Mākslīgo abortu problēma


2022. gada 24. jūnijā ASV Augstākā tiesa noraidīja tiesības uz mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu kā Konstitūcijā garantētas tiesības. Šo spriedumu varbūt var pārformulēt šādi: grūtniecības pārtraukšanas pakalpojums nav pakalpojums, kas sievietei pienāktos. Var pārformulēt arī šādi: tiesības uz abortu nav dabīgās tiesības un tiesības uz abortu nav cilvēktiesības. Vienlaikus jāatzīmē, ka tiesa šo jautājumu ir izskatījusi ārkārtīgi agnostiski: noraidot garantētas tiesības saņemt grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumu, tā tomēr nav pasludinājusi, ka embrijiem pienāktos konstitucionāla aizsardzība, kāda pienākas visiem piedzimušajiem cilvēkiem. Ir pat grūti iztēloties veidu, kādā šī prestižā iestāde vēl skaidrāk varētu uzsvērt jautājuma neskaidrību un neatrisināmību. Pēc tiesas sprieduma dažādos ASV štatos vienlaicīgi pastāvēs pilnīgi atšķirīgas kārtības: dažās pavalstīs grūtniecības pārtraukšana nebūs atļauta gandrīz nekādos gadījumos, bet citās pavalstīs tā būs atļauta gandrīz jebkādā termiņā. Ikvienas pavalsts iedzīvotāji būs brīvi mēģināt panākt pastāvošās kārtības maiņu, proti, abortu ierobežošanu vai, tieši pretēji, ierobežojumu liberalizēšanu vai pilnīgi atcelšanu. Šis kļūs par jautājumu, kuru noteiks balsu vairākums. Rezumējot teikto: Augstākās tiesas spriedumā smagi vīlās tie, kas cerēja, ka tiesa paturēs spēkā tiesības uz mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu līdz embrija izdzīvotspējai ārpus dzemdes, kā tas tika noteikts 1973. gada spriedumā, un vīlās arī tie, kas cerēja, ka tiesa atzīs embriju tiesības uz dzīvību un aizsardzību.

Abortu jautājumam ir vairāki slāņi, un tas nav gluži tik vienkāršs, kā to mēdz standartizēti skatīt vai pasniegt abās pretmetīgajās pusēs. Abortu jautājums ir īpatna un unikāla ētiska problēma. Tās unikālums ir tajā, ka viens iespējams tiesību turētājs – auglis – atrodas cita tiesību turētāja – grūtnieces – ķermenī un, lai izdzīvotu, ir no tā atkarīgs vismaz līdz zināmam laika posmam. Tādējādi risinājumam būtu jāņem vērā abi tiesību turētāji, to vajadzības un vēlmes. Taču kā atrisināt šo vienādojumu? Var sacīt, ka no grūtnieces tiek prasīts vienīgi deviņus mēnešus ilgs samērā neliels apgrūtinājums – augļa iznēsāšana – un ļoti nozīmīgs apgrūtinājums – dzemdības, pēc kurām bērnu var nodot adopcijai. No otras puses, auglis, ja tiek abortēts, pazaudē pilnīgi visu, jo tiek iznīcināts. Ja jautājumu skata šādi, tad augļa tiesības šķiet pamatotākas par grūtnieces tiesībām: svaru kausos no vienas puses ir dzīves turpināšanās, bet no otras puses – tikai fizisks apgrūtinājums.

Taču šis vienādojums daudziem nešķiet pamatots, jo viņi neatzīst augli par tiesību turētāju. Vai, pareizāk sakot, viņi būtu gatavi atzīt augļa tiesības netikt nogalinātam tikai tad, kad tas ir sasniedzis noteiktu attīstības līmeni (piemēram, tā ķermenis ir pilnībā izveidojies; tam ir nervu sistēma; tas ir justspējīgs; tas ar medicīnisku iekārtu palīdzību spētu izdzīvot ārpus dzemdes, un tamlīdzīgi). Jāpiebilst, ka populārais apgalvojums “sievietes ķermenis – sievietes izvēle” ir amorāls un to, kas tajā tiek apgalvots, gandrīz nekad neaizstāv pat cilvēki, kuri šo saukli lieto. Jau otrā grūtniecības trimestra beigās (nemaz nerunājot par trešo) auglis ir pietiekami liels, kustīgs un justspējīgs, turklāt tā iznīcināšana, lai pēc tam izvadītu no grūtnieces ķermeņa, nozīmē iešļircināt tam nāvējošas zāles, tad sadalīt to gabalos un pa vienam asiņainam gabalam izvilkt laukā. Šī procedūra ir traumējoša un degradējoša ārstam, kurš to dara, un tā nenoliedzami ir barbariska, cietsirdīga prakse, kas nav savienojama ar civilizētu sabiedrību.

Vienlaikus apgalvojums “cilvēks sākas ar ieņemšanas brīdi”, tas ir, ar apaugļotu olšūnu vai dīgli, kurš tik tikko ir piestiprinājies dzemdes sieniņai, ir patiess bioloģiskā nozīmē (cilvēks sākas no vienas šūnas), taču visādi citādi ir neintuitīvs un kaut kādā mērā pat runā pretī veselajam saprātam. Ir nepieciešams diezgan padziļināts analīzes process un attīstīta abstraktā domāšana, lai nonāktu līdz slēdzienam, ka dīglis ir nevis potenciāls cilvēks, bet cilvēks ar vēl neattīstītu potenciālu un tāpēc tam pienākas aizsardzība jau no tik tikko saskatāmās šūnas.

Lai atzītu dīgli un augli par cilvēku ar cilvēka tiesībām uz dzīvību, ir sistemātiski jāatspēko visas pārējās piedāvātās “cilvēka” definīcijas. Kopš 1970. gadiem radītais milzīgais filozofiskas literatūras klāsts, kas veltīts šim jautājumam, pamatā ir nodarbojies ar dažādu definīciju analīzi. Piemēram: (a) ja teiksim, ka cilvēks ar cilvēka tiesībām ir tikai tas, kurš spēj izdzīvot patstāvīgi (t. i., šajā gadījumā ārpus grūtnieces ķermeņa), tad ko sacīsim par invalīdiem vai slimajiem, kuri nereti ir pilnībā atkarīgi no aprūpes; (b) ja sacīsim, ka cilvēks ar cilvēka tiesībām ir tikai tas, kuram ir justspēja (spēja ciest sāpes), tad būs jātiek galā ar aizmigušajiem, bezsamaņā esošajiem, komatozā stāvoklī esošajiem un cilvēkiem ar justspējas traucējumiem; (c) ja sacīsim, ka cilvēks ar cilvēka tiesībām ir tikai tas, kurš ir spējīgs sevi apzināties un vēlēties savas dzīves turpināšanos vai izpaust savas intereses, tad pie cilvēkiem nepiederēs arī zīdaiņi un mazi bērni, kuri to nespēj. Definīcija “no ieņemšanas brīža” tādējādi šķiet pati sakarīgākā un ir vismazāk diskriminējoša. Taču tā tik un tā paliek neintuitīva un, konfrontējot tās aizstāvjus ar ārkārtas gadījumiem, kur, piemēram, vienos svaru kausos ir dīgļa dzīvība, bet otros – grūtnieces veselība, nereti ir jūtams, ka arī aizstāvji tai līdz galam netic.

Ir svarīgi noskaidrot: kas īsti ir mākslīgais aborts? Vai tas ir grūtniecības procesa pārtraukšana, kuras rezultātā auglis tikai sekundāri iet bojā, vai arī tīšs uzbrukums auglim, nereti sauktam par vēl nedzimušu bērnu, ar mērķi to iznīcināt? Ja patiess ir otrais, tad mākslīgais aborts ir noziegums pret dzīvību un tam jābūt ne tikai aizliegtam, bet arī krimināli sodāmam; tad mākslīgais aborts ir amorāls un nepieļaujams visos un jebkādos gadījumos. Bet skatiet šādu gadījumu: ja grūtniecība būtiski apdraudētu sievietes veselību un dzīvību, vai joprojām varētu teikt, ka ārsts tīši uzbrūk auglim ar mērķi to nogalināt, lai glābtu grūtnieci? Visdrīzāk, nevarētu. Apdraudētā grūtniece tiktu ķirurģiski atbrīvota no dzemdes satura; auglis ietu bojā, taču tas būtu tikai blakusefekts, nevis mērķis; mērķis būtu glābt sievietes dzīvību. Tiktāl skaidrs. Bet, ja gan grūtnieci, gan augli skata kā divas atsevišķas personas ar pilnām tiesībām uz dzīvību, vai drīkstētu vienas dzīvību tīši upurēt, lai izglābtu otru? Visdrīzāk, nedrīkstētu. Normālos apstākļos nedrīkstētu. Taču grūtniecības gadījums, kad viena persona atrodas otras iekšienē, nav šādā izpratnē normāli apstākļi. Tas viss vēlreiz tikai pasvītro aborta jautājuma unikalitāti un neiespējamību to analizēt tajā pašā plāksnē, kurā skata citus konfliktus starp personām.

Vai augli var uzskatīt par parazītu vai uzbrucēju – par personu, kas atrodas tai nepiederošā teritorijā un tāpēc var no turienes tikt izraidīta jebkādiem līdzekļiem? Noteikti nē. Auglis nav rīcībspējīgs un nekādā veidā nevar būt atbildīgs par savu atrašanos sievietes ķermenī. Salīdzināt augli ar nepiederošu personu, kas ienākusi kādam citam piederošā kukurūzas laukā un tāpēc pamatoti var tikt izraidīta visiem līdzekļiem, ir interesanti, bet pati analoģija nav derīga. “Interesanti” savukārt ir tas, ka, ja ienācējs kukurūzas laukā nebūtu spriestspējīgs un par sevi atbildīgs, viņu no turienes izraidīt nogalinot tikpat būtu nepieņemami. Respektīvi, analoģija ar iebrucēju vai parazītu pat nepierāda to, ko grib pierādīt.

Normālos apstākļos auglis rodas, dzimumaktā savienojoties diviem rīcībspējīgiem pieaugušiem cilvēkiem, sievietei un vīrietim, abiem labi zinot, ka dzimumakta iznākums var būt bērna ieņemšana. Tas nozīmē arī to, ka auglis ir nevis jebkāda sveša, nepiederoša persona, bet grūtnieces tiešs pēcnācējs, tas ir, pirmās pakāpes lejupējais radinieks. Auglis ir arī otras dzimumaktā iesaistītās personas – vīrieša – tiešs pēcnācējs, tas ir, pirmās pakāpes lejupējais radinieks. Tādējādi visi šāda veida apgalvojumi: “tas ir mans bērns”, “tas nav viņa bērns” vai “tas būs izvarotāja bērns” vienmēr ir tikai daļēji patiesi, proti, patiesi tieši pa pusei. Šī zīmīgā atziņa Eiropas tiesu praksē ir vairākkārt ilustrēta, kad vīrieši ir mēģinājuši ar tiesas sprieduma palīdzību atturēt sievieti no aborta izdarīšanas; tas ne reizi nav izdevies. Tomēr 1987. gadā Apvienotajā Karalistē šāds mēģinājums beidzās ar negaidītu iznākumu: jauna vīrieša, Oksfordas Universitātes studenta, prasība pret bijušo draudzeni rekordīsā laikā nonāca līdz Lordu palātai; arī Lordu palāta prasību neapmierināja, taču saceltā ažiotāža un vīrieša neatlaidība panāca cerēto: sieviete saglabāja grūtniecību un pēc bērna piedzimšanas atdeva to audzināšanai tēvam.       

Vai var sacīt, ka valsts, pavalsts vai tiesa, kura noraida tiesības uz mākslīgo abortu, “piespiež sievieti dzemdēt”? Nē. Pats apgalvojums ir absurds. Atvainojiet par piemēru, bet: nav iespējams piespiest pačurāt cilvēku, kura urīnpūslī nav sakrājies urīns, proti, kurš iepriekš nav padzēries. Grūtniecība ir dabisks process, kurš nenovēršami beigsies ar dzemdībām. Dzemdības ir iespējams nedaudz paātrināt un varbūt pavisam nedaudz novēlināt, bet nekā citādi uz tām iedarboties nevar: kad auglis būs nobriedis, dzemde augli izstums. Nav arī pareizs izteikums, ka valsts, pavalsts, tiesa vai ārstējošais ārsts “piespiež turpināt grūtniecību”. Darbība, kas tiek veikta, atsakoties veikt abortu, ir atturēšanās darbība. Varētu teikt: apzināta bezdarbība. Bezdarbība ir darbības paveids, bet tā noteikti nav piespiešana. 

Vai var sacīt, ka Rietumu valstīm un jo īpaši ASV raksturīgo milzīgo, ārkārtīgi emocionālo un sakāpināto cīņu par un pret abortiem ietekmē reliģiskais, jo īpaši kristīgais pasaules skatījums? Manuprāt, noteikti ietekmē, bet ne gluži tajā jomā, kur to mēdz piesaukt, un mazākā mērā, nekā parasti uzskata. Kopš bērna ieņemšana, attīstība bez pārrāvumiem no vienas apaugļotas šūnas, individualitāte un nebūšana saliktam kopā no grūtnieces ķermeņa šūnām ir zinātniski noskaidroti fakti, nekādi jautājumi par dvēseles iemitību, kas bija būtiski, teiksim, viduslaikos, vairs nespēlē nekādu lomu. Augļa ētiskais statuss kā tāds nav teoloģisks jautājums. Kristietības ietekme drīzāk ir jaušama no tās iegūtajos morālajos imperatīvos (nevainīgas būtnes iznīcināšana ir milzīgs ļaunums; iestāšanās par vājākajiem un neaizsargātajiem ir morāls pienākums) un bibliskajā jaunavas Marijas piemērā. Viņa ir grūtniece smagos, pat neiespējamos vai katrā ziņā ārkārtas apstākļos; viņas tēls it kā kristalizē centrālo mācību “dari labu un paļaujies”, kam gribētos piebilst “dari labu, paļaujies un viss atrisināsies, viss nokārtoties, viss būs labi”. Marijas gadījumā arī tā ir, taču kosmiskā, atsevišķam cilvēkam līdz galam neizprotamā veidā: šo te viņas iznēsāto un smagos apstākļos dzemdēto bērnu nomocīja un noslepkavoja, taču vienlaikus, pēc kristīgās pārliecības, šis bērns izglāba visu cilvēci no bojāejas – kosmiskā, transcendentālā nozīmē, kas stāv pāri katra atsevišķa mirstīgā cilvēka ciešanām, izmisumam vai bērna zaudējumam. Jaunavas Marijas stāsts it kā māca: “Tas ir tavs bērns, bet arī nav tavs bērns tādā nozīmē, ka tam būs pašam savs ceļš”. Ja vēlas saprast, kāpēc kristieši neatbalsta mākslīgo abortu arī izvarošanas gadījumā, tādējādi izsaucot milzīgu sašutumu cilvēkos, kuri visādi citādi uzskata, ka pieaugušiem cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par savas dzimumdzīves sekām un ka aborts nav morāli neitrāla darbība, atbilde, manuprāt, ir jāmeklē šajā kristīgā mantojuma aspektā. Tas joprojām ir dzīvs un, kā rāda Amerikas piemērs, pagaidām negrasās izzust.

Tomēr grūtniecības saglabāšana izvarošanas gadījumā un principiāla aborta atteikšana ir sarežģīts jautājums. Vai tas ir tikai apakšgadījums vai tomēr izņēmuma gadījums? Ja izņēmuma gadījums, tad kāpēc? Mākslīgā aborta morāls noraidījums normālos apstākļos balstās uz trim argumentiem jeb pīlāriem: (a) auglis nepārprotami ir dzīvs, cilvēku sugai piederīgs īpatnis un indivīds un kā tāds pretendē uz aizsardzību; (b) augļa vajadzība izdzīvot ir nozīmīgāka par grūtnieces vēlmi netikt apgrūtinātai; (c) augļa atrašanās grūtnieces ķermenī ir grūtnieces un viņas partnera, augļa bioloģiskā tēva, brīvprātīgas un apzināti veiktas darbības sekas. Šis trešais punkts ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tas cita starpā arī pamato dzimumattiecību amorālo un krimināli sodāmo raksturu gadījumos, kad viens no partneriem nav spējīgs attiecībām piekrist – nepilngadības, afekta vai bezsamaņas stāvokļa, garīgas atpalicības vai vardarbīga uzbrukuma dēļ. Ja grūtniecība iestājas izvarošanas rezultātā, (c) punkta arguments tiek pilnībā pazaudēts.

Tieši uz (c) punktu attiecas amerikāņu filozofes Džūditas Tomsones domu eksperiments ar “slaveno vijolnieku”.[1] Ar šī domu eksperimenta palīdzību Tomsone mēģināja attaisnot abortu ētisko pieļaujamību arī tad, ja augli pilnā mērā atzīst par cilvēku. Īsi pārstāstot, argumenta būtība ir šāda: ja jūs atmostos kādā rītā un secinātu, ka mūzikas mīļotāju grupa pie jūsu nierēm ir pieslēgusi kādu bezsamaņā esošu slavenu vijolnieku, kurš ietu bojā, ja nebūtu savienots ar jūsu nierēm, un neļautu jums atvienoties no vijolnieka ķermeņa, teiksim, deviņus mēnešus, vai jums būtu tiesības pieprasīt un panākt vijolnieka atvienošanu? Tomsone apgalvo: tiesības uz pašnoteikšanos pār savu ķermeni nozīmē, ka jums ir tiesības atteikt sava ķermeņa izmantošanu citai būtnei arī tajos gadījumos, ja bez jūsu ķermeņa izmantošanas būtne ietu bojā. Tiktāl tas noteikti ir tiesa: nevienam nav morāla pienākuma nodot savu ķermeni vai tā orgānus, vai asinis kādam citam, pat ja atteikšanās nozīmē cita nāvi. Aplūkots šādā gaismā, izvarotas grūtnieces gadījums izskatās šādi: sieviete nav piekritusi dzimumattiecībām, nav vēlējusies kļūt par māti, bet tiek izvarota un no viņas tiek sagaidīts, lai viņa deviņus mēnešus iznēsātu bērnu, kurš ir nonācis, ja tā var izteikties, viņas ķermenī pret viņas gribu. Viņas prasība, ja tāda tiek izteikta, atbrīvot viņu no augļa šajā gadījumā tātad ir gan labi saprotama, gan taisnīga.

Tomēr no tā neizriet, ka valstij, pavalstij, tiesai vai ārstējošam ārstam tādējādi būtu morāls pienākums to apmierināt. Tas, kas noticis ar sievieti, ir augstākā mērā netaisnīgi, taču, ja augli skata kā tiesību turētāju, šis tiesību turētājs nekādā veidā nav vainojams pie savas izcelšanās. Būtiskākais, kas jāsaprot par mākslīgā aborta prasību un visu šo strīdu, manuprāt, ir šis: tiesības uz mākslīgo abortu, ja tādas ir, var būt tikai prasības tiesība. Tā nav brīvības tiesība. Plaši izskanējušais apgalvojums, ka mākslīgo abortu aizliegšana atņems sievietēm “brīvību”, ir nepatiess. Brīvības tiesība nozīmē, ka cilvēks ir brīvs veikt vai neveikt kādu darbību un ir netaisnīgi viņam to liegt vai viņu ierobežot. Vairumā gadījumu šāda brīvība ir, piemēram, brīvība stāties dzimumattiecībās, brīvība veidot vai neveidot ģimeni un tamlīdzīgi. Prasības tiesība savukārt ir tiesība kaut ko saņemt no citiem – no sabiedrības, no valstiskās kopienas vai pat no valsts konstitūcijas. Mākslīgā aborta procedūras vai operācijas pieejamība medicīniskajās iestādēs ir prasība.

Kam šī prasība tiek izteikta? Tā, pirmkārt, tiek izteikta ārstiem: lai ginekologi ne tikai uzraudzītu grūtniecību un pieņemtu dzemdības, bet arī pārtrauktu grūtniecību ne tikai dzīvību apdraudošos apstākļos, bet arī gadījumos, kad sieviete bērnu nevēlas. Jāatgādina, ka no aptuveni mūsu ēras 4. gadsimta ir pazīstams tā dēvētais Hipokrata zvēresta teksts, kas regulē ārsta darbības lauku un pienākumus. Šajā tekstā ir nepārprotami aizliegts “nodzīt sievietei augli”, acīmredzami skatot šo darbību kā kaitēšanu, nevis ārstēšanu un palīdzēšanu.[2] Šis ietekmīgais teksts regulēja – vai, pareizāk, mēģināja regulēt – visu medicīnas nozari Rietumos līdz aptuveni 20. gadsimta pirmajai pusei. 20. gadsimts cita starpā ir ievērojams ar to, ka daudzās Eiropas valstīs no Hipokrata zvēresta pakāpeniski ir izsvītroti gandrīz visi ētiskie aizliegumi, ieskaitot aizliegumu dot pacientam vai kādam citam, kas to lūdz, “nāvējošas zāles”.

Pats lielākais kaitējums, kas, manuprāt, šajā evolūcijas vai devolūcijas procesā ir nodarīts, ir ārstu profesijas fundamentālās neatkarības iznīcināšana. Ārstu profesija savulaik darbojās – vai centās darboties – kā ceturtā vara: neatkarīga no valdošajām ideoloģijām un to mainības, no sociāli politiskajiem eksperimentiem, no valstu valdību diktāta, pat no pilsoņu un pacientu prasībām. Ārsti nodeva savu Zvērestu, kas formulē deontoloģiskus aizliegumus – aizliegumus, kas ir spēkā visos apstākļos, visos laikos un kas nešķiro cilvēkus, kuriem ir pienākums palīdzēt. Ja Hipokrata zvērestā formulētie aizliegumi būtu spēkā, mākslīgo abortu prasības jautājums atkristu pats no sevis: tā kā ārsti nedrīkst to veikt, jo to aizliedz Zvērests, un nevienas citas profesijas pārstāvji arī nedrīkst, jo nav ārsti, šāds pakalpojums, pat ja prasība izteikta taisnīgi un ir labi saprotama, nav pieejams. Viss, jautājums slēgts. Šis ir elegants arguments, kuru vajadzētu biežāk izmantot.       

Otrkārt, prasība, lai būtu pieejama mākslīga grūtniecības pārtraukšana, tiek izteikta visai sabiedrībai – valstij, pavalstij, sabiedrībai. Tā kā grūtniecības pārtraukšanā nenovēršami iet bojā auglis, kas nav ne sievietes, ne vīrieša ķermeņa daļa, bet ir dzīvs, pie cilvēku sugas un attiecīgi pie sabiedrības piederošs īpatnis agrīnā attīstības stadijā, aborta procedūra, visdrīzāk, nepieder pie indivīdu vai ģimeņu privātās sfēras. Līdz ar to šis jautājums ir kopienas – demokrātiskā vairākuma vai tiesu varas rokās.

Aicinājums “Neatbalsti abortus? Tad netaisi!” nav godprātīgs, jo tas neņem vērā, ka mākslīgo abortu legālums iedibina un uztur spēkā noteiktu praksi, kas tieši vai netieši skar visu sabiedrību. Ja pati prakse turklāt ietver nozīmīgu un strīdīgu ētisku dimensiju, tad vēl jo vairāk. Ja noraidām aicinājumus “Nepatīk kailcirtes? Tad neej mežā!” vai “Esi sašutis par kļūdām skolas mācību grāmatās? Māci bērnus mājās!” kā negodprātīgus un pilsoņa pienākumus, kā arī kopīgo labumu neizprotošus, tad vēl jo vairāk tas ir tiesa abortu jautājumā.                             

Amerikānis Sems Heriss kādā intervijā savulaik teica, ka, viņaprāt, sievietes tiesības uz pašnoteikšanos ir lielākas nekā augļa tiesības netikt iznīcinātam, bet lielākas tikai drusciņ. Pēc manām domām, ir otrādi: augļa tiesības uz dzīvību ir lielākas nekā grūtnieces tiesības uz pašnoteikšanos, bet lielākas tikai drusciņ. Tas ir, ne tik daudz, kā būtu gadījumā, ja šādi konfliktētu, teiksim, divi garāmgājēji uz ielas. Vai ir gadījumi, kad šis “tikai drusciņ” pārbīdās uz centru vai pat pretējo pusi, sievietes vajadzībai kļūstot ētiski nozīmīgākai par augļa aizsardzību? Jā, iespējams. Īpašos, retos gadījumos. Traģiskos gadījumos. To skaits, visdrīzāk, nav lielāks par 1% no visiem gadījumiem, kad tiek izteikta šāda prasība.

Visbeidzot, labās ziņas. Mākslīgo abortu skaits visur Rietumos sarūk. Tas sasniedza savu augstāko punktu 1990. gados, taču kopš tā laika gandrīz vienmērīgi katru gadu samazinās. Šīs samazināšanās cēloņi ir gan labāka izglītība un lielāka informētība, gan dažādu nevalstisko organizāciju darbs, gan apstāklis, ka pret abortiem noskaņotās ģimenēs ir vairāk bērnu, kas tiek audzināti ar šādu attieksmi, un viņi to lielākoties saglabā savā dzīvē. Gan arī – jo īpaši – plaši pieejamie grūtniecības sonogrāfijas attēli un videomateriāli. Mūsdienās vairs nevar izaugt gandrīz neviens jaunietis vai jauniete, kas ne reizi nebūtu redzējis, kā izskatās 10 vai 12 nedēļas vecs auglis. Tas nepārprotami izskatās pēc maza, neaizsargāta cilvēka.

Ņemot vērā to, ka daudzi no šiem jauniešiem un jaunietēm ar lielu degsmi iestājas pret vardarbību un ir gatavi nest personīgus upurus, lai, piemēram, uzlabotu dzīvnieku stāvokli industriālās fermās, stūrgalvīgā nevēlēšanās dzirdēt nekādus embriju aizstāvības argumentus un paša aborta pasludināšana par neatņemamām cilvēktiesībām šķiet dīvaina. Vai tas tāpēc, ka “tiesības” uz dzimumdzīvi un seksuālu kontaktu ar citiem cilvēkiem ir ieguvušas tik neproporcionāli lielu, pat mītisku nozīmi, ka jebkādu sev nevēlamu seku likvidēšana jebkādiem līdzekļiem arī automātiski pieder pie šīm tiesībām? Vai arī tas ir tāpēc, ka viņi noģiež: iestāšanās pret abortiem nozīmēs iestāšanos par laulību un ģimeni pašā tradicionālākajā izpratnē, jo nav nekā labāka grūtnieces un bērna aizsardzībai? Vai arī tas nozīmētu atzīt, ka tādas valstis kā daudz nicinātā Polija un šobrīd arī vairākas ASV pavalstis nevis demonstrē savu atpakaļrāpulību un cietsirdību, bet gan atrodas cilvēcības avangardā? Katrā ziņā rūpju loka paplašināšanas un lielākas iekļaušanas virzienā tās ir spērušas tiešām drosmīgus soļus.   


           


[1] Judith J. Thomson, “A Defense of Abortion”, Philosophy & Public Affairs, Vol. I, No. 1, 1971. Teksts izlasāms: https://spot.colorado.edu/~heathwoo/Phil160,Fall02/thomson.htm

[2] “Zvērests”, Hipokratiskie raksti. Izlase, Rīga: Liepnieks & Rītups, 2003, 3. lpp.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: