Lībiešu Rīga

Fragments no Jāņa Strauberga grāmatas Rīgas vēsture, Rīga: Apgāds “Grāmatu draugs”, 1937, 17.–25. lpp. Saglabāta oriģinālā rakstība.

Ir fakti, ko tauta nekad nepiemirst, un viens no šiem faktiem ir, ka tauta nekad nepiemirst ienācējiem atgādināt, ka viņi ienācēji svešā zemē, un vecie iedzīvotāji, kam piederējusi visa zeme, ir bijuši viņi.

Un Rīgas pirmiedzīvotāji šīs tradicijas glabāja no paaudzes uz paaudzi, un šīs viņu tradicijas dod mums iespēju rast vēl citu pieeju Rīgas dibināšanas vēsturei.

Par Rīgas vēsturi pirms Alberta ziņu uzglabājies maz. Bet tomēr, nerunājot jau par citām chronikām, arī Indriķa chronikā vienreiz, otrreiz gaŗāmejot min dažus faktus, kas liecina par Rīgas seno vēsturi. Indriķa minētais Vecais kalns, “Mons antiquus” (X, 14), tālāk nostāsts par to, kā vendinus no šī Vecā kalna, kas atradies pie Rīgas, padzinuši kurši, liecina par leģendām, kas jau vācu Rīgas pirmā laikā paustas par Rīgas pirmajiem iedzīvotājiem. Nav jau nekas neiespējams, ka šo vietu kādreiz pārvaldījuši un Rīgas ostā iepriekšējos gadu simtos uzkundzējušies kurši, tādu iespēju kuršiem deva viņu lielā flote, kas toreiz lepni braukāja pa Baltijas jūŗu un ar kuŗu tie izdarīja siŗojumus Skandinavijā un citās Baltijas valstīs. Pa daļai to apstiprina kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā, kā arī kuršu senlietu atradumi ap Doma baznīcu.

Diemžēl labākais liecinieks par senatni archailoģija Rīgas vecās vēstures noskaidrošanai devusi ļoti maz.

Kā visus vecos lībiešu apcietinājumus, apdzīvotās vietas, kapus, izpostīja pilsēta, kas šai vietā uzauga, tas ir pilnīgi saprotams un tikai laimes gadījumā viena otra senās lībiešu Rīgas vieta varēja uzglabāties.

Vēl līdz šim nav arī pietiekoši novērtēta kāda atzīme Eltermaņu grāmatā, 280. lpp., ko ierakstījis eltermanis Frölichs 1610. gadā:  

“1610. gadā es iesāku tīrīt Rīdziņu, sākot no Daugavas, cauri velvēm, padziļinot to no Daugavas līdz iekšvaļņu rajonam, un tas bija liels darbs. Bet kad iekšpus vaļņiem nonācu starp velvēm un plato Rīdziņu, tad atradu zemē savādu izbūvi, kas no stipriem ozola un priežu baļķiem tā bija sasieta un ar pāļiem savienota, ka tā visa bija ar cirvjiem jāsacērt.”

Šādas vāciešu neparastas un savādas izbūves no ozola un priežu baļķiem mēs no pēdējo laiku archailoģiskajiem izrakumiem pazīstam jau ļoti labi, un ir diezgan skaidrs tas, ka 1610. gadā, paplašinot un padziļinot Rīdziņu, ir atraktas vecās Rīgas lībiešu pils apcietinājumi, kas apsargāja ieeju Rīgas lībiešu ostā.

Šie fakti dod mums iespēju runāt par seno Rīgu, t. i. to lībiešu Rīgu, kas pastāvēja jau priekš 1201. gada un, varbūt, arī ilgus gadus priekš 1158. g., kad vācieši pirmo reiz ieradās Rīgā.

Par šo seno Rīgu un viņas iedzīvotājiem nekādas ziņas nav uzglabājušās, bet, pētot Rīgas latviešu vēsturi, nācās uzdurties uz veselu rindu faktu, kas var zināmā mērā apgaismot arī senās Rīgas vēsturi.

Kad 18. g. s. jau sākās Rīgas latviešu cīņas par tiesībām, tad viens no latviešu svarīgākiem argūmentiem bija viņu, kā Rīgas pirmiedzīvotāju, tiesības Rīgā, kas nedrīkstot būt mazākas, kā svešnieku, tas ir vācu tiesības Rīgā.

Vairākos šā laika dokumentos, kas iespiesti manā grāmatā “Rīgas latviešu pirmās nacionālās cīņas 18. g. s.” latvieši saka, ka tie savas tiesības mantojuši no pirmajiem šīs vietas lībiešu iedzīvotājiem. Tā tad Rīgas latviešu tradicijas neatzīst vāciešus par Rīgas dibinātājiem, bet vāciešus uzskata par Rīgā ienācējiem-svešniekiem. Sevišķi spilgti tas izpaužas tais dokumentos, ko ienesa vecie, tā sauktie “četri latviešu amati”, t. i. sāls nesēji, liģeŗi, alus nesēji un kaņepju kūlēji. 1800. gada amatu sarakstos šie amati atzīmēti kā lībiešu cēluma amati. 1804. g. iesniegumā ķeizariskai komisijai tie aizrāda, ka viņu amati eksistējuši jau 1158. gadā, un ka viņu senči bijuši īstie šīs vietas pirmiedzīvotāji, lībiešu tautības. Mērītāji, sāls nesēju pēcteči, savā zīmogā kā savu dibināšanas gadu atzīmē 1150. gadu, lai parādītu to, ka viņu senči dzīvojuši Rīgā jau priekš vāciešu ierašanās. Tāpat sāls nesēji, pārdodot savu namu 1692. gadā, paziņo, ka šis nams viņiem piederējis jau 1000 gadus. Saprotams, ka šo datu prēcīzitāte ir šaubīga, bet nevar šaubīties, ka, balstoties uz vecām no tēvu tēviem mantotām tradicijām, Rīgas latvieši, resp. daži latviešu amati uzskatīja sevi par pirmo Rīgas iedzīvotāju lībiešu tiešiem pēcnācējiem, kas šeit dzīvojuši jau priekš vāciešu ierašanās.

Ka visi Rīgas latvieši nevarēja sevi uzskatīt par senās lībiskās Rīgas iedzīvotāju pēcnācējiem, ir skaidrs, bet to gan varēja darīt vismaz daži no vecajiem četriem latviešu amatiem, jo šo amatu uzbūvē, statūtos un pienākumos mēs sastopam daudz tāda, kas uzglabājies vēl no vecu veciem laikiem. Šiem amatiem vēl 17. g. s. ir savi soģi; šie amati pilda Rīgā policijas un ugunsdzēsēju pienākumus un dažus tādus darbus, kas radušies jau ļoti vecos laikos.

Tomēr vislielākās tiesības uzskatīt sevi par senās lībiskās Rīgas tiešiem pēcnācējiem bija sāls nesējiem, kas vēlāk saucās par mērītājiem. Bez pašu sāls nesēju aizrādījumiem, ļoti svarīgu liecību šai lietā dod Lielās Ģildes statūti. 1613. gada noteikumos par vastlāvju svinēšanu Lielā Ģildē 46. p. ir rakstīts sekojošais:

“Ceturtdien divi no jaunākiem vecajiem atved uz Ģildes namu sāls nesējus, tiem noliek priekšā siļķi un kaltētas zivis un ar viņiem rīkojas pēc vecajām parašām, un kroģētāji uzmudina viņus dzert. Tie dod viņiem rokā pilnas glāzes un aicina izdzert, bet glāzes tie nedrīkst nolikt un tās viņiem ir jātur rokās. Viņu vecākiem ar baltām nūjām rokās jārūpējas, lai vecās parašas kārtīgi pildītu.”

Vajadzēja būt zināmiem iemesliem, kādēļ, noslēdzot vastlāvju dzīres, uzaicināja tikai sāls nesējus, bet ne liģeŗus un alus nesējus. Tas tikai apstiprina to, ka šī paraža un tradicija nāk no ļoti veciem laikiem, varbūt, no tiem laikiem, kad ieradās pirmie vācu tirgotāji un kad tie, lai apstiprinātu un atjaunotu vecos līgumus, uz savām dzīrēm uzaicināja ierasties lībiešu virsaišus un vecākos, kas tad arī ieradās ar visām savām amata zīmēm, t. i. baltām nūjām. Vēl 17. g. s. šī vecā tradicija bija uzglabājusies. Tad uz dzīrēm ieradās šo lībiešu pēcnācēji sāls nesēji, kuŗu vecākie, pēc veco lībiešu virsaišu paraduma, ieradās ar vecajiem varas simboliem – baltajām nūjām, un visa ceremonija notika pēc vecvecām tradicijām, t. i. tā, kā šīs dzīres notika tad, kad lībieši vēl bija Rīgas kungi.

No vecajiem Rīgas latviešu amatiem pārējos gŗūti būs uzskatīt par lībiešu tiešiem pēcnācējiem. Latvieši iespiedās Rīgā tik strauji, ka drīz viņu skaits ne tikai pārsniedz lībiešu skaitu, bet tie arī pārlatviskoja atlikušos Rīgas lībiešus. Bagātie lībieši drīz vien izdalījās no vecās lībiešu komūnas un pārvācojās, turpretim komūnas rindas papildinājās ar latviešu ienācējiem, kam jau drīz šeit bija noteicēju loma, pārlatviskojot atlikušos lībiešus un pārņemot viņu tradicijas un pienākumus.

Kad lībiskās Rīgas vietā stājās jauktā lībiešu-latviešu-vāciešu Rīga un pilsētas administrācija pārgāja vāciešu rokās, lībiešu komūna pakāpeniski pārveidojās latviešu nesēju saimē un brālībās un pēc tam četros latviešu amatos, zaudējot savas agrākās tiesības, bet paturot tādus agrākos komūnālos pienākumus, ko 18. un 19. g. s. jau grib uzskatīt par klaušām. Bez šīs vēsturiskās attīstības gaitas mums ir pilnīgi neiespējami dabūt noteiktu atbildi uz jautājumiem, kas šie četri latviešu amati tādi ir, ar ko tie nodarbojās, kādēļ šos četrus amatus min gandrīz arvienu kopā un kādēļ viņu tiesiskais stāvoklis tik ļoti atšķirās no pārējo Rīgas latviešu un vāciešu amatu stāvokļa.

Savādi dzirdēt, ka liģeŗi esot transportstrādnieki, ka šie strādnieki nodarbina katrs līdz 15 algādžus, kad šo strādnieku pārraudzībā atradās visas Rīgas labības noliktavas un nevienu pūru labības no šīm noliktavām viņu īpašnieku nevar izņemt, ja to liģeŗi nav pārmērījuši un izsvēruši; ziņas, cik lieli labības un sāls krājumi atrodas Rīgā, rāte pieprasa nevis tirgotājiem un noliktavas īpašniekiem, bet liģeŗiem un sāls nesējiem.

Pareizāks ir diezgan nenoteiktais latviešu četru amatu apzīmējums par tirdzniecības palīga amatiem, kam ir monopola tiesības preču izkraušanās un iekraušanās, svēršanā un mērīšanā, noliktavu pārraudzībā, kā arī eksporta preču (linu, kaņepju, pelnu, tauku  u. t. t.) pārstrādāšanā.

Šis monopōls balstās uz ļoti vecām tradicijām, un tā sākums meklējams tais laikos, kad lībiskā Rīgā kā viesi ieradās vācu tirgotāji, un viņu preču izkraušanu kā arī uzglabāšanu pa to laiku uzņēmās vietējie lībieši, kamēr šie tirgotāji ceļoja tirgodamies.

Ir arī jāatzīmē, ka vecajos Rīgas likumos nevāciešu, kas nebija pastāvīgi Rīgas pilsoņi, tiesības bija aprobežotas tikai tirdzniecībā un alus darīšanā. Vācieši centās sev nodrošināt monopōla tiesības vispirms pašā tirdzniecībā, atstājot tirdzniecības apkalpošanu par lībiešu Rīgas komūnas un viņu pēcnācēju četru latviešu amatu privilēģiju.

Kopā ar to šie četri latviešu amati uzņēmās Rīgas ostas kopšanu, sitot pāļus, ieliekot mucas, kas rāda kuģu ceļu, u. t. t., gluži tāpat kā tas notika senās lībiskās Rīgas laikā.

Skenēts attēls no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”. Attēls uzņemts 1875. gadā, Himzeļa muzejā, avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Salaspils_akmens_galva_1875.png

Vēl gŗūtāk bez šīs vēsturiskās perspektīvas ir izskaidrot tos policijas pienākumus, kas bija uzlikti vienīgi šiem četriem latviešu amatiem. Kādēļ uz trauksmi ugunsgrēka, plūdu, dumpja un citos gadījumos obligāti bija jāierodas tikai četru latviešu amatu locekļiem? Kādēļ sardzes uz vaļņiem, patruļas pilsētā un naktssardzes ar klabuŗiem bija jāsūta tikai četriem latviešu amatiem, bet nevienam citam latviešu vai vācu amatam? Kādēļ latviešu brālībām jāseko un jāziņo rātei par katru jaunu ienācēju Rīgā, jāpavada notiesātie uz soda vietu un pie tam jābūt bruņotiem ar viņu vecajiem ieročiem – sirpveidīgiem šķēpiem?

Arī šeit dabiskais izskaidrojums ir tas, ka kārtības uzturēšana palika senās lībiešu Rīgas veco iedzīvotāju un viņu pēcnācēju rokās arī pēc tam, kad vācu tirgotāji neieradās šai pilsētā vairs kā viesi, bet jau palika par Rīgas kungiem.

Visas šīs pazīmes ir tik nepārprotamas faktorijas pastāvīgo iedzīvotāju pazīmes, un mums negribot jāsecina, ka Rīga ir dibināta kā svešu tirgotāju faktorija; un ka Rīga šo savu faktorijas raksturu zaudē tikai pamazām, sākot ar 13. gs.

Viena no faktorijas pamata īpašībām ir tā, ka faktorijas tirgotāji ļoti bieži atrodas tirdzniecības ceļojumos un viņu mantu šai laikā uzglabā liģeŗi (Lagerherr – ligger – noliktavu kungs). Viens no latviešu četriem amatiem – liģeŗi netikvien šo nosaukumu uzglabā līdz 19. gs., bet visā šai laikā pildīja arī noliktavu pārziņu pienākumus. Liģeŗi rūpējās par preču izkraušanu, nosvēršanu, mērīšanu un uzglabāšanu, kā arī bija atbildīgi par preces zudumiem. Visas preces, kas ienāca Rīgā un kas nebija domātas sīktirdzniecībai, bija obligāti jānodod četru latviešu amatu pārraudzībā. Tā tad no faktorijas laikiem bija uzglabājušies ne tikai liģeŗu pienākumi, bet arī pats lliģeŗu nosaukums. Tās ziņas, kas uzglabājušās latviešu amatu tradicijās, ka viņi ir pirmie īstie Rīgas iedzīvotāji un vācieši ir Rīgā tikai ienācēji, arī apstiprinās.

Tālākais jautājums, kas būtu jānoskaidro, ir senās Rīgas atrašanās vieta un arī tas, vai arī šeit Rīgas latviešu tradicijas nevar sniegt kādus materiālus. Šinī gadījumā mums jāapstājas pie sāls nesēju nama likvidēšanas 17. gs. beigās. Kad 1677. gadā Rīgā bija lielais ugunsgrēks, bojā gāja arī sālsnesēju un alus nesēju mājas tagadējā Peldu ielā. Tūliņ pēc tam nāca rīkojums, ka Iekšrīgā nedrīkst celt koka mājas un ka visas koka mājas jāpārbūvē par mūŗa mājām ar nedegamiem jumtiem. Kā sāls nesējiem, tā arī alus nesējiem namu atjaunošana nebija spēkam un trūka arī nopietnas gribas. Ja agrākos laikos šie nami bija Rīgas latviešu centrs, kā atjaunošanai nekad nebūtu trūcis līdzekļu, tad tagad tas bija citādi. Biezi piebūvētā Iekšrīgā latviešiem vairs nepatika dzīvot, un tie sāka doties ārpus Rīgas mūŗiem, apmezdamies vispirms rajonā starp pilsētas mūŗiem un vaļņiem (binnen Walles), kā arī ārpus vaļņiem, apmezdamies tagadējās Brīvības un Tērbatas ielas rajonos, Juŗa hospitāļa robežās, Lastādijā un Pārdaugavā. 17. gs. vidū Lielā Ģilde sūdzas par to, ka sāls nesēji namu esot atstājuši un tur dzīvojot tikai vecas sievas. Sāls nesēju aiziešana radot lielas neērtības, sevišķi ugunsgrēku gadījumos, kad sāls un alus nesējiem esot pirmajiem jāierodas ugunsgrēka vietā. Rāte nolēma izdot rīkojumu par to, ka sāls un alus nesējiem no priekšpilsētām jāpārvācas atpakaļ savās mājās. Tas tomēr vairs neizdevās, jo sāls nesēji bija jau ieguvuši īpašumus priekšpilsētās un nedomāja atgriezties uz dzīvi pilsētā. Sāls nesēju komūnas nams Iekšrīgā palika lieks, un kad tā atjaunošanai bija jāiegulda lielas naudas summas, tad katru vairāk interesēja paša īpašums, un ziedot naudu kopēja īpašuma atjaunošanai neviens labprāt nevēlējās. Vairāk kā desmit gadus laukums paliek neapbūvēts, un beidzot rāte noteikti pavēl vai nu laukumu apbūvēt, vai pārdot. Beidzot, pēc ilgas vilcināšanās 1687. gada 13. augustā sāls nesēju vecākais ar piesēdētājiem ierodas Ķemerejas tiesā un paziņo, ka tie nolēmuši laukumu pārdot T. Reinam un Zembricham. Bet Ķemerejas virskungs paziņo, ka pie viņa jau ieradušies sāls nesēji un protestējuši pret nama pārdošanu, un ka nama pārdošanai vajadzīga visa amata piekrišana. Noskaidrojot iemeslus, kas šos protestus radījuši, izrādās, ka šie protesti ir sakarā ar tām senām tradicijām, kas saistītas ar šo māju. Šī vieta viņiem piederot jau 1000 gadus, un no šīs vecuvecās vietas viņi negribot šķirties. Tomēr sāls nesēju vecajiem izdodas pārliecināt sāls nesējus, ka citas izejas nav, un 1687. gada 16. aug. tiesā ierodas kā vecaji, tā arī visu partiju pārstāvji: Arends Starks eltermanis, Dīriķis Bakens, Ansis Karls, Karpars Krūze, Pēteris Tampa, Ansis Kule, Jirgens Bauska, Tenis Steriņš, Ansis Zīle, Ansis Pavasaris, Ansis Vrede, Josts Geilis, Ansis Rūsa, Jānis Bluķis, Kaspars Kaija, Berends Ģīze, Pauls Vanags, Jēkabs Sproģis, Jēkabs Briņķis, Dīriķis Kauliņš, Ansis Belte un paziņo, ka tie nolēmuši namu pārdot. Par šo lēmumu ziņo arī rātes sēdē 1687. g. 17. aug., un tomēr arī vēl pēc šī lēmuma ienāk rātei protests un divu sāls nesēju paziņojums, ka tie vēlas uzņemties jauna sāls nesēju nama būvi. Tādā kārtā no latviešu rokām izslīd atliekas no tās territōrijas, kas pēc viņu paziņojuma viņu rokās atradusies jau 1000 gadu, resp. jau priekš vācu ierašanās Rīgā un tā tad piederējusi senās lībiskās Rīgas territōrijai.

Šis sāls nesēju paziņojums dod mums noteiktus norādījumus par to, kur meklējama vecās lībiskās Rīgas territōrija. Alus un sāls nesēju nami aizņēma laukumu, kas atrodas starp Peldu un Mārstaļu ielu no Kungu ielas uz Pēteŗa baznīcas pusi. Šeit Peldu ielā, sākot no Grēcinieku ielas, tieši aiz Pēteŗa baznīcas šķūņiem bija alus nesēju nams, tad bija Pēteŗa baznīcas (latviešu) vikārijas nams, tad sāls nesēju nams.

Par tām vietām, kuŗas apdzīvoja Rīgas latvieši, mums ir uzglabājušās ziņas no 17. g. s. vidus. 1643. gadā starp Jāņa baznīcas mācītāju un viņa diakonu Relandu norisinājās asi strīdi, un Relands starp citu aizrāda, ka Ulrichs savā kopšanā esot paņēmis visas latviešu apdzīvotās vietas, kā: Bīskapa pagalmu, sāls nesēju mājas, starpvalni, ārpilsētas Smilšu un Kaļķu ielu, Kubes kalnu, kā arī ločus, zvejniekus, pārcēlājus, kā arī silniekus un salu iedzīvotājus. Tā tad šai laikā latviešu apdzīvotās vietas Iekšrīgā bija divas: Bīskapa muiža un sāls un alus nesēju mājas, kā arī starpvaļņu rajons. Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas. Tādā kārtā tas netieši apstiprina sāls nesēju ziņojumu, ka šī vieta tiem piederējusi jau priekš vāciešu ienākšanas.

Ja ievēro sāls nesēju tradicijas, ka viņu nams atradies senās lībiskās Rīgas territōrijā, tad Rīgas izveidošana norisinājusies sekojošā kārtā: 1) Priekš 1201. gada tagadējā Iekšrīgas territōrijā ir: a) galvenā kārtā lībiešu zvejnieku ciems Daugavas malā, kur vēlāk izbūvē Doma baznīcu, bet kas kā latviešu rajons Iekšrīgā pastāv vēl līdz 17. gadsimtenim. b) lībiskā Rīgas pilsēta pie Rīdziņas, kas aptvēra rajonu starp Rīdziņu, Kungu un Peitavas, vai pat Reformātu ielu un tālāk uz augšu rajonu starp Kungu, Grēcinieku un Mārstaļu ielu, ietveŗot, domājams, Pēteŗa baznīcas laukumu. 2) 1201. gadā lībieši ierāda vietu a) dibināmai patstāvīgai vācu pilsētai pie Rīdziņas upes aiz savas pils uz augšu, sākot ar Reformātu ielu līdz Jāņa ielai b) vietu bīskapa un vēlāk ordeņa pilij pie Rīdziņas, sākot ar Jāņa ielu, gandrīz lidz tagadējai Kaļķu ielai. Šāda Rīgas izaugšana gar Rīdziņas upi ir pilnīgi dabiska: Rīgas osta faktiski sākās tikai ap Kungu ielu, no kuŗienes līdz Daugavai veda šaurs kanālis, tā sauktā šaurā Rīdziņa; no Kungu ielas uz augšu sākās platā Rīdziņa, kuŗu dažreiz sauc arī par Rīgas ezeru. Lībiešu Rīga atradās pašā ostas sākumā, lai nosargātu ieeju no kanāla ostā. Vācu tirgotājiem, kas ieradās vēlāk, ierādīja vietu uz augšu tagadējā vecpilsētā un beidzot bīskapam un ordenim, kas ieradās pašās beigās, atlikās ieņemt vietas pašā Rīdziņas augšgalā. Ja pirmie Rīgas pilsētas mūŗi ierobežo tikai Vecpilsētu, tad jau pēc dažiem gadiem šī norobežošanās no lībiskās pilsētas, ko dažreiz apzīmē arī par Wickbold, kas nozīmē nevis priekšpilsētu, bet apcietinātu vietu ārpus pilsētas mūŗiem, izrādās lieka un kaitīga pilsētas tālākai attīstībai. Tāpēc abas Rīgas, lībiešu un vācu, apvienojas kopējā pilsētā, kas dabū iespēju brīvi plesties uz Daugavas pusi un arī kontroli pār ieeju Rīdziņas ostā. Šo kontroli Rīgas pilsēta arī cenšas izlietot, lai iegūtu sev monopōlu Rīdziņas ostā un dabūtu no ceļa nost savus konkurentus Rīdziņas ostā, t. i. bīskapu un ordeni. Tas saceļ ap 1300. gadu asus Rīgas pilsētas kaŗus ar ordeni. Tikai ar vecās ordeņa pils izpostīšanu Rīgas pilsēta dabū iespēju brīvi plesties arī aiz Kaļķu ielas.

Apvienojoties abām Rīgām, Rīgas lībieši un latvieši patur ne tikai savu brīvību, bet arī iegūst pilnīgas namnieku tiesības, kā arī patur savas liģeŗu tiesības un monopōlu preču kraušanā un uzglabāšanā, tāpat tiem arī turpmāk jādarbojas kārtības uzturēšanā pilsētā, bet jau rātes uzraudzībā.

Rūpīgāki meklējot senās lībiskās Rīgas atliekas, mēs atradīsim vēl diezgan daudz. Neskaidru lietu Rīgas vecajā vēsturē ir vairāk kā pietiekami, un laba daļa šo lietu būs tādu, kuŗu noskaidrošana nebūs iespējama, ignorējot veco lībiski latvisko Rīgu, kā tas līdz šim parasti notika.

Minēšu tikai vienu piemēru: Rīgā no veciem laikiem ir Ķēniņu iela, lai gan Rīgā Ķēniņu nav bijis. To lietu mēdz izskaidrot tā: Rīgā daudz ielu ir nosaukts to namsaimnieku vārdā, kam šai ielā bijušas mājas, un tā tas būs noticis arī ar šo ielu, jo tur būs dzīvojusi Ķēniņu ģimene. Tomēr nav tiešu datu par šās ģimenes dzīves vietu, ne arī par šās ģimenes izcelšanos, kas agrāk saucās Konink un piederēja pie latviešu nesēju amata. 15. gs. par Ķēniņu ielu sauc arī Peldu vai Cūku ielu. Abas šīs ielas, kas Rīgā sauktas par Ķēniņu ielām, ir latviešu rajonu galvenās ielas, jo latviešu centrs līdz 17. g. s. ir Peldu vai Ķēniņu iela, un kad 16. gs. latviešu vairums pārceļas uz starpvaļņu rajonu, arī šā rajona galveno ielu sāk saukt par Ķēniņu (Ķoniņu) ielu. Tas dod iespēju secināt, ka šo abu ielu nosaukumi stāv sakarā ar viņu iedzīvotājiem – brīviem latviešiem, kuŗus pārējā Latvijā parasti apzīmēja par “ķoniņiem”, un ka Rīgas Ķēniņu ielas faktiski ir “ķoniņu”, tas ir brīvo Rīgas latviešu ielas.

Šķirstot Rīgas vēstures lapas puses, mums bieži nākas sadurties ar tādām Rīgas brīvo latviešu īpašībām, kas deva iemeslu viņu apzīmēšanai par Rīgas ķēniņiem. Savdabīgais lepnums, ciešā turēšanās pie vecajām tradicijām, neatlaidīgā cīņa par savām vecajām tiesībām un beidzot arī tā apziņa, ka viņi ir īstie Rīgas pirmiedzīvotāji un vācieši ir tikai ienācēji, tas viss modināja pret šiem pirmiem Rīgas iedzīvotājiem zināmu cienību.             


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: