Rozālija, Monika un Jozefīne Venēcijā

Nez kāpēc atmiņā ieskanējās kādreizējo Vācijas Demokrātiskās Republikas popmūzikas meistaru Ralfa Petersena un Dītera Šneidera 1965. gada šlāgeris “Das ist der Bikini Shake” (“Tas ir bikini šeiks”) Andreasa Holma izpildījumā. Zinām, kā tas ir: meldiņš dzinkst ausīs, un nekādi nevar no tā tikt vaļā. Ja nu vienīgi, savienojot uzmācīgo motīvu ar kaut ko negaidītu, piemēram, ar Venēcijas biennāli.

Pirms kāda laika kļuva zināms, ka 59. biennālei, kas, visticamāk, notiks 2022. gadā, žūrija izvirzījusi mākslinieču duetu “Skuja Braden” (Ingūna Skuja&Melisa D. Breidena). Šis keramiķu duets ir arī starp Purvīša balvas nominantiem par 2020. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notikušo izstādi “Samsāra”. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, raksturojot “Skuja Braden” paveikto, starp citu izteikusies arī šādi: “Izstādē “Samsāra” ar barokālu vērienu un jaudu grupējās un sablīvējās gan groteski viepļi un laikabiedru portreti, gan makabriskās noskaņās vibrējoši galvaskausi un moralizējošu tikumu un netikumu parāde, gan prostitūtas, geišas, suņi un politiķi. Kultūrvēsturiskas references mijās ar feminisma un kritiskās domas manifestācijām, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kas brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas.”

*

Iedomājos: ir 1966. gada pats sākums, vannasistabā pie spoguļa skujas kāds nepilnus trīsdesmit septiņus gadus vecs, enerģisks un manīgs vīrietis un priecīgi dungo arī pie mums Latvijas PSR populāro, pa radio bieži atskaņoto šlāgeri: Das ist der Bikini Shake am blauen Meer… Tas ir gleznotājs Indulis Zariņš. Un kā lai nepriecājas, ja par trīs gadus tapušo (1962–1965) triptihu Revolūcijas kareivji viņš nule kā izvirzīts apbalvošanai ar Padomju Savienībā prestižāko – Ļeņina prēmiju. “Nozīmīgs faktors triptiha izveidošanā ir tas, ka ar Revolūcijas kareivjiem mākslinieku satuvinājusi V. I. Ļeņina darbu studēšana. Proletariāta vadoņa tēls jau sen saista Zariņu, un domas par to cieši ieaustas Revolūcijas kareivjos. Tas jūtams visā triptiha uzbūvē, kaut arī Ļeņins tieši tajā nekur nav attēlots”. Tā lasāms triptihu slavējošā mākslas zinātnieces Rasmas Lāces rakstā.

Prēmiju Zariņš togad nedabūja – kas lai zina, kāpēc. Varbūt pie vainas bija konkurence, varbūt Maskavas intrigas, bet varbūt tieši tas, ka Ļeņins nebija tieši attēlots. Taču saskumt nebija vērts, jo triptihu, un ne jau par sīknaudu, iegādājās Tretjakova galerija, bet vasaras sākumā, 18. jūnijā, vērās vārti 33. biennālei Venēcijas dārzos. Un tur PSRS paviljona ekspozīcijā starp divdesmit sešu mākslinieku darbiem bija aplūkojama arī Induļa Zariņa triptiha Revolūcijas kareivji centrālā daļa. Publikas uzmanību gan piesaistīja citi eksponāti. Zariņa glezna “ar savu vēsi silto kontrastu pārejām, atsevišķu laukumu, piemēram, karoga silti sulīgā sarkanuma akcentu, tonalitāti” (Rasma Lāce), šķiet, zaudēja sacensībā ar Mišas Brusilovska un Genādija Mosina gigantisko (294x398cm) darbu “1918”. Tajā internacionālā biennāles publika varēja skatīt ne tikai Ļeņinu, bet arī Jakovu Sverdlovu un Feliksu Dzeržinski. PSRS ekspozīcijas iekārtotāji īpaši bija akcentējuši arī Dmitrija Žilinska Vingrotājus. Tos kā fonu atklāšanas uzrunai izmantoja ilggadējais paviljona komisārs Vladimirs Gorjainovs. Interesanti, ka saglabājies un visiem pieejams rets dokumentāls kino materiāls tieši par 1966. gada biennāli, kurā ir pietiekami savdabīgs ieskats arī PSRS paviljona īpatnībās.[1]

Varētu teikt, ka Zariņa dalība Venēcijas biennālē palika nepamanīta. Tiesa gan, tas pats Gorjainovs jau krietni vēlākos laikos kādā intervijā atzina, ka padomju māksliniekiem vispār dalība biennālē nenozīmēja neko. Tomēr Induļa Zariņa darbu kāds bija pamanījis. Un tas bija neviens cits kā pēc Otrā pasaules kara trimdā dzīvojošais literatūrkritiķis Jānis Rudzītis. Avīzē Laiks publicētajās, samērā izvērstajās impresijās par Venēcijas biennālē redzēto viņš, aplūkojis Žilinska Vingrotājus, pagriežas un pie pretējās sienas ierauga citu lielformāta gleznu, kas liekas kaut kur redzēta:

“Ieskatos katalogā. Kā tad: Indulis Zariņš (katalogā gan bija “Indulis Zariņ”). Revolūcijas kareivju atgriešanās. Nu atceros ļoti neskaidro reprodukciju, kas gada sākumā bija iespiesta Literatūrā un mākslā. Toreiz Indulis Zariņš ar šo un divi citām gleznām, kas kopā veido triptichu Revolūcijas kareivji, bija izvirzīts par kandidātu apbalvošanai ar Ļeņina prēmiju. Izvirzītāji bija piemirsuši, ka tie laiki pagājuši, kad ar Staļina vai Ļeņina prēmijām Maskava atzina par derīgu pieglaimoties okupēto Baltijas valstu kultūras darbiniekiem un tālab deva tās vai katru gadu. Indulis Zariņš Ļeņina prēmiju nedabūja, toties var būt lepns, ka viņa glezna nokļuvusi Venēcijas biennālē, kaut ar patvarīgi piešķirtu nosaukumu, jo Rīgā tā kā tripticha vidējā daļa saucās Runa.
Bet politiku pie malas. Neatceros, ka neatkarības laikā Latvijai kādreiz būtu bijis savs paviljons Venēcijas biennālēs. Tikai nesāksim atkal sevi pērt ar pašpārmetumiem par nolaidību kultūras propagandā. Vēl tagad šais biennālēs gan piedalās daudzas jo daudzas valstis, bet ne visas. Piedalīšanās ir ļoti dārgs prieks un riskanta uzdrīkstēšanās. Pat bagātie un pašapzinīgie zviedri to atļāvās tikai pēc garākas domāšanas. Tas nu tā, bet Induļa Zariņa glezna tātad bija Venēcijā. Pirmo reizi kāda latviešu gleznotāja darbs tik impozantā starptautiskā izstādē! Vai nav taisnība Rīgā un Maskavā teiktiem vārdiem, ka ar iekļaušanos lielajā padomju tautu saimē latviešu kultūra atbrīvojusies no nacionālas šaurības, tā ka tai pavērušies ceļi uz plašo pasauli! Redziet nu!
Rāmu garu! Kur tas sacīts, ka šis “Indulis Zariņ” ir latviešu gleznotājs un ka viņa gleznā redzamie revolūcijas kareivji ir latviešu strēlnieki? Tādu ziņu nav ne padomju paviljona katalogā, ne citur, tāpat kā nekur nav teikts, ka Aldona Skirutīte, kas šai paviljonā pārstāvēta ar grafikām, būtu lietuviete, kā spriežams pēc vārda un uzvārda. Vēl tālāk: varbūt esmu palaidis garām, bet neatceros, ka Rīgas prese būtu dižojusies ar Induļa Zariņa gleznas iekļūšanu starp tām, ko var izstādīt Venēcijas biennālēs. Ko tas viss nozīmē? Taču tikai to, ka Indulis Zariņš gan atzīts par piemērotu reprezentēties Venēcijā, bet – ne kā latviešu mākslinieks. Viņam jābūt tikai vienam no padomju māksliniekiem, tautības ziņā anonīmam, pasaules acīs – krievam. Kā nu ir: vai “iekļaušanās” padomju tautu saimē tā saucamo anonimitātes lāstu mazinājusi vai veicinājusi? Atbilde pārāk skaidra. Viss notiek pēc Staļina teorijas, kam likuma spēku piešķīra Padomju Savienības komūnistiskās partijas jaunā programma, norādīdama, ka padomju tautu nacionālās atšķirības mazināsies un radīsies viena tauta ar vienu kopēju kultūru, kas būs sociālistiska ne vien pēc satura, bet arī pēc formas. Nabaga Indulis Zariņš…”[2]

Tiktāl par Induli Zariņu. Taču prese liecina, ka latviešu vērotāji Venēcijā iegriezušies arī senāk. Tā 1922. gadā īsu komentāru par biennālē redzēto publicējis rakstnieks Ādolfs Erss, cita starpā minot: “Izstādē reprezentēts beidzamo gadu naturālisms un impresionisms, arī Vācijas ekspresionisms: galvenā kārtā krāsu meklējumi literariskos sižetos. (..) Dzīvāko iespaidu atstāja Francijas paviljons (..) un Spānijas paviljons ar sevišķu krāsu sulīgumu. Impresioniskā un naturaliskā gurdenumā valdzinoša ir Angolas, Kamerūnas un Kongo nēģeru māksla, kura mums atrisina tikai formas problemu, varbūt tamdēļ, ka viņas filozofiskais reliģiozais saturs mums svešs. Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problemas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”[3]

Skuja Braden. Vāze “Kitch My Ass!”. 2019. Porcelāns, autortehnika. Autoru īpašums. Foto: Gvido Kajons

Arī turpmāk, lai arī pavisam īsi un pavirši, Venēcijas biennāle Latvijā šā vai tā pamanīta. 1924. gada – četrpadsmitajai – biennālei atvēlēta lappuse haotiska teksta (autors paslēpies aiz iniciāļa “G”) un dažām ilustrācijām Ilustrētajā žurnālā. Nākamās biennāles sakarā žurnālā Jaunā nedēļa ievietota “jauna, interesanta krievu rakstnieka Maksima Gorkija ģīmetne, Borisa Grigorjeva”.[4] Informācija par biennāli atrodama arī Ilustrētā žurnāla 1928. gada augusta numurā. Tur sadaļā “Sīkā hronika” lasāms: “Venēcijas XVII starptautiskā izstādē sevišķi izcēlusies Itālijas nodaļa, kas sniegusi arī pilnīgu pārskatu par šīs valsts pašreizējo glezniecības stāvokli. Viņā izstādītās gleznas ārkārtīgi sijātas, jo sākumā rīkotas izstādes atsevišķās pilsētās, tā izlasītās gleznas sakopotas apgabalu izstādēs un no turienes pēdīgi izlasītas gleznas Venēcijas izstādei.”

Tomēr ziņām par biennāli, šķiet, bija gadījuma raksturs, līdz 1934. gadā “Latvijas sūtnim prof. Spekkem no itāļu māksliniekiem nācis ierosinājums – izstādīt Venēcijas izstādē arī latvju mākslinieku darbus. Šo ierosinājumu derētu realizēt, jo tas mūsu glezniecībai dotu iespēju parādīt sevi visas pasaules kritikas priekšā.”[5] Jau skaļi par nepieciešamību Latvijai iesaistīties biennālē runāja gleznotājs Eduards Kalniņš, tikko atgriezies no ārzemju ceļojuma: “Tamdēļ varam saprast mākslinieka nožēlas, ka starptautiskā izstādē Venēcijā Latvijas vārds izpalicis. Katrā ziņā ārzemniekiem ar mūsu mākslas sasniegumiem būtu bijis iespējams iepazīties, vairojot mūsu dzimtenes slavu ārpus robežām. Katrā ziņā – saka mākslinieks – mūsu mākslas sasniegumi varēja aizēnot vienu otru izstādes dalībnieci valsti ar savu pārākumu. Starptautiskās izstādes Venēcijā notiek ik pāris gadus, un tā ir ievērības cienīga dažādu nāciju garīgu spēku parādes vieta.”[6]

Tomēr tuvojās Otrais pasaules karš, un Latvijas māksliniekiem nesanāca “aizēnot vienu otru izstādes dalībnieci valsti”, lai gan nodomi bija. Par to liecina Arnolda Spekkes jau pēckara gados trimdā rakstītais: “Gribējām mūsu tēlotājus māksliniekus permanenti piesaistīt vispasaules gleznu izstādei (t.s. biennale) Venēcijā. Tas nebūtu bijis sarežģīti: vajadzēja nopirkt izstādes laukumā Venēcijas jūrmalā zemes gabaliņu, uzcelt nelielu namu ar pāris telpām un virs durvīm uzrakstīt lieliem burtiem: Lettonia. Tad ikkatru otru gadu mūsu meistari varētu sūtīt savus darbus, konkurēt ar citu tautu meistariem, rūdīt savas spējas pasaules kritikas ugunīs. Projekts jau bija tālu pavirzījies. Biju jau vienojies ar izstādes komisāru par vietu, vajadzēja tikai noslēgt līgumu un atsūtīt no Latvijas pāris vagonu būvmateriāla.”[7] Nu, neatveda tos būvmateriālus. Beidzās karš, sekoja garie padomju okupācijas gadi, pavīdēja augstāk aprakstītā Induļa Zariņa epizode, apslāpētā lasītāju neinformētības puskrēslā izskanēja Ojāra Ābola raksts “Venēcijas biennāle un Rietumu kreisā māksla” 1983. gada vasaras žurnālā Māksla, un tad jau bija klāt pārmaiņu laiki ar it kā tik pašsaprotamo Latvijas pārstāvju dalību Venēcijas tingeltangelī.

Mūsdienu Venēcijas biennāle ir tāds vairākseju radījums: lielajam mākslas tirgus biznesam tā ir gan līdzatkarīgais, gan slepenpadomnieks; globālā pseidoliberālisma reprezentāciju kontekstā tā ir modes strāvojumu izteicēja “laikmetīgās mākslas” žargonā; sociālpolitiski tā ir snobu parāde ar saviem pieejas kodiem un piekļuves mehānismiem, kaut kas tikpat ārpus laika plūduma un veselā saprāta saspēlēm esošs kā pati Venēcija ķīniešu tūrista fotoaparāta atmiņas kartē. Kaut kādā ziņā tā, protams, saglabā arī valstu un reģionu sacensības garu tādā dīvainā disciplīnā kā realitātes “atspoguļošana” lokālā tēlveides sistēmā. Tieši pēdējais aspekts mudināja arī nosacītu neatkarību atguvušo Latviju deleģēt savus reprezentantus dalībai biennālē. Tagad jau tā šķiet gluži vai norma. Nepiedalīšanos 50. biennālē 2003. gadā vietējo kuratoru un mākslas darbinieku pulciņš uztvēra kā apvainojumu un traģēdiju.

Atvainojos lasītājiem par turpmāko rindkopu, varat to izlaist, bet skaidrības labad tā nepieciešama. Tātad: pirmoreiz Latvija piedalījās Venēcijas biennālē 1999. gadā (Inta Ruka, Ojārs Pētersons, Anita Zabiļevska).Tālāk: 2001. gadā (Ilmārs Blumbergs / Viesturs Kairišs; Laila Pakalniņa / Gints Bērziņš); 2005. gadā (grupa F5 (Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ervīns Broks)); 2007. gadā (Gints Gabrāns); 2009. gadā (Evelīna Deičmane, Miks Mitrēvics); 2011. gadā (Kristaps Ģelzis); 2013. gadā (Kaspars Podnieks, Krišs Salmanis); 2015. gadā (Katrīna Neiburga, Andris Eglītis); 2017. gadā (Miķelis Fišers); 2019. gadā (Daiga Grantiņa). Kā redzat, visai dažādi vārdi un darbi, pieņemu, ka par daudziem Telos lasītāji nekad un neko vispār nebūs dzirdējuši.

Dažādiem notikumiem un atziņām bagāta, protams, ir veidojusies dzīve uzskaitītajiem cilvēkiem pēc dalības biennālē. Vai mūsu māksliniekiem tur sanācis, kā izteicies Eduards Kalniņš, “vairot mūsu dzimtenes slavu ārpus robežām” vai, Spekkes vārdiem runājot, “rūdīt savas spējas pasaules kritikas ugunīs”? Un vai attiecībām, kas valda starp tagadnes (laikmetīgo) mākslu, skatītājiem un kritiku, vispār ir uzdevums vairot slavu vai kādu vai kaut ko norūdīt? Ko un kā, un kāpēc tur pārstāvēs “Skuja Braden”? Konjunktūru, valdošo tendenci, iekļaujoties pamatstraumē, līdzīgi kā savulaik padomju paviljona pamatstraumē iekļāvās Induļa Zariņa glezna? Varbūt, atceroties Solvitas Kreses teikto, feminisma un kritiskās domas manifestāciju, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kuras brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas? Tad jau redzēs. Bet skaidrs ir viens – zilā Venēcijas lagūna (zila tikmēr, kamēr tūristu mazāk un ūdens tīrāks) un visādi atspīdumi aicināt aicina, un visu tautību, dzimumu un orientāciju Rozālijas, Monikas un Jozefīnes atkal jau gatavojas uzdejot, šajā reizē sekojot gaidāmās biennāles mākslinieciskās direktores Čečilijas Alemani diriģentes zizlim:

Das ist der Bikini Shake am blauen Meer
Kommt doch her denn der ist gar nicht so schwer
Rosalie und Monika und Josefine
Alle sind dabei und tanzen ihn

Čečilija Alemani noteikti nezina šo VDR šlāgeri, tā popularitātes gados darbīgā kuratore nebija vēl dzimusi, bet viņa, šķiet, nezina arī, ko un kā diriģēs 2022. gadā Venēcijas dārzos, Arsenālā un citviet. Taču viņa ir apņēmības pilna veidot biennāli, kas nebūtu refleksija par koronavīrusu, un cer, ka kaut kas mainīsies, dejas soļi varbūt.


[1] https://www.youtube.com/watch?v=Led3zQ8kSOk

[2] Jānis Rudzītis, “Piedzīvojumi atpūtas nedēļās”, Laiks, Nr. 86, 1966, 26. okt.

[3] A[dolfs] Erss, “Starptautiskā mākslas izstāde Venēcijā”, Latvijas vēstnesis, Nr. 166, 1922, 29. jūl.

[4] Jaunā nedēļa, Nr. 16, 1926.

[5] O. P., “Atjaunotā Roma. Saruna ar mūsu sūtni Itālijā”, Rīts, Nr. 2, 1934, 27. aug.

[6] A. J., “Mākslinieks Ed. Kalniņš atkal Rīgā”, Rīts, Nr. 213, 1936, 4. aug.

[7] Arnolds Spekke, “Atmiņas par Kārļa Ulmaņa kultūras politiku”, Vārti, Nr. 4, 1953.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: