Notikt tas izvēlējās laikā, kad tenisu vēl spēlēja ar baltām bumbiņām, puse Rīgas kaisīja tējā kanēli, bet no gerberu pārpildītajiem puķu kioskiem skanēja Katerīnas Valentes dziedātais Que sera, sera fatālisms. Skolu aizplīvuroti sauksim par “ento”, bet klase lai ir 9b. Ja arī personu vārdi mainīti, tad “viss ir štokos”, kā tas skanētu manu tālaika vienaudžu slengā.
Priekšpusdiena ir tieši tik apmākusies, lai virs mūsu galvām turpinātu degt seši pienstikla bunduļi tievos metāla “kātiņos” – kā tādi albīni ķirši. Zem tā, kurš vistuvāk durvīm, klases audzinātājai ir izdevies noķert Ineses roku un piedabūt šņukstošo meiteni atsēsties atpakaļ solā. Pat attālāk sēdošiem skaidrs, par ko šeit protests: laikam grib pamest skolu. Kā tas palaikam gadās ar smukajām un akcelerētajām, Inesei ar sekmēm ir gājis kā pa ciņiem, arī mammai – frizierei – nācies biežāk piestaigāt uz skolu, taču šis jau ir dumpis ne pa jokam. Varbūt pedagoģiska kļūda, ka skaidrošanās sekoja turpat uz vietas, nevis diskrētākos apstākļos kaut kur skolotāju istabas kafijotavā, taču citādi jau nebūtu šī stāsta.
Svešu drāmu jaunieši uztver labi, ja pa vienam; barā drīzāk priecāsies, ka žāvas uzdzenošā konsultācija Jauno laiku vēsturē pārvēršas “hepeningā”. Ernests pat paspēj padižoties, ka Jauno laiku vēsturi jau apguvis – no tēva māsas: “Nekad nav tā ēsts, kā Latvijas laikā, nekad nav tā mīlēts, kā vācu laikā, un nekad nav tā dzerts, kā krievu laikā!” Pasmaidījusi par vēstures īso versiju līdz ar pārējiem, klases audzinātāja demonstrē, kā menedžējamas nestandarta situācijas: ar piedomātu bezrūpību pabīda augstāk savas acenes un ar plaukstām taisa tādas kustības, it kā placinātu smilšu kūciņas. Uz Inesi šis ķermeņa valodas barbiturāts iedarbojas: jau sāk kodīt vaiga oderi, un tas nozīmē, ka tūlīt kaut ko teiks.
– “Nu, kāda jēga mācīties tālāk, kad Rīga pilna ar izglītotiem bezdarbniekiem? Katrs otrais taksists ir ar Fizkultūras institūta vai Lauksaimniecības akadēmijas diplomu. Vai tā nav laika izniekošana?” – un Inese met skatienu apkārt klasei, kā atbalstu meklēdama. “Cik dzirdu, arī izstudējušās tīri priecīgas dabūt kādu sekretāres vakanci – pielabināt bosu un pie veiksmes arī apprecēties.”
– “Robert, vai piekrīti tam, kā Inese skatās uz lietām? Varbūt tālāka izglītošanās tiešām ir bezjēdzīga?”
– “Personīgi man izglītība vajadzīga, lai izturētu konkurenci darba tirgū, pelnītu cilvēka cienīgu algu. Vēl neesmu izšķīries, konkrēti kurā no divām profesijām.”
– “Paldies, Robert,” un pāri brillēm tiek pārlaists skatiens klasei. “Jau esam apzinājuši divus motivētājus – pirmais, spodrināt spalviņas potenciāliem laulību piedāvājumiem un, otrais, izsisties karjerā. Varbūt eksistē arī kaut kas cienījamāks – sapnis, aicinājums, varbūt pat kaut kas tik dižens kā dzīves jēga? Redzu tikai Ilmāra roku – pastāsti, kādu tu to redzi.”
– “Mana vecmamma saka, ka patiesā dzīves jēga meklējama kalpošanā Dievam. Tētis viņai nepiekrīt, saka, ka kalpošana esot priekš kalpiem. Ko es pats ļoti gribētu, sapelnīt daudz naudas – ne sev – nu, sev jau arī –, bet tā, lai varētu palīdzēt tādiem, kam dzīvē neiet tik labi.”
– “Vai tu to darītu anonīmi?”
– “Kāda starpība? Trūcīgajiem no tā ne silts ne auksts!”
– “Starpība liela, taču skar tevi pašu – to tu sapratīsi kaut kad vēlāk, ja vien atradīsi laiku pie tā piedomāt! Labi. Sāksim no vienkāršā gala: kas ir laime? Didzi, kas tev būtu nepieciešams pilnai laimei?”
– “Divi kilogrami krem-brulē saldējuma!” – tas, visiem par lielu jautrību, no Didža solabiedra Renāra.
– “Ja laime – tas ir vienkāršais gals,” Antons slejas kājās, un viņa seja ir pati nopietnība, “kāpēc tikai filozofiem pa spēkam?”
– “Filozofi šai punktā vairs nespēlē pirmo vijoli,” klases audzinātāja zīmīgi pasmaida. “Ja kādam interesē, laimes formula jau ir matemātiski pierādīta. Laimi iegūstam, realitāti dalot ar prasībām. Ja, piemēram, no teātra izrādes daudz negaidījāt, vilšanās jums nedraud. Gribat būt laimīgi, piestrādājiet pie realitātes un nebūvējiet tās prasības gluži līdz mākoņiem! Anton, piekrīti?”
– “Skolotāj,” nu jau slaida roka gaisā Asterei, “vai iznāk, ka izglītots cilvēks ir labāks par dumjo? Un kāda ir jūsu dzīves jēga?”
– “Es atturētos no vārda “labāks”, savādāks gan,” viņa saka, grozīdama pa galdu savu rokas pulksteni Čaika. “Labāk izskolotais spēs kvalitatīvāk kādam sniegt pirmo palīdzību, noteikti baudīs krāsaināku, saistošāku dzīvi. Mana dzīves jēga? Lai pēc manis tā pasaulīte, kas griežas ap mani, – abi manējie rakari un jūs visi – paliek kaut par kriksīti sakārtotāka! Konsultāciju Jauno laiku vēsturē pārceļam uz citu dienu, izskatās, ka šī bija gana piesātināta.”
Tā nu pie latviešiem ieviesies, ka “pārdzīvot” iespējams divējādi: pārdzīvoju savus klasesbiedrus un par to tagad pārdzīvoju. Ja personu vārdi būtu īstie, šodien tos visus varētu uziet Nekropoles mājaslapā. Kaismīgi toreiz runāja par dzīves jēgu un saviem plāniem nākotnē, bet šodien tas “Future” tiem jau kādu laiciņu iestrēdzis “in the Past”.
Šādu noskaņu pārņemtam, nāk prātā epizode no reiz skatītas filmas – “The Dead Poets Society” ar Robinu Viljamsu angļu valodas skolotāja lomā. Viņš ir nostādījis klasi ar skatu pret halles sienu, kur senās izlaidumu kopbildēs redzami smaidoši audzēkņi tādā pašā vecumā. Šie visi jau sen “mēslo pļavu puķes”, saka skolotājs, bet ieklausieties, ko viņi jums it kā čukst: Carpe diem, Carpe diem, Carpe diem! Tveriet dienu, kamēr tā vēl pieder jums!
2023. gada 6. augustā uz “Single Malt” borta ceļā no Pago Pago uz Zālamana salām.
