Līdzīgi kā Latvijā, arī britu zemēs tieši 19. gadsimtā notika intensīvs tautas folkloras pierakstīšanas darbs, un daudzām angļu tautas pasakām senākā zināmā pierakstītā versija ir saglabājusies no šī laika. Zīmīgi, ka pēc pierakstīšanas un pirmajām publikācijām grāmatās daudzām pasakām turpināja parādīties jaunas versijas. Šodien nereti ir zināmas tieši jaunās, jo tās “mūsdienu cilvēkiem” šķiet labāk saprotamas un vēstījumā skaidrākas.
Tā noticis arī ar britu pasaku par Trīs Lāčiem. Pazīstamākā versija saucas “Zeltmate un trīs lāči” (Goldilocks and the Three Bears), kur galvenā varone ir blonda, naiva meitenīte, kura nejauši, pa mežu staigājot, iemaldās lāču mājā, kur viss ir iekārtots “kā pie cilvēkiem”. Vēlāk attīstījās arī tāds kā pasakas “labāks skaidrojums” – šie Trīs Lāči ir nevis trīs dažādu izmēru lāči, kas dzīvo kopā, bet Tētis Lācis, Mamma Lācene un viņu bērņuks Mazais Lācēns. Tieši šī vēlākā versija – par meiteni Zeltmati un Lāču ģimeni – 20. gadsimtā adaptēta gan filmās un multfilmās, gan operā un citos medijos, kļūstot par kanonisko angļu pasaku.
Pasaka piesaistījusi arī dažādu zinātņu heiristikas pētnieku uzmanību “pareizās trešās izvēles” dēļ – pirmā putra ir par karstu, otrā par aukstu, bet trešā ir tieši laikā. Šo heiristiku dažkārt sauc par “Zeltmates principu”. Folkloras pētniekiem savulaik patīk vairākkārt atkārtotās triādes: trīs darbojošies dzīvnieki, kuriem ir trīs veidu priekšmeti, kuru identitāti nosaka ar trīs īpašības vārdiem, kuri risina vienu un to pašu problēmu trīs reizes, un tamlīdzīgi.
Šeit piedāvājam izlasīt pašu senāko pierakstīto pasakas versiju – versiju pirms Zeltmates un pirms lāču ģimenes. Šo versiju 1837. gadā publicēja britu literāts Roberts Sazejs: Robert Southey, “Story of the Three Bears”, 1837, in Iona & Peter Opie, The Classic Fairy Tales, Oxford: Oxford University Press, 1974, pp. 264–268.
Savulaik šī pasaka bija labi pazīstama, un ar to uzauga daudzu paaudžu bērni, arī zemēs tālu no Lielbritānijas. Tās motīvi iespiedušies daiļliteratūras darbos. Piemēram, krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja romānā Anna Kareņina Konstantinu Levinu, kurš pārstāv pozitīvi krietno ģimeniskumu, pa ceļam uz slidotavu pie viņa dievinātās un iecerētās Kitijas Ščerbackas satiek vecā Ščerbacku ģimenes aukle francūziete (I daļa, IX nod.). Aukle jauno Kitiju salīdzina ar “mazo lācēnu”, kurš nu izaudzis, no pasakas par trim lāčiem, kas meitenēm bērnībā lasīta priekšā un par kuru arī pats Levins savulaik jokojis. Attapīgs romāna lasītājs te saskatīs autora ironiju par Levinu, kā arī pasakas motīva īstenošanos varoņa dzīvē: mēs taču zinām, ka vispirms Levins bija iemīlējies Ščerbacku ģimenes vecākajā meitā, ar kuru viņam nekas nesanāca, tad bija iemīlējies vidējā meitā, ar kuru arī nekas nesanāca, un tikai beigās iemīlējās jaunākajā Kitijā, kuru nu dodas bildināt – un beigās arī laimīgi dabūja.
Reiz dzīvoja Trīs Lāči, kuriem pašiem bija sava māja mežā. Viens no viņiem bija Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis. Otrs bija Vidējais Lācis, bet trešais bija Lielais, Milzīgais Lācis. Katram bija sava putras bļoda – maza bļodiņa Mazajam, Niecīgajam, Sīciņajam Lācim, vidēja bļoda Vidējam Lācim un liela bļoda Lielajam, Milzīgajam Lācim. Un katram no viņiem bija krēsls sēdēšanai – mazs krēsliņš Mazajam, Niecīgajam, Sīciņajam Lācim, vidējs krēsls Vidējam Lācim un liels krēsls Lielajam, Milzīgajam Lācim. Un katram no viņiem bija sava gulta gulēšanai – maza gultiņa Mazajam, Niecīgajam, Sīciņajam Lācim, vidēja gulta – Vidējam Lācim un liela gulta Lielajam, Milzīgajam Lācim.
Kādu dienu, kad viņi bija uzvārījuši brokastu putru un ielējuši to savās bļodās, viņi izgāja mežā pastaigāties, kamēr putra dzisa, lai neapdedzinātu muti, ēdot pārāk karstu. Un, kamēr viņi staigāja, pie mājas pienāca maza, veca Večiņa. Viņa nevarēja būt laba, godīga, veca Večiņa, jo viņa vispirms paskatījās pa logu, tad ielūrēja pa atslēgas caurumu un tad, mājā nevienu neredzējusi, pacēla aizlikni. Durvis nebija aizslēgtas, jo Lāči bija labi Lāči, kuri nevienam nedarīja pāri un nekad nedomāja, ka kāds varētu gribēt viņiem kaitēt. Tad mazā, vecā Večiņa atvēra durvis un iegāja iekšā, un ļoti nopriecājās, ieraugot uz galda putru. Ja viņa būtu bijusi laba, maza, veca Večiņa, viņa būtu pagaidījusi, kamēr Lāči atgriežas, un tad tie viņu varbūt būtu uzaicinājuši brokastīs – jo tie bija labi Lāči, nedaudz parupji, kādi jau Lāči mēdz būt, bet tik un tā ļoti labi un viesmīlīgi. Taču viņa bija nekaunīga, slikta, veca Večiņa un ķērās pie ēšanas.
Vispirms viņa pagaršoja Lielā, Milzīgā Lāča putru, un tā viņai bija pārāk karsta; un viņa pateica rupju vārdu. Tad viņa pagaršoja Vidējā Lāča putru, un tā viņai bija pārāk auksta; un arī par to viņa pateica rupju vārdu. Tad viņa piegāja pie Mazā, Niecīgā, Sīciņā Lāča putras un to pagaršoja, un tā nebija ne pārāk karsta, ne pārāk auksta, bet tieši tāda, kā vajag. Un viņai tik ļoti garšoja, ka viņa visu izēda; bet nejaukā, vecā Večiņa pateica rupju vārdu arī par mazo putras bļodiņu, jo putras tur viņai nebija pietiekami.

Tad mazā vecā Večiņa apsēdās Lielā, Milzīgā Lāča krēslā, un tas viņai bija pārāk ciets. Tad viņa apsēdās Vidējā Lāča krēslā, un tas viņai bija pārāk mīksts. Un tad viņa apsēdās Mazā, Niecīgā, Sīciņā Lāča krēslā, un tas nebija ne pārāk ciets, ne pārāk mīksts, bet tieši laikā. Tā nu viņa tur iesēdās un sēdēja tik ilgi, līdz sēdeklis izkrita laukā, un viņa ar blīkšķi nokrita zemē. Un nejaukā, vecā Večiņa arī par to pateica riebīgu vārdu.
Tad mazā, vecā Večiņa uzkāpa augšā uz guļamistabu, kurā trīs Lāčiem bija gultas. Vispirms viņa apgūlās Lielā, Milzīgā Lāča gultā, bet tās galvgalis viņai bija pārāk augsts. Tad viņa apgūlās Vidējā Lāča gultā, bet tās kājgalis viņai bija pārāk augsts. Tad viņa apgūlās Mazā, Niecīgā, Sīciņā Lāča gultā, un tā viņai nebija par augstu nevienā galā, bet tieši laikā. Tā nu viņa ērti apsedzās un gulēja, līdz cieši aizmiga.
Pa to laiku Trīs Lāči nodomāja, ka viņu putra būs pietiekami atdzisusi, un nāca mājās brokastīs. Bet mazā, vecā Večiņa bija atstājusi karoti iespraustu Lielā, Milzīgā Lāča putras bļodā.
– “Kāds ir aizticis manu putru!” – izsaucās Lielais, Milzīgais Lācis savā skaļajā, rupjajā, zemajā balsī. Un, kad Vidējais Lācis paskatījās uz savu putru, viņš redzēja, ka arī tajā bija iesprausta karote. Tās bija koka karotes, jo, ja tās būtu bijušas sudraba, tad nejaukā, vecā Večiņa tās būtu iebāzusi kabatā.
– “Kāds ir aizticis manu putru!” – izsaucās Vidējais Lācis savā vidējā balsī.
Tad Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis paskatījās uz savu putru un bļodā redzēja karoti, bet visa putra bija pazudusi.
– “Kāds ir aizticis manu putru un visu izēdis!” – izsaucās Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis savā mazajā, niecīgajā, sīkajā balsī.
Tad Trīs Lāči, redzēdami, ka kāds ir bijis mājā un izēdis Mazā, Niecīgā, Sīciņā Lāča brokastis, sāka skatīties apkārt. Bet mazā, vecā Večiņa, kad viņa piecēlās no Lielā, Milzīgā Lāča krēsla, muguras spilvenu nebija nolikusi atpakaļ taisni.
– “Kāds ir sēdējis manā krēslā!” – izsaucās Lielais, Milzīgais Lācis savā skaļajā, rupjajā, zemajā balsī.
Un mazā, vecā Večiņa bija tupējusi uz Vidējā Lāča mīkstā spilvena.
– “Kāds ir sēdējis manā krēslā!” – izsaucās Vidējais Lācis savā vidējā balsī.
Un tu jau zini, ko mazā vecā Večiņa bija izdarījusi ar trešo krēslu.
– “Kāds ir sēdējis manā krēslā un izsēdējis tā dibenu!” – izsaucās Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis savā mazajā, niecīgajā, sīkajā balsī.
Tad Trīs Lāči nolēma, ka vajag vēl vairāk pārmeklēt māju, un viņi uzkāpa augšā savā guļamistabā. Bet mazā, vecā Večiņa bija izkustinājusi Lielā, Milzīgā Lāča spilvenu.
– “Kāds ir gulējis manā gultā!” – izsaucās Lielais, Milzīgais Lācis savā skaļajā, rupjajā, zemajā balsī.
Un mazā, vecā Večiņa bija pavilkusi malā Vidējā Lāča muguras spilvenu.
– “Kāds ir gulējis manā gultā!” – izsaucās Vidējais Lācis savā vidējā balsī.
Un, kad Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis nāca apskatīt savu gultu, muguras spilvens bija savā vietā, uz spilvena bija spilventiņš savā vietā un uz spilventiņa – mazās, vecās Večiņas nesmukā, netīrā galva, kas nebija savā vietā, jo tā nebija viņas gulta.
– “Kāds ir gulējis manā gultā un vēl tagad guļ!” – izsaucās Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis savā mazajā, niecīgajā, sīkajā balsī.
Mazā, vecā Večiņa miegā bija dzirdējusi Lielā, Milzīgā Lāča skaļo, rupjo, zemo balsi, taču viņas miegs bija tik dziļš, ka tā viņai šķita vien vēja brāzma vai pērkona dārdi. Un viņa bija dzirdējusi Vidējā Lāča vidējo balsi, bet tā viņai šķita vien balss, kas runā sapnī. Bet, kad viņa izdzirdēja mazo, niecīgo, sīko balsi, kādā runāja Mazais, Niecīgais, Sīciņais Lācis, tā bija tik asa un tik griezīga, ka viņa tūdaļ pamodās. Viņa uzrāvās augšā un, ieraugot Trīs Lāčus vienā gultas pusē, iztuntuļoja laukā pa otru gultas pusi un metās pie loga. Logs bija vaļā, jo Lāči, kas bija labi un kārtīgi Lāči, vienmēr pēc pamošanās atvēra guļamistabas logu. Mazā, vecā Večiņa izlēca laukā.
Vai viņa kritienā nolauza kaklu vai arī aizskrēja mežā un pazuda, vai arī atrada ceļu laukā no meža un tad viņu apcietināja policists un aizsūtīja uz Labošanas Darbu Iestādi klaiņotājiem, jo tāda viņa arī bija, – to es nevaru pateikt. Bet Trīs Lāči nekad vairs viņu netika redzējuši.
No angļu valodas tulkoja un sagatavoja Valdis Tīks.
