Sers Džeimss Vilsons Vinsents Savils, Britu Impērijas Izcilības ordeņa bruņinieks un Svētā Gregorija Lielā ordeņa bruņinieks, saukts par Džimiju Savilu (1926–2011), bija angļu diskžokejs, televīzijas un radio raidījumu vadītājs, mecenāts un vērienīgu labdarības kampaņu rīkotājs. Televīzijas rītausmā viņš kļuva pazīstams visā Lielbritānijā ar jauniešu auditorijai paredzētu BBC raidījumu “Popa tops” (Top of the Pops) un bērnu auditorijai paredzētu labdarības raidījumu “Džims to nokārtos” (Jim’ll Fix It). Gadu pēc Savila nāves publiskoja iepriekš par nepārliecinošām uzskatītas apsūdzības un liecības, ka Savils seksuāli izmantojis bērnus un pusaudžus, kā arī jaunas sievietes gan savu radījumu studijā BBC telpās, gan arī dažādos labdarbības pasākumos un vairākās slimnīcās, kurās piestrādāja kā brīvprātīgais. 2012. gadā policijas veiktās izmeklēšanas operācijas secinājumi izpelnījās apzīmējumu “satriecoši”: BBC News tīmekļa vietne ziņoja, ka to personu skaits, kuras liecinājušas par Savila veiktu seksuālu uzmākšanos, fizisku aizskaršanu un izvarošanu, pārsniedzis 500.

Šīs izmeklēšanas ietvaros īpaša vērība tika pievērsta Stoukmandevilas slimnīcas kompleksam Bekingemšīrā Anglijas dienvidaustrumos, kur Savils vairāk nekā 30 gadus strādāja par brīvprātīgo slimnieku nesēju, kā arī sekmīgi savāca ziedojumus slimnīcas muguras traumu centra pārbūvei. Izmeklēšana secināja, ka Stoukmandevilas slimnīcā laikā no 1969. līdz 1992. gadam Savils seksuāli aizskāris, mēģinājis izvarot vai izvarojis 60 personas vecumā no 8 līdz 40 gadiem, lielākoties nepilngadīgos.[1] 

Piedāvājam nelielus fragmentus no 348 lappušu biezā ziņojuma Bekingemšīras veselības aprūpes trastam par Džimija Savila saistību ar Stoukmandevilas slimnīcu. Ziņojumā konstatēts, ka neviena no neoficiālajām sūdzībām, kas tika izteiktas jau 1960. gados, nenonāca līdz augstākā līmeņa administratīvajai vadībai un netika uztverta nopietni. Pētot iemeslus, kas ļāva Savilam netraucēti darboties, ziņojumā konstatēts, ka izšķirošu lomu nospēlēja Savila “slavenības statuss” un slimnīcas vadības pārliecība, ka viņš ir “vērtīgs slimnīcas atbalstītājs”, kurš uzlabos tās reputāciju un dos priekšrocības līdzekļu piesaistīšanā. Papildus šiem faktoriem ziņojumā uzsvērts, ka tolaik bija “citi laiki” un uz seksuālu uzmākšanos (ieskaitot bērniem) sabiedrībā skatījās citādi. Ziņojumā lasāms: “Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados radās seksuālā kontrkultūra, kas apšaubīja visus tradicionālās seksuālās morāles aspektus, ieskaitot laulību, monogāmiju un pilngadības vecumu saistībā ar piekrišanu seksuālām attiecībām. Marginālās sabiedrības daļās daži radikāļi pat aicināja apsvērt pieaugušo un bērnu seksuālās attiecības. Populārās mūzikas pasaulē, kurā darbojās Savils, valdīja seksuālās brīvības kultūra, kurā tāda slavenība kā Savils varēja rēķināties ar iespēju seksuāli piekļūt gan jauniem vīriešiem, gan sievietēm. Nav šaubu, ka tas, ko tolaik uzskatīja par pieņemamu seksuālo uzvedību, stipri atšķīrās no tā, ko par tādu uzskatītu mūsdienās.”[2]

Liecinieki arī uzsvēra, ka tolaik bijis daudz grūtāk ne tikai pret kaut ko celt pretenzijas, bet vispār saprast, kādas ir pacienta tiesības, kādas ir viņa legālās iespējas tās aizsargāt un kādu atbalstu viņš var cerēt saņemt no apkārtējiem – jo īpaši hierarhijā augstāk stāvošiem cilvēkiem. Kāda no intervētajām personām atzina: “Tolaik jūs pieņēmāt to, kas jums tika teikts. Jūs neapšaubījāt sacīto tā, kā to dara tagad.”[3]

Plašākam pedofilijas skandālu kontekstam iesakām izlasīt arī fragmentus no līdzīga ziņojuma par Romas katoļu baznīcas kardinālu Teodoru Makkariku: https://telos.lv/mate-nr-1

Savila saistība ar Stoukmandevilas slimnīcu[4]

1968

Nav precīzi zināms, kad Savils pirmo reizi ieradās Stoukmandevilā. Tomēr 1968. gada nogalē viņš kopā ar organizāciju “Savila ceļojumi” apmeklēja slimnīcu, lai pasniegtu balvas.

[Incidents ar cietušo Nr. 1 (10–11 gadus vecu meiteni), slimnīcas apmeklētāju.]

1968. gada 20. aprīlis. Tika izsludināts aicinājums uzsākt sporta stadiona būvniecību Stoukmandevilas slimnīcas kompleksā. Lēsa, ka kopējās pārbūves izmaksas sasniegs aptuveni 350 000 sterliņu mārciņu. Ziedojumi tika pārskaitīti Stoukmandevilas slimnīcas Invalīdu sporta atbalsta fonda ģenerālsekretāram.

1969–1971

Kāda tālaika slimnīcas administrācijas darbiniece stāstīja: “Viņš [Savils] ieradās 1969. gadā saistībā ar “Sarkanā Krusta gājienu” sporta stadionā. Sporta stadionu 1969. gada jūlijā atklāja karaliene. Džims ieradās septembrī. Notika gājiens. Tolaik visi bija iesaistīti sporta stadiona būvniecībā. Mēs katrs bijām nopirkuši pa ķieģelim, jo doktors Gutmans, šķiet, bija viens no pirmajiem, kas uz to aicināja. Par ķieģeli mēs katrs samaksājām vienu mārciņu. Bet ņemiet vērā, ka es tolaik pelnīju 3 mārciņas nedēļā, tāpēc viena mārciņa bija diezgan liela summa.”

Kāds cilvēks, kurš tolaik bija slimnīcas pacients, izmeklētājiem stāstīja: “Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds. Nesēja darbs viņam atvēra visu slimnīcu. Manuprāt, viņam bija pieejamas atslēgas no visām telpām.”

Šķiet, ka šajā laikā Savils sāka strādāt kā brīvprātīgais nesējs un deva priekšroku nakts dežūrām. Savila draugs Džilsa kungs, kurš bija bijis galvenais nesējs Līdsas slimnīcā, bija kļuvis par galveno nesēju Stoukmandevilas slimnīcā un acīmredzot Savilu bija atvedis sev līdzi. Divi citi liecinieki, kuri šajā laikā strādāja slimnīcā, pastāstīja, ka Savilu tolaik uzskatīja par “frīku” (creep), jo viņam patika vest līķus uz morgu. Šķiet, ka šajā periodā tas arī bija viens no galvenajiem Savila kā nesēja uzdevumiem slimnīcā.

No šī perioda nav saglabājušies nekādi rakstiski dokumenti par Savilu. Šķiet, ka viņa kā brīvprātīgā nesēja statuss bija neformāla vienošanās. Liecinieki atceras, ka viņš dzīvoja savā treilerī, ko novietoja slimnīcas teritorijā. Savilam esot bijušas ciešas attiecības ar nesējiem, un galvenajam nesējam bija pieejamas visas slimnīcas atslēgas. Vakaros Savils bieži pievienojās nakts dežūras komandai, taču to pameta, līdzko saruna novirzījās no viņa personas. Sākumā Savils ieradās slimnīcā ik pēc aptuveni 10 dienām un nakšņoja savā treilerī. Parasti viņš ieradās nakts vidū un palika vairākas dienas. Liecinieki, kuri šajā laikā strādāja slimnīcā, atceras, ka viņš strādāja divas vai trīs naktis nedēļā.

[Incidents ar cietušo Nr. 2 (15 gadus vecu meiteni), slimnīcas apmeklētāju.]

[Incidenti ar cietušo Nr. 3 (meiteni vecumā no 12 līdz 15 gadiem), slimnīcas apmeklētāju.]

[Incidents ar cietušo Nr. 4 (16 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

1972

1972. gada martā Savils tika apbalvots ar Britu Impērijas Izcilības ordeni (OBE). Tolaik viņš sāka kļūt par pastāvīgu un pieņemtu Stoukmandevilas slimnīcas sastāvdaļu. Tomēr apkārtējiem viņš nereti šķita skaļš un neiederīgs. Kāds ergoterapeits, kurš strādāja slimnīcā, atcerējās: “Viņš ienāca palātā un tur visu pārņēma. Domāju, ka viņš kā persona bija ekscentrisks, bet atceros arī vienu gadījumu, kad viņš ieradās reimatoloģijas nodaļā, un tur mums bija veca kundze, kas bija uzņemta operācijai. Viņai bija lielas problēmas, jo viņas vīrs bija slims un cieta no demences. Viņa runāja ar savu vīru pa telefonu, un viņš [Savils] paķēra to no viņas rokām un sāka gvelzt visādas dumības. Viņš kļuva satraukts, tas vecais vīrs pa telefonu, un arī viņa ārkārtīgi satraucās, tā ka beigās nācās viņu izrakstīt no slimnīcas, jo viņai vajadzēja iet mājās un viņu nomierināt… Zinu, ka pēc tam Savila klātbūtnei palātā nebija atbalsta.”

Īsi pirms aprakstītā perioda Savilam slimnīcas teritorijā tika ierādīta naktsmītne. Pols Trimbla kungs 1973. gadā tika iecelts par Stoukmandevilas slimnīcas administratoru, un šo amatu viņš ieņēma līdz 1983. gadam. Intervijā viņš sacīja: “Viņam [Savilam] vienā teritorijas nostūrī bija maza istabiņa… Man tas nešķita nekas neparasts. Šī istaba viņam acīmredzami jau bija vairākus gadus.” Tātad šāda kārtība bija spēkā jau pirms Trimbla kunga iecelšanas amatā. Izmeklēšanā Trimbla kungam tika uzdots jautājums, vai dzīvojamās telpas piešķiršana Savilam bija pamatota. Viņš atbildēja: “Jā, jo tolaik viņam acīmredzami bija vairāki treniņtērpi un tamlīdzīgas lietas, maiņas drēbes, kuras viņš turēja tajā istabā. Tajā ēkā tik un tā bija tikai nelielas istabiņas. Nebija tā, ka viņam būtu vesels dzīvoklis; tā bija tikai viena istabiņa, līdzīga tām, kuras izmanto tikko darbā pieņemti darbinieki.” Savilam piešķirtās telpas atradās tā dēvētajā “personāla slimnīcā”. Nav zināms, kad un kas viņam piešķīra šo dzīvojamo telpu. Tā atradās atsevišķā ēkā, kuras pirmajā stāvā bija medicīnas telpas personālam, bet otrajā – telpas studentēm. Personāla izmitināšanas telpās bija sešas nelielas guļamistabas ar piekļuvi koplietošanas vannas istabai, virtuvei, viesistabai un tualetei. Bija arī neliels dzīvoklis dežūrējošajam ārstam. Savilam tika ierādīta viena no vienvietīgajām istabām.

[Incidents ar cietušo Nr. 5 (12 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

1973

[Incidents ar cietušo Nr. 6 (14 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

Sāka izplatīties baumas, ka Savils ir “seksuāls maniaks” (sex pest), kurš uzmācas jaunām darbiniecēm. Kāda medicīnas māsa, kura stažējās 1973. gadā, atcerējās: “Par Dž. S. tolaik medmāsu vidū bija labi zināms, ka viņš ir nogribējies, un daudzas no viņa vairījās un jutās neērti. Es viņa klātbūtnē biju diezgan nervoza, un man bija nepatīkami apzināties, ka viņam ir liela vara. Joprojām esmu kontaktā ar tālaika kolēģēm, kuras atceras, kā viņas tika brīdinātas par Savilu un kā viņš viņām lika justies.” Stoukmandevilas kādreizējā nakts galvenā dežūrmāsa stāstīja: “Slimnīca bija atvērts komplekss, kuru nebija iespējams aizslēgt, un pat atsevišķām palātām bija neslēdzamas durvis. Tikai daudzus gadus vēlāk, pārvarot zināmu pretestību, man kā ģenerāldirektorei izdevās uzstādīt digitālo nodaļu durvju bloķēšanas sistēmu, kas ar laiku kļuva par standartu un tika pieņemta. Nakts apsardzi nodrošināja nesēji un biroja darbinieki, bet vēlāk – īpaši nolīgta apsardze. Tomēr jāatceras, ka slimnīca būtībā sastāvēja no palātām un nodaļām, kuras savienoja četri gari koridori. Neparastas darbības naktī būtu bijušas redzamas no viena koridora gala līdz otram, un nakts dienesta komanda ļoti aktīvi pārvietojās starp nodaļām.”

[Incidents ar cietušo Nr. 7 (aptuveni 19 gadus vecu sievieti), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 8 (aptuveni 25 gadus vecu sievieti), slimnīcas apmeklētāju.]

[Incidents ar cietušo Nr. 9 (19 gadus vecu sievieti), slimnīcas pacienti.]

Tieši 1973. gadā Savils uzsāka televīzijas kampaņu – varietē šovu “Clunk Click”. Šī kampaņa popularizēja drošības jostu lietošanu automašīnās un palīdzēja uzlabot viņa reputāciju Stoukmandevilas slimnīcā.

1973. gada 2. oktobris. Sekojot Veselības un sociālās drošības departamenta ieteikumiem, Stoukmandevilas slimnīca ieviesa “neierobežotu” apmeklējumu politiku. Par pacientu apmeklējumiem bija atbildīgas palātas māsas, un bērniem bija atļauts apmeklēt savus vecākus katru dienu ar vienīgo ierobežojumu, ka palātā nevar vienlaicīgi būt vairāk par diviem bērniem. Liecinieki izmeklētājiem tālaika slimnīcas kultūru raksturoja kā ļoti atvērtu. Tikai daži personāla locekļi nēsāja piespraudes ar vārdu un uzvārdu, un visām nodaļām, izņemot apdegumu, protezēšanas un intensīvās terapijas, bija brīva piekļuve.

1973. gada 4. decembris. Notika nodaļu vadības sanāksme, kurā tika atzīmēts, ka sūdzības Stoukmandevilas slimnīcā izskata administratori ar medicīnas un aprūpes personāla palīdzību. Sanāksmē norādīja, ka ne vienmēr tiek ievēroti spēkā esošie noteikumi un sūdzību izskatīšanas kārtība. Liecinieks, kuram lūdza atcerēties, kāds tolaik bija sūdzību izskatīšanas process, sacīja: “Problēma ir tāda, ka es nevaru skaidri atcerēties notikumus, datumus un tamlīdzīgas lietas. Nebija konkrētas politikas, nebija tādu struktūru, kādas ir mūsdienās.”

[Incidents ar cietušo Nr. 10 (9 gadus vecu zēnu), kurš bija apmeklējis ziedojumu vākšanas pasākumu ārpus Stoukmandevilas slimnīcas telpām.]

[Incidents ar cietušo Nr. 11 (13/14 gadus vecu meiteni), slimnīcas apmeklētāju.]

[Incidents ar cietušo Nr. 12 (meiteni vecumā starp 12 un 14 gadiem), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 13 (zēnu vecumā starp 9 un 11 gadiem), slimnīcas apmeklētāju.]

1974–1975

Sabiedrības veselības padomes (Nacionālā veselības dienesta lokālās pārraudzības iestādes) amatpersona liecināja: “1970. gadu vidū, pavadot Sabiedrības veselības padomes locekļus, es sāku braukāt uz Stoukmandevilas slimnīcu inspekcijas vizītēs. Mēs varējām ierasties un arī ieradāmies slimnīcā ikreiz, kad uzskatījām, ka kaut kam ir jāpievērš uzmanība, jo īpaši nakts laikā. Parasti ieganstu deva pacientu stāstītais – viņi vai nu nāca pie mums uz biroju, vai bija kaut ko pastāstījuši iepriekšējā apmeklējuma laikā.”

Pēc šī liecinieka teiktā, tolaik Sabiedrības veselības padome netika saņēmusi nevienu sūdzību par Savila uzvedību.

Deivids Klejs, kurš no 1975. līdz 1984. gadam bija Eilsberijas Veilas reģiona Veselības pārvaldes administrators, izmeklētājiem stāstīja, ka laikā, kad viņš sāka strādāt šajā organizācijā, Savilu uzskatīja par “ļoti vērtīgu slimnīcas draugu, kurš ne tikai nesa prieku un deva cerību slimajiem pacientiem… bet arī iedvesmoja [slimnīcas vadību] ar idejām, kā savākt līdzekļus jaunām diagnostikas vai ārstniecības iekārtām”. Kleja kungs stāstīja, ka Eilsberijas un Miltonkeinzas veselības pārvaldes administrators Rodžers Titlijs viņam esot “licis noprast”, ka viņam [Klejam] jāļauj Savilam brīvi apmeklēt slimnīcas nodaļas un palātas, kā jau kļuvis ierasts. Savilam “jau bija ierādīta neliela guļamtelpa virs personāla slimnīcas, kur nakšņot apmeklējumu laikā”.

Klejs atcerējās, ka Savils bija labās attiecībās ar Titlija kungu un ka tas dažkārt radīja problēmas. “Atminos vismaz vienu gadījumu, kad es iebildu pret to, ko viņš [Savils] ierosināja, un manam priekšniekam tas nepatika… Ikreiz, kad Džimijs gāja sūdzēties priekšniekam par kaut ko, ko es biju ierosinājis vai mēģinājis īstenot un kas, manuprāt, bija organizācijas, proti, slimnīcas labā, viņš, man par milzīgu aizkaitinājumu, sliecās nostāties Džimija pusē.”

[Incidents ar cietušo Nr. 14 (18 gadus vecu sievieti), slimnīcas pacienti.]

Viena no Stoukmandevilas slimnīcas māsām atceras, ka tolaik Savils strādāja par brīvprātīgo nesēju. Viņa stāstīja: “Viņš bija kā ļauns murgs… Jūs sagatavojat pacientu operācijai, jūs viņu nomierināt, bet tad ierodas viņš un satrauc pacientu tā, ka tad, kad tas nonāk operāciju zālē, viņu ir grūti intubēt. Operāciju zāles personāls teica: “Vai jūs nevarētu viņam aizliegt vest pacientus uz operāciju, jo viņi ir pārāk uzbudināti?”… Viņš bija pretīgs. Viņa sarunās vienmēr bija neķītri mājieni.”

[Incidents ar cietušo Nr. 15 (15 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 16 (13 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

Liecinieki atcerējās, ka šajā laikā Stoukmandevilas drošības sistēmas bija neformālas. Bērniem pacientiem, ja tie varēja staigāt, bija atļauts klīst pa slimnīcu bez pavadības, jo īpaši tad, ja viņi tika aprūpēti pieaugušo nodaļās. Tā laika pediatrijas konsultants skaidroja, ka bērnus parasti ārstēja speciālās bērnu nodaļās, izņemot bērnus ar mugurkaula traumām un tos, kuriem tika veiktas ausu, deguna un kakla operācijas. Sūdzības 1970. un 1980. gados lielākoties izskatīja nodaļu vai palātu līmenī, un bieži vien tās atstāja attiecīgā vecākā ārsta ziņā. Ja būtu kāda nopietna sūdzība, slimnīca (pirms tai tika piešķirts trasta statuss) droši vien izsauktu Oksfordas reģionālo biroju, lai to izskatītu, jo īpaši, ja tā būtu saistīta ar medicīnisku pārkāpumu.

Nakts medmāsa, kura strādāja šajā periodā, stāstīja: “Jūs droši vien varētu teikt, ka mums nebija nekādas drošības. Mūsu galvenais drošības garants, ja mums tāds būtu vajadzīgs, visdrīzāk būtu nesēji. Es nakts dežūrās nostrādāju gandrīz desmit gadus un nedomāju, ka mums tolaik bija vēl kaut kas cits bez nesējiem.”

[Incidents ar cietušo Nr. 17 (25 gadus vecu sievieti), slimnīcas pacienti.]

1976–1977

Sociālā darbiniece, kura šajā periodā bija atbildīgā Stoukmandevilas slimnīcā, izmeklētājiem stāstīja, ka viņai zināms tikai viens ar Savilu saistīts incidents. Par to Sociālajam dienestam ziņoja nodaļas personāls. Četrpadsmit gadus veca meitene tika uzņemta bērnu nodaļā pēc pārdozēšanas. Savils viņu apmeklēja un atnesa viņai ziedus. Nodaļas personāls uzskatīja, ka tas ir pilnīgi nepieņemami, un Savilam lika šo meiteni vairs neapmeklēt. Nekas cits nepieņemams vai nepiedienīgs par Savilu sociālajiem darbiniekiem tolaik netika ziņots.

[Incidents ar cietušo Nr. 18 (sīkāka informācija nav sniegta).]

Kāda topošā medicīnas māsa, kura 1976. gadā strādāja Stoukmandevilas slimnīcā, stāstīja: “Kā māsiņas mēs vienkārši domājām “Tinies prom no nodaļas!”, jo viņš [Savils] bija ļoti skaļš, bet mēs vienkārši centāmies aprūpēt savus pacientus. Lai gan tolaik es varbūt biju daudz kautrīgāka nekā tagad, es teiktu, ka nekad nebūtu baidījusies paust savas bažas, ja par kaut ko būtu satraukusies… Es biju ļoti centīga, apzinīga medmāsa, ar lielu aizrautību pildīju savus pienākumus un, ja man kādreiz būtu bijušas bažas, man nebūtu bijis problēmu iet pie priekšniecības.”

[Incidents ar cietušo Nr. 19 (23 gadus vecu sievieti), slimnīcas darbinieci.]

[Incidents ar cietušo Nr. 20 (12 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 21 (11 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 22 (15 gadus vecu meiteni), slimnīcas pacienti.]

[Incidents ar cietušo Nr. 23 (13 gadus vecu meiteni), slimnīcas apmeklētāju.]

Šajā periodā vietējie laikraksti ziņoja, ka personāla krīze novedusi pie 24 ķirurģisko gultu likvidēšanas un pacientu uzņemšanas tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības gadījumos. Norādīja, ka, ja šāda situācija turpināsies, nāksies atteikties arī no neatliekamās palīdzības. Uzsāka medmāsu darbā pieņemšanas kampaņu, jo Stoukmandevilas slimnīcai tās bija ļoti nepieciešamas. Slimnīcai trūka 60 medmāsu, taču tas nebija saistīts ar finanšu līdzekļu ierobežojumiem. Kā iemeslu minēja to, ka daudzas medmāsas dod priekšroku savām ģimenēm un nepilnas slodzes darbam.

[..]

Deviņi ziņojumi slimnīcas personālam[5]

Četri cietušie izmeklētājiem liecināja, ka īsi pēc notikušā viņi slimnīcas personālam esot “kaut ko” teikuši par seksuālo vardarbību, kurai viņus pakļāvis Savils. Turklāt seši citi cietušie (ieskaitot iepriekš minēto cietušo Nr. 21) par to pastāstīja gan slimnīcas personālam, gan arī saviem vecākiem.

Pirmais ziņojums: Cietusī Nr. 5 (meitene, kura 1972. gadā uzturējās Nacionālajā muguras traumu centrā kā pacientu izglītošanas programmas dalībniece) par savu saskarsmi ar Savilu pastāstīja gan ģimenei, gan palātas personālam. Neviens viņai neticēja. Cietusī Nr. 5 nevarēja atcerēties to palātas darbinieku vārdus, ar kuriem runāja. Neviens no aptaujātajiem lieciniekiem, kuri šajā laikā strādāja Nacionālajā muguras traumu centrā, neatcerējās, ka par Savilu būtu iesniegta kāda sūdzība saistībā ar seksuālu vardarbību pret pacientiem.

Otrais ziņojums: Cietusī Nr. 7 (meitene, slimnīcas paciente) sarunā ar vecākiem un palātas personālu “neformāli” pieminēja Savila seksuālo vardarbību. Netika veikti nekādi pasākumi.

Trešais ziņojums: Cietusī Nr. 9 (sieviete, slimnīcas paciente) seksuālā uzbrukuma laikā bija pieaugusi. 1973.–1974. gadā, tuvojoties rehabilitācijas laika beigām, viņa kopā ar Savilu bija uzaicināta uz vakariņām Nacionālajā muguras traumu centrā. Vairāki zemākā līmeņa nodaļas personāla kadri viņu iepriekš bija brīdinājuši, ka Savils ir seksuāls maniaks (sex pest), taču viņa uzskatīja, ka būs drošībā, jo viņš bija “mūsu tēvu gados”. Atgriežoties nodaļā, viņa pastāstīja tiem pašiem personāla locekļiem, kas bija noticis. Cietusī Nr. 9 izmeklēšanā liecināja: “Man nekad nešķita, ka tas būtu kāds netīrs noslēpums, kas man būtu jāglabā, bet vienlaikus arī ne reizi neiedomājos, ka man par to būtu jāziņo”, un ka viņa par notikušo pastāstījusi tikai “starp citu”.

Ceturtais ziņojums: Cietusī Nr. 12 (meitene, slimnīcas paciente) laikā starp 1973. un 1976. gadu nodaļas personālam pastāstīja, ka Savils viņai divreiz uzbrucis, kad viņa vienatnē apmeklējusi “Džimija Savila atpūtas telpu”. Cietusī Nr. 12 neatcerējās, kam viņa to pastāstījusi, bet atcerējās, ka viņai paziņoja, ka vienatnē atpūtas telpu apmeklēt vairs neatļaus. Neviens no iztaujātajiem lieciniekiem, kuri šajā periodā strādāja attiecīgajā nodaļā, neatcerējās, ka par Savilu būtu iesniegta kāda sūdzība saistībā ar seksuālu vardarbību pret pacientiem. Klīnisko ierakstu pārbaude neveicināja iespējamo liecinieku atrašanu, jo medicīnas māsas bieži vien neparakstījās klīniskajos ierakstos, dodot priekšroku tikai iniciāļiem. Izmeklēšanu sarežģīja arī tas, ka cietusī nespēja precīzi norādīt, kad tieši notikuši minētie incidenti.

Piektais ziņojums: Cietusī Nr. 17 (pieaugusi sieviete, slimnīcas paciente) 1976. gadā pastāstīja nodaļas personālam par savu saskarsmi ar Savilu; personāls par to tikai smējās. Cietusī Nr. 17 nespēja atcerēties palātas personāla vārdus. Sīkāku informāciju nebija iespējams iegūt, jo cietusī nevēlējās sniegt interviju. Neizdevās atrast nekādu klīnisko dokumentāciju par šo pacienti, tāpēc nebija iespējams atrast arī iespējamos lieciniekus.

Sestais ziņojums: Pēc tam, kad Savils viņu bija izvarojis TV raidījuma filmēšanas zālē, cietusī Nr. 20 (meitene, slimnīcas paciente) palātas medmāsai pastāstīja, ka “nesējs mani savainoja, šeit apakšā, un viņa man teica, lai neko nesaku, jo citādi viņai [medmāsai] būs nepatikšanas”. Cietusī Nr. 20 nespēja atcerēties neviena palātas darbinieka vārdu. Nav šaubu, ka viņa neminēja nesēja vārdu tāpēc, ka tajā laikā nezināja, kas ir Savils. 1990. gados cietusī Nr. 20 divas reizes rakstīja Savila sekretārei Dženetai Koupai (dzimušai Rovai), lai ziņotu par notikušo. Viņa nesaņēma nekādu atbildi. Sarunā ar policiju un izmeklētājiem Dženeta Koupa noliedza, ka jebkad būtu bijusi informēta par Savila seksuālo vardarbību, un noliedza, ka saņēmusi vēstuli no konkrētās cietušās. Nebija iespējams atrast nekādu klīnisko dokumentāciju par šo pacienti, lai atvieglotu iespējamo liecinieku atrašanu, un cietusī nevarēja atcerēties, kurā nodaļā viņa tika aprūpēta.

Septītais ziņojums: Cietusī Nr. 25 (slimnīcas darbiniece) par vardarbību neoficiāli pastāstīja darba kolēģiem, kā arī savam tēvam, bet neviens šo jautājumu tālāk nevirzīja.

Astotais ziņojums: Cietusī Nr. 32 (slimnīcas darbiniece) liecināja, ka Savila uzmākšanos viņai redzējis kursa pasniedzējs, bet viņa nevēlējās izmeklēšanu virzīt tālāk.

Devītais ziņojums: Cietusī Nr. 48 bija pieaugusi sieviete, slimnīcas apmeklētāja, kura pastāstīja medmāsai, ka Savils bāzis viņai roku zem svārkiem. Šķiet, ka šajā gadījumā viņa precīzi nenorādīja, kas tieši bija noticis.

Izmeklētājiem neizdevās atrast konkrētus slimnīcas darbiniekus, kurus varētu iztaujāt par šiem ziņojumiem par seksuālu vardarbību un sekojošo rīcību. Cietušie ne vienmēr spēja atcerēties, kurā nodaļā viņi tika aprūpēti, kurā gadā notika incidents, un nevarēja atcerēties to cilvēku vārdus, kuriem viņi ziņoja par incidentiem. Tajos gadījumos, kad ir saglabājusies klīniskā dokumentācija, tajā nav atrodama informācija par aprūpes vai medicīnas personālu tādā veidā, kas būtu noderīgs meklēšanas procesā (piemēram, personāla dzimšanas dati, vārdi, adreses u. c.). Jāatceras, ka visi personāla nodarbinātības reģistri tiek iznīcināti sešu gadu laikā pēc tam, kad persona ir atstājusi darba vietu, un visi attiecīgie incidenti ir notikuši pirms 34–40 gadiem. Aroda un profesionālo iestāžu reģistrus nebija iespējams pārbaudīt, jo, lai sāktu meklēšanu, ir nepieciešami dzimšanas datumi un personu vārdi un uzvārdi. Izmeklētāji aicināja uz intervijām visus augstākā līmeņa klīniskos un iestādes vadības darbiniekus, kuri strādāja 1970. gados un kurus bija iespējams identificēt un atrast. Visi izmeklēšanā iesaistītie liecinieki noliedza, ka būtu zinājuši par Savila pastrādātu seksuālu vardarbību pret pacientiem vai Stoukmandevilas slimnīcas apmeklētājiem.

[1] Investigation into the Association of Jimmy Savile with Stoke Mandeville Hospital. A Report for Buckinghamshire Healthcare NHS Trust: https://cdn.thejournal.ie/media/2015/02/2902210_investigation-into-the-association-of-jimmy-savile-with-stoke-mandeville-hospital.pdf

[2] 190. lpp.

[3] 120. lpp.

[4] 60.–67. lpp.

[5] 205.–206. lpp.

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.