Viendzimuma laulību legalizācijas vēsture Amerikā

Atjaunotās Latvijas 30 gadu laikā tiesu vara Satversmes tiesas veidolā saasinātu uzmanību ir pieredzējusi galvenokārt jautājumos, kas skar valodu, pilsonību vai valsts robežas. Šī uzmanība ir pamatota, jo minētie gadījumi katru reizi ir skāruši kādu no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem, kuri tiesiskās normās ietērpti jau Satversmes sākumā un kodolā un kuru apdraudētais stāvoklis savulaik ir kalpojis par ieganstu prasībai izbeigt okupāciju un atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Jau vairāk kā gadu Latvijas tiesu vara ir nonākusi līdzīgās, varbūt pat spožākās krustugunīs, jo tai jāsaprot, kādu formu turpmāk jāieņem jebkuras sabiedrības pamata iedibinājumam – ģimenei –, kas visnotaļ konkrētā apveidā pastāvējusi vēl ilgi pirms jebkādas Latvijas valsts, tās robežām, valodas vai pilsonības. Visus minētos lielumus, kuri dažādu cīņu un apspriežu rezultātā ieguva noteiktu tiesisku formu, formulēja cilvēki, kuri jau nāca no kādas ģimenes – viena vīrieša un vienas sievietes noturīgas savienības, kas asinsradniecības un pēctecības ceļā iestiepās dziļi latviešu un citu apkārt dzīvojošu tautu senatnē. Taču tagad par šīs savulaik dabīgās un pirmspolitiskās savienības statusu, būtību un robežām lemj tiesneši. Un lemj arvien vairāk, gan Latvijā, gan citur Rietumos, jo nedz parlamentārais, nedz demokrātiskais vairākums vairs neesot tiesīgs spriest par to, kas pienākas vai nepienākas kādam mazākumam. To zina likums un cilvēktiesības, kuru piemērošanu pārrauga sertificēti un kvalificēti tiesību zinātāji jeb eksperti. Satversmes tiesas lēmumi par paternitātes pabalsta piešķiršanu bērna mātes partnerei un par dabīgo ģimeņu mantošanas tiesību faktisku attiecināšanu uz viendzimuma partneriem aizsāka pašreizējo cīņu par dabīgās ģimenes nosargāšanu. Augstākā tiesa, tātad vēl viens “tiesību ekspertu” slānis, šai cīņai piemetuši savu artavu, norādot, ka “pašlaik valstī trūkst normu viena dzimuma pāru attiecību reģistrācijas jomā”, tāpēc “līdz brīdim, kad likumdevējs būs izveidojis atbilstošu tiesisko regulējumu, tiesas ar saviem spriedumiem var konstatēt [izcēlums autora: KL], vai konkrētu personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110. panta izpratnē, un šādi spriedumi aizstātu valsts īstenotu šo attiecību reģistrāciju.”[1]

Tiesu aktīvisms ir vispārzināma vēlīnā Rietumu liberālisma iezīme, kurā liberālisma uzsvars uz noteiktu tiesību kā vēlmju un cieņas apliecinājumu aizstāvību pārtrumpo demokrātijas solījumu, ka cilvēki varētu valdīt pār sevi ar pašu pieņemtu likumu palīdzību. Tomēr pašreiz Latvijā notiekošais tiesu varas un dažādu nevalstisko organizāciju lobētais mēģinājums apiet demokrātiskas pārstāvniecības un pārvaldības formas atstāj tādu kā déjà vu vai jau redzētas izrādes, filmas sajūtu. Atceros, bērnībā un agrīnos tīņu gados nekādi nevarēju saprast vienu bieži rādītu amerikāņu filmu paveidu – “prāvošanās filmas”, kur piepeši Indiana Džounsam jeb Herisonam Fordam vairāk laika jāpavada, nevis darot kaut ko interesantu kādā fizisku piepūli prasošā eksotiskā situācijā, bet gan norūpētu seju tiesājoties, ar patosa pilnām aizstāvības vai apsūdzības runām uzstājoties sēdi pēc sēdes, līdz filma vainagojas attaisnojošā vai notiesājošā spriedumā. No šādām filmām es secināju, ka amerikāņi ir tauta, kas mīl daudz tiesāties. Uz to kā pozitīvu piemēru droši vien norādītu mūždien par Austrumeiropas tiesiskumu nobažījušies cilvēktiesību un atvērtās sabiedrības aizstāvji Rietumeiropā. Tas nekas, ka tiesiskuma principu vēl pirms 19. gs. (pareizāk sakot, vēl pirms 1945., 1958., 1959. vai 1993. gada) pazina arī absolūtie monarhi, viduslaiku feodāļi vai Romas senatori un grieķu polisu runasvīri. Man šķiet, Latvijā šobrīd viendzimuma pāru legalizācijas sakarā tiek ekranizēta tieši viena šāda jau kaut kur redzēta “prāvošanās” filma, tiesāšanās kā izrāde, daļējs simulakrs, kura scenārijs sacerēts, iestudēts un salīdzinoši nesen uzvests vairākās Rietumvalstīs, no kurām redzamākā un ietekmīgākā ir ASV. Varētu šķist, ka Latviju Satversmes tiesas nekompetence LGBT jautājumos ir skārusi piepeši un negaidīti. Tomēr notiekošajam ir sava “tradīcija” un iemītas takas. Ar tām var iepazīties pāris pamācošās apakšnodaļās amerikāņu publicista Kristofera Koldvela skaudrajā grāmatā par ASV vēsturi kopš 1960. gadiem ar nosaukumu “Age of Entitlement” (“Tiesību laikmets”).[2] Savulaik viendzimuma laulību legalizācija tādā it kā dziļi kristīgā, tātad iracionāli aizspriedumainā (saskaņā ar Apgaismības jeb 18. gs. aizspriedumiem) valstī kā ASV arī šķita negaidīta un piepeša. Kā tas notika un kāpēc – ar to, pārstāstot Koldvela versiju, lasītāju iepazīstināšu šajā rakstā. Koldvela vēstījums latviešu lasītājam varētu šķist saistošs tieši ar to, ka autors daudz uzmanības velta jautājuma juridiskajai un konstitucionālajai dimensijai.

Pagrīdes subkultūra pieprasa mietpilsonisku iedibinājumu

Kad 1989. gadā izdevuma New Republic redaktors Endrjū Salivans pirmo reizi publiski izteica domu, ka geji varētu vēlēties apprecēties, tas, kā norāda Koldvels, “izklausījās nepieklājīgi” un ne tikai tāpēc, ka bija pretrunā dažiem stereotipiem. Laulība bija seksuālās regulācijas institūcija. Geju tiesību cīņa ap to laiku bija saplūdusi ar radikālo feminismu, lai deleģitimizētu gan laulību kā institūciju, gan tradicionālās vīrišķības ideju. Bija laiks, kad otrā viļņa feminisma ietvaros cīņa pret sieviešu ķermeņu objektifikāciju ironizēja par vīriešu ķermeņu objektifikāciju. Piemēram, zināmu šūmēšanos 1982. gadā izsauca Taimskvērā izstādītā piecstāvīga augstuma Calvin Klein reklāma ar slavenu kārts lēcēju Tomu Hintnausu, čipendeilu pozā izrādot baltas apakšbikses. Pirmie vīriešu striptīzdejotāji sāka uzstāties 1979. gadā klubā ar nosaukumu “Chippendales“, blakus Santamonikas šosejai. Lai gan šie izklaides pasākumi tika reklamēti kā “Vīriešu eksotisko deju nakts tikai dāmām”, parādījās arī vīrieši, kuri ar tiesas palīdzību izcīnīja tiesības apmeklēt šovu.

Geju aktīvisti, līdzīgi 60. gadu Pilsoņu tiesību cīnītājiem un feministēm pirms viņiem, pieprasīja ne tikai iecietību, bet arī cieņu, jo bez tās integrācija sabiedrībā nebūtu pilnīga. Koldvela jaunāko laiku ASV vēstures stāsts lielā mērā izpaužas tieši kā vēstījums par kādas līdz šim dažādos veidos apspiestas vai ierobežotas mazākuma grupas atbrīvošanos (emancipāciju) no spaidiem – tā sauktās negatīvas brīvības iemantošanu –, kas ātri vien pāraug prasībās pēc lielākas “cieņas” pret konkrēto sabiedrības grupu, šai cieņai izpaužoties dažādās tiesiski kodificētu priekšrocību un pozitīvās diskriminācijas veidolos. Koldvelam paradigmātiskais “emancipācijas” gadījums ASV jaunāko laiku vēsturē ir melnādaino amerikāņu cīņa pret diskrimināciju 60. gados, kas vainagojās ar Pilsoņu tiesību likuma pieņemšanu 1964. gadā. Reaģējot pret tobrīd vēl joprojām izplatīto melnādaino diskrimināciju gandrīz 100 gadus pēc verdzības atcelšanas, aizliedza diskrimināciju uz rases, ādas krāsas, reliģijas, dzimuma, nacionālās izcelsmes un vēlāk arī seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes pamata. Vienlaikus likums aizliedza nevienlīdzīgu vēlētāju reģistrācijas prasību piemērošanu, rasu segregāciju skolās un sabiedriskās vietās, kā arī diskrimināciju darbā.

Koldvela grāmatas galvenā tēze ir tāda, ka 60. gados pieņemtais un vēlāk papildinātais Pilsoņu tiesību likums ir kļuvis par tādu kā otru paralēlo un noklusēto ASV konstitūciju blakus 1788. gadā pieņemtajai, nereti nonākot tai pretrunā. Tādēļ pēdējo 60 gadu ASV “kultūrkarus” ir jālasa caur šo divu paralēlo konstitūciju sadursmju un savstarpējās nesavietojamības prizmu. Koldvels apgalvo, ka ASV jebkura it kā diskriminēta mazākuma grupa šīs paralēlās konstitūcijas dēļ automātiski tiek skatīta caur rasisma un cīņas pret rasismu prizmu, ko, protams, pavada ne tikai Mārtina Lutera Kinga gars un ideāli, bet arī Pilsoņu karam līdzi nākošais emocionālais uzslāņojums. Attiecīgi, “prāvošanās” viendzimuma laulību legalizācijas sakarā it kā no jauna izspēlē cīņu pret ASV sākotnējo, “iedzimto” grēku – rasismu, gejiem un lezbietēm ieņemot to lomu, ko savulaik jau izspēlēja melnādainie.

Tomēr Koldvels atzīmē, ka cieņas piešķiršana gejiem bija grūtāka un sarežģītāka nekā citām grupām. Homoseksualitāte nebija tikai identitāte, tā bija noteikta uzvedība – turklāt tāda uzvedība, kas lielākajā valsts daļā bija negods un pat noziegums. Līdz obligātā militārā dienesta atcelšanai 70. gados homoseksuāļi, tāpat kā visi pārējie, nonāca padziļinātā saskarsmē ar ASV bruņotajiem spēkiem, tomēr viņi tur nebija laipni gaidīti – vismaz ne kā homoseksuāļi. Pieķeršana viendzimuma seksuālajā uzvedībā armijā varēja izraisīt sociālo stigmu, kas izpaudās kā “zilā biļete” jeb administratīvs atsaukums.

Pēckara geju subkultūra Eizenhauera un Kenedija gados bija militārās industrijas tikumu un netikumu fotogrāfisks negatīvs. Vērotājs no malas varētu apjukt, neizprotot lielo lomu, ko geju tiesību jautājums ieņem 21. gs. ASV bruņotajos spēkos.[3] Taču pašiem gejiem tas tā nebūt neizskatās. Lai gejiem nodrošinātu sabiedrības cieņu, sekojot Pilsoņu tiesību likuma iekšējai loģikai un piešķirtajām pilnvarām, varas iestādēm vajadzēja mainīt, deleģitimizēt un likvidēt daudzas institūcijas, kurās cilvēki laika gaitā bija veikuši lielus morālus ieguldījumus.

Koldvels vairākkārt atzīmē, ka biedrošanās brīvība, īpaši nostiprināta ASV 1788. gada konstitūcijā, uzskatāma par galveno brīvību – tā ir brīvība, bez kuras politisko brīvību nemaz nevar efektīvi īstenot. Taču, tiecoties pēc biedrošanās brīvības, geji saskārās ar problēmu, ko citas minoritātes nepazina: pirmkārt, vienam otra identificēšanu. Tāpēc agrīnākās geju atbrīvošanās ierosmes bija prasības pēc “telpas gabaliņiem”: kafejnīcām, saiešanās vietām un deju klubiem, kuros viņi varētu mierīgi iepazīties bez policijas uzmākšanās.

Pieprasot šīs biedrošanās tiesības, 1959. gadā Losandželosā notika neliels grautiņš “Kūpera virtuļos”. 1965. gadā Filadelfijā notika sadursme ar policiju par Djūija kafejnīcas skrejlapām. Sadursme pie mafijai piederošā Vestviledžas deju kluba “Stonewall Inn” 1969. gadā pārsteidza ar medijos izteiksmīgi iemūžināto skatu, kurā simtiem vīriešu pārspēja pilsētas policiju. Šis atgadījums ir kļuvis par mītu, jo notika netālu “Village Voice” birojam, kura jaunie reportieri ar minūšu precizitāti ziņoja par notiekošo. Taču arī pirms šiem klubiem geji gadiem ilgi bija meklējuši veidus, kā savstarpēji sazināties. Šī izmisīgā vajadzība sazīmēt politiskos un romantiskos sabiedrotos noveda pie 90. gadu skarbās prakses publiski “atklāt” tos, kuri savu seksualitāti bija paturējuši pie sevis.

Geji meklēja patvērumu ne tikai ēkās, bet arī institūcijās. Kā norāda Koldvels, pagāja ilgs laiks, līdz kādam ienāca prātā, ka laulība varētu būt viena no tām. 1973. gadā, kad Amerikas Pilsoņu brīvību savienības (ACLU) Dienvidkalifornijas Homoseksuālo tiesību komiteja izveidoja sešu ilgtermiņa prioritāšu sarakstu, laulība tajā nebija iekļauta. 1983. gadā geju kustības vadītājiem bija iespēja tirdīt Demokrātu prezidenta kandidātus Valteru Mondeilu un Džonu Glennu par steidzami risināmiem jautājumiem, bet arī toreiz laulība netika minēta kā daļa no dienaskārtības. 1991. gadā, kad Nacionālā geju un lezbiešu darba grupa lūdza savus biedrus sarindot pilsonisko tiesību jautājumus svarīguma secībā, laulība pat neparādījās. Kā 1989. gadā izteicās Lambda Legal juridiskā direktore Paula Etelbrika: “Būt kvīram nenozīmē uzcelt māju un meklēt valsts atbalstu šim solim”.

1980. gados līdz ar AIDS izplatību geju kopienā valsts atbalsta trūkums sāka šķist spiedīgāks. Ar AIDS ārstēšanu saistītās lēnās un mokošās medicīniskās procedūras un līdzi nākošais emocionālais sabrukums lika pievērst uzmanību likumiem, medicīniskajiem noteikumiem un apmeklējuma tiesībām, kuras bija izstrādātas īpaši heteroseksuāliem laulātajiem. Vīrieši mira slimnīcās bez savu mīļo cilvēku klātbūtnes, un pāri nonāca nabadzībā, jo amerikāņu stila veselības pabalsti bija izstrādāti laulāto aizsardzībai, taču neattiecās uz partneriem. Tikmēr vecāki un brāļi un māsas veiksmīgi apstrīdēja to vīriešu testamentus, kuri savu mantu bija novēlējuši trūcīgiem draugiem, kuriem vajadzēja dārgās eksperimentālās zāles. Tomēr vairums sabiedrības neizrādīja īpašu līdzcietību. 1985. gadā lielākā daļa aptaujāto amerikāņu (51% pēc Los Angeles Times datiem) atbalstīja karantīnu tiem, kuri cieš no AIDS.

Vienlaikus AIDS 80. gadu nogalē un 90. gados izmainīja daudzus ieradumus, kuri gejus atdalīja no pārējiem ASV iedzīvotājiem. AIDS slēdza gandrīz visas iestādes, kuras pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tika celtas uz uzspēlēti izlaidīgā “geju dzīvesveida” pamata – no Ņujorkas seksa klubiem līdz Sanfrancisko “pirtīm”, kurās savulaik viesojās un ilgtermiņā savu galu atrada gan Mišels Fuko (miris 1984. gadā), gan Fredijs Merkūrijs (miris 1991. gadā). Nežēlīgi izraujot no skapjiem slēptos gejus, AIDS pārvērta kādreizējo saukli “geju kopiena” par īstu, saliedētu un rīcībspējīgu kopienu.

Kad geji sāka tiesāties par apmeklējuma tiesībām un citiem jautājumiem, viņi atklāja, ka tiesneši uz viņu prasībām raudzījās pielaidīgāk nekā sabiedrība. Laulību pieprasošie geji pievērsās tiesām – un Pilsoņu tiesību likumam. 1993. gadā Havaju tiesa atzina, ka laulību ierobežošana tikai vīriešu un sieviešu savienību ietvaros ir aizspriedumaina. Lai gan trīs ceturtdaļas štata vēlētāju tam nepiekrita, štata Augstākā tiesa 1996. gadā atbalstīja zemākās instances tiesu. Havajieši divus gadus vēlāk ar izteiktu balsu pārsvaru (69 pret 28 procentiem) nobalsoja par laulības kā tikai heteroseksuāla iedibinājuma konstitucionālu definīciju. Taču citur tiesnešus tas neatturēja. 1999. gadā Vērmontas Augstākā tiesa uzdeva likumdevējam nākt klajā ar plānu, kā piešķirt gejiem laulību tiesības. Tam sekoja pirmais “civilo savienību” likumprojekts 2000. gadā.

Pakļaujoties sabiedrības spiedienam, Bils Klintons 1996. gadā parakstīja Likumu par laulības aizstāvību. Gadījumā, ja kāds štats sāktu laulāt gejus un lezbietes, citu štatu tiesnešiem būtu pamats atteikt viņiem tobrīd vēl tikai šķietami konstitucionāli pienākošās tiesības. Vēl ilgi divdesmit pirmajā gadsimtā ASV nebija neviena štata, kurā vēlētāji uz geju laulībām skatītos labvēlīgi. Pirms 2012. gada, kad Meina, Merilenda un Minesota apstiprināja nobalsošanas iniciatīvu par geju laulībām, tās tika noraidītas kopskaitā 31 referendumā par spīti lielajiem ekonomiskajiem resursiem un lobēšanas tīkliem, uz kuriem paļāvās viendzimuma laulību aizstāvji.

Tika izmantotas arī citas tiesiskās sviras. Lai gan homoseksualitāte pati par sevi nerada bērnus, dažreiz homoseksuāļiem ir bērni no attiecībām ar pretējo dzimumu. Dažādi ierēdņi un tiesneši pamazām arvien vairāk pieļāva pilnas vecāku tiesības homoseksuāliem pāriem, kuri iepriekš dabīgā laulībā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem bija radījuši bērnus. Drīz tiesneši ļāva geju vīriešiem un sievietēm adoptēt savu partneru dabiskos bērnus. Galu galā viņi pilnībā ļāva visiem geju pāriem adoptēt bērnus.

Tiesās nonāca lietas, kurās galvenais jautājums bija par to, vai būtu labāk, ja bērnu audzinošais geju pāris būtu precēts vai neprecēts. Vienā no tām, Hilarija Gudridža u. c. pret Sabiedrības veselības departamentu (2003, Hillary Goodridge & Others v. Department of Public Health), septiņi Masačūsetsas pāri iesūdzēja štatu par liegtajām tiesībām apprecēties. Četriem no šiem pāriem bija bērni – adoptēti vai radīti iepriekšējā laulībā.

Masačūsetsas Augstākās tiesas tiesnese Mārgareta Māršala paziņoja, ka nav saprātīga iemesla liegt gejiem laulības augļus. Māršala savu pamatojumu sāka ar jau pārdefinētu laulības izpratni, to uzskatot nevis par sabiedrības pamatu, kas ir sākotnējāks par valsti un prasa tās atzīšanu, bet gan par valsts varas izveidotu labklājības iedibinājumu, “līdzīgu suņu parkam vai slimnīcai” (kā salīdzina Koldvels), kas sev līdzi nes “būtisku ieguvumu pārpilnības ragu”. Svarīgāko antropoloģisko jautājumu par to, kas ir laulība, tādējādi varēja aizstāt ar citu jautājumu par vienlīdzīgu piekļuvi valsts sniegtajiem labumiem, kurus ne tik daudz prasīja individuālu geju vārdā, cik vairāk par labu viņu izveidotām savienībām.

Šāda pieeja mainīja pierādījuma nastu visos laulības jautājumos, kuri nonāca tiesās. Knapi desmit gadus vēlāk, kad 2015. gadā Augstākajā tiesā nonāca ievērojama geju laulību lieta, aktīvists un tiesību profesors Deivids Kols varēja runāt par “diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, piemēram, par viendzimuma laulību aizliegumu, kas minēts Obergefela prāvā.” Aizliegumu? Viena lieta bija teikt, ka novecojušai laulības definīcijai ir jāmainās līdzi laikam, pavisam cita – apgalvot, ka nodoms kaitēt gejiem (jo, lai panāktu “aizliegumu”, ir jābūt nodomam) ir bijis viens no iemesliem, kādēļ vispār bija izveidojusies dabīgā jeb heteroseksuālu pāru laulība. Līdz tam brīdim bija tikpat saprātīgi runāt par geju laulību aizliegumu, kā būtu bijis runāt par aizliegumu vīriešiem zīdīt. “Ir jāidentificē tradicionālās laulības saglabāšanas iemesls,” turpināja Kols, “un teorija, kāpēc viendzimuma laulību atzīšana grauj šo nolūku.”[4]

Sentimentālā līmenī izaicinājums, ko 90. gadu vidū pirmo reizi izteica Masačūsetsas kongresmenis Bārnijs Frenks – viņam jautājot, “kā divi viens otru mīloši cilvēki apdraud heteroseksuālas laulības”, vienmēr ir bijis izšķirošs arguments par labu geju laulībām. Tam ir grūti atrast iebildumus, it īpaši mīlošā ģimenē, kurā kāds ir gejs. Pēc Gudridžas prāvas kļuva skaidrs, ka geju laulības tiešām var apdraudēt sabiedrisko un juridisko kārtību vismaz jēdzieniska apjukuma līmenī, jo tās sagrāva izpratni, ka laulība ir kaut kas sākotnējāks un pirmējāks par valsts, referendumu un tiesnešu varu.

Tiesāšanās kā māksla (un nauda)

Prāvas, no kurām ar laiku tika izveidots geju laulību likums, gandrīz nekad neuzsāka pāri, kuri tikko bija nolēmuši, ka viņiem viss apnicis un jāšturmē pilsētas dome. Prāvas kā scenārijus rūpīgi izstrādāja ar nodokļiem neapliekami nodibinājumi, sabiedrisko interešu advokātu biroji un Manhetenas un Vašingtonas korporatīvie juristi, kuri strādā pro bono. Tā kā sabiedrības viedoklis nebija par labu gejiem un lezbietēm, tika nolīgti augstas raudzes prāvu virzītāji un prasītāji. Lai ietekmētu tiesnesi un apburtu sabiedrību, prasītāju pāriem vajadzēja būt priekšzīmīgiem – tādiem cilvēkiem, kādus varētu vēlēties par saviem dēliem vai vectētiņiem. Viņiem bija jāizvairās no publiskas jūtu izrādīšanas, runām par seksu un citām vēsturiski negatīvi vērtētām LGBT pagrīdes izpausmēm. Iespējams, atsaucoties uz šādu skatuvisku organizētību, sarunu šovu vadītāja Reičela Medova kā “taktiski spožu” novērtēja lietu Amerikas Savienotās Valstis pret Vindzori (United States v. Windsor), kuras mērķis bija sagraut daļu no Klintona laulības aizstāvības likuma. Koldvels šajā vietā jautā: “Vai tiesas joprojām darbojās kā tiesas, kad privātās puses priekšlaicīgi var uzrakstīt scenāriju, ko tiesas ievēros?” Tomēr dažādajās atbildīgajās organizācijās bija vismaz jāuztur pārliecība, ka nevienai stingri pamatotai konstitucionālai tiesībai nav vajadzīgs “taktisks spožums”. Tiesnesis, vismaz ASV tiesību sistēmas ietvaros, savulaik nevis “taisīja” likumu, bet gan to “atklāja”, konkrētā lietā atrodot pareizo taisnīguma mēru.[5]

Edīte Vindzora bija ideālā prāvas prasītāja. Apveltīta ar humora izjūtu un emocionāli līdzsvarota, viņa pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija iemīlējusies sievietē, vārdā Tea Spaiere, kuru nekad nebeidza mīlēt. Viņas jau sen vēlējās apprecēties un skaidri izteica šo vēlmi. Gadu desmitiem ilgi Vindzora bija rūpējusies par Spaieru, kurai bija attīstījusies izkaisītā skleroze un kura jau bija paralizēta, kad abas apprecējās Kanādā, Ontārio 2007. gadā. Saskaņā ar Likumu par laulību aizstāvību federālā valdība neatzītu viņu laulību. Kad Spaiere divus gadus vēlāk 77 gadu vecumā nomira, viņas mantojumu nevarēja novēlēt, 79 gadus veco Vindzoru neapliekot ar federālo mantojuma nodokli 363 000 ASV dolāru apmērā. Gudridžas lietā laulība tika parādīta kā valdības programma, kas ir vai nu taisnīga, vai netaisnīga. Līdz ar to Gudridžas lieta kalpoja kā iegansts, lai uzrādītu netaisnību un diskrimināciju Klintona Laulības aizstāvības aktā, to padarot par nekonstitucionālu. Kā izteicās Vindzoras advokāts: “Ja Tea būtu bijusi “Teo”, Edītei nekad nebūtu bijis jāmaksā ne centa īpašuma nodokļa.”

Tomēr lietu varēja aplūkot no cita skatpunkta. Mantojuma nodokli ASV paredz tikai mantojumi, kuri atrodas visbagātākajā mantojuma novēlētāju mikrodaļā. 2009. gadā tas attiecās uz 5700 mantojumiem visā valstī, kas ir bagātākā 1 procenta aptuveni piektā daļa. Papildus likvīdajiem aktīviem pārim bija dzīvoklis Manhetenā un māja Hemptonā, Longailendas austrumu galā. No šāda skatpunkta viņu nodokļu problēma neslēpās tajā, ka viņas bija lezbietes, bet gan tajā, ka viņas bija ļoti bagātas. Aktīvisti, kuri vēlējās atcelt Klintona DOMA, nebija vienisprātis, vai šis ir īstais gadījums, caur kuru to paveikt.

Geju tiesību kustība, kad tā sāka pievērsties laulībai, bija dīvains politisko saukļu sajaukums. Lai gan tā izmantoja izslēgšanas retoriku, ko tradicionāli piesauca nomocītas etniskās minoritātes, geju laulības bija arī vienīgā lieta, kas cieši un masveidā apvienoja bagātākos un sociāli vislabāk satīklotos cilvēkus uz planētas. Vēl kādu brīdi pirms konservatīvie disidenti pievērsās vouka[6] vai “atmodinātā” lielkapitāla problēmai[7], geju laulību jautājums politiski saliedēja lielkapitālu labāk nekā nodokļu likmes vai finanšu regulējumi. Cilvēktiesību kampaņu, kurā tika lobēti geju tiesību akti un atbalstīta tiesvedība par labu geju tiesībām, atbalstīja Amazon, American Airlines, Apple, Citibank, Coca-Cola, Dell, Goldman Sachs, Google, Hershey, Hyatt, IBM, Intel, Lexus Macy’s, MasterCard, Microsoft, Morgan Stanley, Nationwide, Nike, Northrop Grumman, Orbitz (“Visit GayOrbitz.com”), Pepsi, Pfizer, Pottery Barn, Prudential, Shell, Starbucks, Target, Tylenol, UPS, Whirlpool un Williams-Sonoma. Tā ir tikai lielāko devēju izlase. Kampaņa pārvietoja savus 150 darbiniekus uz veco B’nai B’rith galveno mītni Vašingtonas centrā, pusceļā starp Duponta apli un Balto namu. Apkaimē, kurā telpu īrēšanu visas lobēšanas firmas varētu uzskatīt par statusa simbolu, Cilvēktiesību kampaņai piederēja vesela deviņstāvu ēka ar diviem spārniem.

Investori Džordžs Soross un Maikls Blumbergs, tehnoloģiju miljardieri Bils Geitss un Džefs Bezoss, izklaidētāji Deivids Gefens un Breds Pits, republikāņu finansisti Pols Singers un Sets Klermans – visi atbalstīja geju un lezbiešu laulības, ziedojot miljoniem dolārus. Atbalsts šīm laulībām Silīcija ielejā bija gandrīz vienbalsīgs. Google darbinieki deva 96 procentus no kampaņas ieguldījumiem un Apple 94 procentus, lai apstrīdētu Kalifornijas likumus pret LGBT laulībām. Pretējā pusē nebija nekā līdzvērtīga. Kad 2014. gadā tika atklāts, ka Mozilla izpilddirektors Brendans Eihs, tīmekļa pārlūkprogrammas Firefox izstrādātājs, sešus gadus iepriekš bija ziedojis 1000 ASV dolāru, lai atbalstītu šos pašus Kalifornijas likumus, sašutuma vētra piespieda viņu atkāpties. Līdzīgu modeli piekopa arī slavenības un elites, kas brīvprātīgi atvēlēja savu laiku un pakalpojumus: viņi visi bija geju laulību atbalstītāju pusē. Koldvels pasvītro: “Burtiskā nozīmē visi.” Reuters 2014. gadā atklāja, ka no valsts 200 lielākajiem advokātu birojiem 30 virza tiesas prāvas pret dažādu štatu laulību aizstāvības aktiem. Neviens uzņēmums šos vecos likumus neaizstāvēja. Geju tiesību aktīviste un tiesvedēja Roberta Kaplana strādāja Edītes Vindzoras vārdā pro bono, kas ļāva viņai izmantot Kaplanas firmas Paul, Weiss milzīgos “paralegālos” un sociālos resursus.

Kaplanas ievērojami subsidētā, prasmīgi apkalpotā konstitucionālās pārskatīšanas mašīna bija pilnībā apbruņota, lai uzsāktu cīņu ar… neko. Lietas vidū Obamas Tieslietu departaments informēja Kaplanu, ka tas neaizstāvēs savu likumu. Lietā, kas galu galā kļuva par Holingsvortu pret Periju (Hollingsworth v. Perry), Kalifornijas ģenerālprokurors Džerijs Brauns izvēlējās neaizstāvēt sava štata laulības likumu. Kad republikāņu Augstākās tiesas advokāts Pols Klements piekrita aizstāvēt likumu kongresa padomdevējas grupas vārdā, geju laulību aktīvisti izdarīja spiedienu uz viņa advokātu biroja King & Spalding korporatīvajiem klientiem, kas viņu ne tikai neatbalstīja, bet pat atlaida.

Lai arī gadsimtu mijā geju laulības šķita tikai sapnis ar nedrošu atbalstu sabiedriskās domas aptaujās, ap Obamas administrācijas laiku bija gandrīz neiespējami atrast kādu tā sauktajam vienam superprivileģēto procentam piederošo, kas būtu skeptisks vai noraidošs šajā jautājumā. Notika žurnālistikas, fondu pasaules, juristu profesijas un tiesnešu saslēgšanās – sinhronizācija. Kaplana apzinājās iesaistīto sociālo dinamiku, tāpēc viegli varēja noraidīt kolēģu bažas, ka Edīte Vindzora ir pārāk bagāta vai pārāk privileģēta, lai kalpotu kā prasītāja augsta līmeņa tiesību lietā. “Edija nedzīvoja citādi kā daudzie tiesneši un juristi, kuri varētu izskatīt viņas lietu,” Kaplana vēlāk rakstīja, “un, atklāti sakot, tie bija vienīgie cilvēki, kurus mums vajadzēja pārliecināt.”[8] [izcēlums mans, K.L.] Sabiedrības pretestība visā ASV ar visu šīs valsts demokrātisko patosu[9] līdz ar to ne brīdi nebija iemesls, lai atteiktos no uzdevuma legalizēt viendzimuma laulības. Kā norāda Koldvels, 60. gadu reformas bija radījušas mehānismus, kā panākt sociālās pārmaiņas pat pretēji vēlētāju demokrātiski paustajai gribai. Kā par Krievijas revolūciju bija rakstījusi Roza Luksemburga: “Īstā revolūcijas dialektika apgāž parlamentāro klišeju: Ceļš ved nevis caur vairākumu uz revolucionāru taktiku, bet gan caur revolucionāru taktiku uz vairākumu.”[10]

Lai gan republikāņu prezidenta Reigana ēra deva milzīgas iespējas jaunai miljonāru un miljardieru kastai, par šīs elites partiju tomēr kļuva demokrāti. 2008. gada prezidenta vēlēšanās 19 no 20 bagātāko reģionu iedzīvotāji savu naudu lielākoties ziedoja Barakam Obamam. 2020. gada vēlēšanās šī tendence tikai nostiprinājās. Pēc Obamas termiņa beigām valsts 10 lielākie politiskie donori 323 miljonus gadā ieguldīja politiskajā sistēmā, un vairums no viņiem bija demokrāti. Bija ierasts sūdzēties par brāļu Kohu ietekmi uz Republikāņu politiku, taču Deivids Kohs knapi iekļuva topa desmitniekā, ieguldot tikai mazāk nekā desmitdaļu (6,2 miljonus) no tā, ko sistēmā ieguldīja Sanfrancisko noguldījumu fondu menedžeris un vides aktīvists demokrāts Toms Steijers (74.3 miljonus dolāru). Ziedotāju topa simtniekā vairums arī bija demokrāti. Tādējādi politisko ziedotāju un interneta mediju mogulu vide ap 21. gs. sākumu kļuva pilnībā demokrātiska (atbalsta Demokrātu partijai nozīmē) un koncentrējās ģeogrāfiski ierobežotā areālā – abu krastu metropolēs.

Bagātākā un ietekmīgākā viena procenta vienprātība nozīmēja, ka galvenās domstarpības, kas saistītas ar geju laulībām, varēja izbeigt “ar viltu”. Entonija Kenedija lēmums lietā Obergefels pret Hodžsu (2015) padarīja geju laulību par valsts likumu. Antonins Skalija savos iebildumos pievērsās Kenedija pamatojuma nejēdzībām: tā kā Vindzoras lietā Kenedijs bija atcēlis Likumu par laulības aizstāvību, pamatojot lēmumu ar štatu tiesībām lemt par iekšējām lietām, Obergefelā viņš visiem štatiem bija noteicis federālu laulības standartu. Taču tas ir salīdzinoši mazsvarīgs Skalijas iebildumu aspekts. Nozīmīgāks bija viņa uzbrukums pašam tiesas lēmumam kā nedemokrātiskam. Koldvels savā ASV jaunāko laiku konceptuālajā vēsturē uzsver: Skalijas iebildumos “pirmo reizi sistemātiski parādījās kritika, ka [ASV] elite ir nolaupījusi [60. gadu] pilsonisko tiesību valodu un izmantojusi to, lai mainītu valsti pēc būtības.” “Pārvaldības sistēma, kas liek cilvēkiem pakļauties komitejai, kurā ir deviņi neievēlēti juristi,” rakstīja Skalija, “nav pelnījusi, ka to sauc par demokrātiju.” Viņš lēmumu nosauca par augstāko šķiru “puču”, norādot, ka katrs Augstākās tiesas loceklis ir studējis vai nu Hārvarda, vai Jeila tieslietu fakultātē, un secināja, ka Kenedijs izmantoja pozitīvās rīcības [affirmative action] lietas Šuete pret BAMN (Schuette v. BAMN, 2014) valodu, lai uzsvērtu “indivīda tiesības netikt ievainotam, nelikumīgi izmantojot valsts varu”.[11] Tas ir, lai atspēkotu Skalijas iebildi, ka tiesas lēmums bija antidemokrātisks, Kenedijs bija spiests teikt, ka laulības likumi, saskaņā ar kuriem desmitiem amerikāņu paaudžu bija precējušās un audzinājušas bērnus, visu laiku līdz Obergefela 2015. gada lēmumam bija bijuši nelikumīgi – viņš piesauca “nelikumīgu valsts varas izmantošanu.” Koldvels atbilstoši savas grāmatas vēstījumam uzsver, ka Obergefela lēmums ir vainagojošais piemērs, kurā paralēlā 60. gados pieņemtā noklusētā konstitūcija triumfēja pār veco 18. gs. dokumentu. Tiesneša Kenedija un viņa domubiedru gadījumā 1964. gada Pilsoņu tiesību likums nevis stiprināja, piemēroja vai izvērsa 1788. gada Konstitūciju, kā tas kādreiz tika saprasts, bet to aizstāja.

Baraks Obama, skolots tiesību zinātnēs, bija pirmais prezidents, kurš šādā veidā saprata Pilsoņu tiesību likumus kā ASV de facto konstitūciju, ar kuru varēja apiet de jure konstitūciju, un vadīja valsti, stāvot uz šī jaunā konstitucionālā pamata. Savā otrajā inaugurācijas uzrunā – tieši Konstitūcijai veltītā – 2012. gadā viņš vairākkārt atkārtoja slaveno 1788. gada konstitūcijas preambulu “Mēs, Savienoto valstu tauta”, vienlaikus godinot Senekafālsu, Selmu un Stounvolu (t. i., sieviešu tiesības, pilsoniskās tiesības un geju tiesības) kā mūsdienu lielos konstitucionālos sasniegumus. Viņš izcēla ārpusparlamentārus protestus un Augstākās tiesas praksi kā lielos ceļus, kas uz šiem sasniegumiem veduši. Tomēr līdz savai ievēlēšanai Obama raidīja pretējus signālus – saviem atsevišķiem geju atbalstītājiem viņš vienmēr apgalvoja, ka iestājas par geju un lezbiešu laulību, bet publiski un oficiālajās programmās tomēr teica, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti.

Gadi pēc Obergefela sprieduma sastāvēja no strīdiem, kas būtu šokējuši ievērojamu daļu 60. gadu pilsoņu tiesību aktīvistus, kuri 1788. gada Konstitūcijas Pirmo labojumu vēl uzskatīja par pašsaprotamu. Tie bija strīdi, piemēram, par to, vai konditoru var piespiest cept torti geju kāzām. 2015. un 2016. gadā dažādi štati tika informēti, ka tiem ir jāļauj transpersonu studentiem izmantot tās vidusskolu tualetes, kuras viņi identificē kā atbilstošas savam dzimumam. Kad Ziemeļkarolīna pieņēma lēmumu pret šo principu, tā nonāca Obamas Tieslietu departamenta pilsonisko tiesību nodaļā, kas draudēja ar sankcijām štata ekonomikai, it kā Ziemeļkarolīna būtu kaut kāda kareivīga bandītu trešās pasaules valsts. Korporācijas un slavenības drūzmējās aiz prezidenta administrācijas draudiem un tos atbalstīja: piemēram, Walmart, PayPal, Deutsche Bank un Brūss Springstīns.

Saskaņā ar progresīvo izpratni, kas 21. gadsimta sākumā kļuva par oficiālo izpratni, Amerikas vēsture bija “stāsts par konstitucionālo tiesību un aizsardzības paplašināšanu cilvēkiem, kuri reiz tika ignorēti vai izslēgti”[12]. Piemēram, balsstiesības, kas koloniālajā laikmetā bija pieļautas tikai īpašumu turošiem vīriešiem, ar laiku kļuva par visu pieaugušo vīriešu tiesībām. Tad sieviešu. Tad melnādaino. Šim ceļam sekoja “disidentu tendence” Amerikas konstitucionālajā tradīcijā, kas vainagojās ar 60. gadu pilsoniskajām tiesībām. Toties 21. gs. pilsoniskās tiesības ASV vairs nebija “atšķirīga” tendence. Saskaņā ar Obamas lasījumu, tā arī bija “īstā” Amerikas konstitucionālā tradīcija visā tās veselumā. Rezultāts, kā savā grāmatā caur dažādiem piemēriem parāda Koldvels, ir situācija, kurā dažādas mazākuma grupas pretdiskriminācijas nolūkos apelē pie 60. gadu pilsonisko tiesību likumiem, lai vērstos pret balto kristiešu vairākumu, kuri – arī apelējot pie diskriminācijas un tiesību pārkāpumiem – apelē pie 1788. gada konstitūcijas.

Mācības Latvijai

Koldvela grāmatas skaudrais secinājums ir tāds, ka ASV savu samilzušo iekšpolitisko problēmu risināšanai galu galā būs jāizšķiras par labu vienai no divām konstitūcijām. Ko tas māca Latvijai? Atšķirībā no ASV, Latvijai vēl jārēķinās ar dažādiem ES tiesību aktiem, kuri, šķiet, arvien vairāk kalpo kā Latvijas faktiskā konstitūcija, ko vairākums 2003. gada referenduma balsotāju par iestāšanos ES tobrīd vēl neapzinājās. Šis fakts arī paredz, ka Latvijas iedzīvotājiem jārēķinās ne gluži ar 9 neievēlētiem Augstākās tiesas tiesnešiem, bet gan ar veselu dažādu līmeņu pārnacionālu ierēdņu un tiesnešu armādu. Koldvels savā vēsturē viendzimuma laulību legalizācijas ceļu nosauc par “labu piemēru no augšas vadītām pārmaiņām”, netieši norādot uz mūsu reģionam daudz tuvāk pazīstamo Krievijas “vadītās demokrātijas” nojēgumu. Patiesi, dažādi šobrīd stūrī iespiesti konservatīvie vai labējie disidenti Eiropā no šī piemēra varētu mācīties. Nasims Talebs piekristu, rakstot par fanātiski nepiekāpīga mazākuma spēku, kas piespiež sev pielāgoties amorfu vairākumu, īpaši ortodoksālo jūdu un islāma fundamentālistu gadījumos.[13] Tam piekristu arī mūsdienu ASV katoļu integrālisma juridiskā spārna pelēkais kardināls Adrians Vermjūls, rakstīdams, ka “sabiedrības šķietami nemainīgie uzskati ir vāji nostiprināti, no augšas pielāgojami, pakļauti elites ietekmei un ātri piekāpjas izmaiņām likumos vai politiskajā praksē, ko ievieš nelielas minoritātes, kurām ir pieeja svarīgākajām varas svirām. [Žozefs] Demestrs reiz teica, ka, neraugoties uz 1789. gada un turpmākajiem notikumiem, “četri vai pieci cilvēki varētu dot Francijai karali”. Mehānismi, kuros balstās šis novērojums, kopš Mankūra Olsona darba[14] par kolektīvās rīcības loģiku ir izstrādāti kā viena no galvenajām tēmām politikas zinātnē un sabiedrības izvēles ekonomikā. Apņēmīgi mazākumi bieži vien ir spējuši noteikt politiskās dzīves uzstādījumus lieliem, nosacīti apātiskiem vairākumiem, īpaši tādās sistēmās kā mūsējā, kas piedāvā daudzus mazākumu ietekmes punktus, piemēram, tiesas.”[15]

ASV sabiedrība, kas vēl ilgi 90. gados bija izteikti noskaņota pret geju laulībām, pēc Obergefela 2015. gada lēmuma, kas legalizēja viendzimuma laulības visā ASV, Gallup aptaujas jautājumā parādīja stabilu vairākumu – 58 procentus par labu geju laulībām.[16] Jāatzīst, ka aptaujā jautājums formulēts tā, lai netraucētu amerikāņu morālajām jūtām par laulības izpratni. Aptauja pieņēma geju laulības likumību, nevis jautāja par to, līdz ar to “par” kolonnai pievienojot tos, kuri principa pēc iebilst pret likumu pārkāpšanu. Tiesneši, ierēdņi un žurnālisti amerikāņiem bija iestāstījuši, ko domāt. Latvija gan vēl nav ASV, taču veids, kādā augsta ranga pro bono “juridisko palīdzību LGBT” nodrošinošs kantoris[17] acīmredzami “iestudēja” jeb drīzāk tīši (sociāli) konstruēja Satversmes tiesā uzvarējušo prāvu par paternitātes pabalsta piešķiršanu bērna mātes partnerei, tikai vairo kinematogrāfisko līdzību ar ASV. Protams, šāda uzskatāmi aizlienēta iestudētība mazina notiekošā (arī “cietušā prasību” un dažādu Satori.lv tipa “emocionālo” interviju) autentiskuma un ticamības iespaidu.

Tomēr, līdzīgi kā bezgalīgi pārkopēto Marvel un Disney grāvēju kases ienākumi, tas šodienas apstākļos strādā. Mūsu tieslietu sistēmas pēdējo divu gadu straujā konverģence ar neliela, bet pietiekami skaļa aktīvistu NVO tīkla,[18] vadošo (un “sabiedrisko” jeb nodokļu maksātāju naudas balstīto) mediju un, pats galvenais, vietējā lielkapitāla[19] atbalstošo viedokli viendzimuma “ģimeņu” legalizācijas jautājumā rada pamatu bažām par sabiedriskā viedokļa noturību vispārējā spiediena apstākļos. Latvijā 2020. gada vasarā 53% neatbalstīja viendzimuma partneru reģistrēšanu.[20] 2021. gada pavasarī 56% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka Satversmē būtu jānostiprina papildu aizsardzība un atbalsts tradicionālai jeb dabiskai ģimenei.[21] ASV vēl pirms padsmit gadiem, nemaz nerunājot par šī gadsimta sākumu, sabiedriskais viedoklis bija izteikti noskaņots pret viendzimuma laulībām. Jāpiebilst gan, ka ASV konstitūcijā laulības izpratne īsti nebija ietverta. Latvijas konstitūcija šādu izpratni pazina līdz konkrēto normu paplašinošam, drīzāk pārinterpretējošam Satversmes tiesas spriedumam, kas vietējo LGBT aktīvistu pūliņus un taktiku padarīja nedaudz sarežģītāku kā ASV. Tādējādi pēc gūtā panākuma tas arī ir grūtāk izlabojams, ņemot vērā nosacīti sarežģīto jautājumu, uz ko Satversmes grozījumu referenduma parakstu vākšanā jāatbild Latvijas pilsoņiem.[22] Latvijas LGBT lobija veiksmīgi samudžinātais un attapīgi iestudētais konstitucionālais apjukums, blakus ieilgušajai Covid krīzei un kopumā tīši apgrūtinātai referendumu ierosināšanas kārtībai arī atspoguļojas grūtībās savākt nepieciešamos 154 000 parakstus tautas nobalsošanas izsludināšanai.[23]

Kā Latvijas konstitucionālo sajukumu ģimenes tiesību jautājumā atrisināt, ņemot vērā gigantisko pretspēku, ar ko jāmērojas dabīgās ģimenes aizstāvjiem Latvijā? Šajos gados izskanējuši dažādu stratēģiju piedāvājumi, no pakāpeniskas jaunas sabiedrības elites veidošanas līdz aicinājumiem veidot dinamiskāku konservatīvo pilsonisko sabiedrību NVO tīkla un lobija veidolos, kā arī izdarīt lielāku spiedienu uz vismaz nosacīti konservatīvajām partijām. Tomēr, lasot par ASV gadījumu – un arī tā neatrisināmību, ņemot vērā, ka Koldvela netiešais aicinājums atcelt 60. gadu Pilsoņu tiesību likumu ir gluži vienkārši neiespējams –, prātā nāk cits, manuprāt, spēcīgs žests. Neilgi pirms Ziemassvētkiem deputātu Didzi Šmitu agrā rītā intervēja Saeimas nama priekšā, kur cita starpā, komentējot dažādus absurdus ar “epidemioloģiskās drošības politiku” saistītus lēmumus, viņš paziņoja, ka “nepiedalās šajā surogātā, ko sauc par Saeimu”[24] un arī citos vārdos pauda pārliecību par ierastā politiskā procesa absolūto neleģitimitāti pašreizējos apstākļos. Joprojām domāju par šo žestu, meklējot kādus iedvesmas avotus tajos nespēka brīžos, kad šķiet, ka Latvijas un visu Rietumu politisko un kultūras eliti apsēdis kāds nepārvarams, ļauns gars.

Var jautāt, kad vara un valdība kļūst tik pilnīgi neleģitīma, ka tās pilsoņiem rodas pienākums izveidot jaunu valdību? Jau tagad redzam, ka daudzu Rietumvalstu valdības ir izrādījušās neleģitīmas it īpaši dzīvības neaizskaramības jautājumos, sankcionējot abortus, kā arī laulības jautājumos, uzdodot par laulību dažādas savienības, kas pēc būtības nevar būt laulība. Cik daudz pirmspolitiskiem sabiedrības principiem jātiek pārkāptiem, lai valdība kļūtu pilnīgi neleģitīma?

Tomēr gan ASV, gan Latvijas vēsture māca dažus cerību iedvesošus piemērus. Savulaik ASV valdība sevi zināmā mērā atzina par neleģitīmu, sankcionējot rasē balstītu verdzības un pēc tam segregācijas institūciju. Ar lielām pūlēm šie rupjie dabīgo tiesību pārkāpumi tika pārvarēti. Ilgtermiņā arī Latvijas teritorijā tika izbeigts pilnīgi neētiskais un prettiesiskais dzimtbūšanas institūts, kā arī baisie pārkāpumi pret cilvēka dabu un veselo saprātu, ko gandrīz pusgadsimta garumā īstenoja PSRS okupācijas vara. Tāpēc šķiet pareizi, ka visiem iesaistīto valstu pilsoņiem jāuzskata par savu pienākumu visiem spēkiem censties atjaunot savas valdības leģitimitāti un taisnīgumu. Neleģitīmas valdības paspārnē nevar būt miers. Vēl jo vairāk, neleģitīmas valdības paspārnē nedrīkst būt miers. Vieglprātīgi spēlējoties ar laulības iedibinājumu, Latvijas valsts vara riskē padarīt sevi nelikumīgu un zaudēt savu autoritāti vēl ilgi pirms jebkādas naidīgas kaimiņvalsts iebrukuma. Vispārējas bezlikumības apstākļos varu pārņem pūļa vara vai tirāni. Tomēr arī tirānijas gadījumā varam gūt kādu mierinājumu, mācoties no Virdžīnijas pavalsts zīmogā ietvertā brīdinājuma – Sic semper tyrannis[26].



[1] https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/kamer-valsts-nav-noregulejusi-viendzimuma-paru-attiecibu-registracijas-jautajumu-to-varetu-darit-ar-tiesas-spriedumiem-14272329

[2] Christopher Caldwell, The Age of Entitlement: America Since the Sixties. Simon and Schuster, 2020.

[3] Skat. https://www.militaryonesource.mil/military-life-cycle/friends-extended-family/lgbtq-in-the-military/

[4] David Cole, “Gay Marriage: Unthinkable or Inevitable?,” New York Review of Books, April 29, 2015.

[5] https://www.roger-scruton.com/articles/277-the-fundamental-principle-of-common-law

[6] https://www.apollo.lv/7400477/kas-ir-socialpolitiski-atjedzigs-tvitera-lietotaji-neizpratne-par-valodnieku-piedavato-latviskojumu

[7] Vivek Ramaswamy, Woke, Inc.: Inside Corporate America’s Social Justice Scam. Hachette UK, 2021, https://www.newsweek.com/republican-partys-woke-capital-awakening-opinion-1587628

[8] Roberta Kaplan, Lisa Dickey, Then Comes Marriage: How Two Women Fought for and Won Equal Dignity for All, New York: Norton, 2015, pp. 243–244.

[9] Varbūt, pareizāk sakot, “antiautoritāro patosu”, ņemot vērā to, ka viens no galvenajiem saukļiem amerikāņu koloniju dumpī pret britu Kroni skanēja: “Nekādas aplikšanas ar nodokļiem bez pienācīgas pārstāvniecības!”

[10] Rosa Luxemburg, Die russische Revolution: Eine kritische Würdigung, no Luxemburg, Gesammelte Werke, vol. 4 (August 1915 bis Januar 1919) (Berlin: Dietz Verlag, 1974 [1922]), S. 341.

[11] Supreme Court of the United States, Opinion of the Court, Obergefell v. Hodges, Nos. 14-556, 14-562, 14-571, and 14-574. Scalia’s dissent, 3.

[12] Richard B. Morris, The Forging of the Union, 1781–1789, New York: Harper & Row, 1987, p. 193. Šī vēstures izpratne citēta gan United States v. Virginia, 518 U.S. 515, 557 (1996), gan Goodridge, 339.

[13] https://medium.com/incerto/the-most-intolerant-wins-the-dictatorship-of-the-small-minority-3f1f83ce4e15

[14] https://www.hup.harvard.edu/catalog.php?isbn=9780674537514

[15] https://postliberalorder.substack.com/p/it-cant-happen-or-the-poverty-of

[16] Justin McCarthy, “U.S. Support for Gay Marriage Stable After High Court Ruling,” Gallup, July 17, 2015.

[17] https://www.cobalt.legal/lv/about

[18] https://www.austsaule.lv/vadita-revolucija-latvijas-jaunie-kreisie/

[19] http://www.thinkdiversity.eu/hartas-dalibnieki/

[20] https://twitter.com/interactive_lv/status/1286252310096732161

[21] http://asociacijagimene.lv/sabiedribas-vairakums-atbalsta-gimeni/

[22] https://telos.lv/110-panta-likumprojekts/

[23] https://www.pargimeni.lv/parakstu-vkana

[24] https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/16.12.2021-intervija-ar-saeimas-arpusfrakciju-deputatu-didzi-smitu.id247169

[25] https://thejosias.com/2015/05/11/a-note-on-the-legitimacy-of-governments/

[26] No latīņu valodas: “Tā vienmēr tirāniem”, proti, liekot domāt, ka tirānus neizbēgami piemeklēs slikts, bet pelnīts gals. Iespējams, frāze, kuru Marks Jūnijs Bruts teica Gajam Jūlijam Cēzaram marta īdās.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: