Romāna pirmo un otro daļas lasiet šeit: https://telos.lv/lauku-priestera-dienasgramata-1 un https://telos.lv/lauku-priestera-dienasgramata-2

II

Šorīt pēc Svētās Mises man bija gara saruna ar Luīzes jaunkundzi. Līdz šim es viņu darba dienu dievkalpojumos biju redzējis reti. Viņas guvernantes amats pilī mums abiem liek izturēties ļoti atturīgi. Grāfiene par viņu ir ārkārtīgi augstās domās. Stāsta, ka Luīzes jaunkundze bija cerējusi kļūt par mūķeni svētās Klāras klosterī, bet tā vietā sevi veltījusi kādai vecai sievietei invalīdei, kura nomira tikai pagājušajā gadā. Abi mazie zēni viņu dievina. Diemžēl vecākā meita, Šantālas jaunkundze, neizrāda viņai nekādas simpātijas un, šķiet, pat gūst baudu, viņu pazemojot un izturoties kā pret kalponi. Varbūt šī ir tikai bērnišķīga muļķošanās, bet tā uzliek nežēlīgu nastu viņas pacietībai. Grāfiene man stāstīja, ka viņa esot no ļoti labas ģimenes un ieguvusi augstāko izglītību.

Pilī, kā esmu nopratis, neviens neiebilst, ka es iztieku bez palīdzes. Tomēr viņiem labpatiktu, ja es reizi vai divas nedēļā apmaksātu apkopēju, kaut vai tikai principa pēc. Pats par sevi saprotams, tas ir principa jautājums. Es dzīvoju ļoti komfortablā mācītājmuižā – šī novada skaistākajā mājā uzreiz pēc grāfa pils un es grasos pats mazgāt savu veļu! Ja es tā darītu, izskatītos, ka to daru tīšām.

Varbūt man nemaz nav tiesību izcelties starp saviem kolēģiem, kuru materiālais stāvoklis nav labāks par manējo, bet kuri labāk māk izmantot savus pieticīgos līdzekļus. Es patiešām uzskatu, ka nav svarīgi, vai esmu bagāts vai nabags, es tikai gribētu, lai mūsu priekšniecība to izlemj reizi par visām reizēm. Šis buržuāziskās apmierinātības ietvars, kurā mūs spiež dzīvot, tik slikti atbilst mūsu nožēlojamajam stāvoklim… Galējai nabadzībai nav grūti saglabāt pašcieņu. Bet kādēļ uzturēt spēkā šķitumu? Kādēļ mūs pārvērst par ubagiem?

Es cerēju uz zināmu mierinājumu no bērnu katehēzes mācīšanas un no privātas sagatavošanas Svētajai Komūnijai saskaņā ar svētā pāvesta Pija X vēlmēm. Vēl šodien, kad dzirdu bērnu balsu čalas kapos un visu šo mazo, apkalto tupeļu klaudzoņu uz sliekšņa, man šķiet, ka mana sirds noslīks maiguma uzplūdos. Sinite parvulos, laidiet bērniņus pie manis… Tajā bērnišķīgajā valodā, kurā tik viegli atrodu vārdus, es sapņoju viņiem pateikt visu, ko man vajadzētu paturēt pie sevis, – visu, ko es nevaru teikt no kanceles, kur mani tik ļoti piekodināja būt piesardzīgam. Bet, protams, ka es nebūtu pārspīlējis! Katrā ziņā es biju ļoti lepns, ka varu ar viņiem runāt par kaut ko citu, nevis par dažādu grupējumu problēmām, par pilsoniskajām tiesībām vai arī par šīm šausmīgajām “reālās dzīves” mācībām, kas patiesībā nav nekas cits, kā vien “reālās dzīves” mācības. Cilvēks “reālās dzīves” skolas solā! Un ar viņiem es biju brīvs no tām gandrīz vai slimīgajām bailēm, kuras laikam izjūt katrs jaunais priesteris, kad viņam pār lūpām grasās plūst noteikti vārdi vai tēli, – bailēm no izsmiekla, no divdomības, kas pārtrauc garīgo iedvesmu un liek mums turēties pie sausām doktrinālām pamācībām, izteiktām tik nodrāztās un tomēr tik drošās frāzēs, ka tās nevienu nešokē, bet savas aptuvenības un garlaicības dēļ vismaz pasargā no ironiskiem komentāriem. Klausoties mūsos, pārāk bieži varētu likties, ka mēs sludinām spirituālistu Dievu, Augstāko būtni, es pat nezinu ko, katrā ziņā neko līdzīgu šim Kungam, kuru esam iemācījušies pazīt kā dzīvu un brīnišķīgu draugu, kurš cieš mūsu bēdās, priecājas mūsu priekos, kurš būs ar mums pirmsnāves agonijā un kurš mūs sagaidīs, apskaus un piespiedīs pie savas sirds.

Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem. Bet meitenes man bija devušas zināmu cerību, īpaši Serafita Dimušela. Viņa bija labākā katehēzes skolniece – priecīga, kārtīga, ar mazliet izaicinošu, lai arī nesamaitātu skatienu. Maz pamazām es biju sācis viņu izcelt starp mazāk uzmanīgajām klasesbiedrenēm, es viņai bieži uzdevu jautājumus, un brīžiem izskatījās, it kā es stāstītu tieši viņai. Pagājušajā nedēļā, kad es viņai sakristejā ieliku kārtējo labo atzīmi – tas bija skaists tēls –, es nedomājot uzliku abas rokas viņai uz pleciem un jautāju: “Vai tu ar nepacietību gaidi, kad pieņemsi Kristu? Vai gaidīšana šķiet ilga?”  “Nē,” viņa atbildēja, “kāpēc? Kad tas notiks, tad arī notiks.” Es biju pārsteigts, bet ne īpaši satriekts, jo pazīstu bērnu nejaucību. Es turpināju: “Tu taču visu saproti, vai ne? Tu tik labi manī klausies!” Tad viņas mazā sejiņa sastinga un viņa, cieši manī skatīdamās, atbildēja: “Tas tāpēc, ka jums ir tik skaistas acis.” Es, protams, neko neizrādīju. Mēs kopā izgājām no sakristejas, un visas viņas biedrenes, kas ārā sačukstējās, pēkšņi apklusa un tad sāka smieties pilnā kaklā. Acīmredzami viņas šo lietu savā starpā bija pārrunājušas.

Kopš tā laika esmu centies nemainīt savu attieksmi, jo negribu, lai izskatās, it kā es iesaistītos viņu spēlē. Bet nabaga maziņā, bez šaubām, citu iedrošināta, man staigā pakaļ ar viltīgu un kaitinošu sejas izteiksmi, viņa ieņem pozas kā īsta sieviete un paceļ svārkus, lai sasietu lenti, kas viņai kalpo par zeķturi. Ak mans Dievs! Bērni paliek bērni, bet no kurienes ceļas šo meiteņu naidīgums? Ko es viņām esmu nodarījis?

Mūki cieš dvēseļu labā. Bet mēs, priesteri, ciešam caur tām. Šī doma, kas man vakar vakarā ienāca prātā, palika ar mani visu nakti, kā eņģelis.

***

Šodien aprit trīs mēneši, kopš mani iecēla Ambrikūras draudzē. Jau trīs! No rīta centīgi lūdzos par savu draudzi, savu nabaga draudzi – varbūt manu pirmo un pēdējo, jo es vēlos, kaut varētu šeit nomirt. Mana draudze! Tas ir vārds, kuru nevar izrunāt bez emocijām – vēl vairāk! bez mīlestības uzplūdiem. Un tomēr tas manī vēl joprojām izsauc tikai juceklīgas domas. Es zinu, ka viņa patiešām eksistē, ka mēs piederam viens otram uz mūžu, jo viņa ir dzīva neiznīcināmās Baznīcas šūniņa, nevis administratīva fikcija. Bet es gribētu, lai žēlīgais Kungs atver man acis un ausis, lai es spētu redzēt viņas vaigu un dzirdēt viņas balsi. Vai tas ir pārāk daudz prasīts? Redzēt manas draudzes seju! Viņas skatienu! Tam jābūt maigam, skumjam, pacietīgam skatienam, un es iedomājos, ka tas mazliet līdzinās manējam, kad es pārstāju cīnīties un ļaujos, lai mani aiznes tā lielā neredzamā upe, kas mūs visus, dzīvos un mirušos, kopā sajauktus, nes pretī dziļajai Mūžībai. Vai šis skatiens varētu būt pašas kristietības, visu draudžu vai varbūt pat… nabaga cilvēces skatiens? Tas skatiens, kuru Dievs uztvēra no sava krusta augstumiem. Piedodiet viņiem, jo viņi nezina, ko dara…

(Man bija doma izmantot šo fragmentu ar dažiem pielāgojumiem svētdienas sprediķim. Taču draudzes skatiens izsauca smaidus, un es uz mirkli apstājos teikuma vidū ar sajūtu – diemžēl tiešām nepārprotamu! –, ka es spēlēju komēdiju. Dievs mans liecinieks, es to biju domājis no sirds! Bet tēlos, kas mūs ir pārāk aizkustinājuši, vienmēr ir kaut kas duļķains. Esmu pārliecināts, ka Torsī draudzes priesteris man būtu izteicis pārmetumus. Pēc Mises grāfs savā smieklīgajā, mazliet aizsmakušajā balsī man teica: “Jums tur gan bija domu lidojums!” Es būtu varējis no kauna ielīst zemē.)

***

Luīzes jaunkundze man ir nodevusi ielūgumu nākamajā otrdienā pusdienot pilī. Šantālas jaunkundzes klātbūtne man lika sajusties nedaudz neērti, bet es tomēr grasījos atteikt, taču tad Luīzes jaunkundze ar diskrētu mājienu aicināja mani piekrist.

Apkopēja otrdien atgriezīsies prezbitērijā. Grāfienes kundze būs tik laipna, ka reizi nedēļā samaksās viņai par vienas dienas darbu. Man bija tāds kauns par savas veļas stāvokli, ka šorīt aizdrāzos līdz Senvāstai, lai nopirktu trīs kreklus, kā arī apakšbikses un kabatlakatiņus; īsi sakot, ar tiem simts frankiem, ko man iedeva Torsī draudzes priesteris, tik tikko pietika, lai segtu šos milzīgos izdevumus. Turklāt man ir jānodrošina pusdienas, un strādājošai sievietei ir vajadzīgs kārtīgs ēdiens. Par laimi, man noderēs mans bordo vīns. Vakar to iepildīju pudelēs. Tas šķita mazliet duļķains, bet labi smaržoja.

Dienas rit un rit… Cik tās ir tukšas! Man joprojām izdodas izpildīt ikdienas uzdevumus, bet es turpinu atlikt uz rītdienu to nelielo programmu, ko esmu sev sastādījis. Acīmredzami man trūkst metodes. Un cik daudz laika es pavadu ceļā! Tuvākais punkts ir krietnu trīs kilometru attālumā, nākamais – piecu. Velosipēds nav īpaši noderīgs, jo es nespēju uzbraukt kalnā, jo īpaši tukšā dūšā, bez briesmīgām vēdersāpēm. Šī draudze uz kartes izskatās tik maza… Kad iedomājos par to, ka divdesmit vai trīsdesmit bērnu lielu klasi, kur visi ir viena vecuma un līdzīgas izcelsmes, un pakļauti vienai un tai pašai disciplīnai, vienam mācību kursam, skolotājs sāk iepazīt tikai otrajā semestrī – ja paveicas!… Tad man šķiet, ka mana dzīve, viss mans dzīvības spēks iztek smiltīs.  

Luīzes jaunkundze tagad katru dienu apmeklē Svēto Misi. Taču viņa parādās un pazūd tik ātri, ka dažkārt es nemaz nepamanu viņas klātbūtni. Bez viņas baznīca būtu tukša.

Vakar es satiku Serafitu Dimušela kunga sabiedrībā. Šīs mazās meitenes seja ar katru dienu aizvien vairāk nocietinās; savulaik tā bija tik kustīga, tik mainīga, taču tagad es tajā saskatu zināmu stingumu un bardzību, kas krietni pārsniedz viņas vecumu. Kamēr es ar viņu runāju, viņa mani vēroja ar tik nepatīkamu uzmanību, ka es nevarēju nenosarkt. Varbūt man vajadzētu parunāt ar viņas vecākiem… Bet par ko?  

Uz papīra lapiņas, kuru es šorīt atradu, droši vien tīši atstātu kādā no katehismiem, neveikla roka bija uzzīmējusi maziņu dāmīti ar šādu parakstu: “Priestera kunga mīlulīte.” Tā kā grāmatas es vienmēr dalu kā pagadās, ir bezjēdzīgi mēģināt atrast šī joka autoru.

Lai cik bieži es sev atkārtotu, ka šāda veida problēmas ir ikdienišķa parādība arī pašās labākajās izglītības iestādēs, tas mani nomierina tikai pa pusei. Skolotājs vienmēr var izkratīt sirdi iestādes direktoram, sarunāt tikšanos. Taču šeit…

“Ciest caur dvēselēm,” visu nakti es atkārtoju šo mierinošo frāzi. Taču Eņģelis neatgriezās.

***

Vakar ieradās Pegrio kundze. Viņa šķita tik neapmierināta ar grāfienes kundzes noteikto atalgojumu, ka es uzskatīju par nepieciešamu pielikt piecus frankus no savas kabatas. Liekas, ka vīnu esmu iepildījis pudelēs daudz par agru, bez nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem, tāpēc esmu to sabojājis. Atradu pudeli virtuvē, tik tikko iesāktu.

Šai sievietei, izskatās, ir smags raksturs un viņa ir gražīga. Bet man ir jābūt godīgam: es dodu neveikli un ar tik smieklīgu mulsumu, kas tas cilvēkiem liek justies neērti. Tāpēc reti rodas iespaids, ka es kādu iepriecinu, – droši vien tāpēc, ka pārāk stipri to vēlos. Cilvēki domā, ka es dodu nelabprāt.

Otrdien bija tikšanās Hēbiternes priestera namā, kur notika ikmēneša lekcija. Abata Tomā, vēstures zinātņu absolventa, pieteiktā tēma: “Reformācija, tās pirmsākumi un cēloņi”. Baznīcas stāvoklis sešpadsmitajā gadsimtā tiešām liek nodrebēt. Kamēr lektors turpināja savu neizbēgami nedaudz monotono stāstījumu, es vēroju klausītāju sejas, neredzot tajās neko citu kā vien pieklājīgas zinātkāres izpausmi, it kā mēs te būtu sapulcējušies, lai noklausītos priekšlasījumu par kādu lappusi faraonu vēsturē. Šāda acīmredzama vienaldzība mani savulaik būtu novedusi izmisumā. Taču tagad es uzskatu, ka tā liecina par dziļu ticību – un varbūt arī par lielu neapzinātu lepnību. Neviens no šiem cilvēkiem neticētu, ka Baznīca ir apdraudēta, lai kāds arī būtu iemesls. Un, protams, mana paļāvība nav mazāka – bet tā, iespējams, ir cita veida paļāvība. Šo priesteru pašpārliecinātība mani biedē.

(Man ir mazliet žēl, ka uzrakstīju vārdu “lepnība”, bet nevaru to nodzēst, jo nespēju iedomāties citu, kas labāk atbilstu tik cilvēciskai, tik konkrētai sajūtai. Galu galā Baznīca nav ideāls, kas būtu jārealizē, Baznīca pastāv, un viņi tajā ir iekšā.)

Sanāksmes noslēgumā es atļāvos kautrīgi atsaukties uz programmu, ko biju sev sastādījis. Taču pusi no saviem punktiem jau biju izsvītrojis. Man nebija grūti pašam sev pierādīt, ka pat daļējai programmas izpildei būtu nepieciešamas četrdesmit astoņu stundu garas dienas un spēja citus ietekmēt ar savu personību, kādas man nebūt nav un, iespējams, arī nekad nebūs. Laimīgā kārtā uzmanība novērsās no manis un tika pievērsta Lumbras draudzes priesterim, kurš teicamā līmenī iztirzāja jautājumu par lauku krājkasēm un lauksaimniecības kooperatīviem, jo bija šajā tēmā lietpratējs.

Mājās es atgriezos diezgan skumji, lietū. No nelielās izdzertā vīna devas man uznāca briesmīgas vēdersāpes. Nav iespējams noliegt, ka es kopš rudens esmu ļoti novājējis un droši vien pakāpeniski esmu sācis izskatīties tik slikti, ka man aiztaupa jebkādus komentārus par veselības stāvokli. Kas notiks, ja man vairs nemaz nebūs spēka? Lai kā es censtos, man ir grūti noticēt, ka Dievs mani patiešām izmantos – visā pilnībā izmantos –, tā, kā Viņš izmanto citus. Ar katru dienu mani arvien vairāk pārsteidz mana neziņa par pašām elementārākajām praktiskās dzīves detaļām, kuras, šķiet, zina visi, kaut arī nekad nav mācījušies, gluži kā intuitīvi. Protams, es neesmu dumjāks par pārējiem un, ja neatkāpjos no viegli iegaumējamām formulām, varu pat radīt ilūziju, ka esmu sapratis. Taču šie vārdi, kuriem citu prātos ir precīza nozīme, man tik tikko atšķiras cits no cita, tā ka reizēm es tos lietoju nejauši – kā slikts spēlmanis, kurš riskē ar kārti. Diskusijas laikā par lauku krājkasēm es sajutos kā bērns, kas iemaldījies pieaugušo sarunā.

Iespējams, ka mani kolēģi nebija daudz zinošāki, par spīti bukletiem, ar kuriem mūs apber. Taču es biju pārsteigts, cik ātri viņi sajutās omulīgi, tiklīdz sāka runāt par šādiem jautājumiem. Gandrīz visi ir nabadzīgi un ar to vīrišķīgi samierinās. Tomēr jebkādas ar naudu saistītas lietas viņus savādā veidā fascinē. Kad piemin naudu, viņu sejas uzreiz kļūst nopietnas, pārliecinātas, un tas mani atbaida, liek apklust un gandrīz vai izrādīt cieņu.

Baidos, ka nekad nekļūšu praktisks, pieredze mani neizmācīs. Pavirša vērotāja acīs es gandrīz neatšķiros no saviem kolēģiem, es esmu tāds pats zemnieks kā viņi. Bet es nāku no ļoti nabadzīgu ļaužu dzimtas, no algotņiem, melnstrādniekiem un kūtsmeitām, mums trūkst īpašuma izpratnes, mēs to gadsimtu gaitā noteikti esam pazaudējuši. Šajā aspektā mans tēvs līdzinājās manam vectēvam. Tas savukārt līdzinājās savam tēvam, kurš nomira no bada 1854. gada briesmīgajā ziemā. Divdesmit sū monēta viņiem spieda kabatu, un viņi tūlīt skrēja meklēt biedru, ar kuru to nodzert. Mana semināra biedri nekļūdījās: mamma varēja atnākt uzcirtusies savos labākajos svārkos, smukākajā aubītē, viņai tik un tā piemita tas zemīgais, šaudīgais skatiens, tas trūcīgu ļaužu samocītais smaids, kas raksturīgs nabadzīgām sievietēm, kuras audzina citu cilvēku bērnus. Un ja vēl vienīgais, kas man trūka, būtu īpašuma izpratne! Bet es baidos, ka tikpat lielā mērā, kādā nemāku būt par īpašnieku, es nemāku arī būt par pavēlnieku. Un tas jau ir daudz nopietnāk.

Bet vienalga! Gadās, ka viduvēji, vāji apdāvināti skolēni sasniedz virsotnes. Protams, viņi nekad tur neuzspīd. Man nav ambīciju pārveidot savu dabu, es varu tikai pārvarēt nepatiku, tas ir viss. Ja mans pirmais pienākums ir rūpēties par dvēselēm, es nevaru palikt vienaldzīgs pret raizēm, lielākoties pamatotām, kas spēlē tik lielu lomu manu draudzes locekļu dzīvē. Mūsu skolas skolotājs – lai gan viņš ir parīzietis – lasa daudzas lekcijas par augsnes atjaunošanu un mēslošanas līdzekļiem. Es grasos pienācīgi iedziļināties visos šajos jautājumos.

Tāpat kā lielākajai daļai manu kolēģu, man būs jānodarbojas arī ar sporta biedrības dibināšanu. Mūsu jaunieši aizraujas ar futbolu, boksu un Tour de France. Vai es viņiem atteikšu prieku par to aprunāties tikai tāpēc, ka šāda veida izklaides – protams, pilnībā leģitīmas! – nav manā gaumē? Veselības stāvoklis man nav ļāvis izpildīt militāro pienākumu, un būtu smieklīgi mēģināt piedalīties viņu spēlēs. Taču es varu būt lietas kursā, kaut vai tikai lasot sporta lappusi laikrakstā “Echo de Paris”, ko grāfa kungs man diezgan regulāri aizdod.

Vakar vakarā, kad biju uzrakstījis šīs rindiņas, es nometos uz ceļiem pie gultas un lūdzu mūsu Kungu, lai Viņš svētī šo jauno apņemšanos. Bet pēkšņi mani pārņēma sajūta, it kā tikko būtu sabrukuši manas jaunības sapņi, cerības un ambīcijas, un es apgūlos, trīcēdams no drudža, un aizmigu tikai rītausmā.

***

Šorīt Luīzes jaunkundze pavadīja visu Svēto Misi ar rokās paslēptu seju. Pēdējā Evaņģēlija lasījuma laikā es pamanīju, ka viņa bija raudājusi. Ir grūti būt vienam, un vēl grūtāk ir būt vientuļam starp vienaldzīgiem vai nepateicīgiem cilvēkiem.

Kopš man ienāca prātā idiotiskā ideja ieteikt grāfa kunga pārvaldniekam savu bijušo klasesbiedru no mazā semināra, kurš strādā par tirgotāju lielā ķīmiskā mēslojuma uzņēmumā, skolas skolotājs mani vairs nesveicina. Šķiet, ka viņš pats ir cita liela uzņēmuma pārstāvis Bētinā.