Urāliešu valodas
Valodu grupa, kura šobrīd pazīstama kā urāliešu saime, sastāv no aptuveni 40 valodām. Ģeogrāfiski tās plešas no Baltijas jūras līdz Jeņisejas upei un no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Eirāzijas stepei. Izņēmums šajā gadījumā ir ungāru tauta, kura pirms vairāk nekā 1000 gadiem emigrēja no savas dzimtenes Urālu kalnu dienvidu pusē uz savām pašreizējām mājām Karpatu baseinā. Uzdrošinos apgalvot, ka latviešu auditorija vislabāk pazīst lībiešus, kuri kopš dzelzs laikmeta apdzīvo Vidzemi un Kurzemes ziemeļdaļu.
Urāliešu valodas ir ģenētiska valodu saime. Tas nozīmē, ka ir iespējams izsekot līdz kopīgam šo valodu sencim (un paplašinot arī līdz kopīgai pirmtautai). Kopīgā protourāliešu senču valoda atbilstoši jaunākajai vēsturiskajai hronoloģijai pašlaik datēta ar aptuveni 2000. gadu p.m.ē. Jaunais datējums varētu iedragāt vienprātību par protourāliešu atrašanās vietu, taču vispieņemamākā šķiet versija, ka valoda tika lietota teritorijā gar Volgas upi. No šejienes protourālieši izplatījās gar boreālo mežu gan uz austrumiem, gan rietumiem, sasniedzot Altaja kalnus austrumos un Baltijas jūru rietumos, un vēlāk gan ziemeļos, gan arī dienvidos, galu galā Ziemeļeirāzijā radot to Urālu tautu pasauli, kuru pazīstam šodien.
Urāliešu valodas ir sazarojušās un atšķēlušās cita no citas vismaz 4000 gadus, kā rezultātā valodas bez divvalodības klātbūtnes viena otrai nav saprotamas. Tomēr urāliešu valodu savstarpējo līdzību jau 18. gadsimtā atklāja ungāru zinātnieks Janoss Sajnovičs (Janos Sajnovics), kurš astronomijas ekspedīcijas laikā Norvēģijas ziemeļos pierakstīja arī vietējo sāmu valodu. No saviem atklājumiem viņš secināja, ka ungāri ir saistīti ar Eiropas ziemeļu tautām. Nedaudz vēlāk, 19. gadsimta sākumā, somu un igauņu romantiķi sāka meklēt savu saistību ar attiecīgajām somugru tautām. Ievērojams šo pētnieku sasniegums bija Somijas un Igaunijas nacionālo epu apkopošana. Materiālu šiem epiem vāca arī pie austrumpusē dzīvojošām radniecīgām tautām, taču nacionālā romantisma aizrautība veda pētniekus aizvien tālāk uz austrumiem, meklējot atbildes uz jautājumiem par somu tautu izcelsmi. Būtiska šīs izcelsmes izpētē bija vēsturiski salīdzinošā valodniecības metode, kuras mērķis bija rekonstruēt Urālu tautu kopīgo valodu senci. Līdz gadsimta beigām panāca vienprātību par to, ka somu, igauņu un ungāru valodas ir saistītas ar daudzām citām tautām, kuras dzīvo no Ziemeļeiropas līdz Sibīrijai.
Urāliešu valodas sākumā sauca par somugru valodām. Vēlāk valodniecības, arheoloģijas, fiziskās antropoloģijas un ģenētikas pētījumu rezultātā tās pārdēvēja, atsaucoties uz Urālu kalnos runātās valodu saimes dzimteni. Šis apzīmējums ietver ne tikai dažādus valodu zarus, bet arī dažādas etniskās izcelsmes grupas, sākot ar dinarīdu ungāriem un beidzot ar sibīriešu samojediem. Mūsdienu ģenētika ir iezīmējusi Sibīrijas gēnu pieplūdumu, ko var secināt no arheoloģijas un valodniecības, ļaujot mums izsekot Urālu tautu izcelsmei līdz vienai pirmtautai bronzas laikmetā.
Pirmā panurālisma kustība
Zināšanu uzkrāšana par Urālu tautām sakrita ar jaunajām nacionālajām atmodām, kuras ārkārtīgi raksturīgas 19. gadsimtam. Iedvesmojoties no nacionālajiem epiem un folkloras, dedzīgi attīstījās jauni mākslas, literatūras un kultūras virzieni. Lai apzīmētu mūsdienu jēdzienus, radīja jaunvārdus. Starpkultūru sadarbība kļuva par aktīvu dažādu urāliešu kustību pazīmi. Šādu kustību piemērs bija 19. gadsimta beigu somu karēliānisma paveids, kurš mākslinieciskā stila izteiksmē iedvesmojās no Karēlijas ainavas, ornamentiem un kultūras.
Kad pēc Pirmā pasaules kara visiem kļuva skaidrs, ka multietniskās Austroungārijas un Krievijas impērijas vairs nepastāvēs, nacionālās kultūras pašnoteikšanās kustības atsevišķu Urālu tautu vidū pārtapa par saucienu pēc valstiskās pašnoteikšanās. Dažas tautas, piemēram, somi, igauņi un ungāri ieguva pilnīgu pašnoteikšanos. Vairākas austrumu tautas Krievijā 20. gadsimta 20. gados ieguva savas tautu republikas Padomju Savienības etniskā plurālisma īsajā periodā. Neskatoties uz jauno panurālisma ideju, kontakti starp rietumu Urālu tautām, kas bija izveidojušies somu, igauņu un ungāru tautām atrodoties impēriju pakļautībā un vairākām austrumu tautām atrodoties Padomju Savienības paspārnē, starpkaru periodā stipri samazinājās.
Urāliešu valstu politiskā neatkarība daudzus nacionāli domājošus cilvēkus pārsteidza zināmā mērā arī tāpēc, ka notikumi, kas pie tās noveda, bija strauji. Neatkarībai sekoja milzīgs optimisms Somijas un Igaunijas pusē, jo šīs tautas gadsimtiem ilgi nebija pieredzējušas savu etnosu suverenitāti. Somijas un Igaunijas neatkarības karu sekas bija enerģiska pašpārliecinātība un ticība urāliešu (toreiz sauktu – somugru) nākotnei. Tā kā urāliešu tautām (bez ungāriem) trūka valstiskās neatkarības vēstures, panurālisma kultūra lika uzsvaru uz tradīcijām, folkloru un valodu.
Laikā starp pasaules kariem panurālisma kustība, ko igauņu valodā dēvēja par “cilšu kustību” (hõimuliikumine), somu valodā par “cilšu darbu” (heimotyö) un ungāru valodā par “radniecīgu tautu kustību” (rokonn épek mozgalma), izpaudās dažādos veidos. Izveidojās dažādas organizācijas Ungārijā (Turāna biedrība), Igaunijā (Fenno-Ugria, Akadēmiskais cilšu klubs) un Somijā (arī Akadēmiskais cilšu klubs). Šīs kustības kļuva par daļu no valstu oficiālās politikas. Daudzi aktīvisti bija ievērojami politiķi savu valstu valdībās. Piemēram, grāfs Pāls Teleki (Pal Teleki) bija Ungārijas premjerministrs, Konstantīns Petss (Konstantin Päts) – valsts vadītājs Igaunijā vai Emīls Nestors Setele (Emil Nestor Setälä) – Somijas izglītības ministrs.
Kā jau sacījām, kontakti, kas viscaur Urālos bija izveidojušies Krievijas impērijas laikos, tika ievērojami ierobežoti. Tas lika Somijas, Igaunijas un Ungārijas sadarbībai meklēt alternatīvus izpausmes veidus. Šādu iespēju pamanīja un īstenoja arī Latvijā dzīvojošā lībiešu tauta. Lai gan lībiešu skaitā bija maz (laikā starp pasaules kariem ap 2000 cilvēku), viņi aktīvi attīstīja savu literāro kultūru. Pasākumus atbalstīja Tartu Universitāte – nozīmīgs panurālisma aktīvisma centrs, kā arī somu organizācijas, kuras drukāja lībiešu izdevumus un atbalstīja lībiešu bērnus, kas mācījās savu dzimto valodu. Svarīgi pieminēt Lībiešu tautas namu Mazirbē (lībiski: Irē) kā galveno Somijas, Igaunijas un Ungārijas sadarbības paraugu. Šo namu projektēja somu arhitekts Erki Hutunens (kopā ar latviešu arhitektu Visvaldi Paegli), un to finansēja, vācot ziedojumus Somijā, Igaunijā un Ungārijā. Namu atvēra 1939. gada 6. augustā, un šī diena ir kļuva par lībiešu tautas svētku dienu.
Vissvarīgākie notikumi urāliešu pasaulē starpkaru periodā bija Somugru kongresi. Tos aizsāka somi, un pirmo šādu kongresu (sauktu par Somugru skolu kongresu) organizēja 1921. gadā Helsinkos. Otro, sauktu par Somugru izglītības kongresu, organizēja 1924. gadā Tallinā. Sākot no trešā (1928. gadā Budapeštā) un vēlāk, kongresus sauca par Somugru kultūras kongresiem. Par spīti nosaukumiem, kongresi bija visaptveroši pasākumi urāliešu intelektuāļiem no trim urāliešu valstīm, lai apspriestu jautājumus un dalītos uzskatos un zināšanās par visdažādākajiem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem – vēsturi, ekonomiku, rūpniecību, literatūru, muzikoloģiju, medicīnu un veselības aprūpi. Kongresos izklāstīja galvenos attīstības virzienus un veidoja komitejas lēmumu izpildei. Var sacīt, ka kongresi koordinēja Somijas, Igaunijas un Ungārijas sadarbību. Citas organizācijas, veltītas urāliešu sadarbībai, bija, piemēram, Igaunijas, Somijas un Ungārijas savienība (kuru 1925. gadā dibināja Konstantīns Petss) un Igaunijas, Somijas un Ungārijas Skolotāju savienība.
Pirmās panurālisma izpausmes vairāk balstījās atsevišķās nacionālistiskās kustībās urāliešu tautu starpā. Šīs kustības sāka saplūst, kad Igaunija, Somija un Ungārija ieguva neatkarību. Starp pasaules kariem tika sperti pirmie soļi ceļā uz vienotu urāliešu identitāti. Tomēr šo augšupejošo tendenci pārtrauca Otrais pasaules karš, kad Padomju Savienība dažādos mērogos okupēja urāliešu tautas un aizliedza panurāliskās kustības kā fašistiskas un/vai nacionālistiskas.
Urāliešu mentalitāte
Otrā pasaules kara sekas mainīja panurālisma kustības apstākļus. Tā vairs nevarēja turpināties kā sadarbība starp dalībvalstīm, jo Igaunija nonāca tiešā Padomju Savienības pakļautībā un Ungārija un Somija dažādos veidos atradās Padomju vadītā bloka ietekmē (Ungārija kļuva par Varšavas pakta un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes locekli). Somija parakstīja Somijas un Padomju Savienības 1948. gada līgumu, kurš galu galā noveda pie iekšēji vērstas ideoloģijas, kas pazīstama kā “finlandizācija”. Tas ievērojami samazināja tiešo ekonomisko un izglītības sadarbību, kuru izveidoja starpkaru laikā, un traucēja panurālisma kustības attīstībai. Neskatoties uz to, padomju vara Igaunijā zinātniekiem sniedza iespēju atjaunot saikni ar austrumu urāliešu tautām. To labi saprata igauņu valodnieks Pauls Ariste (Paul Ariste) – Somugru valodu nodaļas vadītājs Tartu Universitātē.
Aristes personīgo interešu centrā bija votu tauta un valoda, taču viņš pēc Otrā pasaules kara Tartu Universitātē nodibināja arī Somugru valodu nodaļu. Ariste izveidoja vērienīgu un plašu Urālu intelektuāļu tīklojumu. Šāda tīklojuma pastāvēšana nozīmēja, ka viņa studenti varēja mācīties valodas pie urāliešu tautām Padomju Savienībā. Turklāt Ariste Tartu izglītoja arī citu urāliešu tautu akadēmiķus, no kuriem daudzi vēlāk kļuva par somugru valodu katedru vadītājiem attiecīgo republiku universitātēs. Tas vēl vairāk pastiprināja Tartu kā panurālisma centra lomu.
Jāpiemin arī, ka gadsimtu ilgais zinātniskais darbs bija licis pamatu urāliešu tautu iespējai savienoties, balstoties izpratnē par kopīgu izcelsmi, vēsturi un valodu saimi, kura izteikti atšķiras no vairuma citu Eiropas valodu. Tā kā šīs identitātes pamats bija lingvistisks, tad idejiskais darbs, kurš reflektēja par šo kopējo urāliešu identitāti, bija vērsts ne tikai uz valodu kopīgajām gramatiskajām un leksiskajām iezīmēm, bet arī uz atšķirīgajām iezīmēm un veidu, kā tās ietekmēja domāšanu šajās valodās. Šis darbs bija aizsācies jau starpkaru periodā, taču pēc kara tas nobrieda kā noteikts pasaules skatījums. To pazīst arī kā boreālismu (boreālisms ir Uku Māzinga (Uku Masing) ieviests apzīmējums).
Boreālisms kā idejisks virziens ir balstīts lingvistiskajā relatīvismā, kura filozofiskā sākotne ir meklējama Johana Gotfrīda fon Herdera darbos. Herders lika pamatus arī nacionālajam romantismam. Tā kā domāšana, viņaprāt, ir atkarīga no valodas, valoda ietekmē arī veidu, kā mēs attēlojam pasauli, tādējādi radot tieši no valodas atkarīgus pasaules skatījumus. Piemēram, Ziemeļamerikā šis skatījums atspoguļojās Frēnsisa Boasa (Francis Boas) un viņa studentu darbos. Urāliešu valodas pēc struktūras ir tuvākas austrumu valodu saimēm, piemēram, turku, mongoļu, tungusu, japāņu vai pat sinītu valodām, tāpēc var teikt, ka urāliešu pasaules uzskats ir tuvāks šo tautu domāšanas veidam un kultūrai. Var arī sacīt, ka cilvēka kultūra ir atkarīga no vides, ar kuru tā mijiedarbojas, tādējādi ietekmējot cilvēka pasaules uztveri. Urāliešu valodās galvenokārt runā boreālajā klimata joslā, kuru raksturo Eirāzijas taiga – apgabals, kurā visā kontinentā esošajām kultūrām ir līdzīgas šamaniskās kultūras. Tādējādi boreālisms uzsver austrumu izcelsmes un ziemeļu klimata nozīmi urāliešu mentalitātē.
Šo idejisko virzienu, kā arī urāliešu nemateriālās jeb garīgās kultūras izpēti attīstīja daudzi urāliešu intelektuāļi: igauņu zinātnieki – Oskars Lorits (Oskar Loorits), Pauls Ariste un Uku Māzings, tādi somu zinātnieki kā Kustā Vilkuna (Kustaa Vilkuna) un Marti Hāvio (Martti Haavio); tādi ungāru zinātnieki kā Ģula Ortutajs (Gyula Ortutay); un komiešu zinātnieki, piemēram, Kalistrats Žakovs (Kallistrat Zhakov). Trīs iepriekš minētie zinātnieki rīkoja pirmo Starptautisko somugru pētniecības kongresu (ICFUS) Budapeštā 1960. gadā. Pateicoties ICFUS tradīcijai, somugristikas kā jomas jēdziens paplašinājās, iekļaujot tajā visus nemateriālās un materiālās kultūras aspektus, būtībā turpinot garīgo darbu, kas bija sākts pirmo kongresu laikā. Mūsdienās urāliešu mentalitātes teorētisko pamatu iztirzā igauņu autors Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski) un ungārs Ģērģs Kādārs (György Kádár).
Panurālisma kustība šodien
Līdztekus nepārtrauktai urāliešu pasaules uzskata un mentalitātes pētniecībai 1980. gados parādījās modernie panurālisma vaibsti. Tie ir aktuāli arī šodien. Panurālisma būtība no sākotnējās ideoloģijas un pasaules redzējuma ir mainījusies līdz drīzāk simboliskai izpratnei. Var sacīt, ka šī idejiskā kustība ir radusi pamatu urāliešu tautu garīgajā tēlā. Panurālisma jēdziens mūsdienās ir plašāks un vienojošāks, nekā bija pirmajā periodā starp kariem. Pirmkārt, jāatzīmē, ka urāliešu tautas piedzīvoja strauju attīstības periodu līdz ar Padomju Savienības perestroiku, kas turpinājās Krievijā arī 1990. gados. “Pārbūve” skāra visus padomju bloka iedzīvotājus, un vispārēja sabiedrības runas brīvība ļāva urāliešu tautām sevi publiski apliecināt.
Panurālisms mākslinieciski un arī idejiski izpaudās etnofutūristu kustībā, kura 1980. gados izveidojās Igaunijā. Mūsdienās līdzīgas kustības ir radušās Udmurtijā un Mari El, ietverot arī literatūras stilus. Pilsētvides asimilācijas spiediena ietekmē nozīmīgs bija jautājums par tās urāliskās identitātes saglabāšanu, kura lielā mērā balstījās zemkopībā. Trīs reģioni piedzīvoja līdzīgu sovjetizācijas vilni, kurš pats par sevi bija ideoloģisks Krievijas imperiālisma turpinājums. No etnofutūrisma vārda noprotams, ka uz krievu un padomju imperiālisma spaidiem aktīvisti centās atbildēt, apvienojot tradīcijas, folkloru un mitoloģiju postmodernās intertekstualitātes kopēšanas un stilu sajaukšanas veidā.
Padomju Savienības gals iezvanīja urāliešu sadarbības atdzimšanu. 1990. gadā dibināja Somugru Tautu Jaunatnes asociāciju (MAFUN) un Pasaules Somugru tautu kongresu, kuru 1992. gadā organizēja Siktivkarā, Komi Republikā.
Līdztekus 20. gadsimta somugru institūcijām 21. gadsimta panurālisms atspoguļojas tādos simbolos kā kopējais urāliešu karogs, kuru 2012. gadā radīja poļu somugrists Šimons Pavlas (Szymon Pawlas) un kuru popularizēja igauņu aktīvists Reins Siks (Rein Sikk). Krāsu izvēles pamatā ir Somijas, Igaunijas, Ungārijas un Udmurtijas karogi Urālu astoņstūru zvaigznes formā uz ziemeļvalstu krusta. Šīs esejas autors tomēr uzskata, ka šāds simbols reliģiski ir nedaudz neobjektīvs, jo Ziemeļvalstu krusts atsaucas uz kristietību – reliģiju, kura nav urāliešu tautām dabiska; tas drīzāk ir iekarotāju simbols. Ziemeļvalstu krusts kā simbols radās Igaunijā, 1219. gada Lindanises kaujas laikā, kad dāņu iebrucēji netālu no Tallinas (tolaik: Rēveles) uzvarēja pret viņiem sapulcētās igauņu ciltis. Pēc dāņu leģendas, karogs nokrita no debesīm kā zīme kristīgajiem dāņiem par uzvaru cīņā. Vēlāk viņi to pieņēma kā savas valsts karogu. Šo karoga dizainu vēlāk pārņēma zviedri, norvēģi, islandieši, fērieši, somi, ālandieši, karēlieši, vepsi, ludieši, ingri un seti.
Cits urāliešu simbols – astoņstūru zvaigzne – savukārt izceļ dzimto ticību un kultūru. Pats simbols balstās mitoloģijā, tāpēc kristīgo urāliešu tautu gadījumā to var interpretēt arī kā vēsturisku simbolu. Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo kristiešu spiedienu, joprojām sastopamas urāliešu tautas, kuras saglabājušas savu senču ticību. Piemēram, Veru karogā ir redzama astoņstūru zvaigzne. Īsteni veru ļaudis lielākoties ir vairāk iesaistīti igauņu vietējās reliģijas kustībā “Maavalla Koda”, kas ir viena no Urālu kopības (Uurali Ühendus) dibinātājām. Tā ir atvērta jumta organizācija senajām urāliešu reliģijām. Citas tautas, kuru nacionālajos simbolos ir redzama astoņstūru zvaigzne, ir sēkeļi, mordvini, udmurti, mari un karēlieši. Urāliešu dzimtā reliģija ir saglabāta arī starp udmurtiem un mari. Somijas Kultūras un identitātes biedrības (Suomalaisuuden liitto) karogā izmantota astoņstūru zvaigzne un Somijas valsts karoga krāsas.
Panurālisma pamats ir valoda, un mūsdienu kustībā tas izpaužas kā urāliešu lingua franca valodas – budīna iedzīvināšana. Tā ir sava veida “Urālu esperanto”. Budīns apvieno somu, igauņu, ungāru, mari, mansi, erzju, mokšu un udmurtu valodu leksiku un gramatiku. Budīnu izstrādājis udmurts Arzami Otčejs (Arzami Otchey) 2009. gadā, un pēc formas tas ir līdzīgs krievu valodnieka Sergeja Starostina rekonstruētajai protourāliešu valodai.
Panurālisma valodiskais aspekts izstrādāts arī nesenā projektā, kas veltīts kopējas urāliešu rakstības sistēmas izveidei. Tā par pamatu ņem anburu – seno permiešu alfabētu. Anburu dzelzs laikmetā lietoja komieši, turpinot arī pēc kristietības pieņemšanas 15. gadsimtā, un līdz pat 17. gadsimta reformācijai Krievijas pareizticīgajā baznīcā to izmantoja kristiešu ikonās un liturģijā. Šādi tā kļuva par slepenu alfabētu vairākām paaudzēm, lai vēlāk, 19. gadsimtā, nacionālromantiskie komiešu intelektuāļi to atdzīvinātu kā savu nacionālo rakstības sistēmu. Mūsdienās to kā alternatīvu panurālisma rakstības sistēmu popularizē Somijas Anbura biedrība (Suomen Anbur-Seura).
Panurālisma nozīme
Panurālisma kustību var salīdzināt ar citu līdzīgu kustību, kas dzimusi tādos pašos apstākļos, – proti, panslāvismu. Tomēr panslāvu kustības attīstība būtiski atšķiras ar to, ka ir saskārusies ar vairākiem ideoloģiskiem šķēršļiem. Viens no tiem ir reliģisks, katoļiem un pareizticīgajām slāvu tautām biežāk uzsverot savas reliģiskās atšķirības no radniecīgajām tautām (piemēram, serbiem un horvātiem vai poļiem un krieviem). Dažos gadījumos pastāv arī valstiskās pašnoteikšanās vēsture, kura tiek izmantota kā pamats nācijas mūsdienu identitātei (Polijā un Krievijā). Var uzskatīt, ka panslāvu ideoloģija mazina šādas vēsturiskās pieredzes nozīmi, īpaši, ja kādā brīdī tiek zaudēta valstiskā pašnoteikšanās (kā tas bija Polijas gadījumā).
Šādi šķēršļi panurālisma kustībā neparādās. Izņemot ungārus, pilnīgu valstisku autonomiju ir ieguvušas tikai somu un igauņu nācijas. Panurālisma attīstība, kā izklāstīts iepriekš, nebalstījās atmiņā par kādreiz pastāvējušu karalisti, bet gan dzīvās tradicionālajās tautu valodās un kultūrā. Tāds bija pamats urāliešu kustībām visā Ziemeļeirāzijā. Tāpēc arī panurālismam raksturīga diezgan plurālistiska pieeja, kura ļauj atrast kopīgu sadarbības platformu dažādām radniecīgām tautām neatkarīgi no tā, cik tās ir lielas vai mazas.
