Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu 2. daļa

(Izklāsta pirmo daļu skat. Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu 1. daļa)

§ 7. Četri lietu cēloņi

Aristotels rakstīja, ka, lai izprastu kādu lietu, ir jāzina tās cēloņi (sengrieķu αἰτίαι, latīņu causae). Šie cēloņi ir četri:
1) vieliskais jeb materiālais cēlonis (sengrieķu ὕλη, latīņu causa materialis) – tas, no kā lieta sastāv. Piemēram, koka galda materiālais cēlonis ir koksne;
2) radošais jeb veicošais cēlonis (sengrieķu κινοῦν, latīņu causa efficiens) – tas, kas pats nebūdams konkrētā lieta, to ir radījis, t. i., savienojis tās veidolu ar vielu. Piemēram, galda radošais cēlonis ir galdnieks, viņa darbarīki un viņa darbs;
3) veidola jeb formālais cēlonis (sengrieķu εἶδος, latīņu causa formalis) – lietas forma, t. i., veidols jeb pazīmju kopums, kas šo lietu atšķir no citām. Piemēram, galda forma atšķir to no citiem priekšmetiem, kurus galdnieks izgatavo no koka: krēsla, durvīm utt. Vienkāršoti sakot, formālais cēlonis atbild uz jautājumu “Kas tas ir?”;
4) mērķa cēlonis (sengrieķu τέλος, latīņu causa finalis) – tas ir tas, kā dēļ lieta pastāv un ir tas, kas tā ir. Mākslīgu priekšmetu gadījumā tas ir lietas izgatavotāju vai īpašnieku nodomātais mērķis (piemēram, galda mērķis ir, lai cilvēki uz tā ieturētu maltīti, strādātu, rakstītu utt.), bet pārējos gadījumos – piepildījums, uz kuru lieta dabiski tiecas (piemēram, sēklas mērķis ir pieaudzis augs).

Uzreiz var pamanīt, ka tikai otrais – radošais jeb veicējs – cēlonis atbilst tam, ko mēs ikdienā latviešu valodā apzīmējam ar vārdu “cēlonis”; pārējos drīzāk varētu apzīmēt ar nozīmes ziņā vistuvāko vārdu “skaidrojums”. Taču tas lai nevienu nemulsina, jo – kā mēs jau redzējām ar vārdu “moderns” – dažu terminu specifiskā filozofiskā nozīme var atšķirties no ikdienā pieņemtās.

Ir gadījumi, kad kādu no šiem četriem cēloņiem ir grūti klasificēt vai arī daži no tiem sakrīt.  Taču, kopumā raugoties, tie ir un paliek vispārēji piemērojami un universāli noderīgi, lai aprakstītu un raksturotu dažādas lietas.

Mūsdienu apstākļos svarīgākais un strīdīgākais ir tieši mērķa cēlonis, jo tas atšķir aristotelisko reālismu no modernajām, nominālismā sakņotajām filozofiskajām sistēmām. Reālisms ir teleoloģisks, tas ir, tas atzīst mērķu objektīvo esamību lietu kārtībā (ne velti šis portāls tā arī saucas – “Telos”, t. i., “mērķis”). Jau savā laikā, lai kliedētu iespējamos pārpratumus, Aristotels skaidroja: “mērķis” šajā gadījumā ne vienmēr nozīmē “nolūku”, t. i., saprātīgas būtnes apzinātu rezultātu. Piemēram, skudras ceļ skudru pūžņus dzīvošanai, zirnekļi auž zirnekļu tīklus medījuma ķeršanai. Atšķirībā no cilvēkiem, viņi to dara instinkta, nevis prāta un gribas vadīti. Taču būtu absurdi apgalvot, ka viņu darbībām tādēļ nav mērķa. Neviens nenoliedz, ka, taisīdams no koka kuģi, kuģubūves meistars apzināti tiecas uz noteiktu mērķi. Taču, ja šāds kuģis varētu dabīgā kārtā pats izaugt no koka stumbra, tad gala rezultāts taču būtu tieši tāds pats. Tātad, ja amatnieka darbam ir mērķis, tad tāds ir arī dabas procesam; abos gadījumos tas ir vienāds – proti, kuģis.

Tieši šajā punktā klasiskais aristoteliskais reālisms krasi atšķiras no tā, ko mēdz saukt par moderno zinātnisko paradigmu. Īstu revolūciju šajā ziņā veica angļu filozofs un valstsvīrs Frānsiss Bēkons (Francis Bacon, 1561–1626), kurš tādēļ tiek saukts par “empīrisma un modernās zinātniskās metodes tēvu”. Bēkons novilka stingru robežu starp “fiziku” (vārda plašākajā nozīmē, t. i., dabaszinātņu kopumu) un metafiziku, pasludinādams, ka dabaszinātnēm ir jānodarbojas tikai un vienīgi ar diviem pirmajiem lietu cēloņiem – materiālo un radošo. Divi pārējie cēloņi no dabaszinātņu izpētes jomas tika aizvākti un pārcelti uz metafizikas “valstību”: formālais cēlonis gandrīz pilnīgi, bet mērķa cēlonis pilnīgi un bez izņēmuma. Tātad oficiāli tiek uzskatīts, ka dabaszinātnes ir tīri mehānistiskas un pilnīgi ignorē pētāmo dabas objektu un procesu mērķus.

Tomēr konsekventi uzturēt šādu attieksmi visās dabaszinātņu jomās vienkārši nav iespējams. Liela daļa bioloģijas teoriju un secinājumu bez mērķu atzīšanas kļūtu vienkārši bezjēdzīgas, it sevišķi jau evolūcijas teorijas ietvaros ar tās izdzīvošanas mērķi kā bioloģiskās funkcijas nosakošo faktoru. Ir uzjautrinoši vērot bioloģijas pasniedzēju, kurš var sākumā agresīvi noliegt mērķu esamību dabā kā “reliģisko tumsoņu fantāziju”, bet jau pēc piecām minūtēm aizraujoši stāstīt par to, ka sirds ir domāta asiņu sūknēšanai, spārni – lidošanai, pāva aste – mātīšu piesaistīšanai vairošanās nolūkā, bet asie matiņi uz kāpura ķermeņa – plēsēju atvairīšanai…

§ 8. Divi esības veidi: spējība un īstenotība

Lai saprastu, kādos veidos lietas var būt, vispirms atcerēsimies savus skolas laikus, latviešu valodas stundas un tajās apgūto mācību par darbības vārdu izteiksmēm. Latviešu valodā ir piecas izteiksmes: īstenības (“viņš lasa”), atstāstījuma (“viņš lasot”), vēlējuma (“viņš lasītu”), vajadzības (“viņam jālasa”) un pavēles (“lasi!”). Darbības vārda izteiksme (latīniski modus) izsaka darbības vai stāvokļa attieksmi pret reālo īstenību un rāda, vai darbība reāli notiek, ir notikusi vai notiks, vai arī tā vispār vēl nav realizējusies. Valodnieki iedala šīs izteiksmes divās lielākās kategorijās. Īstenības izteiksme (“viņš lasa” vai “viņš nelasa”) ir “reālā izteiksme” (modus realis), jo tajā izpaužas tiešs, skaidrs un pārliecināts vēstījums par reālo lietu stāvokli. Savukārt visas pārējās sauc par “ireālajām izteiksmēm” (modus irrealis), jo tās objektīvi esošo lietu kārtību neatspoguļo: tās runā par to, kas “varbūt ir” vai “tikai varētu būt”.

Līdzīgā veidā arī lieta var pastāvēt divos veidos jeb “izteiksmēs”: aktuāli (tieši tāda, kāda tā pašreiz ir) un potenciāli (tāda, kāda tā varētu būt). No šejienes nāk filozofiskie termini “potence” un “akts”; tikpat pareizas ir arī formas “potencialitāte” un “aktualitāte”, vai arī latviski – “spējība” un “īstenotība”.

Vislabāk to var saprast, ilustrējot ar pieciem vienkāršiem piemēriem.
(1) Jānis atrodas savās mājās Rīgā – tas ir viņa aktuālais stāvoklis. Taču Jānim piemīt spējība atrasties Bauskā. Jānis iekāpj automašīnā un aizbrauc uz Bausku. Tātad Jānis ir īstenojis šo spējību – būt Bauskā. To viņš ir izdarījis, pielietojot līdzekļus: automašīnu, savu brīvo gribu un apņemšanos, sava ķermeņa kustības.
(2) Jānis ir nopircis veikalā sasaldētu picu. Pica ir sasalusi – tas ir tās aktuālais stāvoklis, taču tai piemīt spējība būt karstai. Jānis ieliek picu cepeškrāsnī un sasilda, līdz tā kļūst karsta un ēšanai gatava. Šo spējību ir īstenojušas cepeškrāsns un attiecīgās Jāņa darbības.
(3) Jānis ir tēlnieks. Viņš atved uz savu darbnīcu lielu akmeni, kurā viņa mākslinieka iztēle saskata Aspazijas statujas aprises. No šā akmens Jānis izkaļ Aspazijas skulptūru. Tātad šim akmenim piemita spējība kļūt par tieši šādu latviešu dzejnieces Aspazijas statuju, un Jāņa darbs un viņa tēlnieka darbarīki šo spējību ir īstenojuši.
(4) Jāņa sieva ir stāvoklī. Viņas dzemdē esošais bērns aktuāli vēl ir pavisam maza embrija stadijā, bet viņam ir spējība izaugt un izveidoties par ārpus mātes miesām dzīvotspējīgu zīdaini. Šo spējību īsteno skābeklis, barības vielas, kuras šis bērniņš saņem caur mātes placentu, viņa šūnās esošie gēni utt.
(5) Jānim piedzimst meita. Savā īstenotajā jeb aktuālajā stāvoklī viņa vēl guļ, brēc un kārpās, autiņbiksītēs ietīta, taču viņai ir spējības izaugt par lielu sievieti un kļūt par talantīgu vijolnieci. Pēc divdesmit pieciem gadiem šī spējība īstenojas, un to ir īstenojis vesels līdzekļu kopums: pirmkārt, barība, ūdens, apģērbs, ārstēšana un zāles (slimību gadījumā), vecāku gādība un audzināšana; otrkārt, vispārēja skološana, mūzikas stundas, mūzikas skola, studijas konservatorijā u. tml.

Jebkuru procesu, kurā lieta pāriet no viena aktuālā stāvokļa otrā, tas ir, tiek īstenota kāda lietas spējība, sauc par “kustību” (sengrieķu κίνησις, latīņu motus). Šis atkal ir kārtējais spilgtais piemērs tam, kā viena bieži izplatīta vārda filozofiskā nozīme var jūtami atšķirties no tā ikdienišķās nozīmes. Ikdienā mēs lietojam vārdu “kustība” tikai šauri telpiskā nozīmē – tā, kā aprakstīts pirmajā no iepriekš minētajiem piemēriem (kad Jānis brauc no Rīgas uz Bausku, vai, teiksim, Mēness pārvietojas savā orbītā ap Zemi). Taču no ontoloģijas viedokļa visi pieci piemēri pieder pie vienas un tās pašas parādību kategorijas. Kad Jānis ieliek picu cepeškrāsnī un tā, uz režģa nekustīgi gulēdama, sakarst un izcepas, – šāda spējības īstenošana ir tāda pati “kustība” kā fiziska pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Šī nianse ir noteikti jāiegaumē, ja vēlamies izpētīt un patiešām saprast vienu no Aristotela un sv. Akvīnas Toma argumentiem par Dieva esamību – argumentu par Dievu kā visu lietu Pirmcēloni jeb visu kustību “Pirmkustinātāju”.

Aristotels uzsvēra, ka ne visas spējības ir vienādas; tās ir iedalāmas divās grupās:
1) tādas, kas dabiski īstenojas pašas, ja vien (a) pastāv atbilstoši apstākļi un (b) kustības ceļā nenostājas kāds traucēklis. Piemēram, ja mazu bērnu baros, apģērbs, aprūpēs, ārstēs u. tml., tad viņš galu galā noteikti izaugs par lielu cilvēku – ja vien neies bojā kādas slimības, nelaimes gadījuma vai nozieguma dēļ;
2) tādas, kas pašas neīstenojas, bet kuru īstenošanai ir nepieciešami īpaši līdzekļi. Piemēram, akmens pats par sevi nekļūs par Aspazijas statuju; tam ir nepieciešams īpašs tēlnieka nodoms un attiecīgs fiziskas pārveidošanas darbs.

Protams, ka otrā tipa spējību skaits ir nesamērojami lielāks par pirmo. Otrais tips īstenībā var saturēt prātam neaptveramu spējību skaitu: piemēram, katrs no mums varētu potenciāli atrasties uz Plutona vai pat citā galaktikā, tikai šīs spējības nekad netiks īstenotas atbilstošu līdzekļu trūkuma dēļ. Savukārt, ja paraudzīsimies uz pirmo spējību kategoriju, tad redzēsim, ka lietas mēdz dinamiski tiekties uz kaut kādu piepildījumu: bērns tiecas kļūt par pieaugušu cilvēku, sēkla – par augu utt. Šādu piepildījumu – neatkarīgi no tā, vai lieta to jau ir aktuāli sasniegusi vai ne, – sauc par attiecīgās lietas dabu jeb iedabu (grieķu φύσις, latīņu natura). Paša Aristotela vārdiem sakot, “katras lietas daba ir tās piepildījums.” Jāiegaumē, ka tieši šī ir vārda “daba” sākotnējā nozīme, kas parādās, piemēram, vārdkopā “dabīgās tiesības”; tam nav nekāda sakara ar mūsdienās ierasto nozīmi “koki, putniņi, zvēriņi utt.” Piemēram, “cilvēka” kā būtnes dabai atbilst fiziski un psihiski vesels, pieaudzis, nobriedis, pēc iespējas vairāk spējības īstenot spējīgs cilvēks – vīrietis vai sieviete. “Ģimenes” iedabai atbilst pilna, harmoniski funkcionējoša ģimene, kas sastāv no tēva, mātes un bērniem. Tas, ka atsevišķos konkrētos gadījumos cilvēks vai ģimene šādam ideālam atbilst tikai daļēji, nenozīmē, ka tie pārstāj būt par “cilvēkiem” vai “ģimenēm” (tas ir cits, atšķirīgs jautājums); tas nozīmē tikai to, ka tie atrodas tālāk no attiecīgo lietu dabīgā ideāla jeb pilnīgojuma. 

Rezumējot jāsaka, ka, atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas. Tas atšķir aristotelisko skatījumu no Hēgeļa dialektiskās ainas, kurā visas lietas atrodas pastāvīgas tapšanas jeb kļūšanas stāvoklī un kas, cita starpā, ir modernās “Progresa” idejas pamatā.  

§ 9. Izziņas veidi un ceļi

Tagad nedaudz pievērsīsimies epistemoloģijai, t. i., mācībai par zināšanu veidiem un izziņas ceļiem. Ir divi spriešanas veidi:
1) dedukcija, kurā secinājumi izriet no vispārējā uz atsevišķo; tātad spriedums pilnībā un ar loģisku nepieciešamību izriet no sākotnējās informācijas. Dedukcija zināšanas nepaplašina, bet tikai padziļina, jo ar dedukcijas palīdzību nevar uzzināt neko tādu, kas nebūtu bijis jau netieši ietverts sākotnējos datos. Deduktīvs slēdziens var būt vai nu pareizs, vai aplams;
2) indukcija,kurā secinājumi izriet no atsevišķiem gadījumiem uz vispārējo. Induktīvs slēdziens var būt vairāk vai mazāk drošticams, bet formāls binārs pretnostatījums “pareizs/aplams” šeit nedarbojas. Indukcijas metodi plaši pielieto zinātniskajā pētniecībā.

Daudzi no mums ir dzirdējuši šo vienkāršo kategorisko siloģismu: “Visi cilvēki ir mirstīgi. Sokrats ir cilvēks. Tātad Sokrats ir mirstīgs.” Tas ir ļoti vienkāršs un tipisks pareiza deduktīva slēdziena piemērs. Un tagad nedaudz grozīsim šo siloģismu: “Visi cilvēki ir nemirstīgi. Sokrats ir cilvēks. Tātad Sokrats ir nemirstīgs.” Visi lieliski saprotam, ka šāda premisa un šāds slēdziens absolūti neatbilst objektīvajai patiesībai, – taču, no tīri formāla viedokļa raugoties, šis otrais siloģisms ir tikpat nevainojami pareizs, cik pirmais. Par patiesībai neatbilstošu to padara nevis forma, bet saturs: visi cilvēki īstenībā ir mirstīgi; tātad arī Sokrats nav nemirstīgs.

Bet kā mēs zinām, ka visi cilvēki ir mirstīgi? No mūsu pieredzes. Pie šādas atziņas mēs varam nonākt empīriskā ceļā (no sengrieķu ἐμπειρία – ‘pieredze’), t. i., novērojumu un eksperimentu ceļā, apkopojot caur juteklisko pieredzi iegūtos atsevišķos datus un izdarot no tiem induktīvu secinājumu. Mēs no savas pieredzes zinām, ka visi cilvēki, kas ir dzīvojuši uz šīs zemes, agri vai vēlu ir nomiruši; no tā mēs indukcijas ceļā secinām, ka visi cilvēki ir mirstīgi.

Līdz ar to visas mūsu zināšanas var iedalīt divās kategorijās (lietojot Imanuēla Kanta (Immanuel Kant, 1724–1804) popularizēto terminoloģiju):
1) a priori zināšanas, kuras nav atkarīgas no pieredzes un ir iegūstamas tīri racionālā ceļā. Piemēram, pieņemot, ka taisna cilindra pamatnes rādiuss ir r un tā augstums ir h, mēs varam skaidri un nešaubīgi aprēķināt šā cilindra tilpumu V pēc formulas πr2h. Lai to noteiktu, nav jāveic nekādi eksperimenti un mērījumi dabā; pietiek izdarīt attiecīgus aprēķinus galvā;
2) a posteriori zināšanas, kuras ir iegūstamas tikai empīriski. Piemēram, faktu, ka Kārļa Ulmaņa vadītais valsts apvērsums notika 1934. gada 15. maijā, nav iespējams vienkārši izskaitļot vai izsecināt savā prātā. To var noskaidrot, tikai izmantojot ārējos izziņas avotus (vēstures grāmatas, tālaika oficiālos dokumentus un avīžrakstus, laikabiedru atmiņas utt.).

Kuram no izziņas ceļiem ir dodama priekšroka: racionālajam vai empīriskajam, t. i., teorijai vai pētījumiem? Šis ir svarīgs jautājums, jo vismaz Latvijā mūsdienu sabiedriski politiskajā diskursā bieži vien ir dzirdams jautājums: “Ar kādiem pētījumiem varat pierādīt sava apgalvojuma patiesumu?” Šeit ir iespējamas divas galēji radikālas atbildes. Varētu pieņemt platoniskā ideālisma galēju formu un noliegt empīrisko datu nepieciešamību vispār, bet var ieņemt arī diametrāli pretēju nostāju – to sauc par empīrisko pozitīvismu –, kas noliedz a priori zināšanu un jebkādas ticamas racionālas teorijas iespējamību. Abas šīs atbildes ir vienādi aplamas, jo patiesība, kā mēdz teikt, ir “kaut kur pa vidu”. Īstenībā priekšroka ir dodama vai nu racionālai (a priori) teorijai, vai empīriskiem (a posteriori) pētījumiem, atkarībā no konkrētās tēzes jeb apgalvojuma rakstura. Jo visi apgalvojumi ir iedalāmi divās kategorijās: apodeiktiskajos un asertoriskajos.

(1) Apodeiktiskie (jeb “apodiktiskie”) apgalvojumi (no sengrieķu ἀποδεικτικός – ‘pierādāms’) ir tādi vispārēji apgalvojumi, kas ir loģiski pierādāmi, nepieciešami patiesi un universāli patiesi. Mēs jau iepriekš zinām, ka tie ir patiesi, pat nepārbaudot tos ar kaut kādiem novērojumiem vai eksperimentiem. Šajā kategorijā ietilpst dažādas pamataksiomas un no tām ar siloģismu palīdzību atvasinātie slēdzieni. Ar apodeiktiskiem apgalvojumiem mēs visi esam saskārušies un rīkojušies vēl skolas gados; mēs tikai to neapzinājāmies, jo neviens mums to nebija paskaidrojis. Jebkura matemātikas mācību grāmata nav nekas cits kā vien apodeiktisku apgalvojumu krājums; it īpaši uzskatāmi tas ir redzams ģeometrijas gadījumā. 2+2=4. 8=2×(44–40). Īsākais ceļš no viena punkta uz otru ir taisne. Taisnstūra trijstūra hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar tā katešu kvadrātu summu. Taisna cilindra tilpums atbilst formulai V=πr2h. Empīriski pētījumi – piemēram, mērījumi ar lineālu vai reālu telpisku figūru tilpuma noteikšana, lejot tajās iepriekš nomērītu šķidruma daudzumu, – var šos apodeiktiskos apgalvojumus tikai ilustrēt, nevis izšķiroši apstiprināt vai noliegt. Piemēram, ja jūs saskaņā ar iepriekšminēto formulu esat aprēķinājis cilindriskas mucas tilpumu, bet praksē attiecīgais ūdens daudzums tajā tomēr neietilpst (tā ir vai nu par daudz, vai par maz), tad tas nekādā ziņā neļauj apšaubīt šīs formulas patiesumu. Tas nozīmē tikai to, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu konkrētajiem aprēķiniem: vai nu muca ir šķība vai caura, vai jūs pats esat sajaucis litrus ar galoniem vai centimetrus ar collām, vai tamlīdzīgi.

Apodeiktiski ir arī daudzi citi apgalvojumi. Neviena lieta nevar vienlaicīgi atrasties divās vai vairākās vietās. Divas vai vairākas lietas nevar vienlaicīgi atrasties vienā un tajā pašā vietā. Ja lietai ir forma, tai ir arī izmērs. Lieta, kas viscaur ir sarkana, nevar būt viscaur zila vai balta. Apodeiktiski apgalvojumi ir atrodami ne tikai eksakto, bet arī sociālo zinātņu jomā, piemēram: cilvēki mēdz rīkoties. Jebkura cilvēka rīcība vienmēr ir mēģinājums aizvietot mazāk apmierinošu situāciju ar labāku. Lai kaut ko patērētu, tas vispirms ir jāsaražo. Starppersonu konflikts ir iespējams tikai ierobežotu resursu apstākļos. Attiecībā uz šādiem apgalvojumiem teorija patiešām ir primāra attiecībā pret pieredzi; tā koriģē pieredzi un galīgi apstiprina vai noliedz tās secinājumus. Citiem vārdiem sakot, loģika šeit ir pārāka pār novērojumiem. Tātad prasīt, lai apodeiktiska apgalvojuma patiesums tiktu apstiprināts ar kaut kādiem “pētījumiem”, ir vienkārši absurdi.

(2) Asertoriskie apgalvojumi (no latīņu assertio – ‘apgalvojums’) ir tādi apgalvojumi, kas, atšķirībā no apodeiktiskajiem, var būt faktiski patiesi, taču nav nepieciešami patiesi. Piemēram, patiesais apgalvojums “Mani sauc Juris, un esmu dzimis Rīgā” ir asertorisks: es taču būtu varējis piedzimt citur, un mani vecāki būtu varējuši nosaukt mani kādā citā vārdā. Tātad tas nav ne universāli, ne nepieciešami patiess. Kants šo kategoriju iedala divās grupās: (a) asertoriskie apgalvojumi šaurākajā nozīmē, saskaņā ar kuriem kaut kas (ir vai nav) patiess – kā tikko minētajā piemērā; (b) problemātiskie apgalvojumi, saskaņā ar kuriem kaut kas hipotētiski varētu (vai nevarētu) būt – piemēram: “Ja Latvija radikāli grozītu savu nodokļu politiku, valsts budžetā ieplūstu daudz vairāk naudas.

Tikai asertorisks apgalvojums var būt “hipotēze” šā vārda precīzajā nozīmē, un tas ir pierādāms (vai apgāžams) empīriskā ceļā. Minēsim vēl dažus asertorisku apgalvojumu piemērus. Latvieši labprātāk dzīvo laukos, nekā pilsētā. Bērniem labāk garšo limonāde, nekā sula. Kārlis Ulmanis ir dzimis “Pikšās” 1877. gadā. Vācieši dzer vairāk alus nekā francūži. Čīles galvaspilsēta ir Santjago. Baravikas satur ergosterola peroksīdu. Gaiziņkalna augstums ir 311,94 metri virs jūras līmeņa. Nodokļu atvieglojumu ieviešana mudinās latviešus atgriezties no ārzemēm mājās. 2019. gada decembris Latvijā bija anomāli silts… Un tā tālāk. Turklāt, tā kā asertorisks apgalvojums nav nepieciešami patiess, tā patiesumu var nākties laiku pa laikam pārbaudīt no jauna. Čīle var pārcelt savu galvaspilsētu uz citu vietu; vācieši un franči var mainīt savus dzeršanas ieradumus, bet latvju patrioti var saorganizēties un uzbērt Gaiziņkalnu par piecdesmit metriem augstāku. Līdz ar to asertorisku apgalvojumu gadījumā empīriskiem pētījumiem, novērojumiem un eksperimentiem ir dodama priekšroka pār teoriju.

Ļoti labi to saprazdams, Aristotels prata harmoniski savienot abus izziņas ceļus. Uz empīriskiem pētījumiem un novērojumiem balstās viņa traktāti par dabas spēkiem un likumsakarībām, astronomiju un kosmoloģiju, laika apstākļiem, zooloģiju… Pēc paša Aristotela skaidrojuma, viņa metode ir noskaidrot objektīvos faktus (“kas?”) un pēc tam meklēt cēloņus un cēloņsakarības (“kādēļ?”). Ja kādreiz jūras delikatešu restorānā izdodas nobaudīt jūras ezi, tad atcerieties, ka šā dzīvnieka mutes orgānus joprojām sauc par “Aristotela laternu” – jo viņš pirmais tos aprakstīja ar zinātnisku precizitāti.

§ 10. Tikumi un netikumi

Beigās īsumā jāpasaka daži vārdi par aristotelisko ētiku, t. i., mācību par labo jeb pareizo un slikto jeb nepareizo cilvēku rīcībā. Aristotela skatījumā augstākais labums, uz kuru cilvēkam ir jātiecas savā rīcībā, ir eudaimonija (sengrieķu εὐδαιμονία) – jēdziens, kuru latviski var tulkot kā “laime” vai “labklājība”. To var raksturot kā piepildītu un jēgpilnu dzīvošanu harmonijā pašam ar sevi un ar apkārtējo pasauli. Saskaņā ar paša Aristotela sniegtajām definīcijām, eudaimonija nozīmē “darīt labu un dzīvot labi” vai, vēl precīzāk, tā ir “tikumīga rīcība saskaņā ar prātu”. Šeit uzreiz jāizdara trīs piezīmes:

1) tikumīgu rīcību pārvalda un vērtē prāts, nevis jūtas un emocijas; “es tā jūtu” nav un nevar būt racionālas būtnes darbības vērtējuma galvenais kritērijs;
2) eudaimoniju var sasniegt tikai aktīvā ceļā – reāli, aktīvi un apzināti praktizējot tikumīgu rīcību; nepietiek vienkārši zināt, kas ir labs un kas – slikts;
3) eudaimonijas definīcijā parādās vēl viens svarīgs jēdziens – “tikums” (sengrieķu ἀρετή, latīņu virtus). Tikums ir stingra un noturīga cilvēka psihes nostāja, pastāvīga prāta un gribas īpašība un tai atbilstošs uzvedības princips, kas gan nosaka šā cilvēka mentālo attieksmi, gan regulē viņa rīcību, un kas ir līdzeklis eudaimonijas sasniegšanai. Vienkāršoti sakot, var noformulēt arī tā: tikums ir tāds uzvedības princips, kura ievērošana nes labus augļus un iedibina harmoniju cilvēkā un sabiedrībā. Tā pretstats – netikums – savukārt ir uzvedības princips, kas cilvēkiem un sabiedrībai kaitē, neļaujot tiem sasniegt harmonisku sevis piepildījumu un ilgtermiņā liek tiem justies un objektīvi būt nelaimīgiem.

Tagad iedomāsimies mūsu dzīvi. Mēs darām dažnedažādas lietas: ēdam, dzeram, guļam, strādājam, precamies un audzinām bērnus, kontaktējamies ar draugiem, nokļūstam dažādās konfliktsituācijās utt. Mūsu dzīves pieredze mums rāda, ka visās šajās darbībās pastāv galējības, kas vienmēr ir kaitīgas. Pat ja pirmajā brīdī šāda galējība cilvēkam var sagādāt baudu, ilgtermiņā tā viņu vienmēr sagrauj un padara nelaimīgu. Piemēram, cilvēkam ir obligāti jāēd, – taču gan pārēšanās, gan pārlieka badošanās ir kaitīga un draud priekšlaicīgi novest viņu kapā.

Šīs galējības ir tie paši netikumi. No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka netikuma diametrāls pretstats ir tikums, taču tas tā nav. Jebkura netikuma diametrāls pretstats ir cits netikums, bet tikums ir zelta vidusceļš starp šīm abām kaitīgajām galējībām. Piemēram, drosmes tikums ir zelta vidusceļš starp diviem pretējiem netikumiem – gļēvumu un pārgalvību. Pašapziņas tikums ir zelta vidusceļš starp mazvērtības kultivēšanu un lepnību (uzpūtību). Devības tikums ir zelta vidusceļš starp skopumu un izšķērdību. Un patiešām: skopulis zaudē draugus, dreb par savu mantu un beigu beigās viņa iekrājumus “apēd” inflācija; izšķērdīgais notriec naudu spēļu automātos un noved postā sevi un ģimeni. Bet devīgam cilvēkam vairumā gadījumu būs gan draugi, gan manta, gan dvēseles miers.

Mēs apjēdzam tikumus ar savu prātu, taču to mērķis ir izpausties mūsu konkrētajā rīcībā. Citiem vārdiem sakot, tikumi nepastāv izolēti mūsu apziņā, bet darbojas konkrētos ārējās pasaules apstākļos, kas nosaka šo tikumu praktisko izpausmi. Tādēļ Aristotels rakstīja, ka katram no tikumiem ir jāizpaužas “pareizā laikā, par pareizu lietu, pret pareizajiem cilvēkiem, pareizam mērķim un ar pareiziem līdzekļiem”.

Jau Aristotela skolotājs Platons īpaši izdalīja četrus t. s. kardinālos tikumus (no latīņu vārda cardo – ‘eņģe’, jo ap tām, metaforiski sakot, “griežas” gan visi pārējie tikumi, gan mūsu rīcība). Tie ir šādi:

1) apdomība (sengrieķu φρόνησις, latīņu prudentia), t. i., spēja izvēlēties pareizo un labāko rīcības ceļu katrā noteiktā situācijā ar tās īpatnējiem apstākļiem. Apdomība ir tas pats, kas praktiskā jeb lietišķā gudrība, atšķirībā no teorētiskā vieduma (sengrieķu σοφία, latīņu sapientia). Aristotels uzskatīja apdomību par svarīgāko no tikumiem un arī sv. Akvīnas Toms sauca to par “auriga virtutum” (“tikumu stūrmani”);
2) taisnīgums (sengrieķu δικαιοσύνη, latīņu iustitia), t. i., spēja dot katram to, kas viņam pienākas (visplašākajā nozīmē);
3) drosme jeb stiprums (sengrieķu ἀνδρεία; latīņu fortitudo), t. i., spēja rīkoties par spīti dzīves sāpēm un grūtībām un pārvarēt dažādus šķēršļus, bailes un draudus;
4) savaldība (sengrieķu σωφροσύνη; latīņu temperantia), t. i., spēja nodrošināt savas gribas valdīšanu pār dažādām iekārēm un instinktiem un samērīgi lietot šīs pasaules labumus tā, lai tas būtu sev un citiem par labu.  

Blakus šiem četriem kardinālajiem tikumiem ir vēl citi. Kristīgie autori (ieskaitot sv. Akvīnas Tomu) pievienoja tiem vēl trīs t. s. teologālos tikumus: ticību, cerību un mīlestību jeb žēlsirdību, kas kopā ar kardinālajiem tikumiem veido septiņu “galveno tikumu” kopumu.

No “tikuma” jēdziena” izriet “tikumības” jēdziens. Tikumīgs cilvēks ir tāds, kurš savos lēmumos un rīcībā pastāvīgi un regulāri piekopj tikumus; tātad tāds, kuram ir stabils ieradums darīt labo un pareizo. Ir svarīgi apzināties, ka, pat ja cilvēkam kopš agras bērnības ir lielāka tieksme rīkoties labi un pareizi, nekā visiem pārējiem, tas tomēr nav pietiekami, lai viņš kļūtu (un paliktu) tikumīgs. Tikumība tiek iegūta un saglabāta pastāvīgas piepūles rezultātā, kopjot un trenējot savu iekšējo nostāju un – lietojot Katoļu baznīcas morālteoloģijā pieņemto terminu – “audzinot savu sirdsapziņu”. Lauksaimnieki saprot, ka augi, lopi un mājputni ir jāapkopj; arī normāli vecāki saprot, ka bērns nevar augt kā zāle pļavā – viņš ir jākopj un jāaudzina. Tāpat arī katram cilvēkam ir pastāvīgi jākopj un jāaudzina sava morāliskā apziņa. Šeit parādās ļoti nozīmīga atziņa: civilizācija, kultūra, cilvēciskums kā tāds – tas viss nav vienreiz pār visām reizēm iegūts un pats par sevi saprotams. Lai to uzturētu un saglabātu, lai neieslīgtu atpakaļ barbarisma tumsā, ir jāpieliek īpašas pūles.

Lai gan “tikumības” jēdziens ir tieši attiecināms uz katru konkrētu individuālu personu, to var piemērot arī visai sabiedrībai kopumā (ar “sabiedrību” ir saprotama ne tikai visas valsts sabiedrība, bet arī zemāka līmeņa sabiedrības: ģimene, skola, darbavieta, ciemats, pilsēta, novads utt.). Tikumīga sabiedrība ir tāda sabiedrība, kurā tikumi tiek atbalstīti, sargāti un celti godā. Ja – kā tikko redzējām – tikums ir līdzeklis individuāla cilvēka ceļā uz eudaimoniju, tad kolektīvā līmenī tikumība ir viens no svarīgākajiem sabiedrības stabilitātes, attīstības un labklājības pamatiem.

§ 11. Nobeiguma vārdi

Kā jau teicu pašā sākumā, šis raksts sniedz tikai īsu, ātru un vispārēju ieskatu klasiskā reālisma filozofiskajā paradigmā. Tā mērķis ir tāds pats, ar kādu pārdevējs tirgū nogriež mazu siera vai šķiņķa šķēlīti un pasniedz potenciālajam pircējam: lai tas to nogaršotu un no šā mazā gabaliņa iegūtu priekšstatu par visa šķiņķa vai visa siera rituļa garšu. Šis raksts ir šāds, pavisam mazs, aristoteliski tomiskās sistēmas gabaliņš. Lielākā šīs brīnišķīgās sistēmas daļa ir palikusi ārpus raksta robežām – piemēram, Aristotela un Toma politiskā filozofija un tiesību filozofija. Šīs divas jomas ir aktuālas jebkurā laikmetā, bet īpaši nozīmīgas tās ir mūsdienu apstākļos; tās varbūt aplūkosim kādā no nākamajām publikācijām. Jebkurā gadījumā, ja lasītājs pats vēlas uzzināt par reālisma filozofiju kaut ko vairāk, ar lielu entuziasmu iedrošinu viņu to darīt.

Galvenā doma, ar kuru šis raksts ir tapis, ir ļoti vienkārša un vienlaikus ļoti svarīga, proti: ja citi cilvēki visapkārt jūk prātā, jums nav pienākuma viņiem sekot un viņus atdarināt. Arī vispārēja neprāta apstākļos ir iespējams saglabāt sakārtotu domāšanu. Neprāts ir Haosa atspoguļojums cilvēku galvās, bet Haoss ir pilnīgi destruktīvs; tas nespēj radīt neko pozitīvu. Tikai Kosmoss jeb kārtība – Haosa pretstats – spēj iedibināt ilglaicīgu mieru un stabilitāti gan mūsu pasaulē, gan mūsos pašos.

Gribu, lai jūs apzinātos, cik, no moderno “progresīvo” spēku viedokļa raugoties, šis raksts ir subversīvs un bīstams. Nonākot domājošu, ar asu prātu apveltītu jaunu (un ne tik jaunu) cilvēku rokās, tas var nodarīt daudz lielāku kaitējumu “progresīvo” plāniem, nekā simts emocionāli pacilātu “konservatīvo manifestu” vai tamlīdzīgu tekstu. Vēl pirms dažiem gadsimtiem Eiropas koledžu un universitāšu audzēkņiem viss šajā rakstā teiktais bija skaidrs un saprotams, taču mūsdienās šis intelektuālais mantojums ir lielākoties zaudēts vai atstāts novārtā. Vai šis nebūtu īstais brīdis padomāt par klasiskās izglītības atjaunošanu mūsu zemē?

Šo ievadu sāku ar Gilberta Kīta Čestertona vārdiem; ar tiem to arī pabeigšu. Sava polemiskā darba Ķeceri (Heretics, 1905) pašā nobeigumā Čestertons kārtējo reizi rakstīja kaut ko pavisam pravietisku. Aicinu jūs šo fragmentu uzmanīgi izlasīt un apdomāt:

Patiesības pārvēršas par dogmām brīdī, kad tās tiek apstrīdētas. Līdz ar to katrs cilvēks, kurš pauž šaubas, definē reliģiju. Un mūsu laikmeta skepticisms īstenībā nevis sagrauj ticību, bet gan to rada, nosakot tās robežas un tās vienkāršo, izaicinošo formu. Mēs, liberāļi, sākumā raudzījāmies uz liberālismu vieglprātīgi kā uz kaut ko pašsaprotamu. Tagad tas ir ticis apstrīdēts, un mēs pieturamies pie tā kaismīgi, kā pie ticības. Mēs, kas ticam patriotismam, kādreiz domājām, ka patriotisms ir saprātīgs, un neko daudz vairāk par to nedomājām. Tagad mēs zinām, ka tas ir iracionāls, un tātad zinām, ka tas ir patiess. Mēs, kristieši, neapzinājāmies dižo filozofisko veselo saprātu, kas ir ietverts kristietības noslēpumā, kamēr antikristīgi noskaņotie rakstnieki mums uz to nenorādīja. Lielais saprāta iznīcināšanas gājiens ies uz priekšu. Viss tiks noliegts. Viss kļūs par ticības apliecību. Noliegt ielas bruģakmeņu esamību ir racionāla nostāja; apliecināt to esamību būs reliģiska dogma. Racionālā tēze ir: “mēs visi sapņojam”; tas, kurš teiks, ka visi esam nomodā, paudīs veselā saprāta mistiku. Tiks sakurti sārti, lai liecinātu par to, ka divreiz divi ir četri. Zobeni tiks krustoti, lai pierādītu, ka lapas vasarā ir zaļas. Mums nāksies aizstāvēt ne tikai cilvēku dzīves neticamos tikumus un veselo saprātu, bet arī kaut ko daudz neticamāku: šo milzīgo, neiespējamo Visumu, kurš lūkojas mums sejā. Mums būs jācīnās par redzamajiem brīnumiem tā, it kā tie būtu neredzami. Mums būs jānoraugās uz neiespējamo zāli un debesīm ar dīvainu drosmi. Mums būs jābūt tiem, kuri ir redzējuši – un tomēr tic.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: