Latviešu luterāņu teoloģijas akadēmiskie aizsākumi

Jouko Talonen, Evangelical Lutheran Theology in Latvia from 1920 to 1940, Rovaniemi: Pohjois-Suomen Hidtoriallinen Yhdistys/Societas Historica Finlandiae Septentrionalis, 2021, pp. 229.

Šajā pavasarī ieinteresētu lasītāju sasniedza somu pētnieka un Helsinku Universitātes profesora Jouko Talonena grāmata angļu valodā par Latvijas baznīcas vēsturi Evaņģēliskā luterāņu teoloģija Latvijā no 1920. līdz 1940. gadam. Turpmāk apskatīšu grāmatā atrodamo, acīs iekritušo, kā arī uzdošu dažus kritiskus jautājumus, tomēr vispirms pievienošu pārdomas par konservatīvās un liberālās teoloģijas terminu izpratni, kas šīs grāmatas gadījumā nav mazsvarīgi.

Jouko Talonena pētījums par Latvijas luterāņu teoloģiju neapraksta tikai starpkaru Latvijas laika tautas un Ulmaņa laikā – pat režīma primāri atbalstīto baznīcu. Tas paplašina ieskatu latviešu teoloģijas kustībās un ar baznīcu saistīto darboņu veiktajās ekleziālajās izvēlēs, kas daudzkārt paskaidro vēsturniekiem tik svarīgo – kāpēc – ne tikai pētījuma ietvaros aprakstītajā periodā, bet arī plašākā laika griezumā. Šodien redzamākais piemērs ir jautājumi par sieviešu ordināciju mācītāja amatā un ar dzimuma identitāti (t.sk. seksualitāti) saistītie jautājumi. Dažādās nostājas rezultējas ne vien atšķirīgās individuālās teologu vai mācītāju un ticīgo izvēlēs un pārstāvētajās pozīcijās, bet arī sastāda dažādas ticīgo kopas – baznīcas vai citas draudžu struktūras. Proti, konservatīvas vai liberālas teoloģiskās nostājas kalpo kā draudžu šķelšanās iemesls.

Talonena pētījumā var pamanīt, kā laiktelpā starp “veco Tartu” un 1940. gadu teoloģiskie pētījumi latviešu valodā sadalījās tajās atšķirībās, kuras šodien visbiežāk apzīmē ar terminiem liberāls un konservatīvs.

Tūlīt gan jāprecizē, ka šie no XIX gs. politiskās leksikas nākušie termini nekad nav varējuši un arī nevar pilnvērtīgi raksturot pretrunas dažādu kristiešu un par kristiešiem izteikto uzskatu starpā. Abi vārdi nav īsti adekvāti lietojami pirms XIX gadsimta. Tomēr tie ir parocīgi īsceļi ātrākai orientācijai dažādo teoloģisko uzskatu gūzmā, kas, kā parasti, ir jāatmet, ja ir vēlme lietu būtību izpētīt pamatīgāk. Lai līdzīgus pretstatus iekrāsotu, nepieciešama neliela definēšana. Jouko Talonens savā grāmatā tieši nepretstata liberālo un konservatīvo teoloģiju, lasītājs var iepazīties ar dažādiem šo pieeju piemēriem no dažādajām Latvijas iestādēm un to pārstāvjiem. Kā baznīcas vēsturnieks viņš izvēlas aprakstošu pieeju, kādēļ liberālā pieeja tiek saistīta ar Adolfa fon Harnaka ietekmi un mantojumu, kamēr konservatīvā nav definēta vienā izpausmes veidā, lai gan nereti tiek saistīta ar “veco Tērbatu” jeb konfesionāli luterisko pieeju.

Kaut gan dažādi vērtētāji liberāls/konservatīvs lieto atšķirīgi un reizēm ir grūti atrast kopsaucējus vai nošķirt katra atsevišķā viedokļa lauku, ļoti vienkāršojot, parasti ir runa par attieksmi pret kristietības tradīciju – pirmkārt, Bībeles lietojumu. Vienkāršākā ilustrācija būtu Bībeles pirmās (1. Mozus) grāmatas pirmajā nodaļā atrodamais stāstījums, ka Dievs radīja visu esošo sešās dienās (teoloģiski – heksamerona problemātika). Šo vienkāršo biblisko aprakstu teoloģiski konservatīvi kristieši drīzāk tiecas atbalstīt, tam piekrist un to apliecināt, kamēr liberāli kristieši to noraida kā sava laika (19., 20., 21. gadsimta) zinātnei neatbilstošu. Turklāt piekrišana vienam vai otram ieskatam nenozīmē, ka cilvēki nedraudzējas ar moderno zinātni (kā nereti kāda no pusēm labprāt uzsver), bet gan to, ka liberālā un konservatīvā kristietība ir tendētas dažādi skatīt Bībeles stāstījumu attiecībā pret dažādu laikmetu zinātnes, politiskās vai kādas citas cilvēku pārliecības un filozofijas atziņām. Piemēram, liberālā pieeja paredz, ka, mainoties dažādu laikmetu izpratnei par morāli, ētiku, seksualitāti, sabiedrības iekārtojumu, līdzi jāmainās arī Bībeles interpretācijai. Tātad, ja saskaņā ar moderno dabaszinātņu atziņām ūdeni pēc būtības nevar pārvērst vīnā, liberālā pieeja attiecīgo Bībeles vietu tiecas lasīt alegoriski vai psiholoģizējoši. Tradicionālajai mācībai par Jēzus bezvainīgo ieņemšanu šādā skatījumā arī neklājas viegli. Turpretī konservatīvā teoloģija Bībeles tekstam piešķir ievērojami lielāku autoritāti ticības un morāles jautājumos.

Protams, pastāv milzīga pelēkā zona starp diviem poliem. Ir konservatīvi kristieši, kuri mēģina sešas dienas un popularitāti baudošās zinātnes atziņas integrēt, ir liberāli kristieši, kuri cenšas pēc vārdiem “sešās dienās pasauli radīt nav iespējams” tūlīt piebilst, ka šie vārdi būtu uztverami nevis tieši, bet kādā alegoriskā, psiholoģiskā vai pedagoģiskā līdzībā. Jāsaprot, ka, ja šāds salīdzinoši viegls jautājums šodien raisa veselu rindu problēmu, ir neiespējami īsi aprakstīt tālāk sazarotu biblisku un teoloģisku problēmu lauku, kas uztur zināmu spriedzi dažādu uzskatu piekritēju starpā. Vēlreiz, līdzīga pieredze ar dažādiem pretējiem viedokļiem kristīgās tradīcijas interpretācijā (primāri Bībeles lasīšanā un skaidrošanā) ir pastāvējuši izsenis, tomēr to nevar saukt par liberālas un konservatīvas uzskatu grupas sadursmi. Šādu sadursmi vēsturiski visbiežāk raksturoja kā sinkrētismu (citu reliģisku uzskatu iejaukšanu Bībeles mācībā), cilvēciskās gudrības pārlieku pievienošanu Svēto Rakstu sacītajam vai vienkārši – atkrišanu no ticības un Rakstu “skaidrajiem vārdiem”. Tas, protams, nenozīmē, ka starpkaru perioda Latvijas teoloģijā šāds sinkrētisms nevarēja pārklāties ar liberālo pieeju teoloģijai. Atgriežoties pie ekstrēmiem, taču mūsdienu Latvijā piemirstiem piemēriem, Talonens piemin arī liberālās teoloģijas galējās konsekvences latviešu teoloģijā konkrēti Jāņa Sandera (1858–1951) paustajās idejās, piemēram, aicinot atteikties no Vecās Derības kā kristiešiem nesvarīgām “jūdu pasakām” un mēģinot Jauno Derību sinkrētiski sakausēt ar latviešu nacionālismu un “tradicionālo dzīvesziņu”, tādējādi izveidojot “pozitīvu” tautisko kristietību. Zīmīgi, ka daudzi Ādolfa fon Harnaka sekotāji un mācekļi pašā Vācijā vēlāk iesaistījās nacistu veidotajā “vācu kristiešu” kustībā.

Jouko Talonena pētījumā ir viegli pamanāms, ka “vecā Tērbata” daudz ciešāk turējās pie burtiskas Bībeles lasīšanas un tajā pašsaprotama bija Bībeles kā Dieva Vārda autoritāte un luterisko ticības apliecību loma kā bibliskās ticības apliecība ikdienā – dzīvē un baznīcā. Savukārt XIX gadsimta ietekmē Bībeles skaidrošanā ienāca vēsmas, kas saistītas ar pētījumā bieži minēto un daudzu latviešu teologu aprobēto vēsturiski kritisko metodi un Ādolfa fon Harnaka darbību. Šī darbība pretēji baznīcas vadības un draudžu locekļu vairuma vēlmei uzturēt Bībelei uzticamu mācītāju sagatavošanu mainīja luterāņu mācītāju sagatavošanas tradīciju Latvijā.[1]

Harnaka gadījums lieliski ilustrē šo robežšķirtni starp liberālo un konservatīvo teoloģiju. Viņa tēvs Teodosijs Harnaks uzskatāms par vienu no “vecās, konservatīvās Tartu” raksturīgākajiem pārstāvjiem, kurš pievērsās Lutera darbu pētījumiem, baznīcas amata un institūcijas bibliskajiem pamatiem, kristoloģijai un praktiskajai dvēseļu apkopšanas teoloģijai, kā arī mācībai par Bībeles kanonu un Dieva Vārda dievišķo inspirāciju un tādējādi neapšaubāmo autoritāti. Savukārt viņa dēls Ādolfs kļuva par redzamāko jaunās jeb liberālās teoloģijas seju, kas ar vēsturiski kritiskās (tātad Dieva Vārda nemaldīgumu apstrīdošās) metodes palīdzību, piemēram, apstrīdēja Jāņa evaņģēlija vietu kanonā, noraidīja Apustuļu ticības apliecību un kopumā centās attīrīt kristietību no, viņaprāt, “grieķu” uzslāņojumiem. Starpkaru Latvijas luterāņu teoloģijas polaritāti attiecīgi var izteikt šādi: Ādolfa Harnaka idejiskie sekotāji kļuva par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes kodolu, līdzi ņemot iedvesmas no Rūdolfa Oto (1869–1937) reliģiju filozofijas un reliģiju vēstures skolas. Savukārt Teodosija Harnaka jeb “vecās Tartu” sekotāji kā atbildi LU TF akadēmiski spekulatīvajai ievirzei izveidoja Teoloģijas institūtu, kurš vairāk nodarbojās ar praktisku mācītāju sagatavošanu. Tiesa, šīs attiecības nebija simetriskas – kā norāda Talonens, LU TF “liberālā” teoloģija, pateicoties tādu izcilu pētnieku kā Valdemārs Maldonis, Kārlis Kundziņš un Alberts Freijs darbībai un harizmai, veidoja pamatstraumi, savukārt Teoloģijas institūta “konservatīvie” teologi drīzāk palika mazākumā. Tādi slaveni starpkaru Latvijas luterāņu teoloģijas darboņi kā Ludvigs Adamovičs un Sibīrijā nomērdētais jaunais un talantīgais Edgars Rumba (1904–1943) savukārt uzskatāmi par daļēja vidusceļa gājējiem starp tradicionālisma un jauninājumu galējībām.

Taču nu nedaudz par pašu grāmatu. Ievads, kuram es pievienotu arī pirmo nodaļu (par pētījuma uzdevumu), lasītājam sniedz priekšstatu par grāmatas sastādīšanai svarīgiem cilvēkiem un pētījuma dzinuli, proti – jebkura godprātīga vēsturnieka tieksmi izzināt notikumu iemeslus. Noderīgi pamanīt, ka šis pētījums ir ne tik daudz baznīcas vēsturē, t.i., institūciju, to savstarpējo attiecību un svarīgāko amatpersonu apskats, kā teoloģijas vēsturē, proti, dažādu teoloģisko ietekmju un kustību apskats. Lai gan pētījums uzskaita un seko līdzi arī iesaistītajām personām un pārstāvētajām organizācijām, galvenā uzmanība veltīta teoloģisko ideju vēsturei.  

Piemēram, daudzi baznīcas vēstures interesenti būs dzirdējuši Aurēlija jeb svētā Augustīna vārdu. Un tiesa, viņš bija ievērojams sava laika baznīcas darbinieks. Tomēr viņa teoloģiskā darbība ir nesalīdzināmi ievērojamāka par viņa politisko vai ekleziālo, baznīcisko panākumu sarakstu. Tāpēc līdzās Augustīna dzīves datumiem un sasniegumiem ir nepieciešama arī viņa darbu un to vērtējumu iepazīšana, ko var uzskatīt par ideju vēsturi, – piemēram, Augustīna domas par Trīsvienību, Rakstu vai Baznīcas autoritāti, ētiku, gribas brīvību un tamlīdzīgi.

II un III nodaļā autors sniedz nepieciešamu vēsturisku ieskatu Latvijas teoloģijas stāvoklī pirms Pirmā pasaules kara, izcelsmes un pēctecības ziņā uzrādot ciešu saistību ar Tērbatas/Tartu Universitātes Teoloģijas fakultāti, kas uzskatāma par galveno tā brīža latviešu teoloģijas kalvi. Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar teoloģiskās domas attīstības galvenajiem pieturas punktiem jau starpkaru Latvijā. Vēstījums virzās no tā sauktās “vecās Tartu” uz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, Teoloģijas un Herdera institūtiem, dažādām biedrībām, izdevumiem un reliģijas – filozofijas kombinācijām dažādo apskatīto teologu darbos. Ar teoloģiju un tās vēsturi tieši nesaistītiem cilvēkiem “jaunās” un “vecās” Tartu dalījums var šķist neparasts, tāpēc vajadzīgs neliels paskaidrojums. Ja līdz Pirmajam pasaules karam Tartu Universitātes Teoloģijas fakultāte vēl bija raksturojama kā Bībeli konservatīvi pētījoša un saskanīga ar luteriskajām ticības apliecībām (t.i., ar konfesiju) to klasiskajā izpratnē, tad neatkarīgās Igaunijas laikā šī fakultāte kļuva daudz liberālāk orientēta. Lieliska ilustrācija šai robežšķirtnei jau ir pats iepriekšminētais Harnaks, kurš, lai gan dzimis Tartu, slavu iemantoja, pasniedzot Vācijā.

IV–VI nodaļās autors sīki apskata Latvijas akadēmiskās teoloģijas darbiniekus un pētniekus, stāstījumu sadalot teoloģijas klasiskajās disciplīnās: Vecās un Jaunās Derības ekseģēze, Sistemātiskā teoloģija un Reliģiju zinātne, Baznīcas vēsture un Praktiskā teoloģija. Autors piemin šo jomu nozīmīgākos pārstāvjus, viņu sasniegumus, pētījumus un izvērtē ietekmi (Immanuelu Bencingeru, Kārli Kundziņu dēlu, Ludvigu Adamoviču un citus). Protams, katrs aprakstītais individuāli atšķiras, ir personas, kurām veltītas vairākas rindkopas, bet citām – vairāku lappušu garš izvērsums.

VIII nodaļa ir apkopojums, kurā steidzīgāks lasītājs var iepazīties ar pētījuma kopsavilkumu un galvenajām atziņām, bet čaklāks lasītājs var piekrītoši pamāt autora izklāstam vai viegli atrast punktus, kuriem prasīt precizējumus un izteikt kritiku.

Pielikumi ir ne mazāk vērtīga šīs grāmatas daļa, jo te ir rodami daudzi avoti, kurus autors izmantojis – gan piemirstāki baltvācu baznīcas vēsturnieki, gan latviešu teoloģijas spīdekļu publikācijas dažādos izdevumos, no kuriem vērts izcelt Ceļu un Reliģiski – filozofiskos rakstus, kuri atdzimuši atjaunotajā Latvijā. Katram, kurš kaut reizi mēģinājis iepazīties ar kādu jautājumu, ir zināms, cik noderīgi ir citu autoru jau piefiksētie avoti. Tas nenozīmē, ka vairs nekas nav pašam jāmeklē, bet gan to, ka ir zināmi ceļi, kurus kāds jau ir iestaigājis un atzinis par labiem esam. Lasītāja ērtības ievērojami palielina grāmatā minēto personu rādītājs.

Nevar novērtēt par zemu faktu, ka soms Jouko Talonens ir ieguldījis gadu desmitus, lai šķetinātu kustības latviešu teoloģiskās domas vēsturē. Lietas, kuras iepriekš nebija zināmas nemaz vai zināmas vienpusēji (pārsvarā Ludviga Adamoviča (1884 –1943) interpretācijā un skatījumā) tagad ir ieguvušas ne vienu vien papildu izgaismojumu un kļuvušas skaidrākas to kontekstā un arī iespējamā saiknē ar mūsdienām. Pie iepriecinošā vēlos izcelt arī to, ka autors, pats būdams soms, grāmatā ienes skatu no malas – starptautisku akcentu. Turklāt autoram tas ir izdevies, nezaudējot mūsējo, tas ir, Latvijas mēroga atskaites punktu. Jāizceļ autora spēja uzturēt pētījuma vēsturisko kontekstu. Apskatītie ļaudis un aprakstītie notikumi nav izrauti no sava laikmeta lielajām sociālajām un nacionālajām vētrām, šajā gadījumā apskatot teoloģisko ideju attīstību uz jaunās Latvijas valsts izveides fona, latviešu luterāņiem mēģinot iet iepriekš vēl nekad nestaigātu ceļu. Viņi dibināja gan LELB, gan savas teoloģiskās izglītības iestādes, gan arī mēģināja atrast savu akadēmiskās teoloģijas balsi, atsakoties no “vecās Tērbatas” patronāžas, kuras konservatīvā un konfesionāli luteriskā pieeja nereti tikai saistīta ar (Neatkarības karā noraidīto) vācu kundzību reģionā.

Pētījumā īpaši saistoši ir ne tikai tādi salīdzinoši mazāk zināmi fenomeni kā Teoloģiskais Institūts – konservatīvo LELB teologu atbilde LU Teoloģijas fakultātes liberālismam un Herdera Institūts – baltvācu institucionālā atbilde jaunajiem apstākļiem, kuros gan Tērbatas Universitāte, gan Latvijas Universitāte tika cieši saistītas ar jauno nacionālo valstu izbūves projektu. Autors ir veltījis laiku un pūles, iedziļinoties, piemēram, Kārļa Kundziņa (dēla) starptautiskajos un vietējos panākumos, atsedzot šī cilvēka daudzšķautnainību, īpaši viņa latviskā nacionālisma paradoksu: pirmās atmodas aktīvista un baltvācietes dēls, kuram abas valodas bija dzimtās un sieva baltvāciete. Tie ir elementi, kurus savā laikā neizcēla, taču tiem ir sava vieta un ietekme Latvijas Baznīcas un vispārējā vēsturē. Proti, laikmetā, kad latviešu un baltvāciešu nacionālā spriedze sasniedza savu kulmināciju, Kārlis Kundziņš abās vidēs jutās kā mājās. Zīmīgi, ka tā vietā, lai būvētu kādus personiskajā pieredzē balstītus tiltus, par viņu nekas tāds nav ne dzirdams, ne lasāms.

Nevar nepamanīt, ka Jouko Talonens kā patiess mūsu valsts un vēstures draugs ir ļoti piesardzīgs kritikas izteikšanā. To viņš ir atstājis mūsu pašu rokās, un par šādu elegances un inteliģences žestu jāizsaka pateicība. Tā nu mums pašiem atliek pētīt, kāpēc starpkaru Latvijas teoloģiskās skatuves starmešu gaismā tika nostādīti tieši konkrētie personāži, nevis citi, jo, pat ja šo cilvēku apdāvinātība un darba spējas droši vien nav vienīgais iemesls, arī citi bija apdāvināti un ar darba spējām apveltīti, taču tika nostumti malā.

Galu galā jājautā, cik šis pētījums Latvijas baznīcas vēsturē ir aktuāls? Manuprāt, par aktualitāti šaubu nav un citu līdzīgu veikumu būs grūti atrast, it īpaši izceļot tieši paša Talonena izvēlēto ideju vēstures pieeju. Līdz šim nav trūcis pētījumu par dažādu baznīcu vēstures posmiem, personām un organizatoriskajām struktūrām. Tomēr ir trūcis (un šo trūkumu tik ātri nevarēsim novērst) ieskats teoloģiskajos strāvojumos, kas ietekmējuši notikumus un to autorus. Jouko Talonens lasītājam sniedz tieši šādu sagatavojošu un aprakstošu ieskatu norisē, kurā vecākas paaudzes konservatīvā pieeja teoloģijai tika nomainīta ar liberālāku.

Otrkārt, no baznīcas vēsturnieku aroda skatupunkta pētījumā trūkst izmantoto avotu izvērtējuma. Pieļauju, ka autors šādu izvērtējumu nav iekļāvis, jo tikai pēdējās desmitgadēs pamatā latviski rakstošie Latvijas baznīcas vēstures vērtētāji ir sākuši lūkoties pāri vienas (proti, latviešu) valodas un viena autora (Ludviga Adamoviča!) vērtējumiem un piedāvātajām atbildēm. Jouko Talonens latviešu autoriem līdzās stāda ne tikai vācu darbus, bet arī paplašina perspektīvu Skandināvijas virzienā.

Kopsavelkot, Jouko Talonena darbs ir ļoti nozīmīgs veikums Latvijas baznīcas un plašākā ideju vēsturē. Iespējamās nepilnības ir pamudinājums latviešu pētniekiem savu darbu veikt kritiskāk un skatīties viņpus iepriekš formulētām atbildēm.


[1] Tā vairāk skatīta citā Jouko Talonena pētījumā Cīņa par luterāņu mācītāju izglītību. LELB Teoloģiskā institūta vēsture 1923–1937. No angļu valodas tulkojis Uģis Sildegs, Rīga: Luteriskā mantojuma fonds, 2016.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: