Vēstule no Lākenas

Nīderlandiešu gleznotāja Vinsenta van Goga (1853–1890) un viņa brāļa Teodora (1857–1891) vēstuļu sarakste sākās laikā, kad abi strādāja internacionālajā mākslas darbu tirdzniecības uzņēmumā “Goupil & Cie”. Gadiem ejot, Vinsents vēlējās mainīt savu nodarbošanos, taču brālis turpināja būt veiksmīgs gleznu tirgotājs un vēlāk – Vinsenta mākslinieciskās darbības sponsors. Vēstule no Lākenas rakstīta brīdī, kad Vinsents vēl neapzinājās savu talantu un potenciālu – viņam svarīgākais bija reliģiskais aicinājums.

Lākena, 1878. gada novembris.

Mīļais Teo!

Gribu vēlreiz Tev uzrakstīt tās pašas dienas vakarā, kad bijām kopā; diena man šķita paskrienam vēja spārniem. Man bija prieks Tevi atkal redzēt un ar Tevi runāt. Cik labi, ka mūsu atmiņās iespiežas un atstāj nezūdošu nospiedumu šāda diena, kas paskrien kā vējš, un prieks, kas ir tik īss. Kad bijām atvadījušies, es devos atpakaļ, bet ne pa īsāko ceļu – es devos gar Trekceļu. Tur ir dažādas darbnīcas. Vakaros ar gaismiņām logos tās izskatās īpaši jauki. Tās mūs, kas arī esam strādnieki un kalpotāji, katrs savā cilvēku lokā un nodarbē, uz kuru esam aicināti,[1] uzrunā īpašā veidā – ja vien vēlamies klausīties. Jo ir teikts: strādā, kamēr ir diena un pirms atnāk nakts, kad neviens vairs nevar strādāt.[2] Tas mums atgādina, ka Tēvs vēl aizvien strādā un arī mums ir jāstrādā.[3]

Brīdī, kad ielu uzkopēji devās mājās ar saviem ratiem, iejūguši vecos, baltos zirgus, pie tā sauktās “Dūņu saimniecības”[4] Trekceļa sākumā bija gara ratu rinda. Daži no vecajiem, baltajiem zirgiem atgādina vienu akvatintas gravīru, kuru Tu droši vien zini – gravīru, kurai laikam nav lielas mākslinieciskas vērtības, bet kura tik un tā mani aizkustināja un ārkārtīgi iespaidoja. Es domāju pēdējo no ilustrāciju sērijas ar nosaukumu “Zirga dzīve”.[5] Ilustrācijā attēlots vecs, balts zirgs, kurš ir kārns, novārdzis un nomocīts līdz nāvei ilgo, smago pūļu un ārkārtīgi grūtā darba dēļ. Nabaga dzīvnieks stāv neaprakstāmi vientuļā un pamestā vietā. Klajums ir apaudzis ar retu, sausu zāli. Šur tur ir pa savērptam, vētras vējos saliektam un nolauztam kokam. Zemē guļ galvaskauss, un tālumā ir redzams blāvs zirga skelets. Tas viss ir attēlots pie lauku mājiņas, kurā dzīvo vīrs, zirgu kāvējs.

Tam visam pāri velkas vētrainas debesis, ir nepatīkama un auksta diena, tumšs un apmācies laiks. Tā ir skumja un dziļi melanholiska aina, kurai vajadzētu aizkustināt ikvienu, kurš zina un jūt, ka arī mums reiz būs jāiet cauri tam, ko dēvējam par miršanu, un ka cilvēka dzīves beigas – tās ir asaras un sirmi mati.[6] Kas aiz tā slēpjas? Tā ir liela mistērija, kuru saprot tikai Dievs, kurš tomēr Savā vārdā nepārprotami mums ir atklājis, ka pastāv mirušo augšāmcelšanās.

Nabaga zirgs, vecais uzticamais kalps, stāv pacietīgi un pazemīgi, tomēr drosmīgi un apņēmīgi, gaidot savu pēdējo stundu. Kā vecā gvarde, kura teica: “Sardze mirst, bet nepadodas”.[7] – Man neviļus ienāca prātā šī ilustrācija, kad šovakar redzēju tos pabiru ratu zirgus. Un tagad, runājot par pašiem ormaņiem, ar viņu netīrajām, noķēzītajām drēbēm: viņi gandrīz šķiet vēl zemāk noslīguši un nabadzībā iegrimuši kā garā rinda vai nabagu pulciņš, kuru zīmējis meistars Degrū[8] savā “Nabagu solā”.[9] Uzraksti kādreiz un pasaki, vai zini šo ilustrāciju. Es gribētu reiz parunāties ar pabiru ratu vīriem, ja vien viņi atnāktu pasēdēt nabagu solā[10] un uzskatītu par savu pūļu vērtu klausīties Evaņģēliju  – par nabagiem un Dievu arī, viņu Sargu un Paēnu viņiem pie labās rokas.[11] Redzi, mani vienmēr aizkustina un šķiet ļoti īpaši, kad mūsu priekšā paveras neizsakāmas, neaprakstāmas pamestības – vientulības, nabadzības un posta, lietu beigu vai to galīguma aina. Tad prātā ienāk doma par Dievu. Vismaz man tā ir. Un vai tad arī Tētis nesaka: nekur citur es nerunāju labprātāk kā kapsētā, jo tikai tur mēs stāvam uz vienlīdzīgas zemes? Tur mēs ne tikai stāvam uz vienlīdzīgas zemes, tur mēs arī jūtam, ka stāvam uz vienlīdzīgas zemes. Citur mēs to lielākoties nejūtam.

Esmu priecīgs, ka bijām kopā muzejā un jo īpaši, ka redzējām Degrū un Leja[12] darbus un vēl tik daudz citu labu gleznu, arī to Kosemana[13] ainavu. Esmu ļoti priecīgs par abām ilustrācijām, kuras Tu man iedevi, bet Tev vajadzēja pieņemt no manis mazo ofortu “Trīs dzirnavas”.[14] Tagad Tu pats to esi pilnībā nopircis – nevis tikai pusi, kā es gribēju. Tev tas tagad jātur savā albumā, jo, lai gan izpildījums nav īpaši skaists, tas ir uzmanības vērts. Savā nezināšanā es to drīzāk piedēvētu Zemnieku Brēgelam, nevis Samta Brēgelam. Vēstulei pievienoju skricelējumu “Ieskrietuve Pie ogļraktuves”.[15] Es gribētu sākt skicēt šo un to no visa tā daudzā, ar ko cilvēks savā ceļā sastopas. Bet tāpēc, ka es ar to nekur tālu netiktu un tas mani atturētu no mana īstā darba, labāk nemaz nesākt. Līdzko pārnācu mājās, sāku rakstīt sprediķi par “neauglīgo vīģes koku”, Lūkas 13:6-9.

No sirds ceru, ka Tu mājās labi pavadīji laiku, ka paliki līdz svētdienai un ka Prinsenhāgē Tevi labi sagaidīja.

Kad būsi atpakaļ Hāgā, aši uzraksti kādu vārdu, ja vari tam atrast laiku, un noteikti nodod Rosiem no manis sirsnīgus sveicienus.

Tas “Ieskrietuve Pie ogļraktuves” zīmējumiņš tiešām nav nekas īpašs. Es to gandrīz neviļus uztaisīju tāpēc, ka šeit var redzēt tik daudz cilvēku no ogļraktuvēm, un tā ir savdabīga tauta. Šī mājiņa atrodas netālu no Trekceļa, patiesībā tā ir maza, vienkārša viesnīciņa tieši pie lielās darbavietas, kur strādājošie brīvajā laikā nāk ēst savu maizi un dzert alu.

Laikā, kad dzīvoju Anglijā, es reiz pieteicos evaņģēlista darbam ogļraču vidū. Tobrīd viņi laida gar ausīm manu lūgumu un teica, ka man jābūt vismaz 25 gadus vecam. Tu jau zini, ka viena no Evaņģēlija un visas Bībeles pamatpatiesībām ir “Gaisma, kas uzaust tumsā”. Caur tumsu uz gaismu.[16] Kuram tad noteikti būs šāda vajadzība, kuram būs ausis dzirdēt? Pieredze māca, ka tos, kuri strādā tumsā, zemes sirdī, kā kalnrači melnajās ogļraktuvēs, Evaņģēlija vārds ārkārtīgi aizkustina, un viņi tam arī tic. – Jā, un Beļģijas dienvidos, Henegauvenā, no Monsas reģiona līdz pat Francijas robežai, jā, patiesībā arī vēl aiz tās, atrodas apgabals, saukts par Borināžu. Tur ir īpatnēji iedzīvotāji, kuri strādā daudzajās ogļu raktuvēs. Lūk, ko es atradu par viņiem kādā ģeogrāfijas grāmatā: Borēni (cilvēki, kuri dzīvo Borināžā, zemē uz rietumiem no Monsas) nodarbojas tikai ar ogļu iegūšanu. Pašas ogļraktuves ir iespaidīgs skats, šahtām stiepjoties 300 metrus zem zemes. Tur ik dienas laižas lejup strādnieki, kuri ir pelnījuši mūsu cieņu un līdzjūtību. Ogļracis ir cilvēku tips, kas īpašs tieši Borināžai; dienas gaisma viņam gandrīz neeksistē, un, izņemot svētdienās, viņš gandrīz nemaz nebauda sauli. Viņš, smagi pūloties, strādā lampas apgaismojumā, kas ir blāvs un vājš; šaurajā ejā viņa ķermenis ir saliekts uz pusēm, un viņš dažkārt ir spiests rāpot. Viņa darbs ir no zemes dzīlēm izvilkt šo minerālvielu, kuras milzīgo derīgumu mēs labi zinām. Turklāt strādājot viņš ir pakļauts visdažādākajām briesmām, kas nepārtraukti atkārtojas. Bet beļģu darbvedis pēc rakstura ir dzīvespriecīgs. Viņš ir pieradis pie šāda dzīvesveida un, kad viņš dodas alā, uz galvas nesdams cepuri, kurai piestiprināta maza lampiņa, lai vadītos tumsā, viņš sevi uztic savam Dievam. Dievs redz viņa darbus un pasargā gan viņu, gan viņa sievu un bērnus. Viņa apģērbs ir cepure no vārītas ādas, jaka un brezenta bikses.[17] – Tātad Borināža atrodas uz dienvidiem no Lesīnas, kur atrodas akmeņlauztuves.

Es gribētu turp doties kā evaņģēlists. De Jonges un garīdznieka Pītersena kungu uzliktais trīs mēnešu pārbaudes laiks ir gandrīz beidzies. Pāvils pavadīja trīs gadus Arābijā, pirms viņš kļuva par sludinātāju, un uzsāka savus ievērojamos misionāra ceļojumos un savu patieso darbu pie pagāniem.[18] Ja es līdzīgā apvidū varētu pavadīt kādu gadu vai trīs, strādājot klusumā, vienmēr mācoties un visam pievēršot uzmanību, tad es neatgrieztos no turienes bez tādiem vārdiem, kurus tiešām būtu vērts dzirdēt. To es saku visā pazemībā, tomēr atklāti. – Ja Dievs gribēs un es dzīvošu,[19] tad aptuveni 30 gadu vecumā es būšu gatavs un varēšu sākt darboties jau ar savu īpašo apmācību un pieredzi. Tad es jau labāk pārzināšu savu darbības lauku un būšu nobriedušāks savā darbā nekā tagad. Rakstu Tev to vēlreiz, lai gan mēs par to jau runājām. Borināžā jau ir vairākas mazas protestantu draudzes, noteikti arī skolas. Lai Dievs ierāda man kādu vietiņu, kur es kā evaņģēlists varu palīdzēt – tādā veidā, kā jau runājām, sludinot Evaņģēliju nabadzīgajiem. Sludinot tātad tiem, kuriem tas ir vajadzīgs un tik ļoti piemērots, un, nedēļai ejot, veltot savu laiku citu cilvēku skološanai.

Tu noteikti esi bijis Senžilā. Reiz es tur devos pastaigā līdz vecajai robežzīmei.[20] Tur, kur sākas ceļš uz Monsenžanu, ir vēl viens pakalns – Alsembergs. Tur labajā pusē atrodas Senžilas kapsēta, pilna ciedriem un efejām, no kuras var pārredzēt pilsētu. Ejot tālāk, var redzēt mežu. Šis apvidus ir ļoti gleznains, augstajās nogāzēs atrodas mājas, kuras ir kā Bosboma[21] gleznotās lauku mājiņas kāpās. Tur var redzēt citus cilvēkus darām visus iespējamos lauku darbus – sējot graudus, rokot kartupeļus, mazgājot rāceņus; un viss līdz pat malkas vākšanai tur ir gleznains; tādā ziņā tur ir līdzīgi kā Monmartrā.

Tur ir vecas mājas, apaugušas ar efejām vai vīteņaugiem, un jaukas naktsmājas. Starp mājām, kuras es īpaši ievēroju, bija sinepju ražotāja māja, kas pieder kungam, vārdā Verkisens. Viņa saimniecība būtu kā radīta, piemēram, Teja Marisa[22] gleznai. Šur un tur šeit ir vietas, kur var atrast akmeņus un tātad akmeņlauztuves, uz kurām ved iegrimuši ceļi ar dziļi izbraukātām ratu sliedēm. Tur var redzēt mazos, baltos zirgus ar sarkaniem pušķiem un ormaņiem zilos virsvalkos, un netrūkst ne gana, ne arī vecu sieviņu ar baltām cepurēm melnās drēbēs; viņas atgādina sievietes, kas redzamas Degrū gleznās. Šeit ir arī vietas, kur cilvēks jūtas vairāk mājās nekā citur. Lai gan tādas, paldies Dievam, ir visur, kur vien cilvēku pārņem labi pazīstamā sajūta. Šajā sajūtā ir kaut kas rūgteni nomācošs, bet tā tomēr pamodina un stiprina garu un sniedz, mums pašiem nezinot, kā un kāpēc, jaunu spēku, vēlēšanos strādāt un uzmundrinājumu. Tajā dienā es vēl mazliet pastaigājos gar mežu un nogriezos kādā sānielā, kas ved uz vecu baznīciņu, apaugušu ar efejām. Es tur redzēju daudz liepu – tās bija pat vēl vairāk savijušās un vēl gotiskākas, ja tā var teikt, nekā tās, kuras mēs redzējām parkā. Iegrimušā ceļa malā, kurš ved uz kapsētu, es redzēju savērpušos krūmājus un koku saknes – tik neparastas kā Albrehta Dīrera ofortā “Bruņinieks, nāve un velns”. Vai esi kādreiz redzējis Karlo Dolči[23] gleznu “Olīvu dārzs” vai drīzāk tās reprodukciju? Tajā ir kaut kas rembrantisks, es to nesen redzēju. Tu noteikti zini lielo, nenobeigto, pēc Rembranta veidoto ofortu ar to pašu sižetu, kurš ir kā otra kulona puse darbam “Bībeles lasīšana”[24] ar divām sievietēm un šūpuli. Man tas ienāca prātā, kad Tu man pateici, ka esi redzējis Koro[25] gleznu par to pašu tēmu; es to redzēju viņa darbu izstādē neilgi pēc viņa nāves, un tā mani ļoti aizkustināja.

Cik tomēr mākslā ir daudz skaistā! Ja vien cilvēks spēj iegaumēt to, ko ir redzējis, viņš nekad nav tukšs vai patiesi vientuļš un nekad nav pilnīgi viens.

ar Dievu,[26] Teo,
krietni un no sirds domās spiežu Tavu roku, novēlu Tev visu to labāko. Lai Tev ir panākumi darbā un lai Tavā dzīves ceļā notiktu daudz laba, kas paliek atmiņās un padara mūs bagātus, lai arī mums, šķiet, patiesībā šeit nekas nepieder.[27] Ja kādreiz satiec Borheru, esi tik laipns un dari viņam zināmu, ka esmu ļoti pateicīgs par viņa pirms kāda laika atsūtīto vēstuli. Ja kādudien ej pie Mauves,[28] tad nodod viņam sveicienus no manis un tici man.

Tavs mīlošais brālis
Vinsents

Es dažas dienas paturēju šo vēstuli pie sevis. 15. novembris ir pagājis, tātad 3 mēneši ir aizritējuši. Runāju ar garīdznieku de Jongi un ar direktoru Bokmā. Viņi saka, ka nav iespējams mācīties skolā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus viņi piedāvā flāmiem, – es varu apmeklēt lekcijas, ja nepieciešams, par brīvu – bet tā arī ir vienīgā priekšrocība –, tātad, lai es varētu palikt uz ilgāku laiku, man vajadzētu vairāk finanšu līdzekļu, nekā man ir tagad, jo patiesībā man to nav vispār. – Tāpēc es droši vien jau drīz izmēģināšu Borināžas plānu. Pavadot laiku ārpus pilsētas, varētu būt grūti atgriezties lielpilsētā. Nebūtu viegli dzīvot bez ticības iekš Viņa un bez mūžsenās paļaušanās uz Viņu. Bez tās cilvēks zaudētu cerību.


No nīderlandiešu valodas tulkoja un komentēja Antuanete Mudule.

Avots: Vincent Van Gogh (1878). 148. To Theo van Gogh. Laken, on or about Wednesday, 13 and Friday, 15 or Saturday, 16 November 1878. Pieejams: http://vangoghletters.org/vg/letters/let148/letter.html


[1] Sal. ar Ap.d. 13:2.

[2] Jņ. 9:4.

[3] Sal. ar Jņ. 5:17.

[4] Tekstā franču val.: Ferme des boues.

[5] Tekstā franču val.: La vie d’un cheval.

[6] Tekstā franču val.: que la fin de la vie humaine ce sont des larmes ou des cheveux blancs.

[7] Tekstā franču val.: La garde meurt mais elle ne se rend pas.

[8] Šarls Degrū (Charles Degroux) (1825–1870) – franču izcelsmes sadzīves žanra mākslinieks no Beļģijas.

[9] Tekstā franču val.: Banc des pauvres.

[10] Tekstā franču val.: le banc des pauvres.

[11] Ps. 121:5.

[12] Anrī Lejs (Henri Leys) (1815–1869) – vēsturiskā žanra gleznotājs un grafiķis no Beļģijas.

[13] Jozefs Kosemans (Joseph Coosemans) (1828–1904) – ainavu gleznotājs no Beļģijas.

[14] Tekstā franču val.: Les trois moulins.

[15] Tekstā franču val.: Au charbonnage.

[16] Ap.d. 26:18.

[17] Tekstā franču val.: Les Borins (habitants du Borinage, pays au couchant de Mons) ne s’occupent que de l’extraction du charbon. C’est un spectacle imposant que celui de ces mines de houille ouvertes à 300 mètres sous terre, et où descend journellement une population ouvrière digne de nos égards et de nos sympathies. Le houilleur est un type particulier au Borinage; pour lui le jour n’existe pas, et sauf le Dimanche, il ne jouit guère des rayons du soleil. Il travaille peniblement à la lueur d’une lampe dont la clarté est pâle et blafarde, dans une galerie étroite, le corps plié en deux, et parfois obligé de ramper; il travaille pour arracher des entrailles de la terre cette substance minérale dont nous connaissons la grande utilité, il travaille enfin au milieu de mille dangers sans cesse renaissants mais le porion Belge a un caractère heureux, il est habitué à ce genre de vie, et quand il se rend dans la fosse, le chapeau surmonté d’une petite lampe destinée à le guider dans les ténèbres, il se fie à son Dieu Qui voit son labeur et Qui le protège, lui, sa femme et ses enfants. Ses vêtements se composent d’un chapeau de cuir bouilli, d’une veste et d’un pantalon de toile.

[18] Gal. 1:17-18.

[19] Sal. ar Jēk. 4:15.

[20] Tekstā franču val.: l’ancienne barrière.

[21] Johaness Bosboms (Johannes Bosboom) (1817–1891) – ainavu un interjeru mākslinieks no Nīderlandes.

[22] Matejs (Tejs) Mariss (Matthijs (Thijs) Maris) (1839–1917) – mākslinieks no Nīderlandes, kurš ietekmējies no prerafaelisma.

[23] Karlo Dolči (Carlo (Carlino) Dolci) (1616–1686) – baroka laika mākslinieks no Itālijas.

[24] Tekstā franču val.: La lecture de la Bible.

[25] Žans Batists Kamils Koro (Jean Baptiste Camille Corot) (1796–1875) – ainavu un portretu gleznotājs no Francijas.

[26] Tekstā franču val.: à Dieu.

[27] Sal. ar 2. Kor. 6:10.

[28] Antons Mauve (Anton Mauve) (1838–1888) – reālisma stila ainavu un sadzīves žanra mākslinieks no Nīderlandes, Vinsenta van Goga māsīcas Arietas Mauves (Ariëtte Mauve) vīrs.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: