Britu rakstnieks, publicists un filozofs Gilberts Kīts Čestertons (1874–1939) plašākai publikai lielākoties ir pazīstams no idiomas “Čestertona sēta”, kuru popularizējuši arī daudzi 20. un 21. gadsimta autori un kurai pat veltīti šķirkļi enciklopēdijās. “Sētas” (tekstā drīzāk “žoga”) princips skaidrots viņa 1929. gada esejā, kuras nosaukumu varētu tulkot: “Tendence noraidīt ģimeniskumu” (The Drift from Domesticity), un tas ir šāds: nevienam nav tiesību sagraut kādu institūciju tāpēc, ka viņš neredz šīs institūcijas lietderību un jēgu; tikai tad, kad viņš ir sapratis, kādiem mērķiem šī institūcija senatnē tika radīta un pret kādiem draudiem aizsargāja, viņš ir spējīgs izvērtēt tās lietderību šodien un, attiecīgi, ja nepieciešams, to likvidēt. Piemērs, ar kura palīdzību autors skaidro “sētu”, ir ģimene, saimes un mājas dzīve. Esejas saturs joprojām ir aktuāls, un var novērtēt, cik trāpīgi pirms gandrīz simts gadiem, aizstāvot ģimeni un mājas kā īstas brīvības arēnu, viņš kritizēja pieņēmumu, ka nākotnes laimīgo indivīdu sabiedrību būs iespējams sasniegt, kad vecāku un ģimenes locekļu funkcijas pārņems apmaksāta birokrātija un ierēdniecība.
Citus Čestertona eseju tulkojumus Telos krātuvē meklējiet šeit: https://telos.lv/author/gilberts-kits-cestertons/
Kad ir runa par kādu lietu reformēšanu – nejaukt ar deformēšanu –, pastāv viens skaidrs un vienkāršs princips, kuru pat varētu nosaukt par paradoksu. Eksistē kāda noteikta institūcija vai likums; vienkāršības labad pieņemsim, ka tas ir žogs vai vārti, kas uzcelti uz ceļa. Modernā paveida reformators priecīgi pieiet tiem klāt un izsaucas: “Es neredzu šiem vārtiem jēgu; novāksim tos!” Inteliģentāks reformators uz to prātīgi atbildēs: “Ja tu neredzi tiem jēgu, es noteikti neļaušu tev tos novākt. Ej un apdomā. Tad, ja varēsi atgriezties un teikt, ka redzi to jēgu, es varbūt ļaušu tev tos novākt.”
Šis paradokss vienkārši balstās veselajā saprātā. Vārti vai žogs tur neizauga no zemes. Tos neuzcēla mēnessērdzīgie miegā. Ir ļoti mazticami, ka tos uzcēluši trakie, kas izbēguši no trakonama un nez kāpēc klaiņo pa šo ceļu. Kādam bija noteikts pamats domāt, ka šie vārti citiem noderēs. Un, kamēr mēs nezinām, kāds bija šis pamats, mēs nekādi nevaram spriest, vai tas bija saprātīgs. Ja kaut kas, ko uzcēluši cilvēki, kuri ir tādi paši kā mēs, šķiet pilnīgi bezjēdzīgs un mistisks, ļoti iespējams, ka neesam pamanījuši kādu nozīmīgu jautājuma aspektu.
Ir tādi reformatori, kuri tiek galā ar šo problēmu, pieņemot, ka visi viņu senči bija muļķi; bet, ja tā, varam secināt vienīgi to, ka muļķība, visdrīzāk, ir pārmantota kaite. Patiesībā nevienam nav tiesību iznīcināt kādu sociālu institūciju, pirms viņš nav spējis to saprast kā vēsturisku institūciju. Tikai tad, ja viņš zina, kā tā radās un kādiem mērķiem bija paredzēta, viņam var būt pamats teikt, ka tie bija slikti mērķi vai ka tie tagad ir kļuvuši par sliktiem mērķiem, vai ka šie mērķi šobrīd vairs nav sasniedzami. Taču, ja viņš vienkārši skatās uz šo lietu kā uz bezjēdzīgu briesmonību, kas kaut kādā veidā gadījusies viņam ceļā, tad tieši viņš, nevis tradicionālists, cieš no ilūzijas. Mēs pat varētu teikt, ka viņš redz objektus murgā. Šis pats princips attiecas uz tūkstošiem citu lietu – gan sīkumiem, gan īstenām institūcijām, gan paražām, gan pārliecībām. [..]
Starp tradīcijām, kuras piedzīvo šādus augstākā mērā iracionālus uzbrukumus, ir arī viena no cilvēces pamatvērtībām un fundamentālajām institūcijām, kuru sauc par Ģimeni vai Mājām. Ģimene ir tipisks šādu uzbrukumu mērķis, un tai uzbrūk nevis tāpēc, ka tā ir izzināta un izprasta, bet gan tāpēc, ka vispār nespēj to saskatīt. To spārda akli, oportūnistiski un kā pagadās, un daudzi no šiem spārdītājiem to sagrautu, pat uz mirkli neapstājoties un nepadomājot, kāpēc šī institūcija vispār tika iedibināta. Turklāt tikai daži no viņiem to atzītu par fundamentālu institūciju, kas tikai vēlreiz pierāda, cik viņi ir akli un neprātīgi. Viņiem ir izveidojies paradums vienkārši peldēt pa straumi un pakāpeniski attālināties no ģimenes dzīves; ģimene viņiem lielākoties ir kaut kas nejaušs un bez jebkādas konkrētas teorijas. [..] Šķiet, ka šī attieksme pamatā balstās individuālā aizkaitinājumā, kurš atšķiras atkarībā no cilvēka. Argumenta vietā mums vienkārši stāsta, ka šajā vai citā gadījumā konkrētais cilvēka temperaments konkrētajā ģimenē piedzīvoja lielas mocības; bet neviens nekad nav paskaidrojis, kā šis ļaunums radās, nemaz nerunājot par to, vai dotais temperaments no šī ļaunuma ir izbēdzis, saraujot visas ģimenes saites. Mums stāsta, ka šajā vai citā ģimenē vecmāmiņa to vien darīja kā runāja dumības, kas, visdrīzāk, ir tiesa; vai ka bija ārkārtīgi grūti uzturēt tuvas intelektuālas attiecības ar tēvoci Gregoriju, savaldoties un viņam nepasakot, ka viņš ir muļķis; kas tā tiešām arī ir. Bet neviens nopietni neapsver ne dziedināšanas līdzekli, ne pašu kaiti, ne arī to, vai modernā sabiedrības iziršana individuālismā vispār ir dziedniecības līdzeklis. Šo parādību lielā mērā aizsāka Henrika Ibsena – ļoti spēcīga dramaturga un ārkārtīgi vāja filozofa – iespaids. Domāju, ka Nora no lugas “Leļļu nams” bija iecerēta kā nesakarīga persona, bet pati nesakarīgākā viņas rīcība noteikti bija pēdējā: viņa sūdzējās, ka nav vēl gatava rūpēties par bērniem, un tad devās, cik vien iespējams, tālu prom no bērniem, lai tos labāk iepazītu.
Ir viens vienkāršs tests un veids, kā konstatēt šo zinātniskas domāšanas un sociālo normu izpratnes trūkumu, kura rezultātā mums šodien normu vietā ir vairs tikai dažādu izņēmumu haoss. Visos mūsu laikmeta romānos un laikrakstos simtiem un tūkstošiem reižu esmu lasījis frāzes par jauniešu tiesībām uz brīvību, par vecākās paaudzes netaisnīgo uzkundzēšanos, par to, ka visām dvēselēm jābūt brīvām vai visiem pilsoņiem – vienlīdzīgiem, par to, ka jebkāda autoritāte ir absurda, un to, paklausība ir ļoti vājinājusies. Šīs tēzes tiešā veidā šobrīd neapspriedīšu. Taču loģiskā nozīmē man šķiet satriecošs fakts, ka nevienam no šiem neskaitāmajiem romānu autoriem un žurnālistiem nekad nav ienācis prātā uzdot nākamo likumsakarīgi izrietošo jautājumu. Viņiem nekad nav ienācis prātā pajautāt, kas notiek ar pretējo pienākumu. Ja bērns jau no paša sākuma ir brīvs neņemt vērā vecākus, tad kāpēc vecāki jau no paša sākuma nav brīvi neņemt vērā bērnu? Ja Džonsa kungs seniors un Džonsa kungs juniors ir tikai divi brīvi un vienlīdzīgi pilsoņi, kāpēc vienam pilsonim būtu jāapgādā un jāaprūpē cits pilsonis viņa dzīves pirmos piecpadsmit gadus? Kāpēc no Džonsa seniora būtu jāsagaida, ka viņš no savas kabatas baro, ģērbj un izmitina citu personu, kurai nav nekādu pienākumu pret viņu? Ja no gudras jaunas lēdija nevar prasīt, lai viņa paciestu savu vecmāmiņu, kas kļuvusi diezgan garlaicīga, kāpēc vecmāmiņai vai mātei būtu bijis jāpacieš gudrā jaunā lēdija laikā, kad viņa vēl nebija tik gudra? Kāpēc māte vai vecmāmiņa, netaupot spēkus, par viņu rūpējās laikā, kad viņas ieguldījums sarunās reti bija asprātīgs un lielākoties neartikulēts? Kāpēc Džonsam senioram būtu jāapmaksā brīvpusdienas un dzērieni kādai tik nepatīkamai personai kā Džonss juniors, īpaši viņa dzīves brieduma trūkuma posmos? Kāpēc viņš nevarētu vienkārši izmest zīdaini pa logu vai vismaz izdzīt palaidni no mājām? Ir skaidrs, ka mēs runājam par reālām attiecībām, kurās varbūt valda vienlīdzība, bet noteikti ne vienādība.
Daži sociālie reformatori mēģina apiet šo problēmu, ķeroties pie izplūdušas idejas par Valsti vai abstrakcijas, vārdā Izglītība, kas aizstāšot vecāku funkcijas. Taču šī ideja, tāpat kā daudzas citu nopietnu zinātnieku idejas, ir neprātīga ilūzija un delīrija murgs. Tā balstās uz dīvainu jaunu māņticību, ka organizācijas resursi ir bezgalīgi, – it kā ierēdņi augtu kā zāle vai vairotos kā truši. Viņi pieņem, ka pastāv neizsīkstošs algotu darbinieku un viņu atalgojuma avots un ka šie ierēdņi uzņemsies visu to, ko cilvēki parasti dara paši, ieskaitot bērnu audzināšanu un aprūpi. Bet cilvēki nevar dzīvot, mazgājot citu pilsoņu bērnu autiņus. Viņi nevar nodrošināt katram pilsonim privātskolotāju; un kurš tad būs šo skolotāju skolotājs? Cilvēkus nevar izglītot mašīnas; un, lai gan var pastāvēt roboti mūrnieki vai roboti atkritumu savācēji, nekad nebūs roboti skolotāji vai roboti guvernantes. Šīs teorijas reālais rezultāts ir tāds, ka vienam nomocītam cilvēkam ir jāpieskata simtiem bērnu, nevis vienam normālam cilvēkam – normāls skaits bērnu. Parasti šo normālo cilvēku motivē dabisks instinkts, kurš netērē resursus un kuram nav jāmaksā alga. Šis spēks ir dabiskā mīlestība uz saviem bērniem, kāda pastāv pat pie dzīvniekiem. Ja jūs nomāktu šo dabisko spēku un aizstātu to ar apmaksātu birokrātiju, jūs būtu kā tas muļķis, kurš maksā cilvēkiem, lai tie grieztu viņa dzirnavu ratu, jo negrib izmantot vēju vai ūdeni, kuri ir par brīvu. Jūs būtu kā tas trakais, kurš rūpīgi laista dārzu ar lejkannu, virs galvas turēdams lietussargu, lai pasargātos no lietus.
Tagad ir nepieciešams atkārtot šīs patiesības; jo tikai tā mēs varam saprast ģimenes pastāvēšanas PAMATOJUMU, kuru es pieprasīju esejas sākumā. Visas šīs patiesības bija pazīstamas mūsu tēviem, kuri ticēja gan radniecības saitēm, gan arī loģikas saitēm. Mūsdienās cilvēku loģika galvenokārt sastāv no pārtrūkušām saitēm un mūsu ģimenes – galvenokārt no promesošiem locekļiem. Jebkurā gadījumā šis ir pareizais gals, no kura sākt šādu izpēti, – un nevis tas otrs gals vai atgriezums, kas palicis pāri pēc kāda privāta nesmukuma, kura rezultātā Diks ir kļuvis nelaimīgs vai Sjūzena ir aizgājusi dzīvot atsevišķi. Ja Diks vai Sjūzena vēlas iznīcināt ģimeni, jo neredz tās jēgu, es atkārtoju to, ko teicu sākumā: ja viņi neredz ģimenes jēgu, tad viņiem daudz labāk ir ģimeni saglabāt. Kamēr viņi nav saskatījuši tās jēgu, viņiem nav nekāda pamata pat domāt par tās sagraušanu.
Bet ģimenei ir arī citi pielietojumi – līdztekus acīmredzamajam faktam, ka sabiedrībā nepieciešamais sociālais darbs, kuru nevar veikt atlīdzības dēļ, ģimenē tiek veikts mīlestības dēļ; un (ja var uzdrīkstēties dot šādu mājienu) par to, iespējams, arī atlīdzina ar mīlestību, jo nekad nevar atlīdzināt ar naudu. Šajā vienkāršajā aspektā vispārējo situāciju konstatēt nav grūti: šībrīža sabiedriskā sistēma, lai gan tā mūsu industriālās kultūras laikmetā cieš no rupjiem pārkāpumiem un sāpīgām problēmām, tomēr ir normāla sistēma. Tās pamatā ir ideja, ka valstiskā kopiena sastāv no daudzām mazām ķēniņistēm, kurās vīrietis un sieviete attiecīgi ir ķēniņš un ķēniņiene un kurās viņi saprātīgi īsteno savu varu un autoritāti, pakārtotu valstiskās kopienas veselajam saprātam, – līdz brīdim, kad viņu aprūpē esošās personas izaug un izveido līdzīgas ķēniņistes ar līdzīgu varu un autoritāti. Tāda ir cilvēces sociālā struktūra, kas ir daudz senāka par visiem tās rakstītajiem dokumentiem un universālāka par jebkuru no tās reliģijām; un visi mēģinājumi to mainīt ir tikai tukša runāšana un ākstība.
Taču ir vēl otra šīs mazās grupiņas priekšrocība, kuru šodien ne tik daudz apzināti ignorē, kā vienkārši neapjauš. Arī šajā gadījumā mums ir darīšana ar dažām šokējoši murgainām idejām, kuras izplatītas visā mūsdienu literatūrā un žurnālistikā. Šo murgaino ideju piesātinājums ir sasniedzis tādu līmeni, ka praktiski pavisam droši var vadīties pēc principa: ja kaut kas ir apgalvots tūkstoš reižu kā acīmredzama patiesība, tad tā gandrīz noteikti ir acīmredzama nepatiesība. Vienu šāda tipa apgalvojumu varam īpaši izcelt. Noteikti ir kādi saprātīgi kritikas punkti, kurus var izteikt pret dzīvi mājās un ģimenē un par labu vispārējai tendencei pārvākties dzīvot viesnīcās, klubos, koledžās, kopmītnēs un citur; vai par labu tādai sociālajai dzīvei, kas organizēta pēc mūsdienu lielo komercsistēmu parauga. Taču tiešām šokējošs ir apgalvojums, ka šī aizbēgšana no mājām esot aizbēgšana uz lielāku brīvību, jo šīs pārmaiņas mums piedāvā kā lielākas brīvības avotu.
Ikvienam, kurš spēj domāt, protams, ir skaidrs, ka patiesībā ir tieši pretēji. Cilvēku sabiedrības dalījums ģimenēs nav perfekts dalījums, jo cilvēki paliek cilvēki. Šis dalījums nesniedz pilnīgu brīvību; brīvība kā tāda vispār ir diezgan grūti sasniedzama vai pat tikai definējama. Vienkāršs aritmētisks aprēķins parāda, ka šādā dalījumā vislielākais cilvēku skaits iegūst vislielāko kontroli pār kaut ko un iespēju šo kontrolēto lietu veidot atbilstoši personīgajām vēlmēm. Šī kontrole ir daudz lielāka nekā varenajās organizācijas, kas pārvalda sabiedrību ārpus ģimenes, – vienalga, vai šīs sistēmas ir juridiskas, komerciālas vai vienkārši sociālas. Pat ja mēs ņemam vērā tikai vecākus, skaidrs, ka vecāku ir vairāk nekā policistu, politiķu, lielu uzņēmumu vadītāju vai viesnīcu īpašnieku. Kā pēc brīža norādīšu, šis arguments attiecas tieši uz vecākiem un netieši uz bērniem.
Tomēr galvenais ir tas, ka pasaule ĀRPUS ģimenes šobrīd ir pakļauta stingrai disciplīnai un rutīnai un vieta individualitātei un brīvībai patiešām ir vairs tikai mājās. Ikviens, kurš atstāj savas mājas lieveni, ir spiests iekļauties procesijā, kur visiem ir jāiet vienā virzienā un nereti pat jāvalkā viena uniforma. Uzņēmējdarbība, jo īpaši lielais bizness, tagad ir organizēta kā armija. Daži teiktu, ka tas ir maigais militārisms bez asinsizliešanas; es varu piemetināt, ka tas ir militārisms bez militārajiem tikumiem. Lai kā arī būtu, nav šaubu, ka simts bankas darbinieki vai simts kafejnīcas oficiantes ir pakļautas daudz stingrākam reglamentam un likumiem nekā šie paši indivīdi, kad viņi vakarā atgriežas savās mājās vai dzīvoklī, kur pie sienām karājas viņu mīļākās gleznas vai smaržo viņu mīļākās lētās cigaretes.
Un šis fakts, kas ir tik acīmredzams uzņēmējdarbības sfērā, ir ne mazāk patiess arī sociālajā. Praksē baudas meklēšana vienkārši ir dzīšanās pēc jaunākās modes. Savukārt dzīšanās pēc jaunākās modes vienkārši ir pielāgošanās sociālajai normai, kas tikai gadījuma pēc ir jauna norma. Dejošana pie džeza, izklaides braucieni, lielās pārtijas un uzdzīve viesnīcās neliecina ne par kādu TIEŠĀM neatkarīgu gaumi vairāk nekā jebkura pagātnes modes tendence. Ja bagāta jauna lēdija vēlas darīt to, ko dara visas pārējās bagātās jaunās lēdijas, viņa tas sagādās lielu jautrību vienkārši tāpēc, ka jaunība ir jautra un būt sabiedrībā ir jautri. Viņa baudīs moderno laikmetu tieši tāpat, kā viņas viktoriāņu vecmāmiņa baudīja viktoriāņu laikmetu. Un tas ir pilnīgi pareizi, taču tā ir sabiedrības normu baudīšana, nevis brīvības baudīšana. Visiem jauniešiem visos vēstures posmos ir pilnīgi normāli pulcēties baros un ar lielu entuziasmu citam citu atdarināt. Bet tajā nav nekā īpaši jauna un noteikti nekā īpaši brīva. Meitene, kurai patīk noskūt galvu, nopūderēt degunu un uzvilkt īsus svārkus, atklās, ka pasaulē viss tam ir labi noorganizēts, un laimīga dosies līdzi procesijai. Turpretī meitene, kurai patīk izlaist matus pāri dibenam, apkarināties ar antīkām rotām, staigāt garos paltrakos vai (kas ir vistrakākais) atstāt degunu nepūderētu, arī šodien rīkosies prātīgi, ja to darīs savā privātajā telpā. [..]
Ja reiz šāda bezpersoniska rutīna pastāv komerciālajā un pat sociālajā sfērā, tā, protams, pastāv un vienmēr pastāvēs arī politiskajā un juridiskajā sfērā. Piemēram, valsts tieslietu sistēmas piespriestie sodi ir vispārīgi. Tikai mājās piemērotie sodi var būt pielāgoti individuālajam gadījumam, jo tikai tur tiesnesis var zināt kaut ko par indivīdu. [..] Tikai ģimenes disciplīna spēj reaģēt ar līdzjūtību vai, jo īpaši, ar humoru. Es neapgalvoju, ka ģimene vienmēr tā rīkojas, bet apgalvoju, ka Valstij pat nevajadzētu mēģināt. Tātad, pat ja mēs uzskatām vecākus par neatkarīgiem valdniekiem un bērnus vienkārši par pavalstniekiem, ģimenes relatīvā brīvība var darboties un bieži vien arī darbojas šo pavalstnieku labā. Kamēr vien bērni ir bērni, viņi vienmēr būs kāda pavalstnieki. Jautājums ir, vai viņi ir jāsadala dabiskā veidā saviem dabiskajiem valdniekiem (kā teikts senā frāzē), kuri parasti izjūt pret viņiem to, ko neizjūt neviens cits, – dabisku mīlestību. Man šķiet neapšaubāmi, ka šāda tradicionāla sadalīšana sniedz vislielāko brīvību vislielākajam cilvēku skaitam.
Mans pārmetums pret ģimeniskumu vērstajai tendencei ir tāds, ka tā ir nesaprātīga. Cilvēki nesaprot, ko viņi dara, jo nezina, ko viņi iznīcina. Šai tendencei mūsdienās ir virkne dažādu izpausmju, no izteiktākām līdz simboliskām, no laulības šķiršanas līdz ballēm zaļumos. Katra no tām ir atsevišķa bēgšana vai izvairīšanās – un jo īpaši izvairīšanās no jautājuma būtības. Cilvēkiem vajadzētu filozofiskā veidā izprātot un izlemt, vai viņi vēlas tradicionālo sociālo kārtību vai arī ne, un kāda būtu konkrētā vēlamā alternatīva. Taču šobrīd viņi šo sabiedriskas nozīmes jautājumu uzlūko kā kaut kādu jucekli vai privātu problēmu popūriju. Pat būdami noskaņoti pret ģimenes dzīvi, viņi ir pārāk ģimeniski un neiztur pārbaudi ar ģimeniskumu. Katra ģimene apskata tikai savu gadījumu, un rezultāts ir šaurs un negatīvs. Katrs gadījums ir izņēmums no likuma, kurš nepastāv. Ģimene, jo īpaši mūsdienu valstīs, ir fundamentāli jāuzlabo un jāatjauno; bet tas ir tiesa par gandrīz visām mūsdienu institūcijām. Ģimenes māja ir vai nu jāsaglabā, vai jānojauc, vai jāpārbūvē; nedrīkst tai ļaut sabrukt pa vienam ķieģelītim tikai tāpēc, ka nevienam nav vēsturiskas izpratnes par kādreizējo mūrēšanas mērķi. Restaurācijas arhitektiem būtu jāpārbūvē šis nams tā, lai tam būtu platas un viegli atveramas durvis, kas ļautu piekopt seno viesmīlības tikumu. Konkrētāk izsakoties, privātīpašumi būtu jāsadala pietiekami vienlīdzīgi, lai visiem būtu vieta svētku saiešanām.
Bet viesmīlība mājās vienmēr atšķirsies no viesmīlības viesnīcās. Tā atšķirsies, jo būs individuālāka, neatkarīgāka un interesantāka nekā viesmīlība viesnīcās. Nav nekā nepareiza tajā, ka Braunu jaunā paaudze publiski satiekas ar Robinsonu jauno paaudzi, socializējas, dejo un uzvedas muļķīgi, saskaņā ar sava Radītāja plānu. Bet vienmēr pastāvēs atšķirība starp to, kā Brauni uzņem pie sevis mājās Robinsonus, un to, kā Robinsoni uzņem Braunus. Un šī atšķirība kalpos lielākai daudzveidībai, spilgtākām personībām un cilvēka prāta potenciālam; vai, citiem vārdiem sakot, – dzīvei, brīvībai un laimes meklējumiem.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.