“Senos laikos Dievs, bezķermeniskais un neierobežotais, nekad netika attēlots. Taču tagad, kad Dievs ir iemiesojies un runājis ar cilvēkiem, es veidoju tā Dieva tēlu, kuru redzu.”
Damaskas Jānis, Trīs traktāti pret tiem, kuri nosoda svētbildes
Laikā no 13. februāra līdz 10. maijam mākslas muzejā Zuzeum Lāčplēša ielā 101, Rīgā, aplūkojama mākslinieka Roberta Rūrāna gleznu izstāde “Kastanis un visums”.
Nonākusi izstāžu zālē un to izstaigājusi, es no sirds nopriecājos. Tā nepavisam nav bieža parādība mūsdienu Latvijas mākslas vidē, ka kristietības tēmas un motīvi nav izmantoti jauno kritisko teoriju gaismā, lai, piemēram, celtu trauksmi par patriarhālu sabiedrību vai uzrādītu kristietības nesavienojamību ar feminisma vai posthumānisma idejām. Taču tas nenozīmē, ka šī būtu sakrālu darbu izstāde atbilstoši klasiskajam baznīcas mākslas kanonam. Autora unikālo rokrakstu un izvēlētās metodes raksturo kristīgās ikonogrāfijas un modernisma estētikas mijiedarbība. Autors kristietības tēmām veltītajos darbos pauž gan dziļāku interesi un cieņu pret jau nostiprināto tradīciju, gan arī, pārdomājot dažādas kristietības tēmas un Svēto Rakstu vietas, ļaujas radīšanas priekam. Turklāt Rūrāns ne tikai interesējas no malas, bet arī pats ir praktizējošs pareizticīgs kristietis.[1]
Autora pieeja man līdzīgā veidā ļāva iedziļināties izstādes vēstījumā un šīs izstādes recenzijā piedāvāt manu kristīgo dialogu ar Roberta Rūrāna darbiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc neaplūkošu visus izstādē redzamos darbus, jo ne visi pieskaras kristietības tēmai. Citi darbi ir gleznoti pasākumu un svētku afišām, produktu reklāmām, grāmatu vākiem un ilustrē dažādu labi zināmu laikrakstu, piemēram, The New York Times vai The Washington Post ziņas. Arī šie darbi nenoliedzami ir mākslinieciski augstvērtīgi un interesanti, un izstādes kopaina apmeklētājam ļauj ieraudzīt autora attīstību un meklējumus ilgākā laika periodā.
Sākšu ar skatu uz vienu no izstādi ievadošajiem mākslas darbiem, kas arī ir izmantots izstādes plakātā un iezīmē kopējo konceptu “kastanis un visums”. Tajā attēlots “Kristus godībā” (Maiestas Domini)[2] ēku un pilsētas mūra ielokā. Šo pirmo ieloku aptver otrais – kastaņa apvalks, kas, ciešāk ieskatoties, izrādās sastāvam no zaļiem pūķīšiem, kuri iekodušies cits cita astē. Ēkas ir nozīmīgas Rīgas celtnes, tādas kā Rīgas pils, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Trīs brāļi, Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle un citas. Kristus kreisajā rokā turētajā grāmatā latīniski rakstīts: “Es esmu patiesība, ceļš un dzīvība.” Šāds attēlojums vedina domāt, ka “visums” Rūrānam nozīmē kultūru un kristīgo civilizāciju, kuru apdraud kādi ārēji spēki ar ne pārāk labiem nodomiem. Vēlāk, pēc ekskursijas izstādē ar mākslinieku, atklājas, ka pūķi ir arī nāve un nezināmais, bet kastanis ar visu savu saturu ir dievišķā ideja, plāns, kas realizēsies materiālajā pasaulē.
Kristus attiecības ar pasauli, kā var redzēt sekojošajos piemēros no manuskriptiem, mēdz attēlot, ne tikai novietojot Viņu centrā kā avotu, no kura viss rodas, bet arī ārpus pasaules, tā norādot uz Dieva transcendenci, neierobežotību, lielumu un varu pār zemeslodi.
1. Roberts Rūrāns, Kastanis un visums, akrils, papīrs, 2025.
2. Kristus Pantokrators, Sv. Luija Bībele, ilustrācija uz pergamenta, 1220–1240, Toledo katedrāles kolekcija, Spānija.
3. Kristus godībā, Šāftsberijas psalmu grāmata, ilustrācija uz pergamenta, 1125–1150, The British Library, Londona, Lielbritānija.
4. Kristus godībā, Lotāra evaņģēliji, Tūras darbnīca, ilustrācija uz pergamenta, 849–851, Francijas nacionālā bibliotēka, Parīze, Francija.
Rūrāna lēmums novietot Kristu pasaules centrā iezīmē pirmo izvēli, kura bijusi jāveic māksliniekam ceļā uz Dieva attēlojumu. Šī izvēle – Kristus kā visa centrs – neizbēgami noved pie nākamajiem lēmumiem, kas saistīti ar izstādes iekārtojumu. Autora iecere ir virzīt skatītāju no perifērijas uz centru: zāles vidū ir novietota koka dēļu iebūve, kura nedaudz izskatās pēc pludmales ģērbtuves un kurā var iekļūt caur durvjailu, kas aizklāta ar aizkaru. Pirmais aizkars ir baltā krāsā, bet otrais, kas aizsedz vēl vienu durvjailu uz dziļāku telpu, – tumši zils. Šī iebūve simbolizē baznīcu un tās divas telpas – baznīcas galveno daļu un lūgšanu vietu, kas atrodas aiz ikonostasa un Ķēniņa vārtiem,[3] norobežota ar aizkaru, atbilstoši pareizticīgas baznīcas iekārtojumam. Dziļākajā telpā skan neuzkrītoša mūzika – baznīcas zvanu skaņas un putnu čivināšana. Rūrāna izstādē redzamos kristīgos darbus iespējams klasificēt dažādi: pēc jau pieminētā novietojuma zālē un pēc izvēlētās stilistikas, tēmas vai funkcijas, t. i., kādam mērķim tie tapuši. Katrs no šiem dalījumiem ļauj ieraudzīt kādu svarīgu Rūrāna mākslas aspektu. Pats autors izstādē iekļautajā videointervijā stāsta, ka savus darbus viņš dalot “vienkāršajos” un “sarežģītajos”. Vienkāršums izpaužas gan vienkāršās, ģeometriskās formās, gan arī viennozīmīgā tēlu vēstījumā. Savukārt kristīgās mākslas simboli, kurus pavada teoloģiskas pārdomas līdz ar lielāku tēlu naturālismu, pieder pie sarežģītā tipa.
Darbu novietojums izstādē atklāj arī grūtības, kuras māksliniekam radušās, mēģinot uzturēt vienotu pieeju gan stilistiski, gan tematiski virzībā no vienkāršā, mazāk svarīgā un sekulārā uz sarežģīto, būtisko un sakrālo. Ne visi darbi par kristietību atrodas centrā, lai gan centrā atrodas tikai darbi par kristietību. Lai kaut kā risinātu šo situāciju, autors savus agrīnos darbus par evaņģēlistiem ir nolicis pretī ieejai “baznīcā” un tiem fonā uzkrāsojis baznīcas šķērsgriezuma siluetu.
Autora stilistiskie meklējumi norisinājušies ilgākā laika periodā. Rūrāns sāka kā modernists, bet vēlākos gados šī pieeja jau mijās ar Rietumu un Austrumu Baznīcas ikonogrāfijas un izpildījuma elementiem. Apmeklētājs izstādē var vērot, kā, parādoties jauniem elementiem, tomēr netiek pilnībā atmesta arī iepriekšējā pieeja. Visos darbos ir sastopams ģeometrisku laukumu izmantojums, tīras, piesātinātas krāsas, neliela izmēra saturam nozīmīgi akcenti. Pats autors tos darbus, kuri iezīmē būtiskas izmaiņas daiļradē un uzrāda jaunus stilistiskus atradumus, sauc par “sliekšņa darbiem”.
Sākot ar 2021. gadu, Rūrāns aizvien vairāk iedvesmojās no viduslaiku mākslas, manuskriptu ilustrācijām un gotikas arhitektūrai raksturīgā māsverka ornamenta.[4] Gotikas periodā logailas, tāpat gleznas un tēlniecības darbi altāriem, augšdaļā tika noslēgti ar specifisku rotājumu. Šis ornamenta un rāmējuma princips atspoguļojās arī manuskriptu ilustrācijās.[5] Arī Rūrāns lieto šādu rāmējumu, galvenokārt kā zīmējuma daļu, izņemot darbā “Labais gans”, kuram ir ne tikai zīmēts, bet arī īsts koka ietvars. Šo ietvaru gan nav veidojis mākslinieks pats, tā autors ir kokapstrādes meistars Leons Sokolovs.[6] Vēl viena sakrālajai mākslai raksturīga pazīme ir zeltījums, kuru mākslinieks izmantojis darbu sērijā “Desmit baušļi”. Šajā procesā māksliniekam palīdzējusi ikonu rakstītāja[7] Evija Rudzīte.[8]
5. Roberts Rūrāns, Labais gans, akrils, papīrs, koks, 2021.
6. Dievmāte ar bērnu, Lisles psalmu grāmata, 1310–1320, The British Library, Londona, Lielbritānija.[9]
Viduslaikos manuskriptu ilustrators strādāja ar krāsu pigmentiem un tinti uz pergamenta,[10] savukārt Rūrāns zīmē uz papīra, kuru pēc tam izkrāso ar akrila krāsām, kas ātri žūst un nav piemērotas tonālai glezniecībai. Kā saka pats autors: ““Izkrāsot” laikam ir vārds, kas māksliniekiem ļoti nepatiktu, taču es negleznoju tādā ziņā, ka darbā neienesu savas sajūtas, bet gan zinu, kur kādai krāsai jābūt jau pēc iepriekšēja salikuma datorā.”[11] Izskats digitālajā vidē Rūrānam ir nozīmīgs, jo viņa darbi paredzēti gan aplūkošanai tīmeklī, gan drukāšanai.
Svarīga loma ir arī darbu iecerētajai funkcijai – tas ir, kurš un kādam nolūkam darbu māksliniekam ir pasūtījis. Darbi, kas paredzēti plakātu drukāšanai, izmēros ir lielāki par darbiem, kas paredzēti izplatīšanai tikai digitālajā vidē. Kā intervijā LSM atzīst Rūrāns: “95 vai 99 procenti no maniem darbiem, arī tiem, kas ir redzami izstādē, ir kaut kāda veida pasūtījums.”[12] Attiecīgi gandrīz visiem Rūrāna darbiem klātesošs ir bijis arī klients ar savu redzējumu, vajadzībām un prasībām, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmējušas darba rezultātu. Šāda pieeja savā ziņā atgriež mūs laikā, kad reliģiskā māksla pašsaprotami bija pasūtīta māksla. Vecmeistari savus darbus radīja atbilstoši Baznīcas, valdnieku, augstmaņu vai citu maksātspējīgu klientu vēlmēm. Mūsdienu reliģiski ievirzītie pasūtījumi ir kļuvuši pieticīgāki. Rūrāna gadījumā tie ir reliģiski žurnāli, Bībeles biedrība un mediji, kuri reaģē uz kristietības jautājumiem sekulārā griezumā, kas varētu interesēt plašāku sabiedrību; ir arī individuāls klients Jānis Zuzāns, kurš Rūrānam pasūtījis baušļu ilustrācijas un kuram piederošajā muzejā apskatāma šī izstāde.
Latvijas Bībeles biedrības pasūtījums
Senākie Rūrāna darbi izstādē par kristietības tēmu gleznoti 2018. gadā. Tā ir četru darbu sērija ar evaņģēlistiem. Rūrāns ilustrācijas izgatavojis pēc Latvijas Bībeles biedrības pasūtījuma, kura katru no evaņģēlijiem izdevusi atsevišķā grāmatiņā.[13] Evaņģēlistus tradicionāli saista ar četriem tēliem, kuri parādās Ecehiēla (1:10)[14] un Atklāsmes (4:7) grāmatās.[15] Baznīctēvi Sv. Irenejs (120–202),[16] Sv. Augustīns (354–430)[17] un Sv. Hieronīms (347–420) savulaik pēc teoloģiskām pārdomām šos simbolus ar evaņģēlistiem bija sapārojuši katrs savā veidā, taču kristīgajā tradīcijā nostiprinājies Sv. Hieronīma variants. Sv. Hieronīma skatījumā Mateju simbolizē cilvēks, jo Mateja evaņģēlijs fokusējas uz Kristus cilvēcisko dabu un teksts sākas ar Kristus ciltsrakstiem. Marku simbolizē lauva, jo evaņģēlija sākumā, “rūkdams kā lauva”, Jānis Kristītājs norāda uz Kristus valdīšanu. Lūkas evaņģēlijs, kas sākas ar priesteri Zahariju un upurēšanu pie altāra, norāda uz Kristus saikni ar upuri, kuru simbolizē vērsis. Bet Jāņa evaņģēlija pirmās rindas atgriežas pašos pirmsākumos un raugās visam pāri kā ērglis.[18]
Rūrāna veidotais evaņģēlistu attēlojums nav balstīts standarta ikonogrāfijā, pat ja visi četri simboli izmantoti atbilstoši teoloģijai. Piemēram, evaņģēlists Lūka ir sakņupis uz vērša, nogurumā atspiedies pret dzīvnieka muguru, pār plecu tam pārmesta pauniņa, fonā maigi rozā pakalni, leknās melnzemes dobēs aug sarkanas puķes. Markam ticis nevis viens spārnots lauva, bet veseli trīs – futūrisma stilā attēlota lauvas kustības dinamika pirms rēciena.
7. Roberts Rūrāns. Lūkas evaņģēlijs, akrils, papīrs, 2018.
8. Roberts Rūrāns. Marka evaņģēlijs, akrils, papīrs, 2018.
Ģeometrisku un kontrastējošu krāsu laukumu izmantošana, divdimensionalitāte un tēli bez sejām kopumā atbilst Rūrāna agrīnajai stilistikai, bet šajos darbos krāsas klātas plāni, vietām cauri krāsai spīd gaišākais pamata slānis, redzamas gan otas raksta, gan zīmuļa pēdas.
Rūrāna darbos saskatāma saikne ar klasiskā modernisma periodu Latvijas mākslā un 20. gadsimta pirmās puses avangarda parādībām. Šo tendenci Latvijā spilgti pārstāvēja Rīgas mākslinieku grupas modernisti, kas 1920. gados, ietekmējoties no kubisma, fovisma, ekspresionisma un citu novatorisko virzienu stilistiskajām izpausmēm un meklējumiem Rietumos un Krievijā, adaptēja tos lokālajā vidē un savā daiļradē.[19] Pats Rūrāns pie modernistiem, kuri viņu īpaši uzrunājuši, pieskaita Niklāvu Strunki un Aleksandru Beļcovu.[20] Rūrāna darbos var atpazīt gan fovismam raksturīgo mīlestību uz tīrām, košām krāsām, gan kubisma pieķeršanos ģeometriskām formām, gan metafiziskajai glezniecībai raksturīgos tēlus bez sejām.
Nākamā modernisma stilistikā veidotā kristīgo darbu sērija atrodas koka iebūves pirmajā telpā; tā tapusi laikā no 2019. līdz 2022. gadam. Gleznās attēlots gan Jēzus, gan viņa mācekļi, dažas veltītas dēmonu izdzīšanai, debesu Jeruzalemei un 19. psalma rindām. Tos darbus šajā telpā, kuri tapuši līdz 2021. gadam, raksturo apzināti izmainītas ķermeņa proporcijas, kurās cilvēku plaukstas un pēdas ir pārāk lielas pret pārējo ķermeni. Kompozīciju veido ritmiski ķermeņu un formu izkārtojumi, telpas dziļuma efektu rada laukumu kontrasti. Sižetā, kurā Jēzus mazgā mācekļiem kājas, mācekļi izretinājušies un satupuši jautrā ornamentālā rakstā, gaidot savu kārtu uz mazgāšanu. Četri no šiem darbiem ir vāka zīmējumi dienvidkorejiešu žurnālam “QTin”, kas veltīts kristīgām meditācijām un iznāk reizi divos mēnešos. Kristietības sižeti modernisma estētikā rada savādu kontrastu ar ierasto veidu, kādā esam ieraduši redzēt kristīgo mākslu baznīcās un muzejos. Bezpersoniskumu un rotaļīgumu attaisno vāka funkcija – var iztēloties, ka gleznojumiem jāraisa ziņkārība, kamēr visas emocionālās nianses un personīgās atklāsmes, kuras nav iespējams izzināt no šiem tēliem, ir meklējamas dziļāk žurnālā.
Rūrāna virzību prom no modernisma stilistikas pēc 2021. gada ietekmējusi viņa iedziļināšanās mākslas teorijā un secinājums, ka “šī domāšana, kas stāv aiz modernisma, man sāka šķist aizvien tālāka un nepieņemamāka. Atteikšanās no skaistuma kā vērtības, atteikšanās no tradīcijām, atteikšanās no jebkādiem absolūtiem vai lielākas jēgas paušanas, lai tā vietā šokētu ar nihilisma garā radītiem darbiem, kas labākajā gadījumā būtu kaut kas “interesants”, sliktākajā – pretīgs vai neglīts. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka es sākumā neskatījos un nedomāju par tām idejām, kuras aiz tā visa stāv, taču, kad sāku interesēties, sapratu, ka tas nav priekš manis”.[21] Pēc šīm atklāsmēm Rūrāns savus tēlus sāka veidot mazākus, tiem parādījās sejas vaibsti, un ķermeņi atguva proporcijas. Pavērsiens jūtams 2022. gada darbos un spilgti atklājas izstādes centrālajā notikumā – Desmit baušļu ilustrācijās.
Desmit baušļi
Pašķirot tumšu aizkaru, esam nonākuši centrā, “baznīcas” dziļākajā daļā, kurā izvietoti 2023.–2025. gada darbi, kas reflektē par Desmit baušļiem.[22] Šo darbu sērija stilistiski pārkāpj jaunu slieksni. Darbos pirmo reizi izmantots fona zeltījums un gotisko ornamentu aizstājušas antīkas kolonnas. Šajos gleznojumos ir skaidri saskatāma gan autora vēlme tuvoties viduslaiku ilustrācijām, gan arī šīs tuvošanās ierobežojumi, kurus nosaka akadēmiska izpratne par kompozīciju un tēlu anatomiju. Ģeometrija joprojām ir klātesoša, bet jau kā simbolisks un dekoratīvs elements ar jaunu nozīmīgu vietu vizuālajā hierarhijā. Gleznas forma ir logs uz pasauli, kuru veido divu nelielāku formu savienojums – apakšā taisnstūris jeb zeme, augšā aplis jeb debesis. Apļa malas rotātas ar ģeometrisku rakstu joslu – punktiņiem, rombiņiem, lapiņām u. tml.
Tā kā Rūrāns nolēmis doties prom no modernitātes pie lielāka naturālisma, viņa darbos vairs nav proporciju trūkumā balstītu efektu. Taču dažādus periodus apvienojošais eklektisms viņa darbos saglabājas, jo viduslaiku māksla nav reālisma māksla. Viduslaiku manuskriptos un svētgleznās izmanto apgriezto perspektīvu, tēlu izmēru nosaka to svarīgums, simetrija ir nedaudz nobīdījusies, tēli klājas cits citam pāri un nav anatomiski precīzi, detaļas iziet ārpus rāmjiem vai objektu malas tiek nošķeltas, telpa ir ornamentāli un figurāli blīva. Viduslaiku mākslas un manuskriptu ilustrāciju īpatnība un arī šarms ir tieši šajā it kā neveiklumā, turpretī Rūrāna darbu pievilcība slēpjas precizitātē. Mākslinieka darbos starp objektiem un detaļām ir salīdzinoši plašāka telpa un simetriski attālumi, kompozīcija ir harmoniska, jūtams arī 21. gadsimta individuālisms, kurā katrs no tēliem tiecas darboties pats par sevi, kā autonoma vienība.
Baušļu teoloģija
Pievēršoties sižetu analīzei, jāatzīmē, ka baušļu attēlošana nav nemaz tik vienkāršs un viennozīmīgs uzdevums, kā sākotnēji varētu likties. Varbūt tāpēc to attēlojums mākslā ir salīdzinoši rets. Daudz populārāks ir sižets, kurā Mozus saņem visus baušļus vienā reizē no Dieva Sīnaja kalnā. Pirmās teoloģiskās interpretācijas par dekalogu jeb Desmit baušļiem parādījās jau pārejā no jūdaisma tradīcijas uz kristietību. Vecajā Derībā ir divas rakstu vietas, kurās uzskaitīti Desmit baušļi – 2. Mozus grāmatā 20:2-17 un 5. Mozus grāmatā 5:6-21. Taču Jaunajā Derībā Jēzus gan Savā Kalna sprediķī (Mt 5:1-7:27), gan citās pamācībās “atver” šo baušļu robežas. Piemēram, pie baušļa par nenogalināšanu Jēzus runā arī par nedusmošanos un neapvainošanu: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nejēga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: stulbais bezdievi, tiks sodīts elles ugunī.” Bauslis par krāpšanas aizliegumu laulībā tiek papildināts ar neiekārošanu domās: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku, ka ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdī ir pārkāpis laulību ar to.” Par attiecībām ģimenē Jēzus saka arī šādus vārdus: “Jo es nācu šķirt dēlu no viņa tēva, meitu no viņas mātes un vedeklu no viņas vīramātes. Un viņa mājnieki būs cilvēka ienaidnieki. Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs.” (Mt 10:35-37)
Pēc Jēzus nāves kristīgā tradīcija turpināja papildināt baušļu izpratni. Kristieši, sākot ar 4. gadsimtu, nesvin sabatu (septīto dienu),[23] bet svētdienu (astoto dienu), kas ir Kunga Augšāmcelšanās diena.[24] Baznīcu katehismos baušļi papildināti ar plašākiem skaidrojumiem un mūsdienu kontekstu, piemēram, pie nenogalināšanas tiek runāts par abortu, eitanāziju, pašnāvību, attieksmi pret karu u. c.[25] Līdz ar to māksliniekam, kas vēlas attēlot baušļus, paveras ne tikai plašs māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, bet arī teoloģisko jautājumu lauks. Var likt uzsvaru uz katra individuālo pestīšanu, uz vēsturiskiem notikumiem, uz grēka sekām vai uz kādu jaunu baušļu interpretāciju. Apdomājot baušļus, domas instinktīvi pieķeras tieši pie negatīvās daļas, zagšanas un likumu pārkāpšanas, vienlaikus apzinoties, ka pārkāpēju īsti nevajadzētu attēlot dzīvespriecīgu un nesodītu.
Baušļos izmantotā ikonogrāfija
Rūrāns savam attēlojumam kā piemērus izvēlējies lietot Vecās Derības sižetus un pēc sākotnējām pārdomām atteicies no identificējamām atsaucēm uz nesenāku vēsturi.[26] Nogalināšanu veic Kains, svešas sievas iekārošanu – ķēniņš Dāvids, zagšanu – Jūda. Vecāku cienīšana un laulības pārkāpšana ir vispārināta – tā ļauj iedomāties par sevi un vienlaikus attēlo karalisku pāri valdnieku drānās. Kā skaidro pats mākslinieks, tas saistīts ar pareizticīgo tradīciju, kurā laulības ceremonijas laikā līgavai un līgavainim galvā ir jāuzliek kroņi. Rūrāna baušļos ir arī atrodamas atsauces uz apokrifiskiem darbiem – Jašera un Ēnoha grāmatām, lietoti arī grieķu un ēģiptiešu kultūru simboli.
Rūrāna izmantotos zeltītos fonus un tēliem klāt pierakstītos vārdus mūsdienās vairāk saista ar Austrumu baznīcas ikonām, taču pirms renesanses šī tradīcija bija plaši sastopama abās baznīcās. Uzraksti jeb tituli, kas atšifrē attēlotās figūras, bieži tika pievienoti klasiskajā un viduslaiku mākslā. Zelta fons simbolizē dievišķo gaismu un īsto realitāti.[27]
Dieva roka (Manus Dei), Rietumu un Austrumu baznīcas kristīgajā mākslā ienāca no jūdaisma tradīcijas. Gan vēlajā antīkajā laikmetā, gan agrīnajos viduslaikos Dieva Tēva pilnas figūras attēlošana būtu tikusi uzskatīta par smagu pārkāpumu.[28]
Specifiski Austrumu baznīcai raksturīgs ir Rūrāna izmantotais Svētā Jura cīņas ar pūķi ikonogrāfiskais tips, kura senākie attēlojumi sastopami Kapadokijas baznīcu freskās 10. un 11. gs. un no kurienes tas izplatījās pareizticīgajās Balkānu valstīs un vēlāk plašāk Kaukāzā un Krievijā.[29]
9. Roberts Rūrāns, 9. bauslis, papīrs, akrils, zelta lapas, 2025.
10. Svētais Juris, 16. gs. ikona, Kukasovo ciems, Krievija.[30]
11. Svētais Juris un pūķis, 16. gs. 2. puse, Krievija.[31]
Divos darbos attēlots dzimtas koks. Lai gan pats mākslinieks atzīmē, ka tas kā simbols sastopams daudzās reliģijās, specifiski kristietībā mēs varam runāt par Jesses koku, kas ir veids, kā viduslaiku mākslā attēloja Jēzus izcelsmi no ķēniņa Dāvida. Tās avots ir apsolījums Jesajas grāmatā (11:1), ka no Jesses celma (Jesse ir ķēniņa Dāvida tēvs) raisīsies atvase, kas nesīs mieru. Viduslaikos koku kā vizuālu paņēmienu izcelsmes parādīšanai pārņēma arī aristokrātija, un no tā laika gaitā attīstījies dzimtas koka lietojums plašākā mērogā. Rūrāns savos darbos šo koku lieto nevis ar skatu pagātnē, bet gan nākotnē. Piektajā bauslī rakstīts “Godā savu tēvu un savu māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod”, un Rūrāns vizuāli paredz turpinājumu baušļa tekstam – tiem, kas to ievēros, dzims bērni un mazbērni. Septītajā bauslī par laulības pārkāpšanu tie paši bērni no koka draud nokrist jeb nemaz nepiedzimt.
12. Roberts Rūrāns, 5. bauslis, papīrs, akrils, zelta lapas, 2024.
13. Jesses koks, Ingeborgas psalmu grāmata, 1200, Kondē muzejs, Šantijī, Francija.
Manuprāt, interesantākais no visiem ir trešā baušļa, kas runā par Kunga vārda nelietošanu velti, attēlojums un interpretācija. Kristietībā visbiežāk ar to saprot nezaimošanu, Dieva vārda nepiesaukšanu pie katra sīkuma vai nelietošanu zvērestos, kurus nespēsi pildīt, kā arī savas ticības nenoliegšanu. Taču Rūrāns sarunā pavēsta, ka šeit vēlējies uzsvērt “reliģisku vardarbību”, kādu veic ne tikai slepkava, bet arī priesteris, ja viņš attaisno vai mudina uz vardarbību, un kā piemēru min 17. gadsimta reliģiskos karus. Rūrāna ilustrācijā notikuma dramatisms kāpināts, novirzoties no kopējās baušļu stilistikas. Šeit sarkana laukuma vidū izvietoti melni silueti, kas ir līdzīgi sengrieķu melnfigūru keramikas zīmējumiem. Tie atsauc atmiņā Kurta Fridrihsona talantīgi izpildītās sengrieķu traģēdiju ilustrācijas[32] un Senās Grieķijas vizuālā mantojuma interpretācijas.
14. Kurts Fridrihsons, vāka ilustrācijas fragments grāmatai “Sengrieķu traģēdijas”, 1975.[33]
15. Roberts Rūrāns, 3. bauslis, papīrs, akrils, zelta lapas, 2023.
Rūrāna darbos jūtama zināma distance, jo viņš nereti izvēlējies konkrētus vēsturiskus grēciniekus un sižetus, kas skatītāju ievirza uz domām par attiecīgā personāža grēkošanas apstākļiem un motivāciju, nevis universālu cilvēka tieksmi grēkot. Šo konkrētību un ievirzi var labi just, ja darbus salīdzina ar Vladimira Tretčikova (1913–2006) baušļu sēriju.[34] Tretčikova attēlos “darbojas” acs, kas iekāro, roka, kas zog, galva, kas plāno slepkavību. Tretčikova variantā grēks ir bez laika un vietas, vietumis arī ķermeņa – tas ir tikpat sens kā Paradīzes dārzā paveiktais un tikpat aktuāls kā šī diena.
16. Vladimirs Tretčikovs, “Tev nebūs zagt”, fotolitogrāfija, 1978.
17. Roberts Rūrāns, 8. bauslis, papīrs, akrils, zelta lapas, 2024.
Noslēdzošās pārdomas Rūrāna izstādē raisīja tas, ko es tur neatradu, lai gan man ne uzreiz izdevās saprast, kas tieši tas ir, jo darbi ir harmoniski un tehniski meistarīgi un to vēstījums ir tiešām interesants. Rūrāna darbos nesaprotamais, visdrīzāk, ir ļaunais – kā pūķi un dēmoni, un grēks, bet labā pasaule ar eņģeļiem šķiet skaidra un saprotama. Man pietrūka tās mistērijas vai noslēpuma, kas mēdz pavadīt Dieva darbību. Iespējams, skaidrība bijusi iecerēta arī kā daļa no evaņģelizācijas procesa. Piemēram, darbā “Pāvils un Sīla cietumā” (2021) kārtību ievieš eņģelis, kurš zemestrīces laikā nolauž cietuma torni, lai skatītājs uzreiz saprastu, kāpēc cietums sabruka. Darbā “Eksorcisms” (2022) dēmonus pie skursteņa sagaida erceņģelis Miķelis, kurš viņus pieveiks ar savu zobenu. Trešajā bauslī pēc sešu dienu radīšanas Dievs pārvelk sev segu un nosnaužas. Taču bez nenoliedzami klātesošajiem apjomīgajiem un detalizētajiem skaidrojumiem gadsimtiem ilga teoloģiska diskusija ir bijusi arī par to, cik liela loma ticībā ir ne tikai cilvēka spējai izzināt Dievu ar saprāta palīdzību, bet arī ticības noslēpumiem, kuri mums tiek atklāti tikai caur Dieva žēlastību un kurus nav iespējams ne īsti aprakstīt, ne izskaidrot. Pāvils raksta: “Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1Kor 13:2). Mākslā šo mistisko neskaidrību mēdz atspoguļot cilvēku sejās, kad viņi izbrīnā, bijībā, spriegumā vai pacilātībā sajūt Dieva klātbūtni. Turpretī Jēzus Kristus seja ticīgajam sniedz kādu nojausmu vai mājienu uz neizmērojamu žēlastību, taisnīgumu un augšāmcelšanos. Ja man būtu papildus uzslavām kaut kas māksliniekam vēl jānovēlē, tad es vēlētu kāpt pāri slieksnim un doties šajā virzienā.
[1] Videointervija ar Robertu Rūrānu par viņa ticības ceļu un mākslu raidījumam “Klātbūtne” skatāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=GsN0Fj670EY
[2] https://www.facsimiles.com/glossary/maiestas-domini
[3] https://www.eleison.lv/ikonografija/ikonostass.htm
[4] https://www.artermini.lv/raksts.php?t=621&bu=20
[5] https://www.facsimiles.com/facsimiles/de-lisle-psalter
[6] https://www.instagram.com/p/CY3l_N3Mtva/?igsh=MXRma3ZjazV3NjVxbw==
[7] Ikonas tiek “rakstītas”, nevis gleznotas, jo tajās izstāstīti Svētie Raksti vizuālā formā: https://americanassociationoficonographers.com/2017/02/28/why-icon-writing-and-not-painting
[8] https://pencilbooth.com/posts/39524737-5198-4b17-ba9c-f38d1e625aab
[9] https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Madonna_and_Child,_De_Lisle_Psalter.jpg
[10] https://blog.metmuseum.org/penandparchment/2009/07/14/medieval-inks/
[11] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25899-starp_zemi_un_debesim/
[12] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/12.03.2026-iet-centra-jeb-dieviska-virziena-saruna-ar-ilustratoru-robertu-ruranu.a638411/
[13] Mateja evaņģēliju ar Rūrāna ilustrāciju iespējams iegādāties šeit: https://shop.bibelesbiedriba.lv/product/mateja-evangelijs/
[14] “Viņu seja bija šāda: priekšpusē tiem bija cilvēka seja, labajā pusē lauvas seja visiem četriem, kreisajā pusē vērša seja visiem četriem un iekšpusē ērgļa seja visiem četriem.”
[15] “Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešā kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.”
[16] Sv. Irenejs, Pret ķecerībām, III, 11, 8.
[17] Sv. Augustīns, Par evaņģēliju vienprātību, I, 9.
[18] “Pirmā – cilvēka seja – apzīmē Mateju, kurš kā par dzimušu cilvēku sāk rakstīt: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, ciltsrakstu grāmata”. Otrā [lauvas seja] apzīmē Marku, kura balss kā lauvai dzirdama, kas rūc tuksnesī: “Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Tam Kungam ceļu, dariet taisnas Viņa takas.” Trešā – vērša seja – norāda uz Lūku, kura evaņģēlijs sākas ar priesteri Zahariju. Ceturtā apzīmē Jāni, kurš it kā pacēlies ar ērgļa spārniem un, steidzoties augstumos, runā par Dieva Vārdu.” Hieronymus, Commentaria in Matthaeum, ed., Parisiis J. P. Migne, 1845.
[19] https://lnmm.gov.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/izstades/rigas-makslinieku-grupa-100-5
https://www.makslasvesture.lv/1915_%E2%80%93_1940._g._Klasisk%C4%81_modernisma_un_jaunre%C4%81lisma_periods
[20] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25899-starp_zemi_un_debesim/
[21] https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25899-starp_zemi_un_debesim/
[22] https://robertsrurans.com/project/10-commadments
[23] Svinēšanu sestdienās mūsdienās piekopj tikai atsevišķi reliģiskie novirzieni, kā Septītās dienas adventisti u. tml.
[24] Hilarion Alfeyev, Catechism. A Short Guide to Orthodox Christianity, New York: St. Vladimir’s Seminary Press, 2024, p. 198.
[25] https://old.mospat.ru/en/documents/social-concepts/xii/ https://magdalenasdraudze.lv/katehisms/d3s2n2.html#a5
[26] Aplūkojot 2023. gada baušļu skices, redzams, ka mākslinieks sākotnēji 8. bauslī bija iecerējis attēlot Latvijas okupāciju un iedzīvotāju izsūtīšanu.
[27] https://russianicon.com/meaning-of-colors-in-eastern-orthodox-iconography/
[28] L. Murray, P. Murray, The Oxford Companion to Christian Art and Architecture. Oxford: Oxford University Press, 1998, p. 544.
[29] C. Walter, The Warrior Saints in Byzantine Art and Tradition, London, New York: Routledge, 2003, p. 128.
[30] E. Smirnova, S. Yamschikov, Old Russian Painting. Latest Discoveries. Leningrad: Aurora Art Publishers, 1974, plate 15.
[31] M. Alpatov, I. Rodņikova, Pskovskaja ikona XIII-XVI vekov. Leningrad: Aurora, 1990, s. 143.
[32] https://www.gunasgramatas.com/product/sengrieku-tragedijas
https://www.gunasgramatas.com/product/eiripids-tragedijas
https://dspace.lu.lv/bitstreams/72f8008c-bcc4-4ead-87fe-934688cec1df/download
[33] https://www.gunasgramatas.com/product/sengrieku-tragedijas
[34] https://www.straussart.co.za/auctions/lot/16-sep-2019/308