Patiesības meklējumi filmā “Svārstības”

23. februārī Nacionālās Kino balvas “Lielā Kristapa” atklāšanas vakarā notika pirmizrāde režisores Kristīnes Briedes dokumentālajai filmai Svārstības. Dokumentālās filmas galvenā tēma ir sieviešu ordinācija – pareizāk, tās trūkums – Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā (LELB). Sieviešu ordinācija jeb atļauja sievietēm kalpot kā mācītājām tika ieviesta 1975. gadā, taču Trešās atmodas laikā 1993. gadā to atkal atcēla, padarot LELB par vienīgo luterisko baznīcu pasaulē, kas savulaik pieļāvusi sieviešu ordināciju, bet vēlāk atkal aizliegusi. Arī šobrīd LELB ir viena no retajām luteriskām baznīcām pasaulē, kas turas pie šādas, reformācijas laika kārtības. Filmas galvenās varones ir Rudīte Losāne, Dace Balode un Agrita Staško. Filmas gaitā pamazām iepazīstam gan viņas, gan viņu stāstu par baznīcu.

Svārstību režisore ir vēstījusi, ka filmas mērķis nav dziļi apskatīt problēmjautājumu, proti, ka LELB ir vienīgā luteriskā baznīca, kas “spērusi soli atpakaļ” un aizliegusi sieviešu ordināciju. Filma ir stāsts par sievietēm, kas vēlas kļūt par mācītājām. Taču, ņemot vērā šībrīža politisko klimatu un valdošo sekulārismu, filma rada sajūtu, ka vienīgā atziņa, ko paredzēts iegūt, ir pārliecība, ka sieviešu ordināciju ir obligāti jāatbalsta un jāatjauno. Citi varianti nepastāv, un LELB noraidošā nostāja ir gan nepārdomāta, gan ārkārtīgi netaisnīga. Filmas skatītāji vēlāk varbūt neatcerēsies konkrētās varones, kas tika attainotas, bet noteikti atcerēsies, ka filmas galvenā tēma bija sieviešu ordinācija. Tādēļ, manuprāt, filmas pieeja ir pavirša un tēma ne tikai netika padziļināti apskatīta – varētu pat teikt, ka tā vispār netika apskatīta. Tā kā dokumentālie kadri nevienā brīdī nepieskārās teoloģiskiem argumentiem pretējā pusē, publikai atliek vien nospriest, ka LELB kalpo cilvēki, kuriem nav nekādas izpratnes par taisnīgumu. Tā, visdrīzāk, nospriedīs publikas daļa, kurai nav bijusi saskarsme ar baznīcu.

Nenoliedzami, ir svarīgi aplūkot sabiedrībā aktuālus jautājumus, bet tos vajadzētu aplūkot pēc būtības – ne tikai jūtām. Protams, kino mīlētājiem un jo īpaši dokumentālo filmu cienītājiem ir interesanti sekot līdzi cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem. Viedokļu polarizācija Rietumu zemju publiskajā telpā kļūst arvien izteiktāka; arī Latvijā konservatīvo un liberālo skatpunkti aizvien vairāk attālinās. Un tomēr, ja vesela filma pievēršas tieši vienai tēmai, tajā vispār neiedziļinoties, polarizācija tiek tikai veicināta. Nav iespējams izprast kādu strīdu un radīt godīgu diskusiju, ja netiek izprasti argumenti abās pusēs – arī un jo īpaši tad, kad diskusijas veidotājs pretējās puses nostājai nepiekrīt.

Dokumentālajā filmā pietrūka ne tikai padziļināta ieskata argumentos, bet arī pašās filmu varonēs. Katrai sievietei atvēlētais ekrāna laiks šķita diezgan nevienmērīgs. Visvairāk filma ļāva izjust Rudītes Losānes raksturu un personīgo stāstu, kas skatītājam bija interesants. Viņa bija vienīgā no varonēm ar savu skaidri saprotamu nostāju, kādēļ vēlas kļūt par mācītāju tieši LELB. Savukārt Daces Balodes un Agritas Staško pamatojums nebija līdz galam saprotams. Būtu bijis interesanti uzzināt vairāk par tiem ceļiem, kas viņas atveduši līdz mācītāja aicinājumam un ticībai kopumā. 

Nonākšana baznīcā vai atgriešanās pie ticības ir tas pagrieziena punkts un stūrakmens, kas nozīmīgs ikvienam kristietim – jo īpaši tiem kristiešiem, kuri aktīvi kalpo baznīcā. Tādēļ būtu bijis vērtīgi uzzināt tieši liecības par tik spēcīgas ticības avotiem. Protams, Kristīne Briede izdarīja savas radošās izvēles, taču, tā kā pati režisore izteicās, ka galvenais filmā ir katras sievietes individuālais stāsts, tieši šo stāstu arī nedaudz pietrūka. Bija saistoši ieskatīties katras sievietes dzīvē. Daži brīži bija ļoti emocionāli: varēja izjust, ka katrai sievietei ir kādas reālas sāpes. Pat ja skatītājs nepiekrīt paustajai nostājai un prasībai, filmā parādītās emocijas bija patiesas – tās tika atspoguļotas ļoti skaidri un izjusti. Iespējams, tieši šis filmas aspekts ir vērtīgs tiem skatītājiem (un luterāņiem), kuru viedoklis atšķiras. Nostāju sadursmēs mūsu mērķis nav strīdēties ar cilvēku. Mūsu uzdevums ir strīdēties ar argumentiem, kurus otrs cilvēks pasniedz. Ir nozīmīgi izcelt, ka argumenti nepavisam nav tas pats, kas cilvēks, – šie jēdzieni ir skaidri jānošķir un jāsaprot, kādēļ un par ko mēs diskutējam. Mēs cenšamies atrast patiesību.

Bija interesanti paskatīties uz LELB caur sekulārām acīm – gan uz baznīcas tradīcijām, gan uz to, kā tiek attēlota baznīca kopumā. Baznīca it kā ir sabiedrībā un daļa no tās, bet tomēr nošķirta. Caur attēlotajām personām un draudzēm, kas tika apskatītas dokumentālajā filmā, baznīca un luterānisms Latvijā tika attainots kā kaut kas novecojis un neaktuāls. Iespējams, ka tāds nebija darba mērķis, taču filma Latvijas baznīcas ainu rādīja drūmu. Kopējā filmas noskaņa bija emocionāli nomācoša. Tāda radīta jau ar pirmo kadru – skaistiem koku griestu gleznojumiem kādā baznīcā, kur attainota Dieva jeb Providences acs. Ikvienam kristietim šī simbolika uzreiz būs saprotama. Trijstūris ar aci vidū simbolizē Dieva trīsvienīgo dabu un apredzību visos laikos un vietās. Taču bez jebkāda skaidrojuma un konteksta šāda simbolika nekristieti ievirzīs citā – tiesājošā, kontrolējošā – noskaņā. Šis simbols likās nevajadzīgi provocējošs un gandrīz vai klišejisks.

Caur filmas ainām un to plūsmu LELBP (Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē) tika parādīta kā priekšzīmīga institūcija, no kuras LELB noteikti jāmācās un kuras piemēram jāseko. Kārtējo reizi parādījās tik bieži sastopamais latviešu pašpietiekamības trūkums. Pašpietiekamības trūkums izpaužas kā “citur ir labāk, Latvijā vajadzētu tāpat” vai “ārzemes ir tik attīstītas, Latviju arī vajag attīstīt un ar tām pašām metodēm”. Latviešu sabiedrība – arī konservatīvā sabiedrības daļa – nenovērtē, cik ļoti lielā mērā Latvija ir spējusi saglabāt pamatvērtības. Mēs tās mantojām no pašas Pirmās atmodas un stipri turējām cauri kariem, okupācijām un Trešajai atmodai līdz pat šodienai. Ikvienā latvietī ir daļa no šīm pamatvērtībām. Tās nevar izdzēst, tās pieder pie mūsu DNS. Taču tā ir mūsu izvēle – vadīt vai nevadīt savu dzīvi pēc šīm pamatvērtībām, jo, kaut gan tās ir dziļi latviskas, tās nevajag uztvert kā pašsaprotamas. Mums tās ir jākopj un jānodod nākamajām paaudzēm – tāpat kā tās nodotas mums.

Kristiešu skatītājam filma dod iespēju padomāt par interesantu jautājumu: vai mēs mēdzam savas cilvēcīgās izvēles un gribēšanu pamatot ar to, ka “Dievs mūs aicina un vada”? Šis jautājums varētu būt īpaši aktuāls tiem kristiešiem, kuri kalpo baznīcā – vienalga, kādā statusā. Kādēļ es kalpoju? Vai es to daru sev, citiem vai par godu Dievam? Kā kristietei man filmā pietrūka skaidrojuma kalpošanas būtībai kā tādai. Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā. Tur liela loma ir visiem draudzes locekļiem, draudzes darbībai kopumā un arī katram draudzes loceklim individuāli. Kalpošana izpaužas jebkādā brīvprātīgā darbā baznīcā, draudzē vai arī plašāk – kristīgajā sfērā vispār. Tieši luteriskajai baznīcai ir raksturīgs draudzes kalpošanas nozīmīgums – šo var vērot kādā filmas ainā, kurā parādīta draudzes locekļu sapulce. Tajā draudzes locekļi izsaka savu viedokli par aizliegumu Agritai turpināt kalpot kā mācītājai.

Dokumentālajā filmā dzirdam, ka sieviete “drīkst kalpot Dievam tikai, ja viņai blakus stāv vīrietis, kas viņu pieskata”. Izteikumu “sieviešu pieskatīšana” varētu nodēvēt par šīs dokumentālās filmas saukli. Sauklis gan ir ļoti maldinošs, jo tā sauktā “uzraudzība” vai “pieskatīšana” šajā kontekstā ir pilnībā neatkarīga no cilvēka dzimumu – tā raksturo evaņģēlista un mācītāja palīga amatu kā tādu.

Neskatoties uz iepriekšminēto, dažas ainas iedvesa cerību. Tās bija tieši tās ainas, kurās netika atklāts viedoklis, tās bija pilnīgi neitrālas ainas. Īsas, garāmejošas sarunas par ikdienišķo. Kūkas svecīšu iedegšana, kas līdz galam neizdodas. Atsveicināšanās starp draugiem. Ciemošanās dārzā karstajā Latvijas vasarā. Šīs šķietami mazās detaļas jāuztver kā sākumpunkts, kas mūs spētu vienot, – tas ir tas, pie kā mums jāpieķeras.

Deva iespēju aizdomāties arī kadri ar kādu pasākumu baznīcā, kurā redzami svētdienas skolas bērni, kuri mācās par to, “kas ir mācītājs un mācītāja”. Šī aina lika saprast, cik svarīgi ir šos jautājumus risināt. No tiem ir atkarīga ne vien mūsu pašu nākotne, bet arī nākamo paaudžu nākotne. Bieži mēdz sacīt, ka “bērni ir nākotne”. Tā nav taisnība. Bērni jau IR mūsu tagadne. Visas darbības, ko mēs darām, ko mēs pieļaujam vai nepieļaujam, ietekmē viņus jau tagad. Pat ja mēs to neredzam uzreiz, tam visam būs sekas. Ir svarīgi izprast ne tikai, par ko mēs diskutējam, bet arī, kādēļ mums rūp šīs šķelošās sarunas.

Viedokļu atšķirības pastāvēs vienmēr. Taču ir iespējams novērst pilnīgu polarizāciju, kas paredzami novedīs pie pamatvērtību sagraušanas. To ir iespējams izdarīt, ja dzenamies nevis pēc konkrētas patiesības, ko esam paši izdomājuši, bet gan pēc tās patiesības, kas ir reāla un dzīva.

Filmu var ieteikt noskatīties tiem, kuri vēlas izprast, kāda ir situācija tieši kristīgi liberālajā sfērā Latvijā. Kristiešiem mēdz būt grūti saredzēt “lielo bildi”. Ir viegli nonākt līdzīgi domājošo burbulī un sākt uzskatīt, ka visi domā tāpat kā tu, jo vienīgie cilvēki, ar kuriem sanāk sastapties, ir līdzīgi domājošie. Svārstības ļauj ieskatīties plašākā laukā.

Filmas noslēguma kadrs ir īpaši spēcīgs, taču tā interpretācijas būs atšķirīgas. Caur kādas baznīcas drupām redzama Jēzus gleznojuma acs, kas ļoti tieši vēro skatītāju. Iespējams, kāds to iztulkos kā Dieva tiesneša simbolu. Taču kā kristietei man šis kadrs atnesa mierinājumu: Dievam ir vara pār visu, kas notiek pasaulē, taču Viņš mums ir devis izvēli. Un, neskatoties uz to, kādus lēmumus pieņemam, Viņš vienmēr dod otro iespēju.

“Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam.”
Kolosiešiem, 3:23.


Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: