Šis raksts pirms kāda laika tapa kā šauram sarunbiedru lokam adresēts populārs pārskats par vienu no dzīvnieku sugām, kas savulaik gandrīz gājusi bojā, bet ar dažādu valstu zinātnieku un – kā nu bez tā – arī politiķu pūlēm paglābta no iznīcības. Tomēr to rosināja nevis vēlme iedziļināties dabas aizsardzības vēsturē, bet gan pētniecisks raksts, kas analizēja paņēmienus, ar kādiem Krievija cenšas spodrināt savu nozīmi politiskajā arēnā. Starp raksta autores minētajiem piemēriem, uz kuriem viņa norādīja kā uz maldinošiem, bija arī sumbru populācijas saglabāšanai veltītā propaganda, kurā īpaši uzsvērta šo dzīvnieku introdukcija Rjazaņā.
Konkrētajam piemēram nebija atvēlēts daudz vietas, tāpēc nolēmu iedziļināties sīkāk, jo sumbru liktenis interesēja arī mani un jau bērnībā biju lasījis par to grāmatās, kurās bija uzsvērta Krievijas un vēlāk arī PSRS nozīme šo lielo zālēdāju glābšanā.
Īsai uzziņai jāpiebilst, ka Amerikas bizonu tuvākais radinieks sumbrs (Bison bonasus), kas ir lielākais un smagākais Eiropas sauszemes dzīvnieks, savulaik apdzīvojis plašas mērenās joslas teritorijas, bet tagad saglabājies tikai atsevišķās vietās, kur nonācis ar cilvēku gādību. Viena no tām atrodas arī Latvijā, Papē, bet pēdējos gados sumbri no Baltkrievijas ik pa laikam ieklīst arī Latgalē. Bet tagad – īss un ne sevišķi sistemātisks “sumbru vēstures” pārskats pēdējo gadsimtu laikā.
Pēdējo gadsimtu laikā viena no dažām un, iespējams, nozīmīgākā vieta, kur nedaudziem eiropiešiem vēl bija iespējams sastapt sumbrus, ir bijusi Belovežas gārša. Šis milzīgais, neskartais mežs, kas mūsdienās sadalīts starp Poliju un Baltkrieviju un ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, jau kopš viduslaikiem bija noteikts kā karaliskais medību rezervāts. Tādējādi var teikt, ka Belovežas sumbri izdzīvoja, pateicoties lepnajiem Polijas karaļiem, kuri gribēja šos dzīvniekus medīt. Varbūt šajā gadījumā pat būtu pareizāk piesaukt Lietuvas kunigaišus, jo gārša atradās kunigaitijas teritorijā. Sumbru liktenis viduslaiku aristokrātus sāka uztraukt pēc tam, kad citu medījamo zālēdāju – savvaļas vēršu tauru – jau pagājušā gadu tūkstoša sākumā kļuva arvien mazāk. Tauri bija mūsu mājas govju priekšteči, taču krietni lielāki un ar lielākiem ragiem. Līdz 12. gadsimtam tauri dzīvoja arī Latvijā, bet tad visur pakāpeniski izmira – gan izmedīšanas, gan klimata pārmaiņu dēļ. 14. gadsimtā Polija bija viena no retajām zemēm, kur tie vēl bija palikuši, Lietuvā jau gāja mazumā, 15. gadsimtā vairs dzīvoja tikai Polijas teritorijā. Nebija tā, ka arī tajos laikos cilvēki pret šādām lietām būtu pilnīgi vienaldzīgi, viņi saprata, ka milzīgo vēršu drīz vairs nebūs vispār.
Tādējādi ar lietuviešu izcelsmes karaļu svētību Polija kļuva par pirmo zemi Eiropā, kur, liekot lietā jau senāk zināmos medību liegumus, faktiski tika ieviestas pirmās sugu aizsardzības programmas – tieši ar nolūku panākt, ka šīs sugas vispār izdzīvo. Taču ar tauriem Polija piedzīvoja neveiksmi. Sākumā tos vēl noteiktā daudzumā drīkstēja medīt aristokrātija, pēc tam – jau ļoti ierobežotā skaitā – tikai pats karalis. Pēc tam – vispār vairs neviens. Taurus turēja lielos savvaļas aplokos un pat apsargāja, nodrošinot viņiem barību. Tomēr izmiršana nemazinājās, un tā laika cilvēku zināšanas bija pārāk mazas, lai viņi spētu izprast visus cēloņus. Varbūt pie vainas bija nepareizi dzīves apstākļi vai inbrīdinga dēļ radušās nelabvēlīgas mutācijas, varbūt izplatījās slimības, bet 16. gadsimta vidū Polijas karaļu aplokos bija palikuši vairs tikai 38 tauri. 1627. gadā no vecuma nobeidzās pēdējais Eiropā un līdz ar to arī visā pasaulē zināmais taurs.
Taču atgriezīsimies pie sumbriem 15. gadsimtā, kad arī tie jau bija krietni gājuši mazumā. Pēc tam, kad Polijā ieprecētais Lietuvas kunigaitis Jagailis mēra epidēmijas laikā 1426. gadā ilgāku laiku bija pavadījis Belovežā un pārliecinājies, ka tur šie lielie dzīvnieki dzīvo diezgan lielā skaitā, viņš sāka kaut ko darīt lietas labā. Jau Jagaiļa laikā tika izsludināti vairāki medību ierobežojumi, tomēr tie vēl nebija tik stingri. 16. gadsimtā, kad jau kļuva redzams fiasko ar tauriem, ar Belovežu saistītie ierobežojumi arvien pastiprinājās. 1538. gadā šajā sakarā tika pieņemti pirmie oficiālie likumi un par sumbra nomedīšanu draudēja nāve. Līdz gadsimta beigām Beloveža faktiski kļuva par pirmo rezervātu Eiropā. Sumbrus un vēl kādus zvērus noteiktā skaitā tur drīkstēja nomedīt vairs tikai karalis, un arī tā skaitījās liela greznība. Citādi gārša kļuva par pirmatnēju neskartu mežu, kur pat atrasties un pastaigāties bija noliegts. Sumbru populācija Belovežā nostiprinājās un vairs nebija apdraudēta. Ap to laiku Eiropas sumbri ārpus Belovežas bija palikuši vēl tikai divās vietās – Transilvānijā, kur to populācija strauji saruka, un Kaukāzā, kur arīdzan tos pakāpeniski izmedīja. Jāpiebilst, ka Kaukāza sumbriem bija izveidojusies atsevišķa pasuga, kas nedaudz atšķīrās no Belovežā dzīvojošā Eiropas zemieņu sumbra (Bison bonasus bonasus).
Sumbru mierīgā dzīve turpinājās līdz laikam, kad Poliju 18. gadsimta beigās sadalīja un Belovežas gārša nonāca Krievijas impērijā. Karaļu pieņemtie stingrie noteikumi tika atcelti, gārša nonāca dažādu aristokrātu pārziņā, to vairs tik labi neapsargāja, un medījamo dzīvnieku skaits, ieskaitot sumbrus, ruka mazumā. Krieviju tas pārāk neuztrauca, turklāt drīz pēc tam sākās arī Kaukāza iekarošanas kari, kas cita starpā palielināja arī impērijā medījamo sumbru skaitu. Ap to pašu laiku nobeidzās pēdējais zināmais sumbrs Transilvānijā. 19. gadsimta sākumā Krievijas imperators Aleksandrs I izdeva vairākus ierobežojumus attiecībā uz Belovežu, bet tie necik labi nedarbojās. Tādējādi līdz gadsimta otrajai pusei sumbru populācija Belovežā viļņveidīgi palielinājās un samazinājās, bet galu galā saruka.
19. gadsimta pēdējā trešdaļā patvaldnieki Aleksandrs II un Aleksandrs III beidzot attapās. Varbūt viņus ietekmēja ziņas par notikumiem ASV, kur eiropiešu kolonisti ar štatu vadības atbalstu bija izšāvuši milzīgu bizonu skaitu, iespējams, pat vairākus desmitus miljonu, lai atņemtu indiāņiem pārtikas bāzi. Galu galā tur bija palicis mazāk par 1000 dzīvniekiem, un ASV valdība domāja, kā atjaunot katastrofāli iznīdēto populāciju. 1888. gadā Beloveža kļuva par cara privāto medību teritoriju un sumbri ieguva atelpu. Līdz 1. pasaules karam to populācija gāršā bija palielinājusies līdz kādiem 600. Lielie zālēdāji arī kļuva par oficiālu dāvanu, ko cari dāvināja citiem valdniekiem, tāpēc sumbri nelielā skaitā parādījās kādos medību parkos un aplokos Vācijā un citur.
Un tad sekoja katastrofa. Pirmā pasaules kara laikā gāršā nonāca vācu armija, tai sāka trūkt pārtikas, un sumbrus ar kaujas ieročiem nebija grūti nomedīt. Vācu okupācijas iestādes gan izsludināja gāršas centrālo daļu par neskartas dabas teritoriju (pārējā daļā sākās pat meža izciršana), bet apsardzības nebija, pret malumedniecību aizsargāties nevarēja, un dažu gadu laikā sumbru populācija vienkārši “izkusa”. Arī karam beidzoties, sumbrus vairs nevarēja nosargāt, 1921. gadā tika nomedīts pēdējais Belovežas sumbrs. Gārša pēc kara bija nonākusi Polijas teritorijā, diemžēl sumbru tajā vairs nebija. Drīz pēc tam gals pienāca arī Kaukāza sumbriem. 1927. gadā malumednieki ziemeļrietumu Kaukāzā nošāva pēdējos trīs zināmos turienes sumbrus un savvaļas populācija pasaulē bija beigusi pastāvēt.
Dažādās Eiropas audzētavās, parkos un zoodārzos tolaik bija atrodami vēl 48 Eiropas sumbri, kā arī vēl kādi seši, kam bija jaukta Eiropas un Kaukāza izcelsme. No tīrasiņu Kaukāza sumbriem nebrīvē Vācijā līdz 1925. g. bija dzīvojis tikai viens bullis, kas bija krustots ar Eiropas sumbru govīm un atstājis pēcnācējus. Tolaik ASV bizonu skaits ar intensīvām audzēšanas un krustošanas programmām dažādās fermās bija atjaunots jau līdz gluži ciešamam rādītājam, kas mūsdienās sasniedzis jau 150 000. Bizonus gan var sakrustot ar sumbriem, tomēr tiem laika gaitā izveidojušās arī vairākas atšķirības, piemēram, atšķiras ribu skaits, apmatojuma garums un vēl dažas īpatnības. Krustošanas gadījumā sumbri savu sākotnējo identitāti zaudētu.
30. gadu sākumā Eiropā notika diskusijas, kā labāk veikt sumbru populācijas atjaunošanu. Stingri zinātniskais spārns uzstāja, ka drīkst krustot un pavairot tikai Eiropā vēl esošos Eiropas sumbrus, varbūt arī iekļaujot atsevišķus “kaukāziešu” jaukteņus. Taču bija arī ļaudis, kas saskatīja komerciālas iespējas, ja Eiropas sumbrā “prātīgi” iekrustotu Amerikas bizonu. Tādējādi to populācija palielinātos ātrāk un, iespējams, varētu atjaunot pat medības īpašos medību parkos. Šī daļa savā pusē dabūja ietekmīgo nacistu Hermani Gēringu, kuram ļoti patika medības. Pēc neilga laika Gērings kļuva par vienu no varenākajiem cilvēkiem Vācijā, zinātniskos “čīkstētājus” noklusināja, un vairākos Vācijas parkos sākas jauktu sumbru-bizonu populāciju audzēšana. Tomēr pie Hannoveres saglabājās viens biologu kontrolē esošs parks, kurā audzēja tikai Eiropas sumbrus – Belovežas iemītnieku pēctečus.
20. gadu nogalē Polijas valsts iepirka sev pirmos četrus sumbrus, kas bija “eiropiešu” un “kaukāziešu” jaukteņi, un ielaida tos Belovežas gāršā. 1932. gadā Belovežu izsludināja par nacionālo parku un atjaunoja tajā rezervāta noteikumus, tad vēl iepirka sumbrus – šoreiz jau tādus, kuri bija tikai ar Eiropas pasugas izcelsmi. Arī turpmāk Polija gāršas iemītnieku skaita palielināšanai izmantoja tikai Eiropas sumbrus, šajā ziņā palīdzīgu roku sniedza jau minētā Hannoveres audzētava. Līdz 30. gadu nogalei sumbru populācija vēl palielinājās, bet visi šie dzīvnieki bija nākuši pasaulē nebrīvē un pēc tam palaisti gāršā.
Atkal sekoja kara laiki, tomēr tie, būdami katastrofāli Polijai un tās iedzīvotājiem, šoreiz bija saudzīgāki pret sumbriem. 1939. gadā gārša nonāca PSRS okupācijas zonā, tās nedaudzos iedzīvotājus deportēja uz Krieviju, kur nošāva vai nomocīja koncentrācijas nometnēs. Viņu vietā nāca karavīri un strādnieki no PSRS, vienu sumbru, par spīti aizliegumiem, nošāva, bet, kad par to staļiniskā garā nošāva arī trīs vainīgos karavīrus, sumbriem bija miers. 1940. gadā PSRS Belovežu atkal pasludināja par rezervātu ar atbilstošiem ierobežojumiem. 1941. gadā tur ieradās vācu karaspēks, taču parkam bija spēcīgs aizbildnis Gēringa personā un sumbriem nekas ļauns nenotika. Tiesa, Gērings bija nolēmis pēc kara pārvietot uz parku savas jauktās sumbru-bizonu populācijas pavairošanas programmas un ierīkot tur elitāru medību teritoriju, tomēr to saprotamu apstākļu dēļ vēl nesāka darīt. Arī baltkrievu partizāni, ar kuriem vācieši cīnījās parka teritorijā, sumbrus, cik noprotams, neaiztika.
Kad karš bija beidzies un sākās teritoriju dalīšana, cauri gāršai gāja atjaunotā PSRS–Polijas robeža. Tās lielākā daļa bija nonākusi Baltkrievijas PSR teritorijā, desmitreiz mazāka palikusi Polijai. Cilvēkiem šī robeža bija slēgta, izņemot pāris ceļus, taču sumbri varēja pāriet gan uz vienu gan otru pusi. Gan PSRS, gan Polija izsludināja Belovežā nacionālo parku un saglabāja rezervāta statusu. Sumbru skaitu vēl papildināja ar tīrasiņu “eiropiešiem” no Vācijas, līdz 1957. gadā pasaulē nāca pirmais savvaļas sumbrs no atjaunotās Belovežas populācijas. No savulaik dzīvajos palikušajiem 48 sumbriem ciltsdarbam bija izmantojami tikai 12, bet, ja atskaita jaukteņus, – tikai 7. Šie septiņi sumbri tad arī ir visas pašreizējās “eiropiešu” līnijas priekšteči, turklāt 80% gēnu pašreizējos līnijas pārstāvjos nāk tikai no diviem priekštečiem. Kaut arī tuvradnieciskās krustošanās īpatsvars šajā līnijā bijis ap 50%, tai ir izdevies izvairīties no bīstamām ģenētiskām saslimšanām, kas sugu iznīcinātu. Otra sugas līnija ir minētie Eiropas un Kaukāza pasugas kopīgie pēcteči, kam tuvradnieciskās krustošanās krietni mazāk, taču iedzimtības problēmu diemžēl krietni vairāk. Tomēr arī tos turpina saglabāt audzētavās un pētīt. Līdz 60. gadu vidum sumbru skaits Belovežā palielinājies līdz 100, pašlaik to tur ir ap 800, turklāt sumbri no Belovežas un vēl kādām audzētavām apmetušies uz dzīvi dažādās vietās Eiropā, arī Latvijā. Rjazaņā, ko Krievijas propaganda mēdz izlielīt gandrīz vai kā izcilāko sumbru saglabāšanas vietu, iemitināti daži simti Eiropas zemieņu un Kaukāza pasugas jauktās līnijas pēcteču, kas mājo Līgatnes dabas parkam līdzīgā apsargātā voljērā un tur tiek pavairoti pārdošanai.
Jau 20. gados krievi ķērās arī pie Kaukāza sumbru atjaunošanas, izmantojot pēdējā zināmā buļļa pēcnācējus, taču savā programmā jau uzreiz iekļāva krustošanu ar bizoniem. Kā jau tas bija ierasts staļiniskajā PSRS, programmas aizsācēju 1936. gadā apcietināja, un viņš savu dzīvi beidza koncentrācijas nometnē, bet 1940. gadā četri šādi hibrīdi tika introducēti kādreizējā areālā, vēlāk tiem pievienojās arī citi. Pēc kara Kaukāza populācijā iekrustoja arī Eiropas zemieņu sumbrus, iespējams, izmantojot arī kādus hibrīdus no “Gēringa programmas”. Tādējādi faktiski tika radīta jauna pasuga, lai gan krievi līdz mūsdienām turpina apgalvot, ka tā neatšķiroties no 20. gados Kaukāzā bojā gājušās. Zinātnes aprindās tomēr Eiropas sumbru Kaukāza pasuga tiek uzskatīta par 1927. gadā izmirušu.
Apmēram tāds ir sumbru bojāejas un izglābšanās stāsts – cik nu var runāt par izglābšanos, lielie savvaļas vērši vēl arvien ir pasaules Sarkanajā grāmatā. Bet tiešā veidā viņiem izmiršanas draudi vairs nepastāv, tikai jautājums, vai kādā brīdī neizpaudīsies tuvradnieciskās krustošanās sekas. Tāpat arī jautājums, cik ilgi būs iespējams novērst krustošanos starp abām pašreizējām Eiropas sumbru līnijām, kā arī Kaukāzā dzīvojošiem Eiropas sumbru un Amerikas bizonu hibrīdiem. Jebkurā gadījumā jācer, ka sumbri vēl dzīvos.
Par to, cik nozīmīgi gadsimtu gaitā bijuši Krievijas impērijas un PSRS nopelni Eiropas sumbru populācijas saglabāšanā, lai pēc šā raksta izlasīšanas katrs spriež pats.
