No krājuma Džūkstes pasakas. Pierakstījis A. Lerhis-Puškaitis. Otrais izdevums, Rīga: Zinātne, 1991. Saglabāta vārdu un garumzīmju rakstība.  

Dziļprātītis

Kāds jauneklis gribējis tik gudrs palikt, lai varētu pat zināt, ko skudra ar skudru runā. Tas gājis gudrību mācīties. Pārbridis pār upi, iegājis eglājā, no eglāja priedājā un no priedāja tādā birzē, kur debeszili koki. Šinīs jaukajos kokos dziedājuši divi putniņi: viens no labklāšanās, otrs no žēlastības. Putniņu dziedāšana bijūse tik sirsnīga, tik jauka, ka jauneklis nemaz nemanījis laiku aiztekam. Uz reizi tas it kā apķēries: “Pag, pag, nu jāiet mājās, citādi var man vakars ūzbrukt.”

Pāriet mājās – ne tēva, ne mātes, ne tās mājas, ne tie cilvēki. Tik kāda veca, veca māmiņa zin pateikt: “Mana mātes mātes māte teica, ka te reiz jauneklis pazudis, bet tas tagad trīssimts gadu atpakaļ!”

Jauneklis nu nojājis pie mācītāja un izteicis tam. Mācītājs ņēmis apsvētīt veco jaunekli. Bet, līdzko apsvētījis, tā jauneklis palicis par pelnu čupiņu.

***

Raganas šķiltavas un karavīrs

Kādam karavīram reiz gadās caur lielu mežu iet. Mežā tas pamana raganu no ozola stumpja izlienam.

“Ko tu še ložņā?” karavīrs prasa.

Vecene negrib, negrib teikt, bet, kad karavīrs draud ar zobinu, tad jau saka: “Nekas, brālīt, tur mana nauda, ko esmu savečojūse.”

Karavīrs, vairāk neprasīdams, lien stumpī. Vecene gan negrib, negrib atļaut, bet ko tu vecam, norūdītam karavīram padarīsi. Ozolā tas atron kapara, sudraba, zelta naudu un šķiltavas. Ārā lienot, vecene šo sagrābj aiz smakra un prasa, lai atdodot šķiltavas, kaut ari naudu paturētu, paturētu.

“Ā, putniņ! tās šķiltavas tava atslēga, bez kurām nespēji naudu zvejot!” karavīrs ūzsauc un tad šķiļ ar zobinu tā raganai, ka šī augšpēdu, pagalam.

***

Kā dzegūze izcēlūsēs

Kāda meita iet ezerā mazgāties. Velns iznāk no ūdens apakšas, sagrābj meitu pa vidu un norauj sev līdz dibinā līdz lieliem dzelzs vārtiem. Velns atslēdz vārtus, ieved meitu savā pilī un apprec to. Tā nu paiet daži gadi.

Reiz velna sieva iedomājās ar saviem diviem bērniem, puiku un meiteni, tēvu virs zemes apciemot. Bet velns ātrāki nelaiž, kāmēr zelta ratiņš vērpjot tik daudz sadilšot, ka priekš vērpšanas nederīgs. Sieva nu vērpj ik dienas tīši pie asas krāsns, lai zelta ratiņš atkustu un zelta spoles labāki diltu. Pēc kāda laika zelta ratiņš pavisam sadilis un nu velnam jālaiž pie tēva.

Viņš iedod sievai rīkstīti, lai ar to piesitot pie dzelzs vārtiem, tad vārti atdarīšoties un ezera ūdens atšķiršoties uz katru pusi. Atpakaļ nākot, lai ar rīkstīti paplunčinot ūdenī, tad ūdens tāpat atšķiršoties. Sieva nu ciemojās pie tēva labu laiku, bet no sava vīra, kā ari no viņa pils nestāsta ne pušplēsta vārdiņa. Tēvs meitai ari neko neuzbāžās par to, bet tai vietā labāki izprašina abiem bērniem visu uz to smalkāko. Bērni nu izstāsta no pils, no ezera, no rīkstītes un no paša tēva, velna.

Tēvs tūdaļ slepen paņem meitas rīkstīti, aiziet uz ezeru, paplunčina ūdenī un nošauj savas meitas vīru, velnu. Otrā, trešā dienā meita paņem savus bērnus un iet uz velna pili atpakaļ. Bet ezera malā tā ierauga, ka vīrs pludojās pa ūdens virsu pagalam. Viņa tūdaļ prasa bērniem, vai nav kādam no rīkstītes kaut ko izpļāpājūši. Šie neliedzās – esot vectēvam pateikūši.

“Kāpēc teicāt? Nu mums visiem trijiem vairs nav iespējams dzīvot!” To sacījūse, māte ūzsit ar rīkstīti puisēnam, tas paliek par ozolu; ūzsit ar rīkstīti meitiņai, tā paliek par liepu. Beidzot tā ūzsit ari pate sev ar rīkstīti un paliek par dzegūzi.

***

Velna grāmatas

Kādam tēvam ir viens vienīgs dēls, kuru tas sūta pasaulē darbu meklēt. Ejot puisis satiek resnu kungu, kurš uzsauc: “Puiš, kur tu eji?”

“Eimu darbu meklēt!” puisis atbild.

“Nāc pie manis,” resnais to ūzaicina pie sevis mājā, pilī. Pilī ir daudz istabu, bet viena istaba tikai ar grāmatām pilna. Kungs paņem kādu grāmatu, ūzšķir pirmo lapas pusi un rāda puisim ar pirkstu: “Vai pazīsti, kas te rakstīts? Kas tas ir?”

“Tas nav nekas!” puisis izlikdamies atbild. Kungs nu paņem atkal citu grāmatu ar zelta burtiem un prasa: “Nu, kas tad tas ir, šis līkumainais?”

“Es tādas lietas nepazīstu!” puisis it nopietni atbild.

“Tad esi man derīgs. Cik tad nu lones gribēsi par gadu? Vairāk nekā nelieku tev darīt kā tikai šīs grāmatas sargāt.”

“Pūru dukātu!” puisis atbild. Labi. Otrā trešā dienā resnais kungs aiziet. Puisim jāpaliek mājā un jāsargā grāmatas. Puisis šķirsta vienu grāmatu, otru, kamēr atron tādu, kur pamācīts, kādā vīzē iespējams pārvērsties, par ko tik vien grib. Viņš sāk mēģināties – ja, izdodās. Bet nu nabadziņam atkal bail, ka kungs nevilšus neūznāk virsū. Te par laimi kādā citā plauktā atkal grāmata, kur pamācīts, kā uzzināt, kad tas un tas pārnāks.

Gada laikā puisis izmācās visu, kad tik grāmatās vien mācīts.

Pēc gada kungs atmaksā pūru dukātu un puisis pāriet pie tēva svilpodams. Bet nauda bija ļoti nesātīga, jo vienā gada laikā tā izšķīst šā tā bez visas svētības. Kad nu, naudai nobeidzoties, tēvam un dēlam nav, ko ēst, tad vecais sūta dēlu, lai sapelnītu citu naudu. Bet dēls atbild: “Ko niekus vairs pa pasauli blandīties, toreiz, pasaulē būdams, daudz ko iemācījos. Raudzīšu tepat mājā maizi pelnīt. No rīta vediet savu bēro uz tirgu un pārdodiet par piecsimti rubļiem. Tikai, no Dieva puses, iemauktus nepārdodiet, lai sola cik solīdami.”

Tēvs no rīta ieiet stallī un atrod savu bēro tik smuidru un treknu, ka piecsimti rubļi ne runas. Viņš pabrīnās un aizved to uz tirgu. Tur gadās kāds resns kungs, kurš tūlīt par bēro piecsimts rubļus nomaksā un otrus piecsimti par iemauktiem sadod. Bet tos šis ne par kādu naudu nepārdod.

Otrā rītā tēvs ieiet stallī un atrod atkal citu, vēl skaistāku zirgu bērajā vietā. Viņš pabrīnās un ved ir to pārdot. Te resnais kungs atkal klāt un sola tūkstošu rubļu par zirgu un divtūkstošu par iemauktiem – jāpārdod. Tēvs it priecīgs pārnāk, lai pastāstītu par saviem trīstūkstoš rubļiem dēlam, bet dēla vairs nav. Nu vecajam gan iešaujās prātā par iemauktiem, tomēr, kas par vēlu, tas par vēlu.

Resnais kungs savu dārgo zirgu ar dārgajiem iemauktiem jāj uz mājām un tik zolē ar dzelzs pātagu, lai āda atlec.

“Še tev – tas nav nekas! Še tev – es tādas lietas nepazīstu! Kāpēc toreiz neteici, ka māki lasīt? Še tev!”

Zirgs, tādu mizošanu ilgi nevarēdams izturēt, paliek par balodi. Bet, kā zirgs par balodi, tā resnais kungs par vanagu. Tā nu vanags ar balodi dzenājās līdz kādai ķēniņa pilij, kur jauna princese, pie atvērta loga sēdēdama, par balodi apžēlojās un pie sevis ielaiž. Vanags paliek ārpusē.

Nu balodis saka uz princesi: “Paldies par paglābšanu. Bet es nu palikšos par gredzenu uz tava pirksta. Ja kāds resnis kungs nāktu un gribētu to gredzenu pirkt, tad pārdodi par miljoņu rubļiem un pavēli naudu turpat kaktā nobērt. Skaitīt tu naudu neskaiti, bet paņemi tūlīt nazi un uzcērti uz naudas čupu trīs krustus. Kad viss tas padarīts, tad nedodi, no Dieva puses, gredzenu resnajam rokās, bet nosviedi taisni zemē.”

Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu. Resnais kungs tūdaļ naudu bez kavēšanās nober tai kaktā, kur princese pavēl, un tad taisās gredzenu ņemt. Bet princese pa priekšu ūzcērt ar nazi uz naudas čupu trīs krustus un tad nosviež gredzenu uz grīdu. Tai pašā acumirklī gredzens paliek par miežu čupu un resnais kungs par gaili. Gailis kampieniem vien ēd miežus. Bet līdzko miežu čupa pie beigām, te čupa paliek par lapsu un nokož gailim kaklu. Lapsa tomēr nepaliek mūžam par lapsu, bet pārvēršās par skaistu puisi. Princesei puisis patīk, un viņa to apprec.  

***

Nāve

Reiz kādam vīram tik daudz bērnu, ka pastarītim vairs nevar ne krusttēva dabūt. Visi vārdi jau citiem bērniem sadoti. Tēvs paņem pastarīti un solās baznīcā pats turēt un pats savu vārdu dot. Bet, uz baznīcu iedams, tas satiek velnu, kurš kaulējās bērnu paturēt un savu vārdu dot, pie kam vīram lielu kuli ar kūmu naudu iedot.

“Vai tu traks!” vīrs ūzsauc velnam, “kurš tad nu tīši tev bērnu atdos? Ja arī pašai nāvei atdotu, tev tik ne! Nāve dara pēc taisnības tā nabagam, kā bagātam.”

Tā runājot, nāve tūlīt klāt, piedāvādamās par krusttēvu. Velns, to redzot, prasa: “Nu kas tad būs trešais kūmās?”

“Debess bundzinieks!” vīrs atbild.

“Tad man jābēg, jo cikreiz viņš nav man papēžus svilinājis, vai nu gan tīši tam acīs skriešu?”

Nāve nu paliek viena pate. Vīrs tā kā negrib, bet apdomājies atdod arī, sacīdams: “Reiz tu tomēr viņu paņemsi!”

Nāve pēc kristībām paņem puišelīti un izmāca par smalku ārstu. Kad šis ārsta amatu prot, tad nāve pieteic šitā: “Ja es kādam slimniekam stāvu galvas galā pie gultas, tad saki, ka slimība neizārstējama! Ja kājgalā, tad drošini slimnieku, ka izveseļosies!”

Tā nu abi vienprātīgi strādā ilgu laiku, kāmēr ārstam reiz gadās jaunu princesi dziedēt. Ārsts grib šo visādā ziņā izdziedēt. Bet ko darīt? Nāve stāv galvas galā. Ārsts, to redzēdams, liek princeses gultu tūlīt apgriezt tā, ka nāve paliek kājgalā, un viens, divi! princese izveseļojās.

Bet par tādu viltību nāve ļoti sadusmojās. Viņa nospriež, ka ārstam pašam princeses vietā jāmirst. Ārsts tomēr vēl izķeparājās, ieteikdams nāvei, ka nemākot zārkā iegulties, lai nāve taču parādot, kā jāguļ. Tikko nāve pirmo reizi visā savā garajā mūžā jaunajā gultā, zārkā, ieguļās, te ārsts žigli, žigli aiznaglo zārku un projām.

Trīs dienas, trīs naktis Dievs izbrīnās, kur nāve palikūse, neviens nemirst. Ceturtā dienā Dievs sūta visus vējus nāvi meklēt. Visi skrēja un izložņāja malu maliņas, kamēr to beidzot zārkā atrada un to palaida. Un tagad nāvei vispirms darbs bija manīgo ārstu nonāvēt. Viņa to aizved uz lielu, lielu pili, kur neviena loga. Pilī deg pasaul sveču, cita pusē, cita beigās un cita tikko iesākūse degt. Tās bijūšas cilvēku mūža sveces. Nāve nu saka uz ārsta: “Nopūti vienu sveci!” Ārsts nopūš tādu sveci, kura patlaban beidzās degt.

“Nu tev jāmirst! Jo izdegušās sveces nozīmē miršanu,” nāve iesaucās. Ārsts tūlīt ari nomirst.

***

Pats esmu maziņš, mans vārds ir nieciņš

Kāda māte aizsūta savu meitu sūnas plūkt. Pašulaik jāj kāds bajārs garām un prasa meitai: “Ko, meitiņ, ar sūnām darīsi?”

“Vērpšu zīdu, krāšu pūriņu,” tā jokodamās atbild.

Bajāram zīda vērpēja iepatīkās: viņš godā māti, bildina meitu un aizved sev līdz par līgavu. Mājā bajārs pienes istabu pilnu sūnām, lai sieviņai, mužiņai, netrūktu darba. Bet sieviņa, mužiņa, lielākos nagos: vērpa, tecināja – sūnas kas sūnas. Viņa atliek ratiņu pie malas un sāk dikti raudāt. Te, kur gadījies, kur ne – izlien no sūnām mazs cilvēciņš un saka: “Ja apsolies manu vārdu ūzminēt, tad gādāšu, ka, sūnas vērpjot, zīda pavedieni tecēs.”

“Raudzīšu, raudzīšu, tik gādā, ka pie zīda dzijas tieku!”

Labi. No rīta bajāram gadās pa mežu staigāt. Netālu tas dzird šādu dziesmiņu:

“Pats esmu maziņš,
Mans vārds ir Nieciņš.”

Bajārs pāriet mājā un stāsta sievai, ko mežā dzirdējis. Sievai tas pietika.

Vakarā mazais cilvēciņš atkal izlīda no sūnām.

“Nu, bajāriene, vai zini manu vārdu?”

“Zinu, zinu, tavs vārds ir Nieciņš.”

Tūdaļ sūnas paveidieni bij zīda pavedieni un mazais cilvēciņš klupdams krizdams izskrēja pa durvīm laukā un nolauza, pār kāpostu galviņu skriedams, kaklu. Turpat tas ari pazuda.