Vēstule no Vasmes

Vasme, 1879. gada jūnijs

Mīļais Teo!

Ir jau salīdzinoši vēls, t. i., gandrīz divpadsmit, bet es šodien vēl gribu Tev kaut ko uzrakstīt. Pirmkārt, tāpēc, ka pēdējo reizi Tev rakstīju tik ļoti sen. Bet, veco zēn, ko gan man Tev rakstīt? Esmu apkrāvies ar darbiem tā, ka dienas paiet, un bieži cilvēkam nav pat laika domāt un pievērsties lietām, kas citos apstākļos šķistu aizraujošas. Bet uzrakstīt Tev mani galvenokārt pamudināja ziņa, kuru saņēmu no mājām, proti, ka Tev esot izteikts piedāvājums uz sešām nedēļām doties uz Parīzi. Ja Tu turp dosies, tad brauksi garām Borināžai. Vai Tu neapsvērtu iespēju kādu laiciņu šeit uzkavēties, pēc iespējas ilgāk? Vērīgiem cilvēkiem te ir daudz īpaša, ko redzēt. Tieši tāpēc es ļoti gribētu, lai Tu iepazītu šo vietu. Vai kādam, kurš nekad nav redzējis ciemu pie jūras, nešķistu vērtīgi redzēt Shēveningenu vai Katveiku, vai kādu citu ciematu? Jā, nu – šeit nav jūras, bet visa šejienes daba ir interesanta, un to ir vērts iepazīt. Tāpēc, ja gadījumā jūti tādu vēlmi, Tev ir labs garastāvoklis un Tu vari atrast laiku un iespēju, tad, lūdzu, paliec kādu laiciņu pie manis. Bet pirms došanās ceļā uzraksti, kad Tu brauksi un kurā stacijā, un kurā vilcienā Tevi varēs atrast.  

Kad Mamma ieradīsies, es viņai iedošu šo vēstuli, jo visdrīzāk mēs satiksimies, kad viņa brauks atpakaļ no Parīzes. Es pēc viņas ļoti ilgojos.

Par laimi šķiet, ka briesmas, kurām bija pakļauts Tēvocis, pagaidām ir novērstas.

Mani ļoti satrauca ziņa, ka Franss Sūks ir miris. Ja Tev par šo ir zināmas kādas detaļas, es labprāt tās dzirdētu. Veco zēn, viņam dzīvē negāja viegli, drīzāk gan kā cīņā.

Pirms dažām dienām ap vienpadsmitiem vakarā mums šeit bija spēcīgs negaiss. Tuvumā ir vieta, no kurienes lejā, tālumā, var redzēt lielu daļu Borināžas ar tās skursteņiem, akmeņogļu kalniem, mazajām strādnieku mājiņām, mazo, melno radībiņu ikdienas kustību kā skudru pūznī, pa kādam tornītim tālumā, vecas dzirnavas… Visbiežāk pāri visam apmācas tāda kā migla vai arī mākoņu ēnu dēļ ir redzams neparasts gaismas un tumsas efekts, kurš liek domāt par Rembranta vai Mišela,[1] vai Risdāla[2] gleznām. Bet šī negaisa laikā, piķa melnajā naktī, zibeņošana, kura ik pa laikam visu uz mirkli padarīja redzamu, radīja īpašu efektu. Tuvumā, atstatus stāvēdamas un nošķirtas no līdzenā lauka, atrodas lielās, drūmās Markases raktuves ēkas, kuras tajā naktī, lietum stipri līstot, patiešām atgādināja Noasa šķirstu. Tādu, kāds tas Grēku plūdu tumsā varētu būt parādījies, zibens spēriena izgaismots. Šī negaisa iespaidots, es šovakar Bībeles stundā iekļāvu kuģa katastrofas aprakstu.

Pašlaik es daudz lasu Krusttēva Toma būdu – pasaulē vēl joprojām ir tik daudz verdzības –, un šajā pārsteidzoši skaistajā grāmatā šis tik ļoti nozīmīgais temats ir apspriests ar gudrību, ar mīlestību un dedzību, un interesi par nabaga apspiesto cilvēku patieso labklājību. Tā, ka cilvēks neviļus atkal un atkal atgriežas pie tās, ikreiz tajā atrodot ko jaunu.

Man nav zināms neviens labāks vārda Māksla skaidrojums kā šis – māksla ir cilvēks, pievienots dabai,[3] – daba, īstenība, patiesība, bet ar jēgu, ar viedokli, ar raksturu, ko mākslinieks atklāj un kuram piešķir izteiksmi, kuru viņš palaiž brīvībā,[4] kuru viņš atšķetina, atbrīvo, apgaismo.

Ogļraktuves Borināžā, Vinsents van Gogs, 1879. g., avots: https://www.wikiart.org/en/vincent-van-gogh/coalmine-in-the-borinage-1879

Mauves[5] vai Marisa,[6] vai Izraēla[7] glezna izsaka vairāk un skaidrāk, nekā daba pati par sevi. Tā tas ir arī ar grāmatām. It īpaši Krusttēva Toma būdā mākslinieks lietas ir atklājis jaunā gaismā, un tātad, lai gan tā jau kļūst par vecu, t. i., sen atpakaļ uzrakstītu grāmatu, visas lietas kļūst jaunas.[8] Tā ir tik izjusta, tik labi izstrādāta, tik meistarīga. – Tā ir rakstīta ar tik lielu mīlestību, tik lielu nopietnību un tik uzticīgi patiesībai, un ar zināšanām par doto tēmu. Tā ir tik pieticīga un vienkārša, bet tajā pašā laikā tik dižena, tik cēla un tik atšķirīga.

Šajās dienās es lasīju grāmatu par angļu akmeņogļu apvidu, bet tajā nebija diez ko daudz detaļu. Te Tev kokgriezums Tavam albumam.

Nesen iepazinos ar kādu cilvēku, kurš ilgus gadus bija strādnieku uzraugs. Viņš ir no pieticīgas ģimenes, bet, smagi strādājot, daudz sasniedzis. Tagad viņam ir diezgan nopietnas sūdzības par sāpēm krūtīs, un viņš vairs nevar izturēt briesmīgi nogurdinošo darbu raktuvju šahtās. Ir ļoti svarīgi dzirdēt viņu runājam par šo tēmu. Viņš vienmēr ir palicis strādnieku draugs (pretēji daudziem citiem, kuri arī tiecas sasniegt vairāk, taču ne ar vēlmi pēc patiesas izkoptības, bet gan ar vēlmi pēc naudas; mazāk cēlu, drīzāk zemisku principu vadīti). Viņš sirdī ir kā strādnieks – uzticams un godīgs, un drosmīgs. Savukārt savā intelektuālajā attīstībā viņš ir daudz pārāks nekā vairums pārējo.

Vairāk nekā vienu reizi streika[9] laikā viņš bija vienīgais cilvēks, kurš spēja ietekmēt strādniekus.
Viņi negribēja dzirdēt nevienu, negribēja klausīties nevienā citā, kā tikai viņā, un kritiskajā mirklī neviens cits netika paklausīts, kā tikai un vienīgi viņš. Kad es viņu pirmo reizi satiku, man prātā ienāca Tev labi zināmais Mesonjēra[10] oforts “Lasītājs”.[11]

Viens no Denī jaunekļiem ir teju saderinājies ar viņa meitu. Lai gan reti, bet šī iemesla dēļ viņš nāk pie mums, un es ar viņu iepazinos. Kopš iepazīšanās es dažas reizes esmu viņu apciemojis.

Vai kādreiz esi lasījis Leguvē[12] Tēvi un bērni[13]? Tā ir ievērības cienīga grāmata, kuru es atradu viņa mājās un lasīju ar interesi.

Pirms dažām dienām es saņēmu vēstuli no garīdznieka Džona, kurā viņš raksta par koka baznīcu celtniecību šeit, Borināžā. Vai tas ir īstenojami, vai to ir vērts vēlēties? Viņš grib strādāt, lai sasniegtu mērķi, t. i., pirmo šādas ēkas uzcelšanu.
Viņš pat runā par atbraukšanu rudenī, lai to apspriestu.
Es tiešām vēlos, lai tas notiktu.

Ja tev ir laiks, uzraksti man kādu vārdu un, ja vari, dodoties uz Parīzi, iegriezies te. Jebkurā gadījumā, ja iespējams, dod man ziņu, ar kuru vilcienu brauksi cauri stacijām Vasmes apkārtnē un uz kuru staciju, jo tad es darīšu visu iespējamo, lai tur būtu.

Svētību Tavam darbam, un vienmēr tici man.

Tavs mīlošais brālis
Vinsents


No nīderlandiešu valodas tulkoja un komentēja Antuanete Mudule.
Avots: Vincent Van Gogh (1879), 152. To Theo van Gogh. Wasmes, on or About Thursday, 19 June 1879. Pieejams: http://vangoghletters.org/vg/letters/let152/letter.html.


[1] Žoržs Mišels (Georges Michel) (1763–1843) – ainavu gleznotājs no Francijas.

[2] Jakobs van Risdāls (Jacob Isaackszoon van Ruisdael) (1628/29–1682) – ainavu gleznotājs no Nīderlandes.

[3] Tekstā franču val.: L’Art c’est l’homme ajouté à la nature.

[4] Tekstā franču val.: qui’il dégage.

[5] Antons Mauve (Anton Mauve) (1838–1888) – reālisma stila ainavu un sadzīves žanra mākslinieks no Nīderlandes, Vinsenta van Goga māsīcas Arietas Mauves (Ariëtte Mauve) vīrs.

[6] Matejs (Tejs) Mariss (Matthijs (Thijs) Maris) (1839–1917) – mākslinieks no Nīderlandes, kurš ietekmējies no prerafaelisma.

[7] Jozefs Izraēls (Jozef Israëls) (1824–1911) – sadzīves žanra mākslinieks no Nīderlandes, kurš aizrāvās ar zemnieku gleznošanu.

[8] Sal. ar Jņ. atkl. 21:5.

[9] Tekstā franču val.: grève

[10] Ernests Mesonjērs (Ernest Meissonier) (1815–1891) – klasicisma stila mākslinieks no Francijas.

[11] Tekstā franču val.: Le liseur.

[12] Ernests Leguvē (Ernest Legouvé) (1807–1903) – dramaturgs no Francijas.

[13] Tekstā franču val.: Les pères et les enfants.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: