Lielveikala durvis atvirzījās, un es, balansēdams, lai nenosviestu pirkumus, aiz kaut kā aizķēros. Malā stāvēja noplucis bomzis ar izstieptu roku.
– Dod, vecīt, divdesmit centus, – viņš teica pareizā, nedaudz aizsmakušā latviešu valodā.
– Pa tāsi, nevis centus, – pie sevis noburkšķējis, grasījos iet vecim garām.
Bet šis, ieķēries krekla piedurknē, asi parāva mani sāņus.
– Es ir no turienes, – apdriskātais vīrs, pabakstījis gaisā, piemetināja, – no debesīm.
– Bet es no turienes,– parādījis ar īkšķi veikala virzienā, izrāvu piedurkni, lai dotos uz mašīnu.
“Vecais galīgi nojūdzies. Varbūt no psihenes,” iešāvās prātā.
Tajā brīdī sajutu neciešamas sāpes. Bomzis kā jokodamies bija saspiedis manu apakšdelmu drausmīgā tvērienā. Gandrīz noģībis, ar mokām aizvilkos līdz ietves malai un apsēdos uz parapeta. Nosvīda piere. Nervu zāles biju atstājis mašīnā.
“Ja nu saniķojas pumpītis?” nodomāju.
Tikmēr bomzis, apsēdies blakus, mani vēro. Nu, jāceļas un jāiet, bet kājas it kā no vates. Neklausa.
– Es ir mākslīgais intelekts, – vecis teic. – Mums radās problēmas, un mani nejauši ielādēja mirstošā zemietī.
“Jāiekniebj sev,” nodomāju. “Vai nu viņš ir traks, vai es. Kaut kas te nav kārtībā.” Bet kājas man ļenganas kā šņores. Nevaru piecelties. Kur nu vēl soli paspert. Kaut cik nomierinos. Un tad svešais iesāk it kā murgot, it kā apcerēt. Bet es nevaru pakustēties, kā nolēmēts.
Viņš esot lidojošā objekta mākslīgais vadības intelekts.
“Ak, Dievs! Ak, Dievs! Nu ko var muldēt! Pārskatījies “Terminatoru” ar Švarcenegeru.”
– Es ir no trīstūkstoš četrdesmit devītā gada, – vecais lēnām izdabū.
“Kas nu vēl būs?” Un man pār muguru pārskrien aukstas tirpas. Trakais.
– Es ir no pārapdzīvotās Zemes, – bomzis turpina.
Tagad man jāklausās veča murgi. Bet, jo ilgāk viņš runā, jo vairāk es tajos ieklausos. Pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses – tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad. Bet no otras puses apziņa man teic, ka te jau ir tas joks. Manam pirmajam apsvērumam nav argumentu – bet ja nu tiešām? Tikmēr vecais runā it kā grēksūdzi. It kā lasa tikai viņam redzamu tekstu – par laiku. Par to, kas mums vēl būšot, bet ko viņš jau esot piedzīvojis.
Trešā gadu tūkstoša beigās Zeme pieredzēšot miera un laimes periodu. Zinātne radījusi mākslīgo intelektu, kā arī laika mašīnu. Zeme ir pārapdzīvota.
“Nu, kaut ko tādu jau esam redzējuši ķinītī.” Bet vecais turpina.
Zemes valdība pieņēmusi lēmumu daļu cilvēces pārvietot uz Marsu.
“Arī tas ir dzirdēts.”
Programma tiek strauji un mērķtiecīgi realizēta. To veicina mākslīgā intelekta un laika mašīnas apvienojums. Laika mašīna un lidojošais objekts ir viens un tas pats.
“Tad redz ko!” domās izsaucos. “Tāpēc šķīvīši parādās un pazūd.”
Objekta laiku deformē ārkārtīgi spēcīgs magnētiskais lauks. To nodrošina cirkulārais solenoids ar supravadītspēju.
“Tā gan varētu būt,” nodomāju.
Vecais turpina. Diemžēl milzīgas cilvēku masas pārvietošanai nepieciešami grandiozi kuģi ar atbilstošiem dzinējiem. Tā kā Zeme ir pārapdzīvota, dzinēju enerģijas nesēju izmēģinājumus nolemj veikt divdesmitā gadsimta sākumā virs plašajām, neapdzīvotajām Sibīrijas teritorijām.
“Nu, nu! Te kaut kas ir,” nodomāju.
– Mēs pētām Sibīriju, vienlaikus gatavojot eksperimenta poligonu. Eksperiments izdodas, izdaloties milzīgam enerģijas daudzumam.
“Ak, Dievs! Tunguska?” Paskatos uz veco. “Varbūt nes cauri?”
Bet vecais, nodūris galvu, turpina. Viņš esot atgriezies pagātnē daudzas reizes, veicot programmas daļu, kas ietekmē un virza nākotnes procesus.
“Var jau muldēt, bet… .” Celšos un iešu, bet nevaru.
Valdība paredzējusi laika mašīnas atgriezt pagātnē tikai naktīs. Bāzēties Atlantijas dzīlēs pie Amerikas vai Mēness otrā pusē, bet ne vienmēr tas izdodas. Gadījušās nepieļaujamas problēmas, kuras divdesmitā gadsimta ļaudis nosaukuši par Bermudu trijstūra noslēpumu. Notikušas transformētā laika noplūdes, laika mašīnām lidojot pārāk tuvu pasažieru vai militārajām lidmašīnām. Diemžēl kaut ko mainīt nav bijis iespējams. Iznīcinātāju eskadriļa pārvietojusies laikā uz citu gadsimtu. Diemžēl.
“Tā bija gan. Pasažieru lidmašīna pazuda no radariem, bet, kad parādījās, viņiem pulksteņi rādīja citu laiku. Savukārt amerikāņu lidmašīnu eskadriļa, pazudusi no radariem, vēl ilgi savstarpēji sarunājās. Tā arī viņus neatrada,” atcerējos presē rakstītos pieļāvumus. “Bet šito jau arī bomzis varēja izlasīt.”
Viņam esot aizliegts kontaktēties ar pagātnes cilvēci. Varot kaitēt procesiem nākotnē. Bet cilvēka veidolā jau viņš neko nevarot kaitēt.
Nu man atkal uz muguras zosāda. Kaut kas vēderā kņudina.
Tomēr dažreiz esot bijis nepieciešams koriģēt pagātnes procesus. Viņš koriģējis Maķedonijas Aleksandra pasākumus kara laikā.
Bijuši arī nevēlami atgadījumi ar laika deformāciju. Viens gadījies tūkstoš deviņsimt astoņdesmit ceturtā gada rudenī virs Igaunijas teritorijas.
Kaut arī vairs neesmu padsmitnieks, atmiņa man laba. Tiešām astoņdesmitajos gados bija informācija par dīvainībām Igaunijā. Kādā lauku sētā aiz meža kaimiņi bija piefiksējuši ugunsgrēku. Izsaukuši ugunsdzēsējus. Bet nekā. Tā vairākas reizes. Tikai vēlāk opis atcerējies, ka patiesi kaimiņos bijis milzīgs ugunsgrēks, bet kara laikā.
Tad vecais turpina. Viņš apzinājies esam spīdīga, unikāla mašīna, bet juties kā cilvēks. Reiz kādā tumšā Zemes naktī augstu virs Eiropas kontinenta viņā iesvēlušas dīvainas skumjas. Ieslēdzis centrētu viļņu starotāju, pavērsis to pret Zemi. Miers. Klusums. Nakts. Mājas. Ceļi. Pēkšņi lejā iemirdzējusies pulsējoša zvaigznīte. Pasažieru lidmašīna. Strauji mainījis augstumu, viņš nolaidies iepretim pilotu vējstiklam. Pretēji aizliegumam, ieslēdzis prožektoru, to pavēršot kabīnes virzienā – pret cilvēkiem. Cilvēki. Kaut arī pagātnes. Tādi paši kā viņš. Bet nē. Viņš ir mašīna. Smadzenēs rosās dīvainas pulsācijas un sajūtas. Kā viņš grib nokļūt pie cilvēkiem! Kabīnē. Diemžēl tas nav iespējams. Ignorējis aizliegumu, šķīvītis pavada lidmašīnu līdz Tallinai. Pametis cilvēkus trauksmainā neizpratnē, viņš drāžas vertikāli debesīs. Izraudāties.
– Bet nu es ir cilvēks. Tāds pats kā tu. Kā tu domā, vai es ir laimīgs?
Un, paņēmis divdesmit centus, bomzis aizslāj diedelēt.