Okupeklim nebija nākotnes

1995. gadā pēc vairāk nekā četriem Ņujorkā pavadītiem gadiem atgriezos Rīgā un drīz vien kādu dienu ar 10. tramvaju braucu darīšanās uz Torņkalnu. No sirds pabrīnījos, ka okupekļa[1] komplekss nav nojaukts un vēl arvien rēgojas caur Uzvaras parka kokiem, bet stēla vai obelisks ar zvaigznēm, ko tautā vēlāk dēvēja par miroņa pirkstu, nepareizi nodrāztu zīmuli, okupanta fallu, stabu un kā tik vēl ne, turpina agresīvi slieties un bakstīt debesis tieši uz tās pašas Rīgas ass, uz kuras atrodas Brīvības piemineklis.

1980. gadu padomju eklektikas stilā veidotā skulptūru grupa un obelisks bija ietinies noplukušas pagājības bezcerīgajā aurā. Tobrīd man šķita, ka tā nenovēršamais gals ir tuvu, tomēr manas cerības bija maldīgas. Pagāja apmēram piecpadsmit gadi. Tad šī vieta, pateicoties Rīgas mēram Nilam Ušakovam personīgi, kā arī Maskavas uzmundrināto partiju Saskaņas centrs un PCTVL pūlēm, atkal kļuva par PSRS uzvaras 2. pasaules kara kulta vietu simtiem tūkstošu Latvijas civilkolonistu un viņu pēcteču, kuru daļa šodien veido Latvijas 5. kolonnu. Gadiem ejot, Krievijas kalendāra 9. maija Uzvaras svētki Rīgā, ko, apzināti lietotojot rusicismu, dēvējām par pobedobesije, uzņēma pamatīgus apgriezienus. Piedalījās Rīgas mērs, Latvijas rašistiskās partijas un pārstāvji no Krievijas vēstniecības Latvijā. Šogad pieeja okupeklim bija slēgta, bet krievu diplomātiem par godu apsargi to īpaši atvēra, lai viņi varētu novietot sēru vainagu. Tas izsauca sašutuma vētru soctīklos.  

Sākums

Kamēr miljons latviešu ar dziļas pazemojuma un netaisnības sajūtas izraisītu derdzīgumu un pamatotu naidu raudzījās uz okupācijas uzvarekli (kā to šogad nodevēja soctīklos izveidojusies kustība Tautas āmurs, kura no š. g. marta mēneša aicināja to demontēt), latviešu vīri, kuru dabisko pašaizsardzību nebija atslābinājusi mūsdienu progresīvās domāšanas mīkstā un iemidzinošā vate, ķērās pie darba ar mērķi okupekli uzspridzināt. 1997. gada 7. jūnija Edgara Galzona un Jura Tihonova Dienas publikācijā lasījām: “Notikuma vietā konstatēts, ka eksplozijā bojāts pieminekļa malu mūrējums 5 metru augstumā, telpu apšuvums un bruģis ap pieminekli. Tuvumā esošajām mājām sprādziena vilnis izsitis logus. Speciālisti noskaidrojuši, ka noziedznieks izmantojis sprāgstvielu, kas līdzinoties ap 10–20 kg trotila. Iespējams, ka bandīts izmantojis tālvadības mehānismu. No rīta, attīrot gruvešus, policisti pie pieminekļa un tā apkārtnē atraduši pagaidām nenoskaidrota cilvēka ķermeņa daļas. Vēl nevarot apgalvot, vai bojā gājis pats spridzinātājs.”[2]

1997. gada 12. jūnijā presē tika publicēts LR prezidenta Gunta Ulmaņa “Paziņojums par vandalisma akciju pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.” Tā sākumā teikts: “Vandaliskais spridzināšanas akts pie Uzvaras pieminekļa ir kategoriski nosodāms kā provokatīvs, izaicinošs mēģinājums saasināt Latvijas starptautiskās attiecības, sēt naidu un neuzticību starp tautām, graut valsts prestižu. Kategoriski noraidu centienus terora aktus saistīt ar starpvalstu attiecībām. Izsaku pārliecību, ka Latvijas konsekventi ievērotie demokrātiskie ideāli, pieaugošais starptautiskais prestižs, vispārcilvēciskā tolerance, kā arī Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības balstās uz daudz dziļākiem pamatprincipiem, nekā to izprot provokatīvo akciju organizētāji. Latvijas tautai, kuras vēsturiskā pieredze starpnacionālo attiecību veidošanā nezina grautiņus un vardarbīgu konfrontāciju, šādi provokatīvi nosakņotu aprindu centieni īstenot savus mērķus necivilizētā ceļā ir nepieņemami un sveši.”[3]

Šeit labi nolasāms, ka atjaunotās Latvijas valsts prezidents uz Latviju skatās ar Krievijas interešu acīm. Būtu interesanti noskaidrot, kurš sniedza konsultāciju, kad šis paziņojums tapa. Šādai izpratnei un redzējumam, manuprāt, bija tālejošas sekas. No tām izriet arī šodienas pārliecība daudzos latviešos un krievos, ka Latvijā runāt latviski ar krievu ir starpnacionāla konflikta kurināšana, savukārt Latvijā krievam ar latvieti runāt krieviski nav lingvistiskas agresijas izpausme, bet gan pašsaprotama lietu kārtība. Tāda līdz šim bijusi paziņojumā minēto “daudz dziļāko pamatprincipu” pamatīgi iesakņotā izpausme ikdienā.

Spridzināšanā Valdis Raups (11.12.1964–06.06.1997) un Aivars Vīksniņš (12.01.1974–06.06.1997) gāja bojā, bet pārējie – Juris Rečs un vēl deviņi cilvēki stājās tiesas priekšā, saņemot sodus – gan nosacītus, gan brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem cietumā. Lielākā viņu daļa bija organizācijas “Pērkonkrusts” pārstāvji. Tā izveidojās 1995. gada beigās, kad grupa jauniešu atšķēlās no Jāņa Rības vadītās aizsargu organizācijas, vēloties ātrāku rīcību Latvijas derusifikācijā un deokupācijā. Ulmaņlaikā šī radikālā organizācija tika aizliegta, pēc tam to aizliedza arī vācu okupācijas vara. Atjaunotajā Latvijā minētā vīru grupa pārņēma vecās organizācijas nosaukumu. Okupekļa likvidācija ir bijusi viens no viņu galvenajiem mērķiem. Sākumā šo projektu vadīja Raups, bet vēlāk vadību pārņēma Juris Rečs, kurš piedalījās spridzināšanā. Līdz 2000. gadam viņš slēpās mežos kā savulaik mežabrāļi. Lieki teikt, ka, ja Latvijas valsts būtu veikusi šo simbolisko aktu 1991. gadā, kad nogāza Ļeņina pieminekli, izpaliktu gan pērkonkrustiešu radikālisms un zaudētās dzīvības, gan sabiedriski konflikti un spekulācijas ap to trīsdesmit garu garumā, bet galvenais – aiztaupītos neizmērojamā, nāciju depresijā dzenošā un svelošā pazemojuma sajūta, ko ik dienu piedzīvoja latvieši, ideoloģiski toksisko okupekli ieraugot.

Mani uz pārdomām vedina vārds “noziedznieki” un “bandīts” Dienas publikācijā pēc spridzināšanas notikuma. Kādu politisku attieksmi un izpratni par Latvijas brīvību un desovetizācijas nepieciešamību tie apliecina atjaunotās Latvijas septītajā gadā? Vai šodien Gundaru Kalvi, kurš nesen naktī aizvāca un iemeta Daugavā padomju lielgabalu, kāds atļautos publiski saukt par bandītu? Nē, jo kara Ukrainā dēļ sabiedrības izpratne transformējusies lielākas brīvības nozīmības un tās asins cenas izpratnes virzienā. Atcerēsimies, ka NKVD par bandītiskiem nacionālās buržuāzijas grupējumiem savulaik dēvēja un bargi notiesāja pat skolēnus, kuri apvienojās slepenās grupās Cēsu vidusskolā, Aizupes mežniecības skolā, Daugavpils 1. vidusskolā, Jelgavas 1. vidusskolā, Jelgavas Valsts tehnikumā un citur, lai izplatītu skrejlapas un gāztu padomju okupācijas varu 1940. un 1941. gadā.[4] Sanāk, ka 1997. gadā atjaunotās Latvijas vara rīkojās līdzīgi.

Vai pērkonkrustiešu rīcība pēc būtības atšķīrās no mežabrāļu, skolēnu pretestībnieku un Gundara Kalves rīcības? Tad kāpēc 1997. gadā Latvijas valsts tiesībsargājošās iestādes, politiskā vara, prese un sabiedrība ir pagalam nespējīga to vērtēt atbilstīgi atjaunotās valsts interesēm, proti, desovetizācijas kontekstā? Šajā virzienā būtu meklējami arī skaidrojumi iemesliem, kāpēc Latvijas valsts kavējās demontēt okupekli trīsdesmit divus gadus.

Viena no atbildēm varētu būt – to darīt nespēja. Latvijas neatkarību pasludināja LPSR Augstākā Padome. Sešpadsmit Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu vārdu, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, pēc Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkas publiskošanas 2018. gada decembrī tika atrasti čekas aģentu sarakstā. Lielākā daļa deputātu bija komunisti, kuri no visas sirds ticēja neatkarīgai Latvijas valstij, bet gan jau bija arī tādi, kuri pielāgojās lielo pārmaiņu vējiem un laika diktātam. Latvijas sabiedrībā viņi veidoja izpratni un diktēja attieksmi pret nepieciešamību likvidēt un novērst negatīvā padomju mantojuma sekas. Ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka okupeklis psiholoģiski un morāli diendienā pazemoja latviešus gan kopš 1985. gada, kad tas tika uzsliets, gan visus trīsdesmit divus gadus pēc valstiskās neatkarības pasludināšanas – tagad jau pašu latviešu ieceltās politiskās varas visai ciniskā izpildījumā. Tomēr tieši 4. maija kluba bijušie Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, 26. aprīlī nāca klajā ar apziņojumu, ka vēlas, lai tiktu demontēts piemineklis Uzvaras parkā jeb kā paši deputāti to dēvē – okupācijas stabs. Valda Raupa un Aivara Vīksniņa nāve ir uz Latvijas varas sirdsapziņas. To būtu iespējams atvieglot, Latvijas valstij viņus reabilitējot.

Valsts ilgi nesadzirdētie

Šo tekstu es rakstu dienās, kad okupeklis beidzot tiek demontēts. Tas notiek par ukraiņu brīvības cīņas un asins cenu, Latvijas sabiedrībai mobilizējoties un to pieprasot iesniegumos Ministru kabinetam, Valsts prezidentam un Rīgas mēram, kā arī kampaņās un aktivitātēs soctīklos. Šodien lasu presē, ka 58 gadu vecumā mūžībā devies kādreizējais Saeimas un Rīgas domes deputāts Modris Lujāns. Viņš 1988. gadā uz 14. jūnija mītiņu bija ieradies ar plakātu, uz kura bija uzraksts “Lāsts tautu slepkavām” ar Staļina, Molotova un Ribentropa attēliem, kā arī uzraksts “Nē kangariem” un Latvijas Komunistiskās partijas vadītāju attēli. Šo plakātu dēļ viņu sauca par pēdējo disidentu padomju Latvijā. Viņu nenotiesāja, bet šodien Facebook lasu mūziķa Mārča Kūļa teikto, kas ir saskanīgs ar manām pārdomām un šī raksta tēmu, tādēļ citēju: “Ja Modris Lujāns ir bijis “pēdējais padomju disidents”, tad kas esam mēs pēc 30 gadiem? Postpadomju disidenti. Tieši tik banāli. Ir nomainīti valsts nosaukums un karogs, bet ne padomju režīma iedēstītā attieksme pret saturu tādās tēmās kā latviskums, valsts valoda, okupanti, civilokupanti, rusifikācija, padomju migranti, valstsnācija, latviska valsts, darba valoda Latvijas uzņēmumos un iedzīvotāju mājas īpašnieku sapulcēs, uzrunai uz ielas, transportā, radiostacijās u. tml. Visur mēs, latvieši, esam pataisīti tādi paši disidenti jeb izstumtie! VĒL ARVIEN IR SPĒKĀ PADOMJU VĒRTĪBU ARHETIPS – Latvija ir 50/50 krieviski latviska, bet krievam ir faktiskā vara (ielu vara). Neskatoties ne uz Satversmē rakstīto, ne likumiem un arī ne valsts nosaukumu vai karogu…”

Jauns likums

Lai varētu likumīgi demontēt okupekļus, šogad Saeima pieņēma un Prezidents izsludināja likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā.” Līdz šī gada 5. augustam visām pašvaldībām Vides un reģionālās attīstības ministrijā bija jāiesniedz demontāžas plāns par 69 objektiem, kas iekļauti 14. jūlijā Ministru kabineta sēdē apstiprinātajos noteikumos “Padomju un nacistisko režīmu slavinošo demontējamo objektu Latvijas Republikas teritorijā saraksts.” Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš ir vērsies Satversmes tiesā, lai to apstrīdētu un iegūtu laiku neveikt okupekļu demontāžu savā pilsētā. Kamēr vienas pašvaldības aktīvi iesaistījušās Latvijas telpas desovetizēšanas procesā, citas kavējas, un mums nākas lasīt dīvainas, komiski infantilā valodā sacerētas ziņas. Piemēram, 26. augustā lsm.lv platformā bija publicēta šāda: “Alūksnes novada Alsviķu pagastā pazudis padomju un nacistisko režīmu slavinošs objekts. Pašvaldība konstatējusi, ka pazudis Ministru kabineta noteikumos “Latvijas Republikas teritorijā esošo demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu saraksts” iekļautais demontējamais piemineklis Alsviķu pagastā, kaujas vietā, kur 1944. gada 15. janvārī Sarkanās armijas pirmās Latvijas partizānu brigādes ceturtās vienības atsevišķā vada partizāni sakāva vācu armijas soda ekspedīciju. Pieminekļa vietā palikusi tikai pamatne. Pašvaldība par konstatēto faktu ir noformējusi aktu un informējusi Valsts policiju.” Šķiet, aktīvākajiem novada iedzīvotājiem apnika vilcināšanās un viņi šo darbu Gundara Kalves stilā slepus paveica paši, nakts aizsegā un dvēselēm gavilējot par nomestajām važām.

Visus šos garos pazemojuma gadus toksiskā okupekļa zīmē politiskā elite savu nespēju to ņemt un beidzot likvidēt tautai pamatoja ar mūsu Ārlietu ministrijas un Krievijas Federācijas noslēgto un it kā uz 30 gadiem noslepenoto vienošanos (tā nav tikusi publicēta), saistītu ar padomju armijas izvešanu no Latvijas. Vienošanās 13. pants paredzējis, ka “saskaņā ar starptautisko praksi Latvija nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu valsts teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.” Šis arguments tika izmantots ikreiz, kad aktualizējās okupekļa jautājums – piemēram, kad parlamentā tika iesniegti portāla manabalss.lv iniciatīvās savāktie paraksti. Vien šogad, kad Krievijas iebrukuma Ukrainā un tur pastrādāto zvērību kontekstā sabiedriskais pieprasījums izbeigt nācijas pazemošanu ar okupekli sasniedza ļoti augstu temperatūru, Tieslietu ministrijā tika veikta juridiska ekspertīze. Tajā secināts, ka šis slepenais pants, izrādās, tomēr ir apstādināms. 16. maijā varējām lasīt Ārlietu ministrijas paziņojumu, ka “Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) nosūtījis notu Krievijas vēstniecībai par abu valstu vienošanās panta saistībā ar memoriālo būvju uzturēšanu apturēšanu.” Beidzot tas bija noticis! Latvija sev piešķīra rīcībspēju. Tomēr paliek jautājums, kāda veida apsvērumi un baisa ietekme to neļāva izdarīt daudz ātrāk. Un kas tieši bija mainījies pēc 24. februāra rīta.

Intelektuāļi, mākslinieki, politiķi

Okupekļa demontāžas plānu kontekstā izgaismojās arī vecā Latvijas inteliģences kaite – gļēvulība un pielaizīšanās varai, kas dod tai darbu, līdz ar centieniem trāpīt pareizajā politiskās konjunktūras gaiteņgala meitas istabiņā. Apmēram pusgada garumā sabiedrība uzklausīja liberālkreiso ideoloģiju pārstāvošus ekspertus, kurus sevišķi iemīlējuši Latvijas sabiedriskie mediji, – Denisu Hanovu, Mārtiņu Kaprānu, Igoru Gubenko un jaunpienācēju vēsturnieku Mārtiņu Mintauru, kurš savā sociālpolitiski morāli relatīviskajā redzējumā jau cenšas neatpalikt no nosauktajiem. Kādā no daudzajām intervijām Deniss Hanovs aicināja okupekli pārvērst par “draudzības tiltu” starp latviešiem un krieviem. Arī pārējie aizrāvās ar nekonkretizētu okupekļa pārdēvēšanu un pārzīmološanu kādā tālā nākotnē. Tas nekas, ka pašas idejas jau nemaz nebija, – galvenais bija aicinājums to nekādā gadījumā nenojaukt. Mārtiņš Kaprāns Jesajas Berlina biedrības organizētā panelī mums pilnā nopietnībā stāstīja, ka tā ir civilkolonistu svētvieta, ko nedrīkst aiztikt, atsaucoties uz krievu kara dziesmu “Svētais karš” (Svjaščennaja voina), bet Igors Gubenko šī gada 13. aprīļa raidījumā Kas notiek Latvijā runāja par okupekļa “pārformatēšanu”, par “cita veida simbolismu.” Savukārt tēlnieks Gļebs Panteļejevs šajā pašā raidījumā biedēja ar uzskatu, ka okupekļa demontāža būs “dāvana Putinam”. “Jebkura situācija, kas šķeļ, ir izdevīga Krievijai,” norādīja talantīgais tēlnieks.

Tas ir naratīvs, kas visdrīzāk iederas FDD izstrādātajā refleksīvās kontroles paņēmienā, kad pretinieks (šajā gadījumā Latvija) izmanto tādu argumentāciju, kas nāk par labu ienaidniekam. Proti, pats sevi padara pasīvu un nespējīgu pretoties vai īstenot savus plānus. “Nevajag kaitināt Krieviju” – šo refrēnu esam dzirdējuši gadiem ilgi no daudzu politiķu, lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko darbinieku mutēm. Gļeba Panteļeva teiktais ir absurds, jo tieši okupeklis bija okupācijas varas simbols, kas šķēla, nevis vienoja sabiedrību. Šajā raidījumā tieslietu ministrs Jānis Bordāns bija vienīgais, kurš norādīja, ka okupeklis “palīdz saglabāt sašķeltību”, ir nacionālās drošības jautājums, un piebilda, ka diskusijās par to vienmēr daudz vairāk tiek izceltas agresora, nevis no agresijas cietušo latviešu intereses un tiesības, kas ir gauži netaisnīgi. Šo faktu šeit atspoguļoju kā objektīvu realitāti bez mazākās vajadzības un nodoma izdabāt savas partijas vadītājam priekšvēlēšanu laikā.

Okupekļa jautājumam pievērsās arī LV portāls.[5] Šeit ievietošu dažus vietnes aptaujāto ekspertu viedokļus, kuru skatījums uz okupekli ārkārtīgi atšķiras. Mārtiņš Mintaurs sacīja: “Latvijas sabiedrība nav izvērtējusi savu pieredzi padomju okupācijas laikā, tāpēc šī simboliskā akcija neko nemainīs okupācijas seku pārvarēšanā.” Deniss Hanovs apgalvoja: “Jebkurš piemineklis ir sociāli politisks kopsavilkums un spēj konsolidēt kopienu, sniedzot tai identitātes stāstu. Pieminekļa likvidācija veidos negatīvu, upura tēlā balstītu atmiņu kopienu.” Imants Lancmanis teica: “Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis piemineklis vairs nav viens no vēstures pieminekļiem, bet toksisks liecinieks ļoti sliktam periodam.” Marina Kosteņecka uzsvēra: “Šobrīd, kad visa civilizētā pasaule redz, ka krievu armija ir nevis atbrīvotāju, bet kara noziedznieku un marodieru armija, atstāt Rīgā pieminekli “padomju atbrīvotājiem” būtu valsts gļēvums.”

Kadrs no Jura Podnieka dokumentālās filmas “Veļ Sīzifs akmeni” (1985. g.). Latvijas Nacionālais arhīvs, LNA_KFFDA_F28_1_4, skat.: http://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/search?q=Ve%C4%BC%20S%C4%ABzifs%20akmeni

Visnotaļ izbrīna Mārtiņa Mintaura viedoklis, kuru viņš paudis arī citās diskusijās, ieskaitot pieminekļa likvidēšanas dienās Latvijas radio – ka okupekļa demontāža neko nemainīs un neatrisinās. Pirmkārt – nevienu brīdi neviens nav solījis ātru un konkrētu risinājumu! Demontāžas akts ir simbolisks, un tam ir nācijai svarīga metafiziska taisnīguma gandarījuma nozīme. Otrkārt – vai tiešām vēsturniekam šķistu pieņemami, ja Vācija, teiksim, saglabātu visas Hitlera bistes iestādēs un ielās? Vai neko nemaina un nenozīmē tas, ka Krievijā tiek uzstādīti pieminekļi Staļinam? Vai drīzāk Latvijai joprojām aktuālā desovetizācija nešķiet nozīmīga? Kā tad tā? Pat laikā, kad publiskajā telpā arvien biežāk komunisms tiek pielīdzināts nacismam un izskan aicinājums komunismu beidzot tiesāt starptautiskā prāvā kā savulaik nacismu?

Savukārt Denisa Hanova teikto man ir vēlme dekonstruēt. “Jebkurš piemineklis ir sociāli politisks kopsavilkums…” – šajā gadījumā noteikti nē, jo Hitlera krūšutēls, tāpat kā okupeklis, nav un nevar būt nekāds kopsavilkums, ja tas reprezentē un manifestē ļaunuma varu noteiktā laika periodā. Tas pilnīgi noteikti nevar “konsolidēt sabiedrību”, kura no šīs ļaunuma varas ir atteikusies un to uzvarējusi. “Pieminekļa likvidācija veidos negatīvu, upura tēlā balstītu atmiņu kopienu” – okupekļa atrašanās Rīgā turpināja padarīt par upuri latviešus, kuri cietuši no okupācijas un genocīda. Tagad, kad tas demontēts, mēs beidzot vairs nejūtamies upuri. Nevēlos izklausīties tendencioza, bet no nelatvieša Hanova teiktā man nākas secināt, ka latviešu tautas genocīdā un okupācijā piedzīvotās sāpes, zaudējumi un ciešanas viņam ir svešas, nezināmas un vienaldzīgas, tāpat arī diemžēl filozofam Gubenko, bet, kas izbrīna visvairāk, – arī Kaprānam.  

Pieminekļiem publiskajā telpā ir skaidra nozīme un mērķtiecīgs vēstījums. To nevar vienā dienā vai pāris gados ņemt un pārdefinēt. Okupeklis simbolizēja ļaunumu un nepatiesību par vēsturi. Ļaunums izpaudās agresīvos okupantu tēlos ar publikas virzienā paceltiem šaujamieročiem, bet meli – gadskaitļos okupācijas uzvarekļa pakājē un tēlnieciskā kompleksa nosaukumā. Kopienas konsolidācija ap ļaunumu un meliem sabiedrībai un valstij ir galēji, kategoriski nevēlama un nāvējoši kaitnieciska ilgtermiņā. Šķeļošo efektu Latvijā mēs varējām vērot gandrīz trešdaļu gadsimta. Ja krievu nācija ilgstoši konsolidējas ap ļaunumu un meliem, tad 24. februārī tā iebruka kaimiņvalstī Ukrainā un izvērsa šausminošu genocīdu Mariupolē, Bučā un Irpiņā, visas pasaules acu priekšā izvarojot bērnus, kā arī uzspridzinot cietumu Oļeņivkā, kurā atradās gūstekņi. Lūk, kāpēc Kremlim bija vajadzīgs okupeklis Rīgā, kas leģitimizēja okupācijas varu, – lai ap to konsolidētu nākamos slepkavas un izvarotājus no Latvijas krievu kopienas. Šodien šo Krievijas stratēģisko plānu Latvijas valsts ir nocirtusi saknē. Šķelšanos un konfliktu veicinošs objekts ir likvidēts, sabiedriskās domas laukums ir attīrīts jaunas izpratnes un attiecību veidošanai. Atklāts paliek jautājums – vai Latvijas valstij patiešām ir vajadzīgas tādu akadēmiski skolotu relatīvistu ekspertīzes, kuriem nav tuvas un saprotamas Satversmes preambulā iecementētās nacionālas valsts virsvērtības un attiecīgi no tām izrietošie nācijas pastāvēšanas un attīstības mērķi?

Opera

Uz notikumiem un procesiem ap okupekli var kultūrsociāli raudzīties arī kā uz operas lieluzvedumu Latvijas valstī un mediju telpā. Tas gandrīz pilnībā atbilst Nacionālās enciklopēdijas šķirklī teiktajam: “Operu var definēt arī kultūrsociāli kā simbolisku nozīmju valodu mākslā, kuras saturā un formās (libretā, partitūrā un iestudējuma procesā) atspoguļojas konkrētas sabiedrības priekšstati par vērtībām, politiskie, sociālie un ekonomiskie vēstījumi, elites paštēli, sabiedrībā pastāvošā spriedze un konflikti, kā arī naratīvi par sabiedrības vēsturi un nākotnes redzējumu (..). Operas performatīvie aspekti neaprobežojas ar izrādes veidošanu, bet iekļauj auditoriju kā vienu no procesa dalībniekiem. Auditorija veido paralēlu darbību izrādes laikā, tā veidojot operas recepciju, saturu un līdzveidojot repertuāru.”

Latvijas okupekļgeitas vāgneriska mēroga operā gadu desmitiem, vēstures gaismas kūļu izgaismoti, savas ārijas, tēmas un melodijas raiba sastāva ansambļos uz skatuves izdziedājuši varoņi, antivaroņi un figuranti no politiskajām, mediju, NVO un citām aprindām. Fonā kā koris stāvējusi latviešu tauta, kas dziedājusi okupekļa nojaukšanas prasības daudzbalsīgo dziesmu – izsāpētā dramatismā te klusāk, te skaļāk, bet nerimstoši visus šos gadus.

Periodiski tautai – korim – tikusi ierādītā vieta gružu kastē vai tuvu tai. Piemēram, 2013. gadā, kad platformā manabalss.lv tika ievietota iniciatīva “Rīgas īstā Uzvaras parka atjaunošana”, Rīgas mērs Nils Ušakovs, kuram apmēram tajā laikā pateicīgās krievu babuškas jau bija sākušas publiski bučot roku kā mācītājam pēc pareizticīgo tradīcijas parauga, TV3 un LNT kameru priekšā pavēstīja, ka tiem, kuri paredzējuši nojaukt okupekli, lai atjaunotu Uzvaras parku, vieta ir “tikai zoodārzā” un ka viņš pats esot “gatavs tos (mūs – aut. piez.) izvietot un tirgot biļetes”.

Jāsaka, viss notika pēc labākās dramaturģijas paraugiem traģikomēdijas žanrā ar burleska un farsa elementiem. Šodien kriminālvajātā antivaroņa farsu lieliski papildina ziņa par Ušakova pievienošanos LGBT+ tiesību aizstāvju grupai Eiropas parlamentā – varbūt cerībā, ka šīs deputātu balsis viņu pasargās no izdošanas Latvijai un treknā mandāta zaudēšanas. Vērts arī atcerēties, ka 2010. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta skatīja kara noziedznieka Vasīlija Kononova lietu un ar 14 balsīm pret 3 nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pants Kononova lietā tomēr nav ticis pārkāpts. Krievijas vēstniecība, vēl pēc Kononova atzīšanas par kara noziedzinieku, svinīgā pieņemšanā uzdāvināja viņam Komandirskie Časi, bet Ušakovs sarīkoja ziedojumu vākšanu “mūsu varonim un paraugam”, nodrukāja Kononova varoņstāstu īpašā Saskaņas centra propagandas avīzītē un to 9. maijā dalīja pie okupekļa. Bet farss jau tieši tādēļ ir farss – vienu dienu aktuāls Kononovs, bet jau nākamajā – seksuālo minoritāšu prasības. Kad pēc Roberta Griškeviča un Ivara Āboliņa (šodien NEPL vadītāja) lūguma Romualda Vonsoviča advokātu birojs sagatavoja iesniegumu un lūdza ierosināt krimināllietu “Par kara noziegumu slavināšanu un attaisnošanu” pret Saskaņas centru, viņi pārtrauca varoņa kulta kurināšanu.

Šī ir tikai viena no daudzām burleska epizodēm, kad Latvijas augstākajam likumdevējam – tautai tikusi ierādīta vieta putekļainās aizkulisēs vai krātiņā kā pašu valstī apcietinātajiem galvenajiem varoņiem. Tā arī mēs jutāmies – grandiozajā operā nevēlami, nicināti un nesadzirdēti. Vēl 2018. gadā Jāņa Dombura vadītā raidījumā viņš sašutuma pilnā intonācijā vaicāja Dacei Melbārdei, vai okupekļa nojaukšana tiešām nākšot par labu Latvijas sabiedrības integrācijai. Šodien Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces preses padomniece Dace Balode, bijusī žurnāliste, tviterī secina: “Savādi, ka Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu/saglabāšanu dažādos laikos ir saistījuši ar sabiedrības integrāciju vai saliedētības veicināšanu. Pieminekļa nogāšana nozīmē vienīgi lielāku soli okupācijas seku likvidēšanā. Tagad kārta cīņai pret rusifikāciju.” Diez vai paliks atbildēts jautājums, vai šajos okupekļa gadu gredzenos mediji un daudzi sabiedrības pārstāvji patiešām muļķīgi un akli ticēja, ka okupeklis vieno sabiedrību, vai vienīgi savā operas ansamblī piedziedāja politiskajai ar Krievijas ietekmi un interesēm saistītajai konjunktūrai un aprēķinam. Šā gada marta sākumā pēc Tautas āmura iniciatīvas publiskošanas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne iniciatīvas autorus Facebook publiski kaunināja par barbarisku vēlmi postīt un iznīcināt vērtīgu padomu laika mākslas darbu. Vēl pirms gada, 2021. gada 26. martā LTV Ziņu dienests publiskoja deputāta un vēsturnieka Edvīna Šnores Rīta Panorāmā teikto, ka “Okupācijas armijas militārajai tehnikai goda vietā uz postamenta nav jāatrodas”. Tviterī uzreiz reaģēja komponists un LTV ētera personība Edgars Raginskis: “Un ko citu Tu gaidīji no Edvīna “Uzvaras piemineklis ir jādemontē” Šnores?”. Uz operas skatuves viņam uzreiz atsaucās bioētiķis no RSU Ivars Neiders: “Neko, protams. Kārtējo reizi apbrīnoju partijas spēju aktualizēt patiešām svarīgas lietas.” Bijušais ministrs Vladimirs Makarovs nesen publiskojis savu secinājumu: “Tas, ko prāts nespēj saprast. Okupekli izloloja LKP un PSKP kabinetos. Pēdējos 20 gados par fetišu to izveidoja Kremlis un nesaskaņa. Pēc saukļiem “мы можем повторить», «на Берлин» rašas pastrādātiem noziegumiem Ukrainā to aizstāvēt var tikai demokrātijas ienaidnieks.”

Okupekļa demontāžas grandiozās izrādes izskaņā savus skābo vīnogu akordus intervijā TV3 pievienoja komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, kurš kā universālais kareivis aktīvi pozicionējas arī sabiedrības integrācijas un vēstures izpētes jautājumos. Acīmredzami nespēdams samierināties ar savas pozīcijas publisku sagrāvi okupekļa jautājumā, Kaprāns saka: “Ne jau visos 72% latviešu, kas atbalsta pieminekļa nojaukšanu, tas stress bija vienlīdz izteikts. Drīzāk jau – ja jau, tad jau. Nebija jau tāda milzīgi kategoriska vēlme par visu varu to dabūt nost.” Un – “Pēdējo divdesmit gadu laikā šis piemineklis ir padarīts par centrālo simbolu krievvalodīgajai kopienai vai vismaz nozīmīgai tās daļai. Un, atņemot šo simbolu, varam izraisīt vardarbību ielās, vardarbību sabiedrībā.” Kā arī: “Skaidrs, ka viskategoriskāk nacionāli noskaņotajā latviešu sabiedrības segmentā šis piemineklis ir kā sava veida antistresa rotaļlieta jeb “popits”. Tas nenozīmē, ka līdz ar pieminekļa nojaukšanu tas stress tiek noņemts pilnībā visā sabiedrībā. Patiesībā – tikai vienā minētajā segmentā, kas ir šaura sabiedrības daļa.” Pēc Kaprāna domām, vēsturiskā taisnīguma atjaunošana un publiskus melus, netaisnību simbolizējoša okupekļa sagrāve Latvijā rūp vien radikālajiem nacionālistiem. Lika pagaidīt! Man personīgi jau sen pārdomas izraisa fakts, ka dažādos socioloģiskos pētījumos un aptaujās Latvijā tiek izmantots Kremļa ieviestais jēdziens “krievvalodīgie” – jo viņu vidū ir nepilsoņi, Krievijas federācijas pilsoņi un 5. kolonnas pārstāvji, kuru viedoklis par procesiem valstī nevarētu būt mums saistošs, tomēr manipulatīvā veidā tas ticis mums ilgstoši uzspiests. Līdzīgi meli ir pieskaitīt šīs iedzīvotāju grupas Latvijas krievu mazākumtautībai un pieprasīt valstij viņiem gādāt kaut kādas atsevišķas lingvistiskas tiesības publiskajā telpā. Šie spekulatīvie meli ir veicinājuši divvalodības nostiprināšanos katastrofālos apmēros.

Triumfāls fināls

Trešajā okupekļa demontāžas dienā, saulainā 25. augusta ceturtdienā, mēs, koris (tauta) no zoodārza krātiņa operas aizkulisēm beidzot izlauzāmies, lai nostātos skatuves centrālajā vietā. Mēs dziedājām operas finālu ar pilnu krūti, sagaidot brīdi pie ekrāniem un Uzvaras parka rajonā, kad okupekļa obelisks beidzot slaidi nogāžas baseinā, pārvēršoties par būvgružiem un saceļot milzīgiem baltiem spārniem līdzīgus šļakstus. Finita la comedia! Tam sekoja nācijas gaviles un aizkustinoša apmaiņa ar svētku dzērienu attēliem soctīklos līdz agram rītam, vēlot Latvijai saules mūžu.

Latviešu tauta svinēja veselā saprāta un taisnīguma uzvaru pār netaisnību. Savas valsts uzvaru pār Krievijas interesēm. Simbolisku atsvabināšanos no okupācijas un postpadomiski bažīgās izpratnes jūga, kas vienmēr lika atskatīties pār plecu uz bijušo kolonizatoru. Vairāk par miljonu latviešu dvēseļu todien tika dziedinātas, un simtiem tūkstošu padomju genocīdā, karā un terorā cietušajiem un viņu pēctečiem beidzot tika simboliski atdarīts. Obeliska izteiksmīgo, savā veidā pat skaisto kritienu nebūtībā atrādīja un komentēja daudzi ārvalstu mediji, lielākoties paužot izpratni par Latvijā notiekošajiem desovetizācijas un derusifikācijas procesiem, kurus, protams, ir katalizējis karš Ukrainā. Krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, kurš pārcēlies uz dzīvi Ukrainā, viņam raksturīgajā asajā stilā komentēja okupekļa sagrāvi kādā no soctīkliem. Tas varētu kalpot par malā stāvētāja stāstnieka repliku pēc kora izdziedātā triumfālā fināla. “Rīgā pabeigta pieminekļa demontāža 2. pasaules kara Staļina kareivjiem. Tā pēdējais, vismonumentālākais elements – durklis, uz kura PSRS bija uzmaukusi Baltiju, ticis iemests peļķē un salauzts. Krievijas atstāto pēdu noslaucīšana ar derdzīgumu notiek visā pasaulē. Izbrīna, ka Krievijas iedzīvotāji savas muļķības, klusēšanas un paklausības dēļ pat nesaprot, ka piedalās savas valsts un tās atmiņas noslaucīšanā no pasaules skatuves. Priekšā ir sakāve karā, pilnīga izolācija un asiņains haoss noslēgtā, izolētā sistēmā.”

25. augustā  LTV nodrošināja tiešraidi no Uzvaras parka rajona un Rīgas domes vairāk nekā piecu stundu garumā, iztaujājot amatpersonas, politiķus un sabiedrības pārstāvjus. Imants Lancmanis, kurš padomju laiku, atšķirībā no kreisliberālajiem ekspertiem, pieredzējis no “A” līdz “Z”, sacīja: “Nevar vienmēr ar māksliniecisku vērtību aizklāt lietas, kas ideoloģiski ir pilnīgi nepieņemamas. Ja būtu izveidots piemineklis sātanam, tad neatkarīgi no (izpildījuma), pienākums būtu to iznīcināt. Šis ir apmēram līdzīgs gadījums, tam bija jāpazūd.” Man atkal jāatgriežas pie retoriskā jautājuma – kas ir tas, ko nesaprot LSM iecienītie eksperti, kuri pusgadu plašsaziņas līdzekļos klāstīja savas okupekļa saglabāšanas un pārzīmološanas idejas. Vai sātanam ir iespējams piešķirt kādu citu nozīmi? Kāds prātam neaptverams naivums vai, pasarg Dievs, ieļaunotība!

Tiešraidē tika sazvanīta arī Lidija Lasmane-Doroņina, viens no Latvijas sirdsapziņas simboliem, kura delikāti norādīja uz padomju mākslinieku konformismu, neatsakoties šo okupācijas uzvarekli veidot un pildīt okupantu varas naudīgo pasūtījumu. “Neviens jau neatteicās,” klusi bilda Lidija.  

1985. gadā režisors Juris Podnieks kopā ar scenāristu Arnoldu Plaudi un operatoru Ralfu Krūmiņu bija pabeiguši dokumentālu filmu par trīs tēlniekiem – Artu Dumpi, Oļegu Skaraini un Aivaru Gulbi. Filma saucās Veļ Sīzifs akmeni. Vienā no filmas epizodēm redzams Aivars Gulbis okupekļa skulptūru veidošanas procesā. Mūsu vēsturē ir iemūžināts monologs, kurā tēlnieks stāsta par savu darbu un attiecībām ar uzraugošo varu. Aivars Gulbis bija ielicis mātes – dzimtenes rokās barokāli ekspresīvi veidotu bērniņu, gluži kā izkāpušu no kādas baroka baznīcas altāra kokgriezuma vai gleznas. Ar bērna simbolu tēlnieks bija iecerējis vēstīt par padomju Latvijas un cilvēka gaišo nākotni.

LPRS Kultūras ministrijas komisijai bērniņš atgādinājis reliģijai raksturīgu mākslu, un tā nav ļāvusi viņu atstāt. Filma ilustrē šo epizodi: kamera fiksē inscenētu epizodi, kurā sportiskais, spēcīgais Aivars Gulbis uzkāpj uz stalažām un izņem skaisto ģipša bērniņu no “atbrīvotājas” rokas. Paradoksāls vēstures kūlenis, bet padomju cenzoriem izrādījās taisnība. Okupeklim nebija nākotnes.



[1] “Okupeklis”. Oficiālais nosaukums: “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.

[2] https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/spridzina-uzvaras-pieminekli-10010249

[3] NRA, 12.06.1997.

[4] https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833

[5] https://lvportals.lv/norises/341326-uzvaras-piemineklis-kam-but-ta-vieta-2022

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: