Mūsdienās, bet it īpaši Aukstā kara periodā, kā aksioma pastāv ideja par divām galvenajām ekonomiskajām sistēmām – kapitālismu un sociālismu. Kapitālisms pārstāv privātīpašuma un pašregulējoša brīvā tirgus ideju, bet sociālisms – kolektīvisma un valsts vadītas ekonomikas ideju. Protams, pastāvēja arī jauktas sistēmas, taču tās jebkurā gadījumā balstījās uz vienu vai otru pamatideju. Abu sistēmu priekšrocības un trūkumi bija ne tikai materiāls ideju cīņai, bet pavisam reālai ģeopolitiskai un militārai konfrontācijai, kas noslēdzās ar sociālisma sistēmas sabrukumu un Aukstā kara beigām 1991. gadā.
Šķita, ka kapitālisms ir viennozīmīgi uzvarējis. Grūti iedomāties spilgtāku simbolu sociālisma sakāvei kā bijušo PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu Pizza Hut reklāmā vai Ķīnas pārvēršanos par kapitālisma preču galveno ražotājvalsti pēc vairākiem katastrofāliem Mao mēģinājumiem pasteidzināt sociālisma projektu. Mūsu pašu Latvijā šo periodu raksturoja “prihvatizācija” – bijušo valsts uzņēmumu izlaupīšana “brīvā tirgus” aizsegā, ko īstenoja ar vecajām komunistiskās partijas vai čekas saitēm nodrošinātās ietekmes personas.
Laikā, kad šāda veida nekontrolētais brīvais tirgus jau ir daļēji pagātne un Rietumos atgriežas no vienas puses nacionālistiska protekcionisma idejas, bet no otras – “zaļais” sociālisms, ir vērts atskatīties nesenā ekonomisko ideju vēsturē un apzināties, ka aksioma par divām ekonomiskajām sistēmām nemaz nav tik viennozīmīga. Tā drīzāk raksturo izņēmumu kopējā civilizācijas pieredzē, kurā ekonomika ir bijusi pakārtota kopienas interesēm. “Trešā ceļa” ekonomisko teoriju sauc par korporatīvismu. Jēdziens cēlies no latīņu vārda “corpus” jeb ‘ķermenis’, tā raksturojot izpratni par sabiedrību kā organismu.
Korporatīvismā sabiedrības pamatšūna nav indivīds, kā tas ir liberālismā, bet gan grupa – ģimene, klans, etnoss, militārās organizācijas, reliģiskās organizācijas, ekonomisko interešu grupas. Valsts šīs grupas organizē, mēģina iekļaut pārvaldē, taču pašas grupas saglabā autonomiju un neatkarību no valsts.[1]
Korporatīvismam visbiežāk pārmet vai nu saistību ar labējo autoritārismu un totalitārismu periodā starp abiem pasaules kariem, vai arī saistību ar lielajām biznesa korporācijām. Pirmais pārmetums izriet no neizpratnes par korporatīvisma idejas vēsturiskajām saknēm un idejas plašo pielietojumu, taču otrais ir vienkārši jēdzienu jaukšana. Korporatīvisms var pastāvēt dažādos ideoloģiskos režīmos un kultūras kontekstos. Korporatīvisms ir veids, kā sabiedrība var saglabāt integritāti un kopienas nozīmi modernās masu sabiedrības laikmetā.[2]
Neatkarīgi no ideoloģiskajiem režīmiem, kuros korporatīvisms tiek īstenots, tā principi ir šādi:
(1) Katrai profesijai vai industrijas sektoram ir jābūt savai organizācijai (korporācijai), kas aptver visus iesaistītos;
(2) Korporāciju atbildība ir lemt par samaksu un darba apstākļiem, risināt strīdus caur ekonomiskajām tiesām, saskaņot ekonomikas likumdošanu sadarbībā ar valsts institūcijām vai to vietā u. tml.;
(3) Korporāciju pienākums ir veidot strādājošo identitāti, apziņu par savas profesijas vērtību, profesionālo godu, kā arī noteikt morālos pienākumus, turpinot seno ģilžu tradīciju.[3]
Korporatīvisma idejas attīstību var iedalīt vairākos posmos: (1) dabiskais korporatīvisms antīkajā pasaulē un viduslaikos; (2) korporatīvisma ideoloģijas izstrādes fāze 19. gadsimtā; (3) korporatīvie režīmi starpkaru periodā; (4) neokorporatīvisma periods pēc Otrā pasaules kara.[4]
Pirmā korporatīvisma fāze bija feodāla, taču nākamās jau risināja industriālās sabiedrības izaicinājumu iekļaut jaunu sociālo grupu – proletariātu kopējā valsts pārvaldē
Dabiskais korporatīvisms
Korporatīvisms bija raksturīgs vēsturiskajām civilizācijām kā to “noklusējuma” stāvoklis pirms modernitātes.[5] Senajās sabiedrībās piederība kādai no sabiedrības kārtām – piemēram, karavīriem, priesteriem vai zemniekiem – nozīmēja arī dažādas tiesības, pienākumus, grupas identitāti un ētosu. Pārstāvniecība atbilstoši grupu piederībai bija raksturīga gan senajai Grieķijai, gan Romai (kur pastāvēja kolēģijas), bet savu augstāko izpausmi korporatīvisms sasniedza viduslaikos, kad militārie un reliģiskie ordeņi, tirgotāju ģildes un aristokrātija veidoja dinamisku attiecību tīklu, valdniekam kalpojot kā koordinējošam centram. Pirms modernās valsts izveides un absolūtās monarhijas tieši šajās grupās noritēja cilvēku darba un sabiedriskā dzīve. Korporācijas bija kā mākslīgi radītas ģimenes, kas formulēja to locekļu morālos pienākumus un veidoja viņu ētisko un pilsonisko apziņu.[6]
Ģildes regulēja preču cenas, nodrošināja sociālo solidaritāti un veidoja ekonomiku atbilstoši morāles principiem.[7] Ģilžu darbība attīstītajos viduslaikos notika kopsolī ar pilsētu pašpārvaldi un parlamentiem, radot Eiropas politiskās kultūras unikālo savdabību.[8] Pirms labklājības valsts tās bija ģildes, kas rūpējās par savu biedru un to ģimeņu labklājību. Pirms birokrātiskās pārvaldes tās bija ģildes un pilsētas, kas pašas regulēja savu darbību. Atšķirībā no mūsdienām ekonomiskā izaugsme nebija galvenais arguments par labu komerciāliem lēmumiem – kopienas intereses un gods piederēt profesijai bija ne mazāk būtiski aspekti.
Franču filozofs Žans Bodēns (Jean Bodin, 1530–1596) viens no pirmajiem reflektēja par korporatīvismu un mēģināja tam radīt atbilstošu politisko teoriju. Bodēns uzsvēra, ka ģimene ir dabiskā sabiedrības pamatšūna, no kuras, šo ģimeni imitējot, izriet visas pārējās pilsoniskās sabiedrības formas. Indivīds zināmā mērā var pastāvēt bez valsts, bet valsts nevar pastāvēt bez ģimenēm. Bodēns oponēja angļu filozofa Tomasa Hobsa idejai, ka valsts nevar eksistēt bez likuma un suverēnās varas elementiem. Iepretim angļu racionālismam Bodēns uzsvēra ģimenisko solidaritāti kā īsteno sabiedrības pamatu un saistvielu.[9] Paplašinot ģimenisko solidaritāti līdz valstij, Bodēns iztēlojās Franciju kā sindikalizētu, no autonomām grupām sastāvošu karaļvalsti, kurā dažādi korpusi un kolēģijas veidotu kopīgu valstisko organismu. Šīs grupas apvienotu karalis kā šo grupu partneris miera un sociālās kārtības nodrošināšanai. Tas līdzsvarotu centralizēto autoritāti ar plašu asociāciju tīklojumu, pretstatā modernajai Anglijai, kur parlaments bija ļoti spēcīgs, savukārt ģildes – vājas.[10]
Anglijā ģildes piedzīvoja būtisku lejupslīdi 18. gadsimtā. Parlamentārā aristokrātija un industriālā kapitālisma izaugsme pilnībā iznīcināja ģilžu ietekmi – līdz tās tika juridiski likvidētas 1835. gadā. Francijā ģilžu sistēma, kura nebija piedzīvojusi līdzīgu krīzi, tika legāli likvidēta 1791. gadā, pēc revolucionāro spēku lēmuma.[11] Taču franču revolūcija tikai noslēdza absolūtās monarhijas aizsākto varas centralizācijas un grupu autonomijas likvidācijas procesu. Franču filozofs Šarls Luijs barons de Monteskjē (1689–1755) uzsvēra, ka monarhu korupcija tiešā veidā izriet no korporāciju un pilsētu privilēģiju atņemšanas.[12] Tie bija monarhi, kuri savā tieksmē sagrābt aizvien vairāk varas, atņemot to aristokrātijai un citām sabiedrības kārtām un grupām, pašu monarhijas institūciju pārvērta par milzi uz māla kājām, kuru revolūcijai bija viegli gāzt. Tiesa, ne visi franču apgaismotāji un revolucionāri iestājās par varas centralizāciju. Piemēram, Žans Žaks Ruso (1712–1778), iestājoties pret absolūto monarhiju, atbalstīja varas deleģēšanu iespējami plašākam cilvēku lokam.[13]
Neatkarīgi no pirmajiem mēģinājumiem formulēt korporatīvismu kā apzināti veidotu valsts politiku, līdz ar modernitātes iestāšanos senā ģilžu tradīcija atkāpās kapitālisma atbrīvoto ekonomisko spēku priekšā. Savukārt kapitālisma izraisītās pretrunas starp industrializācijas un urbanizācijas rezultātā radušos strādnieku šķiru un darba devējiem radīja auglīgu augsni marksismam.
Korporatīvisma ideoloģijas izstrāde
Korporatīvisma ideoloģija pilnvērtīgi attīstījās tikai 19. gadsimtā jau kā refleksija par zaudēto tradīciju un jauno sociālekonomisko situāciju.[14] To attīstīja vairāki nozīmīgi domātāji, no kuriem vairums bija tieši ietekmējušies no katoļu sociālās tradīcijas un mācības. Korporatīvisma ideja 19. gadsimtā bija atbilde uz kapitālisma atsvešinātību, morālo normu nošķiršanu no ekonomikas, ekonomikas nošķiršanu no kopienas, darba ņēmēju pretišķību darba devējiem, vienlaikus noliedzot marksismu kā viltus risinājumu. Ja marksisms iestājās par šķiru cīņu un privātīpašuma likvidāciju, tad korporatīvisms aizstāvēja šķiru sadarbības ideju un privātīpašuma nozīmību.
Būtisks ir korporatīvisma morālais aspekts. Atšķirībā no kapitālisma un marksisma, kas pamatojas materiālistiskā izpratnē par cilvēka dabu un tiecas pakļaut kultūru ekonomikas spēkiem, kuru likumiem būtu jāatrisina sabiedrības dzīves problēmas, korporatīvismā pilsoniskās sabiedrības normas un ekonomika ir viens veselums: senā ģilžu iekārta atbilda noteiktām cilvēka kā sociālas būtnes vajadzībām, ko nespēj apmierināt ne egoistisks individuālisms, ne indivīda totāla pakļaušana valsts varai.
Korporatīvisma kā morālas ekonomiskās teorijas ideju uzsver katoļu sociālā mācība. Pāvesta Leona XII enciklika Rerum Novarum (1891) ir ne tikai viens no būtiskākajiem tekstiem par katoļu sociālo mācību, bet arī svarīgs modernās korporatīvisma ideoloģijas avots. Rerum Novarum, nostājoties gan pret sociālismu, gan neierobežotu kapitālismu, aizstāvēja tiesības uz privātīpašumu un uzsvēra šķiru savstarpējo atkarību, no kuras izriet savstarpēji pienākumi un tiesības. Strādnieka cieņa, veselība un nepieciešamība nodrošināt ģimeni ir tiesības, kuras jāņem vērā, valstij uzņemoties aizstāvja lomu.[15] Turpmākajās katoļu baznīcas enciklikās Rerum Novarum gadadienās pāvesti nostiprināja un paplašināja šo pamatideju. Piemēram, pāvests Pijs XI norādīja, ka ir vēlama partnerība starp darba ņēmēju un darba devēju tādā veidā, lai darba ņēmēji kļūtu par dalībniekiem uzņēmumā caur akcijām, uzņēmuma pārvaldību vai ienākumiem.[16] Savukārt pāvests Jānis Pāvils II Rerum Novarum simtgadē norādīja: kad ekonomiskā brīvība kļūst pilnībā autonoma un indivīdu uztver kā preču ražotāju un patērētāju, nevis kā subjektu, kurš ražo un patērē, lai dzīvotu, tad ekonomiskā brīvība zaudē veselīgās attiecības ar cilvēku un beigu beigās atsvešina to un apspiež.[17] Tādējādi modernā korporatīvisma pamatā ir vērtībās balstīta ekonomika, kuras elementi ir privātīpašums, kopiena un korporācijas kā ekonomiskās pašpārvaldes institūcija.
Lai gan kapitālismu bieži identificē ar privātīpašuma aizstāvību, patiesībā tā pamatā ir kapitāla un darbaspēka nošķīrums. Ar korporatīvisma ideoloģiju saistītā distribūtisma ekonomikas teorija aizstāvēja ražošanas līdzekļu maksimālu decentralizāciju kā ekonomiskās un politiskās brīvības pamatu. Tāpat kā korporatīvisma, arī distribūtisma galvenais teorētiskais pamats bija katoļu sociālā mācība un enciklika Rerum Novarum. Distribūtisti uzskatīja, ka gan neierobežots brīvā tirgus kapitālisms, gan valsts sociālisms ir vienlīdz problemātiski, jo noved pie monopolu rašanās. Distribūtisti iestājās par atgriešanos pie amatniecības un vietējās ražošanas, līdzdalības uzņēmumu pārvaldībā un pretmonopolu likumiem.
Angliski rakstošais franču autors Ilērs Beloks (Hilaire Beloc, 1870–1953), balstoties katoļu sociālajā mācībā, brīdināja par mūsdienu sabiedrības iespējamo pārvēršanos “kalpības valstī”, ja tajā netiks nosargāts privātīpašums. Beloks paredzēja trīs iespējamos kapitālisma attīstības scenārijus: (1) kolektīvismu – ražošanas līdzekļu nodošanu politiķu rokās; (2) distributīvās valsts atjaunošanu, kurā īpašumu nodod pilsoņiem; (3) verdzības vai kalpības valsti, kurā tie, kuriem nav īpašuma, ir spiesti strādāt īpašnieku labā, atlīdzībā saņemot iespēju izdzīvot. Taču kolektīvisma valsts ir kapitālisma produkts un noved pie kalpības valsts.[18] Tādējādi patiesībā, pēc Beloka domām, izvēle ir tikai starp diviem sabiedrības modeļiem – uz privātīpašumu balstītu valsti un kalpības valsti.
Beloks uzsvēra ģilžu sistēmas nozīmību un katoļu baznīcas ietekmi viduslaikos, kā rezultātā pakāpeniski tika likvidēta verdzības institūcija un izveidota īpašnieku sabiedrība.[19] Viena no nozīmīgākajām ģilžu lomām bija īpašuma sadales sargāšana, lai neizveidotos ne atkarības, ne arī monopolu stāvoklis. Viduslaiku ģilžu sistēmā pastāvēja tirdzniecības ierobežojumi, taču ar mērķi novērst ekonomiskās oligarhijas izveidi, kas ekspluatētu visu kopienu, – tātad šie ierobežojumi bija ieviesti brīvības saglabāšanai. Viduslaiku Rietumu sabiedrības mērķis bija ekonomiskās brīvības nodrošināšana ar iespējami plašāku kapitāla un zemes piederību. Pēc Beloka ieskata, kapitālisms neattīstījās industrializācijas rezultātā – viņš kapitālismu izdala kā atsevišķu fenomenu, kas radās kā distributīvās valsts pretinieks.[20] Šī sacelšanās pret distributīvo valsti sākās Anglijā, kur 17. gadsimtā lielīpašnieku oligarhija sakāva vāju monarhiju; šajā kontekstā industrializācija attīstījās nevis kooperatīvā, bet gan kapitālisma formā.[21]
Vācu sociologs Ferdinands Tenīss (Ferdinand Tönnies, 1855–1936), neatkarīgi no katoļu sociālās mācības idejām, attīstīja teoriju par tradicionālās kopienas (Gemeinschaft) un modernās sabiedrības (Gesellschaft) pretstatu. Tradicionālā kopiena ir īsta un organiska, balstīta ģimeniskās attiecībās, turpretī modernā sabiedrība ir balstīta abstraktās konstrukcijās un funkcionē mehāniski.[22] Kopiena ir ģimenes, lauku ciemata un mazpilsētas dzīve, kuras saistviela ir vienprātība, tradīcija un reliģija. Turpretī modernā sabiedrība ir lielpilsētas, modernās valsts un starptautisko sakaru dzīve, kuras saistviela ir dažādas konvencijas, likumi un sabiedriskā doma.[23]
Kopienas vienotību, pēc Tenīsa domām, veido: (1) asinsradniecības saites; (2) fiziskais tuvums; (3) interešu tuvība.[24] No šīs gradācijas varam secināt, ka dabiskās kopienas attiecīgi ir: ģimene, ciemats/pilsēta, korporācija. Kopienā indivīdi ir vienoti par spīti dažādiem atšķirības faktoriem, bet modernajā sabiedrībā viņi ir sašķelti par spīti dažādiem vienojošajiem faktoriem.[25] Tenīss uzskatīja, ka modernā sabiedrība ir gandrīz pilnībā marginalizējusi kopienu. Vienlaikus sabiedrība tiecas izplesties: racionālās un no kopienas interesēm neatkarīgās tirgus attiecības kļūst par visas pasaules tirgu, visu pakļaujot starptautiskā kapitāla interesēm. Tenīsa analīzē tirgonis vispārējā izpratnē nekad nav bijis kopienas loceklis – tā kā viņa intereses ir tīri komerciālas, tad kopiena ar tās morālajām un sociālajām prasībām viņu ierobežo. Līdzīgi ir ar kreditoru, kurš pats kļūst par sava veida tirgoni, kad kreditēšana pārvēršas sistemātiskā peļņas biznesā. Tādējādi tirgoņi un kreditori ir tie, kas veido mūsdienu sabiedrību – iepretim kopienai. Taču tie, kuriem nav kapitāla, šajā sabiedrībā ir pakļauto lomā. Strādnieki, kuriem nepieder sava darba līdzekļi, zaudē brīvību – viņi kļūst par sava veida tirgoņiem, kas pārdod savu darbaspēku.[26]
Kopienas lomu demokrātijas izdzīvošanai uzsvēra arī franču politiskais filozofs Aleksis de Tokvils (1805–1859). Pēc Tokvila domām, pilsoņu asociācijas nodrošina indivīda morālo izaugsmi un pilsonisko tikumu spēcināšanos sabiedrībā: asociācijas būtībā pilda senās polisas funkcijas.[27]
Ģimenes un pašvaldību kopienu kā dabisku cilvēku grupu lomu aizstāvēja arī viens no pirmajiem anarhisma teorētiķiem Pjērs Žozefs Prudons (1809–1865). Savukārt viens no pirmajiem Parīzes komūnas mērķiem bija atjaunot kopienu autonomiju, ko bija likvidējusi Franču revolūcija. Komūna skatīja kopienas kā ikvienas politiskās iekārtas pamatu; šīm kopienām bija jābūt autonomām, tām bija jāspēj sevi pārvaldīt pēc sava unikālā gara, tradīcijām un vajadzībām.[28]
No šo teorētiķu darbiem redzams, ka 19. gadsimtā ļoti plašā ideoloģiskajā spektrā nostiprinājās ideja par nepieciešamību atjaunot dabiskās kopienas kā sabiedrības pamatšūnu, lai novērstu kapitālisma izveidoto “darba tirgus” atsvešinātību. Taču atšķirās priekšlikumi, kā to panākt. Ne angļu distribūtisti (Ilērs Beloks, Gilberts K. Čestertons), ne franču anarhisti savās idejās par kopienas atjaunošanu nespēja atrast modernitātes ikdienai atbilstošu reformu ceļu. Taču tādu piedāvāja korporatīvisma redzējums par korporāciju kā saikni starp indivīdu un moderno valsti, kas vienlaikus pati par sevi ir kopiena.
Anglijā šajā kontekstā attīstījās ģilžu sociālisma ideja – senās ģilžu idejas atdzimšana jaunā formā. Ģilžu sociālismā sabiedrību, ko veido ražotāji un patērētāji, jāpārstāv diviem parlamentiem. Ģildes jeb korporācijas jāapvieno centrālā ģilžu kongresā, kas pārstāvētu ražotājus tāpat kā parlaments pārstāv patērētājus.[29] Franču sociologs Emīls Dirkems (1858–1917) uzsvēra, ka korporācijas nevar radīt “no augšas” ar valsts ierēdņu lēmumu; tās var rasties tikai kā pašu ekonomisko grupu pašiniciatīvas rezultāts. Bet ko darīt, ja tās pašas nerīkojas? Šeit korporatīvisma ideoloģija saskārās ar to pašu problēmu, kas nomocīja marksistus saistībā ar proletariāta inertumu. Dirkems pieņēma, ka iniciatīvu varētu uzņemties arī valsts, bet atdot savas pilnvaras, kolīdz korporācija būtu noformēta, tālāk attīstoties pati. Dirkems atbalstīja demokrātisku korporāciju pašpārvaldi, taču, sadūries ar šo izaicinājumu, formulēja vienu no fundamentālākajiem korporatīvisma ideoloģijas izaicinājumiem.[30] Ja korporatīvisms ir viens no modernās sabiedrības ekonomiskās un politiskās pašorganizēšanās veidiem, tad totalitārismā tas var pārvērsties par instrumentu valsts varas rokās ar mērķi vadīt un kontrolēt sabiedrību.
Korporatīvie režīmi
Laikā starp pasaules kariem valsts vadīts korporatīvisms kļuva par labējo diktatūru atbildi sociālismam un nekontrolētam kapitālismam. Korporatīvisma idejas bija populāras tajās sabiedrībās, kur liberālisms un individuālisms bija izraisījis anarhistisku stāvokli (kā Spānijā un Portugālē), kur boļševiku revolūcijas draudi mudināja meklēt alternatīvas komunismam (kā Vācijā un Itālijā) un kur valsts bija spiesta risināt ekonomiskās krīzes sekas.[31]
Kopumā korporācijas bija valdībai padotas institūcijas daudz lielākā mērā, nekā to būtu pieļāvuši korporatīvisma teorētiķi, savukārt nacionālsociālistu valstī ekonomiskā sistēma pat ne attāli neatbilda korporatīvisma teorijai.[32] Totalitārismā valsts, ekspluatējot ilgas pēc tradicionālās kopienas, pati mākslīgi radīja savas interešu grupas un tad liedza tām autonomiju. Valsts bija tā, kas pieņēma lēmumus – korporācijas tos tikai izpildīja. Ja korporatīvisma teorijā ekonomiskā organizācija ir starpnieks starp indivīdu un valsti, tad totalitārismā partija ir tā, kas tiecas monopolizēt šo lomu, pakļaujot indivīdu ar korporāciju starpniecību. Organiskā attiecību tīklojuma vietā, kas sniegtu autentisku brīvību un piešķirtu nozīmi cilvēka dzīvei, izveidojas varas vertikāle.
Šāds modelis tika ieviests arī Kārļa Ulmaņa režīmā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. No Itālijas aizgūtā kameru sistēma balstījās valsts varas norādēs, nevis pašorganizēšanās principā, jo tam autoritārisms neuzticējās.
Tādējādi korporatīvisma ideoloģijas šķietamajā uzvaras laikā tās principi patiesībā tika nodoti, lai radītu šķitumu par alternatīvu demokrātisku pārvaldes formu un tradicionālās kopienas atjaunošanu. Savukārt Vācijas un Itālijas sakāve Otrajā pasaules karā pilnībā diskreditēja arī nosacītu korporatīvisma ideju, kas šajās valstīs bija ieviesta, pilnībā aizmirstot par seno korporatīvisma tradīciju un to politisko teoriju, kas izstrādāta 19. gadsimtā.
Neokorporatīvisms
Lai arī formāli korporatīvisma idejas pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja savu norietu, pārveidotā veidā tās tomēr turpināja pastāvēt. Pirmkārt, joprojām pastāvēja korporatīvie režīmi autoritārajā Spānijā un Portugālē. Savukārt arī šķietami kapitālistiskajā Rietumeiropā tika izveidota trīspusējā sociālā kārtība, kurā varas partijas, uzņēmēji un darba ņēmēji konsultējās par valsts politikas veidošanu. Tiesa gan, šī koordinācija nepārstāvēja korporācijas to klasiskajā nozīmē, līdz ar to bija bez attiecīgās morālās dimensijas.[33]
Neokorporatīvisms bija veids, kā sargāt sabiedrisko līgumu komunisma draudu priekšā. Valsts koordinēja attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem, lai darbaspēkam nodrošinātu algas un sociālo atbalstu, uzņēmējiem stabilitāti un nepārtrauktu ražošanu, bet valstij – sociālo kārtību.[34] 1980. gados līdz ar Reigana un Tečeres neoliberālisma ekonomiku korporatīvisma paveids sāka iznīkt, gandrīz pilnībā zaudējot savu nozīmi pēc sociālistiskā bloka sabrukuma.
Spēcīga korporatīvisma tradīcija joprojām pastāv Austrijā, kur uzņēmēju un darba ņēmēju grupas piedalās Apvienotajā Algu un cenu komisijā, kas ir pakļauta valsts prezidentam. Politiskajām partijām bieži ir nodaļas, kas atbilst korporatīvajām grupām, savukārt interešu grupām ir spēcīgs lobijs parlamentā.[35] Īrijas parlamentā joprojām pastāv korporatīvā augšpalāta (Seanad Éireann), lai gan tās ietekme ir nosacīta un pakārtota partiju interesēm.
Ja meklējam sekmīgākus korporatīvisma piemērus mūsdienās, tad, iespējams, jālūkojas ārpus Rietumu pasaules. Āzijā sabiedrība tradicionāli ir veidota, balstoties kopienā kā tās pamatšūnā. Konfūcismā svarīga ir arī hierarhija un sociālā kārtība, attiecīgi kolektīvisms un konfūcisms veido korporatīvo kultūru ar valsts koordinētu kopēju sabiedrības attīstību, kas it kā dzīvo zem kapitālisma virskārtas. Tāpēc tradicionālās Āzijas sabiedrības ir spējušās sekmīgi absorbēt modernizācijas spēkus, lai stiprinātu savas civilizācijas atšķirīgo identitāti, nevis to vājinātu, kā tas ir noticis Rietumos. Un šeit nav fundamentālas atšķirības starp šķietami ideoloģiski pretrunīgajiem Ķīnas un Japānas pārvaldes modeļiem.
Korporatīvisma nākotne
Lai runātu par korporatīvisma nākotni, ir būtiski atcerēties tā vēsturisko tradīciju un oriģinālo teoriju, kas tika izstrādāta 19. gadsimtā. Ir būtiski to nošķirt no 20. gadsimta pirmās puses totalitārisma tendencēm. Vienlaikus ir nepieciešams analītisks izvērtējums šīs teorijas trūkumiem praktiskajā pielietojumā, lai izvairītos no marksistiem raksturīgās “tas nebija īstais komunisms” pieejas.
Īsta korporatīvisma kodols paliek nemainīgs: tas ieņem vietu pa vidu starp liberālo plurālismu ar vāju valsti un stiprām interešu grupām un totalitārismu ar neierobežotu valsts varu un vājām, kontrolei pakļautām interešu grupām. Korporatīvisms iestājas par stipru, vadošu valsti, kas nav totalitāra, taču interešu grupas tiek institucionāli iesaistītas valsts pārvaldē.[36]
Korporatīvismam ir nākotne, jo cilvēki ilgojas pēc kopienas un cilvēcības, nevis pēc akliem ekonomikas spēkiem un monopoliem – neatkarīgi no tā, vai šos monopolus veido oligarhija, kuras intereses saplūst ar t. s. “labklājības valsti” un mazajiem uzņēmējiem kaitniecisku birokrātiju, vai arī monopols pieder politiskajiem komisāriem un kādai partijai. Neierobežots brīvais tirgus vienmēr pastāv kā starpposms starp vienu vai otru kapitāla koncentrāciju. Beloka formulētā dilemma starp īpašnieku un kalpības valsti arvien ir aktuāla, un politiķiem vajadzētu beigt izlikties, ka privātīpašuma aizsardzība nav Satversmē noteikts pienākums. Galu galā, nodibinoties Latvijas Republikai, viens no jaunās valsts nozīmīgākajiem lēmumiem bija agrārā reforma, kas vēsturiski ir viens no drosmīgākajiem un sekmīgākajiem distribūtistu politikas piemēriem. Padarot vairāk nekā ¾ Latvijas iedzīvotāju un viņu ģimenes par zemes īpašniekiem, Latvijas valsts novērsa sociālo spriedzi starp agrāko muižniecības monopolu un bezzemnieku vairākumu un deva pilsoņiem pārliecību par to, ka tā ir viņu valsts ne tikai teorētiski, bet ļoti praktiski.
Lai gan strādniecība un tradicionālās nodarbinātības formas kā tādas mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien mazāk nozīmīgas, pakalpojumu nozarei dominējot pār ražošanu, bet mākslīgajam intelektam aizstājot strādājošos, ražošana, uzņēmējdarbība un tās koordinācija kopējās valsts izaugsmes vārdā būs aktuāla vienmēr. Tāpat būs aktuāls arī privātīpašuma jautājums.
Distribūtisma un korporatīvisma idejas, abas balstītas sociālajā mācībā, kas uzsver kopienas intereses pār komerciju, ir jāuzlūko kā viena pasaules uzskata divas izpausmes – pirmā uzsver privātīpašuma nozīmību indivīda/ģimenes līmenī, bet otrā apskata individuālo saimniecību un strādnieku pašuzraudzību monopola novēršanai un pašpārvaldi attiecībās ar valsti. Kā izcils piemērs distribūtisma un korporatīvisma savstarpējai saistībai un iespējamībai mūsdienu apstākļos kalpo Mondragon korporācija Spānijā. Tas ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Spānijā, kas basku zemē nodarbina gandrīz simts tūkstošus cilvēku, kuri vienlaikus ir arī uzņēmuma līdzīpašnieki.
Paredzot nākotni, kurā mākslīgais intelekts atņems darbaspēku milzīgam sabiedrības sektoram, tāds koordinēts process, kurā pilsoņi kļūst par privātīpašniekiem kādā no pilnībā robotizētajiem uzņēmumiem, nevis labklājības valstij pakļautiem “nederīgajiem”, būs īpaši svarīgs. Turklāt process var pavērsties uz tradicionālo lomu atgriešanos – globālo ražošanas ķēžu vietā stātos ražošana uz vietas, ko padara iespējamu 3D printēšana, mākslīgais intelekts un robotizācija. Ekonomika varētu kļūt pašpietiekamāka, lokālāka, un konveijera strādnieku atkal nomainītu amatnieks. Tādējādi korporatīvisms var atgūt savu sākotnējo nozīmi viņpus 19. un 20. gadsimta šķiru cīņas problemātikas.
[1] Howard J. Wiarda, Corporatism and Comparative Politics. The Other Great “Ism”. New York: Routledge, 2015, p. 9.
[2] Turpat, pp. 12–13.
[3] Antony Black, Guilds and Civil Society in European Political Thought from the Twelfth Century to the Present. Ithaca/New York: Cornell University Press, 1984, p. 221.
[4] Wiarda, op. cit., pp. 72–73.
[5] Turpat, p. 16.
[6] Black, op. cit., pp. 3–4.
[7] Turpat, pp. 8–10.
[8] Turpat, p. 44.
[9] Turpat, pp. 130–131.
[10] Turpat, p. 131.
[11] Turpat, p. 167.
[12] Turpat, p. 146.
[13] Turpat, p. 148.
[14] Wiarda, op. cit., p. 27.
[15] Pāvests Leo XIII, Rerum novarum, enciklika par kapitālu un darbu: https://www.vatican.va/content/leo-xiii/en/encyclicals/documents/hf_l-xiii_enc_15051891_rerum-novarum.html
[16] Kevin E. McKenna, A Concise Guide to Catholic Social Teaching. Indiana: Ave Maria Press, 2013, p. 79.
[17] Turpat, p. 23.
[18] Hilaire Belloc, The Servile State. Wisconsin: Cavalier Books, 2018, pp. 18–19.
[19] Turpat, pp. 34–35.
[20] Turpat, pp. 40–43.
[21] Turpat, pp. 49–50.
[22] Ferdinand Tönnies, Community and Society. Mineola/New York: Dover Publications, 2002, p. 33.
[23] Turpat, p. 231.
[24] Turpat, p. 48.
[25] Turpat, p. 65.
[26] Turpat, pp. 79–84.
[27] Black, op. cit., p. 194.
[28] Turpat, p. 190.
[29] Turpat, p. 223.
[30] Turpat, pp. 231–232.
[31] Wiarda, op. cit., p. 18.
[32] Black, op. cit., p. 233.
[33] Turpat, p. 234.
[34] Wiarda, op. cit., p. 22.
[35] Turpat, pp. 73–74.
[36] Turpat, pp. 6–7.