Rīta zvaigzne Diāna

                                                                                                

                                                                                                    ā€œE pensando di lei
mi sopragiunse uno soave sonnoā€¦ā€
(Dante Alighieri, ā€œVita Nuovaā€)[1]

Pirmais cēliens: 1538

1.

Mazais papÄ«ra gabaliņŔ likās smags, nežēlÄ«gi smags, kā no svina izliets. Es tikko biju palaidis savu kalpu mājup un stāvēju ielu krustojumā, zÄ«mÄ«ti rokā sažņaudzis. Å Ä«s dienas laikā biju pārlasÄ«jis to jau desmitiem reižu; sirds katrreiz dauzÄ«jās krÅ«tÄ«s kā neprātÄ«ga, bet dvēseli pārŔķēla asas, gandrÄ«z fiziski jÅ«tamas sāpes. Gribējās noslēpt Å”o zÄ«mÄ«ti kaut kur tālāk un paÅ”am steigÅ”us bēgt projām – un vienlaikus raudzÄ«ties uz Ŕīm četrām rindiņām, kārotās un dievinātās rokas vilktajām rindiņām, uz Ŕīm melno ieapaļo burtu vijām – un raudzÄ«ties, un raudzÄ«ties, un neatraut acis. Laiku pa laikam pacēlu papÄ«riņu pie deguna un, acis pievēris, ar ekstātiskām trÄ«sām ieelpoju smalko, tikko jauÅ”amo aromātu – viņas smaržu – vismaz to, kas brÄ«numainā kārtā vēl nebija pilnÄ«gi izgarojusi, kaut kur starp papÄ«ra Ŕķiedriņām aizķērusies. Es zināju, ka mans liktenis izŔķirsies Å”ovakar, un ne par ko citu vienkārÅ”i nespēju domāt.

Bet visapkārt virmoja parasta, rēna ParÄ«zes novakare – tāda pati, kā vakar, un aizvakar, un pirms simt gadiem, un pirms divsimt. Saule jau bija nolaidusies krietni zemu un dancināja daudzkrāsainus atspulgus pa Dievmātes katedrāles lielās rozetes stikliem. Blakus esoŔās svētā Juliāna baznÄ«cas zvans spalgā tenorā aicināja uz Eņģeļa lÅ«gÅ”anu, un jau pēc sekundes viņam atbildēja viens no katedrāles zvaniem – svinÄ«gā, viegli aizsmakuŔā tonÄ«. Tikko jÅ«tams silts vējiņŔ atpÅ«ta no Sēnas puses laivinieku kliedzienus. Ielās bija tikpat cilvēku, cik dienvidÅ«, tikai gājēju soļi vakara pusē bija palikuÅ”i lēnāki un gurdenāki. Klabot zirga pakaviem, pa nelÄ«dzeno bruÄ£i lietiŔķi nodārdēja ar vÄ«na mucām piekrauti rati. Latīņu kvartāla ieliņu mudžeklÄ« kā biÅ”u stropā valdÄ«ja ierastā murdoņa. No tālienes atskanēja raupji smiekli, kliedzieni, dziedāŔana; kāds dūŔīgi raustÄ«ja lautas stÄ«gas… Taču es atrados pavisam citā, dÄ«vainā pasaulē, un visi Å”ie jutekliskie tēli traucās man garām kā kaut kur tālu tekoÅ”as upes straume.

PēkŔņi sarāvos un attapos: kāds jau vairākkārt bija skaļā balsÄ« mani saucis. Pagriezos sāņus un pavisam tuvu ieraudzÄ«ju grāfa de la RoÅ”a seju. Es acumirklÄ« atgriezos reālajā pasaulē – un Dievs vien zina, cik priecÄ«gs es Å”ajā brÄ«dÄ« jutos! Å ovakar izŔķirsies mans liktenis – jā, un lai notiek tas, kam jānotiek; taču lai ir svētÄ«ta kaut vai Ä«sa mirkļa atelpa, kad prāts var atļauties nedomāt par paÅ”u galveno! Es ātri iebāzu zÄ«mÄ«ti kabatā.

Vēl pavisam nesen kopā ar de la RoÅ”u bijām karojuÅ”i Itālijā marÅ”ala de MonmoransÄ« armijā, taču pie Savojas robežas mÅ«su ceļi pēkŔņi paŔķīrās. Es tiku nosÅ«tÄ«ts ar steidzamu ziņojumu uz Aviņonu, bet, kad atgriezos, uzzināju, ka grāfs ir ievainots – cik nopratu, diezgan smagi – uz vietas operēts, un pēc tam ar apgādes vezumiem aizgādāts projām. Tātad, pēc visa spriežot, viņŔ bija atgriezies ParÄ«zē labu laiku pirms manis. Aiz prieka metos grāfu apskaut, taču viņŔ salecās, saviebās un ievaidējās, kā stiprās sāpēs.

– Ak, piedodiet, – es samulsis teicu. – Biju pavisam aizmirsis par jÅ«su ievainojumu. Kā jums tagad iet?

– Nekas, nekas, – de la RoÅ”s attrauca, ar kreiso roku izvilka no kabatas mutautiņu un noslaucÄ«ja savu pēkŔņi sasvÄ«duÅ”o un nobālējuÅ”o seju. – Lēnām, pamazām, bet iet uz labo pusi. – ViņŔ lēnām, kā saudzējot, pacēla labo roku un tikpat lēnām pakustināja pirkstus. – Redzat: vēl stÄ«va, bet ceru, ka ar DievpalÄ«gu varēŔu drÄ«z atkal to pilnvērtÄ«gi lietot. LÅ«k, – viņŔ parādÄ«ja, – tieÅ”i Å”ajā vietā iestrēga arkebÅ«zas lode. Bet man ārkārtÄ«gi paveicās.

– Kādā nozÄ«mē paveicās? – es vaicāju.

– Tādā, ka neamputēja roku. Paldies Dievam, es nokļuvu lieliska Ä·irurga rokās. Tas pats, jaunais, Ä£enerālleitnanta de Monžāna Ä·irurgs – atceraties? Ambruāzs Parē.[2]

– O, jā, atceros gan. Vēl pavisam jauns – jaunāks par mums, man Ŕķiet.

–  Nu, lÅ«k. Man brÅ«cē bija sagājis iekŔā daudz Å”aujampulvera, un tie citi jau gribēja zāģēt roku nost – tik un tā nevarēŔot glābt, tÅ«lÄ«t būŔot gangrēna un visa Ä·ermeņa saindēŔanās. Bet Parē teica: nekādā gadÄ«jumā! Lai ko teiktu mācÄ«tie muļķi Sorbonnā vai TulÅ«zā, – grāfs saviebās, – Å”aujampulveris pats par sevi nav indÄ«gs. Pēc tam viņŔ ļoti veikli izoperēja lodi, visas cÄ«pslas un galvenos nervus atstāja neskartus… Jebkurā gadÄ«jumā, jÅ«s redzat: esmu dzÄ«vs un roka pamazām dzÄ«st. Lai Dievs svētÄ« Å”o Parē! Esmu pārliecināts, ka viņŔ savā amatā kļūs slavens; mēs par viņu vēl dzirdēsim… Bet kā tad jums paÅ”am iet?

– Visādā ziņā labi, – vaļsirdÄ«gi atbildēju. – JÅ«s jau laikam sen esat atpakaļ ParÄ«zē?

 ā€“ Jā, bet vairākus mēneÅ”us nācās nogulēt gultā, kamēr pietiekami atlabu, – de la RoÅ”s nopÅ«tās. – Lai nu kā, bet karÅ” ir beidzies. MÅ«su karalis ar Ä·eizaru ir salÄ«guÅ”i mieru. Mēs neatguvām Milānu, – nu, bet vismaz neko Ä«sti arÄ« nezaudējām. ArÄ« tā ir labi; grēks sÅ«dzēties. JÅ«s taču man piekrÄ«tat?… O, sveicināti! – viņŔ pēkŔņi paraudzÄ«jās man pār plecu un pacēla veselo roku.

Es pagriezos un ieraudzÄ«ju divus pazÄ«stamus gaskonieÅ”u muižniekus, Gramonu un Kastelbažaku, kuri, protams, uzreiz sāka taujāt pēc jaunumiem no Itālijas un no tikko notikuŔā kara. Vai tā esot taisnÄ«ba, ka Romas pāvests teju vai zemodamies, kā izsÅ«tāmais zēns, skraidÄ«ja no mÅ«su labā karaļa Franciska pie Ä·eizara un atpakaļ, kamēr abi beidzot nebija vienojuÅ”ies par lÄ«guma nosacÄ«jumiem? Un vai patieŔām abi valdnieki pēc tam satikās personÄ«gi, apkampās un, viens otram acÄ«s skatoties, nosauca viens otru par brāli? Vai tas nozÄ«mē, ka mÅ«su karalis beidzot – pēc divpadsmit gadiem – ir piedevis Kārlim Piektajam pazemojoÅ”o turēŔanu gÅ«stā pēc Pāvijas kaujas?[3]

– Vai nevēlaties papļāpāt pie vÄ«na glāzes? – ierosināja Kastelbažaks. – Tepat aiz stÅ«ra ir krodziņŔ, kur mēdz bÅ«t labs Å inonas vÄ«ns. TieÅ”i no jÅ«su novada! – viņŔ pasmaidÄ«ja un pamāja ar galvu uz manu pusi.

– Es bÅ«tu priecÄ«gs, –  atbildēju. – Bet man Å”ovakar ir paredzēta viena tikÅ”anās…

 ā€“ Ā, saprotu, – de la RoÅ”s jautrā balsÄ« iesaucās. – Varu uzminēt, kas tā par tikÅ”anos. JÅ«s man jau Itālijā stāstÄ«jāt par saviem panākumiem mÄ«las laukā! Kungi, – viņŔ turpināja, vērÅ”oties pie abiem gaskonieÅ”iem, – AfrodÄ«te mÅ«su draugam ir Ä«paÅ”i labvēlÄ«ga un galvenais – pastāvÄ«gi un nemainÄ«gi.

– Es jau redzu, cik jÅ«s esat skaisti uzcirties. Dublets, svārki, cepure – viss ir vienkārÅ”i apžilbinoÅ”s! – Pussoli atkāpies, Kastelbažaks apbrÄ«nā noplātÄ«ja rokas. – Un kāda spalva pie cepures – tādas pat ParÄ«zē nav viegli dabÅ«t. Un jÅ«su bārdas griezums! Uzreiz var redzēt – cilvēks nāk taisni no Itālijas, un Itālijā viņŔ nav velti tērējis laiku! Nav brÄ«nums, ka jums ir tādi panākumi pie daiļā dzimuma!

– Bet viņŔ ir uzticÄ«gs vienai vienÄ«gajai un tas ir kā akmenÄ« iekalts, – grāfs smaidÄ«dams piebilda.

– Saprotams, ka jÅ«s steidzaties uz galantu tikÅ”anos, –  Gramons sacÄ«ja. – Bet veciem draugiem jÅ«s taču varat atlicināt kādu pusstundu?

Es piekritu, un mēs devāmies uz Kastelbažaka ieteikto krogu. Å eit valdÄ«ja lielāka tÄ«rÄ«ba un bija mazāk cilvēku, kā parasts. Četri cilvēki – tas ir vislabākais skaits jautrai draugu kompānijai, kas pie vÄ«na glāzes grib uzturēt jēgpilnu sarunu par gudrām lietām. Pirmās glāzes, kā karavÄ«riem pienākas, tika paceltas un saskandinātas par labo karali Francisku un par laimÄ«gām kara beigām.

– LÅ«k, ko es gribu jums pajautāt, – pie manis vērsās Gramons. –  JÅ«s taču vēl neesat paspējis izlasÄ«t jÅ«su novadnieka Rablē jauno grāmatu? ViņŔ, protams, turpina parakstÄ«ties ar anagrammu – ā€œMeistars Alkofribassā€ jeb ā€œAlkofribass NazjÄ“ā€ – bet visi jau lieliski zina, kurÅ” tas ir.

– Gargantiju? Kā nu ne! – es smiedamies atbildēju. Dzirdot kādu pieminam Rablē, sirdij uzreiz palika silti un mājÄ«gi. – Tikai aizvakar pabeidzu lasÄ«t. Jau pirmajā dienā, kad atgriezos ParÄ«zē, vairāki paziņas, viens otru pārkliegdami, sāka man to ieteikt. Sorbonnas profesori niknumā pūŔot un Ŕņācot: ā€œAlkofribassā€ viņiem ir pamatÄ«gi uzminis uz varžacÄ«m, it Ä«paÅ”i nodaļā par jaunā Gargantijas skoloÅ”anu. Kāds pat esot sÅ«dzējies karalim! Nu, protams, es tÅ«lÄ«t pat aizsÅ«tÄ«ju pie Žano un liku Å”o grāmatu nopirkt. Mēs visi jau esam lasÄ«juÅ”i Pantagriēlu, un Pantagriēla autors nevarētu bÅ«t radÄ«jis neko viduvēju!

– Esmu ar jums vienisprātis, – sacÄ«ja de la RoÅ”s. – Kad es gulēju gultā un ārstēju savu roku, izlasÄ«ju to laika kavēŔanai. Smējos kā kutināts; roka neganti sāpēja, bet es smējos tik un tā. Zināt, man Ŕķiet, ka Gargantija man ir palÄ«dzējis atlabt daudz ātrāk un labāk par ārstu nozÄ«mētajām zālēm.

– Jā, – es piekritu. – Tā tas var bÅ«t. Rablē pats ir ārsts, un zina, ko dara. ViņŔ taču priekÅ”vārdā ir skaidri pateicis: grāmata ir domāta, lai iepriecinātu un uzjautrinātu viņa pacientus, slimniekus… Jā, starp citu: zināt, kas man Å”ajā grāmatā vēl ļoti patika? Tas, kā autors ir aprakstÄ«jis Turēnas novadu. Tās visas ir tikai Rablē bērnÄ«bas atmiņas; pieauguŔā vecumā viņŔ nekad vairs nav atgriezies dzimtajās mājās. Un tomēr man, kad es lasÄ«ju, brīžiem Ŕķita, ka es pats esmu atpakaļ tēva muižā un staigāju pa bērnÄ«bas takām…

Saruna par Gargantiju un sen nebaudÄ«tā Å inonas vÄ«na garÅ”a uzbangoja manÄ« veselu atmiņu vilni, un pakrÅ«tē iesmeldzās saldsērÄ«ga nostalÄ£ija. Cik labi tagad bÅ«tu atkal stāvēt Å inonas pils tornÄ« – pāris soļus no vietas, kur Žanna d’Arka pirmoreiz bija satikusi karali Kārli SeptÄ«to –, apcerÄ«gi noraudzÄ«ties uz dzeltenpelēkajām māju sienām, laukiem, ganÄ«bām un vÄ«nogulājiem, kuru vidÅ« savus vilnīŔus ar slinku paÅ”pārliecinātÄ«bu veļ Vjēna, sajust agra rÄ«ta vējiņa atpÅ«sto sÅ«nu un melleņu mētru aromātu no apkārtējiem mežiem! Un vai ir iespējams vārdos pilnvērtÄ«gi aprakstÄ«t, kā smaržo un garÅ”o karsti rauÅ”i no Lernē? ParÄ«ze tomēr ir pavisam cita pasaule.

– Iedzersim par jÅ«su mīļotās veselÄ«bu, – de la RoÅ”s ierosināja. – Vai nevēlaties nodziedāt mums to dziesmiņu – to ā€œcanzonettaā€ – kuru sacerējāt Itālijā? MÅ«su draugam, mani kungi, – viņŔ uzsita man pa plecu, – ir liels talants uz dzejoÅ”anu un dziedāŔanu. Kad mēs ar karaspēku stāvējām pie Lombardijas robežas, viņŔ sacerēja vārsmas par savu mÄ«lestÄ«bu – protams, itāliski, jo itālieÅ”u mēle Ŕādam nolÅ«kam ir piemērotāka… vismaz daudzi tā domā. Mums visiem ļoti patika. JÅ«s dzirdēsiet – tā ir Ä«sta pērle!

– O, jā, protams, uzdziediet! – abi gaskonieÅ”i korÄ« iesaucās.

– Labi, – es piekritu.

– Es zinu, ka Å”ajā krogā ir lauta, turklāt diezgan labā stāvoklÄ«, – Kastelbažaks sacÄ«ja. – Ei, krodziniek, atnesiet lautu!

TÅ«lÄ«t pat tika atnesta lauta. Ātri to noskaņojis, es pārlaidu pirkstus pāri stÄ«gām, ievilku plauŔās gaisu un, galvu pacēlis, sāku dziedāt:

ā€œA quand’a quand’ havea una vicina ch’era vedere la stella Diana.
Che veramente pare una regina ch’ognuno ne faria inamorare.
Che quando se levava la mattina, Phebo per scorno se ne ritornava.
ā€[4]

– Lieliski, lieliski! – visi trÄ«s draugi jÅ«smÄ«gi iesaucās un sāka aplaudēt – pat grāfs ar savu savainoto roku. Tas, protams, bija ārkārtÄ«gi patÄ«kami un pagodinoÅ”i, un es ar smaidu paklanÄ«jos visiem trim.

– Bet kādēļ jÅ«s sakāt ā€œla stella Dianaā€? – Gramons jautāja. – Diāna taču nav zvaigzne, bet Mēness. GrieÄ·iski tā ir ArtemÄ«da.

– Nu, bet kāpēc gan rÄ«ta zvaigzni nevarētu nosaukt par Diānu? – grāfs iebilda. – Tā ir autora poētiskās iztēles brÄ«vÄ«ba.

– TieÅ”i tā tas arÄ« ir domāts, – es paskaidroju. – Mēs patieŔām toreiz dzÄ«vojām kaimiņos un, kad es pirmoreiz viņu ieraudzÄ«ju, viņa manās acÄ«s Ŕķita kā rÄ«ta zvaigzne. Vienlaikus viņas daiļums, cēlums, nepieejamÄ«ba, ŔķīstÄ«ba un citas Ä«paŔības ir kā dievietei Diānai. Tātad – ā€œzvaigzne Diānaā€.

– Saprotu, – Gramons pamāja ar galvu. – Tas ir loÄ£iski.

– Tas sākotnēji bija domāts kā daudzbalsÄ«gs madrigāls, – es turpināju. – Bet der arÄ« vienai balsij. Pēc tam, kad es to biju sacerējis, pie TurÄ«nas satiku kādu puisi no Venēcijas, bÄ«skapa kalpu – nezinu, ko viņŔ meklēja un kādās darīŔanās devās. Bet mana dziesma bija viņu patieŔām tik ļoti apbÅ«rusi, ka viņŔ pierakstÄ«ja vārdus un notis, un paņēma lÄ«dzi. ViņŔ teica, ka Venēcijas svētā Marka katedrāles kora priekÅ”nieks – kaut kāds flāms, kā nu viņu tur sauca, – esot liels madrigālu cienÄ«tājs un sacerētājs, un ka viņŔ – Å”is flāms – spēŔot manu dziesmiņu novērtēt.

– BrÄ«niŔķīgi, brÄ«niŔķīgi! – trÄ«s draugi atkal sauca. – Vai nevēlaties nodziedāt mums vēl kaut ko?

– Piedodiet, kungi, – es atbildēju, – bet tagad man patieŔām ir jāiet.

2.

Vakara krēsla jau bija krietni sabiezējusi un, tuvojoties pilsētas robežai, ielas palika arvien tukŔākas un tukŔākas. Es gāju pa svētā Jēkaba ielu parastā solÄ« – ne pārāk ātri, ne pārāk lēni – un mana sirds atkal neprātÄ«gi raustÄ«jās, kā cilpā noÄ·erts putns. Mazais papÄ«ra gabaliņŔ atkal Ŕķita svina smags un stiepa roku lejup. Ko viņa teiks? Kādēļ viņa pēdējās nedēļas laikā bija tik salta pret mani? VarbÅ«t viņas sirdi ir ieguvis kāds cits? Šādi domājot, es gandrÄ«z paģību un, trakā niknumā drebēdams un aukstos sviedros mirkdams, instinktÄ«vi un nedomājot tvēru zobena spalu. Taču nākamajā mirklÄ« mierināju sevi, ka tā nevarētu bÅ«t taisnÄ«ba. Å Ä« pārmaiņa bija notikusi viņā tikai pirms seŔām dienām. Pirms tam – un arÄ« vēl agrāk, kad ar lÄ«ksmu sirdi biju iejājis pa ParÄ«zes vārtiem – biju saņēmis no viņas tikai tÄ«ru mÄ«lestÄ«bu, bez vismazākā Å”aubu traipa. Turklāt viņa galu galā bija atbildējusi uz abām manām izmisuma pilnajām vēstulēm un piekritusi satikties – Ŕī mazā zÄ«mÄ«te to pierādÄ«ja. Bet ko lai saka par Ŕīs vēstulÄ«tes toni? Tas bija dÄ«vains, taču ne pilnÄ«bā noraidoÅ”s…

Netālu no Jēkaba vārtiem deguns jau sāka skaidri sajust dzestrā vakara vēja atpÅ«sto mitras zemes un augu lakstu smaržu no ārpilsētas sakņu dārziem. Pie debesÄ«m jau bija uzlēcis mēness un ar savu bāli zilgano gaismu rādÄ«ja man ceļu. Es pagriezos pa kreisi, svētā Stefana baznÄ«cas virzienā, un pēc dažām minÅ«tēm biju pie viņas mājas vārtiņiem. Å ajā brÄ«dÄ« man bija grÅ«ti nostāvēt kājās, un Ŕķita, ka sirds tÅ«lÄ«t izlēks pa muti. Pustumsā sataustÄ«ju durvju klabekli un pieklauvēju. Pa mājas durvÄ«m tÅ«liņ pat iznāca kalpone un ielaida mani dārziņā.

Un pēc pāris minÅ«tēm durvis atkal atvērās, un uz sliekŔņa parādÄ«jās viņa.

Manā dzimtajā Turēnas novadā mājas ceļ citādi, nekā ParÄ«zē. Kāpnes no pirmā uz otro stāvu bÅ«vē nevis ēkas iekÅ”ienē, bet ārpusē, un, lai tiktu no virtuves guļamistabā, ir jāiziet ārā no mājas un jākāpj augÅ”up pa slÄ«pas nojumes nosegtām kāpnēm. Tātad, ja mēs bÅ«tu Turēnā, es vispirms ieraudzÄ«tu viņu uz augÅ”stāva sliekŔņa – no apakÅ”as, kā starojoÅ”u zvaigzni. Un tad viņa lēnām kāptu lejup pie manis. Vai tas bÅ«tu labāk? Es patieŔām nezinu. VarbÅ«t katrs viņas solis bÅ«tu ildzis veselu mūžību, un tas spÄ«dzinātu mani sāpÄ«gāk par nokaitētām knaiblēm? Bet es ieraudzÄ«ju viņu pēkŔņi, uzreiz, tieÅ”i manā priekŔā.

Pie durvju stenderes piekārtais vizlas lukturis un mēness stari dÄ«vainos, iepriekÅ” neievērotos toņos izzÄ«mēja manā priekŔā Å”o seju, kas likās tik tuva un vienlaikus tik tāla un neaizsniedzama. Par Å”o seju es biju sapņojis tukÅ”ajās pusmiega naktÄ«s karaspēka nometnēs, kad aukstais Alpu vējÅ” raustÄ«ja un plosÄ«ja plāno telts audumu, bet visapkārt skanēja ievainoto, slimo un vienkārÅ”i noguruÅ”o vÄ«ru vaidi un murmināŔana. Å o seju biju redzējis savā priekŔā kaujas karstumā, cauri pulvera dÅ«mu blāķiem, – lielgabalu dārdoņas, zobenu Ŕķindoņas, zirgu zviegÅ”anas un mirstoÅ”o cīņas biedru gārdzienu ieskauts. Viņa – mana mīļotā – pieŔķīra jēgu manai dzÄ«vei. Viņa bija visa mana pasaule. Es biju ilgi domājis, ko viņai teikÅ”u, bet Å”ajā brÄ«dÄ« viss pēkŔņi izlidoja no galvas. Es nokritu uz viena ceļa, un pār manām lÅ«pām tÄ«ri automātiski un nedomājot sāka plÅ«st pavisam vienkārÅ”i vārdi:
– Jaunkundze, jÅ«s liekat man ciest, lai gan es nekādi neesmu jÅ«s aizskāris. JÅ«s tik ilgi man neatbildējāt, it kā bijāt par mani aizmirsusi. Taču es nevēlos jÅ«su vietā nevienu citu; es drÄ«zāk mirÅ”u, nekā atmetīŔu savu mÄ«lestÄ«bu. Es neuzdroÅ”inos teikt, ka jÅ«s mani vairs nemÄ«lat, bet es ļoti cieÅ”u no jÅ«su attieksmes. Es jÅ«s pazemÄ«gi lÅ«dzu: nedusmojieties uz mani!

Viņa pacēla uz mani acis – un to skatiens caururba visu manu esÄ«bu kā tÅ«kstoÅ” arkebÅ«zas ložu: tÅ«kstoÅ”reiz sāpÄ«gāk, nekā de la RoÅ”a rokai. Viņas skatiens bija bezgala maigs un vienlaikus ļoti skumjÅ”, ar tikko pamanāmu asaru plÄ«vuru. Tad viņa nolaida acis, paspēra soli manā virzienā un sacÄ«ja – nevis kaprÄ«zi un ŔķelmÄ«gi, kā runātu kāda izlepusi galminiece vai vidusmēra dižciltÄ«ga dāma, bet skumji un nopietni:
– Es biju domājusi, ka vairs neesmu jums mīļa.

– Kā tā? – es spēji pietraucos kājās.

– Es taču redzēju, kā jÅ«s tajā ballē dejojāt galjardu[5] ar to dāmu no Ferāras un cik kaislÄ«gi visu laiku skatÄ«jāties viens otram acÄ«s. Tas bija kaut kas daudz vairāk, nekā vienkārÅ”a balles deja. JÅ«s saprotat, cik man bija sāpÄ«gi to redzēt.

– Es nemaz nezināju, ka jÅ«s arÄ« tur bÅ«siet! – es iesaucos.

– Es jums iepriekÅ” to neteicu, lai sagādātu jums pārsteigumu. Bet, kad ieraudzÄ«ju jÅ«s ar to ferārieti, man palika ļoti skumji un slikti, un es palÅ«dzu tēvam atļauju doties projām… Bet es jÅ«s saprotu. ParÄ«zes dzÄ«ve ir tik krāŔņa un mutuļojoÅ”a, ar tik daudziem kārdinājumiem, it Ä«paÅ”i galmā. Citas sievietes noteikti ir interesantākas un spožākas par mani…

– Ak, nē! – es kaismÄ«gi iekliedzos. – Tas ir muļķīgs, nejēdzÄ«gs pārpratums. Es jau biju pavisam aizmirsis par Å”o balli. Es nekad nebiju saticis Å”o ferārieti – ne pirms, ne pēc balles. Es zinu tikai to, ka viņa ir ieradusies Francijā troņmantnieka sievas svÄ«tā. Es piekrÄ«tu, ka tobrÄ«d skatÄ«jos viņai acÄ«s, bet tas neatspoguļoja nekādas jÅ«tas; tas bija stÄ«vs skatiens nekurienē. Tas man laikam kopÅ” bērnÄ«bas ir tāds likteņa lāsts – tikt nopietni pārprastam. LÅ«k, klausieties!

Kā seno laiku bruņinieks, es pacēlu augÅ”up zobena spalu kā krustu, un svinÄ«gā balsÄ« teicu:
– Es zvēru un piesaucu visuvareno Dievu par liecinieku, ka mÄ«lu un mÄ«lēŔu tikai jÅ«s, ka mana sirds pieder jums visā pilnÄ«bā un ka ne reizi neesmu nodevis jÅ«s pat domās.

Mana roka sajuta viņas rokas liego pieskārienu, un viņa klusā un maigā balsÄ« sacÄ«ja – tā, kā mācēja runāt tikai viņa un neviena cita:
– Es jums ticu; jÅ«s nesāktu jokot ar Dieva vārdu. Es arÄ« mÄ«lu tikai jÅ«s, un mana sirds pieder jums lÄ«dz kapa malai.

Silts laimes un atvieglojuma vilnis pārÅ”alca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas lÄ«dzÄ«gs eņģeļu koriem – kaut kas lÄ«dzÄ«gs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debeŔķīgāk. Es satvēru viņas roku un piespiedu sev pie lÅ«pām.

Mēs ilgi sēdējām uz akmens soliņa mājas priekŔā. Mēness gaisma radÄ«ja pasakainu, vārdos grÅ«ti aprakstāmu noskaņu, un kaut kur netālu pogoja lakstÄ«gala. Es turēju viņas roku savējā un laiku pa laikam to skÅ«pstÄ«ju. Mēs abi bijām laimÄ«gi. Es atkal un atkal stāstÄ«ju viņai par Itāliju, par pilsētām, kur sava mūža laikā biju bijis – par Romu, Milānu, TurÄ«nu, Florenci, Ferāru, Pizu. Es jokoju par francūžiem Itālijā – vieglas laimes meklētājiem – kuri bez bārdas un bez naudas atgriezās Francijā un tur tēloja itālieÅ”us. Es tēloju viņu stÄ«vo klanīŔanos un stÄ«vos smaidus, pastāvÄ«gi atkārtojot: ā€œMesser no! Messer si! ƈ cosƬ!ā€[6] – un viņa jautri smējās, sitot plaukstas. Pēc tam sāku stāstÄ«t par savām gaitām pēdējā karā un pieminēju mÅ«su karali Francisku.

– Karalis iekŔēji nav sava laika cilvēks, – es teicu. – Tādēļ es viņu apbrÄ«noju. Mēs dzÄ«vojam banālā un zemiskā laikmetā, bet viņŔ joprojām cenÅ”as bÅ«t Ä«sts bruņinieks. Bruņinieku laikmets ir jau sen pagājis: kaujas laukā visi slaktē viens otru ar lielgabaliem, valdnieki neievēro nekādus goda likumus, visur valda naudas kāre. Bet viņŔ turas tam visam pretÄ«. JÅ«s taču zināt, ka pēc Mariņāno kaujas viņŔ lika Bajāram iesvētÄ«t sevi bruņinieku kārtā?[7]

– Jā, tēvs man to stāstÄ«ja.

– ViņŔ jau tā ir karalis, un varētu jautāt: kādēļ viņam tas vispār ir vajadzÄ«gs? Vai tā nav lieka un lēta izrādīŔanās? Bet viņam tas bija ārkārtÄ«gi svarÄ«gi – lai tieÅ”i pats Terraijs de Bajārs, slavenais ā€œbruņinieks bez bailēm un pārmetumaā€, viņu svinÄ«gi apjoztu. Mans tēvs arÄ« cÄ«nÄ«jās pie Mariņāno un Å”o ceremoniju vēroja pats savām acÄ«m. Daži toreiz vÄ«psnāja: karalis esot pārāk daudz salasÄ«jies vecus bruņinieku romānus. Nu, bet es pats arÄ« zēna gados esmu bieži tos lasÄ«jis…

– Ir ļoti svarÄ«gi, kādas grāmatas mēs lasām, – viņa nopietni atbildēja. – Tas, protams, nav vienÄ«gais, kas padara mÅ«s par krietniem ļaudÄ«m. Bet ļoti bieži pēc cilvēka runas un izturēŔanās var neÅ”aubÄ«gi pateikt, ka viņŔ ir lasÄ«jis pareizās grāmatas.

– Redzat, – es sajÅ«smā iesaucos, viņas roku skÅ«pstÄ«dams. – LÅ«k, tādēļ es jÅ«s tā mÄ«lu! Kura gan sieviete mÅ«sdienās teiktu tik viedus vārdus?! JÅ«s arÄ« neesat Ŕā laika dāma. JÅ«s esat… – Å ajā brÄ«dÄ« man aptrÅ«kās vārdu.

– Un jÅ«s arÄ« neesat tāds, kā pārējie, – viņa smaidÄ«dama sacÄ«ja. – JÅ«s esat tāds pats seno laiku bruņinieks, kā karalis. Tāpēc jau mēs esam radÄ«ti viens otram.

Es pielēcu kājās un atkal metos viņas priekŔā uz viena ceļa.

– Es vēlos jums jautāt, – svinÄ«gā un viegli dreboŔā balsÄ« vaicāju. – Vai jÅ«s piekrÄ«tat kļūt par manu sievu, lai vairs nekas Å”ajā dzÄ«vē nevarētu mÅ«s Ŕķirt?

– Jā, protams, – viņa atbildēja. – Es zinu, ka mans tēvs mani jums neliegs.

– Kādēļ lai viņŔ liegtu?! – es iesaucos. – ViņŔ mani lieliski pazÄ«st; mēs taču esam karojuÅ”i kopā. Man ir sens tituls un muiža, un Ä«paÅ”umi, un karavÄ«ra slava.

No mājas iekÅ”ienes pēkŔņi atskanēja klusināta sievietes balss, kas, Ŕķiet, kādu sauca.

– Vai tā ir jÅ«su māte? – es jautāju.

– Jā, – viņa teica un lēnām piecēlās. – Man ir jāiet.

– JÅ«su tēvs bÅ«s atpakaļ pēc divām dienām? – es apņēmÄ«gā balsÄ« jautāju.

– Jā, pēc divām.

– Tad es nākÅ”u oficiāli lÅ«gt viņam jÅ«su roku. MÅ«su laikos ļoti maz kuram izdodas doties laulÄ«bā tÄ«ras mÄ«lestÄ«bas dēļ: visi domā tikai par tituliem, izdevÄ«bu un naudu, bet mÄ«lestÄ«ba paliek novārtā. Mēs ar jums esam laimÄ«gs izņēmums. Ak, es nesaprotu, par kādiem nopelniem Dievs dāvā man Ŕādu laimi… Es patieŔām nezinu, ko vēl varu pateikt, kā tikai Å”o: jÅ«s esat pirmā un pēdējā, kuru es mÄ«lu, un mÄ«lēŔu un kalpoÅ”u jums vienmēr! – Un, viņas rokas savējās saņēmis, es savienoju savas lÅ«pas ar viņas lÅ«pām kaislÄ«gā skÅ«pstā.

Pilsētas ielas bija tumÅ”as, taču pie debesÄ«m spoži mirdzēja mēness, un ikviens varēja droÅ”i pārvietoties bez luktura. Es lēnā solÄ« gāju mājup, un – kā jÅ«s noteikti varat iedomāties paÅ”i – tobrÄ«d biju vislaimÄ«gākais cilvēks pasaulē.

PēkŔņi tukŔās ielas vidÅ« tieÅ”i pie auss iespiedzās slikti noskaņotas lautas stÄ«gas. Es apgriezos apkārt, taču neviena tuvumā nebija. Nesaprazdams, vai tas ir sapnis vai Ä«stenÄ«ba, es uz mirkli aizmiedzu acis…

Otrais cēliens: 1994

…un atkal tās atvēru. Tās nebija lautas stÄ«gas, bet vienkārÅ”s modinātājpulkstenis. Es pacēlu galvu no spilvena un ieraudzÄ«ju agrā maija rÄ«ta saules pielieto istabu. Pagāja vairākas sekundes, kamēr atcerējos, ka es neesmu piedalÄ«jies nekādos karos, ka man ir tikai seÅ”padsmit gadu, un ka es esmu nevis Turēnas muižnieks, bet latvieÅ”u puisis Juris, kurÅ” dzÄ«vo un mācās Francijā. Jā, varbÅ«t ar pārāk kaislÄ«gu interesi par Francijas vēsturi (it seviŔķi seÅ”padsmito gadsimtu) un ar stipru noslieci uz sapņoÅ”anu, taču citādā ziņā – vienkārÅ”s, parasts latvieÅ”u puisis. Kad cēlos no gultas, uz grÄ«das ar bÅ«kŔķi nokrita paliela grāmata – karaļa Franciska Pirmā biogrāfija, kuru lasÄ«dams biju aizmidzis iepriekŔējā vakarā.

TreÅ”ais cēliens: 2020

Tramvajs brauca pa Mežaparku centra virzienā, un mēs ar manu labo paziņu, vēstures profesoru, runājām par dažādām interesantām lietām. VÄ«rieÅ”a balss automātiskajā ierakstā sauca pieturu nosaukumus. Bija silta vasaras diena, un salonā bija mazliet sutÄ«gi.

Mums priekŔā, jautri čalodamas, sēdēja četras jaunas sievietes vecumā ap divdesmit gadiem. Pēc ārēja izskata, apģērba un uzvedÄ«bas spriežot – studentes, turÄ«gu vecāku atvases. Visas četras bija pievilcÄ«gas, pat ļoti glÄ«tas – ar Å”o labumu latvieÅ”u tauta ir patieŔām bagātÄ«gi svētÄ«ta. Sarunājos ar savu paziņu, taču meitenÄ«go zilbju spalgais staccato neļāva koncentrēties, un man gribot negribot nācās ar vienu ausi klausÄ«ties viņu teikto. Jaunās sievietes patieŔām runāja ļoti skaļi, pieskandinot pusi vagona ar savām čalām. Viņu saruna sākumā raisÄ«jās ap dažādām sievieÅ”u un vÄ«rieÅ”u anatomijas detaļām, un manā galvā uz paris sekundēm pazibēja pieņēmums, ka tās ir medicÄ«nas studentes, kuras gatavojas eksāmenam. Pēc brīža sapratu, ka biju maldÄ«jies: vismaz trÄ«s no četrām mācÄ«jās preses un ekspertu augsti izslavētajā KLMA jeb Konceptuālās un laikmetÄ«gās mākslas augstskolā. Å Ä«s trÄ«s, domājams, informēja un izglÄ«toja ceturto, kas klausÄ«jās, muti atpletusi.

– Mēs ar Diānu un Kitiju dabÅ«jām augstāko novērtējumu un godalgu, – viena no meitenēm jÅ«smÄ«gā, viegli ŔļupstoŔā soprānā stāstÄ«ja. – Mēs ar Diānu saģērbjamies netÄ«rās saplēstās drēbēs, notriepjam sejas ar mēneÅ”reižu asinÄ«m, piekaram aiz ausÄ«m izlietotus tamponus un tad abas vārtāmies pa gaiteņa grÄ«du un skÅ«pstāmies – laizāmies! – bet Kitija stāv četrrāpus un kviec kā sivēns vai rej kā suns.

– Tas ir krÄ«pÄ«! – izbrÄ«nā noelsās tā ceturtā, ā€œklausÄ«tājaā€.

– Tas ir kÅ«l! – stāstÄ«tāja pārlaboja. – Tas ir sociāli un politiski apzinÄ«gi, jo pievērÅ” uzmanÄ«bu sievieÅ”u tiesÄ«bām Latvijā. Un pats galvenais – tas ir postmoderni un konceptuāli. Pasniedzēja bija stāvā sajÅ«smā! Mēs visas trÄ«s dabÅ«jām eksāmenā automātā ā€œizciliā€. Pasniedzēja teica, ka varbÅ«t nākamgad ar savu performanci tiksim Stokholmas biennālē!

– A mans projekts Å”oreiz ir tāds, – cita jaunkundze sacÄ«ja zemā altā. – Es veselu gadu neepilēŔu kājas un paduses. Projekta nosaukums ir ā€œHairy Rebellionā€.[8] Pasniedzēja jau apstiprināja: kredÄ«tpunkti bÅ«s abiem semestriem.

– Baigi kÅ«l! VerÄ« kÅ«l! – pārējās apstiprinoÅ”i iečiepstējās.

– Galvenais, – altā runājoŔā meitene skaidroja. – Lai tas bÅ«tu kaut kā saistÄ«ts ar postmoderno feminismu, ar sievieÅ”u lÄ«dztiesÄ«bu. Agrāk pret sievieti izturējās kā pret dzÄ«vnieku… nē, vēl sliktāk kā pret dzÄ«vnieku. Tikai tagad ir sākusies reālā cīņa par vienlÄ«dzÄ«bu, un tas ir jāizmanto!

– Vai jÅ«su kursā džeki arÄ« ir? – ā€œklausÄ«tājaā€ jautāja.

– Kādi džeki? Džeku vairs nav. VÄ«rieÅ”i kā suga vairs neeksistē: tas ir sociāls konstrukts, kas jau sen ir dekonstruēts. Normāli vÄ«rieÅ”i ir tikai geji. Pārējie ir vecas seksistiskas cÅ«kas. Viņiem nav un nedrÄ«kst bÅ«t nekādu tiesÄ«bu. Es, piemēram, identificēju sevi kā ā€œkvÄ«ruā€.

– Es arÄ«! Es arÄ«! – abas pārējās mākslas studentes korÄ« piebalsoja. – Tas ir postmoderni un konceptuāli!

– Baigi labi! – piekrÄ«toÅ”i iesaucās ā€œklausÄ«tājaā€. – A jums tur kaut ko no vecākas mākslas arÄ« māca? Mans mammucis kaut ko vervelēja par kaut kādiem tur Rozentāliem un PurvīŔiem…

– Pēēēē, – viena no jaunkundzēm riebumā savilka seju. – Vecās baltās heteronormatÄ«vās grabažas! Es vispār neko negribu par tām zināt! Kāpēc man vispār jāmācās par kaut kādiem veciem, sen nosprāguÅ”iem baltajiem večiem vai vecenēm, kas kaut kad aizvēsturiskos laikos kaut ko tur ir rakstÄ«juÅ”i vai zÄ«mējuÅ”i? Viņi toreiz neko nesaprata – pilnÄ«gi neko! Es tagad to visu sagrābtu lielā kaudzē un sadedzinātu, lai neaizņem vietu. – Pārējās enerÄ£iski un piekrÄ«toÅ”i kratÄ«ja galvas.

– Zināt, man pagājuÅ”ogad bija tāds projekts – mēs strādājām ar skolām, –  sāka stāstÄ«t cita studente. – Gājām uz vecākajām klasēm un literatÅ«ras stundās lasÄ«jām jauno dzejnieku dzeju divās valodās. Nu, tādu, kas domāta latvieÅ”u un krievu jaunieÅ”u instagrācijai… tas ir – sorÄ«! – integrācijai. Baigi forÅ”i bija! Pēc tam kaut kādi vecāki – aizvēsturiski tumsoņas – pasÅ«dzējās direktoram, ka mēs maitājot viņu bērnus.

– Tumsoņas! FanātiÄ·i! Atpakaļrāpuļi! Stulbā masa! – pārējās meitenes piebalsoja. – Bet kādi tie dzejoļi bija? Vari kaut vienu noskaitÄ«t?

Soprāna Ä«paÅ”niece atvēra muti un ar apburoÅ”u latvieÅ”u akcentu laida ārā neÄ·Ä«tru krievu lamuvārdu virteni. Tas laikam arÄ« bija tas dzejolis. Pārējās jaunkundzes priecÄ«gi un apstiprinoÅ”i smējās un aplaudēja.

Jauno sievieÅ”u sarunā klausoties, es laikam biju pārāk dziļi iegrimis pārdomās. Tad pēkŔņi, kā auksta Å«dens Å”alts, mani atsauca atpakaļ realitātē mana paziņas balss:

– Klau, vai tev kaut kas kaiÅ”?

– Kā, lÅ«dzu? Ā, nē, nekas. Es vienkārÅ”i atcerējos vienu citu sievieti. Sen, ļoti sen…



[1] ā€œUn domājot par viņu, mani pārņēma salds sapnisā€ (Dante Aligjēri, Jaunā dzÄ«ve) – itālieÅ”u val.

[2] Ambruāzs Parē (Ambroise ParĆ©, ap 1510–1590) – franču Ä·irurgs. Tiek uzskatÄ«ts par modernās Ä·irurÄ£ijas tēvu; daudzu inovatÄ«vu Ä·irurÄ£isku paņēmienu izgudrotājs. Praktisku pieredzi karalauka Ä·irurÄ£ijā ieguva Astotajā Itālijas karā kā Ä·irurgs Ä£enerālleitnanta, topoŔā marÅ”ala barona Renē de Monžāna (RenĆ© de Montjean) Å”tābā.

[3] Astotais Itālijas karÅ” (1536–1538) norisinājās starp Francijas karali Francisku I (1494–1547) un Svētās Romas impērijas Ä·eizaru un Spānijas karali Kārli V (1500–1558). Tas beidzās ar Nicas lÄ«gumu (parakstÄ«ts 1538. gada 18. jÅ«nijā pateicoties aktÄ«vai Romas pāvesta Pāvila III starpniecÄ«bai). Starp karali un Ä·eizaru tika noslēgts pamiers uz desmit gadiem. Francija, pretēji iecerētajam, neieguva Milānas hercogisti (Lombardiju), taču paturēja jau iekarotās Pjemontas un Savojas provinces. Mēnesi vēlāk, 1538. gada 14. jÅ«lijā, karalis un Ä·eizars pirmoreiz pēc divpadsmit gadu ilga pārtraukuma piekrita satikties klātienē.

[4] ā€œReiz man bija kaimiņiene, kas bija kā zvaigzne Diāna. Patiesi, viņa izskatÄ«jās kā karaliene, kas ikvienam liktu iemÄ«lēties sevÄ«. Kad viņa rÄ«tos cēlās, Fēbs (Apolons) nokaunējies aizgriezās projām.ā€ – itālieÅ”u val.

[5] Galjarda (franču val. gaillarde) – ātra Renesanses laikmeta deja.

[6] ā€œJā, kungs! Nē, kungs! Tā tas ir!ā€ – itālieÅ”u val.

[7] Kaujā pie Mariņāno (Marignano, mÅ«sdienās Melegnano) 1515. gada 13. un 14. septembrÄ« Francijas karalis Francisks I kopā ar saviem venēcieÅ”u sabiedrotajiem sakāva Milānas pusē karojoÅ”o Å”veicieÅ”u algotņu armiju, kā rezultātā Francija ieguva savā valdÄ«jumā Milānas hercogisti. Uzreiz pēc kaujas Francisks lika slavenajam bruņiniekam Pjēram Teraijam de Bajāram (Pierre Terrail, seigneur de Bayard, 1475–1524, saukts par ā€œbruņinieku bez bailēm un pārmetumaā€) turpat uz vietas iesvētÄ«t sevi bruņinieku kārtā.

[8] ā€œMatainā sacelÅ”anāsā€ – angļu val.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: