Romāna pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/lauku-priestera-dienasgramata-1

– Naktī – es teicu, zinot, ka viņu sadusmošu, – mūkiem ir mise, vai ne?

– Jā, – viņš man auksti atbildēja. – Viņi muzicē.

Es centos izskatīties šokēts.

– Man nav nekas pret jūsu kontemplatīvajiem. Katram savs darbs. Neskaitot muzicēšanu, viņi ir arī floristi.

– Floristi?

– Tieši tā. Kad esam iztīrījuši māju, nomazgājuši traukus, nomizojuši kartupeļus un uzklājuši uz galda galdautu, mēs iespraužam vāzē svaigas puķes, tas ir normāli. Ievēro, ka mans nelielais salīdzinājums var šokēt tikai muļķus, jo, protams, ir kāda nianse… Mistiskā lilija nav kaut kāda lauku puķīte. Un turklāt, ja cilvēks dod priekšroku liellopa filejai, nevis miršu pušķītim, tas nozīmē, ka viņš ir rupjš, ka pār viņa dzīvi valda vēders. Īsi sakot, tavi kontemplatīvie mūki ir ļoti labi aprīkoti, lai mūs nodrošinātu ar skaistiem ziediem – ar īstiem ziediem. Diemžēl klosteros, tāpat kā visur citur, ik pa laikam notiek darba sabotāža, un pārāk bieži mums īstu ziedu vietā piegādā papīra puķes.

Viņš mani šķībi vēroja no malas, izliekoties, ka to nedara. Šādos brīžos man šķita, ka viņa skatienā bija daudz maiguma un – kā lai pasaka? – zināms satraukums un bažas. Man ir savi pārbaudījumi, viņam – savi. Bet klusēšanai par savējiem manā gadījumā ir augsta cena. Un es klusēju ne tik daudz varonības, kā zināmas kautrības dēļ – tādas kautrības, kādu, kā man stāsta, pazīst arī ārsti savā veidā un atbilstoši saviem darba pienākumiem. Taču viņš savas raizes paturēs pie sevis, lai kas arī nenotiktu, paslēptas zem raupjajiem miesas blāķiem, kas ir necaurlaidīgāki kā tie kartūziešu mūki, kurus esmu sastapis Z. gaiteņos, baltos kā vasks.

Pēkšņi viņš satvēra manu roku savējā. Tā bija pietūkusi no diabēta, bet nekad netaustījās, tā saspieda uzreiz – cieši un valdonīgi.

– Tu man varbūt teiksi, ka es neko nesaprotu par mistiķiem. Jā, tu man to teiksi, neizliecies! Paklausies, puis! Savulaik lielajā seminārā bija viens kanonisko tiesību profesors, kurš uzskatīja, ka ir dzejnieks. Viņš ražoja vārsmas kāliem, ar pareizajām atskaņām, ar pareizajām pēdām, cezūrām un visu pārējo, nabaga cilvēks! Viņš būtu varējis savas kanoniskās tiesības pārvērst dzejā. Viņam pietrūka tikai viena lietiņa, sauc to, kā gribi, – iedvesma, talants – ingenium – vienalga. Man personīgi nav talanta. Pieņemsim, ka Svētais Gars man vienu dienu sūta zīmi, es nometīšu savu slotu un trauklupatu, kā gan citādi! – un uzbraukšu pie serafiem pamācīties mūziku, pat ja sākumā man sanāks šķībi. Bet es nebeigšu izsmiet tos, kas sāk dziedāt korī, pirms Dievs ir pacēlis diriģenta zizli.

Viņš mirkli apdomājās, un viņa seja, lai arī pavērsta pret logu, pēkšņi izskatījās kā ēnā. Vaibsti sastinga, it kā viņš no manis gaidītu – vai arī gadītu pats no sevis, no savas sirdsapziņas – kādu iebildumu, noliegumu, es nezinu ko… Tad gandrīz tūlīt viņš atkal kļuva mierīgs.

– Ko var gribēt, manu zēn, man ir savi priekšstati par jaunā Dāvida arfu. Viņš, protams, bija talantīgs puisis, par to nav šaubu, taču viņa skaistā muzicēšana nepasargāja viņu no grēka. Es zinu, ka nabaga rakstnieki mietpilsoņi, kuri eksportam ražo Svēto dzīvesstāstus, iedomājas, ka cilvēks, kurš piedzīvojis reliģisku ekstāzi, ir nonācis miera ostā, ka viņš tur ir siltumā un drošībā kā pie Ābrahāma krūtīm. Drošībā!… O! Gluži dabīgi, dažkārt nekas nav vieglāk kā uzkāpt šajā virsotnē: pats Dievs tevi tur uzved. Jautājums ir tikai par to, kā tur noturēties un, ja nepieciešams, atkal nokāpt lejā. Tu ievērosi, ka īsti svētie, atgriežoties uz zemes, izrādīja lielu mulsumu. Kad viņus pieķēra šajos līdzsvara meklējumos, viņi sāka lūgt, lai glabā noslēpumu: “Tikai nevienam nestāstiet, ko redzējāt…” Viņiem bija mazliet kauns, vai saproti? Viņiem bija kauns par to, ka viņi ir Tēva lutināti bērni, ka ir dzēruši no svētlaimes kausa pirms citiem! Un par kādiem nopelniem? Ne par kādiem. Dēļ labvēlības. Šādas Dieva žēlastības…. Dvēseles pirmais instinkts ir no tām bēgt. Un var dažādos veidos saprast šos Bībeles vārdus: “Baisi ir krist dzīvā Dieva rokās!” Ak nē! Ne jau rokās – plaukstās, pie Viņa sirds, pie Jēzus sirds! Tu spēlē orķestrī savu mazo partiju, sit savu trīsstūri vai šķīvjus un pēkšņi tevi aicina kāpt uz podesta, iedod rokās Stradivāri vijoli un saka: “Vari sākt, manu zēn, es klausos!” Šausmas!… Bet nāc, apskati manu lūgšanu istabu, tikai pirms tam noslauki kājas, tur ir paklājs.

No mēbelēm es neko daudz nesaprotu, bet viņa guļamistaba man šķita grezna: masīva sarkankoka gulta, trīsdurvju skapis ar smalkiem kokgriezumiem, atzveltnes krēsli ar plīša apdari un milzīga izmēra bronzas Žanna d’Arka uz kamīna apmales. Taču tā nebija guļamistaba, ko Torsī priesteris gribēja man parādīt. Viņš mani ieveda citā, ļoti kailā telpā, kur bija tikai galds un lūgšanu soliņš. Pie sienas bija piekārta diezgan riebīga reprodukcija, līdzīga tām, kādas mēdz būt slimnīcu palātās un kur redzams apaļvaidzis Jēzus bērniņš gandrīz rozā krāsā starp ēzeli un vērsi.

– Paskaties uz šo bildi, – viņš teica. – Tā ir dāvana no manas krustmātes. Es varu atļauties nopirkt kaut ko labāku, mākslinieciskāku, bet man labāk patīk šī. Es to uzskatu par neglītu, pat diezgan dumju, tas mani nomierina. Mēs, manu draudziņ, mēs esam no Flandrijas, no lielo dzērāju zemes, no lielo ēdāju zemes, no bagātniekiem… Jūs, nabaga melnģīmīši no Bulonē, no savām kleķa būdiņām, jūs pat iztēloties nespējat, cik bagāta ir Flandrija, šīs tumšās augsnes! Nevajag no mums prasīt tādas daiļas runas, no kurām krīt ģībonī dievbijīgas dāmas, bet mums tomēr ir savs pulciņš mistiķu, manu zēn! Un ne jau diloņslimi mistiķi, nē. Dzīve mūs nebiedē. Labas, biezas, melnas asinis, kas pulsē deniņos arī tad, kad esam piedzērušies kadiķu šņabi vai kad ir uznākušas dusmas – īstās flāmu dusmas, kas gāž vērsi no kājām, – biezas, tumšas asinis ar spāņu zilo asiņu piedevu – tieši tik daudz, lai uzšķiltu uguni. Īsi sakot, tev ir savas problēmas, man ir manējās – tās noteikti nav vienas un tās pašas. Tev var gadīties sadumpoties, arī man tas ir gadījies un ne reizi vien, tici man. Ja es tev pastāstītu… Bet es tev pastāstīšu citu dienu, jo šobrīd tu, man rādās, esi pārāk vārgs, negribu piedzīvot tavu ģībienu. Atgriežoties pie mana Jēzus bērniņa, iedomājies, ka Poprangas draudzes priesteris, manā pusē, vienojoties ar ģenerālvikāru, īstu karstgalvi, nolēma mani aizsūtīt uz Svētā Sulpīcija semināru. Šis seminārs, pēc viņu domām, bija jauno garīdznieku militārā akadēmija, kā Sensīra vai Somūra, respektīvi kara skola. Un tad mana tēva kungam (piezīmēju: sākumā man likās, ka šis ir joks, taču izskatās, ka Torsī priesteris savu tēvu vienmēr pieminēja tikai šādi; vai tā būtu seno laiku paraža?), kuram pašam bija siens zābakos, vajadzēja parādīt godu diecēzei. Tikai, paklausies!… Kad es ieraudzīju to veco, nolupušo baraku, kas smirdēja pēc buljona taukiem, ak Dievs!… Un visus tos zēniņus, tik izstīdzējušus, nabaga velnēnus, ka pat, no priekšas skatoties, viņi izskatījās kā profilā… Bet tad tur, ar trim četriem labiem draugiem, ne vairāk, tur gan mēs tracinājām savus skolotājus, darījām visādas muļķības. Mēs bijām pirmie pie darba un pirmie pie zupas šķīvja, bet ārpus tā – dauzoņas, negantnieki. Vienu vakaru, kad visi jau gulēja, mēs uzkāpām uz jumta un sākām korī ņaudēt… tā, ka pamodinājām visu apkārtni. Noviču priekšnieks, nelaimīgais, meta krustus savas gultas priekšā, viņš domāja, ka visi reģiona kaķi salīduši uz Svētā Nama jumta, lai tur sūdzētos par savu grūto dzīvi. Idiotiska ākstība, es taču to nenoliedzu! Trimestra beigās šie kungi mani aizsūtīja mājās – un ar atzīmēm! Dūšīgs puisis, nav stulbs, labestīgs no dabas, bla bla bla. Īsi sakot, derīgs tikai govju ganīšanai. Es, kurš sapņoju kļūt par priesteri! Vai nu par priesteri, vai mirt! Sirds man asiņoja tā, ka labais Dievs pat pieļāva kārdinājumu pielikt sev roku – tieši tā. Mans tēva kungs bija krietns cilvēks. Viņš mani ratos aizveda pie bīskapa, ar mazu vēstulīti no vectantes, kas bija Vizitācijas māsu klostera priore Namūrā. Arī bīskaps bija krietns cilvēks. Viņš mani uzreiz pieņēma savā kabinetā. Es nokritu viņa priekšā pie ceļiem, izstāstīju, kāds ir mans kārdinājums, un nākamajā nedēļā viņš mani aizsūtīja uz savu galveno semināru – iestādījumu, kas nebija īpaši laika gara augstumos, taču cienījams. Bet vienalga! Varu apzvērēt, ka es redzēju nāvi tiešā tuvumā, un kādu nāvi! No tās dienas es apņēmos labi uzvesties un izlikties par muļķi. Kā saka militāristi: ārpus dienesta nekādu sarežģījumu. Mans Jēzus bērniņš ir pārāk jauniņš, lai interesētos par mūziku vai literatūru. Un viņš pat sarauktu pieri, redzot cilvēkus, kuri apmierinās tikai ar acu bolīšanu tā vietā, lai pienestu svaigus salmus vērsim vai izsukātu ēzeli.

Viņš aiz pleciem mani izstūma no istabas, un viens viņa milzīgās plaukstas draudzīgs uzsitiens mani gandrīz nogrūda uz ceļiem. Tad mēs kopā izdzērām glāzi kadiķu šņabja. Un tad pēkšņi viņš man ieskatījās tieši acīs, ar pilnu pārliecību un kā pavēlot. Tai brīdī viņš bija pārvērties par citu vīru – tādu, kurš nevienam neatskaitās, par kungu.

– Mūki paliek mūki, – viņš teica, – es neesmu mūks. Es arī neesmu mūku priekšnieks. Man ir ganāmpulks, īsts ganāmpulks. Es nevaru dejot Derības šķirsta priekšā ar savu ganāmpulku – parastiem lopiņiem –, jo kā tas izskatītos, pasaki? Lopiņi – ne pārāk labi, ne pārāk slikti, vērši, ēzeļi, nastu nesēji un arkla vilcēji. Un man ir arī āži. Ko es darīšu ar saviem āžiem? Tos nevar ne nokaut, ne pārdot. Abatam ar mitru galvā atliek tikai dot norādījumus klostera vārtu sargam. Ja ir pielaista kļūda, viņš no āžiem tiek vaļā ar vienu rokas mājienu. Bet es to nevaru. Tādiem kā man ir jātiek galā ar visu, arī ar āžiem. Vienalga, āži vai jēri – saimnieks grib, lai mēs katru dzīvnieku nododam atpakaļ labā stāvoklī. Un neieņem galvā, ka tev vajag apturēt āža smirdēšanu, tu tikai veltīgi iztērēsi laiku un iedzīsi sevi izmisumā. Vecie kolēģi mani uzskata par optimistu, par “trako abatu”, bet jaunie, kas ir tava kaluma, domā, ka esmu pūķis baisulis, ka es esmu pārāk skarbs pret cilvēkiem, pārāk kareivīgs, nepielūdzams. Kā vieni, tā otri tur ļaunu prātu, ka man, atšķirībā no pārējiem, nav mana mazā “reformu plāna” vai ka es to nelieku lietā. “Tradīcija!” burkšķ veči. “Evolūcija!” dzied jaunie. Bet es domāju, ka cilvēks paliek cilvēks, ka viņš nav vairāk vērts, kā bija pagānu laikos. Jautājums nav par to, cik viņš ir vērts, bet gan par to, kurš pār viņu valda. O! Ja vien būtu ļāvuši to darīt Baznīcas vīriem! Ievēro, ka es neko neatņemu konditoriem viduslaikos: ļaudis 13. gadsimtā netika uzskatīti par maziem svētajiem, un, lai gan mūki bija mazāk dumji nekā šodien, viņi dzēra vairāk, pretējo nav iespējams aizstāvēt.

Bet mēs tieši tobrīd dibinājām impēriju, manu zēn, impēriju, salīdzinājumā ar kuru pat cēzaru impērija būtu bijusi tikai sūda vērta – mēs dibinājām mieru, Romas mieru, īsto mieru. Kristiešu tauta – lūk, ko mēs kopīgi būtu izveidojuši! Kristiešu tauta nav svētuļu tauta. Baznīcai ir stipri nervi, tā nebaidās no grēka, gluži otrādi. Viņa skatās tam sejā, mierīgi, un, sekojot Mūsu Kunga piemēram, pat pieņem un uzliek to sev. Ja labs strādnieks kārtīgi nostrādā visas sešas nedēļas dienas, sestdienas vakarā viņam var ļaut uzdzīvot. Definēšu tev kristiešu tautu ar tās pretstatu. Pretstats kristīgai tautai ir bēdīga tauta, veču tauta. Tu man teiksi, ka šī definīcija nav pārāk teoloģiska. Lai būtu. Bet ar to pietiek, lai liktu aizdomāties tiem kungiem, kas žāvājas svētdienas misē. Protams, ka viņi žāvājas! Mēs taču negribētu, lai Baznīca vienā nabaga pusstundiņā pa nedēļu spētu viņiem iemācīt prieku! Un pat ja viņi zinātu Tridentas koncila katehismu no galvas, tas diez vai viņus padarītu priecīgākus.

Kāpēc mūsu agrīnās bērnības laiks šķiet tik salds, tik gaišs? Bērnam ir tādas pašas bēdas kā visiem pārējiem, un viņš, maziņš būdams, taču ir vēl neapbruņotāks pret sāpēm, pret slimībām. Tieši bērnībai un galējām vecumdienām vajadzētu būt diviem lielākajiem cilvēka pārbaudījumiem. Bet tieši no savas bezpalīdzības sajūtas bērns pazemīgi smeļas savu prieku. Viņš paļaujas uz savu māti, vai saproti? Tagadne, pagātne, nākotne, visa viņa dzīve, dzīve kā tāda ir ietverta vienā skatienā, un šis skatiens ir smaids. Ja mums, dārgais draugs, to būtu ļāvuši, tad Baznīca cilvēkiem būtu sniegusi šo suverēno drošību. Ņem vērā, ka katram tik un tā būtu palikusi sava daļa nepatikšanu. Bads, slāpes, nabadzība, greizsirdība – mēs nekad nebūsim tik spēcīgi, lai pievārētu velnu, pat neceri uz to! Bet tad cilvēks būtu zinājis, ka viņš ir Dieva dēls – lūk, tas ir brīnums! Viņš būtu dzīvojis un viņš būtu miris ar šo ideju savā paurī – un nevis ar ideju, kas tikai izlasīta kādā grāmatā, nē. Jo, pateicoties mums, tā būtu iedvesmojusi tikumus, paražas, izklaides, baudas un pat pašas zemākās vajadzības. Un tā nebūtu traucējusi strādniekam rakt zemi, zinātniekam pētīt viņa logaritma tabulu vai inženierim būvēt rotaļlietas pieaugušajiem. Mēs tikai būtu atcēluši, mēs tikai būtu izrāvuši no Ādama sirds viņa vientulības sajūtu. Pagāni ar savu dievu panteonu nemaz nebija tik muļķīgi; viņiem galu galā izdevās nabaga pasaulei radīt ilūziju, ka ir iespējama kaut kāda aptuvena saprašanās ar neredzamo.

Bet tagad visa šī lieta nav pat vienas naglas vērta. Ārpus Baznīcas tauta vienmēr būs un paliks bastardu tauta, pamesto bērnu tauta. Pats par sevi saprotams, vēl viņiem ir cerība, ka viņus atzīs Sātans. Taču nē! Viņi gaidīs un nesagaidīs savus mazos melnos Ziemassvētkus! Gaidīs un nesagaidīs dāvanas zem eglītes! Velnam jau tagad ir apnicis tur likt visādus jaunos aparātus, kas, tikko kā izgudroti, jau ir izgājuši no modes, un tagad viņš tur noliek tikai mazu paciņu ar kokaīnu, heroīnu, morfiju, kaut kādu sūda pulveri, kas viņam nemaksā dārgi. Nabaga puiši! Viņi būs izsmēluši un izdeldējuši visu, pat grēku. Ne visi māk izklaidēties. Sīkākā lellīte par četriem sū iepriecina bērnu visa gada garumā, bet vecis žāvāsies, redzot rotaļlietu par piecsimt frankiem. Jo viņš ir pazaudējis bērnības garu. Dievs lika Baznīcai uzturēt pasaulē tieši šo bērnības garu, šo atjautību, šo svaigumu. Pagānisms nebija dabas ienaidnieks, taču tikai kristietība dabu paaugstina, pilnīgo, apgaro, paceļ cilvēka augstumā, cilvēka sapņa augstumā. Es gribētu nogrābt vienu no šiem pārgudreļiem, kuri mani uzskata par tumsoņu, es viņam teiktu: “Tā nav mana vaina, ka es staigāju kaprača tērpā. Galu galā pāvests ģērbjas baltā, kardināli – sarkanā. Man būtu tiesības staigāt, sapucētam kā Sābas ķēniņienei, jo es nesu prieku. Es jums šo prieku dotu par velti, ja vien jūs man lūgtu. Baznīca dala prieku, visu to prieku, kas ir atlicis šajā skumjajā pasaulē. Visu, ko jūs esat darījuši pret viņu, jūs esat darījuši pret prieku. Vai es jums traucēju rēķināt precesiju vai šķelt atomus? Bet kāda no tā būtu jēga, ja jūs spētu pat sintezēt dzīvību, ja dzīvībai jums vairs nav jēgas? Jums atliks vien nošauties savu mēģeņu priekšā. Sintezējiet dzīvību, cik vien gribat! Jūsu radītais nāves tēls pamazām saindē šiem nelaimīgajiem prātu, tas to aptumšo un izsūc dzīvības sulu no viņu pēdējām baudām. Un tas tā turpināsies, kamēr vien jūsu industrija un kapitāls ļaus pasauli pataisīt par gadatirgu, ar visiem šiem mehānismiem, kas griežas reibinošā ātrumā, ar vara trumuļu dārdiem un uguņošanu. Bet sagaidiet, sagaidiet pirmās piecpadsmit klusuma minūtes! Tad viņi izdzirdēs balsi – nevis to, kuru noraidīja un kura klusi teica: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”, – bet to, kas kāpj augšup no bezdibeņa: “Es esmu uz mūžu aizvērtas durvis, es esmu strupceļš, meli un pazušana.””

Pēdējos vārdus viņš izteica tik drūmā balsī, ka es droši vien nobālēju vai drīzāk nodzeltēju, kas diemžēl jau vairākus mēnešus ir mans nobālēšanas veids, jo viņš man ielēja otru glāzi kadiķu šņabja, un tad mēs runājām par kaut ko citu. Viņa dzīvesprieks man nešķita ne viltots, ne uzspēlēts, jo liekas, ka tāds viņš bija no dabas, viņa dvēsele bija priecīga. Taču viņa skatienam neizdevās tūlītēji pieskaņoties dvēselei. Kad es devos prom un pirms tam palocījos, viņš ar īkšķi man uz pieres uzzīmēja mazu krustiņu un iebāza man kabatā simt franku banknoti:

– Varu derēt, ka tev pie dvēseles nav ne sū, sākums vienmēr ir grūts, tu man atdosi, kad varēsi. Tinies prom no šejienes un nekad par mums abiem nestāsti stulbeņiem.

***

“Pienest svaigus salmus vērsim, izsukāt ēzeli” – šie vārdi man šorīt atgriezās prātā, kamēr mizoju kartupeļus zupai. Deputāts man pienāca no mugurpuses, un es strauji piecēlos no krēsla, nepaspēdams nokratīt mizas; es sajutos smieklīgi. Starp citu, viņš man atnesa labas ziņas: pašvaldība bija piekritusi, ka man tiek izrakta aka. Tas man ietaupīs divdesmit sū nedēļā, kurus es dodu mazajam ministrantam, lai atnes ūdeni no pumpja. Bet es būtu gribējis ar deputātu parunāt par viņa kabarē. Viņš tagad piedāvā katru ceturtdienu un svētdienu tur rīkot balles. Ceturtdienas balli viņš sauc par “ģimenes balli” un saaicina pat mazās meitenes, kuras strādā fabrikā un ar kurām puiši izklaidējas, dzirdot viņas ar alkoholu.

Bet es neuzdrošinājos. Viņš ir paradis uz mani skatīties ar smaidu, kas visā visumā ir labvēlīgs, bet mani iedrošina ar viņu runāt tā, it kā jebkam, ko es varētu pateikt, nebūtu pilnīgi nekādas nozīmes. Turklāt būtu piedienīgāk viņu apciemot mājās. Man pat ir iegansts to darīt, jo viņa sieva ir smagi slima un nedēļām ilgi nav iznākusi no savas istabas. Viņu uzskata par krietnu sievieti, un savulaik, kā stāsta, viņa pat diezgan regulāri nāca uz baznīcu.

… “Pienest svaigus salmus vērsim, izsukāt ēzeli.” Lai būtu! Bet paši vienkāršie darbi nebūt nav paši vieglākie, gluži otrādi. Dzīvniekiem ir maz vajadzību, un tās vienmēr ir vienas un tās pašas – taču cilvēkiem! Bieži mēdz runāt par “lauku cilvēku vienkāršību”. Pats būdams zemnieku dēls, es drīzāk domāju, ka “lauku cilvēki” ir briesmīgi sarežģīti. Bētinā, manas pirmās kalpošanas laikā, jaunie strādnieki, kas piederēja pie mūsu draudzes, līdzko ledus bija salauzts, mani apstulbināja ar savām sirds kratīšanām; viņi nemitīgi centās sevi definēt; varēja just, kā viņus burtiski pārpludina līdzjūtība pret sevi. Zemnieks reti sevi mīl, un, kad viņš izrāda vienaldzību pret cilvēku, kurš viņu mīl un kuram šī vienaldzība šķiet tik cietsirdīga, tas nav tāpēc, ka viņš šaubītos par šīm jūtām; drīzāk viņš tās nicina. Viņš arī īpaši necenšas laboties. Taču ir arī redzams, ka viņš nelolo ilūzijas par saviem trūkumiem vai netikumiem, kurus visu mūžu pacietīgi panes, kurus jau sākumā ir novērtējis kā nelabojamus un tāpēc rūpējas tikai par to, lai pret šiem nederīgajiem un dārgajiem mājlopiem izturētos ar cieņu un pabarotu pēc iespējas lētāk. Un, tā kā gadās, ka šajās vienmēr slepenajās un klusajās zemnieku dzīvēs briesmoņu apetīte aug augumā, cilvēks vecumā tik tikko spēj pats sevi izturēt; jebkāda līdzjūtība viņu tikai nokaitina, jo viņš līdzjūtīgo tur aizdomās par tādu kā sadarbošanos ar šo iekšējo ienaidnieku, kurš pamazām aprij viņa spēkus, viņa darbu, viņa īpašumu. Ko mēs varam teikt šiem nelaimīgajiem? Gadās sastapt uz nāves gultas guļošus vecus riebekļus, kuru alkatība nav bijusi nekas cits kā vien rūgta atriebība, brīvprātīgi sev piespriests sods, kas gadiem ilgi izciests ar nepielūdzamu stingrību. Un līdz pat agonijas mirklim jebkādi ciešanās izteiktie vārdi vēl joprojām liecina par tādu naidu pret sevi, kādam, iespējams, nav piedošanas.

***

Man šķiet, ka cilvēki nepareizi saprot manu pirms divām nedēļām pieņemto lēmumu iztikt bez apkopējas. Lietu īpaši sarežģī tas, ka apkopējas vīrs, Pegrio kungs, tikko ir pieņemts darbā pilī par mežsargu. Vakar Senvāstā viņš pat nodeva zvērestu. Un es savā muļķībā domāju, ka visu labi esmu nokārtojis, nopērkot viņam nelielu vīna muciņu! Šajā pirkumā es iztērēju tantes Filomēnas iedotos divsimt frankus un bez kādas jēgas, jo izrādās, ka Pegrio kungs vairs nebrauc uz savu māju Bordo, kur viņš tomēr šo vīnu lika nogādāt. Sagaidu, ka viņa pēcteci ļoti iepriecinās mana nelielā dāvana. Cik muļķīgi!

***

Jā, cik muļķīgi! Es cerēju, ka šī dienasgrāmata palīdzēs man koncentrēt domas, kas vienmēr izplūst pat tajos retajos brīžos, kad man ir laiks padomāt. Manā prātā tai vajadzēja būt sarunai starp Dievu un mani, lūgšanas turpinājumam, veidam, kā pārvarēt litānijas grūtības, kas joprojām man nereti šķiet nepārvaramas – iespējams, sāpīgo vēdera krampju dēļ. Bet, lūk, šī dienasgrāmata atklāj, cik milzīgu un nesamērīgu vietu manā nabaga dzīvē ieņem tūkstoši ikdienas sīkumu, par kuriem senāk domāju, ka esmu no tiem atbrīvots. Zinu, ka Mūsu Kungs dala ar mums mūsu grūtības, pat ja tās ir nenozīmīgas, un ka Viņš neko nenicina. Bet kādēļ pierakstīt uz papīra to, ko man vajadzētu censties aizmirst? Ļaunākais ir tas, ka šī atvēršanās man ir tik salda un patīkama, ka jau tam vien vajadzētu mani darīt piesardzīgu. Skribelējot lampas gaismā šīs lappuses, kuras neviens nekad nelasīs, es sajūtu kādu neredzamu klātbūtni, kas noteikti nav Dievs – tas drīzāk līdzinās draugam, kas radīts pēc mana tēla un līdzības, taču atšķirīgs no manis, cita veida būtne… Vakar vakarā šī klātbūtne pēkšņi kļuva tik labi sajūtama, ka pieķēru sevi paliecam galvu nez kāda iedomāta klausītāja virzienā ar spēju vēlmi raudāt, par kuru man bija kauns.

Būtu labāk šo eksperimentu novest līdz galam – proti, turpināt vismaz dažas nedēļas. Es arī mēģināšu pierakstīt visu, kas vien iešaujas prātā, neizdarot nekādas izvēles (man vēl aizvien gadās apdomāt, kādu epitetu izvēlēšos, un labot uzrakstīto), tad iegrūdīšu papīrus atvilktnē un nedaudz vēlāk ar skaidru galvu tos vēlreiz pārlasīšu.