“E pensando di lei
mi sopragiunse uno soave sonno…”
(Dante Alighieri, “Vita Nuova”)[1]

Pirmais cēliens: 1538

1.

Mazais papīra gabaliņš likās smags, nežēlīgi smags, kā no svina izliets. Es tikko biju palaidis savu kalpu mājup un stāvēju ielu krustojumā, zīmīti rokā sažņaudzis. Šīs dienas laikā biju pārlasījis to jau desmitiem reižu; sirds katrreiz dauzījās krūtīs kā neprātīga, bet dvēseli pāršķēla asas, gandrīz fiziski jūtamas sāpes. Gribējās noslēpt šo zīmīti kaut kur tālāk un pašam steigšus bēgt projām – un vienlaikus raudzīties uz šīm četrām rindiņām, kārotās un dievinātās rokas vilktajām rindiņām, uz šīm melno ieapaļo burtu vijām – un raudzīties, un raudzīties, un neatraut acis. Laiku pa laikam pacēlu papīriņu pie deguna un, acis pievēris, ar ekstātiskām trīsām ieelpoju smalko, tikko jaušamo aromātu – viņas smaržu – vismaz to, kas brīnumainā kārtā vēl nebija pilnīgi izgarojusi, kaut kur starp papīra šķiedriņām aizķērusies. Es zināju, ka mans liktenis izšķirsies šovakar, un ne par ko citu vienkārši nespēju domāt.

Bet visapkārt virmoja parasta, rēna Parīzes novakare – tāda pati, kā vakar, un aizvakar, un pirms simt gadiem, un pirms divsimt. Saule jau bija nolaidusies krietni zemu un dancināja daudzkrāsainus atspulgus pa Dievmātes katedrāles lielās rozetes stikliem. Blakus esošās svētā Juliāna baznīcas zvans spalgā tenorā aicināja uz Eņģeļa lūgšanu, un jau pēc sekundes viņam atbildēja viens no katedrāles zvaniem – svinīgā, viegli aizsmakušā tonī. Tikko jūtams silts vējiņš atpūta no Sēnas puses laivinieku kliedzienus. Ielās bija tikpat cilvēku, cik dienvidū, tikai gājēju soļi vakara pusē bija palikuši lēnāki un gurdenāki. Klabot zirga pakaviem, pa nelīdzeno bruģi lietišķi nodārdēja ar vīna mucām piekrauti rati. Latīņu kvartāla ieliņu mudžeklī kā bišu stropā valdīja ierastā murdoņa. No tālienes atskanēja raupji smiekli, kliedzieni, dziedāšana; kāds dūšīgi raustīja lautas stīgas… Taču es atrados pavisam citā, dīvainā pasaulē, un visi šie jutekliskie tēli traucās man garām kā kaut kur tālu tekošas upes straume.

Pēkšņi sarāvos un attapos: kāds jau vairākkārt bija skaļā balsī mani saucis. Pagriezos sāņus un pavisam tuvu ieraudzīju grāfa de la Roša seju. Es acumirklī atgriezos reālajā pasaulē – un Dievs vien zina, cik priecīgs es šajā brīdī jutos! Šovakar izšķirsies mans liktenis – jā, un lai notiek tas, kam jānotiek; taču lai ir svētīta kaut vai īsa mirkļa atelpa, kad prāts var atļauties nedomāt par pašu galveno! Es ātri iebāzu zīmīti kabatā.

Vēl pavisam nesen kopā ar de la Rošu bijām karojuši Itālijā maršala de Monmoransī armijā, taču pie Savojas robežas mūsu ceļi pēkšņi pašķīrās. Es tiku nosūtīts ar steidzamu ziņojumu uz Aviņonu, bet, kad atgriezos, uzzināju, ka grāfs ir ievainots – cik nopratu, diezgan smagi – uz vietas operēts, un pēc tam ar apgādes vezumiem aizgādāts projām. Tātad, pēc visa spriežot, viņš bija atgriezies Parīzē labu laiku pirms manis. Aiz prieka metos grāfu apskaut, taču viņš salecās, saviebās un ievaidējās, kā stiprās sāpēs.

– Ak, piedodiet, – es samulsis teicu. – Biju pavisam aizmirsis par jūsu ievainojumu. Kā jums tagad iet?

– Nekas, nekas, – de la Rošs attrauca, ar kreiso roku izvilka no kabatas mutautiņu un noslaucīja savu pēkšņi sasvīdušo un nobālējušo seju. – Lēnām, pamazām, bet iet uz labo pusi. – Viņš lēnām, kā saudzējot, pacēla labo roku un tikpat lēnām pakustināja pirkstus. – Redzat: vēl stīva, bet ceru, ka ar Dievpalīgu varēšu drīz atkal to pilnvērtīgi lietot. Lūk, – viņš parādīja, – tieši šajā vietā iestrēga arkebūzas lode. Bet man ārkārtīgi paveicās.

– Kādā nozīmē paveicās? – es vaicāju.

– Tādā, ka neamputēja roku. Paldies Dievam, es nokļuvu lieliska ķirurga rokās. Tas pats, jaunais, ģenerālleitnanta de Monžāna ķirurgs – atceraties? Ambruāzs Parē.[2]

– O, jā, atceros gan. Vēl pavisam jauns – jaunāks par mums, man šķiet.

–  Nu, lūk. Man brūcē bija sagājis iekšā daudz šaujampulvera, un tie citi jau gribēja zāģēt roku nost – tik un tā nevarēšot glābt, tūlīt būšot gangrēna un visa ķermeņa saindēšanās. Bet Parē teica: nekādā gadījumā! Lai ko teiktu mācītie muļķi Sorbonnā vai Tulūzā, – grāfs saviebās, – šaujampulveris pats par sevi nav indīgs. Pēc tam viņš ļoti veikli izoperēja lodi, visas cīpslas un galvenos nervus atstāja neskartus… Jebkurā gadījumā, jūs redzat: esmu dzīvs un roka pamazām dzīst. Lai Dievs svētī šo Parē! Esmu pārliecināts, ka viņš savā amatā kļūs slavens; mēs par viņu vēl dzirdēsim… Bet kā tad jums pašam iet?

– Visādā ziņā labi, – vaļsirdīgi atbildēju. – Jūs jau laikam sen esat atpakaļ Parīzē?

 – Jā, bet vairākus mēnešus nācās nogulēt gultā, kamēr pietiekami atlabu, – de la Rošs nopūtās. – Lai nu kā, bet karš ir beidzies. Mūsu karalis ar ķeizaru ir salīguši mieru. Mēs neatguvām Milānu, – nu, bet vismaz neko īsti arī nezaudējām. Arī tā ir labi; grēks sūdzēties. Jūs taču man piekrītat?… O, sveicināti! – viņš pēkšņi paraudzījās man pār plecu un pacēla veselo roku.

Es pagriezos un ieraudzīju divus pazīstamus gaskoniešu muižniekus, Gramonu un Kastelbažaku, kuri, protams, uzreiz sāka taujāt pēc jaunumiem no Itālijas un no tikko notikušā kara. Vai tā esot taisnība, ka Romas pāvests teju vai zemodamies, kā izsūtāmais zēns, skraidīja no mūsu labā karaļa Franciska pie ķeizara un atpakaļ, kamēr abi beidzot nebija vienojušies par līguma nosacījumiem? Un vai patiešām abi valdnieki pēc tam satikās personīgi, apkampās un, viens otram acīs skatoties, nosauca viens otru par brāli? Vai tas nozīmē, ka mūsu karalis beidzot – pēc divpadsmit gadiem – ir piedevis Kārlim Piektajam pazemojošo turēšanu gūstā pēc Pāvijas kaujas?[3]

– Vai nevēlaties papļāpāt pie vīna glāzes? – ierosināja Kastelbažaks. – Tepat aiz stūra ir krodziņš, kur mēdz būt labs Šinonas vīns. Tieši no jūsu novada! – viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu uz manu pusi.

– Es būtu priecīgs, –  atbildēju. – Bet man šovakar ir paredzēta viena tikšanās…

 – Ā, saprotu, – de la Rošs jautrā balsī iesaucās. – Varu uzminēt, kas tā par tikšanos. Jūs man jau Itālijā stāstījāt par saviem panākumiem mīlas laukā! Kungi, – viņš turpināja, vēršoties pie abiem gaskoniešiem, – Afrodīte mūsu draugam ir īpaši labvēlīga un galvenais – pastāvīgi un nemainīgi.

– Es jau redzu, cik jūs esat skaisti uzcirties. Dublets, svārki, cepure – viss ir vienkārši apžilbinošs! – Pussoli atkāpies, Kastelbažaks apbrīnā noplātīja rokas. – Un kāda spalva pie cepures – tādas pat Parīzē nav viegli dabūt. Un jūsu bārdas griezums! Uzreiz var redzēt – cilvēks nāk taisni no Itālijas, un Itālijā viņš nav velti tērējis laiku! Nav brīnums, ka jums ir tādi panākumi pie daiļā dzimuma!

– Bet viņš ir uzticīgs vienai vienīgajai un tas ir kā akmenī iekalts, – grāfs smaidīdams piebilda.

– Saprotams, ka jūs steidzaties uz galantu tikšanos, –  Gramons sacīja. – Bet veciem draugiem jūs taču varat atlicināt kādu pusstundu?

Es piekritu, un mēs devāmies uz Kastelbažaka ieteikto krogu. Šeit valdīja lielāka tīrība un bija mazāk cilvēku, kā parasts. Četri cilvēki – tas ir vislabākais skaits jautrai draugu kompānijai, kas pie vīna glāzes grib uzturēt jēgpilnu sarunu par gudrām lietām. Pirmās glāzes, kā karavīriem pienākas, tika paceltas un saskandinātas par labo karali Francisku un par laimīgām kara beigām.

– Lūk, ko es gribu jums pajautāt, – pie manis vērsās Gramons. –  Jūs taču vēl neesat paspējis izlasīt jūsu novadnieka Rablē jauno grāmatu? Viņš, protams, turpina parakstīties ar anagrammu – “Meistars Alkofribass” jeb “Alkofribass Nazjē” – bet visi jau lieliski zina, kurš tas ir.

– Gargantiju? Kā nu ne! – es smiedamies atbildēju. Dzirdot kādu pieminam Rablē, sirdij uzreiz palika silti un mājīgi. – Tikai aizvakar pabeidzu lasīt. Jau pirmajā dienā, kad atgriezos Parīzē, vairāki paziņas, viens otru pārkliegdami, sāka man to ieteikt. Sorbonnas profesori niknumā pūšot un šņācot: “Alkofribass” viņiem ir pamatīgi uzminis uz varžacīm, it īpaši nodaļā par jaunā Gargantijas skološanu. Kāds pat esot sūdzējies karalim! Nu, protams, es tūlīt pat aizsūtīju pie Žano un liku šo grāmatu nopirkt. Mēs visi jau esam lasījuši Pantagriēlu, un Pantagriēla autors nevarētu būt radījis neko viduvēju!

– Esmu ar jums vienisprātis, – sacīja de la Rošs. – Kad es gulēju gultā un ārstēju savu roku, izlasīju to laika kavēšanai. Smējos kā kutināts; roka neganti sāpēja, bet es smējos tik un tā. Zināt, man šķiet, ka Gargantija man ir palīdzējis atlabt daudz ātrāk un labāk par ārstu nozīmētajām zālēm.

– Jā, – es piekritu. – Tā tas var būt. Rablē pats ir ārsts, un zina, ko dara. Viņš taču priekšvārdā ir skaidri pateicis: grāmata ir domāta, lai iepriecinātu un uzjautrinātu viņa pacientus, slimniekus… Jā, starp citu: zināt, kas man šajā grāmatā vēl ļoti patika? Tas, kā autors ir aprakstījis Turēnas novadu. Tās visas ir tikai Rablē bērnības atmiņas; pieaugušā vecumā viņš nekad vairs nav atgriezies dzimtajās mājās. Un tomēr man, kad es lasīju, brīžiem šķita, ka es pats esmu atpakaļ tēva muižā un staigāju pa bērnības takām…

Saruna par Gargantiju un sen nebaudītā Šinonas vīna garša uzbangoja manī veselu atmiņu vilni, un pakrūtē iesmeldzās saldsērīga nostalģija. Cik labi tagad būtu atkal stāvēt Šinonas pils tornī – pāris soļus no vietas, kur Žanna d’Arka pirmoreiz bija satikusi karali Kārli Septīto –, apcerīgi noraudzīties uz dzeltenpelēkajām māju sienām, laukiem, ganībām un vīnogulājiem, kuru vidū savus vilnīšus ar slinku pašpārliecinātību veļ Vjēna, sajust agra rīta vējiņa atpūsto sūnu un melleņu mētru aromātu no apkārtējiem mežiem! Un vai ir iespējams vārdos pilnvērtīgi aprakstīt, kā smaržo un garšo karsti rauši no Lernē? Parīze tomēr ir pavisam cita pasaule.

– Iedzersim par jūsu mīļotās veselību, – de la Rošs ierosināja. – Vai nevēlaties nodziedāt mums to dziesmiņu – to “canzonetta” – kuru sacerējāt Itālijā? Mūsu draugam, mani kungi, – viņš uzsita man pa plecu, – ir liels talants uz dzejošanu un dziedāšanu. Kad mēs ar karaspēku stāvējām pie Lombardijas robežas, viņš sacerēja vārsmas par savu mīlestību – protams, itāliski, jo itāliešu mēle šādam nolūkam ir piemērotāka… vismaz daudzi tā domā. Mums visiem ļoti patika. Jūs dzirdēsiet – tā ir īsta pērle!

– O, jā, protams, uzdziediet! – abi gaskonieši korī iesaucās.

– Labi, – es piekritu.

– Es zinu, ka šajā krogā ir lauta, turklāt diezgan labā stāvoklī, – Kastelbažaks sacīja. – Ei, krodziniek, atnesiet lautu!

Tūlīt pat tika atnesta lauta. Ātri to noskaņojis, es pārlaidu pirkstus pāri stīgām, ievilku plaušās gaisu un, galvu pacēlis, sāku dziedāt:

“A quand’a quand’ havea una vicina ch’era vedere la stella Diana.
Che veramente pare una regina ch’ognuno ne faria inamorare.
Che quando se levava la mattina, Phebo per scorno se ne ritornava.”[4]

– Lieliski, lieliski! – visi trīs draugi jūsmīgi iesaucās un sāka aplaudēt – pat grāfs ar savu savainoto roku. Tas, protams, bija ārkārtīgi patīkami un pagodinoši, un es ar smaidu paklanījos visiem trim.

– Bet kādēļ jūs sakāt “la stella Diana”? – Gramons jautāja. – Diāna taču nav zvaigzne, bet Mēness. Grieķiski tā ir Artemīda.

– Nu, bet kāpēc gan rīta zvaigzni nevarētu nosaukt par Diānu? – grāfs iebilda. – Tā ir autora poētiskās iztēles brīvība.

– Tieši tā tas arī ir domāts, – es paskaidroju. – Mēs patiešām toreiz dzīvojām kaimiņos un, kad es pirmoreiz viņu ieraudzīju, viņa manās acīs šķita kā rīta zvaigzne. Vienlaikus viņas daiļums, cēlums, nepieejamība, šķīstība un citas īpašības ir kā dievietei Diānai. Tātad – “zvaigzne Diāna”.

– Saprotu, – Gramons pamāja ar galvu. – Tas ir loģiski.

– Tas sākotnēji bija domāts kā daudzbalsīgs madrigāls, – es turpināju. – Bet der arī vienai balsij. Pēc tam, kad es to biju sacerējis, pie Turīnas satiku kādu puisi no Venēcijas, bīskapa kalpu – nezinu, ko viņš meklēja un kādās darīšanās devās. Bet mana dziesma bija viņu patiešām tik ļoti apbūrusi, ka viņš pierakstīja vārdus un notis, un paņēma līdzi. Viņš teica, ka Venēcijas svētā Marka katedrāles kora priekšnieks – kaut kāds flāms, kā nu viņu tur sauca, – esot liels madrigālu cienītājs un sacerētājs, un ka viņš – šis flāms – spēšot manu dziesmiņu novērtēt.

– Brīnišķīgi, brīnišķīgi! – trīs draugi atkal sauca. – Vai nevēlaties nodziedāt mums vēl kaut ko?

– Piedodiet, kungi, – es atbildēju, – bet tagad man patiešām ir jāiet.

2.

Vakara krēsla jau bija krietni sabiezējusi un, tuvojoties pilsētas robežai, ielas palika arvien tukšākas un tukšākas. Es gāju pa svētā Jēkaba ielu parastā solī – ne pārāk ātri, ne pārāk lēni – un mana sirds atkal neprātīgi raustījās, kā cilpā noķerts putns. Mazais papīra gabaliņš atkal šķita svina smags un stiepa roku lejup. Ko viņa teiks? Kādēļ viņa pēdējās nedēļas laikā bija tik salta pret mani? Varbūt viņas sirdi ir ieguvis kāds cits? Šādi domājot, es gandrīz paģību un, trakā niknumā drebēdams un aukstos sviedros mirkdams, instinktīvi un nedomājot tvēru zobena spalu. Taču nākamajā mirklī mierināju sevi, ka tā nevarētu būt taisnība. Šī pārmaiņa bija notikusi viņā tikai pirms sešām dienām. Pirms tam – un arī vēl agrāk, kad ar līksmu sirdi biju iejājis pa Parīzes vārtiem – biju saņēmis no viņas tikai tīru mīlestību, bez vismazākā šaubu traipa. Turklāt viņa galu galā bija atbildējusi uz abām manām izmisuma pilnajām vēstulēm un piekritusi satikties – šī mazā zīmīte to pierādīja. Bet ko lai saka par šīs vēstulītes toni? Tas bija dīvains, taču ne pilnībā noraidošs…

Netālu no Jēkaba vārtiem deguns jau sāka skaidri sajust dzestrā vakara vēja atpūsto mitras zemes un augu lakstu smaržu no ārpilsētas sakņu dārziem. Pie debesīm jau bija uzlēcis mēness un ar savu bāli zilgano gaismu rādīja man ceļu. Es pagriezos pa kreisi, svētā Stefana baznīcas virzienā, un pēc dažām minūtēm biju pie viņas mājas vārtiņiem. Šajā brīdī man bija grūti nostāvēt kājās, un šķita, ka sirds tūlīt izlēks pa muti. Pustumsā sataustīju durvju klabekli un pieklauvēju. Pa mājas durvīm tūliņ pat iznāca kalpone un ielaida mani dārziņā.

Un pēc pāris minūtēm durvis atkal atvērās, un uz sliekšņa parādījās viņa.

Manā dzimtajā Turēnas novadā mājas ceļ citādi, nekā Parīzē. Kāpnes no pirmā uz otro stāvu būvē nevis ēkas iekšienē, bet ārpusē, un, lai tiktu no virtuves guļamistabā, ir jāiziet ārā no mājas un jākāpj augšup pa slīpas nojumes nosegtām kāpnēm. Tātad, ja mēs būtu Turēnā, es vispirms ieraudzītu viņu uz augšstāva sliekšņa – no apakšas, kā starojošu zvaigzni. Un tad viņa lēnām kāptu lejup pie manis. Vai tas būtu labāk? Es patiešām nezinu. Varbūt katrs viņas solis būtu ildzis veselu mūžību, un tas spīdzinātu mani sāpīgāk par nokaitētām knaiblēm? Bet es ieraudzīju viņu pēkšņi, uzreiz, tieši manā priekšā.

Pie durvju stenderes piekārtais vizlas lukturis un mēness stari dīvainos, iepriekš neievērotos toņos izzīmēja manā priekšā šo seju, kas likās tik tuva un vienlaikus tik tāla un neaizsniedzama. Par šo seju es biju sapņojis tukšajās pusmiega naktīs karaspēka nometnēs, kad aukstais Alpu vējš raustīja un plosīja plāno telts audumu, bet visapkārt skanēja ievainoto, slimo un vienkārši nogurušo vīru vaidi un murmināšana. Šo seju biju redzējis savā priekšā kaujas karstumā, cauri pulvera dūmu blāķiem, – lielgabalu dārdoņas, zobenu šķindoņas, zirgu zviegšanas un mirstošo cīņas biedru gārdzienu ieskauts. Viņa – mana mīļotā – piešķīra jēgu manai dzīvei. Viņa bija visa mana pasaule. Es biju ilgi domājis, ko viņai teikšu, bet šajā brīdī viss pēkšņi izlidoja no galvas. Es nokritu uz viena ceļa, un pār manām lūpām tīri automātiski un nedomājot sāka plūst pavisam vienkārši vārdi:
– Jaunkundze, jūs liekat man ciest, lai gan es nekādi neesmu jūs aizskāris. Jūs tik ilgi man neatbildējāt, it kā bijāt par mani aizmirsusi. Taču es nevēlos jūsu vietā nevienu citu; es drīzāk miršu, nekā atmetīšu savu mīlestību. Es neuzdrošinos teikt, ka jūs mani vairs nemīlat, bet es ļoti ciešu no jūsu attieksmes. Es jūs pazemīgi lūdzu: nedusmojieties uz mani!

Viņa pacēla uz mani acis – un to skatiens caururba visu manu esību kā tūkstoš arkebūzas ložu: tūkstošreiz sāpīgāk, nekā de la Roša rokai. Viņas skatiens bija bezgala maigs un vienlaikus ļoti skumjš, ar tikko pamanāmu asaru plīvuru. Tad viņa nolaida acis, paspēra soli manā virzienā un sacīja – nevis kaprīzi un šķelmīgi, kā runātu kāda izlepusi galminiece vai vidusmēra dižciltīga dāma, bet skumji un nopietni:
– Es biju domājusi, ka vairs neesmu jums mīļa.

– Kā tā? – es spēji pietraucos kājās.

– Es taču redzēju, kā jūs tajā ballē dejojāt galjardu[5] ar to dāmu no Ferāras un cik kaislīgi visu laiku skatījāties viens otram acīs. Tas bija kaut kas daudz vairāk, nekā vienkārša balles deja. Jūs saprotat, cik man bija sāpīgi to redzēt.

– Es nemaz nezināju, ka jūs arī tur būsiet! – es iesaucos.

– Es jums iepriekš to neteicu, lai sagādātu jums pārsteigumu. Bet, kad ieraudzīju jūs ar to ferārieti, man palika ļoti skumji un slikti, un es palūdzu tēvam atļauju doties projām… Bet es jūs saprotu. Parīzes dzīve ir tik krāšņa un mutuļojoša, ar tik daudziem kārdinājumiem, it īpaši galmā. Citas sievietes noteikti ir interesantākas un spožākas par mani…

– Ak, nē! – es kaismīgi iekliedzos. – Tas ir muļķīgs, nejēdzīgs pārpratums. Es jau biju pavisam aizmirsis par šo balli. Es nekad nebiju saticis šo ferārieti – ne pirms, ne pēc balles. Es zinu tikai to, ka viņa ir ieradusies Francijā troņmantnieka sievas svītā. Es piekrītu, ka tobrīd skatījos viņai acīs, bet tas neatspoguļoja nekādas jūtas; tas bija stīvs skatiens nekurienē. Tas man laikam kopš bērnības ir tāds likteņa lāsts – tikt nopietni pārprastam. Lūk, klausieties!

Kā seno laiku bruņinieks, es pacēlu augšup zobena spalu kā krustu, un svinīgā balsī teicu:
– Es zvēru un piesaucu visuvareno Dievu par liecinieku, ka mīlu un mīlēšu tikai jūs, ka mana sirds pieder jums visā pilnībā un ka ne reizi neesmu nodevis jūs pat domās.

Mana roka sajuta viņas rokas liego pieskārienu, un viņa klusā un maigā balsī sacīja – tā, kā mācēja runāt tikai viņa un neviena cita:
– Es jums ticu; jūs nesāktu jokot ar Dieva vārdu. Es arī mīlu tikai jūs, un mana sirds pieder jums līdz kapa malai.

Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk. Es satvēru viņas roku un piespiedu sev pie lūpām.

Mēs ilgi sēdējām uz akmens soliņa mājas priekšā. Mēness gaisma radīja pasakainu, vārdos grūti aprakstāmu noskaņu, un kaut kur netālu pogoja lakstīgala. Es turēju viņas roku savējā un laiku pa laikam to skūpstīju. Mēs abi bijām laimīgi. Es atkal un atkal stāstīju viņai par Itāliju, par pilsētām, kur sava mūža laikā biju bijis – par Romu, Milānu, Turīnu, Florenci, Ferāru, Pizu. Es jokoju par francūžiem Itālijā – vieglas laimes meklētājiem – kuri bez bārdas un bez naudas atgriezās Francijā un tur tēloja itāliešus. Es tēloju viņu stīvo klanīšanos un stīvos smaidus, pastāvīgi atkārtojot: “Messer no! Messer si! È così!”[6] – un viņa jautri smējās, sitot plaukstas. Pēc tam sāku stāstīt par savām gaitām pēdējā karā un pieminēju mūsu karali Francisku.

– Karalis iekšēji nav sava laika cilvēks, – es teicu. – Tādēļ es viņu apbrīnoju. Mēs dzīvojam banālā un zemiskā laikmetā, bet viņš joprojām cenšas būt īsts bruņinieks. Bruņinieku laikmets ir jau sen pagājis: kaujas laukā visi slaktē viens otru ar lielgabaliem, valdnieki neievēro nekādus goda likumus, visur valda naudas kāre. Bet viņš turas tam visam pretī. Jūs taču zināt, ka pēc Mariņāno kaujas viņš lika Bajāram iesvētīt sevi bruņinieku kārtā?[7]

– Jā, tēvs man to stāstīja.

– Viņš jau tā ir karalis, un varētu jautāt: kādēļ viņam tas vispār ir vajadzīgs? Vai tā nav lieka un lēta izrādīšanās? Bet viņam tas bija ārkārtīgi svarīgi – lai tieši pats Terraijs de Bajārs, slavenais “bruņinieks bez bailēm un pārmetuma”, viņu svinīgi apjoztu. Mans tēvs arī cīnījās pie Mariņāno un šo ceremoniju vēroja pats savām acīm. Daži toreiz vīpsnāja: karalis esot pārāk daudz salasījies vecus bruņinieku romānus. Nu, bet es pats arī zēna gados esmu bieži tos lasījis…

– Ir ļoti svarīgi, kādas grāmatas mēs lasām, – viņa nopietni atbildēja. – Tas, protams, nav vienīgais, kas padara mūs par krietniem ļaudīm. Bet ļoti bieži pēc cilvēka runas un izturēšanās var nešaubīgi pateikt, ka viņš ir lasījis pareizās grāmatas.

– Redzat, – es sajūsmā iesaucos, viņas roku skūpstīdams. – Lūk, tādēļ es jūs tā mīlu! Kura gan sieviete mūsdienās teiktu tik viedus vārdus?! Jūs arī neesat šā laika dāma. Jūs esat… – Šajā brīdī man aptrūkās vārdu.

– Un jūs arī neesat tāds, kā pārējie, – viņa smaidīdama sacīja. – Jūs esat tāds pats seno laiku bruņinieks, kā karalis. Tāpēc jau mēs esam radīti viens otram.

Es pielēcu kājās un atkal metos viņas priekšā uz viena ceļa.

– Es vēlos jums jautāt, – svinīgā un viegli drebošā balsī vaicāju. – Vai jūs piekrītat kļūt par manu sievu, lai vairs nekas šajā dzīvē nevarētu mūs šķirt?

– Jā, protams, – viņa atbildēja. – Es zinu, ka mans tēvs mani jums neliegs.

– Kādēļ lai viņš liegtu?! – es iesaucos. – Viņš mani lieliski pazīst; mēs taču esam karojuši kopā. Man ir sens tituls un muiža, un īpašumi, un karavīra slava.

No mājas iekšienes pēkšņi atskanēja klusināta sievietes balss, kas, šķiet, kādu sauca.

– Vai tā ir jūsu māte? – es jautāju.

– Jā, – viņa teica un lēnām piecēlās. – Man ir jāiet.

– Jūsu tēvs būs atpakaļ pēc divām dienām? – es apņēmīgā balsī jautāju.

– Jā, pēc divām.

– Tad es nākšu oficiāli lūgt viņam jūsu roku. Mūsu laikos ļoti maz kuram izdodas doties laulībā tīras mīlestības dēļ: visi domā tikai par tituliem, izdevību un naudu, bet mīlestība paliek novārtā. Mēs ar jums esam laimīgs izņēmums. Ak, es nesaprotu, par kādiem nopelniem Dievs dāvā man šādu laimi… Es patiešām nezinu, ko vēl varu pateikt, kā tikai šo: jūs esat pirmā un pēdējā, kuru es mīlu, un mīlēšu un kalpošu jums vienmēr! – Un, viņas rokas savējās saņēmis, es savienoju savas lūpas ar viņas lūpām kaislīgā skūpstā.

Pilsētas ielas bija tumšas, taču pie debesīm spoži mirdzēja mēness, un ikviens varēja droši pārvietoties bez luktura. Es lēnā solī gāju mājup, un – kā jūs noteikti varat iedomāties paši – tobrīd biju vislaimīgākais cilvēks pasaulē.

Pēkšņi tukšās ielas vidū tieši pie auss iespiedzās slikti noskaņotas lautas stīgas. Es apgriezos apkārt, taču neviena tuvumā nebija. Nesaprazdams, vai tas ir sapnis vai īstenība, es uz mirkli aizmiedzu acis…

Otrais cēliens: 1994

…un atkal tās atvēru. Tās nebija lautas stīgas, bet vienkāršs modinātājpulkstenis. Es pacēlu galvu no spilvena un ieraudzīju agrā maija rīta saules pielieto istabu. Pagāja vairākas sekundes, kamēr atcerējos, ka es neesmu piedalījies nekādos karos, ka man ir tikai sešpadsmit gadu, un ka es esmu nevis Turēnas muižnieks, bet latviešu puisis Juris, kurš dzīvo un mācās Francijā. Jā, varbūt ar pārāk kaislīgu interesi par Francijas vēsturi (it sevišķi sešpadsmito gadsimtu) un ar stipru noslieci uz sapņošanu, taču citādā ziņā – vienkāršs, parasts latviešu puisis. Kad cēlos no gultas, uz grīdas ar būkšķi nokrita paliela grāmata – karaļa Franciska Pirmā biogrāfija, kuru lasīdams biju aizmidzis iepriekšējā vakarā.

Trešais cēliens: 2020

Tramvajs brauca pa Mežaparku centra virzienā, un mēs ar manu labo paziņu, vēstures profesoru, runājām par dažādām interesantām lietām. Vīrieša balss automātiskajā ierakstā sauca pieturu nosaukumus. Bija silta vasaras diena, un salonā bija mazliet sutīgi.

Mums priekšā, jautri čalodamas, sēdēja četras jaunas sievietes vecumā ap divdesmit gadiem. Pēc ārēja izskata, apģērba un uzvedības spriežot – studentes, turīgu vecāku atvases. Visas četras bija pievilcīgas, pat ļoti glītas – ar šo labumu latviešu tauta ir patiešām bagātīgi svētīta. Sarunājos ar savu paziņu, taču meitenīgo zilbju spalgais staccato neļāva koncentrēties, un man gribot negribot nācās ar vienu ausi klausīties viņu teikto. Jaunās sievietes patiešām runāja ļoti skaļi, pieskandinot pusi vagona ar savām čalām. Viņu saruna sākumā raisījās ap dažādām sieviešu un vīriešu anatomijas detaļām, un manā galvā uz paris sekundēm pazibēja pieņēmums, ka tās ir medicīnas studentes, kuras gatavojas eksāmenam. Pēc brīža sapratu, ka biju maldījies: vismaz trīs no četrām mācījās preses un ekspertu augsti izslavētajā KLMA jeb Konceptuālās un laikmetīgās mākslas augstskolā. Šīs trīs, domājams, informēja un izglītoja ceturto, kas klausījās, muti atpletusi.

– Mēs ar Diānu un Kitiju dabūjām augstāko novērtējumu un godalgu, – viena no meitenēm jūsmīgā, viegli šļupstošā soprānā stāstīja. – Mēs ar Diānu saģērbjamies netīrās saplēstās drēbēs, notriepjam sejas ar mēnešreižu asinīm, piekaram aiz ausīm izlietotus tamponus un tad abas vārtāmies pa gaiteņa grīdu un skūpstāmies – laizāmies! – bet Kitija stāv četrrāpus un kviec kā sivēns vai rej kā suns.

– Tas ir krīpī! – izbrīnā noelsās tā ceturtā, “klausītāja”.

– Tas ir kūl! – stāstītāja pārlaboja. – Tas ir sociāli un politiski apzinīgi, jo pievērš uzmanību sieviešu tiesībām Latvijā. Un pats galvenais – tas ir postmoderni un konceptuāli. Pasniedzēja bija stāvā sajūsmā! Mēs visas trīs dabūjām eksāmenā automātā “izcili”. Pasniedzēja teica, ka varbūt nākamgad ar savu performanci tiksim Stokholmas biennālē!

– A mans projekts šoreiz ir tāds, – cita jaunkundze sacīja zemā altā. – Es veselu gadu neepilēšu kājas un paduses. Projekta nosaukums ir “Hairy Rebellion”.[8] Pasniedzēja jau apstiprināja: kredītpunkti būs abiem semestriem.

– Baigi kūl! Verī kūl! – pārējās apstiprinoši iečiepstējās.

– Galvenais, – altā runājošā meitene skaidroja. – Lai tas būtu kaut kā saistīts ar postmoderno feminismu, ar sieviešu līdztiesību. Agrāk pret sievieti izturējās kā pret dzīvnieku… nē, vēl sliktāk kā pret dzīvnieku. Tikai tagad ir sākusies reālā cīņa par vienlīdzību, un tas ir jāizmanto!

– Vai jūsu kursā džeki arī ir? – “klausītāja” jautāja.

– Kādi džeki? Džeku vairs nav. Vīrieši kā suga vairs neeksistē: tas ir sociāls konstrukts, kas jau sen ir dekonstruēts. Normāli vīrieši ir tikai geji. Pārējie ir vecas seksistiskas cūkas. Viņiem nav un nedrīkst būt nekādu tiesību. Es, piemēram, identificēju sevi kā “kvīru”.

– Es arī! Es arī! – abas pārējās mākslas studentes korī piebalsoja. – Tas ir postmoderni un konceptuāli!

– Baigi labi! – piekrītoši iesaucās “klausītāja”. – A jums tur kaut ko no vecākas mākslas arī māca? Mans mammucis kaut ko vervelēja par kaut kādiem tur Rozentāliem un Purvīšiem…

– Pēēēē, – viena no jaunkundzēm riebumā savilka seju. – Vecās baltās heteronormatīvās grabažas! Es vispār neko negribu par tām zināt! Kāpēc man vispār jāmācās par kaut kādiem veciem, sen nosprāgušiem baltajiem večiem vai vecenēm, kas kaut kad aizvēsturiskos laikos kaut ko tur ir rakstījuši vai zīmējuši? Viņi toreiz neko nesaprata – pilnīgi neko! Es tagad to visu sagrābtu lielā kaudzē un sadedzinātu, lai neaizņem vietu. – Pārējās enerģiski un piekrītoši kratīja galvas.

– Zināt, man pagājušogad bija tāds projekts – mēs strādājām ar skolām, –  sāka stāstīt cita studente. – Gājām uz vecākajām klasēm un literatūras stundās lasījām jauno dzejnieku dzeju divās valodās. Nu, tādu, kas domāta latviešu un krievu jauniešu instagrācijai… tas ir – sorī! – integrācijai. Baigi forši bija! Pēc tam kaut kādi vecāki – aizvēsturiski tumsoņas – pasūdzējās direktoram, ka mēs maitājot viņu bērnus.

– Tumsoņas! Fanātiķi! Atpakaļrāpuļi! Stulbā masa! – pārējās meitenes piebalsoja. – Bet kādi tie dzejoļi bija? Vari kaut vienu noskaitīt?

Soprāna īpašniece atvēra muti un ar apburošu latviešu akcentu laida ārā neķītru krievu lamuvārdu virteni. Tas laikam arī bija tas dzejolis. Pārējās jaunkundzes priecīgi un apstiprinoši smējās un aplaudēja.

Jauno sieviešu sarunā klausoties, es laikam biju pārāk dziļi iegrimis pārdomās. Tad pēkšņi, kā auksta ūdens šalts, mani atsauca atpakaļ realitātē mana paziņas balss:

– Klau, vai tev kaut kas kaiš?

– Kā, lūdzu? Ā, nē, nekas. Es vienkārši atcerējos vienu citu sievieti. Sen, ļoti sen…

[1] “Un domājot par viņu, mani pārņēma salds sapnis” (Dante Aligjēri, Jaunā dzīve) – itāliešu val.

[2] Ambruāzs Parē (Ambroise Paré, ap 1510–1590) – franču ķirurgs. Tiek uzskatīts par modernās ķirurģijas tēvu; daudzu inovatīvu ķirurģisku paņēmienu izgudrotājs. Praktisku pieredzi karalauka ķirurģijā ieguva Astotajā Itālijas karā kā ķirurgs ģenerālleitnanta, topošā maršala barona Renē de Monžāna (René de Montjean) štābā.

[3] Astotais Itālijas karš (1536–1538) norisinājās starp Francijas karali Francisku I (1494–1547) un Svētās Romas impērijas ķeizaru un Spānijas karali Kārli V (1500–1558). Tas beidzās ar Nicas līgumu (parakstīts 1538. gada 18. jūnijā pateicoties aktīvai Romas pāvesta Pāvila III starpniecībai). Starp karali un ķeizaru tika noslēgts pamiers uz desmit gadiem. Francija, pretēji iecerētajam, neieguva Milānas hercogisti (Lombardiju), taču paturēja jau iekarotās Pjemontas un Savojas provinces. Mēnesi vēlāk, 1538. gada 14. jūlijā, karalis un ķeizars pirmoreiz pēc divpadsmit gadu ilga pārtraukuma piekrita satikties klātienē.

[4] “Reiz man bija kaimiņiene, kas bija kā zvaigzne Diāna. Patiesi, viņa izskatījās kā karaliene, kas ikvienam liktu iemīlēties sevī. Kad viņa rītos cēlās, Fēbs (Apolons) nokaunējies aizgriezās projām.” – itāliešu val.

[5] Galjarda (franču val. gaillarde) – ātra Renesanses laikmeta deja.

[6] “Jā, kungs! Nē, kungs! Tā tas ir!” – itāliešu val.

[7] Kaujā pie Mariņāno (Marignano, mūsdienās Melegnano) 1515. gada 13. un 14. septembrī Francijas karalis Francisks I kopā ar saviem venēciešu sabiedrotajiem sakāva Milānas pusē karojošo šveiciešu algotņu armiju, kā rezultātā Francija ieguva savā valdījumā Milānas hercogisti. Uzreiz pēc kaujas Francisks lika slavenajam bruņiniekam Pjēram Teraijam de Bajāram (Pierre Terrail, seigneur de Bayard, 1475–1524, saukts par “bruņinieku bez bailēm un pārmetuma”) turpat uz vietas iesvētīt sevi bruņinieku kārtā.

[8] “Matainā sacelšanās” – angļu val.