āE pensando di lei
mi sopragiunse uno soave sonnoā¦ā
(Dante Alighieri, āVita Nuovaā)[1]
Pirmais cÄliens: 1538
1.
Mazais papÄ«ra gabaliÅÅ” likÄs smags, nežÄlÄ«gi smags, kÄ no svina izliets. Es tikko biju palaidis savu kalpu mÄjup un stÄvÄju ielu krustojumÄ, zÄ«mÄ«ti rokÄ sažÅaudzis. Å Ä«s dienas laikÄ biju pÄrlasÄ«jis to jau desmitiem reižu; sirds katrreiz dauzÄ«jÄs krÅ«tÄ«s kÄ neprÄtÄ«ga, bet dvÄseli pÄrŔķÄla asas, gandrÄ«z fiziski jÅ«tamas sÄpes. GribÄjÄs noslÄpt Å”o zÄ«mÄ«ti kaut kur tÄlÄk un paÅ”am steigÅ”us bÄgt projÄm ā un vienlaikus raudzÄ«ties uz Ŕīm ÄetrÄm rindiÅÄm, kÄrotÄs un dievinÄtÄs rokas vilktajÄm rindiÅÄm, uz Ŕīm melno ieapaļo burtu vijÄm ā un raudzÄ«ties, un raudzÄ«ties, un neatraut acis. Laiku pa laikam pacÄlu papÄ«riÅu pie deguna un, acis pievÄris, ar ekstÄtiskÄm trÄ«sÄm ieelpoju smalko, tikko jauÅ”amo aromÄtu ā viÅas smaržu ā vismaz to, kas brÄ«numainÄ kÄrtÄ vÄl nebija pilnÄ«gi izgarojusi, kaut kur starp papÄ«ra ŔķiedriÅÄm aizÄ·Ärusies. Es zinÄju, ka mans liktenis izŔķirsies Å”ovakar, un ne par ko citu vienkÄrÅ”i nespÄju domÄt.
Bet visapkÄrt virmoja parasta, rÄna ParÄ«zes novakare ā tÄda pati, kÄ vakar, un aizvakar, un pirms simt gadiem, un pirms divsimt. Saule jau bija nolaidusies krietni zemu un dancinÄja daudzkrÄsainus atspulgus pa DievmÄtes katedrÄles lielÄs rozetes stikliem. Blakus esoÅ”Äs svÄtÄ JuliÄna baznÄ«cas zvans spalgÄ tenorÄ aicinÄja uz EÅÄ£eļa lÅ«gÅ”anu, un jau pÄc sekundes viÅam atbildÄja viens no katedrÄles zvaniem ā svinÄ«gÄ, viegli aizsmakuÅ”Ä tonÄ«. Tikko jÅ«tams silts vÄjiÅÅ” atpÅ«ta no SÄnas puses laivinieku kliedzienus. IelÄs bija tikpat cilvÄku, cik dienvidÅ«, tikai gÄjÄju soļi vakara pusÄ bija palikuÅ”i lÄnÄki un gurdenÄki. Klabot zirga pakaviem, pa nelÄ«dzeno bruÄ£i lietiŔķi nodÄrdÄja ar vÄ«na mucÄm piekrauti rati. LatÄ«Åu kvartÄla ieliÅu mudžeklÄ« kÄ biÅ”u stropÄ valdÄ«ja ierastÄ murdoÅa. No tÄlienes atskanÄja raupji smiekli, kliedzieni, dziedÄÅ”ana; kÄds dūŔīgi raustÄ«ja lautas stÄ«gas⦠TaÄu es atrados pavisam citÄ, dÄ«vainÄ pasaulÄ, un visi Å”ie jutekliskie tÄli traucÄs man garÄm kÄ kaut kur tÄlu tekoÅ”as upes straume.
PÄkÅ”Åi sarÄvos un attapos: kÄds jau vairÄkkÄrt bija skaÄ¼Ä balsÄ« mani saucis. Pagriezos sÄÅus un pavisam tuvu ieraudzÄ«ju grÄfa de la RoÅ”a seju. Es acumirklÄ« atgriezos reÄlajÄ pasaulÄ ā un Dievs vien zina, cik priecÄ«gs es Å”ajÄ brÄ«dÄ« jutos! Å ovakar izŔķirsies mans liktenis ā jÄ, un lai notiek tas, kam jÄnotiek; taÄu lai ir svÄtÄ«ta kaut vai Ä«sa mirkļa atelpa, kad prÄts var atļauties nedomÄt par paÅ”u galveno! Es Ätri iebÄzu zÄ«mÄ«ti kabatÄ.
VÄl pavisam nesen kopÄ ar de la RoÅ”u bijÄm karojuÅ”i ItÄlijÄ marÅ”ala de MonmoransÄ« armijÄ, taÄu pie Savojas robežas mÅ«su ceļi pÄkÅ”Åi paŔķīrÄs. Es tiku nosÅ«tÄ«ts ar steidzamu ziÅojumu uz AviÅonu, bet, kad atgriezos, uzzinÄju, ka grÄfs ir ievainots ā cik nopratu, diezgan smagi ā uz vietas operÄts, un pÄc tam ar apgÄdes vezumiem aizgÄdÄts projÄm. TÄtad, pÄc visa spriežot, viÅÅ” bija atgriezies ParÄ«zÄ labu laiku pirms manis. Aiz prieka metos grÄfu apskaut, taÄu viÅÅ” salecÄs, saviebÄs un ievaidÄjÄs, kÄ stiprÄs sÄpÄs.
ā Ak, piedodiet, ā es samulsis teicu. ā Biju pavisam aizmirsis par jÅ«su ievainojumu. KÄ jums tagad iet?
ā Nekas, nekas, ā de la RoÅ”s attrauca, ar kreiso roku izvilka no kabatas mutautiÅu un noslaucÄ«ja savu pÄkÅ”Åi sasvÄ«duÅ”o un nobÄlÄjuÅ”o seju. ā LÄnÄm, pamazÄm, bet iet uz labo pusi. ā ViÅÅ” lÄnÄm, kÄ saudzÄjot, pacÄla labo roku un tikpat lÄnÄm pakustinÄja pirkstus. ā Redzat: vÄl stÄ«va, bet ceru, ka ar DievpalÄ«gu varÄÅ”u drÄ«z atkal to pilnvÄrtÄ«gi lietot. LÅ«k, ā viÅÅ” parÄdÄ«ja, ā tieÅ”i Å”ajÄ vietÄ iestrÄga arkebÅ«zas lode. Bet man ÄrkÄrtÄ«gi paveicÄs.
ā KÄdÄ nozÄ«mÄ paveicÄs? ā es vaicÄju.
ā TÄdÄ, ka neamputÄja roku. Paldies Dievam, es nokļuvu lieliska Ä·irurga rokÄs. Tas pats, jaunais, Ä£enerÄlleitnanta de MonžÄna Ä·irurgs ā atceraties? AmbruÄzs ParÄ.[2]
ā O, jÄ, atceros gan. VÄl pavisam jauns ā jaunÄks par mums, man Ŕķiet.
ā Nu, lÅ«k. Man brÅ«cÄ bija sagÄjis iekÅ”Ä daudz Å”aujampulvera, un tie citi jau gribÄja zÄÄ£Ät roku nost ā tik un tÄ nevarÄÅ”ot glÄbt, tÅ«lÄ«t būŔot gangrÄna un visa Ä·ermeÅa saindÄÅ”anÄs. Bet ParÄ teica: nekÄdÄ gadÄ«jumÄ! Lai ko teiktu mÄcÄ«tie muļķi SorbonnÄ vai TulÅ«zÄ, ā grÄfs saviebÄs, ā Å”aujampulveris pats par sevi nav indÄ«gs. PÄc tam viÅÅ” ļoti veikli izoperÄja lodi, visas cÄ«pslas un galvenos nervus atstÄja neskartus⦠JebkurÄ gadÄ«jumÄ, jÅ«s redzat: esmu dzÄ«vs un roka pamazÄm dzÄ«st. Lai Dievs svÄtÄ« Å”o ParÄ! Esmu pÄrliecinÄts, ka viÅÅ” savÄ amatÄ kļūs slavens; mÄs par viÅu vÄl dzirdÄsim⦠Bet kÄ tad jums paÅ”am iet?
ā VisÄdÄ ziÅÄ labi, ā vaļsirdÄ«gi atbildÄju. ā JÅ«s jau laikam sen esat atpakaļ ParÄ«zÄ?
ā JÄ, bet vairÄkus mÄneÅ”us nÄcÄs nogulÄt gultÄ, kamÄr pietiekami atlabu, ā de la RoÅ”s nopÅ«tÄs. ā Lai nu kÄ, bet karÅ” ir beidzies. MÅ«su karalis ar Ä·eizaru ir salÄ«guÅ”i mieru. MÄs neatguvÄm MilÄnu, ā nu, bet vismaz neko Ä«sti arÄ« nezaudÄjÄm. ArÄ« tÄ ir labi; grÄks sÅ«dzÄties. JÅ«s taÄu man piekrÄ«tat?… O, sveicinÄti! ā viÅÅ” pÄkÅ”Åi paraudzÄ«jÄs man pÄr plecu un pacÄla veselo roku.
Es pagriezos un ieraudzÄ«ju divus pazÄ«stamus gaskonieÅ”u muižniekus, Gramonu un Kastelbažaku, kuri, protams, uzreiz sÄka taujÄt pÄc jaunumiem no ItÄlijas un no tikko notikuÅ”Ä kara. Vai tÄ esot taisnÄ«ba, ka Romas pÄvests teju vai zemodamies, kÄ izsÅ«tÄmais zÄns, skraidÄ«ja no mÅ«su labÄ karaļa Franciska pie Ä·eizara un atpakaļ, kamÄr abi beidzot nebija vienojuÅ”ies par lÄ«guma nosacÄ«jumiem? Un vai patieÅ”Äm abi valdnieki pÄc tam satikÄs personÄ«gi, apkampÄs un, viens otram acÄ«s skatoties, nosauca viens otru par brÄli? Vai tas nozÄ«mÄ, ka mÅ«su karalis beidzot ā pÄc divpadsmit gadiem ā ir piedevis KÄrlim Piektajam pazemojoÅ”o turÄÅ”anu gÅ«stÄ pÄc PÄvijas kaujas?[3]
ā Vai nevÄlaties papļÄpÄt pie vÄ«na glÄzes? ā ierosinÄja Kastelbažaks. ā Tepat aiz stÅ«ra ir krodziÅÅ”, kur mÄdz bÅ«t labs Å inonas vÄ«ns. TieÅ”i no jÅ«su novada! ā viÅÅ” pasmaidÄ«ja un pamÄja ar galvu uz manu pusi.
ā Es bÅ«tu priecÄ«gs, ā atbildÄju. ā Bet man Å”ovakar ir paredzÄta viena tikÅ”anÄsā¦
ā Ä, saprotu, ā de la RoÅ”s jautrÄ balsÄ« iesaucÄs. ā Varu uzminÄt, kas tÄ par tikÅ”anos. JÅ«s man jau ItÄlijÄ stÄstÄ«jÄt par saviem panÄkumiem mÄ«las laukÄ! Kungi, ā viÅÅ” turpinÄja, vÄrÅ”oties pie abiem gaskonieÅ”iem, ā AfrodÄ«te mÅ«su draugam ir Ä«paÅ”i labvÄlÄ«ga un galvenais ā pastÄvÄ«gi un nemainÄ«gi.
ā Es jau redzu, cik jÅ«s esat skaisti uzcirties. Dublets, svÄrki, cepure ā viss ir vienkÄrÅ”i apžilbinoÅ”s! ā Pussoli atkÄpies, Kastelbažaks apbrÄ«nÄ noplÄtÄ«ja rokas. ā Un kÄda spalva pie cepures ā tÄdas pat ParÄ«zÄ nav viegli dabÅ«t. Un jÅ«su bÄrdas griezums! Uzreiz var redzÄt ā cilvÄks nÄk taisni no ItÄlijas, un ItÄlijÄ viÅÅ” nav velti tÄrÄjis laiku! Nav brÄ«nums, ka jums ir tÄdi panÄkumi pie daiÄ¼Ä dzimuma!
ā Bet viÅÅ” ir uzticÄ«gs vienai vienÄ«gajai un tas ir kÄ akmenÄ« iekalts, ā grÄfs smaidÄ«dams piebilda.
ā Saprotams, ka jÅ«s steidzaties uz galantu tikÅ”anos, ā Gramons sacÄ«ja. ā Bet veciem draugiem jÅ«s taÄu varat atlicinÄt kÄdu pusstundu?
Es piekritu, un mÄs devÄmies uz Kastelbažaka ieteikto krogu. Å eit valdÄ«ja lielÄka tÄ«rÄ«ba un bija mazÄk cilvÄku, kÄ parasts. Äetri cilvÄki ā tas ir vislabÄkais skaits jautrai draugu kompÄnijai, kas pie vÄ«na glÄzes grib uzturÄt jÄgpilnu sarunu par gudrÄm lietÄm. PirmÄs glÄzes, kÄ karavÄ«riem pienÄkas, tika paceltas un saskandinÄtas par labo karali Francisku un par laimÄ«gÄm kara beigÄm.
ā LÅ«k, ko es gribu jums pajautÄt, ā pie manis vÄrsÄs Gramons. ā JÅ«s taÄu vÄl neesat paspÄjis izlasÄ«t jÅ«su novadnieka RablÄ jauno grÄmatu? ViÅÅ”, protams, turpina parakstÄ«ties ar anagrammu ā āMeistars Alkofribassā jeb āAlkofribass NazjÄā ā bet visi jau lieliski zina, kurÅ” tas ir.
ā Gargantiju? KÄ nu ne! ā es smiedamies atbildÄju. Dzirdot kÄdu pieminam RablÄ, sirdij uzreiz palika silti un mÄjÄ«gi. ā Tikai aizvakar pabeidzu lasÄ«t. Jau pirmajÄ dienÄ, kad atgriezos ParÄ«zÄ, vairÄki paziÅas, viens otru pÄrkliegdami, sÄka man to ieteikt. Sorbonnas profesori niknumÄ pūŔot un Å”ÅÄcot: āAlkofribassā viÅiem ir pamatÄ«gi uzminis uz varžacÄ«m, it Ä«paÅ”i nodaÄ¼Ä par jaunÄ Gargantijas skoloÅ”anu. KÄds pat esot sÅ«dzÄjies karalim! Nu, protams, es tÅ«lÄ«t pat aizsÅ«tÄ«ju pie Žano un liku Å”o grÄmatu nopirkt. MÄs visi jau esam lasÄ«juÅ”i PantagriÄlu, un PantagriÄla autors nevarÄtu bÅ«t radÄ«jis neko viduvÄju!
ā Esmu ar jums vienisprÄtis, ā sacÄ«ja de la RoÅ”s. ā Kad es gulÄju gultÄ un ÄrstÄju savu roku, izlasÄ«ju to laika kavÄÅ”anai. SmÄjos kÄ kutinÄts; roka neganti sÄpÄja, bet es smÄjos tik un tÄ. ZinÄt, man Ŕķiet, ka Gargantija man ir palÄ«dzÄjis atlabt daudz ÄtrÄk un labÄk par Ärstu nozÄ«mÄtajÄm zÄlÄm.
ā JÄ, ā es piekritu. ā TÄ tas var bÅ«t. RablÄ pats ir Ärsts, un zina, ko dara. ViÅÅ” taÄu priekÅ”vÄrdÄ ir skaidri pateicis: grÄmata ir domÄta, lai iepriecinÄtu un uzjautrinÄtu viÅa pacientus, slimniekus⦠JÄ, starp citu: zinÄt, kas man Å”ajÄ grÄmatÄ vÄl ļoti patika? Tas, kÄ autors ir aprakstÄ«jis TurÄnas novadu. TÄs visas ir tikai RablÄ bÄrnÄ«bas atmiÅas; pieauguÅ”Ä vecumÄ viÅÅ” nekad vairs nav atgriezies dzimtajÄs mÄjÄs. Un tomÄr man, kad es lasÄ«ju, brīžiem Ŕķita, ka es pats esmu atpakaļ tÄva muiÅ¾Ä un staigÄju pa bÄrnÄ«bas takÄmā¦
Saruna par Gargantiju un sen nebaudÄ«tÄ Å inonas vÄ«na garÅ”a uzbangoja manÄ« veselu atmiÅu vilni, un pakrÅ«tÄ iesmeldzÄs saldsÄrÄ«ga nostalÄ£ija. Cik labi tagad bÅ«tu atkal stÄvÄt Å inonas pils tornÄ« ā pÄris soļus no vietas, kur Žanna dāArka pirmoreiz bija satikusi karali KÄrli SeptÄ«to ā, apcerÄ«gi noraudzÄ«ties uz dzeltenpelÄkajÄm mÄju sienÄm, laukiem, ganÄ«bÄm un vÄ«nogulÄjiem, kuru vidÅ« savus vilnīŔus ar slinku paÅ”pÄrliecinÄtÄ«bu veļ VjÄna, sajust agra rÄ«ta vÄjiÅa atpÅ«sto sÅ«nu un melleÅu mÄtru aromÄtu no apkÄrtÄjiem mežiem! Un vai ir iespÄjams vÄrdos pilnvÄrtÄ«gi aprakstÄ«t, kÄ smaržo un garÅ”o karsti rauÅ”i no LernÄ? ParÄ«ze tomÄr ir pavisam cita pasaule.
ā Iedzersim par jÅ«su mīļotÄs veselÄ«bu, ā de la RoÅ”s ierosinÄja. ā Vai nevÄlaties nodziedÄt mums to dziesmiÅu ā to ācanzonettaā ā kuru sacerÄjÄt ItÄlijÄ? MÅ«su draugam, mani kungi, ā viÅÅ” uzsita man pa plecu, ā ir liels talants uz dzejoÅ”anu un dziedÄÅ”anu. Kad mÄs ar karaspÄku stÄvÄjÄm pie Lombardijas robežas, viÅÅ” sacerÄja vÄrsmas par savu mÄ«lestÄ«bu ā protams, itÄliski, jo itÄlieÅ”u mÄle Å”Ädam nolÅ«kam ir piemÄrotÄka⦠vismaz daudzi tÄ domÄ. Mums visiem ļoti patika. JÅ«s dzirdÄsiet ā tÄ ir Ä«sta pÄrle!
ā O, jÄ, protams, uzdziediet! ā abi gaskonieÅ”i korÄ« iesaucÄs.
ā Labi, ā es piekritu.
ā Es zinu, ka Å”ajÄ krogÄ ir lauta, turklÄt diezgan labÄ stÄvoklÄ«, ā Kastelbažaks sacÄ«ja. ā Ei, krodziniek, atnesiet lautu!
TÅ«lÄ«t pat tika atnesta lauta. Ätri to noskaÅojis, es pÄrlaidu pirkstus pÄri stÄ«gÄm, ievilku plauÅ”Äs gaisu un, galvu pacÄlis, sÄku dziedÄt:
āA quandāa quandā havea una vicina chāera vedere la stella Diana.
Che veramente pare una regina chāognuno ne faria inamorare.
Che quando se levava la mattina, Phebo per scorno se ne ritornava.ā[4]
ā Lieliski, lieliski! ā visi trÄ«s draugi jÅ«smÄ«gi iesaucÄs un sÄka aplaudÄt ā pat grÄfs ar savu savainoto roku. Tas, protams, bija ÄrkÄrtÄ«gi patÄ«kami un pagodinoÅ”i, un es ar smaidu paklanÄ«jos visiem trim.
ā Bet kÄdÄļ jÅ«s sakÄt āla stella Dianaā? ā Gramons jautÄja. ā DiÄna taÄu nav zvaigzne, bet MÄness. GrieÄ·iski tÄ ir ArtemÄ«da.
ā Nu, bet kÄpÄc gan rÄ«ta zvaigzni nevarÄtu nosaukt par DiÄnu? ā grÄfs iebilda. ā TÄ ir autora poÄtiskÄs iztÄles brÄ«vÄ«ba.
ā TieÅ”i tÄ tas arÄ« ir domÄts, ā es paskaidroju. ā MÄs patieÅ”Äm toreiz dzÄ«vojÄm kaimiÅos un, kad es pirmoreiz viÅu ieraudzÄ«ju, viÅa manÄs acÄ«s Ŕķita kÄ rÄ«ta zvaigzne. Vienlaikus viÅas daiļums, cÄlums, nepieejamÄ«ba, ŔķīstÄ«ba un citas Ä«paŔības ir kÄ dievietei DiÄnai. TÄtad ā āzvaigzne DiÄnaā.
ā Saprotu, ā Gramons pamÄja ar galvu. ā Tas ir loÄ£iski.
ā Tas sÄkotnÄji bija domÄts kÄ daudzbalsÄ«gs madrigÄls, ā es turpinÄju. ā Bet der arÄ« vienai balsij. PÄc tam, kad es to biju sacerÄjis, pie TurÄ«nas satiku kÄdu puisi no VenÄcijas, bÄ«skapa kalpu ā nezinu, ko viÅÅ” meklÄja un kÄdÄs darīŔanÄs devÄs. Bet mana dziesma bija viÅu patieÅ”Äm tik ļoti apbÅ«rusi, ka viÅÅ” pierakstÄ«ja vÄrdus un notis, un paÅÄma lÄ«dzi. ViÅÅ” teica, ka VenÄcijas svÄtÄ Marka katedrÄles kora priekÅ”nieks ā kaut kÄds flÄms, kÄ nu viÅu tur sauca, ā esot liels madrigÄlu cienÄ«tÄjs un sacerÄtÄjs, un ka viÅÅ” ā Å”is flÄms ā spÄÅ”ot manu dziesmiÅu novÄrtÄt.
ā BrÄ«niŔķīgi, brÄ«niŔķīgi! ā trÄ«s draugi atkal sauca. ā Vai nevÄlaties nodziedÄt mums vÄl kaut ko?
ā Piedodiet, kungi, ā es atbildÄju, ā bet tagad man patieÅ”Äm ir jÄiet.
2.
Vakara krÄsla jau bija krietni sabiezÄjusi un, tuvojoties pilsÄtas robežai, ielas palika arvien tukÅ”Äkas un tukÅ”Äkas. Es gÄju pa svÄtÄ JÄkaba ielu parastÄ solÄ« ā ne pÄrÄk Ätri, ne pÄrÄk lÄni ā un mana sirds atkal neprÄtÄ«gi raustÄ«jÄs, kÄ cilpÄ noÄ·erts putns. Mazais papÄ«ra gabaliÅÅ” atkal Ŕķita svina smags un stiepa roku lejup. Ko viÅa teiks? KÄdÄļ viÅa pÄdÄjÄs nedÄļas laikÄ bija tik salta pret mani? VarbÅ«t viÅas sirdi ir ieguvis kÄds cits? Å Ädi domÄjot, es gandrÄ«z paģību un, trakÄ niknumÄ drebÄdams un aukstos sviedros mirkdams, instinktÄ«vi un nedomÄjot tvÄru zobena spalu. TaÄu nÄkamajÄ mirklÄ« mierinÄju sevi, ka tÄ nevarÄtu bÅ«t taisnÄ«ba. Å Ä« pÄrmaiÅa bija notikusi viÅÄ tikai pirms seÅ”Äm dienÄm. Pirms tam ā un arÄ« vÄl agrÄk, kad ar lÄ«ksmu sirdi biju iejÄjis pa ParÄ«zes vÄrtiem ā biju saÅÄmis no viÅas tikai tÄ«ru mÄ«lestÄ«bu, bez vismazÄkÄ Å”aubu traipa. TurklÄt viÅa galu galÄ bija atbildÄjusi uz abÄm manÄm izmisuma pilnajÄm vÄstulÄm un piekritusi satikties ā Ŕī mazÄ zÄ«mÄ«te to pierÄdÄ«ja. Bet ko lai saka par Ŕīs vÄstulÄ«tes toni? Tas bija dÄ«vains, taÄu ne pilnÄ«bÄ noraidoÅ”sā¦
NetÄlu no JÄkaba vÄrtiem deguns jau sÄka skaidri sajust dzestrÄ vakara vÄja atpÅ«sto mitras zemes un augu lakstu smaržu no ÄrpilsÄtas sakÅu dÄrziem. Pie debesÄ«m jau bija uzlÄcis mÄness un ar savu bÄli zilgano gaismu rÄdÄ«ja man ceļu. Es pagriezos pa kreisi, svÄtÄ Stefana baznÄ«cas virzienÄ, un pÄc dažÄm minÅ«tÄm biju pie viÅas mÄjas vÄrtiÅiem. Å ajÄ brÄ«dÄ« man bija grÅ«ti nostÄvÄt kÄjÄs, un Ŕķita, ka sirds tÅ«lÄ«t izlÄks pa muti. PustumsÄ sataustÄ«ju durvju klabekli un pieklauvÄju. Pa mÄjas durvÄ«m tÅ«liÅ pat iznÄca kalpone un ielaida mani dÄrziÅÄ.
Un pÄc pÄris minÅ«tÄm durvis atkal atvÄrÄs, un uz sliekÅ”Åa parÄdÄ«jÄs viÅa.
ManÄ dzimtajÄ TurÄnas novadÄ mÄjas ceļ citÄdi, nekÄ ParÄ«zÄ. KÄpnes no pirmÄ uz otro stÄvu bÅ«vÄ nevis Äkas iekÅ”ienÄ, bet ÄrpusÄ, un, lai tiktu no virtuves guļamistabÄ, ir jÄiziet ÄrÄ no mÄjas un jÄkÄpj augÅ”up pa slÄ«pas nojumes nosegtÄm kÄpnÄm. TÄtad, ja mÄs bÅ«tu TurÄnÄ, es vispirms ieraudzÄ«tu viÅu uz augÅ”stÄva sliekÅ”Åa ā no apakÅ”as, kÄ starojoÅ”u zvaigzni. Un tad viÅa lÄnÄm kÄptu lejup pie manis. Vai tas bÅ«tu labÄk? Es patieÅ”Äm nezinu. VarbÅ«t katrs viÅas solis bÅ«tu ildzis veselu mūžību, un tas spÄ«dzinÄtu mani sÄpÄ«gÄk par nokaitÄtÄm knaiblÄm? Bet es ieraudzÄ«ju viÅu pÄkÅ”Åi, uzreiz, tieÅ”i manÄ priekÅ”Ä.
Pie durvju stenderes piekÄrtais vizlas lukturis un mÄness stari dÄ«vainos, iepriekÅ” neievÄrotos toÅos izzÄ«mÄja manÄ priekÅ”Ä Å”o seju, kas likÄs tik tuva un vienlaikus tik tÄla un neaizsniedzama. Par Å”o seju es biju sapÅojis tukÅ”ajÄs pusmiega naktÄ«s karaspÄka nometnÄs, kad aukstais Alpu vÄjÅ” raustÄ«ja un plosÄ«ja plÄno telts audumu, bet visapkÄrt skanÄja ievainoto, slimo un vienkÄrÅ”i noguruÅ”o vÄ«ru vaidi un murminÄÅ”ana. Å o seju biju redzÄjis savÄ priekÅ”Ä kaujas karstumÄ, cauri pulvera dÅ«mu blÄÄ·iem, ā lielgabalu dÄrdoÅas, zobenu ŔķindoÅas, zirgu zviegÅ”anas un mirstoÅ”o cÄ«Åas biedru gÄrdzienu ieskauts. ViÅa ā mana mīļotÄ ā pieŔķīra jÄgu manai dzÄ«vei. ViÅa bija visa mana pasaule. Es biju ilgi domÄjis, ko viÅai teikÅ”u, bet Å”ajÄ brÄ«dÄ« viss pÄkÅ”Åi izlidoja no galvas. Es nokritu uz viena ceļa, un pÄr manÄm lÅ«pÄm tÄ«ri automÄtiski un nedomÄjot sÄka plÅ«st pavisam vienkÄrÅ”i vÄrdi:
ā Jaunkundze, jÅ«s liekat man ciest, lai gan es nekÄdi neesmu jÅ«s aizskÄris. JÅ«s tik ilgi man neatbildÄjÄt, it kÄ bijÄt par mani aizmirsusi. TaÄu es nevÄlos jÅ«su vietÄ nevienu citu; es drÄ«zÄk mirÅ”u, nekÄ atmetīŔu savu mÄ«lestÄ«bu. Es neuzdroÅ”inos teikt, ka jÅ«s mani vairs nemÄ«lat, bet es ļoti cieÅ”u no jÅ«su attieksmes. Es jÅ«s pazemÄ«gi lÅ«dzu: nedusmojieties uz mani!

ViÅa pacÄla uz mani acis ā un to skatiens caururba visu manu esÄ«bu kÄ tÅ«kstoÅ” arkebÅ«zas ložu: tÅ«kstoÅ”reiz sÄpÄ«gÄk, nekÄ de la RoÅ”a rokai. ViÅas skatiens bija bezgala maigs un vienlaikus ļoti skumjÅ”, ar tikko pamanÄmu asaru plÄ«vuru. Tad viÅa nolaida acis, paspÄra soli manÄ virzienÄ un sacÄ«ja ā nevis kaprÄ«zi un ŔķelmÄ«gi, kÄ runÄtu kÄda izlepusi galminiece vai vidusmÄra dižciltÄ«ga dÄma, bet skumji un nopietni:
ā Es biju domÄjusi, ka vairs neesmu jums mīļa.
ā KÄ tÄ? ā es spÄji pietraucos kÄjÄs.
ā Es taÄu redzÄju, kÄ jÅ«s tajÄ ballÄ dejojÄt galjardu[5] ar to dÄmu no FerÄras un cik kaislÄ«gi visu laiku skatÄ«jÄties viens otram acÄ«s. Tas bija kaut kas daudz vairÄk, nekÄ vienkÄrÅ”a balles deja. JÅ«s saprotat, cik man bija sÄpÄ«gi to redzÄt.
ā Es nemaz nezinÄju, ka jÅ«s arÄ« tur bÅ«siet! ā es iesaucos.
ā Es jums iepriekÅ” to neteicu, lai sagÄdÄtu jums pÄrsteigumu. Bet, kad ieraudzÄ«ju jÅ«s ar to ferÄrieti, man palika ļoti skumji un slikti, un es palÅ«dzu tÄvam atļauju doties projÄm⦠Bet es jÅ«s saprotu. ParÄ«zes dzÄ«ve ir tik krÄÅ”Åa un mutuļojoÅ”a, ar tik daudziem kÄrdinÄjumiem, it Ä«paÅ”i galmÄ. Citas sievietes noteikti ir interesantÄkas un spožÄkas par maniā¦
ā Ak, nÄ! ā es kaismÄ«gi iekliedzos. ā Tas ir muļķīgs, nejÄdzÄ«gs pÄrpratums. Es jau biju pavisam aizmirsis par Å”o balli. Es nekad nebiju saticis Å”o ferÄrieti ā ne pirms, ne pÄc balles. Es zinu tikai to, ka viÅa ir ieradusies FrancijÄ troÅmantnieka sievas svÄ«tÄ. Es piekrÄ«tu, ka tobrÄ«d skatÄ«jos viÅai acÄ«s, bet tas neatspoguļoja nekÄdas jÅ«tas; tas bija stÄ«vs skatiens nekurienÄ. Tas man laikam kopÅ” bÄrnÄ«bas ir tÄds likteÅa lÄsts ā tikt nopietni pÄrprastam. LÅ«k, klausieties!
KÄ seno laiku bruÅinieks, es pacÄlu augÅ”up zobena spalu kÄ krustu, un svinÄ«gÄ balsÄ« teicu:
ā Es zvÄru un piesaucu visuvareno Dievu par liecinieku, ka mÄ«lu un mÄ«lÄÅ”u tikai jÅ«s, ka mana sirds pieder jums visÄ pilnÄ«bÄ un ka ne reizi neesmu nodevis jÅ«s pat domÄs.
Mana roka sajuta viÅas rokas liego pieskÄrienu, un viÅa klusÄ un maigÄ balsÄ« sacÄ«ja ā tÄ, kÄ mÄcÄja runÄt tikai viÅa un neviena cita:
ā Es jums ticu; jÅ«s nesÄktu jokot ar Dieva vÄrdu. Es arÄ« mÄ«lu tikai jÅ«s, un mana sirds pieder jums lÄ«dz kapa malai.
Silts laimes un atvieglojuma vilnis pÄrÅ”alca visu manu dvÄseli ā tÄ, ka es pat nedaudz sagrīļojos. GalvÄ ieskanÄjÄs kaut kas lÄ«dzÄ«gs eÅÄ£eļu koriem ā kaut kas lÄ«dzÄ«gs tam, ko biju dzirdÄjis pÄvesta kapelÄ RomÄ, tikai balsis skanÄja vÄl dzidrÄk un debeŔķīgÄk. Es satvÄru viÅas roku un piespiedu sev pie lÅ«pÄm.
MÄs ilgi sÄdÄjÄm uz akmens soliÅa mÄjas priekÅ”Ä. MÄness gaisma radÄ«ja pasakainu, vÄrdos grÅ«ti aprakstÄmu noskaÅu, un kaut kur netÄlu pogoja lakstÄ«gala. Es turÄju viÅas roku savÄjÄ un laiku pa laikam to skÅ«pstÄ«ju. MÄs abi bijÄm laimÄ«gi. Es atkal un atkal stÄstÄ«ju viÅai par ItÄliju, par pilsÄtÄm, kur sava mūža laikÄ biju bijis ā par Romu, MilÄnu, TurÄ«nu, Florenci, FerÄru, Pizu. Es jokoju par francūžiem ItÄlijÄ ā vieglas laimes meklÄtÄjiem ā kuri bez bÄrdas un bez naudas atgriezÄs FrancijÄ un tur tÄloja itÄlieÅ”us. Es tÄloju viÅu stÄ«vo klanīŔanos un stÄ«vos smaidus, pastÄvÄ«gi atkÄrtojot: āMesser no! Messer si! Ć cosƬ!ā[6] ā un viÅa jautri smÄjÄs, sitot plaukstas. PÄc tam sÄku stÄstÄ«t par savÄm gaitÄm pÄdÄjÄ karÄ un pieminÄju mÅ«su karali Francisku.
ā Karalis iekÅ”Äji nav sava laika cilvÄks, ā es teicu. ā TÄdÄļ es viÅu apbrÄ«noju. MÄs dzÄ«vojam banÄlÄ un zemiskÄ laikmetÄ, bet viÅÅ” joprojÄm cenÅ”as bÅ«t Ä«sts bruÅinieks. BruÅinieku laikmets ir jau sen pagÄjis: kaujas laukÄ visi slaktÄ viens otru ar lielgabaliem, valdnieki neievÄro nekÄdus goda likumus, visur valda naudas kÄre. Bet viÅÅ” turas tam visam pretÄ«. JÅ«s taÄu zinÄt, ka pÄc MariÅÄno kaujas viÅÅ” lika BajÄram iesvÄtÄ«t sevi bruÅinieku kÄrtÄ?[7]
ā JÄ, tÄvs man to stÄstÄ«ja.
ā ViÅÅ” jau tÄ ir karalis, un varÄtu jautÄt: kÄdÄļ viÅam tas vispÄr ir vajadzÄ«gs? Vai tÄ nav lieka un lÄta izrÄdīŔanÄs? Bet viÅam tas bija ÄrkÄrtÄ«gi svarÄ«gi ā lai tieÅ”i pats Terraijs de BajÄrs, slavenais ābruÅinieks bez bailÄm un pÄrmetumaā, viÅu svinÄ«gi apjoztu. Mans tÄvs arÄ« cÄ«nÄ«jÄs pie MariÅÄno un Å”o ceremoniju vÄroja pats savÄm acÄ«m. Daži toreiz vÄ«psnÄja: karalis esot pÄrÄk daudz salasÄ«jies vecus bruÅinieku romÄnus. Nu, bet es pats arÄ« zÄna gados esmu bieži tos lasÄ«jisā¦
ā Ir ļoti svarÄ«gi, kÄdas grÄmatas mÄs lasÄm, ā viÅa nopietni atbildÄja. ā Tas, protams, nav vienÄ«gais, kas padara mÅ«s par krietniem ļaudÄ«m. Bet ļoti bieži pÄc cilvÄka runas un izturÄÅ”anÄs var neÅ”aubÄ«gi pateikt, ka viÅÅ” ir lasÄ«jis pareizÄs grÄmatas.
ā Redzat, ā es sajÅ«smÄ iesaucos, viÅas roku skÅ«pstÄ«dams. ā LÅ«k, tÄdÄļ es jÅ«s tÄ mÄ«lu! Kura gan sieviete mÅ«sdienÄs teiktu tik viedus vÄrdus?! JÅ«s arÄ« neesat Å”Ä laika dÄma. JÅ«s esat⦠ā Å ajÄ brÄ«dÄ« man aptrÅ«kÄs vÄrdu.
ā Un jÅ«s arÄ« neesat tÄds, kÄ pÄrÄjie, ā viÅa smaidÄ«dama sacÄ«ja. ā JÅ«s esat tÄds pats seno laiku bruÅinieks, kÄ karalis. TÄpÄc jau mÄs esam radÄ«ti viens otram.
Es pielÄcu kÄjÄs un atkal metos viÅas priekÅ”Ä uz viena ceļa.
ā Es vÄlos jums jautÄt, ā svinÄ«gÄ un viegli dreboÅ”Ä balsÄ« vaicÄju. ā Vai jÅ«s piekrÄ«tat kļūt par manu sievu, lai vairs nekas Å”ajÄ dzÄ«vÄ nevarÄtu mÅ«s Ŕķirt?
ā JÄ, protams, ā viÅa atbildÄja. ā Es zinu, ka mans tÄvs mani jums neliegs.
ā KÄdÄļ lai viÅÅ” liegtu?! ā es iesaucos. ā ViÅÅ” mani lieliski pazÄ«st; mÄs taÄu esam karojuÅ”i kopÄ. Man ir sens tituls un muiža, un Ä«paÅ”umi, un karavÄ«ra slava.
No mÄjas iekÅ”ienes pÄkÅ”Åi atskanÄja klusinÄta sievietes balss, kas, Ŕķiet, kÄdu sauca.
ā Vai tÄ ir jÅ«su mÄte? ā es jautÄju.
ā JÄ, ā viÅa teica un lÄnÄm piecÄlÄs. ā Man ir jÄiet.
ā JÅ«su tÄvs bÅ«s atpakaļ pÄc divÄm dienÄm? ā es apÅÄmÄ«gÄ balsÄ« jautÄju.
ā JÄ, pÄc divÄm.
ā Tad es nÄkÅ”u oficiÄli lÅ«gt viÅam jÅ«su roku. MÅ«su laikos ļoti maz kuram izdodas doties laulÄ«bÄ tÄ«ras mÄ«lestÄ«bas dÄļ: visi domÄ tikai par tituliem, izdevÄ«bu un naudu, bet mÄ«lestÄ«ba paliek novÄrtÄ. MÄs ar jums esam laimÄ«gs izÅÄmums. Ak, es nesaprotu, par kÄdiem nopelniem Dievs dÄvÄ man Å”Ädu laimi⦠Es patieÅ”Äm nezinu, ko vÄl varu pateikt, kÄ tikai Å”o: jÅ«s esat pirmÄ un pÄdÄjÄ, kuru es mÄ«lu, un mÄ«lÄÅ”u un kalpoÅ”u jums vienmÄr! ā Un, viÅas rokas savÄjÄs saÅÄmis, es savienoju savas lÅ«pas ar viÅas lÅ«pÄm kaislÄ«gÄ skÅ«pstÄ.
PilsÄtas ielas bija tumÅ”as, taÄu pie debesÄ«m spoži mirdzÄja mÄness, un ikviens varÄja droÅ”i pÄrvietoties bez luktura. Es lÄnÄ solÄ« gÄju mÄjup, un ā kÄ jÅ«s noteikti varat iedomÄties paÅ”i ā tobrÄ«d biju vislaimÄ«gÄkais cilvÄks pasaulÄ.
PÄkÅ”Åi tukÅ”Äs ielas vidÅ« tieÅ”i pie auss iespiedzÄs slikti noskaÅotas lautas stÄ«gas. Es apgriezos apkÄrt, taÄu neviena tuvumÄ nebija. Nesaprazdams, vai tas ir sapnis vai Ä«stenÄ«ba, es uz mirkli aizmiedzu acisā¦
Otrais cÄliens: 1994
ā¦un atkal tÄs atvÄru. TÄs nebija lautas stÄ«gas, bet vienkÄrÅ”s modinÄtÄjpulkstenis. Es pacÄlu galvu no spilvena un ieraudzÄ«ju agrÄ maija rÄ«ta saules pielieto istabu. PagÄja vairÄkas sekundes, kamÄr atcerÄjos, ka es neesmu piedalÄ«jies nekÄdos karos, ka man ir tikai seÅ”padsmit gadu, un ka es esmu nevis TurÄnas muižnieks, bet latvieÅ”u puisis Juris, kurÅ” dzÄ«vo un mÄcÄs FrancijÄ. JÄ, varbÅ«t ar pÄrÄk kaislÄ«gu interesi par Francijas vÄsturi (it seviŔķi seÅ”padsmito gadsimtu) un ar stipru noslieci uz sapÅoÅ”anu, taÄu citÄdÄ ziÅÄ ā vienkÄrÅ”s, parasts latvieÅ”u puisis. Kad cÄlos no gultas, uz grÄ«das ar bÅ«kŔķi nokrita paliela grÄmata ā karaļa Franciska PirmÄ biogrÄfija, kuru lasÄ«dams biju aizmidzis iepriekÅ”ÄjÄ vakarÄ.
TreÅ”ais cÄliens: 2020
Tramvajs brauca pa Mežaparku centra virzienÄ, un mÄs ar manu labo paziÅu, vÄstures profesoru, runÄjÄm par dažÄdÄm interesantÄm lietÄm. VÄ«rieÅ”a balss automÄtiskajÄ ierakstÄ sauca pieturu nosaukumus. Bija silta vasaras diena, un salonÄ bija mazliet sutÄ«gi.
Mums priekÅ”Ä, jautri Äalodamas, sÄdÄja Äetras jaunas sievietes vecumÄ ap divdesmit gadiem. PÄc ÄrÄja izskata, apÄ£Ärba un uzvedÄ«bas spriežot ā studentes, turÄ«gu vecÄku atvases. Visas Äetras bija pievilcÄ«gas, pat ļoti glÄ«tas ā ar Å”o labumu latvieÅ”u tauta ir patieÅ”Äm bagÄtÄ«gi svÄtÄ«ta. SarunÄjos ar savu paziÅu, taÄu meitenÄ«go zilbju spalgais staccato neļÄva koncentrÄties, un man gribot negribot nÄcÄs ar vienu ausi klausÄ«ties viÅu teikto. JaunÄs sievietes patieÅ”Äm runÄja ļoti skaļi, pieskandinot pusi vagona ar savÄm ÄalÄm. ViÅu saruna sÄkumÄ raisÄ«jÄs ap dažÄdÄm sievieÅ”u un vÄ«rieÅ”u anatomijas detaļÄm, un manÄ galvÄ uz paris sekundÄm pazibÄja pieÅÄmums, ka tÄs ir medicÄ«nas studentes, kuras gatavojas eksÄmenam. PÄc brīža sapratu, ka biju maldÄ«jies: vismaz trÄ«s no ÄetrÄm mÄcÄ«jÄs preses un ekspertu augsti izslavÄtajÄ KLMA jeb KonceptuÄlÄs un laikmetÄ«gÄs mÄkslas augstskolÄ. Å Ä«s trÄ«s, domÄjams, informÄja un izglÄ«toja ceturto, kas klausÄ«jÄs, muti atpletusi.
ā MÄs ar DiÄnu un Kitiju dabÅ«jÄm augstÄko novÄrtÄjumu un godalgu, ā viena no meitenÄm jÅ«smÄ«gÄ, viegli ŔļupstoÅ”Ä soprÄnÄ stÄstÄ«ja. ā MÄs ar DiÄnu saÄ£Ärbjamies netÄ«rÄs saplÄstÄs drÄbÄs, notriepjam sejas ar mÄneÅ”reižu asinÄ«m, piekaram aiz ausÄ«m izlietotus tamponus un tad abas vÄrtÄmies pa gaiteÅa grÄ«du un skÅ«pstÄmies ā laizÄmies! ā bet Kitija stÄv ÄetrrÄpus un kviec kÄ sivÄns vai rej kÄ suns.
ā Tas ir krÄ«pÄ«! ā izbrÄ«nÄ noelsÄs tÄ ceturtÄ, āklausÄ«tÄjaā.
ā Tas ir kÅ«l! ā stÄstÄ«tÄja pÄrlaboja. ā Tas ir sociÄli un politiski apzinÄ«gi, jo pievÄrÅ” uzmanÄ«bu sievieÅ”u tiesÄ«bÄm LatvijÄ. Un pats galvenais ā tas ir postmoderni un konceptuÄli. PasniedzÄja bija stÄvÄ sajÅ«smÄ! MÄs visas trÄ«s dabÅ«jÄm eksÄmenÄ automÄtÄ āizciliā. PasniedzÄja teica, ka varbÅ«t nÄkamgad ar savu performanci tiksim Stokholmas biennÄlÄ!
ā A mans projekts Å”oreiz ir tÄds, ā cita jaunkundze sacÄ«ja zemÄ altÄ. ā Es veselu gadu neepilÄÅ”u kÄjas un paduses. Projekta nosaukums ir āHairy Rebellionā.[8] PasniedzÄja jau apstiprinÄja: kredÄ«tpunkti bÅ«s abiem semestriem.
ā Baigi kÅ«l! VerÄ« kÅ«l! ā pÄrÄjÄs apstiprinoÅ”i ieÄiepstÄjÄs.
ā Galvenais, ā altÄ runÄjoÅ”Ä meitene skaidroja. ā Lai tas bÅ«tu kaut kÄ saistÄ«ts ar postmoderno feminismu, ar sievieÅ”u lÄ«dztiesÄ«bu. AgrÄk pret sievieti izturÄjÄs kÄ pret dzÄ«vnieku⦠nÄ, vÄl sliktÄk kÄ pret dzÄ«vnieku. Tikai tagad ir sÄkusies reÄlÄ cÄ«Åa par vienlÄ«dzÄ«bu, un tas ir jÄizmanto!
ā Vai jÅ«su kursÄ džeki arÄ« ir? ā āklausÄ«tÄjaā jautÄja.
ā KÄdi džeki? Džeku vairs nav. VÄ«rieÅ”i kÄ suga vairs neeksistÄ: tas ir sociÄls konstrukts, kas jau sen ir dekonstruÄts. NormÄli vÄ«rieÅ”i ir tikai geji. PÄrÄjie ir vecas seksistiskas cÅ«kas. ViÅiem nav un nedrÄ«kst bÅ«t nekÄdu tiesÄ«bu. Es, piemÄram, identificÄju sevi kÄ ākvÄ«ruā.
ā Es arÄ«! Es arÄ«! ā abas pÄrÄjÄs mÄkslas studentes korÄ« piebalsoja. ā Tas ir postmoderni un konceptuÄli!
ā Baigi labi! ā piekrÄ«toÅ”i iesaucÄs āklausÄ«tÄjaā. ā A jums tur kaut ko no vecÄkas mÄkslas arÄ« mÄca? Mans mammucis kaut ko vervelÄja par kaut kÄdiem tur RozentÄliem un PurvīŔiemā¦
ā PÄÄÄÄ, ā viena no jaunkundzÄm riebumÄ savilka seju. ā VecÄs baltÄs heteronormatÄ«vÄs grabažas! Es vispÄr neko negribu par tÄm zinÄt! KÄpÄc man vispÄr jÄmÄcÄs par kaut kÄdiem veciem, sen nosprÄguÅ”iem baltajiem veÄiem vai vecenÄm, kas kaut kad aizvÄsturiskos laikos kaut ko tur ir rakstÄ«juÅ”i vai zÄ«mÄjuÅ”i? ViÅi toreiz neko nesaprata ā pilnÄ«gi neko! Es tagad to visu sagrÄbtu lielÄ kaudzÄ un sadedzinÄtu, lai neaizÅem vietu. ā PÄrÄjÄs enerÄ£iski un piekrÄ«toÅ”i kratÄ«ja galvas.
ā ZinÄt, man pagÄjuÅ”ogad bija tÄds projekts ā mÄs strÄdÄjÄm ar skolÄm, ā sÄka stÄstÄ«t cita studente. ā GÄjÄm uz vecÄkajÄm klasÄm un literatÅ«ras stundÄs lasÄ«jÄm jauno dzejnieku dzeju divÄs valodÄs. Nu, tÄdu, kas domÄta latvieÅ”u un krievu jaunieÅ”u instagrÄcijai⦠tas ir ā sorÄ«! ā integrÄcijai. Baigi forÅ”i bija! PÄc tam kaut kÄdi vecÄki ā aizvÄsturiski tumsoÅas ā pasÅ«dzÄjÄs direktoram, ka mÄs maitÄjot viÅu bÄrnus.
ā TumsoÅas! FanÄtiÄ·i! AtpakaļrÄpuļi! StulbÄ masa! ā pÄrÄjÄs meitenes piebalsoja. ā Bet kÄdi tie dzejoļi bija? Vari kaut vienu noskaitÄ«t?
SoprÄna Ä«paÅ”niece atvÄra muti un ar apburoÅ”u latvieÅ”u akcentu laida ÄrÄ neÄ·Ä«tru krievu lamuvÄrdu virteni. Tas laikam arÄ« bija tas dzejolis. PÄrÄjÄs jaunkundzes priecÄ«gi un apstiprinoÅ”i smÄjÄs un aplaudÄja.
Jauno sievieÅ”u sarunÄ klausoties, es laikam biju pÄrÄk dziļi iegrimis pÄrdomÄs. Tad pÄkÅ”Åi, kÄ auksta Å«dens Å”alts, mani atsauca atpakaļ realitÄtÄ mana paziÅas balss:
ā Klau, vai tev kaut kas kaiÅ”?
ā KÄ, lÅ«dzu? Ä, nÄ, nekas. Es vienkÄrÅ”i atcerÄjos vienu citu sievieti. Sen, ļoti senā¦
[1] āUn domÄjot par viÅu, mani pÄrÅÄma salds sapnisā (Dante AligjÄri, JaunÄ dzÄ«ve) ā itÄlieÅ”u val.
[2] AmbruÄzs ParÄ (Ambroise ParĆ©, ap 1510ā1590) ā franÄu Ä·irurgs. Tiek uzskatÄ«ts par modernÄs Ä·irurÄ£ijas tÄvu; daudzu inovatÄ«vu Ä·irurÄ£isku paÅÄmienu izgudrotÄjs. Praktisku pieredzi karalauka Ä·irurÄ£ijÄ ieguva AstotajÄ ItÄlijas karÄ kÄ Ä·irurgs Ä£enerÄlleitnanta, topoÅ”Ä marÅ”ala barona RenÄ de MonžÄna (RenĆ© de Montjean) Å”tÄbÄ.
[3] Astotais ItÄlijas karÅ” (1536ā1538) norisinÄjÄs starp Francijas karali Francisku I (1494ā1547) un SvÄtÄs Romas impÄrijas Ä·eizaru un SpÄnijas karali KÄrli V (1500ā1558). Tas beidzÄs ar Nicas lÄ«gumu (parakstÄ«ts 1538. gada 18. jÅ«nijÄ pateicoties aktÄ«vai Romas pÄvesta PÄvila III starpniecÄ«bai). Starp karali un Ä·eizaru tika noslÄgts pamiers uz desmit gadiem. Francija, pretÄji iecerÄtajam, neieguva MilÄnas hercogisti (Lombardiju), taÄu paturÄja jau iekarotÄs Pjemontas un Savojas provinces. MÄnesi vÄlÄk, 1538. gada 14. jÅ«lijÄ, karalis un Ä·eizars pirmoreiz pÄc divpadsmit gadu ilga pÄrtraukuma piekrita satikties klÄtienÄ.
[4] āReiz man bija kaimiÅiene, kas bija kÄ zvaigzne DiÄna. Patiesi, viÅa izskatÄ«jÄs kÄ karaliene, kas ikvienam liktu iemÄ«lÄties sevÄ«. Kad viÅa rÄ«tos cÄlÄs, FÄbs (Apolons) nokaunÄjies aizgriezÄs projÄm.ā ā itÄlieÅ”u val.
[5] Galjarda (franÄu val. gaillarde) ā Ätra Renesanses laikmeta deja.
[6] āJÄ, kungs! NÄ, kungs! TÄ tas ir!ā ā itÄlieÅ”u val.
[7] KaujÄ pie MariÅÄno (Marignano, mÅ«sdienÄs Melegnano) 1515. gada 13. un 14. septembrÄ« Francijas karalis Francisks I kopÄ ar saviem venÄcieÅ”u sabiedrotajiem sakÄva MilÄnas pusÄ karojoÅ”o Å”veicieÅ”u algotÅu armiju, kÄ rezultÄtÄ Francija ieguva savÄ valdÄ«jumÄ MilÄnas hercogisti. Uzreiz pÄc kaujas Francisks lika slavenajam bruÅiniekam PjÄram Teraijam de BajÄram (Pierre Terrail, seigneur de Bayard, 1475ā1524, saukts par ābruÅinieku bez bailÄm un pÄrmetumaā) turpat uz vietas iesvÄtÄ«t sevi bruÅinieku kÄrtÄ.
[8] āMatainÄ sacelÅ”anÄsā ā angļu val.