Dostojevska romāns Velni pirmoreiz tika publicēts turpinājumos žurnālā “Krievijas vēstnesis” 1871.–1872. gadā. Izdevējs Mihails Katkovs – šķiet, morālu apsvērumu dēļ – nepieņēma vienu grāmatas nodaļu ar nosaukumu “Pie Tihona” un aicināja Dostojevski romānu pārstrādāt tā, lai bez tās varētu iztikt. Šī nodaļa netika iekļauta arī 1873. gada izdevumā grāmatas formā, uz kuru arī balstīts 1977. gada tulkojums latviski, kas izdots Dostojevska “Kopotu rakstu” VII sējumā. Nodaļai “Pie Tihona” vajadzēja sekot pēc nodaļas “Karaļdēls” kā grāmatas otrās daļas pēdējai nodaļai. Tā izskaidro ne tikai galvenā varoņa Nikolaja Stavrogina personas attīstību, bet lielā mērā arī pašus “velnus” romānā un attiecīgi tā nosaukumā. Anglofonā pasaule šo cenzēto nodaļu, iespējams, pazīst labāk nekā daudzi krievi, jo 1922. gadā to (sadarbībā ar Samjuelu Kotelianski) angliski iztulkoja pazīstamā britu rakstniece Virdžīnija Vulfa un publicēja ar nosaukumu “Stavrogina atzīšanās” – pamatoti uzskatot, ka šo ārkārtīgi spēcīgo tekstu ir iespējams lasīt neatkarīgi no romāna. Vulfas angļu tulkojums vēl tagad klejo vispasaules tīmeklī. Publicējam pirmo no trim daļām. No krievu valodas tulkoja redakcija.
Nikolajs Vsevolodovičs visu nakti negulēja un nosēdēja uz dīvāna, bieži skatīdamies uz kādu nekustīgu punktu kumodes stūrī. Visu nakti viņa lampa bija iedegta. Ap septiņiem rītā viņš aizmiga sēžot, un, kad Aleksejs Jegorovičs saskaņā ar savu paradumu ieradās istabā tieši pusdesmitos ar rīta kafijas tasi, viņu uzmodinādams, Nikolajs Vsevolodovičs atvēra acis un, šķiet, bija pārsteigts, ka tik ilgi gulējis un ka ir jau tik vēls. Viņš steigšus izdzēra kafiju, steigšus apģērbās un steigšus izgāja no mājas. Uz Alekseja Jegoroviča piesardzīgo jautājumu: “Vai nebūs kādi norādījumi?” viņš neatbildēja neko. Viņš gāja pa ielu, dziļās domās raugoties zemē, un tikai dažubrīd pacēla galvu, pēkšņi izrādot kādu neskaidru, bet spēcīgu satraukumu. Vienās krustcelēs, netālu no viņa mājas, ceļu aizšķērsoja aptuveni piecdesmit vai vairāk veču pūlis, kas gāja mierīgi, gandrīz klusi un kārtīgi. Pie veikala, kur viņam nācās brīdi uzgaidīt, kāds teica, ka tie esot “Špiguļina strādnieki”. Viņš gandrīz nepievērsa tiem uzmanību. Beidzot ap pusvienpadsmitiem viņš nonāca pie mūsu Efimjevskas Pestītāja Dievadzemdētājas klostera vārtiem pilsētas malā pie upes. Un tad, it kā atcerēdamies kaut ko satraucošu un nepatīkamu, viņš apstājās, steigšus kaut ko sameklēja sānu kabatā un – pasmaidīja. Ieejot sētā, viņš jautāja pirmajam ieraudzītajam kalpotājam, kā nokļūt pie arhiereja Tihona, kurš pensionējies dzīvoja klosterī. Kalpotājs paklanījās un nekavējoties devās prom. Pie lieveņa, garas divstāvu klostera ēkas galā, resns un sirms mūks viņu valdonīgi un manīgi sagaidīja, pārņemot no kalpa, un veda pa garu, šauru gaiteni, visu laiku klanīdamies (resnuma dēļ viņš nevarēja noliekties, tāpēc tikai bieži un strauji raustīja galvu), aicinot visus uz grēku nožēlošanu, lai gan Nikolajs Vsevolodovičs viņam sekoja arī bez nožēlošanas. Mūks uzdeva dažus jautājumus un runāja par tēvu arhimandrītu; nesaņēmis atbildes, viņš kļuva vēl cienīgāks. Stavrogins pamanīja, ka viņu šeit pazīst, lai gan, cik viņš atcerējās, klosteri bija apmeklējis tikai bērnībā. Kad viņi nonāca pie durvīm pašā gaiteņa galā, mūks it kā ar valdonīgu roku tās atvēra un familiārā manierē pajautāja pieskrējušajam baznīckalpam, vai viņš drīkst ieiet. Pat negaidot atbildi, viņš atvēra durvis, ļaujot “dārgajam” apmeklētājam spraukties garām: saņēmis pateicību, tas ātri nozuda, gandrīz skriešus. Nikolajs Vsevolodovičs ienāca mazajā istabiņā, un nākamajā mirklī pie blakus istabas durvīm parādījās garš, kārns, apmēram piecdesmit piecus gadus vecs vīrs vienkāršā mājas sutanā, pēc skata nedaudz slims, ar neskaidru smaidu un savādu, it kā kautrīgu sejas izteiksmi. Tas bija tas pats Tihons, par kuru Nikolajs Vsevolodovičs pirmo reizi bija dzirdējis no Šatova un par kuru kopš tā laika viņš garāmejot bija paspējis ievākt dažas ziņas.
Liecības bija dažādas un pretrunīgas, taču tām bija arī kas kopīgs, proti, visi, gan tie, kas mīlēja, gan tie, kas nemīlēja Tihonu (bija arī tādi), par viņu neko neteica – tie, kas nemīlēja, iespējams, nevērības dēļ, bet piekritēji un pat dedzīgie – kautrības dēļ, it kā gribētu kaut ko noslēpt, kādu viņa vājumu, varbūt muļķību. Nikolajs Vsevolodovičs uzzināja, ka Tihons jau sešus gadus dzīvo klosterī un ka pie viņa ierodas cilvēki gan no visparastākās tautas, gan no dižciltīgajiem, un ka pat tālajā Pēterburgā viņam ir dedzīgi pielūdzēji un galvenokārt pielūdzējas. Taču esmu arī dzirdējis šādu piebildi no kāda nobrieduša mūsu “kluba” vecpuiša un veca dievbijīga vīra: “Šis Tihons ir gandrīz traks un, bez šaubām, dzer.” Piebildīšu no sevis, aizsteidzoties notikumiem priekšā, ka pēdējais ir pilnīgas muļķības un viņam ir tikai viena iesīkstējusi reimatiska slimība kājās un brīžiem kaut kādi nervu krampji. Nikolajs Vsevolodovičs arī uzzināja, ka atvaļinātais arhierejs vai nu rakstura vājuma dēļ, vai “savas neparastās un nepiedodamās izklaidības dēļ” nespēja pat paša klosterī iedvest pret sevi īpašu cieņu. Runāja, ka tēvs arhimandrīts, bargs un stingrs atbilstīgi saviem abata pienākumiem, turklāt slavens ar savu skolotību, pat izjutis pret viņu zināmu naidīgumu, it kā (ne tieši acīs, bet aplinkus) viņu nosodot par vieglprātīgu dzīvesveidu un gandrīz ķecerību. Šķita, ka arī klostera brāļi pret slimo svētnieku izturējās, neteiksim vis, bezrūpīgi, bet drīzāk familiāri. Arī abas telpas, kas veidoja Tihona celli, bija savādi iekārtotas. Blakus senlaicīgām ozolkoka mēbelēm ar nodilušu ādu bija trīs vai četri eleganti priekšmeti – grezns atpūtas krēsls, liels lieliskas apdares rakstāmgalds, eleganti izgrebts grāmatu skapis, galdiņi, plauktiņi, tas viss, protams, dāvināts. Tur bija dārgs Buhāras paklājs un blakus tam – pārklāji. Tur bija “laicīga” satura un mitoloģisku ainu gravīras un tepat, stūrī, liela lāde ar zeltā un sudrabā mirdzošām ikonām, no kurām viena bija senlaicīgāka ar relikvijām. Arī bibliotēka, kā stāsta, bija sakopota pārāk eklektiski un pretmetīgi: līdzās kristietības dižo svēto un askētu darbiem bija teātra sacerējumi un romāni, “un varbūt vēl kas daudz sliktāks”.
Pēc pirmajiem sveicieniem, kas nez kāpēc tika izteikti ar acīmredzamu savstarpēju neveiklību, steidzīgi un pat neuzmanīgi Tihons ieveda viesi savā kabinetā un it kā veicīgi nosēdināja uz dīvāna, galda priekšā, kamēr viņš pats netālu blakus apsēdās pītā krēslā. Te nu Nikolajs Vsevolodovičs par pārsteigumu pilnīgi apjuka. Šķita, ka viņš ir nolēmis paveikt kaut ko neparastu un nozīmīgu, bet vienlaikus viņam gandrīz neiespējamu. Viņš kādu brīdi raudzījās sev apkārt uz kabinetu, uzkrītoši nepievēršot uzmanību uzlūkojamajam; viņš aizdomājās, varbūt pat nezinot, par ko. Viņu atmodināja klusums, un viņam pēkšņi šķita, ka Tihons it kā kaunpilni nolaiž acis ar pilnīgi nevajadzīgu smaidu. Tas viņā uzreiz izraisīja riebumu un pretestību; viņš gribēja piecelties un aiziet; viņaprāt, Tihons nepārprotami bija piedzēries. Bet Tihons pēkšņi pacēla acis un paskatījās uz viņu ar tik ciešu un dziļdomīgu skatienu un vienlaikus ar tik negaidītu un mīklainu izteiksmi, ka viņš gandrīz nodrebēja un pēkšņi viņam šķita pilnīgi otrādi: ka Tihons jau zina, kāpēc viņš bija atnācis, jau ir brīdināts (lai gan neviens visā pasaulē nevarēja zināt iemeslu) un nerunā pirmais tāpēc, ka grib viņu pasaudzēt, vairoties pazemot.
– Vai jūs mani pazīstat? – Nikolajs Vsevolodovičs pēkšņi un strupi pajautāja. – Vai stādījos priekšā vai arī nē, kad ienācu? Atvainojiet, es esmu tik izklaidīgs…
– Jūs nestādījāties, bet man bija tas gods jūs redzēt vienreiz pirms četriem gadiem šeit, klosterī… nejauši.
Tihons runāja ļoti lēni un vienmērīgi, viņa balss bija maiga, viņš skaidri un noteikti izrunāja katru vārdu.
– Pirms četriem gadiem es nebiju šajā klosterī, – Nikolajs Vsevolodovičs atbildēja nevajadzīgi rupji, – es te biju tikai kā zēns, kad jūs te vispār nebijāt.
– Varbūt esat aizmirsis? – piesardzīgi un neuzstājīgi iebilda Tihons.
– Nē, es neesmu aizmirsis, un tas būtu absurdi, ja aizmirstu, – Stavrogins kaut kā pārlieku uzstāja no savas puses. – Iespējams, jūs par mani esat tikai dzirdējis un izveidojis noteiktu priekšstatu, tāpēc jūs mulsina tas, ko pats redzat.
Tad Nikolajs Vsevolodovičs pamanīja, ka brīžiem pār Tihona seju pārskrēja nervozi drebuļi, ilgstoša nervu sasprindzinājuma pazīme.
– Es tikai redzu, ka jums šodien nav labi, – viņš sacīja, – un domāju, ka būtu labāk, ja es ietu.
Viņš pat piecēlās no savas vietas.
– Jā, man šodien un vakar ļoti sāp kājas, un es pagājušajā naktī maz gulēju…
Tihons apklusa. Viņa viesis pēkšņi bija iegrimis tādā kā nenoteiktu pārdomu stāvoklī. Klusums bija ilgs, minūti vai divas.
– Vai jūs mani vērojāt? – Nikolajs Vsevolodovičs, pēkšņi satraukts un aizdomu pilns, jautāja.
– Es skatījos uz jums un atcerējos jūsu mātes sejas vaibstus. Lai gan ārēji tie nav līdzīgi, iekšēji un garīgi tie ir ārkārtīgi līdzīgi.
– Nekādas līdzības, it īpaši ne garīgā ziņā. Pat pil–nī–bā nekādas! – Nikolajs Vsevolodovičs kļuva mēreni satraukts, nezinot kāpēc. – Jūs to sakāt tā… aiz līdzjūtības pret manu situāciju, – viņš pēkšņi izpļāpājās. – Ha! Vai mana māte kādreiz nāk pie jums?
– Viņa nāk.
– Es nezināju. Nekad neesmu no viņas neko dzirdējis. Bieži?
– Gandrīz katru mēnesi; un biežāk.
– Nekad, nekad neesmu dzirdējis. Nekad neesmu dzirdējis. (Viņš šķita šausmīgi satraukts par šo faktu.) Un jūs, protams, esat dzirdējis no viņas, ka es esmu traks? – viņš atkal izspēra.
– Nē, ne gluži traks. Arī to esmu dzirdējis, bet no citiem.
– Jums jābūt ļoti labai atmiņai, ja spējat atcerēties tādus niekus. Bet par pļauku esat dzirdējis?
– Kaut ko esmu.
– Tātad visu. Drausmīgi daudz jums ir laika klausīties. Un par dueli?
– Arī par dueli.
– Lūk, te avīzi nevajag. Šatovs jūs brīdināja par mani?
– Nē. Tomēr es pazīstu Šatova kungu, bet sen viņu neesmu redzējis.
– Hmm. Kas tā jums tur par karti? Ha, pēdējā kara karte. Kam jums tā vajadzīga?
– Urbos cauri pasaules kartei ar tekstu palīdzību. Ļoti interesants apraksts.
– Parādiet man; jā, izklāsts nav slikts. Tomēr dīvaina jums lasāmviela.
Viņš pievilka grāmatu sev klāt un īsi ielūkojās tajā. Tas bija garš un talantīgs stāstījums par pēdējā kara apstākļiem, ne tik daudz militāra, kā literāra rakstura. Pāršķirstījis grāmatu, viņš to nepacietīgi atgrūda.
– Es īsti nezinu, kāpēc es šeit ierados, – viņš ar riebumu izteica, skatoties Tihonam taisni acīs, it kā gaidītu no viņa atbildi.
– Jums arī neklājas labi, vai ne?
– Jā, varbūt.
Taču pēkšņi, ļoti īsiem un kodolīgiem vārdiem, tā, it kā citādāk būtu grūti saprast, viņš pastāstīja, ka viņam, īpaši naktīs, esot tādas kā halucinācijas, ka viņš reizēm redzot vai jūtot savā tuvumā kādu ļaunu būtni, izsmējīgu un “saprātīgu”, “dažādās sejās un dažādos tēlos, bet tā ir viena un tā pati, un es vienmēr dusmojos….”.
Šīs atklāsmes bija neprātīgas un mulsinošas, un patiešām šķita, ka tās nāk no traka cilvēka. Bet Nikolajs Vsevolodovičs runāja ar tādu dīvainu atklātību, kāda viņam nekad agrāk nebija piemitusi, ar tādu vienkāršību, kas viņam bija pilnīgi neraksturīga, – šķita, ka viņā pēkšņi un neviļus pagaisis iepriekšējais cilvēks. Viņš nemaz nekaunējās atklāt bailes, ar kurām viņš runāja par savu parādību. Bet tas viss norisinājās neilgu brīdi un pazuda tikpat pēkšņi, kā bija uzradies.
– Tās visas ir muļķības, – viņš noteica ātri un ar neērtu aizkaitinājumu. – Es aiziešu pie ārsta.
– Noteikti aizejiet, – apstiprināja Tihons.
– Jūs sakāt ar tādu pārliecību… Vai esat redzējis tādus kā es, ar tādām vīzijām?
– Ir gadījies, bet ļoti reti. Savā dzīvē atceros tikai vienu tādu, kādu militāru virsnieku, kurš bija zaudējis sievu, savu neaizstājamo dzīves draudzeni. Par otru esmu tikai dzirdējis. Abi pēc tam ārstējās ārzemēs… Un jau sen jūs esat pakļauts šādām parādībām?
– Apmēram gadu, bet tas viss ir muļķības. Es aiziešu pie ārsta. Un tās visas ir muļķības, briesmīgas muļķības. Tas esmu es pats dažādos veidos un nekas cits. Tā kā tagad esmu piemetinājis šo… frāzi, jūs laikam domājat, ka joprojām šaubos un neesmu pārliecināts, ka tas esmu es pats, nevis tiešām velns?
Tihons jautājoši paskatījās.
– Un… vai jūs tiešām viņu redzat? – viņš jautāja, novēršot visas šaubas, ka tā būtu mānīga un slimīga halucinācija, – Vai jūs tiešām redzat kādu tēlu?
– Dīvaini, ka jūs uz to uzstājat, kad jau esmu jums teicis, ka redzu, – Stavrogins ar katru vārdu atkal sāka kļūt aizkaitināts, – protams, es redzu, redzu tā, kā jūs šobrīd… un reizēm es neesmu pārliecināts, ka redzu, kaut arī redzu… un reizēm es nezinu, kas ir taisnība, es vai viņš… Tas viss ir muļķības! Vai jūs nevarat pieņemt, ka tas patiešām ir velns, – viņš piebilda, smejoties un pārāk asi pārejot izsmējīgā tonī, – jo tas vairāk atbilstu jūsu profesijai?
– Ticamāk, ka slimība, lai gan…
– Lai gan kas?
– Velni neapšaubāmi pastāv, taču izpratne par tiem var būt ļoti atšķirīga.
– Jūs atkal esat nolaidis acis, – aizkaitināti ņirgādamies, viņu pieķēra Stavrogins, – jo jums ir kauns par mani, ka es ticot velnam, bet, izliekoties, ka neticu, es viltīgi uzdodu jums jautājumu: vai viņš patiešām pastāv vai nepastāv?
Tihons nenosakāmi pasmaidīja.
– Labi, ziniet, ka es nemaz nekaunos, un, lai gandarītu jūs par rupjību, es jums nopietni un nekaunoties teikšu: es ticu velnam, es ticu kanoniski, kā personiskam, nevis alegoriskam, un man nevajag ne no viena neko izspiest, tas ir viss.
Stavrogins nervozi, nedabiski iesmējās. Tihons ar ziņkāri paraudzījās uz viņu, bet ar nedaudz biklu, lai gan maigu skatienu.
– Dievam ticat? – pēkšņi izmeta Nikolajs Vsevolodovičs.
– Ticu.
– Ir taču teikts, ka, ja tic un pavēl kalnam nākt, tad tas nāks… bet piedodiet man par manām muļķībām. Tomēr es tik un tā vēlos pajautāt: vai jūs izkustināsiet kalnu vai nē?
– Dievs pavēlēs, un es izkustināšu, – Tihons teica klusi un savaldīgi, atkal sākot nolaist acis.
– Nu, tas vienalga, ka Dievs pats to izkustinās. Nē, jūs, jūs, kā balvu par jūsu ticību Dievam?
– Varbūt arī neizkustināšu.
– “Varbūt.” Arī tas nav slikti. He, he! Bet kāpēc tomēr vēl šaubāties?
– Par savas ticības pilnību šaubos.
– Kā? Un jūs nepilnīgi ticat? Kas to būtu domājis, skatoties uz jums! – Viņš paskatījās uz viņu ar pārsteiguma pilnu, pavisam tiešu skatienu, kas nepavisam nesaskanēja ar viņa iepriekšējo jautājumu izsmējīgo toni.
– Jā… Varbūt es neticu pilnīgi, – atbildēja Tihons.
– Tomēr jūs ticat, ka vismaz ar Dieva palīdzību taču izkustinātu, un tas nav maz. Vismaz jūs vēlaties ticēt. Un jūs kalnu uztverat burtiski. Tas joprojām ir daudz. Labs princips. Es pamanīju, ka lielākā daļa mūsu levītu ir stipri noskaņoti uz luterānismu un ļoti labprāt skaidro brīnumus ar dabiskiem cēloņiem. Tas joprojām ir vairāk nekā très peu[1] arī no viena arhibīskapa, tiesa, zobena priekšā. Jūs noteikti esat arī kristietis? – Stavrogins runāja ātri, vārdi plūda aumaļām, te nopietnā tonī, te ņirgājoties, bet varbūt arī pašam nezinot, ar kādu mērķi viņš ved šo sarunu, jautā, uztraucas, izrāda ziņkāri.
– No tava krusta, Kungs, es nekaunēšos, – Tihons gandrīz nočukstēja, ar tādu kā kaislīgu čukstu un vēl vairāk nolieca galvu.
– Vai var ticēt velnam, neticot Dievam? – Stavrogins iesmējās.
– O, pat ļoti var, tas notiek visu laiku, – Tihons pacēla acis un pasmaidīja.
– Un es esmu pārliecināts, ka jums šāda ticība šķiet godājamāka par pilnīgu neticību… – smējās Stavrogins.
– Turpretī pilnīgs ateisms ir godājamāks par sekulāru vienaldzību, – acīmredzami jautri un vieglprātīgi atbildēja Tihons, bet tajā pašā laikā uzmanīgi un ar nemieru ieskatoties viesī.
– Oho, palūk, kā jūs, nu jūs tiešām pārsteidzat.
– Pilnīgs ateists, ja vēlaties, joprojām stāv uz priekšpēdējā augšējā pakāpiena pirms vispilnīgākās ticības (neatkarīgi no tā, vai viņš to pārkāps vai nē), savukārt vienaldzīgajam nav nekādas ticības, izņemot nepatīkamas bailes, un arī tās tikai retos gadījumos, ja viņš ir jūtīgs cilvēks.
– Hmm. Vai esat lasījis Apokalipsi?
– Esmu.
– Atceraties: “Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti…”?
– Atceros.
– Kur jums ir šī grāmata? – Stavrogins kļuva dīvaini steidzīgs un nemierīgs, ar acīm meklējot grāmatu uz galda, – Man gribas jums nolasīt… Vai ir krievu tulkojums?
– Es zinu šo vietu, es to atceros, – noteica Tihons.
– Vai jūs to atceraties no galvas? Lasiet!…
Viņš ātri nolaida acis, uzlika abas rokas uz ceļgaliem un nepacietīgi klausījās. Tihons nolasīja, atceroties vārdu pa vārdam:
“Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails….”?
– Pietiek, – pārtrauca Stavrogins. – Zināt, es jūs ļoti mīlu.
– Es jūs arī, – Tihons teica pusbalsī.
Stavrogins pieklusa un pēkšņi atkal iegrima iepriekšējā apcerē. Tās uznāca gluži kā lēkmes, jau trešo reizi. Un arī Tihonam viņš teica “mīlu” gandrīz kā lēkmē, katrā ziņā negaidīti sev pašam. Pagāja vairāk nekā minūte.
– Nedusmojieties, – nočukstēja Tihons, teju aizsniedzoties ar pirkstu līdz viņa elkonim un pats it kā kautrējoties. Bet otrs sarāvās un dusmīgi sarauca uzacis.
– No kurienes jūs zinājāt, ka es vēlos dusmoties? – viņš ātri bilda. Tihons grasījās kaut ko teikt, bet Stavrogins viņu pēkšņi pārtrauca neizskaidrojamā satraukumā:
– Kāpēc jūs pieņēmāt, ka man obligāti būtu bijis jāsadusmojas? Jā, es biju dusmīgs, jums taisnība, un tieši tāpēc, ka jums teicu “mīlu”. Jums ir taisnība, taču jūs esat rupjš ciniķis, jūs nicinoši domājat par cilvēka dabu. Dusmas varēja arī nebūt, būtu tikai cits cilvēks, nevis es… Starp citu, jautājums ir nevis par cilvēku, bet gan par mani. Jūs tomēr esat dīvainis un pamuļķis…
Viņš kļuva aizvien aizkaitinātāks, un dīvainā kārtā viņš nekautrējās savu vārdu:
– Klausieties, man nepatīk spiegi un psihologi, vismaz ne tādi, kas lien manā dvēselē. Es nevienu neaicinu savā dvēselē, man neviens nav vajadzīgs, es varu tikt galā pats. Varbūt jūs domājat, ka es no jums baidos, – viņš pacēla balsi un izaicinoši izslēja galvu, – varbūt jūs tagad esat pilnīgi pārliecināts, ka esmu atnācis, lai atklātu jums kādu “briesmīgu” noslēpumu, un gaidāt to ar visu slepeno ziņkārību, kādu vien spējat sakopot? Nu, ziniet, ka es jums neko neatklāšu, nekādu noslēpumu, jo es varu iztikt bez jums… un nav pat nekāda noslēpuma… tikai jūsu iztēlē.
Tihons stingri uz viņu paskatījās:
– Jūs satrieca, ka jērs vairāk mīl auksto nekā vienkārši remdeno – viņš teica. – Jūs nevēlējāties būt tikai remdens. Nojaušu, ka jūs urda kāds ārkārtējs, iespējams, briesmīgs nodoms. Es lūdzu jūs sevi nemocīt un visu izstāstīt.
– Un jūs pavisam droši zinājāt, ka es ar kaut ko atnācu?
– Es…. minēju, – nočukstēja Tihons, nolaižot acis.
Nikolajs Vsevolodovičs bija kļuvis vēl bālāks, viņa rokas nedaudz trīcēja. Vairākas sekundes viņš raudzījās nekustīgi un klusējot, it kā pieņemdams galējo lēmumu. Beidzot viņš izvilka no somas sānu kabatas kādas apdrukātas lapiņas un nolika tās uz galda.
– Lūk, lapiņas, paredzētas izplatīšanai, – viņš sacīja aizlauztā balsī. – Ja tās izlasīs kaut viens cilvēks, tad ziniet, ka es tās vairs neslēpšu, tad tās lasīs visi. Tā ir nolemts. Jūs man… Jūs man neesat vajadzīgs, jo es visu jau esmu izlēmis. Bet izlasiet tās… Kamēr tās lasāt, neko nesakiet, bet, kad esat izlasījis, sakiet visu…
– Vai lasīt? – neizlēmīgi jautāja Tihons.
– Lasiet; esmu mierīgs.
– Nē, bez brillēm netikšu galā, druka ir sīka, ārzemju.
– Lūk, brilles, – Stavrogins pasniedza viņam tās no galda un atliecās uz dīvāna. Tihons neskatījās uz viņu un sāka lasīt.
Stāsta turpinājumu lasiet: telos.lv/pie-tihona-2 un telos.lv/pie-tihona-3
[1] “Ļoti maz.” Franču val.
