Piedošana un mīlestība Zagļukalnā

Šī gada 28. februārī Latvijas Televīzija skatītājiem piedāvāja Tanela Tooma režisēto filmu “Patiesība un taisnība” (Tõde ja õigus), kas tapusi pēc igauņu literatūras klasiķa Antona Tamsāres tāda paša nosaukuma romāna piecās daļās (latviski pazīstama kā “Zeme un mīlestība”), kas iznācis laikā no 1926. līdz 1933. gadam. Romāna pirmās daļas ilgi gaidītā ekranizācija veltīta Igaunijas Republikas 100. dzimšanas dienai. Filma iznāca uz ekrāniem 2019. gada 20. februārī un ir pārspējusi visus Igaunijas kino apmeklējuma rekordus. To redzējuši 267 000 skatītāju – vairāk nekā filmu «Avatars», kuras sasniegtais rekords netika pārspēts gandrīz deviņu gadu garumā. Filmas budžets bija 2,5 miljoni eiro, no kuriem Igaunijas valsts nodrošināja gandrīz 2,2 miljonus. Filmai finansiāli palīdzējis arī igauņu azartspēļu magnāts Armīns Karu. 2019. gadā vien filma nopelnīja 1,55 miljonus eiro. Par dažādām nominācijām un gūtajām balvām svarīgāka ir vieta, ko šī filma jau ieņēmusi igauņu nacionālajā pašapziņā – Veru apriņķa Vastse-Roosas ciema apkaimē uzbūvētā filmas dekorāciju sēta, Zagļukalns (Vargamäe), šobrīd, iespējams, ir pat populārāks iekšzemes tūrisma objekts nekā iepriekš tautā iecienītais Tamsāres muzejs viņa dzimtajās mājās Jervas apriņķa Veteperes ciemā, kur igauņi brauc lūkot romānā aprakstīto varoņu prototipu mītās takas.

Kopumā uzticīgi sekojot grāmatai, filma rāda 19. gs. pēdējā ceturkšņa igauņu zemnieku dzīvi, cīņu ar dabu un savstarpējās attiecības. Sižets ir šķietami vienkāršs, raksturīgs daudziem mūsu reģiona zemnieku literatūras paraugiem – Andress kopā ar sievu Krētu uzsāk jaunu dzīvi Zagļukalnā, nolaistā saimniecībā, purvainā apgabalā, kur, atšķirībā no mūsu Zemgales, nemitīgi jānokaujas ar dažādām praktiskām grūtībām, lai raža un lopi vispār izdotos – viss ir pārāk slapjš vai akmeņains. Lai saimniecība plauktu, ir nemitīgi jāstrādā. Vispirms jānosusina lauki, izrokot novadgrāvi uz upi, kādēļ Andresam jāiepazīstas un jāsadarbojas ar tuvāko kaimiņu, ķildīgo Pearu, kura problēmātiskais raksturs no Zagļukalna padzinis pāris iepriekšējos saimniekus. Tomēr Andress ir uzņēmīgs, taisns, nepiekāpīgs, katru vakaru pirms gulētiešanas lasa Bībeli un negriež ceļu nevienam. Līdz ar to filmas darbību turpmāk vada dažādie saimnieciska un cita rakstura strīdi starp diviem kaimiņiem, ko pavada smags darbs, sākotnēji neveiksmīgi mēģinājumi radīt vīriešu kārtas pēcnācēju, saimes sadzīves laimes un likstas. Laiks rit lēni, nesteidzīgi mainās gadalaiki un filma skatītājam uzdāvā tādus vizuāli izcilus, atmiņā paliekošus mirkļus kā dziļā ziemas sniegā ieputinātu, pamazām satumstošu saimes namu, kura logā vientuļi, toties sildoši spīd sveces gaisma – gandrīz var dzirdēt pa pakšiem sperošo lausku, kurš arvien vairāk atkāpjas bērnības atmiņās un Kārļa Skalbes lirikā. Varoņu ceļš ved uz krogu – lai līgtu kalpus, zīmētos un apspriestu jaunumus, baznīcu – lai klausītos sprediķi un izrunātos ar mācītāju, vai uz pagasta tiesu, lai kārtotu kārtējo strīdu Zagļukalna konkurējošo saimnieku starpā. Filmu pavada Arvo Pērta uzticamā mācekļa Pērta Ūsberga lēnie, dramatiski minimālie toņi, kuri brīžiem vai nu izceļ ainavas monumentalitāti, vai arī saimes lauku darbu apdveš ar pārlaicīgu starojumu, vai citkārt runā ziemeļniekiem tik ļoti pazīstamo noklusēto sajūtu sprieguma vietā.

Filmas pārsteidzošā popularitāte 21. gs. Igaunijā, kas oficiālās stratēģiskās komunikācijas līmenī veiksmīgi projicē digitālo risinājumu ziemeļvalsts tēlu, tikai lieku reizi pasvītro igauņu kā zemnieku tautas pašizpratni, no kuras nevajadzētu kaunēties, pat ja galvenie apdzīvotības un nacionālās dzīves centri jau kādu brīdi pārvirzījušies uz divām lielpilsētām un programmētājs vai finanšu sektora darbonis tautsaimniecības plānošanā ieņēmis to goda vietu, kas savulaik pienācās zemniekam. Arī Igaunijā lauki – nācijas identitātes šūpulis – paliek arvien tukšāki. To, šķiet, pamanījuši filmas veidotāji, tāpēc noslēguma daļā šī tēma iegūst pavisam negaidītu un arī latviešu skatītāju sapurinošu izvērsumu. Jo nav jāslēpj, ka gan igauņu, gan latviešu lasītājiem un filmu skatītājiem rūp lauki. Kāpēc tie paliek tukšāki? Kāpēc bērni pamet dzimtās sētas? Kāds ir šīs nesaprotamās, skumdinošās, šķietami nenovēršamās norises cēlonis? Kāda būs aizmigušo lauku nākotne?

Pateicoties režisora stratēģiskajām izvēlēm, “Taisnība un patiesība” ir viena no retajām mūsu reģiona zemnieku literatūras ekranizācijām, kas piedāvā skaidru teoloģiski morālisku atbildi uz šo urdošo jautājumu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, ne Knuta Hamsuna leģendārā “Zemes svētība”, ne Edvarta Virzas kanoniskie “Straumēni”, ne Kristijona Donelaiša episkie “Gadalaiki”, nemaz nerunājot par tautiski sentimentālo “Rūdolfa mantojumu” vai grūtsirdīgajiem “Likteņa līdumniekiem” neatbild uz jautājumu par lauku iztukšošanos ar tik lielu gara skaidrību, tik uzasinātu problēmas nostādni, kā to dara šī Tamsāres darba ekranizācija. Bet ja ir skaidra apjausma par problēmas cēloņiem, tad vismaz ir zināms virziens, kurā meklēt problēmu risinājumu. Pretēji daudziem latviešu literatūras meistardarbiem un jaunākajiem antropologu pētījumiem, atbilde uz lauku mīklu nav meklējama ne socioloģijā, ne šķiru cīņā, ne politekonomikas pārvirzēs, ne tehnoloģiju un nodarbinātības tendenču izmaiņās. Patiesā atbilde nav pat ES platību maksājumos vai tālredzīgā agrārpolitikā. Saskaņā ar filmu, lauki iztukšojas, sētas paliek vientuļākas, pēcnācēji un mantinieki dodas pasaulē un pamet dzimto vietu, jo “nav mīlestības”. Kāpēc mīlestības nav un kā to iegūt – filma sniedz diezgan skaidru atbildi, ko var papildinoši “radikalizēt”, paturot prātā, ka filma – tāpat kā jebkura laba māksla – par neredzamo stāsta caur redzamo. Tāpēc filma nav “tikai” par grūto zemnieku dzīvi un kaimiņu vai ģimenes ķildām 19. gs. Igaunijā.

Filmas izskaņā daudz pārcietušais, bet saimnieciski kaut cik nostiprinājies Andress pavada savu vecāko dēlu – mantinieku – ceļā uz obligāto dienestu cara armijā. Taču dēls tēvam saka, ka neatgriezīsies mājās, lai pārņemtu saimniecību. Tas ir smags trieciens Andresam, kurš visu ir darījis tikai, lai iekārtotu labu dzīvi pēcnācējiem, un kurš reiz vainoja savu sievu pie uzstājīgas meitu dzemdēšanas ilgi gaidītā nākošā sētas saimnieka vietā. Tēvs dēlam saka: “Strādā smagi un ciet, tad tev būs mīlestība”. Šo frāzi vairums igauņu uzskata par grāmatas galveno vēstījumu, līdzīgi latviešiem sūru darbu un ciešanas padarot par galveno dzīves mācību. Iespējams, daļēji padomju lasījumu iespaidā (Tamsāre savu lomu literatūras kanonā, atšķirībā no Edvarta Virzas, saglabājis arī okupācijas periodā), vairums igauņu joprojām aizmirst dēla atbildi tēvam, kas būtiski ietekmē darba izpratni: “Bet māte smagi strādāja un tu smagi strādāji, taču mīlestība tā arī neatnāca uz Zagļukalnu”. Par kādu mīlestības trūkumu ir runa?

Raujoties lauku darbos, Andresa sieva Krēta nostrādājas līdz nāvei, meitu un visbeidzot pirmā dēla dzemdēšana viņai paņem visus spēkus. Andress morāli apšaubāmā kārtā par dzīvesbiedri apņem labsirdīgo kalpu meitu Mari. Saasinoties tiesu strīdiem ar kaimiņu Pearu, Andress kļūst arvien īgnāks un vardarbīgāks, biežāk piestaigā uz krogu, no Pearu iemācās melot, lai tiesā gūtu labvēlīgu iznākumu, un pamazām atsvešinās no saviem bērniem un otrās puslegālās sievas. Līdz ar to, katru vakaru Bībeli lasošais Andress filmas gaitā arvien vairāk “krīt grēkā” – sākumā tikai nedaudz, ielaižoties kompromisos ar savu spēcīgo patiesības izjūtu par labu taisnības izkarošanai, pēc tam arvien vairāk, līdz grēks un nocietināta paštaisnība kļūst par Andresa ieradumu. Grēka paštaisnumam pieaugot, mīlestības Zagļukalnā paliek arvien mazāk, sēta paliek arvien tukšāka, un Andress uzdod sev sāpīgo jautājumu: kāpēc bija tā jācīnās par Zagļukalnu, ja tas beigās nevienam vairs nav vajadzīgs?

Šeit filmas izskaņā Latvijas un Igaunijas lauku norūpētais apceļotājs piedzīvo atklāsmes brīdi – ja nu vairumā šo pustukšo un lēnām aizmirstībā grimstošo sētu savulaik izspēlējies līdzīgs stāsts? Ja nu 20. gs. brutālie lielās vēstures notikumi un nodevīgā tirgum ražojošo lielsaimniecību agrārpolitika ir tikai otršķirīgs lauku pašreizējā stāvokļa cēlonis? Ja nu savulaik daudzu saimju tēvu vai māšu rosīgā dzīšanās pēc materiālās labklājības un principiālā cīņa par taisnību ir notikusi uz mīlestības rēķina, kādēļ tik mistiskā, nākamās paaudzes pie konkrētā zemes pleķa turošā saite pārtrūkusi? Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – jā, bet kālab tas viss, ja šo zemi neapdveš visciešākās saites noaudošs mīlestības gars?

Zīmīgi, ka režisors, sekojot Tamsārem, iztrūkstošās mīlestības tēmu nerisina tik banāli vai sentimentāli, kā ar mīlestības izpratni nereti notiek šodien. Filmas meklētās mīlestības izpratnes priekšplānā nav nedz abpusēji izdevīgs darījums, nedz “iejūtība” (t.s. empātija), “atvērtība”, “iecietība”, “otra pieņemšana”, “siltas, pozitīvas jūtas”, kuras varētu glābt Andresu. Zemi un saimi kopā saturošā mīlestība ir daudz kas vairāk. Negaidītā kārtā, parasti sekulārajiem un agnostiskajiem igauņiem, filmā, kura nu jau ieguvusi kulta statusu un kuru tik daudzi noskatījušies, – mīlestība tiek saprasta, manuprāt, izteikti teoloģiski, t.i., kristīgi. Netipiski mūsu reģiona zemnieku literatūrai, tādi teoloģiski noslogoti jēdzieni kā grēks, taisnība, žēlastība un attiecīgi – mīlestība, filmā tiek apcerēti ar negaidītu nopietnību. Starpkaru periodā igauņu literatūras apskatnieki Tamsāri nereti salīdzināja ar norvēģu Hamsunu un mūsu Virzu (piemēram, slavējot Virzu par zemnieku dzīves gaišo un heroisko attēlojumu, kamēr igauņi pārsvarā pievēršoties lauku dzīves grūtībām un postam), tomēr tikai Tamsāres tekstā un ekranizācijā jūs sastapsieties ar domu, ka galvenā varoņa morālo un attiecību problēmu risinājums rodams aicinājumā biežāk apmeklēt baznīcu un paklausīt mācītāju. Tieši tik vienkārši. Grūti izvairīties no atziņas, ka, ja Andress būtu ticis galā tieši ar savām reliģiskajām grūtībām, tad viņš būtu iemantojis mīlestību, un ja viņš būtu iemantojis mīlestību, tad rūpīgi iekārtotā sēta nepaliktu tukša un zeme nebūtu iekopta velti. Netiešs (iespējams, pat tiešs) institucionālās, organizētās reliģijas slavinājums 21. gs. igauņu filmā? Kā tas ir iespējams?

Atgādināsim, ka galvenais varonis Andress attēlots kā visnotaļ reliģiozs vīrs. Sākumā viņš regulāri apmeklē baznīcu, visu filmu katru vakaru lasa Bībeli un mēdz no tās brīvi citēt, kā arī dažādos saimes dzīves notikumus interpretē bībeliskā (pārsvarā Vecās Derības) gaismā. Andresa sākotnējais godīgums arī tiek saistīts ar viņa reliģiozitāti. Tomēr nereti veltīgie lauku darbi, strīdi ar kaimiņu un nesaticība pašu sētā sakrīt ar Andresa arvien retāko klātbūtni baznīcā. Var jautāt, vai cēlonisko sakarību ziņā grūtības un pārbaudījumi vispirms nomāc Andresa ticības dzirksti, vai tomēr ticības apsīkums ietekmē grūtību un pārbaudījumu svaru. Vienuviet filmā mācītājs norāda Andresam, ka viņš visu laiku runā par taisnību, bet aizmirst žēlastību. Tas ir tieši saistīts ar stāsta galaslēdzienu, ka Zagļukalnā trūcis mīlestības. Vienā no filmas atslēgas punktiem mācītājs noraida Andresa lūgumu salaulāt viņu ar kalponi Mari un liek Andresam nožēlot grēkus privātā grēksūdzē, kam sekotu grēku atlaišana. Andress sašutumā un paša saasinātās taisnības izjūtas pavadā mācītāja strikto aicinājumu noraida un turpina sētā savā nodabā lasīt Bībeli, saimei apgalvojot, ka uz baznīcu var neiet, jo reliģiju taču var praktizēt arī privāti (“Dievs ir visur”).

Šo filmā uzrādīto faktu kopsakara luteriski teoloģiskā interpretācija ir nepārprotama. Uzskatāmo norāžu dēļ filma vispār nav uztverama citādi kā komentārs par agrāko un it īpaši šodienas igauņu “reliģiskajām grūtībām”[1]. Šķiet, Tamsāres ekranizācija tikpat kā iesaistās senajā strīdā starp luterisko ortodoksiju un dažādiem piētisma paveidiem, kas Vidzemes un Igaunijas vēstures lasījumos pārsvarā interpretēts etniskās un sociālās kategorijās, ignorējot teoloģiskās argumentācijas līmeni. Proti, Andress uzstāj uz savu privāto dievbijību un t.s. “sirdsapziņas reliģiju”, kamēr mācītājs pārstāv organizēto, institucionalizēto un publisko reliģiju. Neierasti vēlīnajai, izteikti agnostiskajai modernitātei, kas dod priekšroku “privātajai dievbijībai” (jeb “katram savs” principam), Tamsāre un režisors nostājas mācītāja pusē, liekot domāt, ka Andresam vajadzēja piekāpties, beigt uzstāt uz savu taisnību un paklausīt mācītāja rosinājumam izsūdzēt grēkus, lai saņemtu piedošanu (jeb Kristus krusta nāves izcīnīto grēcinieku attaisnojošo spriedumu). Ja tikai Andress būtu sapratis, ka cilvēks nespēj piedot pats sev, bet ka piedošana – attiecīgi žēlastība – ir ticībā (tātad pazemīgā paļāvībā) jāsaņem “no ārpuses”, šajā gadījumā no mācītāja kā Dieva instrumenta, kurš grēciniekam pasludina piedodošo žēlastības vārdu un atlaiž grēkus saskaņā ar Kristus pilnvaru un uzdevumu. Vai tad Andress, kurš kā jebkurš igauņu luterānis bērnībā lasījis Lutera “katķismu”, nezināja, ka “mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu jeb piedošanu it kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs”[2]? Un ko līdzēja Andresa ik vakaru individuālā noslēgtībā lasītā Bībele, ja viņš palaida garām Jēzus teikto par grēcinieci, kuras daudzie grēki tapa piedoti, jo tā “daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz” (Lk. 7:47)?

Tātad privātā, patvaļīgā, subjektīvā reliģiozitātē nocietinātais, grēkā arvien vairāk slīgstošais Andress nespēja mīlēt – līdz ar to saglabāt nākamo paaudžu piesaisti sētai –, jo bija noraidījis piedāvāto privāto grēksūdzi un tai sekojošo grēku piedošanu. Atsakoties regulāri apmeklēt baznīcu, kuras ietvaros minētās svētdarbības institucionalizētas, Andress vienlaikus noniecināja Vakarēdienā dāvināto Kristus patieso miesu un asinis, kuras “izlietas grēku piedošanai”. Kā bērnībā “katķismu” lasījis, Andress nevarēja nezināt Vakarēdiena iestādīšanas vārdu nozīmi, “proti, ka ar šiem vārdiem mums Sakramentā tiek dota grēku piedošana, dzīvība un svētlaime; jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.” Filma tiešām visā nopietnībā vedina domāt, ka Andresa problēmas un mīlestības trūkums tīri cēloniski izriet no publiskās, institucionalizētās reliģijas nolieguma.

Zagļukalna kalpa Pirts Mada (Sauna-Madis) piezīme par Andresa nebūšanām šo atziņu pat daļēji pastiprina. Tamsāre un filmas režisors caur Madi it kā izsaka savu vērtējumu par Andresa veltīgo regulāro Bībeles lasīšanu, kas filmā uzsvērts kā caurviju motīvs: “Dieva vārdi ir tikpat spēcīgi kā šņabis, vienkāršs cilvēks tos nespēj panest”. Vai tiešām pie Andresa paštaisnuma un mīlestības trūkuma vainota pārlieku biežā Svēto Rakstu lasīšana, kas luterāņiem ikdienā ir tuvākais tai nepastarpinātajai reliģiskajai pieredzei, unio mystica, ko tik daudz apcerējuši viduslaiku mistiķi? Tas pats Svētais Gars, kurš lidinājās pār neiztaisītās pasaules ūdeņiem, ir apsolījis savu klātbūtni lasītā vai runātā Rakstu Vārdā. Taču Andresa gadījumā ir skaidrs, ka viņš visticamāk Bībeli nelasīja pareizi, proti, izmantojot evanģēliju jeb labo vēsti par Jēzu Kristu kā hermeneitisko (sapratnes) atslēgu uz visiem Rakstiem. Andress, šķiet, nelasīja Rakstus žēlastības gaismā, tādējādi lasīšanu padarot par māņticīgu, pašattaisnojoši rituālistisku praksi, ar ko bēgt no sevis un, galu galā, arī no Dieva. Ja Andress rutīnas kārtā nevis darītu lasīšanu, bet gan ticībā pazemīgi uzņemtu Dieva vārdus, tad žēlastība izlauztu ceļu caur Andresa sirdi pretīm viņa tuviniekiem. Uzstājot uz privāto lasīšanu (zīmīgi, ka allaž vienatnē, nevis kā mājas tēvam pienāktos – saimes priekšā), Andress vienlaikus ir piemirsis publiskās pielūgsmes nepieciešamību, kas pulcē draudzi dievnamā, lai uzklausītu Dieva Vārdu mācītāja personā. Andresa sētu tukšu padarīja mīlestības trūkums. Žēlastība iespējotu Andresa mīlestību, bet šī žēlastība – saskaņā ar luterāņu mācību – ir saņemama baznīcā caur t.s. “žēlastības līdzekļiem”, Dieva Vārdu un sakramentiem, kurus pēc Jēzus pilnvaras izdala mācītājs.

Kristus taisnības vietā Andress deva priekšroku savai taisnībai. Tikai atsakoties no savas taisnības un ticībā paļaujoties uz Kristus pestījošo darbu sevī, Andress varēja iemantot stāvokli, kurā patiesa, Gara piepildīta, pazemīga un kalpojoša mīlestība pret tuvākajiem – it īpaši savu saimi – kļūtu iespējama. Andresam vajadzēja izrauties no privātās, sevī iekapsulējušās subjektivitātes, lai saņemtu dvēseles dziedināšanu publiskajā Kristus baznīcas objektivitātē. Paļaujoties uz patiesajiem socioloģijas principiem, kuros redzamais dibinās neredzamajā, varam iedomāties pilnīgi citādāku Latvijas un Igaunijas lauku vēsturi: ja cītīgie zemes rūķi, kurus filmā iemieso Andress, nebūtu tik ļoti ieciklējušies uz savu taisnību un privāto reliģiju, ja viņi nebūtu tik ļoti pārņemti ar materiālistisku rosību, ja viņi biežāk pazemīgi saņemtu mācītāja pasludinātu piedošanu pēc privātas grēksūdzes, attiecīgi, ja viņi kopumā biežāk apmeklētu baznīcu un saņemtu Svēto Vakarēdienu, tad viņi pazītu, kas ir žēlastība pēc būtības tās visdziļākajā nozīmē, kas viņiem ļautu mīlēt tuvākos, primāri un galvenokārt savus tuviniekus, saimi, un šī savstarpēji kalpojošā, vienam otru nesošā mīlestība noturētu nākamās paaudzes dzimtajā sētā un pie iekoptās zemes.

Neparasti, ka laicīgie igauņi uzņēmuši šādu “kulta” filmu ar tik nepārprotamu vēstījumu. Kādam tā varbūt tiešām izskatās tikai pēc kārtējā nacionālromantiskā garā ieturētā zemnieku stāsta ar dažām morāles pamācībām un skaistām ainavām. Taču filmas veidotājiem patiesi ir izdevies neredzamo parādīt caur redzamo, zemi līdzsvarojot ar debesīm, taisnības darbus ar žēlastību. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.


[1] Sal. ar Biezais H. Latviešu reliģiskās grūtības. Kultūras fonda Avīze. 1991, Nr.5.

[2] Skat. http://bikerudraudze.lv/lutera-mazais-katehisms/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: