņa! – es aizkapa balsī piedāvāju. Anita vaicājoši paskatījās manī un, paņēmusi mani pie rokas, devās uz turieni. Mēs apstājāmies pie žoga stūra. Anita atbalstījās ar muguru pret stabu un smaidīdama skatījās manī. Es nezināju, no kā man bija vairāk bail. No torņa tuvuma, kurš bija kļuvis baiss manu domu dēļ, vai no meitenes, kura man tagad bija jānoskūpsta. Tā uzreiz es nevarēju. Noliecu pieri pie viņas pieres un tad ar kreiso roku maigi pacēlu viņas seju aiz zoda. Anita aizvēra acis. Es sakopoju pēdējos dvēseles spēkus un pieliku savas lūpas pie viņējām. Brīdi paturēju, nesaprazdams, kas vēl būtu jādara. Anitas lūpas bija vēsas un mitras. Nedaudz vīlies, es pacēlu galvu. Taču tagad jau jutos daudz pārliecinātāks par sevi. Es biju noskūpstījis meiteni.

Kādu brīdi mēs klusēdami stāvējām, domādami katrs savas domas. Tad es atkal mēģināju atkārtot savas nedrošās darbības, bet Anita mierīgi atteica: – Nevajag! Pastāvēsim tāpat! Man drusku auksti, apliec man mēteli.

Es atpogāju savu plāno rudens mētelīti un apskāvu viņu no abiem sāniem.

– Kā tev sitas sirds! – Anita teica ar vieglu smaidu un aptvēra manu vidukli zem mēteļa. Tā mēs kādu laiciņu tur stāvējām, runādami kaut kādus niekus. Pēc brīža noskūpstīju viņu vēlreiz un nu jau patika labāk.

Kad pārgāja pirmais uztraukums, sāku atcerēties, kamdēļ esmu uz šejieni nācis. Par kāpšanu tornī negribējās pat domāt. Kāds tornis, kāda Dzimtene?… Bet tad atcerējos biedrus. Kā es viņiem paskatīšos acīs? Ko par mani pateiks? Nē! To, kas nodomāts, bija jāturpina.

Katram padomju žogam bija sprauga, caur kuru varēja izlīst, ja vārti bija ciet. Tā arī šeit – pie paša stūra stiepļu pinums bija atplēsts un vajadzēja tikai attīt stiepli, ar kuru tas bija pievilkts pie staba. Abas gaišzili krāsotās finiera būdiņas bija ciet, un nekas neliecināja, ka tās būtu apdzīvotas.

– Interesanti, tur kāds sēž? – ierunājos, ar galvu norādīdams uz tām.

– Nezinu! Laikam nē, – Anita atteica. – Mēs ar meitenēm astotajā klasē bijām tur ielīdušas. It kā tur vajadzētu būt sargam, bet neviens laikam nav dumjš un tur nesēž. Kas tad tur kādam vajadzīgs? Tu gribi kāpt? – viņa iesmējās.

– Nē, nē! Es tikai tā iejautājos, – nobijies atrunājos.

Lai cik patīkama nebūtu Anitas sabiedrība, pirms desmitiem bija jāšķiras. Es dzīvoju divpadsmit kilometrus no pilsētas un desmitos piecpadsmit gāja pēdējais autobuss.

Drīz vien, sēdēdams autobusā pie loga, pārdomāju mūsu tikšanos un arī izlūkgājiena rezultātus. Iekļūt nebūs grūti. Kāpnes sākās zināmā augstumā no zemes, bet domāju, ka varēšu uzrāpties pa stabu, tad pieķerties pie ārējā kāpņu margojuma, nolaisties pa to zemāk, tad satvert kāpnes un ielīst šaurajā cauruļveidīgajā ejā, ko veidoja kāpņu ārējās lokveidīgās margas un pats kāpņu klājums. Es teicami kāpu kokos, varēju brīvi pievilkties pie zariem pat sarežģītās situācijās un biju pārliecināts, ka nelielā augstumā varēšu bez īpašām pūlēm veikt šo manevru. Pēc tam sāku domāt par Anitu un gandrīz nogulēju savu pieturu.

Negaidīti grūts izrādījās karoga jautājums. Nevienam mājās nebija ne šūšanas, ne krāsošanas darbnīcas. Rajona centra apģērbu veikaliņā nepārdeva līdzīgu drēbi, neko īpašu pasūtīt nebija iespējams un, ja es to mēģinātu, par to rajona centrā zinātu visi. Sapratu, ka būs jāiztiek ar purpursarkano padomju karogu. Pie tā arī palikām. Vienam zēnam bija paziņas izpildkomitejā, un no viņa dabūjām īstu PSRS karogu – tiesa, vienā pusē aplietu ar tinti, kamdēļ tas arī bija nolikts krāmu glabātuvē. Akurāti pārgriezu to uz pusēm un iešuvu pa vidu balta palaga strēmeli. Sirpi un āmuru nospriedu atstāt, jo no apakšas tik un tā nevarēs redzēt. Galvenais jau būs tā baltā strīpa pa vidu.

Noturējām pēdējo sapulci un pārrunājām pēdējos sīkumus. Man nepatika biedru izturēšanās. Sajutu kaut kādu nepatīkamu viltību. Viņi kaut ko nepateica līdz galam. Ja agrāk viņi izteica šaubas un bailes, runāja dabiski, kā ar līdzgaitnieku, tad tagad dominēja tādi izteicieni kā: “Tu esi komandieris, tu arī izlem! Saki, mēs izdarīsim!” Nojautu ko nelabu. Smagu sirdi domāju – varbūt vienkārši nekāpt? Atrunāties, tad palēnām visu izbeigt… Tomēr tā liesma, kas manī dega, prasīja rīcību. Nospriedu, ka, ja mani ir nodevuši, tad viss tāpat ir zināms un nekur aizbēgt es vairāk nevaru. Kā tad tā – vienkāršu aizdomu dēļ komandieris ņem un iebēg mežā? Kas tad tas par komandieri? Sapratu, ka atkāpšanās ceļa nav. Vismaz toreiz man tā šķita.

Nākamajā dienā pēc stundām nedevos vis uz mājām, bet uz pilsētas parku, kur atradās maza apaļa kapliča. Tā atradās tieši pretim tornim, un parasti nebija slēgta. Iekšā viss bija izdemolēts, un tagad bija palikušas tikai plikas, apķēpātas sienas. Uz grīdas, kā jebkurā bezsaimnieka ēkā padomju laikā, ik uz soļa bija dažāda svaiguma fekālijas un saburzītu papīru skrandas. Kamēr bija gaišs, pastaigājos pa parku, bet, kad sāka krēslot, iegāju kapličā, uzmanīgi liekot kājas. Sāku gaidīt tumsu. Jaunībā laiks iet lēni un jāgaida bija ilgi. Mani pamatīgi nobiedēja kāds jauns pārītis, kurš arī pastaigājās pa parku. Pārītis pienāca pie durvīm, un jauneklis centās pierunāt dāmu ienākt ar viņu kapličā. Meiča pretojās un iebilda, bet jauneklis bija neatlaidīgs. Beigās tomēr uzvarēja viedoklis, ka “tur iekšā ir pamatīgi piedirsts” un pārītis attālinājās. Jutu lielu atvieglojumu. Kā gan es būtu paskaidrojis savu atrašanos tur tik vēlā vakara stundā?

Pamazām iela apklusa un es sāku uzmanīgi skatīties ārā, pētot ceļu uz torni. Drīz satumsa pavisam, debesis apmācās un sāka sijāt sīks lietutiņš. Ne gluži lietus, bet tāda asa migla, kas peldēja pa gaisu kā dūmi un pārklāja visus priekšmetus ar sīkiem rasas pilieniem. Torņa virsotni vairāk nevarēja saredzēt. Spoži spīdēja tikai četras sarkanas gabarītu lampas uz katras no torņa platformām. “Laiks ir labvēlīgs maniem nodomiem”, atcerējos kaut kur filmā dzirdētu frāzi.

Uzmanīgi izgāju no kapličas un caur parka vārtiem nonācu uz ielas. Gāju pa trotuāru torņa virzienā un vērīgi raudzījos apkārt. Tikko jau gribēju mesties pie žoga, kad pamanīju kādu pavecāku vīrieti ar velosipēdu. Vīrietis bija iereibis un stūma velosipēdu pie rokas. Viņš devās pa pretējo ielas malu manā virzienā. Apgriezos ar muguru pret viņu un sāku iet lēni, it kā pastaigājoties. Vīrietis drīz uzkāpa uz velosipēda un aizminās man garām. Nogaidīju brīdi, līdz tas pazuda aiz pagrieziena. “Tagad!” nodomāju un ātrā solī piegāju pie žoga. Ielas spuldžu gaismā uz ceļa biju labi redzams, bet šeit nebija māju, kuru logi izietu uz ielu, un tas deva man cerības palikt nepamanītam. Ēnā pie žoga stūra atpogāju bikses un pačurāju, pēdējo reizi iztaustīdams ar skatienu apkārtni. Šī vienkāršā darbība deva pēdējo iespēju atkāpties, ja pēkšņi atskanētu sargkareivja sauciens: “Stoj!” Bet nē! Neviena nebija!

Izvilku no kabatas tēva vecās plakanknaibles. Sirds mežonīgi sitās. Es sapratu, ka tas, ko tagad darīšu, izmainīs manu dzīvi uz visiem laikiem. Bija milzīgas bailes. Svārstījos, gribēdams atkāpties, bet tad atcerējos tēvu, kurš kādreiz mācīja: “Ja kaut ko negribi darīt – nelien vispār! Bet, ja droši zini, ka tas ir vienīgais, ko vajag darīt, un tikai bailes tevi attur, tad nekraties! Nemoki sevi ar domām, bet vienkārši ņem un dari to!” Tā arī tagad – dziļi ievilku elpu un pārkniebu žogu savelkošo stiepli. Lai gan ar otru roku turēju žogu, tā spriegums bija par stipru un tas atliecās ar stipru džinkstošu skaņu.

Kādu brīdi stāvēju ne dzīvs, ne miris. Gaidīju kādu uzsaucienu, varbūt soļu troksni. Nē! Viss bija kluss un mierīgs. Pēc krietna brīža pastiepu žoga drātis prom no staba, lai atbrīvotu sev vairāk vietas un, nodomājis: ”Nu, tad ar Dievpalīgu”, ieniru nožogotajā teritorijā. Torņa pamatni vāji izgaismoja neliela dzeltena spuldze pie vienas būdiņas durvīm, bet citādi viss šķita kā izmiris. Nekur ne skaņas, ne kādas kustības. Sīki sijāja migla, un es piesardzīgi devos pie tālākā pamatu staba, kur bija metāla trepju gals. Un pēkšņi sastingu kā zemē iemiets! Pie kāpnēm, kuras parasti beidzās kādus divus metrus no zemes, bija piesliets atbilstoša garuma metāla trepju posms, ļaujot bez pūlēm tikt uz lielo trepju pirmajiem pakāpieniem. Tā noteikti šeit nebija, kad pēdējo reizi biju apskatīt torņa pamatni. Ko nu?

Es aizslēpos aiz mājiņas stūra un sāku domāt. Ja nu tur kāds ir augšā? Bet ko viņš tur darītu tik vēlu naktī un vēl tādā lietū? Varbūt kāpnes vienkārši aizmirstas pēc dienas darbiem? Atkal sasodīti sagribējās iet prom. Bet atkal jau nodomāju: “Es pats to visu iesāku. Es esmu komandieris, es nedrīkstu atkāpties kādu nieku priekšā! Jādara viss, kas nodomāts, un tad jau redzēs! Ja tur kāds būs augšā, vienmēr varēs nokāpt atpakaļ.” Nevaru teikt, ka kājas netrīcēja, kad spēru soli uz pirmā pakāpiena, bet, kustoties uz augšu, sāka dominēt citas bailes – bailes no augstuma. Pēc trešās platformas zemi vairāk nevarēja redzēt – apakšā bija tikai melns bezdibenis. Milzīgās navigācijas lampas iekrāsoja apkārtni baisā sarkanā miglā. Kāpjot augšup uz pēdējo platformu, uznāca tik briesmīgas bailes, ka vienkārši krampjaini pieplaku pie kāpņu dzelzs stieņiem. Sažņaudzu tos ar pēdējiem spēkiem. Šausmas trakoja manī, auļoja kā mežonīgi zirgi, likdami sirdij skriet līdz. Sviedri lija pār seju, sajaukdamies ar lietus lāsītēm. “Tikai nekustēties! Tikai nekustēties!” atkārtoju pie sevis. Un patiesi – bailes iztrakojās kā vētra jūrā un pamazām norima.

“Nu! Vēl divus soļus!” es sevi iedrošināju. Pakāpu vēl pāris šķērsstieņus augstāk. Atkal bailes sāka šalkt kā jūra un atkal es pagaidīju, līdz tās nomierinās. Pēc tam jau gāja vieglāk un drīz virs sevis ieraudzīju pēdējās platformas lūku. “Nu! Vēl mazliet!” drošināju sevi. Baidījos, ka šī lūka būs aizslēgta, un man vajadzēs stiprināt karogu pie sānu staba, bet nē – lūka nebija aizslēgta. Norūsējušās atslēgu cilpas bija tukšas. Pakāpu pie pašas lūkas un ar galvu cēlu to augšā. Lai arī lūka bija no parastā biezā skārda, tā bija pasmaga un dabūju krietni nopūlēties, līdz varēju izlīst līdz pusei un apskatīties apkārt.

Kad dodies ļoti bīstamā pasākumā, kas var nozīmēt arī bojā eju, tad jauni, negaidīti notikumi iesit pa galvu kā zibens spēriens. Tā bija arī man – it kā 5000 volti vienā lādiņā izplūstu caur visu ķermeni. Uz kādas metāla kastes sēdēja Viņš! Jauns cilvēks melnā ādas jakā, lielu, sadzijušu rētu pār visu labo vaigu. Galvā viņam bija melna ādas naģene, acīmredzami pieskaņota pie jakas. Uzreiz sapratu, kas viņš ir un ko viņš te dara. Sarkanajā pustumsā viņš atgādināja velnu. Jā, tieši tādu velnu, kādu es biju iedomājies. Viņš sēdēja ar izsmejošu sejas izteiksmi un skatījās manī. Nekad nebiju domājis, ka čekisti staigā melnās ādas jakās. Bet tagad redzēju, ka tiešām tā arī ir.

– Kāp, kāp augšā! – viņš mierīgi sacīja. Kājas man bija kā no vates, kad neveikli uzrāpos uz platformas, nostiepdamies uz grīdas. Čekists pagaidīja, kamēr es sakārtojos, tad teica: Dod karogu šurp! – es padevīgi atvilku savas vējjakas rāvējslēdzēju un attinu sarkano audumu. Pastiepu to viņam.

– Tu gan esi nelietis! – viņš teica. – Tā izķēmot PSRS karogu. – Es klusēju.

Čekists izvilka no kabatas nelielu rāciju, ieslēdza to un ierunāja: – Slavik! Viņš ir pie manis augšā. Visiem otboj! Ejiet šņabi dzert! – viņš pasmējās. Es tikmēr biju nometis uz platformas metāla grīdas arī virvi, lielo virtuves nazi un izolācijas lentas rituli.

– To man nevajag, to nes pats uz mājām, noderēs! – čekists pavīpsnāja. Es stāvēju viņam pretī pilnīgi sabrucis. Tagad es visu sapratu – gan biedru aizdomīgo izturēšanos, gan pieslietās kāpnes. Viss bija beidzies. Čekists nolasīja man morāli par lielo Dzimteni, kuru es tagad esmu nodevis, par to, ka mani vajadzētu nolikt uz ceļgala un kārtīgi nozilināt pakaļu, par vecākiem, kuri tagad cietīs un par kuriem es neesmu padomājis, un tā tālāk. Beigās čekists kļuva tāds kā vēlīgāks.

– Labi! Savāc savas mantiņas un rāpies lejā! No torņa nelec, nevajag! Nekas briesmīgs nenotiks. Rīt aiziesi pie mūsu šefa, visu izstāstīsi, nolūgsies, gan būs labi. – Tad, brīdi vilcinājies, viņš it kā negribīgi teica:

– Tu neesi slikts pulveris! Tev ir iekšā! Tavi draugi mani neinteresē, bet ar tevi es noteikti tikšos, kad viss būs beidzies. Nemīz, nekas liels jau nebūs. Tikai stāsti visu godīgi un galvu liec zemāk. Atceries – noliektu galvu zobens necērt! Un sen jau bija laiks izbeigt šīs jūsu spēlītes! Labi, ka skolu neuzspridzināji, – viņš smējās. – Rāpies lejā! Nebūs bailes? – čekists kļuva itin vēlīgs. – Nu, davai! – viņš viegli pastūma mani uz kāpnēm.

***

Pagāja krietnas pāris stundas, kamēr pabeidzām rakstīšanu. Beidzot izmeklētājam viss daudz maz patika.

– Tagad ir labi! – viņš teica. – Neuztraucies, nepārdzīvo, viss pagaidām ir beidzies! No komjaunatnes tevi, protams, izmetīs. Vai varbūt tu tur gribi palikt? – izmeklētājs pasmīkņāja. – Kārtīgi mācies, regulāri apmeklē skolu. Mēs nekādus šķēršļus tev neliksim. Bet novērosim gan. To jau tu arī pats saproti. Būsi drusciņ gudrāks palicis. Bet brīdinu – nemēģini taisīt nekādus fokusus! Es zinu, ka tev ir liela doma bēgt pāri robežai. Pat nemēģini – tev tas neizdosies! Bet, ja tiksimies vēlreiz, tad runa būs īsa. Būs pants un atcerēsimies visu, pacelsim atpakaļ arī šo. Tad gan tu dabūsi “na vsju katušku” (pēc pilnas programmas). – Izmeklētājs salika visus papīrus vākos.

– Tev ir laba galva. Iedota, protams, muļķim, bet tas nav nekas jauns. Netaisi tur pa krūmiem tās savas raķetes, palasi vairāk daiļliteratūru, mēģini iepazīt cilvēkus un dzīvi, lai nebūtu galīgais auns. Ja kādreiz sagribēsi būt mūsu pusē, padod man ziņu. Man personīgi. Visu sarunāsim. Būsi kā Zorge, varēsi izbaudīt visus šos izlūku priekus un izbaudīt visu romantiku, kā tu man te rakstīji. He, he! – izmeklētājs atkal pasmīkņāja.

– Te ir parakstīta caurlaide, ej! – beidzot viņš teica.

Es izgāju uz ielas, un bija liela atvieglojuma sajūta. Sapratu, ka mana cīņa ir beigusies. Līdz autobusam bija daudz laika. Pastaigājos gar mājām pie parka un pēkšņi caur atvērtu logu izdzirdēju dziesmu: “Kam raudi tu, ak daiļā Staburadze, vai tava cietā akmens sirds ar’ pukst?” Tā bija Čikāgas piecīšu dziesma. Piecīšu dziesmas gan ne katru dienu varēja dzirdēt pa atvērtiem logiem. Bet tā nu sagadījās, un šī dziesma iesita man krūtīs tik stipri, ka sāka sāpēt sirds un acīs saskrēja asaras. “Nē, vecīt! Mūsu cīņa tikai sākas!” es domās teicu izmeklētājam.

Pēc tam bija “audzināšanas darbs”, proti, liela ņirgāšanās. Gan klases priekšā, gan citur. No skolas bija jāaiziet, dokumentus vienkārši sakārtoja un iedeva uz rokas. Raksturojums bija tāds, ka nevienā citā skolā mani neņēma. Anita ar mani vairāk neielaidās. Ja vēl sākumā viņa likās visu saprotot, tad pēc tam, kad viņu piespieda klases priekšā mani noķengāt, viņa vienkārši aizbēga, kad es nākamreiz viņai tuvojos. Es viņai visu piedevu. Bet ar to bija par maz. Bērnība bija beigusies. Sākās jaunība.

* “Tēvzemes balss”, it. val.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: