Konservatīvisms un progresīvisms. 2. daļa

Pirmo raksta daļu skatīt: https://telos.lv/konservativisms-un-progresivisms-1/

ASV konservatīvā revolūcija

Konservatīvisms Rietumu pasaulē tradicionāli ir bijis dabīgajā likumā balstīts un cīnījies ne tikai par tā saglabāšanu, bet nepieciešamības gadījumā arī par atjaunošanu. Viens no pazīstamākajiem konservatīvas revolūcijas paraugiem ir ASV Neatkarības karš. Par tā ierosinātāju kalpoja 1765. gada Zīmogmarku akts (Duties in American Colonies Act 1765) – Lielbritānijas parlamenta likums, kas noteica nodokli britu kolonijām Amerikā un pieprasīja, lai daudzi iespieddarbi kolonijās tiktu drukāti uz Londonā ražota apzīmogota papīra ar reljefu nodokļu zīmi. Iespiestajos materiālos bija iekļauti juridiski dokumenti, žurnāli, spēļu kārtis, avīzes un daudzi citi papīra veidi, ko izmantoja visās kolonijās. Nodoklis bija jāmaksā Lielbritānijas valūtā, nevis koloniālajā papīra naudā. Nodokļa mērķis bija segt izdevumus par britu militārajiem karaspēkiem, kas bija izvietoti Amerikas kolonijās pēc Francijas un iezemiešu kara, taču kolonisti apgalvoja, ka viņi jau ir samaksājuši savu kara izdevumu daļu. Viņi uzskatīja, ka patiesībā nodokļa mērķis ir palielināt algas britu virsniekiem un profesionālajiem karavīriem uz kolonistu rēķina.

Zīmogmarku likums kolonistu vidū bija ļoti nepopulārs. Vairākums domāja, ka tas ir tiesību pārkāpums – aplikt viņus ar nodokļiem bez viņu piekrišanas. Viņuprāt, šādu piekrišanu varēja dot tikai koloniālās pašvaldības likumdevēji. Protestētāju sauklis bija: “Nav nodokļu bez pārstāvniecības!”[1] Jaunais likums kolonijās radīja šokējošu atziņu, ka amerikāņi ir zaudējuši tiesības noteikt savu nākotni. Tas bija viens no galvenajiem ASV revolūcijas iemesliem. Šo revolūciju iecerēja un īstenoja ļoti viendabīga angliski runājošu britu un amerikāņu protestantu grupa. Tā bija dziļi konservatīva revolūcija. To vadīja cilvēki, kuru mērķis nebija mainīt no saviem tēviem mantoto pasauli, bet atbrīvot sevi no britu varas un turpināt dzīvot sabiedrībā, kas neatšķiras no viņu tēvu pasaules.[2]

Šo atšķirību no progresīvās Franču revolūcijas kā viens no pirmajiem ievēroja konservatīvais britu ekonomists un filozofs Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729–1797). Tāpēc Bērks dedzīgi noliedza radikāļu apgalvojumus, ka, asi kritizējot progresīvo Francijas revolūciju, viņš neatbalstot arī Amerikas revolūciju. Lai gan Bērka darbos šie divi notikumi tika apzīmēti kā “revolūcijas”, tie bija pilnīgi atšķirīgi, un atšķirību starp tiem var viegli redzēt, ja aplūko un analizē pārmaiņu avotu. Francijas revolucionāri bija progresīvo politisko, finansiālo, juridisko un morālo jauninājumu ieviesēji. Amerikā progresīvās politiskās un juridiskās inovācijas, kurām pretojās kolonisti, bija nākušas no Lielbritānijas. Tātad no Bērka pretstatītajām Amerikas un Francijas revolūcijām iespējams secināt, ka Amerikas revolūcija bija ļoti paradoksāla parādība – proti, konservatīva revolūcija.

Revolūcijas laikmeta amerikāņu kultūru spēcīgi ietekmēja protestantisms, kurā īpašu vietu ieņēma reliģiskās apziņas brīvība un atziņa par svētām un neatņemamām indivīda tiesībām. Būtiska nozīme bija arī tam, ka amerikāņi pieņēma reformātu izpratni par pirmdzimto grēku un tā izraisīto deformāciju ikvienā cilvēkā. Tikai pareizi atpazīstot pirmdzimtā grēka centrālo lomu protestantu teoloģijā, iespējams izprast Amerikas politiskās domas galvenās iezīmes – piemēram, lokālismu un naidīgumu pret nedabiski garām hierarhijas ķēdēm sabiedrībā. Amerikas protestantiem svarīgākā brīvības forma bija nevis kopīgās pašpārvaldes brīvība vai liberālā indivīda tiesību brīvība, bet gan kristietībā balstītā garīgā brīvība.[3] 

Amerikāņu tiesību izpratnē augstākie principi bija pārvaldīto atbalsts valdības rīcībai un valdības rīcības atbilstība dabīgajām tiesībām. Neatkarības deklarācijā minētas pretenzijas pret karali un apsūdzības kolonistu tiesību pārkāpumos, taču šī kritika seko daudz svarīgākai idejai par tiesību izcelsmi: “Mēs uzskatām šīs patiesības par pašsaprotamām, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un Radītājs viņus ir apveltījis ar noteiktām neatņemamām Tiesībām, tādām kā Dzīvība, Brīvība un tiekšanās pēc Laimes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēki ir iecēluši Valdības, kuras savas taisnīgās pilnvaras iegūst no pārvaldāmo piekrišanas. Gadījumos, kad jebkura Valdības forma kļūst pretišķīga šiem mērķiem, Ļaudīm ir Tiesības to mainīt vai atcelt un izveidot jaunu”.[4]

ASV dibinātāji neradīja Konstitūciju ar mērķi vienkārši katram cilvēkam piešķirt tiesības. Viņi rakstīja šo likumu, lai nodrošinātu ikvienai personai Radītāja dotās tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Amerikas nācijas dibinātāji atzina, ka Radītāja piešķirtās neatņemamās tiesības sabiedrībā nesaglabāsies, ja tās neaizsargās ar likumu kodeksu, kas pats par sevi atbilst dabīgajam likumam. To atzina par galveno avotu un ierobežojumu visiem cilvēku likumiem un paredzēja, ka tas aizsargās visas no tā izrietošās dabīgās tiesības. Konstitūcijā ietvēra cilvēka individuālo tiesību nodrošinājumu – nemainīgu likumu kodeksu, ko sankcionē cilvēka tiesību Radītājs. Tā mērķis bija aizsargāt cilvēkus viņu dabīgo tiesību izmantošanā.

ASV dibinātāji arī uzskatīja, ka šādu dabīgo likumu, ko cilvēkam atklāj viņa saprāts, var saprast gan arājs, gan universitātes profesors, gan ticīgs cilvēks, gan arī neticīgs. Jurists Viljams Blekstons (William Blackstone, 1723–1780) izmantoja šādu argumentu: “Dievs, kad Viņš radīja matēriju un piešķīra tai kustīguma principu, noteica likumus šīs kustības virzienam. Kad Viņš radīja cilvēku un piešķīra viņam brīvu gribu rīkoties, viņš noteica dažus nemainīgus cilvēka dabas likumus, kuri šo brīvo gribu zināmā mērā vada un ierobežo, un deva viņam arī prāta spēju atklāt šo likumu nozīmi.”

Amerikas revolūcijas tēvi bija lasījuši antīko filozofu darbus. Lielu ietekmi uz viņiem bija atstājuši arī Džona Loka (John Locke, 1632–1704) traktāti par dabīgo likumu un tā atbilstību Bībelē noteikto 10 baušļu principiem. Dabīgā likuma un dabīgo tiesību harmonijas piemērs ir bauslis “tev nebūs zagt”. Šim likuma atbilstošās dabīgās tiesības ir personas brīvība ar godīgas iniciatīvas palīdzību iegūt un lietot neatsavināmu īpašumu. Pēc ASV dibinātāju domām, šis likums un tiesības bija negrozāmas un augstākas par jebkuru rakstītu cilvēka likumu. Tādējādi Konstitūcija atzina un nodrošināja tiesības un saistīja gan indivīdus, gan viņu pārstāvjus valdībā ar morāles kodeksu, kas neļāva nevienam bez viņa piekrišanas atsavināt īpašumu un ienākumus.[5] 

Džons Loks Otrajā traktātā par valdību raksta, ka dabiskajā stāvoklī cilvēks ir pilnīgi brīvs darīt visu, ko vēlas. Pēc Loka domām, indivīdi šajā stāvoklī palīdzēs cits citam, jo no dabas ir saprātīgi, un atteiksies no dažām tiesībām par labu tādai kopīgai pārvaldei, kas sniedz drošību un nodrošina kārtību. Šāda sabiedrība balstīsies dabīgajās tiesībās, kuras noteiktas arī Konstitūcijā, tā novēršot, ka valsts padara savus pilsoņus par padotajiem. Loks skaidri norādīja, ka gadījumā, ja valdība mēģinātu pilsoņiem atņemt viņu tiesības uz “dzīvību, brīvību un īpašumu”, pilsoņiem ir tiesības pret šādu valdību sacelties. Par īpašuma iegūšanu Loks sauca tādu darbību, kas materiālus labumus it kā izceļ no to dabiskā stāvokļa, kurā tie nevienam nepieder, lai gūtu no tiem labumu. Tāpēc Loks apgalvoja, ka valdības galvenais mērķis ir aizsargāt privātīpašumu un pieņemt tādus likumus, kas netraucē cilvēkiem šo labumu iemantot. Loks arī uzskatīja, ka persona bez īpašuma ir līdzvērtīga vergam: “Brīvība, kas atšķir brīvu cilvēku no verga, nozīmē tādas tiesības un īpašumu, ko viņam nevar atņemt bez viņa piekrišanas”.[6]

Viens no galvenajiem ASV Konstitūcijas principiem ir varas dalīšana. Šī doktrīna sakņojas politiskajā teorijā, kuras mērķis ir neļaut varai nostiprināties vienā personā vai cilvēku grupā. Konstitūcijas veidotāju galvenais uzdevums bija izveidot pārvaldes sistēmu, kas izkliedētu un dalītu varu. Tas balstījās izpratnē, ka cilvēku dabiskā tieksme ir varu ļaunprātīgi izmantot. Tirāniju ASV Konstitūcijas veidotāji definēja kā “visu varu – likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas – nonākšanu vienās rokās”. Lai to novērstu, valdības funkcijas sadalīja neatkarīgās nozarēs, katrai nozarei paredzot spēju darboties kā citu nozaru lēmumu pārbaudītājai.[7]

Franču revolucionāriem bija ļoti vāja izpratne par tik tikko Amerikā notikušo revolūciju. Savukārt amerikāņiem bija visai negatīva attieksme pret Francijā notiekošo. Amerikāņu sūtnis Parīzē Gaverniers Moriss (Gouverneur Morris) revolūcijas sākumā vienam no revolūcijas līderiem Lafajetam (Lafayette) sacīja: “Es esmu pret jūsu demokrātiju, Monsinjor Lafajet, jo es esmu par brīvību.” 1815. gadā Moriss sāka savu runu ar vārdiem: “Burboni ir atgriezušies tronī, Eiropa atkal ir brīva.”

Šīs nostājas izskaidrojums ir meklējams apstāklī, ka jau tolaik franču izpratne par brīvību būtiski atšķīrās no amerikāņu izpratnes. Amerikāņi brīvību pamatoti saskatīja konservatīvismā un dabīgajā likumā, bet franču līderi – progresīvismā un dabīgā likuma atcelšanā.[8] To noteica gan abās valstīs valdošā attieksme pret kristietību, gan arī būtiskas filozofiskās atšķirības revolūcijas ideoloģiskajā pamatojumā. Filozofs Džons Loks uzskatīja, ka, ja ekonomiskā un politiskā elite neradīs likumus, kas nodrošinās vidusmēra pilsoņiem iespējas iegūt īpašumu, sabiedrībā neizbēgami radīsies kara stāvoklis, kas apdraudēs valsts pastāvēšanu. Tomass Džefersons, atrodoties Francijā, novēroja, ka valsts ekonomika ir ļoti monopolizēta un pastāv problēmas iegādāties zemes īpašumu likumdošanas un augsto cenu dēļ. Tomēr franči šo problēmu vēlējās risināt nevis konservatīvas revolūcijas ceļā, bet gan progresīvas revolūcijas ceļā. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka Burbonu dinastijas karaliskā valdība bija ļoti centralizēta, kas radīja valsts dominējošo ietekmi ekonomikā. Absolūtā monarhija savas pastāvēšanas beigu posmā daudzās dzīves sfērās ignorēja dabīgā likuma principus. Līdz ar to frančiem nebija demokrātiskas valdības pieredzes, un revolūcija ātri nonāca līdz asinsizliešanai, tirānijai un teroram.

Šo iznākumu lielā mērā ietekmēja Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau, 1712–1778) filozofija, kura bija nelabvēlīgi noskaņota pret kristīgo ētiku, klasiskajām dabīgā likuma atziņām un šādā ziņā pretēja Džona Loka uzskatiem. Ruso savā Runā par nevienlīdzību aplūkoja privātīpašuma izveidošanos saistībā ar agrāro ražošanu. Ruso uzskatīja, ka savā dabīgajā stāvoklī cilvēki cits citam palīdz, jo viņiem piemīt iedzimta tiecība uz labo. Pēc Ruso domām, tieši privātīpašums ir sabojājis dabīgajā stāvoklī esošos cilvēkus un iznīcinājis viņos šo tiecību. Tāpēc civilizācijās, kurās neesot privātīpašuma, cilvēki esot nesamaitāti un laimīgāki. Šādus no īpašuma brīvus cilvēkus Ruso aprakstīja kā “cēlos mežoņus”. Privātīpašums turpretī cilvēkus padarot nelaimīgus, jo, lai gan tie piedzimstot brīvi, īpašums tos “turot ķēdēs”. Kara stāvoklis sabiedrībā Ruso izpratnē bija privātīpašuma radīts šķiru karš. Ruso arī rakstīja, ka cilvēkus nepieciešams ar varu piespiest būt brīviem. Šāda piespiedu brīvība esot jāpielieto gadījumos, kad pastāv nesakritība starp indivīdu dažādajām vēlmēm un nācijas interesēm. Tāpēc indivīdiem esot valsts labā jāļauj sevi “piespiest būt brīviem”.

Ruso protomarksistiskā filozofija būtiski ietekmēja Francijas revolūcijas gaitu. Visskaidrāk tā izpaudās 1790. gadu beigās – jakobīņu terora valdīšanas laikā. Jakobīņu līderi Robespjērs un Senžists uzskatīja, ka cenšas atbrīvoties no privātīpašuma samaitājošās ietekmes un šādi pauž visas tautas gribu, tomēr tautai par tās uzskatiem pat nejautājot. Līdzīgā veidā viņi nolēma arī izveidot oficiālu sekulārās valsts reliģiju, kuras koncepciju Ruso bija aprakstījis savos darbos.[9] 

Lielā mērā Ruso filozofija lika pamatus ne tikai Franču revolūcijai, bet arī vēlāko laiku totalitārajiem režīmiem. Vēsturnieks Verners Kagi (Werner Kaegi) savā esejā Konstitucionālā valsts un demokrātija rakstīja: “Ruso savā filozofijā bija noliedzis visas plurālisma izpausmes valstī kā draudu demokrātijai. Šī vienotā centralizētā domāšana noteica Francijas revolūcijas neiecietīgo raksturu; viedokļu “vienkāršošanas” jēdziens tika pielīdzināts “progresa” jēdzienam. Tādējādi vienota centralizēta valsts kļuva par dominējošo valsts struktūras formu – šādi mēs galu galā saskaramies ar “demokrātisku Leviatānu”.”

Līdzīgi daudziem citiem totalitārisma ideologiem, arī Ruso uzskatīja, ka cilvēks jārada no jauna: “Tam, kurš uzdrošinās izdot likumus tautai, jābūt tik spējīgam, lai liktu mainīties cilvēka dabai”. Šādā paziņojumā, līdzīgi arī kā mūsdienu progresīvismā, varam sajust dziļu nicinājumu pret personību, atsevišķu cilvēku un veselu tautu raksturu. Ruso totalitārās attieksmes mantojums izpaudās Senžista runā 1793. gada oktobrī: “Jums ir jāsoda ne tikai nodevējus,” viņš kliedza, “bet pat tos, kas ir vienaldzīgi. Jāsoda tas, kuram ir pasīvs gars un kurš neko nedara republikas labā, jo, kopš Francijas tauta ir izteikusi savu gribu, viss ārpus suverēnās tautas ir ienaidnieks.”[10]

Šeit saskatāma līdzība ar mūsdienu sociālā taisnīguma cīnītāju atziņu, ka “balto privilēģijas” ietvaros “balto vienaldzība patiesībā [ir] tikpat liels taisnīguma ienaidnieks un nevienlīdzības avots kā atklāts rasisms”.[11] Robespjērs, attīstot Ruso koncepciju par “kolektīvo brīvību”, 1794. gada 7. februārī paziņoja: “Revolucionāra valdība ir brīvības despotisms cīņā pret tirāniju.”[12] Kā redzams, jauno kreiso (new left) līdera Herberta Markūzes idejas esejā Tīras tolerances kritika lielā mērā balstītas Ruso filozofijā un jakobīnismā. Markūze uzskatīja, ka pareiza ir “atbrīvojošā tolerance”, kas sastāvētu no neiecietības pret labējām kustībām un tolerances pret kreisajām.[13] 

Amerikāņu revolūcijas līderi neatbilst ierastajam revolucionāru tēlam – dusmīgam, kaislīgam, varbūt pat asinskāram fanātiķim. Mēs varam domāt par Bokelsonu, Robespjēru, Ļeņinu un Mao Dzedunu kā par progresīviem revolucionāriem. Taču Džordžs Vašingtons, Tomass Džefersons un Džons Adamss neatbilst šim priekšstatam. Amerikāņu revolucionāri iederas viesistabās un likumdošanas zālēs, nevis slepenos revolucionāru klubos un histēriskā haosā ielās. Viņi rakstīja filozofiskas brošūras, nevis šķiru cīņas manifestus, viņi nebija abstrakti, no reālās dzīves atrauti teorētiķi un nebija sociālie nivelētāji. Viņi arī nenogalināja cits citu, “neaprija sevi”, kā tas parasti notika progresīvajās revolūcijās. Amerikas revolūcijā nebija terora un tādu diktatoru kā Bonaparts, Hitlers vai Staļins. Šī revolūcija ne tikai juridiski radīja ASV, bet arī pietuvināja amerikāņu sabiedrību taisnīgumam un dabīgajam likumam. Iespējams, ka tas noteica valsts tālāko attīstību, jo ASV no maznozīmīgas kolonijas kļuva par pasaules varenāko lielvalsti.

Turpretī Francija, kurā triumfēja dabīgajam likumam naidīgais sekulārisms un progresīvisms, tā arī nespēja atgūt to ietekmi pasaulē, kāds tai bija kristīgās monarhijas laikmetā. Tas nenozīmē, ka ASV politiskā iekārta būtu nevainojama. Autentisks konservatīvisms parasti nesola “paradīzi zemes virsū”, bet gan, sekojot dabīgajam likumam, cenšas nodrošināt tādu stāvokli sabiedrībā, kādā ļaunumam būtu mazākas iespējas izpausties. Līdz ar to zināms ļaunums sabiedrībā objektīvi saglabājas tāpēc, ka Dievs ir devis cilvēkiem izvēles brīvību, tātad arī iespēju kļūdīties. Ņemot vērā kaislību, aizspriedumu un citu ietekmju spēku, kas aptumšo izpratni vai sagroza gribu, cilvēks bez Dieva neiegūst pilnīgas un pareizas zināšanas par pareizo izvēli un dabīgo likumu. Tas ir pretstatā progresīvismam, kurš utopiski apgalvo, ka ir spējīgs radīt absolūti labu jauna veida cilvēku, un sola vispārēju laimes un labklājības valstību, taču šos solījumus nekad neizpilda.

Atsevišķas mūsdienu progresīvisma līdzības ar agrāko laikmetu radikālajām kustībām

Samazinoties ticībai Dievam un morāles likumiem, pat pati labākā politiskā sistēma nespēj pasargāt sabiedrību. Kad Dieva esamību noliedz un apšauba objektīvus morālus principus, sabiedrības sociālā kārtība tiek iedragāta un vairojas haoss. Mūsdienu Rietumu pasaulē pēdējā laikā būtiski samazinājusies ticība Dievam un dabīgā likuma mācībai un palielinājies progresīvisma iespaids. Tas licis konservatīvajiem sākt domāt par tā apturēšanu ar konservatīvas revolūcijas palīdzību.

Process vēl ir tikai sācies un pašreiz ir grūti prognozēt, kāda varētu būt tālākā attīstība. Katrā ziņā mūsdienu progresīvisma attīstībā iespējams novērot daudzas līdzības ar agrāko laikmetu notikumiem, kas liecina, ka stāvoklis ir pietiekoši nopietns. Bieži vien progresīvisma sabiedriskās aktivitātes tiek salīdzinātas ar fanātisku reliģiozu kustību. Kā rāda vēsture, šāds skatījums zināmā mērā ir pamatots. Minsteres anabaptisti izveidoja komūnu, kas pēc formas bija reliģiska, bet pēc būtības – sekulāra kustība, kura vēlējās progresīvā veidā izmainīt sabiedrību. Arī mūsdienās iespējams novērot reliģiskas kustības, kuras propagandē “sociālo evaņģēliju”. Šodienas progresīvie spēki atklāti reliģisku (kristīgu) retoriku izmanto reti un ideoloģiski ir pilnībā sekularizējušies. Tomēr pat sekulāro grupu histēriskais, iracionālais uzvedības veids, kustību iekšējās ideoloģiskās pretrunas, retorika, darbības līdzekļi un mērķi zināmā mērā ir saglabājuši līdzību ar seno anabaptistu komūnu.

Progresīvās grupas nereti norobežo sevi no pārējās pasaules ar noteiktu apģērba, pārtikas, izturēšanās un valodas regulējumu starppersonu attiecībās. Tas bija raksturīgs arī iepriekš aprakstītajiem anabaptistiem. Pasaules vēsturē ir pastāvējušas dažādas subkultūras, kuras parasti ietver cilvēkus, kas lielākoties pieņem dominējošo kultūru, bet nošķiras no tās ar vienu vai vairākām kultūras ziņā nozīmīgām īpašībām. Subkultūras motivācija parasti nav politiska. Savukārt radikālu progresīvistu grupa vairāk atbilst jēdzienam “kontrkultūra” – tā atšķiras no dominējošās kultūras tik lielā mērā, ka nepieņem tās normas un vērtības. Parasti kontrkultūras ārējās izpausmes pazīmēm ir politisks raksturs, jo tās lieto ne tikai, lai sekotu modei vai ievērotu noteiktu ģērbšanās kodu, bet lai arī ikdienā izrādītu personas piederību noteiktai ideoloģijai.

Mūsdienu progresīvismu nereti raksturo, piemēram, dzimumneitrāls apģērbs. Kā piemēru var minēt brita Džona Lūisa apzinātu ideoloģisku lēmumu ģimenē pārtraukt bērnu apģērbu dalīšanu pēc dzimuma. Pēdējās desmitgades laikā ir ievērojami pieaudzis dzimumneitrālu apģērbu klāsts arī pieaugušajiem. Daži augstākās klases dizaineri, piemēram, Dž. V. Andersons, Riks Ovens un Rads Hourani ir iestājušies par dzimumneitrālu apģērbu. Šī pieeja ir nonākusi arī līdz masu produkcijai – gan H&M, gan Zara aizvien vairāk ražo unisex apģērbus.[14] 2021. gada Vogue bija lasāms žurnālista Kristiana Alēra (Christian Allaire) raksts par jaunākajām tendencēm dzimumneitrāla apģērbu tirgošanā: “Tā kā šīs pārmaiņas notiek visā nozarē, šķēršļi ar laiku kļūst mazāki. Mazumtirdzniecības veikali, piemēram, Dover Street Market un Brown’s East tagad pārdomā savu iekārtojumu un izkārto preces ne pēc dzimuma, bet gan pēc zīmola vai krāsas. Tiešsaistes mazumtirgotāji, piemēram, Ssense vai Farfetch arī piedāvā vienus un tos pašus produktus gan vīriešu, gan sieviešu nodaļās, ļaujot patērētājiem brīvi iepirkties, neņemot vērā dzimumu.”[15] Dzimumneitrāls apģērbs dažkārt tiek lietots kopā ar matu krāsošanu nedabīgi spilgtās krāsās, ko mūsdienās dara, lai identificētu sevi ar progresīvo ideoloģiju. Alternatīvais stils bieži kalpo līdzīgi domājošo atpazīšanai.[16] Šajā ziņā modernie progresīvie savā brīvības izpratnē nav tikuši tālāk par seno laiku anabaptistu komūnu. Pie anabaptistiem pastāvēja likums, kas lika valkāt viena veida drēbes, lai būtu iespējams atpazīt savējos.[17]

Nereti šķiet, ka mūsdienu progresīvie uzsāk viendzimuma un poliamoras attiecības izklaides pēc, taču vēlāk, vēloties piešķirt savām seksuālajām izpausmēm lielāku leģitimitāti, mēģina tās saistīt ar noteiktu ideoloģiju un pārvērst par politisku stāju.  Piemēram, Bruklinas iedzīvotāja Džesika poliamorisku dzīves veidu raksturo kā sociālisma elementu, kas sekmējot cīņu pret nehierarhisku sabiedrību un palīdzot poliamoristu komūnai pieņemt kopīgus lēmumus. Daudzi poliamoristi mūsdienās uzskata, ka seksuālas attiecības ar vairākiem cilvēkiem pēc būtības ir politiskas, jo monogāmijas tirānija esot nesaraujami saistīta gan ar ekonomiku, gan ar politiku.[18]

Līdzīgi kā senajā anabaptistu komūnā, arī mūsdienu poliamorijas kultūrā rodas labvēlīga augsne partneru strīdiem, greizsirdībai, seksuālai izmantošanai un manipulācijai ar jūtām un emocionālo atkarību. Pētījumi liecina, ka institucionalizēta monogāmā laulība sniedz lielāku labumu sabiedrībai kā veselumam. Tā samazina sociālās problēmas, kas raksturīgas poligīnajām sabiedrībām. Pētījumi atklāj augstāku izvarošanas, cilvēku nolaupīšanas, slepkavību, uzbrukumu un krāpšanas gadījumu skaitu poligīniskajās kultūrās. Šādās attiecībās sievietes un bērnus arī biežāk skar depresija un sociāla atstumtība.[19]

Tāpat kā to vēsturiskajiem priekšgājējiem, mūsdienu progresīvajām grupām ir problēmas ar savas ideoloģijas iekšējām pretrunām, kuras rodas no dabīgā likuma pārkāpšanas. Ideoloģijā tiek ietverti divi pretrunīgi jēdzieni. Viens no tiem ir cīņa par jaunas sabiedrības veidošanu, kurā tiktu apgāzti iepriekšējās sabiedrības uzskati par tikumību. Vienlaikus tiek pasludināts cits mērķis – cīņa par sievietes līdztiesību un stāvokļa uzlabošanu. Tātad no vienas puses vīrieša attiecībām ar sievieti nav jābūt tikumīgām, lai atceltu iepriekšējās sabiedriskās sistēmas aizliegumus. No otras puses viņam jābūt iecietīgam un pretīmnākošam un jāciena sievietes personība.

Abas šīs attieksmes nav iespējams apvienot, jo netikumīga uzvedība ir pretēja dabīgajam likumam, bet cieņpilna izturēšanās pret sievieti ir saskaņā ar dabīgo likumu. Tāpēc mūsdienu progresīvistu kognitīvās pretrunas starp ideoloģiju un praksi dzimumu attiecībās ir neizbēgamas. Radikālās progresīvās grupas, kas balstās antikapitālisma ideoloģijā un jebkādas sociāli politiskās hierarhijas izskaušanā, daudzām sievietēm šķiet droša vide labākas, vienlīdzīgākas pasaules radīšanai. Tomēr bieži vien, kad jaunās aktīvistes pievienojas šīm grupām, viņu pieredze izrādās citāda. Šeit redzama progresīvismam raksturīgā īpašība: ideoloģija sola vienu, bet sniedz pavisam ko citu. Piemēram, 28 gadus vecā Kitija ar sava drauga starpniecību iestājās anarhistu aktīvistu grupā. Viņa drīz vien saprata, ka draugs un grupas dalībnieki izmanto savus progresīvos uzskatus, lai attaisnotu vardarbīgu uzvedību.[20] 

Progresīvie visos laikmetos aicinājuši likvidēt pastāvošās tradīcijas, uzskatot tās par nevajadzīgām un traucējošām. Progresa jēdziens ir ietvēris seksuālo revolūciju, radikālo feminismu un cīņu pret privātīpašumu. Tā kā progresīvisms ir dziļi identificējies ar šīm tēmām, kustības pārstāvjiem ir grūti pieņemt ideju, ka tradicionālo īpašuma attiecību un ģimenes iznīcināšana vēsturiski nekad nav bijusi veiksmīga. Tas tomēr netraucē progresīvajiem vienmēr atgriezties pie tām pašām idejām, kuras kādreiz aizstāvēja Minsteres anabaptisti, Francijas jakobīņi un citas progresīvās kustības. Lai gan ideoloģijas forma katrā laikmetā mainās, tās būtība paliek nemainīga. Šādā ziņā ilūzija par progresīvismu kā virzību uz priekšu nav pamatota, jo tas vienmēr atkārto iepriekšējo paaudžu kļūdas un no tām gandrīz neko nemācās. Progresīvisms vienmēr ir bijis patiesas daudzveidības ienaidnieks un fanātisks vienādojošas identitātes veicinātājs. Vienveidība tiek uzsvērta visās progresīvajās utopijās – paradīzē, kurā visi būs vienlīdzīgi, skaudība vairs nepastāvēs un “ienaidnieka” vairs nebūs vai arī tas dzīvos pazemots ārpus sabiedrības.

Savukārt autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna. Konservatīvo vērtību apzināšanās rada priekšnoteikumus konservatīvai revolūcijai, par kuru Gilberts Kīts Čestertons rakstīja šādi: “Dažkārt visa konservatīvisma pamatā ir ideja, ka, atstājot lietas mierā, jūs tās atstājat tādas, kādas tās ir. Bet nedariet tā. Ja jūs atstājat kaut ko mierā, jūs to atstājat pārmaiņu straumei. Ja jūs atstājat savu ceļa rādītāju baltu, tas drīz kļūs melns. Ja vēlaties, lai tas vienmēr būtu balts, jums tas atkal un atkal jāpārkrāso. Tas nozīmē, ka revolūcija jums ir nepieciešama vienmēr.”

Pasaule vienmēr mainās. Cilvēki noveco, un lietas sabrūk. Īstiem konservatīvajiem ir jābūt modriem un aktīviem, jo pastāv standarts, uz kuru mēs tiecamies. Mēs nevaram sasniegt šo standartu, vienkārši cenšoties saglabāt status quo.[21] Konservatīvisma izpratnē šis standarts ir iestāšanās par dabīgajām tiesībām, kuru atklāsme ietver patiesu brīvību, gatavību saglabāt tradicionālās vērtības un līdzsvarotu skatījumu uz cilvēka dabu, neredzot viņā ne zvēru, ne arī eņģeli. Konservatīvisms nozīmē arī iestāšanos par katra cilvēka neatkārtojamību, ko nedrīkst vardarbīgi pārveidot.



[1] “Stamp Act 1765”. Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/Stamp_Act_1765

[2] D. M. Applebaum, “The Conservative Revolution of 1776”. Pieejams: https://newramblerreview.com/book-reviews/history/the-conservative-revolution-of-1776

[3] Womersley, “The American Revolution as a Conservative Revolution”. Pieejams; https://oll.libertyfund.org/page/womersley-the-american-revolution-as-a-conservative-revolution/

[4] “The American Revolution: Radical or Conservative?” Pieejams: https://www.21socialstudies.com/blog/the-american-revolution-radical-or-conservative

[5] “Natural Law: The Ultimate Source of Constitutional Law”. Pieejams: https://nccs.net/blogs/our-ageless-constitution/natural-law-the-ultimate-source-of-constitutional-law

[6] S. Pierce, “Locke vs. Rousseau: Revolutions in Property”. Pieejams: https://digitalcommons.lasalle.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1055&context=the_histories

[7] “Separation of Powers: An Overview “. Pieejams: https://www.everycrsreport.com/reports/R44334.html

[8] E. Von Kuehnelt-Leddihn, “Operation Parricide: Sade, Robespierre and the French Revolution”. Pieejams: https://web.archive.org/web/20130116194735/http://www.culturewars.com/CultureWars/Archives/Fidelity_archives/parricide.html

[9] S. Pierce, “Locke vs. Rousseau: Revolutions in Property”. Pieejams: https://digitalcommons.lasalle.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1055&context=the_histories

[10] E. Von Kuehnelt-Leddihn, Leftism From de Sade and Marx to Hitler and Marcuse, New York: Arlington House Publishers, 1974, pp. 84–89.

[11] D. Walker, “Ignorance is the enemy within: On the power of our privilege, and the privilege of our power”. Pieejams: https://www.fordfoundation.org/just-matters/just-matters/posts/ignorance-is-the-enemy-within-on-the-power-of-our-privilege-and-the-privilege-of-our-power/

[12] E. Von Kuehnelt-Leddihn, Leftism From de Sade and Marx to Hitler and Marcuse, New York: Arlington House Publishers, 1974, pp. 84–89.

[13] R. P. Wolff, B. Moore, Jr., H. Marcuse, “A Critique Of Pure Tolerance”. Pieejams: http://faculty.webster.edu/corbetre/personal/reading/wolff-tolerance.htm

[14] E. Saner, “Joy of unisex: the rise of gender-neutral clothing”. Pieejams: https://www.theguardian.com/lifeandstyle/2017/sep/04/joy-unisex-gender-neutral-clothing-john-lewis

[15] C. Allaire, “When I Stopped Shopping by Gender, I Fell in Love With Fashion Again”. Pieejams: https://www.vogue.com/article/genderless-fashion-shopping-guide

[16] “My Life as a Blue-Haired ‘Commie Bitch’ in Portland”. Pieejams: https://www.wired.com/story/portland-blue-hair-stereotype/

[17] G. von der Lippe, V. Reck-Malleczewen, “A History of the Münster Anabaptists”, New York: Palgrave Macmillan, 2008, p. 48.

[18] O. Goldhill, “Polyamory is a quietly revolutionary political movement”. Pieejams: https://qz.com/1501725/polyamorous-sex-is-the-most-quietly-revolutionary-political-weapon-in-the-united-states/

[19] I. S. Bahari, M. N. Norhayati, “Psychological impact of polygamous marriage on women and children: a systematic review and meta-analysis”. Pieejams:
https://bmcpregnancychildbirth.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12884-021-04301-7

[20] K. Tobin. “Why left-wing groups aren’t exempt from sexual assault and hidden abuse”. Pieejams: https://www.huckmag.com/perspectives/why-left-wing-groups-arent-exempt-from-sexual-assault/

[21] J. Sumpter, “G. K. Chesterton’s Radical Vision for Conservatives”. Pieejams: https://theimaginativeconservative.org/2019/11/gk-chesterton-radical-vision-conservatives-jesse-sumpter.html

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: