Šī gada 29. janvārī slovēņu avangarda grupa Laibach uzstājās Tallinas kultūras centrā “Vaba Lava” savā jaunā albuma “Love Is Still Alive” (Mīlestība joprojām ir dzīva) pavadošās tūres ietvaros. Šī tūre Covid pandēmijas dēļ dažādās Eiropas pilsētās tika pārcelta jau no 2021. gada. Laibach vairākkārt ir uzstājušies Rīgā, pēdējo reizi viesojoties 2017. gada rudenī, lai klausītājus iepazīstinātu ar savu Frīdriha Nīčes darba Tā runāja Zaratustra lasījumu.
Latviešiem Laibach nav sveša grupa – vēl bez latviešu līdzdalības dažādos mākslinieciskās sadarbības projektos[1] varam pamatoti lepoties, ka godalgotajā 2016. gada filmā Atbrīvošanas diena[2] “Vides Filmu Studija” Mortena Travika un Uģa Oltes režijā palīdzēja dokumentēt šīs pašas eiropeiskākās un, iespējams, idejiski nešpetnākās jaunlaiku mūzikas apvienības viesošanos un koncertu Ziemeļkorejā. Tā bija pirmā kādas Rietumu rokgrupas uzstāšanās valstī, kas, pēc slovēņu filozofa Slavoja Žižeka teiktā skaidrojošajā filmas ievadā, ļauj kā apvērstā spogulī skatīt vēlīnā Rietumu kapitālisma un liberālās demokrātijas iekšējās šaubas, nedrošību un liekulību.[3]
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā Eiropas uzmanības un domas smaguma centrs pārvirzās uz tā saukto Austrumeiropu – šo grūtības, neērtības un skarbumu simbolizējošo vārdu, no kura jāmācās nekaunēties. Ukraiņu pašaizliedzīgās brīvības cīņas, karā iesaistītās augstās vēsturiskās likmes, kā arī baltiešu un poļu senie, Rietumos neuzklausītie brīdinājumi drīzāk ļauj lepoties. Turklāt tāda pasaulē plaši atpazīstama grupa kā Laibach (lai gan ģeogrāfiski vairāk centrāleiropeiska) šo mūsu krastos bieži pelto “austrumeiropeiskumu” savā daiļradē ir padarījusi par epistēmiska pārākuma stāvokli: austrumeiropieši gluži vienkārši kaut ko zina labāk vai vismaz vairāk nekā rietumeiropieši. Pēdējiem Otrais pasaules karš kļuva par didaktisku morāles izrādi, kurā labie episkā kaujā piebeidza sliktos un tādējādi pārcirta visus galvenos Eiropas vēstures samezglojumus. Tikmēr austrumeiropieši divu, trīs paaudžu laikā piedzīvoja gan dažādus autoritārisma paveidus, gan nacistu un komunistu okupācijas un, visbeidzot, liberālās demokrātijas un globalizētā finanšu kapitālisma nestās svētības.
Austrumeiropietim labais un ļaunais, dzīvība un nāve, uzvara un sakāve, patiesība un meli ir daudzkārt nopietnākas kategorijas. Austrumeiropietim ir daudz mazāk ilūziju nekā rietumeiropietim. Laibach šo faktu prot mākslinieciski pasniegt un padarīt par savu tēmu, tāpēc Laibach var uzskatīt par tādu kā veselīgas austrumeiropiešu kopīgās patiesības pieredzes (vai arī veselīgas skepses) devu pret dažādiem rietumeiropiešu ideoloģiskā pašapmāna un kolektīvās amnēzijas paveidiem, kuros mēdz iedzīvoties arī sociālo statusu un prestižu meklējoši austrumeiropiešu elites pārstāvji. Ņemot vērā iepriekšminēto latviešu māksliniecisko tuvību Laibach un nosacīti līdzīgās nelielo latviešu un slovēņu tautu vēsturiskās pieredzes, kā arī nespējot nepamanīt abu tautu etnisko un valodisko līdzību,[4] janvāra nogales pelēkajā pustumsā bija vērts mērot tālo piejūras, mežu un purvu ceļu uz klinšaini askētisko Tallinu, šo viduslaiku tūrisma, skandināviski sapucētu IT stikla fasāžu un padomiskas brutalitātes hibrīdu, lai pašreizējos vēsturiskajos apstākļos uzklausītu grupu, kuras uzstāšanās ierasti līdzinās politiskām manifestācijām.
Kas Laibach – kuri 1995. gadā uzstājās serbu aplenktajā Sarajevā – šodien sakāms par pandēmiju, karu un apmātas zaļās ekonomikas izmocīto Eiropas ķermeni? Laibach māksliniecisko metodi raksturo Lenijas Rīfenštāles un Riharda Vāgnera vēriens, mākslinieciskā veseluma redzējums, Gustava Kluča brikolāžas un neticība komunismam, nacismam, liberālismam un dažādiem 19. gadsimta tautiskuma mītopoētismiem. Tas gan nenozīmē, ka Laibach, noguruši no vēstures un visā vīlušies kā vācieši, būtu kļuvuši vai nu par postmoderniem relatīvistiem, vai arī bezvēsturiskiem hipermoralizētajiem. Laibach ar skaņu un attēlu palīdzību uzlasa un pārkombinē sadauzītās Eiropas veltīgo cerību gabalus, lai tos kā sablīvētu pieredzi padarītu par kolektīvi saistošu patiesību, atbilstīgu konkrētajai vietai un laikam.
Koncerts notiek Tallinas Telliskivi radošajā kvartālā, kur reiz atradās Tallinas elektrotehniskās rūpnīcas ēkas. Pirms vairāk nekā 30 gadiem te sūri vīri ražoja dažāda veida aparatūru, tad kādu brīdi bija iestājies tipisks Austrumeiropas postindustriālais noplukums, ko vēl pasvītroja pilsētas galvenā tirgus un dzelzceļa stacijas sabiedriskā krāsainība. Tā uz Skandināvijas ceļa uzkāpušajiem igauņiem 10 minūšu gājiena attālumā no uzpostās vecpilsētas ātri atgādināja par nošķīrumu starp vēlamo un esošo, starp pārvēsturisko nākotni un pārlieku nesakopto grūto pagātni. Šodien šajā apkaimē var apmeklēt bezglutēna kafejnīcas, baudīt latviešu arodalu, skatīt sociāli atjēdzīgas ārzemju fotogrāfu izstādes, kā arī dažādās performanču telpās piedalīties feministu dejas terapijas sesijās. Tā kā Laibach priekšnesumos dažādi iekļauj un apspēlē savu dzimto raktuvju un joprojām kūpošo industriālo dūmeņu pilsētu Terbovļi, var šķist, ka koncerta vietas izvēle Telliskivi kvartālā ir joks. Tāds būtu ierasti naivais Laibach veikuma skaidrojums – piemēram, domājot par fašistu estētikā ieturētajām populāru amerikāņu dziesmu kaverversijām, ar kurām Laibach savulaik ieguva plašāku pazīstamību Rietumos.[5] Tomēr Laibach joki ir nāvīgi nopietni – arī dzelzceļam blakus esošais Telliskivi “radošās industrijas” kvartāls liek domāt par te kādreiz valdījušo īsto ražošanu, kā arī atsauc atmiņā Laibach 2014. gada videoklipu dziesmai “Eurovision”, kurā allaž nopietnais, piemineklim līdzīgais solists Milans Frass uz Eiropā garākā kūpošā Terbovļes TEC skursteņa fona atkārtoja saukļus par Eiropas sabrukumu un to, ka bez kara mēs apšaubām mieru un bez Dieva mēs pielūdzam policiju. Kamēr TEC lēni kūp un izskan Eiropas sabrukuma pareģojumi, klipa noslēgumā lieliem burtiem dažādās Eiropas valodās lielā ātrumā pavīd septiņu nāves grēku vārdi – acīs iekrīt mūsu vārds “kāre”, angļu “greed” (alkatība), latīniskais “acedia” (slinkums, arī vienaldzība, nolaidība). Slavenais Terbovļes TEC skurstenis, ko kurināja ar brūnoglēm un dabasgāzi, pilnībā tika slēgts 2016. gadā. Iespējams, tur nākotnē ierīkos kādu atrakciju parku vai mākslas izstāžu centru.
Tāpēc pirms jebkura Laibach koncerta vai albuma klausīšanās jāņem vērā svarīga atruna – Laibach nejoko, pat ja arī “Love Is Still Alive” tūre un albums ir pēdējo gadu ražīgā Laibach devuma uzskatāmākais “joks” – proti, visvairāk līdzinās jokam, “smalkai ironijai” vai “sarkasmam”. Žižeks skaidro,[6] ka “viņa liberāli kreisajiem draugiem” mēdz iezagties neērtības sajūta par Laibach. Viņuprāt, ir skaidrs, ka Laibach ir liela ironiska izrāde, kas izsmej jebkādu autoritāti, taču tik un tā jāuztraucas, vai “parastā tauta” Laibach uztvers pareizi. Ja nu tauta tiešām nenolasa Laibach ironisko izrādi un notur to par totalitārisma slavinājumu? Žižeks uzskata, ka kreisie liberāļi pārprot Laibach: grupa, tīši pārspīlējot, dramatiska priekšnesuma nāvīgā nopietnībā tiešām rāda varas, katras autoritātes tīro, neizpušķoto, neapslēpto un nesamāksloto veidolu. Žižeks savā ievadā filmai par Laibach viesošanos Ziemeļkorejā uzsver, ka arī liberāli konstitucionālā iekārta ar visām varas leģitimācijas praksēm galu galā caur rindiņām liek noprast, ka “mēs tāpat darīsim, ko gribam”: mēs pieņemsim savus suverēnos, nepārsūdzamos lēmumus. Viendzimuma laulību legalizācija Slovēnijā konstitucionālās tiesas spiediena rezultātā par spīti trīs noraidošiem tautas referendumiem šādu Žižeka atziņu tikai apstiprina.[7]
Laibach tādējādi parāda varas taustāmo un sajūtamo īstenību, jebkuras politikas kodolu – pavēlošu gribu un varēšanu, kas masām liek ar to rēķināties. Žižeks norāda, ka, protams, humānistiski norūpētie liberāļi meklē kādu slēptu vēstījumu aiz Laibach “totalitārās maskas”, viņi vēlas mierinoši pārliecināties, ka aiz Laibach dzelžaini disciplinārās nopietnības ir tādi paši mīļi, silti, iejūtīgi cilvēki kā mēs – liberāļi. Žižeks saka – nē, Laibach vēstījums ir tieši pretējs: mēs, Laibach, esam tieši tā nepastarpinātās varas un spēka īstenība, ko rādām uz skatuves, mēs esam monstri. Kādā vecākā intervijā Žižeks atgādina Rietumu aizbildniecisko reakciju uz 1990. gadu Balkānu kariem – ja rietumnieki tobrīd smējās un nespēja noticēt, kā 19. gadsimta etniskā nacionālisma kaislības vispār kādu vēl var aizraut, tad Laibach māca, ka it kā pagājībā veiksmīgi apraktā “balkanizācija” ar visām no tās izrietošajām sekām var būt arī Rietumeiropas nākotne.[8]
Vēl citā intervijā Žižeks atgādina, ka Laibach ar savu mākslu vēlas uzsvērt: ironija nav subversīva, jo rūdīts masu cinisms ir valdošās liberāli kapitālistiskās ideoloģijas pamata darbības mehānisms. Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.[9]
Laibach albumi, iestudējumi, skaņuceliņi, vizualizācijas, koncerti nekad nav vienkārši estētiska baudījuma jeb patēriņa objekti. Laibach mūzika ar savu “Gesamtkunstwerk” pieeju ir nopietna politiskā prakse. Var būt divu veidu politiskā rīcība – vai nu kaut ko mainoša, vai arī saglabājoša. Ja politiskā rīcība vēlas ko mainīt, tad no nevēlama sliktā uz labo. Ja tā vēlas ko saglabāt – tad atzīstot, ka pašreiz dotais ir labs, bet iespējamās pārmaiņas ir sliktas. Ko šajā 2023. gada janvāra koncertā vēlas mainīt vai saglabāt Laibach? Kas, viņuprāt, ir labs un kas slikts?
Tā kā Laibach nolūks nav sava klausītāja lutināšana ar paredzamo un sagaidāmo (šajā gadījumā industriāli avangardisko), ar tūres saturu laicīgi neiepazinies klausītājs koncerta pirmajā daļā var nonākt apstulbumā. Uz skatuves ar lielu ģitāru uznāk jaunā Laibach vokāliste Marina Mortensone un ar pirmajiem kantrī mūzikas akordiem aizsāk ne brīdi nepārtrauktu ceļojumu Visumā prom no kosmisko putekļu mākoņa, kas reiz bija planēta Zeme. Šo planētu cilvēce savstarpējos karos un pandēmijās iznīcinājusi, lai daži izdzīvojušie savā kosmosa kuģī trauktos pretī galaktikas mijkrēšļos apslēptai jaunai mājvietai, iespējams, Marsam. Visa koncerta pirmā daļa aptuveni 40 minūšu garumā ir dažādās versijās un aranžijās pārplūstoši ritmiski izpildīta dziesma “Love Is Still Alive” no Laibach skaņuceliņa somu režisora Timo Vuorensolas 2019. gada filmai Dzelzs debesis: Nākošā rase par cīņu ar kosmosa un pazemes nacistiem netālā nākotnē. Dziesmas vēstījums vārdos, kuri brīžiem elektroniski pārveidotā formā atskan visā koncerta pirmajā daļā, ir šāds – mēs, atlikusī cilvēce, pazaudējām Zemi un Mēnesi, nav zināms, vai mēs izdzīvosim, taču es braucu ar kosmosa kuģi un vienu zinu droši – ka mīlestība joprojām ir dzīva. Ievada dziesmā Milans Frass savu klasisko Transilvānijas valdnieka vai diktatora mici ir nomainījis pret kovboja cepuri. Viņš nāvīgi nopietnā balsī klausītājiem vēsta par ceļojumu cauri kosmosam un mīlestības izdzīvošanu dzīvībai ārkārtīgi naidīgā vidē. Koncerta pirmās daļas muzikālo tēmu var kopsavilkt ļoti vienkārši: Laibach izpilda elektronisku kosmosa kovboju kantrī krautroku, kas brīžiem dažādās intensitātēs maina viendabīgi pulsējošo ritmu. Hipnotisko un apziņu pārņemošo vai ieaijājošo mūziku paspilgtina katram Laibach koncertam būtiskās fona vizualizācijas, kas aizsākas Nintendo videospēles grafiskajā stilistikā. Pikseļains Milans Frass kopā ar Marinu Mortensoni uz raķetes lido pretī Marsam, taču tad aina līdz ar nākamajām dziesmām kļūst arvien līdzīgāka kādam pagarinātam LSD narkotisko halucināciju ceļojumam. Kosmiskais kantrī krautroks kopā ar ritmiskiem gaismas un mainīgiem krāsu uzplaiksnījumiem veido vienu veselumu, panākot, šķiet, Laibach iecerēto mērķi – klausītājos radīt iespaidu par līdzdalību virtuālā galaktiskā ceļojumā, ko pavada arvien pieaugošāks transa stāvoklis. Noslēdzoties pirmajai koncerta daļai un aizejot pārtraukumā, vēl pāris minūtes nākas “atiet” no šī visas maņas savā varā pārņēmušā hipnotiskā stāvokļa.
Kas te notiek? Pasaule ārā burtiski iet uz galu, lielvalstis viena otrai draud ar atomkaru, plosās genocidāli slaktiņi, jebkādas tehnokrātiskas ekspertīzes pašatceļas Covid neprātā, politiķi un akadēmiķi nemāk pateikt, kas ir sieviete,[10] Eiropas Savienība zaļās tuvredzības dēļ iznīcina savu rūpniecību un laukus. Taču, iespējams, paneiropeiskākā un politiski viltīgākā Eiropas avangarda muzikālā apvienība rīko tūri, kurā 40 minūtes veltītas klausītāju nohipnotizēšanai, iemidzināšanai un sūtīšanai (iekšējā, ārējā) ceļojumā uz nezināmām ārēm, tālu no jebkādām zemiešu ļaunuma neatrisināmajām grūtībām. Žižeks droši vien piebilstu, ka šādi koncertā Laibach uzskatāmi un gandrīz miesiski sajūtami parāda, ko nozīmē ideoloģija darbībā – atsvešinošs, no skarbās patiesības bēgošs pašapmāns, kurā mēs apzināti ielaižamies, jo tas vismaz ļauj just mierinošu kairinājumu, drošību, nelielu, nepārsātinātu baudu, kas uztur pie dzīvības un notur uzmanību tik daudz, lai varētu izpildīt dzīves pamata darbības.
Žižeks daudzkārt atkārto Marksa eleganto ideoloģijas definīciju: “Viņi to nezina. Bet dara” (“Sie wissen es nicht. Aber sie tun es.”). Šis koncerts, “kultūras baudīšana” kārtējā deindustrializētajā un ģentrificētajā Eiropas “kultūrvietā”, arī ir tikai apziņu iemidzinoša, nohipnotizējoša, pat narkotisku atkarību izraisoša, no sarežģītās pasaules bēgoša migla, par ko ļaudis turklāt vēl maksā naudu – tik iedresēti un paklausīgi kultūras patērētāji viņi ir. Cilvēks nāca uzklausīt Laibach pēdējo gadu muzikālajam stilam raksturīgo industriālā avangarda un ārtroka miksli, kas mākslinieciskos veidolos varētu palīdzēt apjēgt šobrīd Eiropā notiekošo vai vismaz to atspoguļot, kaut kā atbalsot, taču vietā saņēma ritmiski pulsējošu, apziņu izmainošu sīrupainu halucināciju. Tā Laibach parāda kliedzošo pretstatu, pat bezdibeni starp dažādu psihodēlisko vielu un tehnoloģisko risinājumu solīto optimismu iepretī cilvēka slepkavnieciskajam stāvoklim. Koncerta pārtraukumā vēdinot galvu, par to ātri atgādina ārpusē redzamie, pār Tallinu tumsā draudīgi izslietie debesskrāpji, kas izgaismoti Ukrainas karoga krāsās.
Iespējams, Laibach, sekojot Žižeka psihoanalītiskā marksisma teorijai, vēlas pateikt, ka 1960. vai 1970. gadu hipiju psihodēliskā kontrkultūra, savijusies ar tā brīža iedvesmojošajiem kosmosa ceļojumiem, pilda “ideoloģiskās fantāzijas” lomu. Tātad – psihodēlisko vielu un dažādu “apzinātības” prakšu izraisītie “iekšējie ceļojumi” apziņas dzīlēs, ko ārpusē spoguļo tehnoloģiskā gara ceļojumi zvaigžņu tālēs,[11] jau sen ir kļuvuši par valdošās ideoloģijas daļu. Tie nevis “atmodina” cilvēkus autentiskām “sevis pieredzēm”, bet gan nobur un iedzen vēl dziļākā apmātībā un nevarībā, tā atsvešinot gan no sevis, gan līdzcilvēkiem. Turklāt pavīd būtisks pavediens – Milana Frasa nēsātā kovbojcepure, kas norāda uz jauno kosmosa lielkapitālistu Īlona Maska un Džefa Beizosa sāncensību par kosmosa dzīļu iekarojumiem un šo sasniegumu monetizāciju, piemēram, Beizosam ar savu kovboja cepuri aizsākot miljardieru kosmosa tūrisma nozari.[12] Šīs pasaules varenie kā zvaigžņu kovboji, kas vieglu roku gatavi mainīt dzimto Zemi pret kādu citu aukstu un naidīgu Visuma nostūri, ir liberālo subjektu visradikālākā izpausme – neierobežotas pašnoteikšanās vārdā atteikušies no jebkādām pašu brīvi neizvēlētām saistībām un piesaistēm, kosmosa lielkapitālisti sludina saišu pārraušanu ar pašu dzimto planētu. Kāpēc? Jo te ir pārāk sarežģīti, tur būs vieglāk. Te cilvēki ir sadalījuši zemi ar savām smieklīgajām robežām, tur aiz zvaigznēm ir nevienam pagaidām nepiederoša un nepieradināta bezrobežu telpa. Debesu miljardieri arī atgādina par tobrīd janvārī Alpos pirmo reizi pēc Covid pārtraukuma sabraukušo Pasaules ekonomikas foruma jeb Davosas kluba lielo sabatu, kas no lejā valdošā nemiera vēlas gūt kādu labumu un pārkārtot visas ekonomiskās attiecības zaļākas, taisnīgākas un digitāli iekļaujošākas sabiedrības vārdā.
Laibach atbalstītajās kosmosa nacistu filmās “Dzelzs debess” pasaules varenie parasti sapako savas mantas un iekāpj kosmosa kuģī, viegli nomainot planētas, tādējādi simbolizējot starptautisko korporāciju un naudas varas viegli izmaināmo, bezveidīgo un nekam nepiesaistīto raksturu. Zeme ir nabagajiem un bezspēcīgajiem, tiem, kuri vēl pieķērušies kaut kam taustāmam, ar skaidrām robežām, lietu aprisēm un savā virzienā velkošu jūtamu smaguma centru. Taču Laibach neapsūdz tikai bezrobežu kapitālistus – arī “mazais cilvēks” dabū savu tiesu, jo viņš pats labprātīgi izvēlas sevi hipnotizēt un apreibināt ar virtuālās realitātes ceļojumiem, halucināciju spēli, apziņu izmainošām narkotiskām vielām, lētiem sapņiem par bēgšanu uz rēgainu citurieni, jo sava vieta uz zemes ir pārlieku nepanesama. Turklāt gan kosmosa lielkapitālistiem, gan apdullinātajiem zemiešiem kā pēdējais mierinājums tiek atvēlēta mīlestība – lai vai cik sekla, virspusēja un ārišķīga. Pēc Zemes uzspridzināšanas kosmosa kuģī līdzpaņemtā mīlestība Laibach tēlojumā ir kā siltas, patētiski sentimentālas jūtas, afekts un pozitīva pieņemšana. Koncerta pirmajā daļā Laibach mīlestību rāda tikai kā automātisku refleksu, mantru, kas nav pat instinktīva un iemiesota.
Pēc šī kristalizētā ceļojuma cilvēciskā pašapmāna līkločos un šķituma māku dzīlēs Laibach otrajā daļā klausītāju nosviež atpakaļ uz asiņu, cīņu, pūļu un sviedraina darba piesātinātās Zemes. No kosmisko ceļojumu bezlaiciskuma, kur mērķis ir apsteigt vai apmānīt laiku, lai ieskrietu nākotnē, Laibach atgriež atpakaļ vēsturē, jo zemieši, dzīvojot sev noliktajās robežās, lietas un zemes pleķus apdveš ar ilgstamību, klātbūtnes nospiedumiem un pēctecību. Visums un psihodēlija, radot mūžīgās tagadnes šķitumu, ir arī aizbēgšana no laiciskuma – pagājušo laikmetu un senču smagās mantojuma nastas. Ja pirmajā daļā Laibach rādīja vēlamo, tad otrajā daļā – esošo. Un šādi tēlots cilvēka stāvoklis, pēc tik apburošas hipnozes, piepeši atsedzas visā savā neizturamajā kroplumā. Laibach tagad spēlē industriāli skaļi un bieži lēni, ritmi ir salauzti, skaņa ir smaga, Milana Frasa deklamācijas vācu un slovēņu valodās ir īstas (nevis virtuālas) un konkrēti novietotas, notis ir tumšas, balsis kliedz un pazūd, kāda uguns uzplaiksnī, veselas valstis un sabiedriskās iekārtas sabrūk, aiz sevis atstājot tikai bezkaislīgus akmenī kaltus pieminekļus cilvēka pūliņu veltīgumam. Mēs esam atpakaļ liktenīgajā Eiropā. Šoreiz, pat vairāk nekā jebkurā citā brīdī kopš Balkānu kariem, ir tiešām skaidrs, ka Laibach ar savu nāvīgo nopietnību nepārspīlē, – tieši tā arī ir.
Skatuves ekrāna rādītā divdesmit minūšu pārtraukuma atskaite lēnām iztek, un bez jebkādas vilcināšanās Laibach atklāj koncerta otro daļu ar skaļiem saucieniem “Ordnung und Disziplin”. Igauņu radošā inteliģence steidz no bāra uz savām vietām, Frasa iespaidīgā stāva izkliegto kārtības ieviešanas pavēļu priekšā droši vien sajūtot kaunu. Tieši tā – kārtībai jābūt. Nesavaldīgam kārtības pārkāpējam, kurš nerēķinās ar notiekošā nopietnību, ir jājūt kauns, šis iespaidīgākais netiešais sabiedriskās kārtības uzturētājs. Laibach izpilda “Ordnung und Disziplin” un “Ich bin der Engel der Verzweiflung” no 2022. gada albuma “Wir sind das Volk” (Austrumvācijas pretkomunistiskās kustības sauklis, ko ap 2014. gadu pārņēma dažādas pret nekontrolētu imigrāciju vērstas nacionāli noskaņotas protestētāju grupas, īpaši kādreizējās Austrumvācijas federālajās pavalstīs); tas ir mūzikls, uzvests pēc austrumvācu dramaturga Hainera Millera (1929–1995) dažādu darbu motīviem. “Ich bin der Engel der Verzweiflung” katru aso bungu piesitienu uz ekrāna pavada no dažādiem leņķiem bildētas baroka, nacistu, komunistu un dienvidslāvu strādnieku skulptūras asi melnbaltos toņos. Ap šo brīdi klausītājam ir skaidrs, ka koncerta pirmās daļas ceļojumu ārpasaulīgās (drīzāk bezpasaulīgās) ilūzijās un apziņas narcistiskajās dzīlēs Laibach ir aizstājuši ar panorāmisku ceļojumu pa vēstures nesaudzēto Eiropu, vedot cauri tās drupām un atlūzām. Katra no tām ir kā pavediens uz kādu pārrautu, izpostītu ilgas kolektīvās pieredzes līdzsvaru, tā parādot labo lietu trauslumu un mestās ēnas. Šķiet, koncertā Laibach ar šī asā, pilnīgi nesamērojamā pretstata palīdzību klausītāja priekšā gluži kā Morfejs filmā Matrikss noliek divas tabletes – zilā tablete ir pirmās daļas pašapmāna, melu un gludo, nopulēto fasāžu ērtie meli (kā neskaitāmie stiklotie Tallinas biroji, kur mākoņserveros glabājas kādas jaunas lietotnes “jūtīgie” dati), savukārt sarkanā tablete ved dziļāk truša alā līdz ļoti nepievilcīgai, sakropļotai patiesībai (lielsaimniecību nolīdzinātiem seno sētu pamatiem Rietumigaunijas Lēnes zemes purvainajos klajumos un kādreizējo muižu noplukušo centru tukšajiem logiem).
Laibach turpina ar pāris dziesmām no 2017. gada albuma “Also Sprach Zarathustra”, no kurām izceļas monotoni bargi atkārtotā “Dunkel ist die Nacht”. Tie ir dziesmas vienīgie vārdi, kas atgādina par kādu vietu Nīčes oriģināldarbā, kur Zaratustra satumstošā tirgus laukumā ir palicis viens ar kādu visu aizmirstu līķi. Atrodoties starp “muļķi un līķi”, Zaratustra vēlas sludināt pūlim pārcilvēku, kurš varētu atklāt cilvēka esamības jēgu vispārējā aukstā bezjēdzībā. Gan Laibach vizualizācijās aukstie mirušu pārcilvēciskuma ideoloģiju pieminekļi, gan bezrobežu tālēs aizbēgoši kosmosa kovboji ir šīs nīčeāniskā pašradītāja iedomības liecības. Kā likums, otrajā koncerta daļā visas dziesmas skan daudz skaļāk, asāk, labāk, jaudīgāk un iedarbīgāk nekā albumos, un izpildītāju savstarpējā koordinācija ir nevainojami disciplinēta. Reizēm izsprāgst kāda nekontrolēta improvizācija, pianistam gandrīz sadauzot digitālās klavieres, taču pēc brīža šādi spontāna spēka izvirdumi tiek savaldīti.
Laibach paneiropeiski nolemtais redzējums paredz, ka 20. gadsimta barbarisms īsti nav noslēdzies. Tas sākās Balkānos 1914. gadā, bet vēl joprojām turpinās. Koncerta otrās daļas noslēgums ir veltīts pēdējos gados iecienītajām retrospektīvajām Laibach kompozīcijām – 2020. gadā Slovēnija ar dažādiem lieliem un valstiski nozīmīgiem pasākumiem svinēja šīs savas slavenākās grupas četrdesmit gadu jubileju. Tāpēc Laibach jaunās elektroniska ārtroka skaņās ar nopulētiem, vidusmēra klausītajam draudzīgākiem industriāliem elementiem ir ietērpuši vairākas savas 1980. gadu skaudrās, griezīgās mašinērijas slovēņu valodas dziesmas, kas šobrīd, ņemot vērā Eiropā notiekošo, ir ieguvušas jaunu dzīvi. Šo veco jauno dziesmu augstākā virsotne koncertā ir “Smrt za Smrt” – “nāve par nāvi”, ko grupa koncertā izpilda ātrāk, tiešāk, baisāk, lieliski apzinoties, ka klausītāji tieši to arī vēlējās dzirdēt, kā apstiprinājumu visam, ko Laibach par Eiropas cilvēku jau gadiem ir teikuši. Aci pret aci, zobu pret zobu, nāve par nāvi, pasaulē, kurā valda Kaina dēli. Un kā Kaina dēli viņi arī paši saņem neko vairāk kā nāvi, taisnīgu tiesu par netaisnu dzīvības atņemšanu, uzbrukuma karu.
Otrās daļas izskaņā Laibach ir pārliecinoši parādījuši, ka mūsu tēvu uzticētā zeme mirkst asinīs, kas to dara auglīgu (dziesma “Krvava gruda – plodna zemlja”). Bet vai tāpēc Zeme ir jāpamet un jāaizmirst, ja reiz tā glabā tik daudzu priekšteču nomocītos kaulus? Par ko viņi mira? Vai viņu cīņas bija veltīgas? Kā var atraisīties no tāda uzticēta mantojuma? Kā var aizmirst cenu, kas maksāta, lai zeme varētu dot jaunu dzīvību?
Taču Laibach neapstājas – aplausi viņus atgriež atpakaļ uz skatuves, lai turpinātu noslēgt patiesības loku ap cilvēku. Neviena socioloģiskā grupa nav tieši atbildīga, neviens nav galvenais vaininieks. Laibach rāda ar pirkstu uz visu cilvēci. Mēs paši to izdarījām un paši to darām – būvējām saviem niecīgajiem spēkiem glaimojošas pārcilvēcīgas vai cilvēka dabu noliedzošas politekonomiskas sistēmas, kas melo, sarīda, nogalina. Tas nav 21. gadsimts, tas nav pat nenoslēgtais 20. gadsimts – cilvēks tāds vienkārši ir. Koncerta galveno vēstījumu kopsavelk Laibach izpildītā kaverversija[13] Leonarda Koena 1992. gada dziesmai “The Future”, kas ir T. S. Eliota Nīkās zemes garā ieturēts apokaliptisks pravietojums par gaidāmo cilvēces nākotni. Tā būs nevis afektīvi remdenas mīlestības piepildītas zvaigžņu tāles, bet gan Džordža Orvela vīzijās skatītais dzelzs zābaks, kas ne brīdi nepārstāj mīdīt cilvēka seju.
Laibach vēlme pašreizējā drūmajā Eiropas brīdī no jauna izcelt šo nepietiekami novērtēto Koena dziesmu savā ziņā ir drosmīga izkāpšana no slēpņa. Ar šo dziesmu Laibach uzdrīkstas dot konkrētākus norādījumus par to, kas jādara, lai nākotne, Koena vārdiem, nebūtu viena liela slepkavība. Koens dziesmā runā[14] par to, kā “lietas pajuks uz visām pusēm”, viss būs bez mēra, “dvēseles kārtība tiks apvērsta”, un “kokaīnu un anālo seksu” prasošais teicējs brīnās par to, kas vispār ir grēknožēla (šajā vietā Laibach fonā rāda dažādus visu politisko flangu līderu, piemēram, Klintonu pāra, Trampa, Baidena, Putina, pāvesta Franciska liekulīgus reliģiskās cieņas žestus). Tāpat Koens brīdina par “senā Rietumu kodeksa” laušanu, privātās dzīves “uzsprāgšanu”, pašmērķīgi piedauzīgu dzeju un saka: “Iznīcini vēl citu augli/mums tāpat vairs netīk bērni”, kas ir vērā ņemama atzīšanās bohēmiskam māksliniekam, kurš Seksuālās revolūcijas lielo “emancipējošo” soļu gados lika savai daudz apdziedātajai mūzai Mariannai veikt vismaz piecus abortus, no kuriem pēdējais viņu padarīja neatgriezeniski neauglīgu.[15]
Ar šo pārsteidzošo Laibach nopietnās atklātības brīdi koncerts arī varēja noslēgties, jo nākamā dziesma, klasiskā kaverversija Rolling Stones dziesmai “Sympathy for the Devil” tikai dažādos naivos rakursos apspēlēja jebkuram baltietim neizprotamo rietumnieku vēlmi padarīt Putinu par bezmaz vai galveno sātanisko figūru Krievijā. (Te baltieši ir gudrāki par slovēņiem, tā atklājot dažādas gudrības pakāpes šķietami vienveidīgajā austrumeiropiešu epistēmiskā pārākuma nometnē, jo baltieši ļoti skaidri zina, ka Putins nav galvenais sātans – visa Krievzeme jau vairākus gadsimtus prasa pēc garām industriālu apmēru eksorcisma sesijām.) Savukārt “Coming Race” Džeimsa Bonda stilistikā ieturētās filmas tituldziesmas izskaņā Milans Frass uzvelk savu kosmosa kovboju cepuri, izstiepj roku Hitlera sveicienā un saka: “Make Earth Great Again” (padariet Zemi no jauna dižu). Ņemot vērā koncerta otrās daļas reālistisko bezcerību, šāds mudinājums, protams, klausītāju sejās iesveļ atvieglojošu smaidu, taču te Laibach iekrīt universālisma un kosmopolītisma naivumā, jo nav tādu “zemiešu”. Nav pasaules pilsoņu, tā ir mākslīga, sagudrota, ne pie kā nepiesaistīta konstrukcija, nevis zemes īstenība, kurā sev noliktos kaktus un pleķus ir uzdots kopt latviešiem, slovēņiem, vāciešiem, austriešiem, horvātiem, igauņiem, pavisam konkrētām tautām ar konkrētu vēsturi – ko koncerta otrā daļa ar iemiesotu eiropeisku pieredžu un valodu dažādību un laika dziļumu veiksmīgi pretstatīja pirmās daļas līksmi amerikāniskā vieglprātībā slīdošajai bezrobežu un bezlaika telpai.
Pati pēdējā koncerta dziesma, variācija par Koena “mīlestību kā izdzīvošanas dzinēju”, noslēdz apļveida kompozīciju, jo ar garaspēku nokaujošu izmisumu vai karātavu humoru koncertu nedrīkst beigt. Tāpēc pirmās daļas sentimentāli seklajai un afektīvajai, no pasaules bēgošajai mīlestībai Laibach pretstata tādu mīlestību, kas pati ir cīņa,[16] pienākums, uzupurēšanās, kalpošana, nevis vienkārša “pieņemšana”. Tieši tādu nesavtīgā savējo mīlestībā balstītu aizsargājošu cīņu redzam ukraiņu tautā.
Noslēgumā Laibach neiekrīt mūslaikos daudz piesauktās vispārējās un neko neizsakošās salkanās cilvēkmīlestības lamatās. Laibach mīlestība nav bezveidīga, izkliedēta, bez objekta un vērstības. Tā ir ļoti konkrēta, personiska un iemiesota. Arī otrs pasaulslavenais slovēnis Žižeks vairākkārt uzsvēris mīlestību nevis kā New Age visaptverošu, vispārēji gaisīgu siltu jūtu un visu pieņemošu līdzcietības noskaņojumu, bet gan kā neiecietīgu, šķietami nežēlīgu, revolucionāru, iesaistīti miesisku uz atsevišķo vērstu darbīgu spēku.[17] Ja iepriekš slepkavībā apsūdzošais pirksts norādīja uz katru cilvēku, tad tagad Laibach Milana Frasa pārliecinošajā balsī izraugās kādu ļoti konkrētu mīlestības objektu un sola par to cīnīties, lai tur vai kas. Laibach cīnīsies tieši par tevi, latvieti, slovēni, igauni, vācieti, ukraini, cīnīsies par māti vai meitu, tēvu un dēlu, kas apstrādā savu zemi, lai tā dotu augļus. Laibach koncerta otrā daļā rādīja Eiropu kā biezu un īpaši tumšu kultūrslāni, kas piesūcies ar konkrētās vietās un laikos izcīnītu kauju atliekam. Noslēgumā viņi aicina nevis bēgt amnēzijas vai halucināciju kosmosā prom no šīs grūtās Eiropas kādas vispārējas solidaritātes, nenoteiktu cilvēktiesību un visu cilvēci iekļaujošas “pieņemšanas” vārdā, bet gan nepadoties un cīnīties par cilvēkiem tādiem, kādi viņi ir, aplipuši ar zemi, miesu, kauliem, asinīm un vainām.
Tāds ir arī Laibach nepastarpinātas politiskās varas koncentrāts 2023. gadā: mīlestība ir vislielākais spēks, ikvienu politisko kopības saišu pamats, bet tieši tāda mīlestība, kas atdod dzīvību par konkrētu tuvāko, nevis vispārēju cilvēces ideju. Dzīvību atdod par tuvākā labumu, nevis aizvakar mākslīgi sakonstruētām tiesībām uz dažādiem samaitātības paveidiem. Mīlestība cīnās par otra – mīlestības objekta un mērķa – labumu, to labo, kas nav atkarīgs no subjektīvu kaprīžu, utilitāra aprēķina vai ātri apmierināmu baudu gaisīgajiem vējiem. Mīlestība kalpo otra absolūti objektīvajam labumam. Tā ir nevis mīlestība, kas, saskaroties ar pirmajām grūtībām, laižas prom kosmiskos aizmirstības vējos, bet gan paliek uz zemes, uz vietas, lai cīnītos par savējiem, kurus saprāts pirmajā lasījumā jau ir apsūdzējis un norakstījis, un kuri varbūt šo mīlestību nemaz nav pelnījuši. Par spīti drūmajam saprātam un ievainotajai pieredzei, kas noraksta Eiropu, Laibach lasa no kādas senas grāmatas: “Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk.” (Lk. 7:47)
Līdz ar to klausītājs, kaut sākotnēji otrās daļas tēloto trūdu bažīgi nospiests, koncertu pamet ar svaigu iedvesmu cīnīties – no jauna iemīlēt to sarežģītu neatrisināmo pretrunu un piederības saišu audeklu, to miesu, asinis un zemi, kas ir Eiropas cilvēks ar viņa mantotajiem senajiem iedibinājumiem un kopš aizlaikiem lolotām mīlestībām, kuras sevi piesaka tikai kā ar augstāko pilnvaru apveltītas pavēlošas, neizvēlētas, nepārsūdzamas piesaistes. Tās nav sliktas noslēdzošās atziņas no grupas, kas pati vēlas pārvarēt laikmetīgā cinisma un ironijas nemīlošo kundzību. “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ. 15:13)
[1] Piemēram, 2014. gadā veidojot videoklipu Laibach dziesmai: https://vfs.lv/laibach-the-whistleblowers/
[2] https://vfs.lv/atbrivosanas-dien/
[3] Žižeka ievads skatāms šeit: https://www.youtube.com/watch?v=NRfgKrmI9Po
[4] Lai gan par indoeiropiešu valodu saimes t. s. “baltu-slāvu” atzara it kā ciešo vienību joprojām tiek lauzti šķēpi, slovēņu valoda lasāmā un klausāmā veidā krievu valodu protošam latvietim ir samērā uztverama. Bet, ja uztverama, tātad līdzīga, bet ja līdzīga – tātad tuvāka, savējāka, radniecīgāka, pazīstamāka. Etniskā ziņā radniecība meklējama baltiem un slāviem izteikti kopīgajā R1a haplogrupā, kuras izplatība nosacīti pārklājas ar 3000.–2350. gados pr. Kr. plašā Eiropas teritorijā atrodamo Auklas keramikas kultūru. Populāciju ģenētikas pētījumi šodien slovēņiem uzrāda 48.1% R1a haplogrupas, latviešiem – 35.2%, bet lietuviešiem – 36% (skat. https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fgene.2018.00551/full; https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26411886; https://www.karger.com/Article/Abstract/57985) Tātad latvieši un slovēņi, kaut arī ģeogrāfiski tāli, izskata, izcelsmes un valodas ziņā ir nosacīti tuvi.
[5] Raksturīgs piemērs ir vāciski pārtulkotā un izkliegtā, militāra marša ritmā ieturētā Laibach versija Queen dziesmai “One Vision”: https://www.youtube.com/watch?v=ZZAD7W3M4zc
[6] https://www.youtube.com/watch?v=NRfgKrmI9Po
[7] https://rmx.news/article/slovenia-legalizes-same-sex-marriage-even-after-citizens-reject-measure-in-3-national-referendums/
[8] https://www.youtube.com/watch?v=928xzUomF0A
[9] https://www.youtube.com/watch?v=1BZl8ScVYvA
[10] Kā bagātīgi un atjautīgi dokumentēts nesenā Meta Volša filmā: https://www.spectator.co.uk/article/what-is-a-woman-the-trans-film-that-makes-for-harrowing-viewing/
[11] Izcils šī “starpgalaktiskā LSD vesterna” piemērs varētu būt 94 gadus vecais ebreju izcelsmes čīliešu sirreālisma mākslinieks un kulta filmu režisors Alehandro Hodorovskis; Visuma un psihes dziļumi, apzinātība, apziņu mainošas narkotiskās vielas, cilvēka “pilnā potenciāla atraisīšana” ir arī Frenka Herberta 1965. gada zinātniskās fantastikas dižpārdokļa Kāpa tēmas.
[12] https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/24.01.2023-tv-pirmizrade-ilons-masks-pret-beizosu-jaunie-zvaigznu-kari-dokumentala-filma.id283231
[13] https://www.youtube.com/watch?v=03lVhBL_Nls
[14] https://www.azlyrics.com/lyrics/leonardcohen/thefuture.html
[15] https://www.firstthings.com/web-exclusives/2022/07/leonard-cohens-lost-children
[16] “Mīlestība ir lielākais spēks” – iespējams, viena no labākajām 1980. gadu Laibach dziesmām (https://www.youtube.com/watch?v=NB9YIdQ3UjE), kurā var saklausīt pavēloši gribošas, kalpojošas, neiecietīgas, fanātiskas, mērķtiecīgas, sevi noliedzošas principiālas mīlestības pretstatu virspusējai mīlestībai kā sajūtai, pārejošam noskaņojumam.
[17] https://daily-struggles.tumblr.com/post/50765863638/slavoj-%C5%BEi%C5%BEek-on-love-as-a-political-category
