Skīpiona sapnis

No Cicerona dialoga Valsts (De Re Publica), kas 50. gados pirms mūsu ēras rakstīts kā romieša atbilde Platona Valstij, saglabājušies tikai nelieli fragmenti. Viens no garākajiem ir tā sauktais “Skīpiona sapnis” pēdējās grāmatas beigās, atbilstīgi Platona Valsts fināla “Ēra stāstam”, kurā arī ir runa par pēcnāves dzīvi. Vairāk nekā 1500 gadus šis teksts, kurā kompaktā formā izklāstīta gan antīkā kosmoloģija ar nekustīgo Zemi Visuma centrā, gan sfēru mūzika, uz kuru atsaucas mūsu oktāva, gan Dieva kā pirmcēloņa pierādījums (vienkāršoti šeit pārņemts no Aristotela Metafizikas), gan arī stoiķu un neoplatoniķu pamata tēzes, bija visu Rietumu izglītoto cilvēku mācību programmās. Sapņa sapņotājs ir romiešu karavadonis Publijs Kornēlijs Skīpions Aimiliāns, saukts par Āfrikāni, un sapnis notiek divus gadus pirms Skīpiona vadītas kara operācijas pret Kartāgu (Āfrikā), kuru romieši 146. gadā p.m.ē. pakļāva trešajā un pēdējā Pūniešu karā. Sapnī figurē arī Skīpiona Aimiliāna vectēvs adopcijas ceļā – arī Skīpions, arī saukts par Āfrikāni, jo viņš savukārt bija Otrā pūniešu kara varonis.     

Kad es ierados Āfrikā, lai kalpotu zem karavadoņa M. Manilija, kurš, kā jūs labi zināt, bija karalietu tribūns, atbildīgs par ceturto leģionu, pats svarīgākais man bija satikt ķēniņu Masinisu. Tieši šis ķēniņš, krietnu nodomu vadīts, bija izrādījis mūsu ģimenei vislielāko labvēlību.   

Līdzko pie viņa nonācu, vecais vīrs krita man ap kaklu, izplūda asarās un mirkli vēlāk, pacēlis acis uz debesīm, sacīja: “Paldies tev, Saule visaugstākā, paldies jums, pārējie debesu ķermeņi, par to, ka, pirms šo dzīvi pametu, manā ķēniņistē un manā namā varu uzņemt P. Kornēliju Skīpionu! Jau tikai no viņa vārda pieminēšanas es jūtos atguvis jaunību, lai gan atmiņas par šo dižo un neuzveicamo varoni nekad nav izgaisušas man no prāta.” Tad es viņu iztaujāju par ķēniņisti, savukārt viņš mani par mūsu pilsoņvalsti, un tā, apmainoties ar stāstiem un daudz runājot, mēs pavadījām visu dienu.  

Vakarā, kad ķēniņa galmam atbilstošā pieņemšana bija beigusies, mūsu sarunas vēl turpinājās ilgi, ilgi naktī, un vecais vīrs nerunāja ne par ko citu, kā tikai par Āfrikāni, no atmiņas atstāstot ne tikai visus viņa varoņdarbus, bet arī viņa vārdus.    

Tad, kad šķīrāmies, lai dotos gulēt, es biju tik noguris no ceļa, kā arī no garajām nomoda stundām, ka miegs mani iekļāva daudz ciešākās skavās, nekā parasti.

Un tad man sapnī parādījās – domāju, ka tas notika mūsu sarunu iespaidā, jo nereti gadās, ka mūsu domas un sarunas sapnī uzbur kādu tēlu, līdzīgi kā Ennijs rakstīja par Homēru, par kuru nomodā viņš acīmredzami bieži domāju un runāja, – man parādījās Āfrikānis tādā ārējā veidolā, kas vairāk atgādināja viņa attēlu, nekā viņu pašu. Kad es viņu atpazinu, goda vārds, es sāku drebēt, taču viņš sacīja: “Saņem dūšu, Skīpion, un iegaumē, ko tev teikšu.

Vai redzi to pilsētu, kuru es piespiedu pakļauties romiešu tautai un kura tomēr nevar aizmirst senos karus un dzīvot mierā?” Un viņš man rādīja Kartāgu no kādas augstas, zvaigznēm pilnas, mirdzošas un gaišas vietas. “Vai redzi šo pilsētu, kurai tu tagad nāc uzbrukt gandrīz kā ierindas kareivis? Divu gadu laikā tu to pakļausi kā konsuls; un šo titulu, kurš tev līdz šim ir bijis mantojumā no manis, tu iegūsi pats par saviem nopelniem. Taču tad, kad būsi iznīcinājis Kartāgu, nosvinējis uzvaru, kļuvis par cenzoru un kā sūtnis apbraukājis Ēģipti, Sīriju, Āziju un Grieķiju, tevi otrreiz ievēlēs par konsulu, taču šoreiz prombūtnē. Un tu izbeigsi pašu lielāko karu, un pilnībā iznīcināsi Numantiju. Taču tad, kad savos triumfa ratos tu brauksi uz Kapitoliju, mūsu romiešu pilsoņvalsti to atradīsi manis paša mazdēla perinātu sazvērestību nemieros. 

Tad tev, Āfrikāni, pienāksies dzimtenei parādīt savas drosmes, atjautības un gudrības gaismu. Taču es redzu, ka šajā brīdī liktenis vēl nav izšķīries it kā starp diviem ceļiem. Tad tavs vecums sakritīs ar septiņas reizes noietiem astoņiem pilniem saules ritējuma cikliem. Tā kā katru no šiem skaitļiem atšķirīgu iemeslu dēļ uzskata par pilnības skaitli, šie skaitļi izveidos tev liktenīgo kopskaitli dabas lielajā ritējumā. Visa pilsoņu kopiena vienoti piesliesies tev vienīgajam un klausīs tavam vārdam. Gan Senāts, gan visi krietnie pilsoņi, gan sabiedrotie, gan latīņi vērsīsies pie tevis. Tu būsi tas vienīgais cilvēks, no kura būs atkarīgs kopienas glābiņš – īsi sakot, tev kā vienvaldniekam nāksies reformēt valsts iekārtu, ja vien tu spēsi izbēgt no savu radinieku bezdievīgajiem varas darbiem.”

Šajā brīdī Lailijs skaļi iekliedzās un pārējie novaidējās. “Kuš!” viņš uzsauca. “Lūdzu, nemodiniet mani no sapņa un klausieties tālāk!

Lai tu, Āfrikāni, būtu spējīgs jo dedzīgāk aizsargāt valsti, ņem vērā, lūk, ko. Visiem cilvēkiem, kas ir sargājuši savu tēvzemi, stiprinājuši to un bagātinājuši to, debesīs ir droša un īpaši viņiem nozīmēta vieta, kurā viņi kā svētlaimīgie bauda mūžīgo dzīvi. Tam visaugstākajam Dievam, visas pasaules valdniekam, no visām lietām, kas notiek uz zemes, nav nekā tīkamāka par cilvēku kopībām un saiešanām, pār kurām valda taisnīgums. Tās ir kopienas, kuras tiek sauktas par “valstīm”. To valdnieki un sargātāji tiek nosūtīti uz zemi no šīs zvaigžņotās vietas un tajā arī atgriežas.”

Šajā brīdī, lai arī biju pārbijies ne tik daudz no nāves, kā no manu ģimenes locekļu nodevības, es viņam pajautāju, vai viņš pats vēl ir dzīvs un vai ir dzīvs mans tēvs Pauls un citi, kurus mēs uzskatām par mirušiem.         

“Jā, protams, viņi ir dzīvi,” viņš atbildēja. “Dzīvi ir visi, kuri ir izslīdējuši no ķermeņa važām – gluži kā no cietuma. Savukārt jūsu tā saucamā dzīve īstenībā ir nāve. Re, paskaties uz Paulu, savu tēvu, kurš tev nāk pretī!”

Ieraugot tēvu, es izplūdu asarās, taču viņš mani apskāva un skūpstot neļāva vairāk raudāt. Līdzko pirmās raudas biju apspiedis un atkal spēju runāt, es viņam sacīju: “Lūdzu, saki man, visulabais, godājamais tēti, ja reiz šī ir īstā dzīve, kā man Āfrikānis apgalvo, tad kāpēc es vēl kavējos uz zemes? Kāpēc es nesteidzos tur pie jums?”

“Nē, tas nav tā, ka tu domā,” viņš atbildēja. “Ja Dievs, kura templis ir visa šī milzīgā telpa, kuru tagad redzi, tevi nav atbrīvojis no ieslēgtības ķermenī, ieeja šeit tev ir slēgta. Cilvēki tika radīti ar tādu likumu, ka viņiem jāpaliek uz tās lodes, kura atrodas visa Dieva tempļa vidū un kuru sauc par Zemi. Viņiem tika dota dvēsele, kas veidota no šiem mūžīgajiem uguņiem, kurus jūs saucat par zvaigznājiem un zvaigznēm. Tās ir apaļas sfēras, kas, dievišķā saprāta kustinātas, ar neaprakstāmu ātrumu kustas pa saviem lokiem un orbītām. Tāpēc gan tev, Publij, gan visiem dievbijīgiem cilvēkiem ir jāļauj dvēselei palikt ieslēgtai ķermenī, un, ja viņš, kurš tev šo dvēseli ir devis, nepavēl, tu nedrīksti aizceļot no savas cilvēka dzīves. Citādāk sanāktu, ka esi pametis to karavīra posteni, kurā Dievs tev ir licis stāvēt. Tieši pretēji, Skīpion, tāpat kā tavs vectēvs, kuru te redzi, un tāpat kā es, kurš tevi radīju, pildi pienākumu un bijā, un, lai arī pienākums un bijāšana ir lieli pret vecākiem un tuviniekiem, vislielākie tie tomēr ir pret tēvzemi. Tāds ir dzīves ceļš, kas ved uz debesīm un uz šo sadraudzi, kuras locekļi dzīvi ir nodzīvojuši, un, no ķermeņiem atbrīvoti, tagad mitinās šeit.”

Šī vieta bija mirdzoša sfēra, kas izcēlās starp debesu uguņiem ar savas gaismas nepārspējamo baltumu. “Šo vietu jūs, kā esat mācījušies no grieķiem, saucat par Piena ceļu.” Vērojot to visu no vietas, kurā stāvēju, arī pārējie debesu ķermeņi man šķita neaprakstāmi daiļi un brīnumaini. Zvaigžņu lodes bija daudz, daudz lielākas nekā Zeme. Tur bija tādas zvaigznes, kādas mēs nekad no Zemes neredzam, un tās bija tik milzīgas, ka šādu izmēru pat nebija iespējams iztēloties. Un pati mazākā starp tām bija debesu ķermenītis, kas atradās vistālāk no debesu velves un vistuvāk Zemei, un spīdēja ar palienētu gaismu. Pati Zeme man tagad likās tik maziņa, ka man bija skumji domāt par mūsu impēriju, ar kuru mēs nosedzam tik mazu punktiņu uz tās virsmas.

Manas acis bija kā piekaltas šim mazajam punktiņam. “Klausies,” man teica Āfrikānis. “Cik ilgi vēl tavs prāts kavēsies pie Zemes? Vai tad tu neredzi, kādā templī esi ienācis? Neredzi? Visums ir sasaistīts ar deviņiem lokiem vai, pareizāk, sfērām. Viena no tām ir debesu sfēra – tā ir vistālākā un satur visas pārējās. Tas arī ir pats Dievs visaugstākais, kas ietver un sasien visas pārējās; un šajā galējā sfērā ir nostiprināti mūžīgi ritošo zvaigžņu ceļi. Tām pakļauti ir septiņi citi, kuru ceļi kustās pretējā virzienā debesīm; pats tālākais no tām ir debesu ķermenis, kuru cilvēki uz zemes sauc par Saturnu. Nākamais ir spoži spīdošais un cilvēku ciltij pārticību un glābiņu nesošais, kuru sauc par Jupiteru; tam seko rudais un Zemei baismīgais, kuru sauc par Marsu; zem tā aptuveni vidus daļu ieņem Saule – visu pārējo gaismekļu vadonis, princis un noteicējs, Visuma prāts un kārtotājs, – tik liels, ka tas visu apgaismo un piepilda ar savu gaismu. Tam kā pavadoņi seko Venēra un Merkūrijs pa saviem atsevišķiem ceļiem un pašā zemākajā vietā riņķo Mēness, Saules staru apgaismots. Zem Mēness nav nekā, kas nebūtu mirstīgs un zūdīgs, izņemot dvēseles, kuras dievi savā labestībā ir devuši cilvēku ciltij; taču virs Mēness mūžīgs ir viss. Savukārt pati Zeme, kas ir devītā un vidējā lode, nekustas un atrodas pašā zemākajā vietā, un uz to tiecas visi ķermeņi paši ar savu smagumu.”  

Es kā valodu zaudējis brīnīdamies visu to vēroju un, kad beidzot atguvos, jautāju: “Kas ir šī skaņa, kas dūc man ausīs – tik spēcīga un tomēr tik maiga?” “Šo skaņu,” viņš atbildēja, “kas ir sadalīta nevienādos intervālos un tomēr saglabā noteiktu attiecību, rada pašu sfēru grūdiens un kustība. Tur sajaucas zemas skaņas ar augstām, radot skaņdarbu ar vienmērīgu ritējumu. Šādām milzīgām kustībām ir neiespējami notikt klusumā. Arī pati daba liek tālākajām daļām vienā pusē izdot zemu, bet otrā pusē – augstu skaņu. Tāpēc arī pati augstākā no visām – debesu zvaigžņotās sfēras kustība notiek daudz ātrāk, tā kustas, izdodot augstu un spalgu skaņu. Savukārt Mēness kustība, kas ir viszemākā, arī dūc viszemāk. Bet Zeme, kas ir devītā un paliek nekustīga, nepamet savu vietu un atrodas Visuma centrā.

Šo astoņu sfēru griešanās, no kurām divām ir vienāds spēks, rada septiņas skaņas ar skaidri noteiktiem attālumiem; un šis skaitlis – septiņi – būtībā ir tāds kā visu esošo lietu mezgls. Izglītoti cilvēki, lietojot šo skaitli savos stīgu instrumentos un melodijās, ir atvēruši sev atgriešanās ceļu uz šo vietu, līdzīgi kā citi, dižciltīgi garā, savu cilvēka dzīvi ir veltījuši dievišķām nodarbēm. Taču šī skaņa, apdullinot cilvēku ausis, ir arī padarījusi viņus kurlus. Jūsos nav nevienas trulākas maņas par dzirdi. Tā, piemēram, pie tā sauktās Katadupas, kur Nīla drāžas lejup no augstākajiem kalniem, tuvumā dzīvojošā cilts skaļās šalkoņas dēļ ir zaudējusi dzirdi. Bet šī skaņa, ko rada viss Visums, griezdamies ar vislielāko ātrumu, ir tik jaudīga, ka cilvēku ausis to nevar izturēt; tieši tāpat, kā tu nevari izturēt skatīties saulē, jo tās stari bojā acis un neko neļauj redzēt.”   

Jūsmodams par šiem brīnumiem, es tomēr ik pa brīdim atkal un atkal ar acīm meklēju Zemi.

Tad Āfrikānis sacīja: “Es redzu, ka arī tagad tu skaties uz cilvēku dzīvesvietu un namu. Ja tas tev šķitīs tik maziņš, kāds tas patiesībā arī ir, tu vienmēr skatīsies augšup uz šīm debesu sfērām un nepiegriezīsi lielu vērību cilvēku pasaulei.

Kādu gan cildinājumu tu vari sagaidīt no cilvēku runām un kādu slavu pie viņiem tu vari gūt? Tu taču redzi, ka uz zemes ir apdzīvoti tikai reti un šauri zemes gabali un arī šos niecīgos gluži kā plankumiņus, kur mitinās cilvēki, citu no cita šķir milzīgi tuksneši. Turklāt tie, kas dzīvo uz zemes, cits no cita ir tā atrauti, ka nevar savā starpā sazināties. Daži dzīvo pilnīgi pretējos krastos un daži pretējos viena zemes gabala galos, un vēl daži pavisam otrā zemes pusē, un starp šiem pēdējiem iemantot slavu tev nav pilnīgi nekādu cerību.               

Tu redzi arī, ka šo zemi apvij un apjož tādas kā joslas. Divas no tām, kas viena no otras atrodas vistālāk un guļ uz debesu poliem katra savā galā, ir sacietējušas ledū; savukārt tā, kas ir vidū un ir visplatākā, saules karstuma dēļ ir izdegusi sausa. Divas joslas ir apdzīvojamas. Vienā – tajā, kas atrodas dienvidos, – cilvēki, kas stāv uz zemes, min takas tieši pretēji tavējām, un šai ciltij ar tavējo nav nekāda sakara. Savukārt tā otra josla, ziemeļu puslodē, kurā dzīvo arī tu, – nu, paskaties taču, cik mazs gabaliņš no tās ir jūsējais!

Visa zeme, kuru jūs apdzīvojat, polu pusē būdama šaura, bet platāka austrumos un rietumos, ir tāda kā neliela saliņa, kuru aptver ūdeņi, kurus jūs saucat par “Atlantiju”, “Lielo” vai “Okeānu”. Lai gan tiem ir šādi diži nosaukumi, paskaties, cik īstenībā tie ir mazi! Un no šīm zemēm, kuras apstrādājat un pazīstat, – saki, vai tavs vārds vai kāda mūsu radinieka vārds būtu spējis pārkāpt Kaukāza virsotnei, kuru redzi, lūk, šeit vai pārpeldēt Gangu, lūk, šeit? Kurš tajās pārējās tālajās zemēs, kurās lec un riet saule, vai ziemeļos, vai dienvidos būs dzirdējis tavu vārdu? Un pat tad, ja šīs tu neņem vērā, tu taču redzi, cik šaurs ir tas lauks, kurā jūsu slava gribētu izplesties.

Turklāt tie cilvēki, kas mūs tagad daudzina, – cik ilgi vēl viņi daudzinās? Vai ne? Pat ja tām cilvēku paaudzēm, kas vēl nāks, rūpēs nodot tālāk, no tēva dēlam, mūsu slavu, tad tik un tā zemes plūdu un ugunsgrēku dēļ, kas ik pa laikam neizbēgami notiek, mēs nevaram iegūt pat paliekošu, kur nu vēl mūžīgu slavu. Un ko gan tas būs vērts, ja tevi pieminēs tie, kuri piedzims vēlāk, ja reiz nezināja neviens no tiem, kuri piedzima pirms tevis? Pēdējo skaitā nebija mazāk, taču tie noteiki bija labāki vīri. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka pie tiem pašiem vīriem, kuru vidū mūsu vārdu varētu dzirdēt pieminam, neviens nevar saglabāt savu labo slavu pat vienu gadu.

Cilvēki gada garumu parasti mēra pēc saules atgriešanās, vai ne? Taču tā ir tikai viena zvaigzne. Kad visas zvaigznes vienlaicīgi atgriezīsies tajā punktā, no kura sāka kustību, un pēc ilga intervāla atjaunos visu debesu kārtību tādu, kāda tā bija sākumā, tikai tad to tiešām varēs saukt par “atgriešanos” un “gadu”. Pat neuzdrošinos iedomāties, cik daudzas cilvēku paaudzes tajā būs ietvertas. Kad Romula dvēsele ieceļoja šajā debesu templī, cilvēkiem šķita, ka saule pazuda un aptumšojās. Tieši tāpat ikreiz, kad vienā un tajā pašā vietā un laikā saule aptumšojas, – tikai tad, visām debesu zīmēm un zvaigznēm atgriežoties savā sākotnējā stāvoklī, ir pamats sacīt, ka ir notikusi “atgriešanās” un pagājis “gads”. Bet zini, ka no šī “gada” šobrīd nav pagājusi pat divdesmitā daļa. Līdz ar to, ja tu zaudētu cerību atgriezties šajā vietā, uz kuru visi dižie un izcilie vīri ir likuši visas savas cerības, cik tad ir vērta tava cilvēciskā slava, kas nespēj ietekmēt par nelielu viena “gada” daļiņu?                   

Tāpēc raugies augšup un neatrauj acis no šī mitekļa un mūžīgajām mājām! Nekad sevi nepakļauj prastu cilvēku runām un neliec savas dzīves cerību uz cilvēku pateicību! Lai tikums, pats ar sevi tevi vilinādams, ved tevi uz īsteniem nopelniem. Tas, ko citi runā, lai ir viņu pašu darīšana; jo tik un tā viņi runās. Visas šīs ļaužu runas netiek tālāk par šo šauro apvidu, kuru tu te redzi, un nevienā gadījumā tām nav ilgs mūžs. Tās aprok zemē, cilvēkiem nomirstot, un tās izzūd pēcteču aizmirstībā.”      

Kad viņš beidza runāt, es sacīju: “Āfrikāni, ja tiešām ir atvērts kāds ceļš uz debesu vārtiem tiem, kuri to pelnījuši par kalpošanu tēvzemei… Lai gan es nekad neesmu mitējies tevi godināt un kopš zēna dienām esmu sekojis tēva pēdās un tavējās, tomēr tagad, redzot šo lielo balvu, es centīšos vēl daudz vairāk…”

“Centies gan,” viņš atbildēja. “Un nešaubies par šo vienu: nevis tu esi mirstīgs, bet gan šis ķermenis. Tu neesi tāds, kāds izskaties savā ārējā veidolā. Tas ir katra cilvēka prāts, kas ir šis cilvēks – un nevis tas tēls, uz kuru var norādīt ar pirkstu. Zini, ka tu esi dievs. Jo dievs ir tas, kuram piemīt spēks, jušana, atmiņa un noģieds. Dievs ir tas, kurš valda, vada un kustina to ķermeni, kura kungs viņš ir, – gluži tāpat kā augstākais Dievs kustina šo Visumu. Un, tāpat kā Visumu, kurš kaut kādā mērā ir zūdīgs, kustina Dievs, kas pats ir mūžīgs, tā arī trauslo ķermeni kustina mūžīga dvēsele. Jo tas, kas kustas mūžīgi, pats ir mūžīgs. Bet tas, kas dod kustību kaut kam citam un saņem kustību no kāda cita avota, ir ierobežots savas dzīves ietvarā, jo tā kustība var beigties. Tāpēc tikai tas, kas pats no sevis kustas, nekad sevi nepamezdams, nekad arī nemitējas kustēties.

Turklāt tieši tas ir avots – tas ir kustības pirmcēlonis visām lietām, kas kustas. Šim pirmcēlonim nav cēloņa; visas lietas izceļas no tā, taču pirmcēlonis pats nevar izcelties no kaut kā cita. Ja tas rastos no kaut kā cita, tas nevarētu būt pirmcēlonis. Un, tā kā tam nav avota, tas arī nekad neiet bojā. Ja pirmcēlonis ietu bojā, nekas cits to nevarētu no jauna radīt un tas no sevis neko citu neradītu; bet visām lietām nepieciešami ir jārodas no pirmcēloņa. Tā mēs redzam, ka kustības pirmcēlonis ir meklējams tajā, kas pats sevi kustina. Tas nevar ne rasties, ne iet bojā, jo citādāk visas debesis un visa daba sabruktu un apstātos, un nebūtu nekāda spēka, ar ko to iekustināt.            

Tad, ja ir skaidrs, ka tas, kas pats sevi kustina, ir mūžīgs, kurš gan noliegs, ka šāds mūžīgums piemīt arī mūsu dvēselēm? Ja viss, kas saņem kustības grūdienu no ārpuses, ir bez dvēseles, tad tas, kam ir dvēsele, kustas dēļ iekšēja, no sevis paša nākoša grūdiena. Tāda ir dvēseles dabīgā īpašība un spēks. Un, ja tā ir vienīgā lieta no visām, kas pati sevi kustina, tad tai neapšaubāmi nav bijis pirmsākuma – proti, tā ir mūžīga.

Nodarbini šo dvēseli pašās cildenākajās darbībās! Un cildenākās darbības ir pūliņi tēvzemes labā. Dvēsele, kuru būs virzījuši un mācījuši šie pūliņi, daudz ašāk aizsteigsies uz savu mitekli un mājām. Tā tur aizsteigsies, ja vēl tad, kad ir ieslēgta ķermenī, tā tieksies uz priekšu un, apcerot to, kas ir ārpus tās, cik vien iespējams, novērsīsies no ķermeņa. To cilvēku dvēseles, kas nodevušās ķermeniskām baudām, un, juteklisku iekāru vadītas, padarījušas sevi gluži kā par ķermeņa kalponēm, pārkāpjot Dieva un cilvēku likumus, brīdī, kad pamet ķermeni, rāpo un ritinās pa zemes virsmu. Tās atgriežas šajā vietā debesīs tikai pēc daudziem, daudziem klejojumu gadiem.”  

Tad viņš izgaisa, un es pamodos no sapņa.


No latīņu valodas tulkoja A. Irbe.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: