Patriotisma kristīgie pamati

Fragments no grāmatas Pēdas. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi, Rīga: Profesora Roberta Feldmaņa fonds, 2012., 355 lpp. 

Tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?”
 Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē,
tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”
(Ap.d. 1, 6-8)

“Kungs, mēs ticam, ka tu gribi un ka tas tavs svētais prāts,
Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.”
(Leonīds Breikšs)

Jautājums par patriotisma kristīgo pamatojumu, par mūsu valsts esību prasa dziļas pārdomas un tālas atkāpes. Pat tik tālas kā pasaules radīšana.

(1) Dieva pieejamība

Dievs uzņem sakarus ar cilvēkiem, viņš vēlas būt mums pieejams. Vecajā Derībā Dievs komunicē cilvēciski saprotamā veidā. Kopš cilvēka radīšanas Viņš runā ar cilvēku cilvēka valodā un izteiksmē. Piemēram: “Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd.”” (1. Moz. 2, 8) Sinaja kalnā Viņš dod svētīgas dzīves likumus un ar zīmēm vada Vecās Derības tautu cauri tuksnesim: “kā mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī [Viņš] nenozuda tautas priekšā.” (2. Moz. 13, 22)

Jaunajā Derībā Dievs atklājas izteikti cilvēciskā veidolā. Trīsvienības pirmā persona ir Tēvs, kurš ir radījis debesis un zemi kā fizisku teritoriju, Jēzus ir viņa Dēls, kurš pasaulē ienāk kā mazs bērniņš, tas ir, pieņem cilvēka miesu, uzaug un atklātībā kalpo cilvēkiem trīs gadus konkrētā vietā un laikā. Svētais Gars, kurš, kā Nīkajas ticības apliecība saka, “no Tēva un Dēla iziet”, uzrunā cilvēku sirdsapziņu, iedvesmo cilvēku garu, pārveido viņu iekšējo cilvēku, mobilizē gribasspēku, tas ir, “iemiesojas” viņu ticības stājā un darbos, kurus viņi īsteno kādā noteiktā vietā. Dievs ir komunicējošs un konkrēts savās izpausmēs.

(2) Fiziskās vietas nozīmīgums Bībelē

Vienādi vai otrādi visa Bībeles vēsts saistās ar vietu. Pati pirmā Svēto Rakstu lappuse vēstī: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1 Moz. 1, 1) Tas nozīmē, ka visai radībai piemīt garīga vai materiāla esamība un fiziska miesa aizņem konkrētu fizisku vietu. Par garīgo esamības jomu, piemēram, eņģeļiem Bībele runā visai maz. Tas, ko mēs ikdienā pieredzam visvairāk, ir materiāla rakstura lietas un būtnes, tās, kas apveltītas ar miesu – kā kukaiņi, dzīvnieki un mēs paši, cilvēki. Bet viss, kam ir ķermenis, fiziska miesa, arī aizņem kādu konkrētu fizisku vietu.

Radīšanas stāsts (sešās dienās) izsaka pasaules (paradīzes, Ēdenes dārza, toreiz starp Pišonas, Gihonas, Hidekelas un Eifratas upēm (1. Moz. 2, 11-14), tas ir, Divupes baseina) pilnveidošanu par cilvēka mājvietu, proti, sākotnējo dzimteni.

Visa Bībeles vēsts saistās ar kādu konkrētu vietu. Saskaņā ar savu pirmo uzdevumu cilvēkiem jāpiepilda zeme. Vecās Derības tauta iet no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Pravietojumos par Jēzu minētas Viņa dzīves vietas – Betlēme, Nācarete un Ēģipte. Tā ir Dieva un Viņa vārda pasaulē nākšanas konkrēta vēsture, kas norisinājās un joprojām notiek noteiktās fiziskās vietās. Laiktelpa kā cilvēka fiziskās miesas esības nosacījums ir svarīga bibliskajā vēstī.

(3) Miesa un vieta

Bet arī bez miesas mēs nespētu veikt neko no minētā. Katrs pazīst tā saucamo “muskuļu prieku”, kad ar savām paša rokām ir iespējams veikt kādu darbu, kaut arī vienkāršu. Starp cilvēces sasniegumiem tiek minēti ne tikai gara veikumi, bet arī ģeogrāfiskie atklājumi, uzvaras sacensībās un citi panākumi – sasniegtas kalnu virsotnes un okeāna dzīles. Neko no tā nav iespējams veikt bez miesas un muskuļiem, bez labi trenēta un rūdīta ķermeņa.

Katrs, kurš kaut reizi ir piedzīvojis kādu grūtāku slimību, kāda locekļa traumu vai pat sakropļojumu, ir sajutis, ka ikdienā paklausīgais ķermenis var tapt par lielu apgrūtinājumu, lai darītu pat visvienkāršākās lietas. Tad mēs sajūtam, cik mūsu ķermenis ir mums nozīmīgs. Tātad miesa ir būtisks cilvēka raksturlielums. Savukārt tā ir cieši saistīta ar fizisku vietu, jo mūsu ķermenis aizņem ļoti konkrētu telpu. Secinājums ir pavisam vienkāršs: katram cilvēkam ir nepieciešama sava vieta – kā burtiskā (sava fiziskā telpa), tā arī pārnestā nozīmē (sava vieta dzīvē, tās uzdevuma un jēgas īstenošana).

(4) Aicinājums un vieta

Tātad kaut kas notiek tikai un vienīgi kādā konkrētā vietā. Vieta ir svarīga gan Dieva, gan arī cilvēka dzīvē. Ne tikai, kur cilvēkam savu augumu fiziski vertikāli vai horizontāli novietot, bet arī sava aicinājuma izpildes nozīmē. Lai cik garīgi augsts un intelektuāls nebūtu kāds aicinājums, tam ir vajadzīga arī tā īstenošanas fiziskā vieta. Mātei un tēvam jābūt mājās savu bērnu vidū, skolotājam – klases priekšā, mācītājam – kancelē un altārī, kuģa kapteinim – uz komandtiltiņa, komponistam – pie klavierēm. Vieta kā tāda ir nozīmīga kā Dieva, tā cilvēka esībā.

(5) Brīvība un vieta

Ir vēl cits ļoti svarīgs cilvēka pastāvēšanas nosacījums. Proti, saskaņā ar Dieva pavēli par zemes apdzīvošanu “piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā” (1. Moz. 1, 28), cilvēkam ir jābūt noteicējam pār darba norisi un tā saturu, jābūt saimniekam savā konkrētajā vietā. Būt kādā darba vietā, bet nespēt saimniekot ir aplami, pretdabiski un cilvēka kā līdzradītāja, Dieva līdzautora stāvoklim pazemojoši. Būt atbildīgam nozīmē spēt atbildēt uz Dieva uzdevumu ar visnotaļ konkrētu tā risinājumu. Ja tas kādu iemeslu dēļ ir liegts, tad izveidojas iekšēja pretruna starp nepieciešamību veikt šo uzdevumu un objektīvu nespēju to īstenot. Cilvēka esamība vien, bez pārējiem nosacījumiem – fiziskās telpas un brīvības – var pārvērsties par mocību un nemitīgu pazemojumu avotu. Grūti ir dzīvot, ja nav kur lāgā savu miesu novietot. Arī mūsu Dievs to pazīst: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt.” (Lk. 9, 58)

No savas bērnības atceros Džojas Adamsones grāmatu Dzimusi brīvībai par kādu savvaļas lauvu, kuru cilvēki tā arī nespēja pieradināt pie nebrīves. Ja jau katrs dzīvnieks ir paredzēts brīvībai, cik gan vairāk cilvēks ir tai izredzēts!

Tātad vietai ir jābūt saistītai ar iespēju tajā brīvi rīkoties, to jēgpilni apdzīvojot un apsaimniekojot. Tā nedrīkst būt tikai ar acumirkļa vienaldzību pārstaigājama teritorija. Kā zināms, “bezsaimnieka zeme” parasti ir visnepievilcīgākā, jo ir visnekoptākā. Lai īstenotu savu Dieva doto uzdevumu, cilvēkam ir jābūt atbildīgam – proti, brīvam.

(6) Tauta un vieta

Ja viss sacītais ir pareizs par atsevišķu cilvēku, cik daudz vairāk tas attiecas uz veselu tautu! Tāpat kā atsevišķam cilvēkam, arī tautai ir nepieciešama sava fiziska teritorija, un tāpat tai ir vajadzīga arī iespēja šajā vietā brīvi rīkoties, nevienas svešas varas neapspiestai un nesaistītai. Šķiet, ka tas ir tik pašsaprotami – ļaut cilvēkam un tautai būt pašiem un būt brīviem.

(7) Tautas brīvības īstenošanās tās valstiskumā

Tautas gadījumā tās brīvību spēj nodrošināt tās vara savā teritorijā, proti, tās valstiskums. Tauta, kurai ir sava valsts, ir nācija. Lai mēs kā indivīdi un tauta varētu sekot saviem aicinājumiem īstenot Dieva uzdevumus (Ap.d. 17, 26-7), Viņš Latvijai ir to dāvājis. Bet mums (tāpat kā citām tautām) vienmēr ir vajadzējis būt nomodā, pastāvēt un pat cīnīties pret citām varām, kuras to iekāro, un nest arī upurus.

Katrs cilvēks ir savu darbu, veiksmju, zaudējumu un upuru summa. Tāpat arī tauta. Mūsu valsts ir sasniegusi jau tādu vecumu, kad šķiet, ka vairs neviens tās pilsonis nav dzimis pirms tās vēsturiskās izveides. Tātad mēs katrs esam ienākuši jau valstiski definētā vietā, un mums kā tās pilsoņiem nav jāsāk no nulles. Mums ir, uz ko balstīties, un ir, no kā atsperties. Mūsu tautai un valstij ir arī labi varēšanas un drosmes paraugi. Tautai tās uzdevuma īstenošanai ir nepieciešams valstiskums.

(8) Patriotisma problēma

Neatkarību atguvušās Latvijas laikā tautā ir radies teiciens: “Savu zemi mīlu, savu valsti – nē.” Bet zeme bez varas nepastāv. Nav varas vakuuma. Ir vai nu vieni, vai otri, bet vienmēr ir kādi, kas valda. Vai nu mums ir tāda vara, kāda tā ir šobrīd, vai arī sveša, un to mēs pazīstam pēc piecdesmit gadu rūgtas pieredzes. Tieši šī dilemma izraisa grūto jautājumu par attieksmi pret savu valsti. Nepieciešama reāla patriotisma restaurācija.

(9) Protests

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kādā 11. novembrī, uzrunājot tautu, sacīja: “Valsts būs tik laba, cik katrs to mīlēs.” Atliek tikai palasīt atsauksmes par šo kopumā pareizo, bet visnotaļ abstrakto saukli kādos ziņu portālos, lai saprastu, ka ar publiskiem aicinājumiem uz valsts mīlestību šodien ir daudz par maz. Cilvēki raksta, piemēram, tā: “Pietiek mūs visus ar patriotiskiem saukļiem barot; labāk vajag domāt, ko reāli darīt, lai latvieši mīlētu šo valsti, nevis Īrijas zemeņu laukus.” Vai, piemēram: “No šejienes vajag tīt prom, lai izdzīvotu! Vai tas ir normāli, ka jābrauc citur strādāt, lai nopelnītu, lai varētu dzīvot kā normāls cilvēks? Kā var mīlēt tādu valsti?” Kāds cits ironizē: “Mīliet valsti ar mazākajiem bērnu pabalstiem, lielāko korupcijas līmeni Eiropā, milzīgu inflāciju un miniatūrām algām, kā arī gandrīz 50% cittautībnieku.” Cits retoriski jautā: “Kā var mīlēt šo valsti, kura ignorē un neievēro šīs valsts pamattautas intereses un tiesības (..), kurā amorālisms, perversijas tiek glorificētas un celtas godā” vai “Kā var mīlēt valsti, ko nozagusi oligarhija? Mēs varam mīlēt vienīgi šo zemi. Vismaz to mazumiņu, kas mums katram šajā zemē pieder. Un cerēt, ka nāks vēl viena Atmoda, kas atkaros tautai arī valsti”. Vēl cits saka: “Tā ir liela liekulība varasvīriem un sievām izlikties godinām kritušos un reizē iznīcinot tautu kā tādu, radot apstākļus, kad latvieši laižas no savas zemes.” Vēl cits rezignēti secina: “Pārāk dažādās Latvijās mēs dzīvojam” un vēl cits: “Valsts būs tik laba, cik laba būs tās valdība pret valsts iedzīvotājiem.”

Mēs katrs no savas pieredzes te noteikti varētu ko piebilst.

(10) Vai atgriešanās pie padomju pagātnes?

Vērojot mūsu zemē notiekošo, nevilšus nāk atmiņā marksisma dogma, ka valsts ir ierocis valdošās šķiras rokās, lai apspiestu citas. Vai tiešām Iļjičam ir bijusi taisnība? Vai mēs kā pilsoņi neko nespējam darīt, lai valsts piederētu tautai, nevis tauta – sociālajam virsslānim? Kad mēs izsakām pelnītus pārmetumus un pamatotus protestus, lai atceramies, ka “valsts” šajā kontekstā ir anonīms administratīvs aparāts. Toties pastāv pavisam konkrētas valsts amatpersonas. Ar anonīmu aparātu nav iespējams sarunāties, bet ar cilvēkiem – gan. Un Jēzus un viņa mācekļi runāja gan ar augstiem, gan ar zemiem.

(11) Patriotisma kā nacionālas ideoloģijas latviskā būtība

Nacionālā ideoloģija ir intelektuāli noformētu ideju un vērtību kopums, kas izsaka jau pastāvošu nacionālas pašapziņas kopību (“mēs” tēlu) un identitāti. Izteikta un izkopta konkrētās programmatiskās darbībās, tā rezonējot veicina un kopj šo identitāti. Nacionāla ideoloģija ir tautas identitātes apziņas nepieciešama forma.

(12) Nacionālās ideoloģijas problemātiskums

No Latvijas brīvvalsts laika esam saņēmuši pamatotu iebildumu pret mantoto K. Ulmaņa “Vadoņa” kultu, kas šodien politikā mēdz izpausties kā “pestītāja” sindroms. Mūs nomāc arī komunistu laika mantojums, kad nacionālismu asociēja ar šovinismu. Mēs nevaram izvairīties arī no internacionalizācijas, globalizācijas un attiecīgi kosmopolītisma iespaida; tas viss nozīmē, ka nacionālismu bieži uzskata par arhaismu.

Šodienas situāciju raksturo noplicināta nacionālā (un vēl vairāk valstiskā) pašapziņa, gan vēsturiski, gan šodienīgi mazvērtības kompleksi. Faktiski nepastāv valstiska vai cita institūcija, kas kultivētu nacionālās pašapziņas ilgtermiņa programmas. Nepieciešams izveidot institūciju, kuras pirmais pienākums būtu veidot nacionālu ideoloģiju – nevis abstraktu “Latvijas tēlu”, kā to (ne)dara Latvijas institūts.

(13) Nacionālās ideoloģijas saikne ar kristīgo ticību un kristīgais patriotisms

Svētajos Rakstos ir vietas, kas būtiski saista cilvēku ar viņa apdzīvojamo teritoriju. “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod” (2. Moz. 20, 12); Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu” (Ap. d. 17,  26-27). Tāpēc kristīgs nacionālisms ir kristīgs skatījums uz savu nacionālo identitāti kā Dieva dotu. Tāpēc tas pieskaitāms pie ticības priekšpēdīgām vērtībām, no kurām gan nav atkarīga pestīšana, bet kuras ir Dieva dāvanas zemes dzīvei. Jēdziens “kristīgais patriotisms” ir attaisnojams, jo kristietim ir iemesls mīlēt savu dzimteni kā Dieva dāvanu. Kristīgā ticība leģitimē patriotismu kā Dieva konkrētai tautai dotas teritorijas mīlestību.

(14) Kristīgā patriotisma saturs – māju un dzimtenes mīlestība

Mēs un Dieva mums uzticētā telpa un laiks esam saistīti redzamām un neredzamām saitēm. Mūsu mūžs rit mums uzticētajā konkrētajā teritorijā – mājās un zemē – dzimtenē.

Pasaulē mēs ienākam noteiktā vietā – mājās. Tā ir pirmā vieta, kurā tiekam sagaidīti un aprūpēti. Tā ir pati privātākā un intīmākā vieta, jo veido un uztur mūs. Mājas nav tikai vieta, kur atgriezties pēc darba dienas. Mājas ir kas vairāk kā viesnīca, miteklis, mājoklis, patveršanās vieta, kaut arī tā pilda visas šīs funkcijas. Mājas ir vieta, kuras padarām par savu vispersoniskākajā nozīmē ar Dieva doto spēju – tās apdzīvot. Mājas uztur mūs, un mēs uzturam mājas. Mēs saderam kopā, dzīvojam vienu dzīvi. Ne velti saka: “Mājās pat sienas palīdz.”

Bet mājas pastāv lielākā kopībā – dzimtenē, kas ir savējo un savējības vienība. Daudzas lietas var nākt un paiet, bet dzimtenes fakts ir neizdzēšams un neatņemams. Dzimtene vienmēr ir primāra attiecībā pret mani. Es piedzimu, un tā jau bija. Es aiziešu, un tā vēl būs. Dzimtene man ir īpaša vieta, jo tā mani veido – te un vienīgi te ir manas saknes. Te esmu dzimis un audzis. Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk socializējoties ir ieguvusi savu nacionālo identitāti. Ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči (tāpēc Tēv-zeme; Mother-land, Vater-land, Patr-ia) ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes. Svešā zemē ne vien savu dzīvi nodzīvot, bet arī tikt apglabātam ir vismaz nelaime.

Dzimtenes primāruma dēļ es nekad arī to nepāraugšu (ne intelektuāli, ne morāli, ne garīgi), jo tā ir vienmēr pirms manis – gan laika, gan vērtības nozīmē.

Tēvzeme ir vienmēr dota a priori, dāvāta, nekad tā nav a posteriori manis paša izvēlēta (tāpat arī citas manas būtiskas iezīmes, kuras man ir dāvātas ar pašu manis piedzimšanas faktu, piemēram, mūžs, vecāki, nacionālā piederība). Šis fakts mani noliek pateicības un atbildības stājā attiecībā pret manu dzimteni. Tēvzemes kritērijs nav nedz estētisks, nedz vēsturisks, nedz arī kultūras fakts. Tāpat kā mans bērns man ir mīļš un labs tikai tāpēc, ka tas ir mans, tāpat arī mana dzimtene man ir mīļa un laba tikai tāpēc, ka tā ir mana. Mana nevis privātīpašuma nozīmē, bet manas piederības tai un manas identitātes nozīmē. Nevis es esmu izvēlējies savu Tēvzemi, bet Dievs mūs ir izvēlējis vienu otram, tāpēc nevis “Ubi bene, ibi Patria” (“Kur labi, tur dzimtene”), bet “Ubi Patria, ibi bene” (“Kur dzimtene, tur labi”). Proti, mana tēvzeme nekad nav manas patvaļas vai patikas objekts. Tāpēc kristietība nav kosmopolītiska – jo tas nozīmētu atbrīvot cilvēku no nozīmīgas viņa cilvēcības daļas un likt viņam kļūt par klaidoni.

Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatā Mazais princis princis puķei liek jautāt: “Cilvēki? Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.” Kā koks, iestādīts zemē, saņem no tās spēku un atdod tai sevi, tā arī mēs – mana dzimtene un es – uzturam viens otru. Kopš paša pirmā manas dzīves brīža dzimtene man ir devusi sevi visu – ne vien fiziskas dāvanas nozīmē, bet daudzkārt vairāk – veidojot manu personību. Es neesmu kaut kas no nekurienes. Es esmu noteikta persona no noteiktas zemes, kura mani ir veidojusi un nemitas veidot un uzturēt par to, kas es esmu. Tādēļ ir jāsaka: “Ir mana dzimtene, tāpēc es esmu.”

“Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā [pirmajā cilvēces dzimtenē! G. K.], lai viņš to koptu un sargātu.” (1. Moz. 2, 15) Šis manis sargājošās klātbūtnes fakts pieprasa arī nerimstošu manu fizisko un garīgo klātbūtni manai dzimtenei – piedaloties un esot līdzdalīgam visā, kas ar to notiek. Mīlestības mērvienība ir upuris. Mēs identificējamies ar to, kā labā kaut ko no sevis upurējam. Tas mūsu savstarpējo saikni dara būtisku, personiski nozīmīgu, mēs vairs neesam bezkaislīgi novērotāji no malas, kas var savu vietu atstāt, tiklīdz situācija kļūst draudīga. Mēs esam būtiska tā daļa, piederīga tai tik lielā mērā, cik nepieciešamības gadījumā varam par to atdot arī savu dzīvību. Grāmatā Ziemas karš lasām: “Kad iebruka krievi, somi tik ļoti identificējās ar [savu] zemi, ka viņi drīzāk mirtu, nekā to zaudētu.”

Godbijīgajā un vienlaikus patiesa cildenuma pilnajā uzrunā “Dievs, svētī Latviju!” Kārlim Baumanim savulaik izdevās veiksmīgi apvienot kristīgu dievbijību ar patriotismu. Tā ir lūgšana (“Dievs, svētī…”) un ticības apgalvojums (“Dievs svētī…”) vienlaikus. Tāpēc ir pašsaprotami, ka, izveidojoties Latvijas brīvvalstij, šī dziesma kļuva par Latvijas nacionālo himnu.

Kristīgā ticība nav kosmopolītisms, bet Dieva dāvanu – māju un dzimtenes mīlestība. Tā atbalsta šo vērtību izkopšanu. Vēl ir iespējams atgūt patriotisma fermentu mūsu pilsoņos, bet vienīgi ar aktīvu, konsekventu un konkrētu rīcību.

(15) Vai tā vēl ir mūsu valsts?

Uz jautājumu “Vai tā vēl ir mūsu valsts?” var atbildēt apstiprinoši. Ja Dievs to mums ir devis, tad kaut vai šī viena paša iemesla dēļ tā joprojām ir mūsu valsts, neatkarīgi no tā, kas un kā te valda. Valsts nav statisks un uz visiem laikiem nemainīgs lielums. Par to vienmēr būs jācīnās un jāstāv sardzē.

Šī grūtā un skaudrā atziņa liek garīgi mobilizēties, bruņojoties ar Dieva ieročiem pret visiem tiem spēkiem, kas grib parazitēt uz mums dotās Dieva dāvanas. Šī cīņa vispirms un galvenokārt ir garīga, un kā tāda tā vispirms ir vērsta katram pret savu “veco” cilvēku. Tā ir mūsu “jaunā” cilvēka liecība pret “veco”. Un tieši te lai mums palīdz Jēzus solītais: “Jūs dabūsiet spēku.”


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: