Pēteris Birkerts (1881–1956) bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Otrajam sējumam dots apakšvirsraksts Gara estetika un kritika (1939). Tiem, kurus mulsina Satversmes Preambulā minētā latviskā dzīvesziņa, – lūk, lielisks avots.
Šeit lasāms viegli īsināts fragments no II sējuma 670.–679. lpp. Citus fragmentus no šī aizraujošā un dzirkstošā teksta var lasīt: https://telos.lv/netematiska-un-nekonsekventa-doma/ un https://telos.lv/latvju-atzinas-mulki/
Nenoteiktās dabas cilvēki
1. Vispārējs jēdziens
Kad runājam par raksturu, tad bez cilvēka īpatnību un dažādo dziņu kopības jāmin vēl viena formala rakstura īpašība – d z i ņ u p a s t ā v ī b a.
Raksturs taču nozīmē to, ka cilvēka rīcību zināmā ziņā var jau iepriekš paredzēt, jo cilvēka dabā ir dažas dziņas, dažas īpašības ar nepārtrauktu darbību.
Ja mēs sakām, ka cilvēks ir ā t r a s, k a r s t a s dabas, tad tas nozīmē, ka tas cilvēks krasi reaģēs uz dažādiem iespaidiem; ja viņš ir lēnas dabas, tad mierīgs. u.t.t.
Bet ir cilvēki, kuru dabā tādas pastāvības nav un par kuru rīcību un darbību arī iepriekš nekā nevar noteikt. Tie ir – n e n o t e i k t a s d a b a s c i l v ē k i.
Daži psichologi pat atsakās tādiem cilvēkiem raksturu atzīt, bet uzlūko tos par b e z r a k s t u r a c i l v ē k i e m.
Ribō viņus sauc par a m o r f a s, resp. bezveida dabas ļaudīm.[1]
“Viņiem nav nekā iedzimta, nekā tāda, ko varētu saukt par tieksmēm. Daba radījusi tos kā ļoti plastiskas būtnes. Viņi ir – ieaudzināti raksturi. Viņi ir pilnīgi apstākļu, vides un audzināšanas produkti. Viņi nav balss, bet tikai atbalss. Viņi ir vai nu šis vai tas, atkarībā no apstākļiem. Gadījums nosaka viņu precību un visu citu viņu dzīvē… Viņi ir nenoteikta kopija kaut kādam oriģinālam.” (Ribō.)
Bet varbūt tādu cilvēku nav daudz?
Nē, taisni otrādi: “Viņu vārds ir – leģions”, piezīmē Ribō, t. i., viņu ir ļoti daudz. [..]
Tā par šiem raksturiem izsakās franču psihologs. Palūkosimies, ko par viņiem saka mūsu tauta.
2. Nepastāvīgie un svārstīgie cilvēki
“Nepastāvīgs kā laiks.” BFK. 71.
“Svaidas kā žagatas aste pa vēju.” BFK. 544.
“Grozas kā vēja rādītājs.” BFK. 1220.
Ir dzīvē cilvēki, kam savi noteikti uzskati par pasauli, par lietām, un šie uzskati turas tiem ilgāku laiku vai pat visu mūžu. Ja viņi šos uzskatus arī groza, tad tas notiek pēc lielas un nopietnas pārdomas un sīvām iekšējām cīņām.
Tāpat ir cilvēki, kas tur savus solījumus, savu doto vārdu, kam noteikta, iepriekš pat paredzama rīcība.
Bet ir citi cilvēki, kam taisni pretēja daba. Grozīt savus uzskatus īsā laikā, noliegt šodien to, kas vakar sacīts un kam vakar ticēts, – tas tiem ir pavisam vienkārša lieta. Tas viņiem nedara nekādas “galvas sāpes”, nekādu kaunu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir – nepastāvīgas un svārstīgas dabas cilvēki.
Tauta viņus neciena, bet gan savās parunās nikni kritizē, piezobo un izsmej:
“Šaubīgs kā niedre.” M.–Endz.
“Svaidas kā kuģis bez stūres.” BFK. 71.
“Šaudas kā uguns mēle.” BFK. 124.
“Šaudas kā zutis uz sēkļa.” BFK. 71.
“Pārdeg kā salms.” BFK. 152.
“Svilste” (šaudīgs cilvēks). M.–Endz.
Pats par sevi saprotams, ka tāds cilvēks viegli padodas cita iespaidam, sevišķi ja tas materiali tam izdevīgi.
“Viņu var vadāt kā pie šņorītes.” BFK. 52.
“Tikpat kā lūks (teic par kādu, ko viegli var locīt).” BFK. 23.
“Mīksts kā lūks.” BFK. 71.
Ja tādam svārstīgam cilvēkam vēl pievienojas pļāpības nelaime, tad to tauta raksturo:
“Ļerka.” BFK. 50, 1220.
“Ļurku bikses.” BFK. 209, 995, 1220.
“Strebuļains kā čigāna zirgs.” M.–Endz.
“Pļerra.” Lautenb.
“Pļurka.” Mag. XV, 2.
“Pļura.” BFK. 1550.
3. Ne šāds, ne tāds
Ir cilvēki, kuriem nav nekādas noteiktas garīgas sejas, nekāda noteikta rakstura. Tu nezini, vai tāds cilvēks ir gudrs vai muļķis, labs vai ļauns, dusmīgs vai lustīgs.
Arī sarunās tu no tāda cilvēka nekādas jēgas un noteiktības nedabūsi. Viņš ir ne šis, ne tas.
Tauta tādus raksturus nemīl un izteic par tiem savu negatīvu kritiku.
“Ne šķilts, ne perēts.” BFK. 50, 149, 190.
“Ne tievgaļa, ne rezgaļa.” BFK. 158.
“Ne cepts, ne vārīts.” BFK. 71.
“Ne dzīvs, ne miris.” BFK. 40, 156.
“Nav ne putra, ne kāposti.” BFK. 152.
“Ne zeķe, ne zābaks.” BFK. 447.
“Tāds ēdis, tāds neēdis.” BFK. 71.
“Kāds atnācis, tāds aizgājis.” BFK. 71.
“Kā pa ratu pakaļu izkritis.” BFK. 1162.
“Ne žīda cūka netiek gudra.” BFK. 158.
“Tāds kā ķīselis.” BFK. 71.
“Izskrējis kā vilks caur Rīgu.” BFK. 310.
4. “Šādi–tādi”
Ar izteicienu “šādi – tādi” tauta apzīmē nenoteiktas kvalitātes un mazvērtīgas dabas cilvēkus.
Šij mazvērtībai var būt dažādi aspekti: cilvēks var būt mazvērtīgs aiz savas fiziskas dabas trūkumiem, aiz garīga rakstura defektiem vai arī pēc sava sabiedriskā stāvokļa. Tā, piemēram, tautasdziesmā:
“Šādi, tādi nenākat,
Man kauniņa nedarat;
Nākat, labi tēva dēli,
Ieš’ pirmā nākumā.” (10615.)
šādiem tādiem pretstatā ir nolikti – labi tēva dēli. Ar šo teicienu tauta apzīmē vai nu godīgu, cienījamu ģimeņu tēvdēlus, vai arī turīgus, bagātus.
“Šādas, tādas griezas galvas,
Tās papriekšu izprecēja;
Es meitiņa kā rozīte,
Man’s neviens neprecēja.” (10608.)
No šīs dziesmas redzam, ka meitas par “šādām – tādām” pataisa kādi fiziski trūkumi. Pretstatā šiem trūkumiem liek “meitiņu kā rozīti”.
Citās tautas dziesmās kā “šādas – tādas” uzskaitītas: “penčenicas”, “sprincelītes”, “svempelītes”, “šķembelītes”, “vērpelītes” (10608, pamatdziesmas variantos) – ar vārdu, meitenes ar dažādiem auguma nedaiļumiem.
Saimnieku meitas pie “šādiem – tādiem” pieskaita puišus, kas nav saimnieki.
“Šādi, tādi nejājat,
Man kauniņa nedarat,
Man kauniņa nedarat,
Saimenieka meitiņai.” (10613.)
Arī apgabals, vieta spēlē savu lomu. Dažiem apgabaliem ir paslikta reputācija. Tā, piem., latvietis mēdz runāt par “mežiniekiem”, “lauceniekiem”, “sileniekiem”, “upeniekiem”, u.t.t. Daži no šiem ļaudīm tiek turēti augstāku, daži zemāku.
“Lai bij grūti, kam bij grūti,
Bārenītei grūti bija:
Šādi, tādi sila seski
Bārenīti raudināja.” (4812.)
Tur teiciens “sila seski” norāda, ka šie mazvērtīgie ļaudis nāk no “sileniekiem”.
Ar vārdu sakot, teiciens “šāds – tāds” nozīmē mazvērtīgu cilvēku – vienalga, aiz kādiem motīviem: fiziskas, psichiskas vai socialas dabas.
Tautas parunas par “šādiem – tādiem” mēdz teikt:
“Kādu tad mūsu Dievam nav (kad runā par šādiem tādiem cilvēkiem, tad šā piezīmē).” BFK. 36.
“Kādu Dievam trūkst, tādu velnam diezgan.” (Ja par šādiem un tādiem cilvēkiem runā, tad arvienu mēdz nobeigt ar šo parunu.) BFK. 42.
“Kas tie tādi ir? – skroderīši, vēverīši, kreisās kājas kurpnieciņi.” BFK. 26.
“Tādu pilnas visas malu malas.” BFK. 50.
“Kādu tik tur nav: šķilti un perēti!” BFK. 50.
“Mīļam Dievam jau visādi!” BFK. 60.
“Visādi ir, un visādu vajag!” BFK. 1220.
[1] Domāts Teodils Ribo (Théodule Armand Ferdinand Constant Ribot, 1839–1916), franču filozofs, slavenā periodiskā izdevuma Revue philosophique radītājs, kā arī agrīns rakstura īpašību iedzimtības un personības defektu pētnieks, kuru uzskata par psiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes aizsācēju Francijā. (Red. piez.)