Kopš neslaistos pa Vecrīgu, dzīve ir kļuvusi tāda kā vienkāršāka un rimtāka, bet ar kādu mazu iztrūkumu: gadumijā vairs netieku apdāvināts ar visādiem ofisu suvenīriem, un tā nu šis gads man sācies bez jauna galda kalendāra. Pašķirstīju tabulas, parakājos krājumos, un risinājums rokā: šogad visnotaļ derīgs būs arī 2003. gada kalendārs. Protams, Mēness fāzes nesakrīt, bet nedēļas dienas iekrīt pareizi, tāpat kā vairums vārda dienu. Iznāk reāls taupīgas dzīves paraugs, gluži kā no sērijas “ja pie jums pēkšņi iebrauc viesos draugi, bet mājās nekā nav, tad ņemiet no pieliekamā aukstu brieža cepeti, grieziet šķēlēs un servējiet ar mārrutku mērci vai ķiršu ievārījumu”. Šai ziņā pie 22 gadus veca kalendāra “izņemšanas no pieliekamā” labprāt pieliktu klāt sava paša šogad pārbaudīto taupīgas mājas virtuves padomu: baraviku mērces atsildīšanai lieti noderēs šļuka vakar nepiebeigta prosecco un karote krējuma.
Te nu manas domas sāka klaiņot divos aplokos – gan par taupīgumu un resursu nešķērdēšanu, gan par laika skaitīšanas rituma likumsakarībām, par kurām skolā nemācīja. Tas, ka kalendāri varētu būt reciklējami ik 28 gadus, var ienākt prātā ikvienam, kurš draugos ar veselskaitļu aritmētiku. Nav sarežģīti ievērot, ka katrs nākošais gads sākas vienu dienu tālāk par iepriekšējo, nu tādā vīzē, ka šim, 2025. gadam, kurš sākās trešdienā, sekos 2026., kurš sāksies ceturtdienā, un tā uz priekšu, bet pēc garā gada nākošais pirmais janvāris pārleks vienai dienai pāri (no kā nāk angliskais leap year garā gada apzīmēšanai). Tātad cikls varētu būt 7 x 4 (dienas nedēļā un garo gadu atkārtošanās). Tas vispār ir spēkā ar sīkiem izņēmumiem reizi 400 gados, bet atstāsim šo skaidrošanos, kādēļ 2000. gads bija garais gads, 1900. tāds nebija un 2100. tāds nebūs, – manai kalendāru saimniecībai tas vairs nekaitēs.
Bet 2003. bija pirms 22, nevis 28 gadiem, un nācās palauzīt galvu vēlreiz. Kalendāru atkārtošanās notiek ne tikai ik pa 28 gadiem, bet vēl 2 reizes katrā no šiem cikliem, ar musturi 6 – 11 – 11, kur pirmajā posmā iekrīt viens garais gads, bet katrā nākošajā – pa trim. Kopā 7, kas reiz 4, kas iznāk 28, un viss var sākties no gala. Ņemšanās ar garajiem gadiem, liekām dienām februārī vai to nelikšanu ik pa gadsimtam, bet tomēr ielikšanu 1600., 2000. un 2400. gadā, vai septiņu papildu mēnešu ielikšanu 19 gadu ciklā Mozusticīgajiem un vēl visādu kalendāru sistēmu uzskaņošanu – tā ir mūsu Zemes orbitālās kustības neatbilstība nedz veselam dienu skaitam vienā astronomiskajā gadā, nedz arī pilniem 12 Mēness cikliem šai laikā. 52 nedēļās ir 364 dienas, tad viena ierasti klāt pieliktā 365., bet tas tomēr ir biškuciņ par īsu, un garais gads izbalansē vidējo uz 365 un 1/4, kas ir diezgan tuvu precīzajam 365.24219, ko savukārt nākas pieslīpēt pa reizei. Mēs esam atkarīgi no dienas gaismas, no Saulītes un no tā, kā Zeme lepni izgriež savu eliptisko danci gada garumā, bet kādas man nezināmas ieceres dēļ tas nenotiek apaļā skaitā dienu.
Un tas rada lēveni dažādu variāciju, kas var taupīgu cilvēku padarīt traku. Nelienot še detaļu biezokņos, pievērsīšu uzmanību tiem, kuriem darīšana ar savu naudu svešā bankā: tur standartgads mēdz būt [mazo bundziņu rīboņa...] 360! 30×12 dienu! Starpību starp depozītu ienesīgumu un kredītu izmaksām, 5 dienas gadā, baņķieri bieži vien savāc. Tas no gada garuma ir apmēram viens procents ar trešdaļu – sīkums no jūsu dažu simtu atlikuma, bet vesela bagātība no visas pasaules naudas masas. Te nu būtu vietā kāds taupīgas dzīves padoms: neceri apčakarēt baņķieri, apdrošinātāju, advokātu vai zobārstu, beigās iznāks dārgāk.
Jauna kalendāra iekārtošana katrā gadu mijā man kļuva par obligātu pasākumu kopš jaunā 1974. gada, kad vairs nebija vajadzīga skolas dienasgrāmata un pārtrūka arī treniņdienasgrāmatas rakstīšana. To aizstāja maziņš kabatas kalendārītis ar atvērumu nedēļai, kuru nelietoju plānošanai, bet gan sīkām piezīmēm, un telefonu grāmatai atvēlētā daļa, pa lapiņai katram burtam, kura pakāpeniski kļuva par brīvi praktizējoša fotogrāfa galveno darba rīku. Atšķirībā no šodienas vienkāršības, kurā katru cilvēku pasaules telpā raksturo 12 zīmju rinda (plusiņš “+”, trīs cipari valstij un astoņi telefonam), vēlīnā sovjetlaika realitāte bija komplicētāka. Attīstoties biznesam un attiecīgi sakariem, vienkāršie ieraksti, tipa “Jānis Kociņš”, pakāpeniski apauga ar papildinājumiem un iestarpinājumiem, svarīgākajiem kontaktiem līdz pat piecām rindiņām: “argona metinātājs Jurijs – mājās, – darbā, – cehā, – pie sievasmātes Āgenskalnā, – garāžu kooperatīva dežurants Fjodors Mihailovičs, pasaukt Juriju no 256. boksa”. Savukārt tuvāko draugu telefoni rakstīti veikli un tīri, jo kādas 20 vai pat 30 to laiku sešciparu kombinācijas turēju galvā bez saspringuma.
Kopš 80. gadu sākuma esmu ticis pie biezajām kalendāru grāmatām, A5 formāta, ar lapu katrai dienai un visādiem citiem jaukumiem. Kurš man tādas dabūja – deficīts! –, neatminu, izdevējs bija Rīgas gaļas konservu kombināts, ar lepnu nosaukumu “Ražošanas organizācijas kalendārs – dienas grāmata” – manu darbu plānošanas, tehnoloģisku piezīmju un naudas plūsmas monstrozs mikslis. Gribēju pašķirstīt, ko esmu darījis pirmdien, 20. janvārī, 1986. gadā (šis kalendārs būtu derīgs gan 2003., gan šogad), bet tāds nav saglabājies. Droši vien tādēļ, ka ar 1987. gadu, kad vairs nekur nesēdēju uz vietas un darbs muzejā bija tikai tāda epizode, esmu pārgājis uz mazām, Rīgas Kino Nama izdotām elegantām kabatas grāmatiņām.
Ņemšanās ap kalendāriem un laika plānotājiem sparīgi uzplauka pašās 80. gadu beigās, kad parādījās rietumu parauga klipšgrāmatas ieliekamām lapām, vizītkaršu turētājiem un citiem brīnumiem. Un tieši ar to man saistās viena no sakarībām starp kalendāriem, laiku, taupīšanu un aplamu domāšanu. Nemitēšos atkārtot, ka aplamas domāšanas un aplamas runāšanas procesi var būt atgriezeniski. Ne tikai no nesakarīgas domāšanas nāk nesakarīgi teksti, bet arī ilgstoša, konsekventa aplamību runāšana var novest pie aplamas domāšanas. Šāds aplamas runāšanas paraugs ir kādreiz populārā plānošanas sistēma Time Manager, kuras nosaukums pats par sevi jau ir visas problēmas simbols. Laika menedžeris tātad ir domāts laika menedžēšanai, kas ir aplams, stulbs, kaitīgs koncepts. Laiks eksistē, laiks ir, laiks rit. To nevar menedžēt. Menedžēt var pats sevi, savu dienaskārtību, savu attieksmi, savu izaugsmi. Un caur to vienā laika vienībā izdarīt vairāk vai labāk.
Taupīšana kā jēdziens mūsdienu iepirkšanās pasaulē arī ir pagalam izkropļots. Pērc trīs par divu cenu, un būsi ietaupījis? 33%? Nē, brālīt, būsi iztērējis. Iztērējis divu cenu. Ietaupījis būtu, ja nepirktu vispār. Viss pārējais ir šķērdēšana, lielāka vai mazāka, kuras sociālā normalizācija šķiet veiksmīgi izdevusies.
Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri. Telefonu grāmatiņas vairs nepārrakstām un Mēness fāzes skatāmies pie laika prognozēm – varam tiešām kaut ko ietaupīt. Un svarīgi atcerēties: ceptu ābolu karamelizēšanai atliktais brendijs lieti noderēs aveņu ievārījuma burciņas izskalošanai smalkākas tējas dzeršanas reizē. Kas tūkstoti netaupa, pie miljona netiek. Kas taupa, bieži vien arī nē.