Latvijas diagnožu klasifikatorā ar kodu F64 tiek apzīmēti dzimumidentitātes traucējumi, starp kuriem atrodama arī transseksualitāte. Savukārt ASV mentālo traucējumu sarakstā kopš 2013. gada šāds apzīmējums vairs neparādās, jo, apmierinot transseksuāļu aktīvistu prasību, to aizstāja ar terminu “dzimuma disforija”, kas, viņuprāt, ir mazāk “stigmatizējošs”. Jau šis fakts liecina par to, ka transseksuālisms ir ne tikai psiho(sekso)patoloģiska, bet arī politiska parādība, kura Rietumu kultūrā piedzīvojusi negaidīti plašu pieņemšanu un juridiski tiesisko atzīšanu.
Bet kas tad īsti ir transseksuālisms un transseksuāļi? Ļoti pārliecinošu, klīniskos pētījumos balstītu tipoloģiju piedāvā Rejs Blanšārs. Viņš izšķir divus tipus: homoseksuālos transseksuāļus un autoginefīlos (nehomoseksuālos) transseksuāļus.[1] Pirmie jau no agras bērnības izrāda dzimumam netipisku uzvedību un intereses – zēni vēlas ģērbties kā meitenes, izvairās no puiciskām rotaļām un mēdz izteikt vēlmi kļūt par pretējā dzimuma pārstāvi; daži vēlāk šo vēlmi īsteno, veicot dzimuma maiņas operāciju. Tiesa, lielākā daļa turpina dzīvi kā sava dzimuma homoseksuāli vīrieši. Šādu transseksuāļu psihoseksuālā motivācija ir ekstrēms homoseksuālisms – viņi vēlas kļūt par sievietēm, lai stātos dzimumattiecībās ar vīriešiem un, kas zīmīgi, – tieši ar heteroseksuāliem. Arī sievietes, kuras grib kļūt par vīriešiem, uzrāda šādu homoseksuālo transseksuālismu – tās ir maskulīnā tipa lesbietes, kuru seksuālās iekāres objekts ir citas sievietes. Homoseksuāliem transseksuāļiem raksturīga salīdzinoši agrīna izšķiršanās par dzimuma maiņu, un viņu vizuālās sievišķības īpašības parasti ir daudz pārliecinošākas kā autoginefīlajām personām.
Ja ar pirmo daudz maz viss ir skaidrs, tad autoginefīlā transseksuāļa gadījums ir klīniski daudz sarežģītāks un līdz ar to “interesantāks”. Atbilstoši R. Blanšāra skaidrojumam, autoginefīlais transseksuālis ir vīrietis, kurš vēlas piederēt sieviešu dzimumam, jo izjūt spēcīgu seksuālu uzbudinājumu, domājot par sevi kā sievieti. Šajā gadījumā indivīda iekāres objekts ir ne tik daudz sava vai pretējā dzimuma pārstāvis, bet gan sievišķīgais apģērbs, ķermenis un uzvedība. Atšķirībā no homoseksuālā transseksuāļa, autoginefīls var būt gan heteroseksuāls, homoseksuāls vai biseksuāls, gan arī aseksuāls, jo seksuālais uzbudinājums ir tikai pastarpināti saistīts ar citu cilvēku. Ja šāds transseksuālis tiek penetrēts, viņu uzbudina nevis konkrētais vīrietis, bet gan tas, ka šī penetrācija ir viņa sievietības apstiprinājums. Arī bērnības dzimuma identitātes anamnēze šajā gadījumā atšķiras no homoseksuālo transseksuāļu stāsta – autoginefīlais tips parasti neizrāda sievišķīguma pazīmes agrīnā vecumā un pusaudžu gados tādā līmenī, lai vecākos radītu satraukumu par iespējamu dzimuma disforiju. Tieši otrādi – liela daļa no viņiem bērnībā uzvedas pietiekami dzimumtipiski un pēcāk bieži izvēlas militāro karjeru, darbu valsts iestādē un citās jomās, kurās parasti dominē vīrieši. Ja viņi izlemj veikt dzimuma maiņu, tad tas notiek daudz vēlāk nekā viņu homoseksuālajiem līdziniekiem. Bieži vien viņiem ir ģimenes, kā arī sekmīgas profesionālās karjeras, pretēji androfīlo transseksuāļu nereti marginālajam dzīvesveidam. R. Blanšārs savos pētījumos zīmīgi secina, ka sievietēm nav raksturīga autoginefīlija. Tā ir tikai vīriešiem piemītoša parafīlijas forma. Pie šī būtiskā secinājuma atgriezīšos vēlāk, meklējot cēloņus dzimuma disforijas gadījumu pieaugumam meiteņu vidū pēdējās dekādes laikā.
Šādu transseksuāļu tipoloģiju, lai arī balstītu klīniskos pētījumos, transseksuālisma aktīvistu vidū uztver ar aizdomām, jo tā, viņuprāt, nepamatoti patoloģizē transseksuālismu, apšauba cilvēku pieredzi un identitātes jautājumus sasaista ar seksualitāti. Līdzīgi kā ar homoseksuālisma izslēgšanu no mentālo traucējumu klasifikatora 1970. gados, jautājumi par transseksuāļu klīnisko statusu bieži vien ir vairāk ideoloģiska nekā zinātniska problēma. Klīniskajiem pētījumiem, kas saistīti ar tādām cilvēka pieredzes kategorijām kā dzimuma identitāte un seksualitāte, neizbēgami nākas laipot starp zinātnisko metodi un ideoloģisko spiedienu, ko rada aktīvistu grupas ar konkrētiem politiskiem mērķiem. Diemžēl zinātne bieži ir spiesta kapitulēt politiskajai dienaskārtībai. Tās secinājumi nereti glauda pret spalvu kādas identitātes grupu, kura pieprasa tiesiski atzīt viņu seksopatoloģiskās prasības uz sabiedrības morālās veselības un citu indivīdu dzīves kvalitātes rēķina. Kā likums, šī aktīvistu vestā cīņa nekad nenotiek akadēmiska diskursa ietvaros, bet gan izmantojot mājienus, petīcijas un citas maziskas “atcelšanas kultūras” taktikas, šādi panākot attiecīgā eksperta, idejas vai pat veselas klīnikas slēgšanu.[3]
Transseksuāļu lobijs cenšas diskreditēt zinātniski pamatotas, bet transseksuāļu ideoloģijai netīkamas atziņas par, piemēram, veselīgāko pieeju bērnu dzimuma disforijas terapijā. Viens no šāda aktīvisma rezultātiem ir iedrošinošās terapijas pārsvars ASV un Kanādā. Tā paredz aktīvu atbalstu bērnam sociālajā pārejā uz pretējo dzimumu, ja viņš ir izrādījis noturīgas dzimuma disforijas pazīmes. Pretējās domās ir disforijas eksperts Kenets Zakers (Kenneth Zucker), kurš pirms pāris gadiem viesojās arī Latvijā, lai konsultētu vietējos speciālistus. Viņa klīniskā pieeja paredz nogaidīšanas taktiku un instrukcijas vecākiem nesteigties ar bērna sociālu dzimumtransformēšanu, nemaz nerunājot par medikamentozu vai ķirurģisku iejaukšanos. Šādu pieeju pamato pētījumi, kas pierāda, ka 80% no bērniem, kuri sūdzas par disforiju, vēlāk no tās atbrīvojas un paliek savā dzimumā, lielākoties dzīvojot kā homoseksuāļi.[4] Šīs pieejas dēļ Zakeru 2016. gadā atlaida no darba un viņa Ontario klīniku slēdza pēc sekmīgas darbošanās vairāk nekā 30 gadu garumā.
Šobrīd Kanādā ar likumu ir aizliegts īstenot terapiju, kura kritiski attiecas pret bērna sociālu un medikamentozu transseksualizāciju, ja bērns izsaka vēlmi būt par pretējā dzimuma personu. Būtībā ar likumu ir noteikts, ka bērnam ir tiesības pieprasīt no saviem vecākiem dzimuma maiņu un ka pretošanās šai prasībai ir pretlikumīga. Gandrīz nevienam nešķiet absurdi, ka bērnam ar viņa ierobežoto perspektīvu un spriestspēju ir ļauts pieņemt lēmumu, kurš ilgtermiņā var radīt smagas fiziskas un psiholoģiskas sekas. Nevienā citā jautājumā, piemēram, jautājumā, vai bērns vēlas iet uz skolu, netiek pieņemts, ka bērna izvēle to nedarīt nekaitēs viņa interesēm tālākā perspektīvā. Arī citās Rietumvalstīs šobrīd sper politiskus soļus, kas nav neviena cita, kā vien mazas, bet skaļas seksuālu deviantu grupas interesēs. Tā, piemēram, ASV viens no pirmajiem prezidenta Baidena administrācijas darbiem bija izpildrīkojums par diskriminācijas novēršanu, kas balstīta personas dzimuma identitātē un seksuālajā orientācijā, tā paverot plašu tiesību lauku transseksuāļiem.
Islande, šķiet, ir gājusi vistālāk. Tur katrs, samaksājot valsts nodevu, var iegūt ID karti ar brīvi izvēlētu dzimumu bez nepieciešamības veikt hormonālu vai ķirurģisku dzimuma maiņu. Augstākminētais apzīmējums “devianti” šajā gadījumā nav emocionāls pārspīlējums, jo tieši autoginefīlie transseksuāļi, kuru transseksuālisma variāciju var apzīmēt kā seksuālu deviāciju jeb parafīliju,[5] ir skaļākie aktīvisti.[6] Tā kā viņu baudas avots ir perversa tīksme par sevi kā sievieti, nevis androfīla orientācija, kā tas ir homoseksuālajiem transseksuāļiem, tad iespēja saņemt identifikācijas dokumentus ar sievietes vārdu pati par sevi ir šo indivīdu perversās baudas avots. Atrašanās sieviešu tualetē, ģērbtuvē vai citā sievietēm paredzētā telpā ir pastāvīgs seksuāls uzbudinājums, jo tas stimulē viņu spēcīgāko erogēno zonu – sevis kā sievietes tēlu.
Paradoksāli, ka sociālās problēmas, ko radījusi šīs seksuālās patoloģijas atzīšana valstu politikas līmenī, pamana ne tikai konservatīvi noskaņotā sabiedrības daļa, bet arī “klasiskie” geji, lesbietes un pat feministes, kuru protesta balsis ir dzirdamas arvien biežāk. Autoginefīlie transseksuāļi, kuri, kā jau noskaidrojām, pārstāv plašu un savstarpēji pārklājošos seksuālo orientāciju spektru, nereti mēdz apsūdzēt lesbietes transfobijā, jo viņas neizrāda seksuālu interesi par vīrieti parūkā, tīkliņzeķēs un ar sievietes pasi. Līdzīgas apsūdzības saņem feministes, kuras nepieņem ideju, ka vīrietim, kurš identificējas kā sieviete, ir tiesības atrasties sieviešu telpās, sacensties vienā sporta disciplīnā vai izciest sodu sieviešu cietumā. Savukārt homoseksuāļiem arvien biežāk nākas saskarties ar transseksuāļu centieniem dominēt viņu kopienās, “nozagt” praidus, bārus un agresīvi pieprasīt iekļaušanu. Kritizē arī transseksuālisma uzspiesto valodas revīziju, kura dzēš sieviešu organisko pieredzi, aizstājot jēdzienu “sieviete” ar tādiem apzīmējumiem kā “menstruējošs cilvēks” un “zīdošs vecāks”.
Transseksuālisma ideoloģiskais aktīvisms roku rokā ar progresīvo politiku rada kultūras vidi, kura normalizē parafīlo transseksuāļu naratīvus, un uzņēmīgākie pret to ir tieši bērni un jaunieši. Dažādi seksuālie margināļi, kurus līdz šim pulcēja lielpilsētu pagrīde, arvien biežāk nonāk arī Latvijas mediju un sabiedrības uzmanības epicentrā kā neveselīgas intereses objekti. Domāju, ka visi, kuri pārlapojuši vietējos ziņu portālus un skatījušies sabiedrisko televīziju, ir pamanījuši uzkrītoši daudz materiālu par transseksuāļiem un homoseksuālā spektra šovbiznesa transvestītiem, sauktiem par Drag queens. Īpašu centību izrāda arī sabiedriskā televīzija (atcerēsimies Rudušas kundzes komentāru par “masveida gatavināšanu”). Tā piedāvā stāstus par bērniem un jauniešiem, kuri identificējas ar pretējo dzimumu.
Lai gan transseksuālisms nebūt nav jauna parādība un Rietumu klīniskajā psiholoģijā to pēta jau kopš 1950. gadu vidus, tieši pēdējos desmit gados ir vērojams šķietami grūti izskaidrojams dzimumidentitātes traucējumu pieaugums tieši jaunu meiteņu vidū. Tā, piemēram, Lielbritānijā 2009. gadā tika reģistrēti 77 nepilngadīgie, kuri izteikuši vēlmi mainīt dzimumu. Savukārt 2019. gadā to skaits bija sasniedzis 2590, no kuriem 70% bija meitenes.[7] Zviedrijā līdzīgā laika posmā pusaudžu meiteņu skaits ar sūdzībām par dzimuma disforiju ir pieaudzis par 1500%.[8] Tā kā Zviedrija un Lielbritānija ir labklājības valstis ar augstu dzīves līmeni un dzimumu vienlīdzību, šādi rādītāji var šķist pārsteidzoši. Diez vai kāds apgalvos, ka būt sievietei šajās valstīs ir kaut kā īpaši smagāk nekā citur. Tāpat nav nekāda pamata uzskatīt, ka pēkšņi desmit gadu laikā būtu ievērojami pieaudzis homoseksuālu sieviešu īpatsvars, jo homoseksuāļu procents sabiedrībā ir samērā konstants un sievietēm raksturīga tikai homoseksuālā transseksualitāte. Balstoties šajos apsvērumos, grūti iedomāties, ka šai savādajai disforijas pieauguma parādībai varētu būt kāds cits, ar sabiedrībā izplatījušos transseksuālisma ideoloģiju nesaistīts cēlonis. Vienīgais mainīgais, kurš izskaidro šo viltus disforijas statistiku, ir 4. viļņa feminisma un progresīvās politikas orķestrētais dzimuma atšķirību nonivelēšanas diskurss. Tas šo desmit gadu laikā ir ieguvis vēl nebijušus apmērus.
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav. Ir tikai jaunas meitenes jūtīgā vecumā, kuras savu pusaudža neapmierinātību ar sevi un pasauli izpauž kā dzimuma disforiju. Tā tas ir tāpēc, ka viņu apdzīvotajā informācijas telpā sievišķība ir pasludināta par apšaubāmu sociālu konstrukciju. Informatīvās vides piedāvājums spēlēties ar dzimumiem pusaudžu vidū rada pieprasījumu, un viņi steidz aprakstīt savus pieaugšanas pārdzīvojumus ar to vārdnīcu, kuru piespēlē LGBT aktīvisti un šaurā pavadā turētie “eksperti”. Lielākā kļūda, ko var pieļaut šo bērnu vecāki, ir uztvert šo pseidodisforiju nopietni, tādā veidā padziļinot bērna dzimumidentitātes krīzi. Šajā gadījumā diagnoze nav uzstādāma bērniem, bet gan mūsdienu kultūrai, kura aicina identificēties ar patoloģisko. Bērniem, kuri nelāgas sakritības dēļ tieši šobrīd piedzīvo jūtīgo pusaudžu periodu, ir nepaveicies ļoti savdabīgā veidā. Transseksuālisma ideoloģiskā “pūderēšana” (gaslighting) liek pusaudžiem apšaubīt sava dzimuma realitāti, līdz ar to arī sevi un visu sev apkārt, radot mazasinīgu antidepresantu un soctīklu paaudzi.
Nobeigumā es gribētu atsaukties uz Špengleru, jo šādu aicinājumu saņēmu no kāda twitter lietotāja, kurš izteica ne sevišķi konstruktīvu kritiku par kādu citu rakstu. Es apsolīju atsaukties ne tikai uz Špengleru, bet arī uz komentētāja māti, tāpēc centīšos raksta noslēgumu apvienot ar vismaz daļēju šī solījuma izpildi. Vai transseksuālisma ideoloģiju var uzskatīt par sava veida Eiropas un Rietumu kultūras norietu, par kuru savulaik vēstīja Špenglers? Atbilde visdrīzāk ir apstiprinoša, jo strupceļa sajūta ir ļoti izteikta. Grūti iztēloties optimistisku perspektīvu, kura visu varētu vērst par labu. Nosacīta un ļoti drūma cerība ir sabiedrības atjēgšanās bezdibeņa malā, kā tas bija ar Vāciju pēc Otrā pasaules kara. Vācu sabiedrība pēc nacisma ideoloģijas radītās katastrofas deva kolektīvu solījumu vairs nekad to nepieļaut. Varbūt mums priekšā ir smags mēģinājuma un kļūdas eksperiments, pēc kura mēs visi atjēgsimies Rietumu kultūras krāsmatās un radīsim to no jauna, nepieļaujot iepriekšējās kļūdas? Varbūt. Savukārt, runājot par mātēm (un arī tēviem) – mīliet savus bērnus, pavadiet laiku dabā un audziniet viņus dzimumtipiskā garā.
[1] R. Blanchard, “Typology of male-to-female transsexualism”, Archives of Sexual Behavior, 14(3), 1985, pp. 247–261.
[2] J. M. Bailey, The Man Who Would Be Queen, Wshington DC: Joseph Henry Press, 2003, pp. 192–194.
[3] https://www.thecut.com/2016/02/fight-over-trans-kids-got-a-researcher-fired.html
[4] D. Singh, A Follow-up Study of Boys With Gender Identity Disorder, University of Toronto, 2012.
[5] A. A. Lawrence, “Autogynephilia: A Paraphilic Model of Gender Identity Disorder”, Journal of Gay & Lesbian Psychotherapy, 8 (1/2), 2004, pp. 69–87.
[6] A. A. Lawrence, J. M. Bailey, “Transsexual Groups in Veale et al. (2008) are “Autogynephilic” and “Even More Autogynephilic”, Archives of Sexual Behavior, 38(2), April 2009, pp. 173–175, with reply: pp. 176–177.
[7] https://www.prospectmagazine.co.uk/magazine/tavistock-transgender-transition-teenage-girls-female-to-male
[8] https://www.theguardian.com/society/2020/feb/22/ssweden-teenage-transgender-row-dysphoria-diagnoses-soar