Rakstu sērijas pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/latviesu-ceriba-1/
Vakar tīmeklī parādījās filmēti kadri no Spānijas, kuros tūkstoši nelegālo migrantu no Marokas pēkšņi ieplūda spāņu Ziemeļāfrikas pilsētā Seutā. Klipos redzamo migrantu absolūtais vairākums ir vīrieši. Viņi priecīgi dzied un pozē kameru priekšā.
Šī gada aprīlī kāds drosmīgs latviešu videoblogeru duets, kura intereses līdz šim pamatā aprobežojās ar makšķerēšanu un piedzīvojumiem dabā, nolēma personīgi iedziļināties imigrācijas jautājumā. Viņi iefiltrējās vairākos angļu valodā runājošo migrantu čatos, kuros bija simtiem dalībnieku. Treniņš slēptajā žurnālistikā iznesa atklātībā dažas pārsteidzošas frāzes.[1] Starp satraucošākajiem imigrantu izteikumiem par Latviju un latviešu bažām par imigrācijas apjomiem minami šādi:
“Kāds izsmiekls… viņiem tā būs īsta katastrofa.” (“What a joke…it’s gonna be a disaster for them”)
“Nekas īpašs te nenotiek […] viņi vienkārši atkal grib kļūt par neattīstītu valsti.” (“Nothing going on […] they just want to be an undeveloped country again”)
“Ar šo valsti ir cauri, brāl.” (“Brother, this country is dead”)
Pēdējais migranta–kolonista izteikums ir tiešām daiļrunīgs un pauž viedokli, kuram ir grūti nepiekrist burtiskā nozīmē, lai gan varbūt ne nolūkā: “Visi politiķi cenšas cik vien spēka, lai pamatiedzīvotājiem dzīvi padarītu nepanesamu.” Viens no veidiem, kā politiķi to dara – gan tie pseidoprogresīvie, kas vēlas dažādību (vai vēlētāju balsis), gan tie pseidokonservatīvie, kas vēlas darbavietas (vai personīgi izdevīgus darījumus ar Persijas līča valstīm) –, ir pieļaut Latvijas masveida kolonizēšanu, kuru veic ekonomiskie migranti no Trešās pasaules valstīm un par kuru neviens pilsonis nav nobalsojis. Izskatās, ka šis process turpinās neprātīgā ātrumā.
Bet cik daudz ir kolonistu? Grūti pateikt. Noteikti vairāk nekā pieci cilvēki, jo bieži vien pirmie pieci cilvēki, kurus sastopam, izejot no sava dzīvokļa uz ielas, ir šādi kolonisti. Tomēr viņu skaits noteikti vēl nesasniedz miljonu.
Pateicoties valsts valdībai, kurai zemes pamatiedzīvotāji ir vai nu vienaldzīgi, vai arī tā tos intensīvi ienīst, kā arī bezprincipiālai uzņēmējdarbībai, šo jauno, pēc 2021. gada ieradušos kolonistu skaits, visticamāk, jau iesniedzas simtos tūkstošu. Tas nozīmē, ka viņi šobrīd veido vismaz 7 %, bet, iespējams, pat 15 % no Latvijas teritorijas iedzīvotājiem.
Vai šie procenti jums šķiet nepamatoti vai tīši melīgi? Tad atcerieties reportāžu, kas vēstīja, ka 2024. gada beigās Latvijā ar īstermiņa vai ilgtermiņa vīzām oficiāli bija reģistrēti aptuveni 130 000 ārvalstnieki vai Trešo valstu pilsoņi un ka tajā pašā gadā vien no Uzbekistānas oficiāli ieradās aptuveni 30 000 cilvēku.[2] Šie skaitļi neietver tos, kuri ieceļo nelegāli vai pārsniedz vīzu derīguma termiņu, piemēram, tā dēvēto studentu gadījumā. 2025. gadā un 2026. gada pirmajā pusē šie skaitļi nebūt nav mazinājušies. Garās rindas pie kopētavām, kurās stāv Trešo valstu pilsoņi, lai gatavotu dokumentus, ikdienas pieredze, kad (atkarībā no diennakts laika un apkaimes) nākas iet pa cilvēku pilnu ielu vairākas minūtes, pirms ieraugi pirmo eiropieti, kā arī nu jau regulāri redzamās sievietes hidžābos liecina par pretējo. Kāds paziņa, kurš strādā valsts pārvaldē, stāsta, ka tur, ierēdņu lokā, cirkulējot baumas, ka 2025. gadā vien ieradās 100 000 svešzemnieku; un atgādinu, ka 2026. gads ir jau pusē. Kāda cita paziņa, kas strādā dzemdību nodaļā, apgalvoja, ka šobrīd gandrīz trešdaļa jaundzimušo ir imigrantu izcelsmes. Ja tas tā ir, tad jāgatavojas nākotnei, kurā – piemēram, 2046. gadā – vismaz 33 % Latvijas iedzīvotāju pilngadības sasniegšanas vecumā būs no musulmaņu vai hinduistu valstīm.
Tik augsta proporcija tiešām var šķirt pārspīlēta, taču diemžēl šobrīd nav iespējams ne apstiprināt, ne noraidīt vai precizēt šos datus. Varam cerēt, ka līdz ar valdības maiņu stāvoklis uzlabosies. Bet pagaidām mums jāizmanto pieejamie dati un oficiālie ziņojumi – un mūsu pašu novērošanas spējas. Pat pēc viskonservatīvākajām aplēsēm šķiet ticami, ka Latviju šobrīd strauji kolonizē 100 000 līdz 300 000 personu liela ienācēju masa.
Ja šis process sākās 2023. gadā, tad ienācējiem bija nepieciešami tikai trīs gadi – trīs gadi –, lai jau sasniegtu 15 % no valsts iedzīvotāju skaita! Pat ja šie skaitļi izrādītos pārspīlēti, pat ja runa būtu “tikai” par 100 000, tas ir, tikai par 5 % kā 2024. gada rādītājos –, mēs jau esam paveikuši to, kas masveida imigrācijas atbalstītājiem Francijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē prasīja vairākas desmitgades. Ar šādiem kolonistu skaitļiem un kolonizācijas ātrumu nevienai valstij, kuras iedzīvotāju skaits nepārsniedz 1,8 miljonus, un nevienai etnolingvistiskai grupai, kas ir tikai 1,3 miljonu personu liela, nav izredzes izdzīvot. Tas būtu tiesa arī tad, ja mūsu dzimstības rādītāji būtu normāli, taču tie tādi nav.
Jautājums par to, kā masveida kolonizācija ietekmēs šīs tautas izdzīvošanu, nav sarežģīts. Tam nevajadzētu būt strīdīgam. Latviešiem tas būtu jāuzskata par pirmspolitisku jautājumu – proti, tādu, par kuru nekādas debates nav nepieciešamas, jo tas jau ir atrisināts Satversmē. Satversmes ievadteikums ir nepārprotams:
“…Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[3]
Jūs varat būt progresīvais vai nacionālists, sociālists vai “zaļzemnieks”. Jums var būt asas nesaskaņas ar citiem pilsoņiem neskaitāmos jautājumos. Taču, ja jūs vēlaties pārvaldīt valsti, lojalitātei latviešu tautai, valodai un kultūrai ir jābūt neatceļamai un neapstrīdamai. Nav iespējams turpināt pievienot desmitus tūkstošu nelatviešu latviešiem un nav iespējams pieļaut, ka šeit paliktu uz dzīvi 100 000 līdz 300 000 cilvēku, kas ieradušies pēdējo pāris gadu laikā, vienlaikus izliekoties, ka rūpējaties par latviešu tautas kopējo labumu vai esat uzticīgs 18. novembra Republikas Satversmei. Šāda politika ir pilnīgi nesavienojama ar Satversmes definēto mērķi. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka tā ir pilnīgi nesavienojama ar katra īsta latvieša sapni: redzēt, kā mūsu tauta, mūsu valoda un mūsu kultūra šeit turpina attīstīties vēl gadsimtiem. Un, raugoties vēl objektīvāk un bez jebkādiem nacionāli orientētiem vērtējumiem, tā ir pilnīgi nesavienojama ar zemes pamatiedzīvotāju izdzīvošanu.
Valsts mēroga koloniālā katastrofa, kas šobrīd risinās mūsu acu priekšā, ir tik milzīga, ka, ja tās gaitu neizdosies mainīt, valsts pārveide būs tik dziļa, ka gandrīz visi citi saistītie jautājumi zaudēs savu nozīmi. Ar citiem saistītiem jautājumiem es domāju šos: kā integrēt kolonistus, kādas valodas tiesības viņiem piešķirt, cik daudz mošeju vai lūgšanas namu viņi drīkst uzcelt un kā tie ietekmēs mūsu pilsētu siluetu, ko viņi drīkst mācīt savās medresēs, ko darīt ar noziedzību un kultūru sadursmēm, un tamlīdzīgi.
Šie integrācijas jautājumi varētu būt zaudējuši nozīmi – un joprojām var to zaudēt. Pirmkārt, loģiski un triviāli, taču hipotētiski – ja būtu izdevies novērst Rietumeiropas un Latvijas masveida kolonizāciju, šie jautājumi vispār nekad nebūtu radušies, un nebūtu nepieciešams tos risināt. Otrkārt, Latvijā, kur šī parādība vēl ir jauna, šie jautājumi var zaudēt nozīmi arī šobrīd – pie nosacījuma, ka mums izdodas (a) apturēt imigrāciju un (b) izbeigt pēdējo gadu kolonizāciju, vienkārši pārtraucot vīzu programmu un, ja nepieciešams, veicot mērķtiecīgu, bet masveida remigrāciju un deportāciju.
Tomēr, tā kā masveida kolonizācija ir sākusies un vēl nav apturēta vai izbeigta, daži no šiem jautājumiem jau ir svarīgi un pat vitāli svarīgi. Tādēļ jāpaslavē ar profesionālu žurnālistiku nesaistītie YouTube videoblogeri un citi pilsoņi, kas skaidrā un tiešā veidā informē par veidiem, kādos jaunie kolonisti izmanto mūsu viesmīlību, iekārtojot tikai musulmaņiem paredzētas dzīvesvietas, vadot automašīnas un strādājot ar viltotiem dokumentiem, apspriežot seksuālas attiecības ar vietējām nepilngadīgām personām un nicinoši izsakoties par latviešiem kā tautu un par šo valsti.[4]
Kas izraisa Eiropas kultūru graujošo politiku?
Rietumeiropā jau gadu desmitiem dažādu iestāžu pārstāvji – sākot no skolotājiem un beidzot ar premjerministriem – pārpludina informācijas telpu ar meliem un puspatiesībām par migrāciju, jo īpaši par migrāciju un noziedzību. Parasti viņi piesauc vēlmi saglabāt mieru starp “kopienām”. Tas ir labi saprotams. Valsts iestādēm būtu jāvēlas sabiedriskais miers kā labums. Nekas šajā rakstu sērijā nav jāuztver kā pieņēmums, ka tie, kuri iebilst pret migrāciju, nav spējīgi rīkoties kaitīgi un ļauni; jo tas tā acīmredzami nav. Daži ir vardarbīgi uzbrukuši migrantiem un to atbalstītājiem, uzdodoties par kārtības ieviesējiem, un šādai rīcībai nav attaisnojuma.
Tiktāl skaidrs. Tomēr pat pamatotais sašutums, visticamāk, neizvērstos privātos pašaizsardzības pasākumos, ja iestādes nebūtu zaudējušas ierindas pilsoņu uzticību, nespējot īstenot saprātīgu imigrācijas politiku un sekojoši nodrošināt kārtību. Šīs sērijas 4. daļā mēs redzēsim, cik lielā mērā šī uzticība ir zaudēta, aplūkojot gadījumus, kad ar psiholoģisko manipulāciju un “gāslaitingu” nodarbojas valsts iestādes, jo īpaši Lielbritānijā.
Vēl viens, drūmāks skaidrojums varētu būt tāds, ka paradums iebiedēt sabiedrību ir ērts veids, kā apspiest vietējo pretestību atsevišķu partiju politiskajiem mērķiem. Šie politiskie mērķi ir gan ekonomiski, gan sociokulturāli.
Viens no tiem ir vajadzība pēc lēta darbaspēka un iemaksām sociālās drošības sistēmā. Lai gan šī vajadzība tiek iesaiņota rožainā IKP audzēšanas iepakojumā, tā ir netaisna pret vietējiem strādājošajiem. To atbalsta gan jaunā kreisā kustība, gan Rietumu vecās pseidokonservatīvās partijas. Piemēram, britu torijiem Borisa Džonsona vadībā izdevās ierobežot poļu imigrantu skaitu, izmantojot “Brexit”, bet pēc tam viņi tīši palielināja musulmaņu imigrantu skaitu Lielbritānijā, acīmredzami cerot gūt peļņu no vēl lētākiem Trešās pasaules valstu strādniekiem. Šis gājiens ar zirdziņu gan notika pirms Dānijas pētījuma “Imigrantu ietekme uz valsts finansēm” publicēšanas (pateiksim priekšā: šī ietekme ir izteikti negatīva).[5]
Otrs motivējošais faktors, kuram kopš dažādu karu uzliesmojuma ap 2015. gadu ir bijusi nozīmīga loma, ir kristīgais pienākums aizstāvēt vājākos, tajā skaitā bēgļus. Šis pienākums pēckristīgajā fantāzijā ir ieguvis tik galvu reibinošu nozīmību, ka Eiropas valstu valdības un pat daudzi konfesionālie līderi vairs nespēj pat definēt, kas īsti ir bēglis, nemaz nerunājot par spēju apsvērt, kādus nāvējošus morālos draudus radīs “atvērto durvju” politika; šķiet, pietiek ar to, ja “bēglis” ir tumšādains, nabadzīgs un grib pārcelties uz Eiropu, neatkarīgi no sekām.
Čestertons šo postkristīgo fantāziju savulaik aprakstīja sev raksturīgajā polemiskajā stilā:
“Mūsdienu pasaule nav ļauna; savā ziņā mūsdienu pasaule ir pat pārāk laba. Tajā mutuļo nevaldāmi izšķērdēti tikumi. Kad viena reliģiskā sistēma tiek sagrauta (kā notika, piemēram, reformācijas laikā), izmūk brīvībā ne tikai netikumi. Netikumi tiešām izlaužas savā vaļā un klīst apkārt, nodarot postījumus. Bet brīvībā tiek palaisti arī tikumi; un tikumi blandās apkārt vēl nevaldāmāk un nodara vēl briesmīgāku kaitējumu. Mūsdienu pasaule ir pārpilna ar senajiem kristīgajiem tikumiem, kas sajukuši prātā. Tie ir sajukuši prātā, jo ir izolēti cits no cita un klīst vienatnē. Attiecīgi dažiem zinātniekiem rūp tikai patiesība; un viņu patiesība ir nežēlīga. Attiecīgi dažiem humānistiem rūp tikai žēlsirdība; un viņu žēlsirdība (man žēl to atzīt) bieži vien ir nepatiesa.”[6]
Konfesionālie līderi savos politiskajos paziņojumos bieži ir bijuši nepatiesi; un tiem, kas zina vēsturi, tas nav nekāds pārsteigums. Kristīgās filozofijas niansētais skatījums uz imigrāciju, spēja nošķirt bēgļu uzņemšanu no masveida kolonizācijas, kā arī skaidrojums, kāpēc kristiešiem ir tiesības un dažkārt arī morāls pienākums pretoties masveida imigrācijai, atrodams Ilzes Maskalānes rakstā “Baznīca nedrīkst atbalstīt latviešu tautas bojāeju”.[7]
Skaidri politiskie mērķi ir arī kreisā spārna politiķiem, kurus balsta kreiso kultūra. Spilgts piemērs ir raksta 1. daļā minētā kādreizējā Spānijas līdztiesības ministre, Spānijas premjera un Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas vadītāja Pedro Sančeza līdzgaitniece Irēne Montero. Partijas biedru stāvovāciju pavadīta, Montero aicināja naturalizēt jauniebraukušos imigrantus un piešķirt viņiem balstiesības, lai nākamajās vēlēšanā sakautu “fašistiskos un rasistiskos” spāņus, kuri atklāti iebilst pret šiem marksistiskajiem plāniem.[8]
Atbalsts neierobežotai imigrācijai no Trešās pasaules, lielākoties islāma valstīm, ir sena komunistiskā tradīcija. Viens no izskaidrojumiem ir tāds, ka masveida migrācijas politika jāsaprot kā Aleksandra Koževa piedāvātās marksistiskās Hēgeļa “kunga un verga” dialektikas, Žana-Pola Sartra marksisma izpratnes un Franca Fanona postmarksistiskās dekolonizācijas teorijas praktiskais īstenojums. Šajā domāšanas tradīcijā tikai kolonizētie, uzsākot vardarbīgu revolucionāru cīņu, spēj atbrīvot kolonizētājus no viņu koloniālā “es”. Sartrs savā priekšvārdā Fanona grāmatai Zemes nolādētie (1961) šķiet gandrīz apreibis no priecīga satraukuma, gaidot, kad kādreizējās kolonizētās tautas beidzot kolonizēs Eiropu. Francijas gadījumā alžīriešiem nepietiktu ar to, ka viņi izcīnītu brīvību no Francijas, lai pēc tam ietu savu neatkarīgas valsts ceļu, – viņiem būtu jāpārvācas uz Parīzi. Viņu klātbūtne Parīzē arī veicinātu Francijas “dekolonizāciju” no franču tautas ļaunajām iezīmēm – kristietības, buržuāzijas, kapitālisma, patriotisma, seksuālās apspiestības un tā tālāk. Rezultāts Sartra vīzijā būtu bezšķiru, bezkultūras, bezdzimumu marksistiskā strādnieku paradīze, kuru panāktu mesiāniska neeiropiešu apmešanās Eiropā. Šķiet, ka šajā jautājumā tādu politiķu kā Montero un minēto marksistisko autoru vīzija sakrīt.
Vēl viens piemērs Sartra–Montero tipa līderim ir slavenais franču sociālists Žaks Langs, kurš savulaik bija Francijas Kultūras ministrs. Pēc tam viņš trīspadsmit gadus ieņēma Arābu pasaules institūta (Institut du monde arabe) prezidenta amatu; šī organizācija lobē un veicina islāma ienākšanu Eiropā, un šo darbu pamatā finansē Francijas nodokļu maksātāji un Arābu līgas valstis. Šī gada janvārī Langs atkāpās no amata, jo atklājās, ka Džefrija Epstīna sarakstē viņa vārds parādās nieka 600 reizes. Šis jaukais ierēdnis kopīgi ceļoja ar Epstīnu vēl 2017. gadā, tas ir, pēc 2013. gada, kad Epstīns jau bija tiesāts, un apsprieda ar viņu nepilngadīgo izglītošanu “reliģijā” un “jaunajās seksualitātes formās” projektā ar nosaukumu “Mazais princis”.[9] Langs – atzīmēsim – arī bija viens no bēdīgi slavenās 1977. gada “Macnefa atklātās vēstules” parakstītājiem kopā ar Sartru, Bovuāru, Gvatari, Delēzu, Liotāru, Bartu un citiem modernā intelektuālā kreisuma arhitektiem. Atgādināsim, ka šī atklātā vēstule aicināja dekriminalizēt seksuālās attiecības starp pieaugušajiem un bērniem, kas jaunāki par 15 gadiem. Jautāts par savu atbalstu pedofilijas legalizācijai, Langs uz notikušo atsaucās kā uz nenozīmīgiem intelektuāļu grupas centieniem, “kuri tolaik vēlējās, lai bērnu izglītība būtu daudz atvērtāka; un tas ir viss”.[10]
Masveida imigrācijas izmantošana politiskiem mērķiem noteikti neaprobežojas tikai ar spāņu sociālismu, franču preteklībām vai neosartriāniskiem drudža murgiem. Tonija Blēra runu rakstītājs Endrjū Nīzers 2009. gadā atklāja, ka vismaz kopš 2000. gada Leiboristu partija bija mērķtiecīgi centusies panākt augstu imigrācijas līmeni no Trešās pasaules valstīm, galvenokārt “politisko mērķu” vadīta, lai gan publiski tā “galveno uzmanību pievērsa darba tirgus argumentiem”. Politiskā plāksnē “masveida imigrācija bija veids, kā valdība plānoja Apvienoto Karalisti padarīt īsteni multikulturālu”. Turklāt masveida imigrācija – un tas pat Nīzeram likās nedaudz pārspīlēti – būtu veids, kā Leiboristu partija varētu “iesmērēt labējo degunus daudzveidībā un padarīt viņu argumentus novecojušus”.[11]
Kad valsts valdības ir nospraudušas šādus ekonomiskos un sociokulturālos mērķus, oficiālie, valsts dotētie un varas eliti atbalstošie mediji strādā, lai paralizētu opozīciju un apklusinātu iebildumus. Šo darbu tie veic divos veidos. Pirmkārt, kad rīcībpolitiku sāk reāli īstenot – parasti bez pilsoņu demokrātiska balsojuma –, mediju naratīvi rada ilūziju par nenoteiktību vai pat tieši pretēju procesu. Neskaidrie vēstījumi neļauj vidusmēra iedzīvotājam uzticēties tam, ko viņš redz pats savām acīm vai ko viņam stāsta paziņas. Bez nespējas uzticēties vēstījumiem taisnīgais sašutums pārvēršas mulsumā un nevar novest pie sekmīgas tiesiskas un pilsoniskas rīcības. Partijas un mediji – miglas pūtēji – paliek pie varas un netraucēti turpina iesākto.
Otrkārt, šī politika pati par sevi ievērojami paplašina imigrāciju veicinošo partiju vēlētāju bāzi. Lai to panāktu, jārīkojas ātri – jāapstulbina vietējie iedzīvotāji tā, lai viņi nespētu pretoties, un jāpanāk pastāvīgas izmaiņas administratīvajos un likumdošanas aktos. Šīs izmaiņas nozīmē liela skaita migrantu ātru iekļaušanu ekonomiskā un sociālā atbalsta sistēmās (pēdējā ir aktuālāka bagātākās valstīs, tādās kā Vācija un Lielbritānija). Jo labāk viņi ir integrēti, jo grūtāk viņus izraidīt. Nākamais solis ir piešķirt viņiem balsstiesības. Ir sagaidāms un arī daudzkārt novērots, ka absolūtais vairākums imigrantu un viņu pēcteču balso par kreisajām partijām.
Aplūkosim šo attēlu no Norvēģijas. Partijas šeit lielās līnijās sakārtotas no kreisās puses uz labo: kreisie pa kreisi, labējie pa labi, centristi centrā, ar visām nepieciešamajām atrunām par vienkāršotu politisko spektru neuzticamību. Katrai partijai izdalītas divas balsotāju kolonnas: “I” apzīmē musulmaņu imigrantus, kuriem Norvēģijā ir balstiesības, un “N” apzīmē Norvēģijā dzimušus musulmaņus no imigrantu ģimenēm. 85 % no pirmajiem un 82 % no otrajiem balso par trim viskreisākajām partijām.[12] Attiecīgi, imigrantu ieplūšana valstī kreisajiem ir ļoti izdevīga.
Šī attēla avots nav “labējie ekstrēmisti”. To publicējuši entuziastiski musulmaņi, kuri vēlas mobilizēt savus ticības brāļus, lai mainītu Norvēģiju, attīrot to no islamofobijas.
Lai gan kreisie domā, ka viņu centieni izpatikt musulmaņu imigrantiem – kas esot sabiedrotie visaptverošajā cīņā par sociālismu un progresu pret atpalikušo rasistisko patriarhātu – ir audzējuši viņu popularitāti, diemžēl viņi pilda “noderīgo idiotu” lomu. Sasniedzot noteiktu slieksni, kuru daži dēvē par “imigrācijas singularitāti”, vēlētāju bloks, kuru veido vietējie kreisie (parasti sarūkoša pilsoņu daļa) un iebraukušie musulmaņi, vienkārši kļūst pārāk liels, lai zemes pamatiedzīvotāji varētu tam pretoties. Un šis islāmoleftistu bloks, kuram skaitliskā ziņā nav pretinieku, balsos par vēl lielāku imigrāciju. Sasniedzot imigrācijas singularitātes punktu, process kļūst neatgriezenisks. Vairs nebūs iespējams uzcelt dambi un ierobežot imigrantu skaitu. Un tad nabaga vietējie kreisie uzzinās, kas ir atpalikušais rasistiskais patriarhāts! Skaidru norādi uz sagaidāmo var iegūt, paklausoties norvēģu musulmaņu aktīvista Faheda Kureši vaļsirdīgi atklātajā, ka visi pamatstraumes sunnītu musulmaņi, kuri Norvēģijā apmeklē mošejas, grib šariata likumus.[13]
Eiropā mēs esam ļoti tuvu tādam vēlētāju blokam, kurš gribēs piepildīt Kureši sapni. Nākamajā attēlā redzami 2017. gada dati par nelegālo imigrāciju – un nevis legālo, kas ir vēl nopietnāka. Iesaku pievērst uzmanību šai vizualizācijai (saite uz animāciju piezīmē)[14]:
Spiediens, kuru izdara tādi cilvēki kā Nīzers, Džonsons, Montero un Sartra gars no viņsaules vai viņa sekotāji, lai turpinātu iet pa nevērības izraisītas etniskās iznīcības ceļu, acīmredzami nemazinās. Un šie jautājumi skar pilnīgi visus. Nacionālās traģēdijas un nacionālās nodevības cena atspoguļojas ne tikai statistikā, bet arī – un galvenokārt – reālu cilvēku miesā un garā, reālās kultūrainavās, reālās pilsoniskās sabiedrības formās un reālās ģimenes normās. Un tur tās ir smagas.
[1] Rektopuss, “Kas notiek migrantu čatos Latvijā?”, 2026. gada 19. aprīlis: https://www.youtube.com/watch?v=EUkT9bDQZto
[2] https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/482459-dati-par-migrantiem-latvija-graujosi-vai-latvija-dzivojosajiem-jasak-uztraukties.htm. Atcerēsimies, ka 2024. gada beigās aptuveni 130 000 Trešo pasaules valstu pilsoņu Latvijā dzīvoja legāli: https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/481597-sveszemju-vergu-ievilksana-latvija-notiek-centralizeti-valstiski-un-legali.htm
[3] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
[4] https://www.youtube.com/watch?v=EUkT9bDQZto&pp=ygUWbWlncmFudHUgZ3J1cGFzIMSNYXRhcw%3D%3D
[5] https://docs.iza.org/dp8844.pdf
[6] G. K. Chesterton, Orthodoxy, Ch. 3, “The Suicide of Thought”.
[7] https://telos.lv/baznica-nedrikst-bojaeju/
[8] https://www.youtube.com/watch?v=gC6t_Qp2Axk
[9] https://edition.cnn.com/2026/02/07/europe/france-jack-lang-epstein-ties-latam-intl
[10] https://www.rtl.fr/actu/politique/riad-au-maroc-mail-petit-prince-sa-fille-caroline-ce-que-repond-jack-lang-sur-rtl-apres-la-publication-de-ses-echanges-avec-jeffrey-epstein-7900597207; https://www.irishtimes.com/news/world/europe/paris-letter-most-shocking-thing-about-matzneff-affair-is-everybody-knew-1.4153065; https://archive.is/20240304170148/https:/www.lemonde.fr/archives/article/1977/01/26/a-propos-d-un-proces_2854399_1819218.html .
[11] https://www.migrationwatchuk.org/press-article/83#:~:text=Landmark,there%20were%20votes%20in%20it; https://www.standard.co.uk/hp/front/don-t-listen-to-the-whingers-london-needs-immigrants-6786170.html; https://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html; https://www.theamericanconservative.com/far-wrong/
[12] https://www.muslimerstemmer.no/2023?__cf_chl_f_tk=v1eUWlIrOfcP6roR1Icx2Jyvda43pT6ix6NOA5.mf2Y-1783180594-1.0.1.1-jIcMOED4JnJPk4urmMfy9GntSc51_YMoqfmxA_DrZJU