Nel mezzo del cammin di nostra vita
Mi ritrovai per una selva oscura,
Ché la diritta via era smarrita.
Ahi quanto a dir qual era è cosa dura,
Esta selva selvaggia e aspra e forte,
Che nel pensier rinova la paura!

Dante Alighieri, Inferno, Canto I[1]

Sauciet mani par Ismaēlu… Nē, labāk nevajag. Tas nebija veiksmīgs gājiens; aizmirstiet to. “Sauciet mani par Ismaēlu” – ar šiem vārdiem sākas Hermana Melvila romāns Mobijs Diks; man tas palika atmiņā gluži vienkārši tāpēc, ka vakar, dzīvokli kārtodams, atradu pirms divdesmit gadiem pirktu DVD disku ar 1956. gadā uzņemto šā romāna ekranizāciju – nu, to, ar Gregoriju Peku kapteiņa Ahaba lomā – un atkārtoti to noskatījos. Bet nu labi, lai jau paliek. Es vienkārši neesmu nekāds rakstnieks un nezinu, kā lai skaisti un eleganti sāk literāro darbu. Ceru, ka jūs man to piedosiet.

Labāk nesauciet mani nekā. Vai jūsu dzīvē kaut kas mainīsies, ja zināsiet manu vārdu un uzvārdu? Ja jūs, tāpat kā es, dzīvojat Rīgā, tad varbūt kādā lietainā dienā esam paskrējuši viens otram garām uz ielas. Vai jūs mani esat pagrūdis pārpildītā tramvajā, vai arī es jums esmu uzminis uz kājas vai stāvējis priekšā rindā Centrāltirgus paviljonā. Arī manā ārējā izskatā nav nekā īpaši ievērojama, lai mani atcerētos: vidēja vecuma, vidēja auguma vidusmēra vīrietis – Monsieur Tout-le-Monde,[2] kā saka francūži. Rīgā pēc statistikas datiem ir 632 614 iedzīvotāji; viens no viņiem esmu es.

Varbūt manī tomēr ir viena liela atšķirība no pārējo cilvēku vairākuma, taču tā ir tīri iekšēja un ar miesīgām acīm nav saskatāma. Kamēr pārējie cilvēki mācās skolā, pēc tam universitātē, strādā, precas, dzemdē bērnus, ēd un guļ – tātad vienkārši ir –, man tas viss tik viegli nepadodas. Es neprotu, nespēju, nevaru vienkārši dzīvot. Mana esība man sāp. Nevis fiziski, kā sāp galva vai durvīs ievērts pirksts, bet iekšēji, garīgi, eksistenciāli, – un tas ir daudz mokošāk. Ja simboliski pieņem, ka dvēsele, tāpat kā ķermenis, sastāv no šūnām, tad var teikt, ka sāp katra dvēseles šūniņa. Jūs nevarat iedomāties, cik grūti un mokpilni ir būt. Ja vien es spētu saredzēt esībai kādu jēgu, kādu mērķi, kā salmiņu, pie kā pieķerties, – tad būtu vieglāk. Bet man šāda salmiņa nav…

Lai gan nē, pagaidiet. Kādēļ es saku “nav” – tagadnē? Tas viss taču jau ir pagātnē, jo esmu tam galīgi ticis pāri (ak, Dievs, kaut nu tā būtu!). Vispār es tagad rakstu šīs rindiņas ar zināmu piespiešanos. Ja Bružmanis pirms dažām dienām nebūtu tik uzstājīgi mani pierunājis, es nekad nebūtu ķēries pie rakstīšanas.

– Kādēļ man tas būtu jādara? – es paraustīju plecus. Tobrīd sēdējām pie garda Užavas alus kausa kādā mājīgā Vecrīgas krodziņā nepilnu piecu minūšu gājienā no Saeimas. – Tā ir mana personīgā dzīve, mana dvēsele, mani sapņi. Kādēļ man būtu jāizkrata sirds plašas publikas priekšā?

– Noteikti uzraksti! – Bružmanis enerģiskā tonī uzstāja, noliecās pāri galdam uz manu pusi un svinīgi pacēla rādītājpirkstu. – Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Tev taču nav jāmin savs vārds vai kā citādi sevi jāidentificē; raksti kaut vai ar pseidonīmu. Kas lai to zina: varbūt kāda nabaga dvēsele ar tādu pašu problēmu kā tev, izlasīs un vismaz sāks domāt pareizajā virzienā. Varbūt tas pat atturēs kādu no pašnāvības…

– Nu, tas gan ir mazticami! – es kratīju galvu. – Tu taču pats bieži esi teicis: katrs cilvēks uz šīs zemes ir individuāls un neatkārtojams. Iespēja, ka kādam citam ir tāda pati vai līdzīga problēma, kā man, ir niecīga…

– Jā, niecīga, – mans draugs labprāt piekrita. – Taču tā nav vienāda ar nulli, un jau tādēļ vien ir vērts rakstīt. Varbūt tavs stāsts iedarbosies profilaktiski un kāds, to izlasījis, pie līdzīgas dvēseles kaites nemaz nenonāks… Vārdu sakot, uzraksti, uzraksti gan!… Starp citu, ja vēlies, vari droši minēt manu īsto vārdu: Latvijā esmu pietiekami pazīstams. Savējie sapratīs, bet nelabvēļi jau tā stingri un pārliecināti uzskata mani par šarlatānu; līdz ar to neko īpašu zaudēt es nevaru…

Man negribējās rakstīt, taču biju Bružmanim pateicīgs un jutu sevī morālu pienākumu izdarīt to, ko viņš lūdza. Tas, ko jūs pašlaik lasāt, ir mana stāsta gatavais manuskripts. Kas attiecas uz Juri Bružmani, tad pagaidām ar viņa paša atļauju atstāšu te viņa īsto vārdu. Līdz stāsta publikācijai man vēl ir dažas dienas un es padomāšu: varbūt tomēr labāk nosaukt viņu kaut kā citādi.

***

Nu tad lūk: kad man sākās šī gara kaite? To varēšu jums pateikt ļoti precīzi: sešpadsmit gadu vecumā. Arī pirms tam nebiju tāds, kā vienaudžu vairākums: mani neinteresēja skaļas un jautras izklaides; es labprātāk paslēpos kādā man vienam zināmā nostūrī un lasīju grāmatas. Arī īstu draugu man bērnībā nebija. Es uzaugu strādājošā, nedzerošā, ārēji normālā ģimenē. Taču mani vecāki bija tik ļoti iegrimuši savās darba gaitās un pieaugušo problēmās, ka manas dvēseles līdzsvars viņus neinteresēja. Skolā mācījos ciešami, uzvedos labi, nepalaidņojos, – un ar to viņiem pilnīgi pietika. Daudzi ar nostalģijas asarām atceras savus bērnības gadus ģimenē saņemtā sirsnīgā maiguma dēļ, – bet manas dzīves sākumposmā nekā tāda nebija, tātad nav arī par ko birdināt asaras.

Vienīgās patiesi siltās bērnības atmiņas man ir saistītas ar divām lietām. Pirmkārt, tās bija grāmatas, kuras aizgūtnēm lasīju kopš mazotnes: dažādu tautu pasakas, ceļojumu apraksti, piedzīvojumu romāni… Bieži vien aizrāvos tā, ka pilnībā atslēdzos no reālās dzīves un iekšēji pārcēlos stāsta ritumā, dzīvojot līdzi tā varoņiem. Otrā labā un gaišā lieta, kuru nekad neesmu aizmirsis un, par spīti visām ciešanām, vienmēr esmu paturējis savā sirdī, bija baznīcas apmeklējumi kopā ar vecmāmiņu.

Mani vecāki nebija ticīgi. Šodien, atskatoties uz tiem laikiem, es raksturotu viņus kā “teorētiskus agnostiķus un praktiskus ateistus”. Par Dievu, ticību, garīgām lietām mēs mājās nekad nerunājām. Nav tā, ka tas būtu apzināts tabu vai aizliegts temats, bet… vienkārši nerunājām, un viss. Taču vasaras mēnešos dzīvoju pie vecvecākiem Kurmenē, un vecmāmiņa svētdienās veda mani sev līdzi uz vietējo katoļu baznīcu. Interesanti, ka vecāki par to zināja, bet neiebilda: viņiem šīs lietas bija vienaldzīgas. Vecmāmiņa iemācīja man arī pamatlūgšanas – “Mūsu Tēvs debesīs” un “Esi sveicināta, Marija”, – lai gan turpmākā mūža gaitā tās gandrīz nekad neesmu atkārtojis. Es melotu, ja teiktu, ka toreiz, bērna gados, biju īpaši ticīgs vai reliģiozs. Nē – es vispār par to kaut kā apzināti nedomāju. Taču tas, ko uztvēru – vīraka smarža, ērģeļu skaņas, sīki rūtotie logi un slīpie saulstari ar puteklīšu miriādēm tajos, klusinātā baznīcēnu klepošana, priestera rāmā balss, – savā kopumā atspoguļoja kaut kādu augstāku, visaptverošu un vienlaikus pārpasaulīgu lietu kārtību, kas bija un nemaz nevarēja nebūt. Un man bija labi. Ļoti labi.

***

Un tad pēkšņi viss sabruka – burtiski vienā dienā. Joprojām nesaprotu, kas ar mani bija noticis un kāds bija cēlonis, bet vienā drēgnā rudens rītā es – sešpadsmitgadīgs puisis – pamodos un sapratu, ka esmu zaudējis… ticību? Jā, varbūt tā arī var teikt, taču arī līdz tam brīdim es nebiju bijis ticīgs šā vārda ierastajā, reliģiskajā nozīmē. Pareizāk būtu jāsaka: es biju zaudējis jēgu. Dzīves jēgu? Jā, varbūt tā arī var teikt, bet “dzīve” tomēr ir kaut kas plūstošs un dinamisks. Es biju zaudējis kaut ko dziļāku un pamatīgāku: esības jēgu. Man pēkšņi vairs negribējās būt. Un pat vēl sliktāk: mana esība tagad sagādāja man sāpes un riebumu.

Man sākumā šķita, ka esmu slims, varbūt pat smagi slims. Vecāki veda mani pie dažādiem ārstiem, kuri pēc dažnedažādu analīžu un izmeklējumu rezultātu saņemšanas neizpratnē raustīja plecus un grozīja mācītās galvas: viss bija normas robežās! Beigās man tika pasludināta diagnoze – “depresija” – lai gan, pēc pašu dakteru teiktā, simptomi bija netipiski. Mani mēģināja ārstēt, taču nekādas pārmaiņas neiestājās.

Man tomēr izdevās sakoncentrēt savus spēkus, pabeigt vidusskolu un dzīvot tālāk. Es tagad pats par to brīnos, taču man ne mirkli nenāca prātā ķerties pie vienkāršākajiem līdzekļiem: alkohola un narkotikām (visdrīzāk tādēļ, ka mans organisms lielākas alkohola devas fiziski nemaz nepanes un uzreiz izgrūž ārā, bet no šļircēm un to adatu dūrieniem kopš agras bērnības esmu baidījies). Paldies Dievam, ka tā, jo citādi es tagad atrastos kapā – nodzēries vai nošpricējies līdz nāvei.

Un tā pagāja divdesmit gadi – pelēki, apmākušies un rūgti. Dīvainā kārtā man pietika gribasspēka dzīvot un pat lēnām virzīties uz priekšu, apzināti iegremdējoties rutīnā un ļaujot tās straumei nest sevi tālāk. Ar lielām pūlēm un grūtībām pabeidzu augstskolu un sāku strādāt (profesiju neminēšu, jo tas nav svarīgi). Visu šo ilgo gadu garumā pieredzēju gan īslaicīgus kāpienus, gan smagus kritienus. Dažreiz – ja tiku uzaicināts – gāju ciemos pie kolēģiem vai piedalījos saviesīgās ballītēs, malkoju šampanieti, klausījos un stāstīju tenkas un anekdotes, smējos, – un tad biju gandrīz normāls, kā citi, un par savas dvēseles nožēlojamo stāvokli uz dažām stundām aizmirsu. Bet bija arī kritieni: dažas reizes uz vairākām nedēļām nokļuvu slimnīcā. Un divas reizes bija pavisam slikti, jo… Nu labi, teikšu godīgi: divreiz esmu mēģinājis izdarīt pašnāvību (kā paši redzat, neveiksmīgi).

Pēc otrās reizes (kad biju pārdozējis kaut kādas miega zāles, taču ārsti izglāba) tiku uz pieņemšanu pie psihiatrijas profesora – omulīga un ļoti erudīta kunga vecmodīgās raga brillēs, kurš, pēc paša teiktā, bija stažējies un strādājis Francijā. Viņš pastāstīja man par franču katoļu filozofu Žaku Maritēnu. 1901. gadā Maritēns un viņa topošā sieva Raisa (Sorbonnas universitātes studenti) bija tik ļoti vīlušies tolaik populārajā ateistiskajā scientismā, ka vienojās: ja viņi gada laikā neatklās esības jēgu un nesaņems atbildi uz eksistenciālajiem pamatjautājumiem, tad abi kopā izdarīs pašnāvību. Dzejnieks un izdevējs Šarls Pegī ieteica abiem jauniešiem apmeklēt slavenā filozofa Anrī Bergsona lekcijas, kas galu galā ļāva viņiem sajust absolūtās realitātes esamību un tādējādi atgūt dzīvesprieku. Plānotās pašnāvības vietā Žaks un Raisa apprecējās un vēl pēc pāris gadiem pārgāja katoļticībā.

Vai man būtu jāseko Maritēnu piemēram? Bergsons Latvijā nav plaši pazīstams, bet es tomēr mēģināju dabūt vismaz kaut kādus viņa darbus. Taču šeit mani sagaidīja vilšanās: franču valodu es nepārvaldu, latviski varēju atrast tikai dažus rakstus par viņu, bet vienīgā angļu valodā tulkotā grāmata, kas nonāca manās rokās, izrādījās man par sarežģītu. Galu galā pat klusībā nokaunējos: kādēļ gan biju tik naivi iedomājies, ka kaut kāda sen – un citos apstākļos – dzīvojuša parīziešu studenta recepte būs derīga arī man?

Tad atcerējos, ka gan Maritēnu pāra, gan Anrī Bergsona garīgo meklējumu galapunkts bija katolicisms: abi Maritēni pievērsās katoļu ticībai dažus gadus pēc savas krīzes, bet Bergsons, lai arī formāli Katoļu baznīcai tā arī nepievienojās (vai nepaspēja pievienoties?), tomēr sava mūža nogalē šādu nodomu bija paudis vairākkārt. Meklēju dziedinājumu savu bērna dienu gaišajā pieredzē, lai gan bez īpaša entuziasma: dvēseles dziļumos sapratu, ka vienā un tajā pašā upē divreiz iekāpt nevar. Un tā arī bija. Pirmkārt, es vairs nebiju mazs zēns un vairs nespēju skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Otrkārt, Katoļu baznīca (vismaz šeit, Latvijā) bija stipri mainījusies. Kad biju maziņš un sēdēju vecmāmiņai pie sāniem Kurmenes baznīcā, uztvēru tikai nepastarpināti jūtamo: ērģeles, vīraku, kora dziedātāju un priestera balsis. Bet tagad, kad gribēju saņemt skaidros teoloģiskos vai filozofiskos terminos ietērptas atbildes, saskāros ar neizpratni. Konstatēju, ka Latvijas katoļu prakse primāri tiecās paust ticību nevis caur intelektu, bet caur tīri emocionāliem pārdzīvojumiem, – un es ļoti labi zināju, cik īslaicīgi un trausli mēdz būt šādu pārdzīvojumu augļi cilvēka dvēselē. Es vērsos pie priesteriem un lūdzu viņus atlicināt laiku mierīgai un apgarotai sarunai par Dieva esamības pierādījumiem katoļu sholastu darbos. Uz mani raudzījās ar saērcinātu neizpratni kā uz ērmīgu traucēkli, un sūtīja mani uz “harizmātiskās slavēšanas” vakariem dārdošu elektroģitāru un sintezatoru pavadījumā. Sapratu, ka šeit man nepalīdzēs, un ar vilšanos aizvēru arī šo iespēju lappusi.

Tad uz kādu laiku pievērsos budismam. Personiska Dieva neesamība budisma mācībā mani apmierināja, jo atbildes vietā padarīja par bezjēdzīgu pašu jautājumu, – un tā bija vieglāk. Turklāt mana samocītā dvēsele labi uztvēra nirvānas ideju. Vārds “nirvāna” sanskritā burtiski nozīmē “nopūšana” (kā nopūš sveci), un man patiešām gribējās tikt nopūstam, lai vairs nekad neciestu. Dažādas budisma skolas saprot nirvānu dažādi, taču pati ideja man likās ļoti laba. Tas, ko nekādi nevarēju pieņemt, bija maijas jeb vispārējās ilūzijas jēdziens. Mana problēma un mans lāsts bija visa esošā bezjēdzības, nevis neesības izjūta. Neesības apziņa vēl nebūtu tik traģiska, jo nesagādātu sāpes. Tā būtu kā vispārējā narkoze; taču es jutos, kā uz operāciju galda guļošs pacients, uz kuru neviens anestēzijas līdzeklis neiedarbojas. Vēl jo mazāk spēju samierināties ar domu par sevis paša nereālumu – tas ir, ka mans ego varētu pats būt tīras ilūzijas radīts fantoms. “Ja manis reāli nav”, es spriedu kopā ar veco labo Dekartu, “tad kurš tad ir tas subjekts, tas “es”, kurš to saka, domā vai apjēdz?”

Manās īslaicīgajās budista gaitās neiztika arī bez komiskas epizodes. Dažas nedēļas pēc kārtas čakli apmeklēju lekcijas un budistu meditācijas seansus kādā Rīgas klubiņā un cītīgi lasīju skolotāja ieteikto literatūru. Skolotājs – jeb guru – stādījās priekšā kā “Lobsangs Tencings Čedrups”. Sākumā man tas likās cēli un cienīgi, bet tad pēkšņi atskārtu, ka tā ir vistīrākā māžošanās: šis blondais un zilacainais tautu dēls bija tipisks latviešu Janka vai Pēcis bez vismazākā sakara ar Tibetu vai Himalajiem. Lekcijas un seansi nenotika par brīvu, un reiz es uzjautāju “Lobsangam”: kādēļ un kāda bodhisatvas pēc man par viņa iluzorajām nodarbībām ir jāmaksā nauda, kas taču arī esot ilūzija? Guru šis jautājums acīmredzami nepatika. Viņš centās izlocīties ar garu un neko neizsakošu runas gabalu, bet es sapratu, ka arī šī lappuse manos garīgajos meklējumos ir jāšķir ciet.

Un tad – tīras sagadīšanās rezultātā vai tomēr ne? – es satiku Juri Bružmani.

***

Es strādāju kādā Rīgas uzņēmumā, kuram Bružmanis sniedza juridiskās konsultācijas. Oficiāli viņam bija pašnodarbinātas personas statuss, kas ļāva brīvi plānot laiku un nesēdēt birojā katru darba dienu no pulksten deviņiem līdz pieciem. Pēc izglītības jurists, Bružmanis paralēli nodarbojās ar dažādām interesantām un bieži vien noslēpumainām lietām: lasīja retas filozofijas grāmatas dažādās valodās, regulāri brauca uz ārzemēm uz kaut kādām “esībai un apziņai” veltītām konferencēm, rakstīja kaut kādus rakstus. Sākumā mūsu kontakti bija tīri profesionāli, bet tad es kaut kā nemanot sajutu viņā radniecīgu dvēseli. Mēs sākām sarunāties par dažādām abstraktām lietām un ātri vien sadraudzējāmies. Man tā bija īpaši jauka pieredze, jo, kā jau teicu, pirms tam manā mūžā neviena īsta drauga nebija bijis – ne bērnībā, ne vēlākā laikā…

Bružmanis bija par mani dažus gadus vecāks. Tāpat kā man, viņam arī bija tieksme būt ekscentriskam vienpatim, – un tomēr, atšķirībā no manis, viņš bija precējies un viņam bija ģimene. Par savu privāto dzīvi mans draugs runāja nelabprāt. Zināju, ka Latvijā viņam ir daudz nelabvēļu un ka šie nelabvēļi regulāri apsūdz viņu šarlatānismā. Reiz viņš parādīja man avīžrakstu, kurā kādas Rīgas augstskolas socioloģijas docente agresīvā tonī piedēvēja viņam jaunas reliģiskas kustības jeb sektas – “bružmanisma” – radīšanu. Kad jautāju, vai viņš uzskata sevi par ezotēriķi vai ko tamlīdzīgu, Bružmanis atbildēja, ka esot vienkāršs ortodoksāls katolis “bez jebkādām piebildēm vai ierunām” (tā viņš teica)… Bet tas viss bija mazsvarīgi: es biju laimīgs, ka pēc tik ilgiem gadiem esmu atradis sev īstu draugu, ar kuru varu nevis vienkārši parunāt, bet izkratīt sirdi…

Protams, ka es pastāstīju Bružmanim par manu eksistenciālo dzīves problēmu. Tik ilgi biju turējis to sevī iekšā un atvieglojumu sniedza jau tas fakts, ka varēju vaļsirdīgi parunāt ar sev līdzīgu vienkāršu cilvēku, nevis psihiatru vai psihoterapeitu. Bet mans draugs uztvēra šo stāstu visnotaļ dīvaini: nevis ar patiesu vai pieklājības pēc notēlotu līdzjūtību, bet ar pacilātu entuziasmu. Viņš pielēca kājās un, ik pa brīdim plaukstas saberzēdams, sāka lieliem soļiem staigāt šurpu turpu pa istabu.

– Tātad tu saki, ka neredzi jēgu ne sev, ne visam pārējam, kas pastāv? – viņš beidzot pārjautāja.

– Jā, tieši tā, – es apstiprināju. – Es jūtu, ka esmu un ka viss ir – te man nekādu šaubu nav –, bet nav jēgas un virziena.

– Citiem vārdiem sakot, tu esi zaudējis ticību Dievam un ciet no šā zaudējuma sekām?

– Nē, nē! – es noraidoši purināju galvu. – Ar Dievu tur nekāda sakara nav. Es par Viņu – vai Viņš pastāv, vai ne, – vispār jau ļoti sen neesmu domājis.

– Nē, pagaidi, – Bružmanis iesaucās. – Tieši par Dievu šeit ir runa. Tu taču esi pietiekami izglītots, lai saprastu, ka, piemēram, kristieši nepielūdz vecu onkulīti ar garu baltu bārdu, kurš sēž debesīs uz mākoņa maliņas…

– Protams.

– Mēs ar tevi taču esam par to runājuši, atceries? Dievs ir visa esošā pirmcēlonis un vienlaikus pirmmērķis, uz kuru dinamiski tiecas viss pastāvošais. Alfa un Omega, kā teikts Jāņa Atklāsmes grāmatā – atceries?

– Nu, pieņemsim, – es nopūtos.

– Tātad, ja tev izdotos pilnībā apjēgt, ka visam esošajam, tevi pašu ieskaitot, ir šāds mērķis, uz kuru tiecas visa tava dzīve un visa tava esība, tev paliktu vieglāk?

– Nu… jā, laikam tā ir, – es piekritu.

– Bet šis mērķis – tas taču ir neviens cits, kā Dievs! – Bružmanis svinīgi paziņoja. – Saproti? Viss pārējais – tas, ka Viņš ir tikai Viens, ka Viņš ir konkrēta Persona un augstākais Saprāts, un tā tālāk – tas viss tieši loģiski izriet no atziņas, ka Viņš ir pirmcēlonis un pirmmērķis.

– Labi, pieņemsim, ka tā. Un ko tas maina?

– Tas ir ārkārtīgi svarīgi! Skaties: tu atzīsti, ka tu reāli esi, tas ir, pastāvi, eksistē. Bet esība – tas ir kaut kas dinamisks, kā uzvilkta loka stiegra. Ja Dievs ir visa pirmcēlonis, tad katra tavas eksistences kripatiņa, katrs tava ķermeņa atoms, katra tavas pastāvēšanas nanosekunde, – tas viss ir Viņa tiešās gribas rezultāts. Nu, kā lai to alegoriski pasaka?… Teiksim, šādi: tu domā, ka esi smags betona bluķis, kas apsūnojis un nekustīgs stabili stāv ceļmalā. Bet īstenībā tu esi kā… nu, kā tenisa bumbiņa, kuru Dievs tur izstieptā, sasprindzinātā rokā. Ja Viņš kādā brīdī roku atlaidīs, tu acumirklī atkritīsi nebūtībā. Un tā ir arī ar visu pārējo, kas pastāv: no kolosālajām galaktiku superkopām līdz kvarkiem, bozoniem un citām elementārdaļiņām. Saproti?

– Saprotu, – es skumji pašūpoju galvu. – No filozofiskā viedokļa tas viss skan ļoti skaisti un saskanīgi. Bet tu man vari to atkārtot simtiem reižu; intelektuāli es to varu saprast un apjēgt, bet… lūk, ja tas nav iesakņojies dziļi šeit, – es uzsitu ar dūri pa krūtīm, – tad tas nedarbojas. Zināt ar prātu – tā ir viena lieta; ticēt – pavisam cita…         

– Lūk! – mans draugs triumfējoši iesaucās. – Lūk, tieši par to ir runa! Runa ir par ticību! Ateistiskā propaganda kariķējot parāda reliģisko ticību kā dumju vecenīšu aklu sekošanu vecām pasakām. Katoļu teologi definē ticību kā “saprāta un gribas saskaņošanu ar atklāsmes patiesībām”. Daudziem tas ir tāds tukšs formulējums, – bet tu patiešām jūti, kas tas ir, jo diemžēl esi to zaudējis. Nu, labi. – Viņš saberzēja plaukstas. – Mēģināsim kaut ko darīt lietas labā…

Šāda gādība mani gandrīz uzjautrināja.

– Paldies, protams, – es, šķībi smaidīdams, atbildēju. – Esmu ļoti aizkustināts par tavu… dalību un līdzjūtību, teiksim tā, – bet nevajag. Baidos, ka man vairs nekas nepalīdzēs. Labākie Latvijas psihiatri un psihoterapeiti ir pūlējušies, un – nekā! Nekāda jūtama rezultāta! Būs vien jāsamierinās, kaut kā jāsadzīvo ar to līdz mūža beigām…

– Nē, pagaidi, – Bružmanis dedzīgi satvēra mani aiz rokas. – Tā nevajag teikt! Nevajag zaudēt cerību! Protams, ka patiesa ticība ir pārdabiska realitāte, Dieva dāvana, kas ir nepelnīta un kuru mēs paši ar saviem spēkiem iegūt vai atgūt nevaram. Bet tas taču nenozīmē, ka nav jāmēģina! Mums pašiem savu spēju robežās arī ir jācenšas un jādarbojas līdzi. Nē, nē, neatsakies: man ir tiešs morāls pienākums tev palīdzēt… tas ir, darīt visu, kas ir manos spēkos, lai tev palīdzētu. Tu mani personīgi aizskarsi, ja atteiksies.

Es neticēju, bet arī neatteicos.

***

Pirmajā brīdī jutu tādu kā cinisku nīgrumu, jo domāju, ka Bružmanis tagad sāks lasīt man kaut kādus sājus un svētulīgus sprediķus un citēt Bībeli. Es ļoti maldījos. Kā pirmo viņš palūdza man pašam uzmanīgi izlasīt divdesmitā gadsimta krievu klasiķa Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita. Kaut kad sen jau biju to lasījis, taču, lai sagādātu draugam prieku, sameklēju un pārlasīju vēlreiz. Tiem, kuri nezina, paskaidroju: romāna pamatsižets ir par to, kā sātans noslēpumaina profesora Volanda veidolā ierodas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu ateistiskajā Maskavā – Padomju Savienībā.

– Vai tev nešķiet, – Bružmanis vaicāja, kad nākamreiz satikāmies, – ka pasaule, kurā viscaur valda Volands, ir absurda un neiespējama?… Labi, tu man tagad vari pateikt, ka sātans ir tikpat nereāls kā Dievs. Bet tad varbūt atmetīsim klasisko sātanismu, kur nelabais ir reāla konkrēta persona, kritušais eņģelis. Pieturēsimies pie La Veja – Sātaniskās Bībeles autora – doktrīnas, kas redz sātanu kā simbolu jeb arhetipu. Bet arī tad – vai var pastāvēt pasaule, kurā valda šāds arhetips, bet Gaismas nav, Dieva nav?

– Tas ir saprātīgi, – brīdi padomājis, piekritu. – Bet arī pozitīvs, apstiprinošs pierādījums tas nav.

– Nav gan, – mans draugs māja ar galvu. – Tas ir negatīvs… kā teologi teiktu – apofātisks pierādījums. Pierādījums no pretējā. Esmu pārliecināts, ka tieši tas arī bija autora – Bulgakova – iecerētais romāna vadmotīvs. Atceries, kā saucas romāna trešā nodaļa? – “Septītais pierādījums”. Pirmie pieci ir klasiskie sholastiskie pierādījumi, kurus romāna varoņi atmet kā nederīgus, sestais ir Kanta pierādījums, kuru izbrāķē Volands, bet septītais ir lūk, šis.

No jauna pārlasīt un pārdomāt Meistaru un Margaritu bija interesanti, taču nekādu īpaši pārliecinošu ietekmi uz mani šis process neatstāja. Nākamais Bružmaņa ieteiktais lasāmgabals bija pavisam pārsteidzošs un negaidīts: viņš uzdāvināja man Hovarda Filipsa Lavkrafta kopotos rakstus, nosauca tos par “izcilu literatūru” un palūdza izlasīt kaut vai pusi no tiem. Lavkrafts, slavenais amerikāņu šausmu stāstu meistars! Es tikai nogrozīju galvu un pavīpsnāju:

– Tu, tāds ortodoksāls katolis, lasi Lavkraftu?

– O jā! – Bružmanis smējās. – Un ne tikai es. Tas var likties dīvaini, bet viņš patiešām patīk daudziem tradicionāliem katoļiem… un pieļauju, ka citu konfesiju kristiešiem arī. Kad izlasīsi, tad sapratīsi, kādēļ.

Līdz tam biju dzirdējis šo to par Lavkraftu, bet viņa darbus lasījis nebiju. Lasīšana aizņēma man vairākas nedēļas. Es aizrāvos un izlasīju nevis pusi, bet visus kopotos rakstus no vāka līdz vākam, – un atzīšos, ka nenožēloju iztērēto laiku. Kamēr lasīju, pat uz dažām dienām aizmirsu par savu garīgo problēmu, un jau tas bija liels sasniegums! Iepriekš biju domājis, ka tā ir kaut kāda lēta sēnalu literatūra ar sātanisma piedevu, – un šeit biju pamatīgi maldījies. Lavkrafta valoda bija krāšņa un gotiski izkopta; kaut man, aprakstot manu dzimto Rīgu, būtu bijusi puse no tā talanta, ar kādu viņš apdziedāja savu dzimto Providensas pilsētu Amerikā! Taču Lavkrafta uzburtā pasaule bija šaušalīga līdz ārprātam. Dieva šajā pasaulē nebija; nebija arī nekādas jēgas vai cerības. Cilvēks uz savas sīkās, nožēlojamās planētas bija kā nevajadzīgs mikrobs aukstā un nežēlīgā Kosmosa vidū, un šo mikrobu jebkurā brīdī varēja iznīcināt drausmīgas, prātam neaptveramas, asinis stindzinošas būtnes. Tur bija gan pirmatnējā haosa pavēlnieks Azatots, gan koncentrēts ļaunuma iemiesojums, starpzvaigžņu telpas faraons Njarlathoteps, gan okeāna dzīlēs nāves miegā iegrimušais taustekļainais Ktulhu, gan spārnainie cilvēku smadzeņu nolaupītāji Mi-Go… Un pāri tam visam – nekādas gaismas, nekāda cerību stariņa: vien tukšs, tukšs, līdz ārprātam tukšs un melns bezdibenis…

– Vai tagad saproti, kādēļ tādiem, kā es, patīk Lavkrafts?  – Bružmanis jautāja. – Iemesls ir tas pats, kādēļ silta un mājīga istaba ar sprakšķošu liesmu kamīnā šķiet vēl mājīgāka, ja aiz loga auro sniegputenis. Ja tu apzinies, ka esi drošībā un komfortā, tad doma, ka kaut kur blakus ir (vai varētu būt) briesmas un aukstums, kas tevi pašu neskar, – lūk, šis kontrasts padara šo pozitīvo sajūtu, šo baudu vēl patīkamāku. Kad tu lasīdams ceļo pa šausmīgo, tukšo, ledaini salto Lavkrafta pasauli, ir tik patīkami apzināties, ka reālais Visums tāds nav: tajā ir Dieva klātbūtne, ir Gaisma, ir labais, kas galu galā vienmēr triumfē…

***

Tomēr visvairāk no Lavkrafta daiļrades man iepatikās stāsti no viņa “Sapņu cikla”. Tā varoņi apceļoja citā dimensijā esošu pasauli – “Sapņu zemi”, kurā nokļūt varēja tikai miegā. Tur bija kalni un ielejas, jūras un salas, tumši meži un brīnumskaistas pilsētas, un tur dzīvoja gan parasti, man un jums līdzīgi cilvēki, gan saprātīgi mājas kaķi, gan ērmīgi fantastiski radījumi, kādus vien spēj dzemdināt slimīgi iekaisusi freidiskā zemapziņa. Garo stāstu Nezināmās Kadatas sapņu meklējumi pat pārlasīju divreiz – tik ļoti tas man iepatikās. Stāsta varonis Rendolfs Kārters (viņš parādās arī dažos citos Lavkrafta stāstos) miegā apceļo Sapņu zemi un meklē Kadatu – pilsētu stāva kalna nogāzē ar brīnumainu saulrietu apzeltītām terasēm, kolonādēm un tempļiem, – kas modina viņā sen aizmirstās bērnības izjūtas un pēc kuras viņa sirds ilgojas kā pēc mājām. Bružmanis paskaidroja man, ka Kārtera nodarbībai ir īpašs nosaukums: oneironautika – no sengrieķu oneiros (“sapnis”) un nautēs (“kuģotājs”), tātad “sapņu kuģotājs”. Stāsta beigās Kārters pamostas savā dzimtajā Jaunanglijā, kurā bija uzaudzis un dzīvojis visu laiku, un saprot, ka ir sasniedzis sava ceļojuma galamērķi, – jo tas bija tas, ko viņš īstenībā bija tik izmisīgi meklējis. Rendolfa Kārtera izdzīvotais izrādās viņa sapņu odiseja – sengrieķu nostos, ceļš uz mājām.

Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi. Lavkrafta oneironauti ceļoja un izdzīvoja dažnedažādus piedzīvojumus savu sapņu brīnumainajā pasaulē, taču šāds sapnis bija katram savs. Bružmanis iemācīja man, kā apvienot sapņus. Piemēram, jūs guļat un redzat sapnī savu kaimiņu Pēteri, kurš ar jums par kaut ko sarunājas. Taču pats Pēteris, pat ja viņš tajā brīdī arī ir iemidzis, jūsu sapnī nepiedalās un nemaz nezina, ka jūs par viņu sapņojat. Tas Pēteris, kuru jūs redzat, īstenībā nemaz nav jūsu kaimiņš; tas ir jūsu un tikai jūsu zemapziņas ģenerēts kaimiņa tēls, kas ir pilnīgi neatkarīgs no reālā, konkrētā Pētera. Šis tēls mājo tikai jūsu sapnī un pieder tikai jums.

Bružmanis atklāja man kaut ko pilnīgi neticamu, kas pirmajā brīdī skanēja kā galīgs šarlatāna murgojums: izrādās, ka divi vai vairāki cilvēki var iemigt un miega stāvoklī dzīvot un kopīgi darboties vienā un tajā pašā sapnī! Tas nekad nenotiek pats no sevis; lai to panāktu, ir nepieciešama visu dalībnieku iepriekš norunāta saskaņota rīcība. Turklāt oneironautu savstarpējam ķermeniskajam attālumam nav nekādas nozīmes: viena un tā paša sapņa dalībnieki var gulēt savās gultās attiecīgi Rīgā, Sanfrancisko un Keiptaunā; galvenais ir prast saskaņot kopīgo iemigšanas brīdi. Katrs no viņiem pilnībā saglabā savu personības apziņu un pēc pamošanās atceras visu to, ko ir redzējis, dzirdējis un sajutis gan kopā ar citiem, gan atsevišķi. Sākumā nemaz negribēju tam ticēt.

– Tu esi redzējis filmu Inception? – Bružmanis jautāja.

– Ar Leonardo Di Kaprio un Maiklu Keinu?

– Jā.

– Esmu redzējis, – es pamāju ar galvu. – Bet tā ir fantastika, mākslinieciskās iztēles auglis. Nevaru iedomāties, ka kaut kas tāds būtu iespējams reālajā dzīvē.

– Principā tas ir iespējams, – mans draugs teica. – Tikai ne gluži tā, kā tur ir parādīts. Pirmkārt jau nekādi palīglīdzekļi – medikamenti, narkotikas, aparāti – tam nav vajadzīgi. Nekas nav jāiedzer, nav jāiešļircina, nav jāpieslēdz pie rokas vai galvas. Nekā kopīga ar sešdesmito gadu hipiju LSD “tripiem” šeit nav, – viņš pasmaidīja un noplātīja rokas. – Viss pamatojas uz… teiksim tā, uz zināmu pašhipnozes un domu vingrinājumu tehniku. Otrkārt, tu nevari tā vienkārši grozīt un ietekmēt gravitāciju un citus fizikas likumus: piemēram, nevari ar domas spēku uzcelt gaisā vienu pilsētas ielas galu, saliekt to virs galvas un savienot ar otro galu cilpā… Tas ir, pareizāk sakot, varbūt tu to vari – teorētiski – bet tas ir atkarīgs no konkrētā sapņa apstākļiem. Absolūtajā vairākumā sapņu darbojas normālie, ierastie likumi, kā uz mūsu planētas: gravitācija, temperatūra, dažādi laikapstākļi, cilvēka fizisko spēju ierobežojumi. Taču, ja tu kopā ar pārējiem oneironautiem nokļūsti sapnī, kurā ir pieejama kāda atkāpe no šiem likumiem – piemēram, spēja levitēt jeb lidināties gaisā – tad jūs varat to izmantot. Bet šādi sapņi gadās reti.

– Tātad es nevaru iepriekš uzmodelēt konkrētā sapņa apstākļus? – es jautāju, joprojām līdz galam neticēdams.

– Jā un nē, – Bružmanis paberzēja pieri. – Kā lai to pasaka?… Ja visi sapņa dalībnieki pirms iemigšanas ir vienojušies par noteiktiem apstākļiem – daži no mums tos sauc par “skatuvi” jeb angliskotā vārdā par setingu, – un, teiksim tā, noregulē sevi šādam setingam, tad tiktāl jā…

– “Daži no mums”? – es pārtraucu. Mana biedra stāstījums bija kļuvis pavisam fantastisks un noslēpumains. – Kas tie ir – “mēs”?

– Mēs – lūk, šādi apzināti oneironauti, – Bružmanis paskaidroja.

– Jūs veidojat tādu kā slepenu brālību vai globālu masonu ložu, vai? – es vēl vairāk brīnījos. Tas, ko dzirdēju, skanēja tik absolūti dīvaini un neticami…

– Jā, varbūt daži to tā nosauktu, – Bružmanis domīgi pašūpoja galvu. – Bet tas tomēr nebūtu pareizi. Jo, pirmkārt, masoniem ir formāls biedra statuss, iniciācija un rituāli, bet mums nekā tamlīdzīga nav…

– Cik tad jūs tādi kopumā esat? – es pārtraucu.

– Mazliet vairāk par simtu.

– Latvijā vai visā pasaulē?

– Visā pasaulē. Bet mēs personīgi nekad neesam tikušies. Daži no mums pat ir atklājuši sevī šo spēju paši, bez skolotāja vai guru… lai gan nē, nekādas īpašas iedzimtas spējas te nav. Tas ir apmēram kā ar… nu, teiksim, ar peldēšanu vai braukšanu ar divriteni. Principā jebkurš pieaudzis un vesels cilvēks to spēj. Tu māki peldēt?

– Māku.

– Un kurš tevi iemācīja?

– Sākumā – tēvs. Bērnībā. Pēc tam trenējos peldbaseinā…

– Nu, redzi, bet tu būtu varējis iemācīties arī pats: plunčāties seklā dīķī vai baseinā, kamēr iemanītos turēties virs ūdens. Zini, kā ir ar daudziem peldēt nepratējiem: ūdenī iekāpuši, viņi neiet uzreiz dibenā kā akmens, bet dažas sekundes noturas virs ūdens un tikai tad zaudē līdzsvaru un sāk slīkt?

– Nu? – es paraustīju plecus.

– Bet tagad skaties, – mans draugs turpināja. – Tev ir bijuši tādi sapņi, kuros tu levitē – lidinies – pavisam nelielā augstumā, kādus desmit, divdesmit centimetrus virs grīdas?

– Ir bijuši.

– Un tobrīd tu domā: “Re kā, nez kādēļ visi saka, ka tas nav iespējams, bet īstenībā tas ir ļoti viegli!” Pareizi?

– Pareizi, – es atbildēju, mazliet izbrīnīts par to, ka citam var būt zināmas manu sapņu detaļas.

– Nu, redzi, – Bružmanis pamācoši pacēla pirkstu. – Tas, par ko tikko runājām, ir tāds mazītiņš elementiņš no lielās oneironautikas mākslas. Tas ir tāpat, kā kad peldēt nepratējs tās dažas sekundes tomēr noturas uz ūdens virsmas. Bet var taču iemācīties arī pilnvērtīgi peldēt un pārpeldēt visu baseinu no viena gala līdz otram. Saproti?

– Šķiet, ka saprotu, – es paberzēju pieri un pāris sekundes klusēju. – Klau, bet tad man ir vēl viens jautājums. Vai šajos sapņos ir arī citi… cilvēki? Es domāju – izņemot pašus dalībniekus?

– Jautājums ir vietā, – Bružmanis pamāja ar galvu. – Jā, ir, – tāpat kā jebkurā sapnī. Piemēram, mēs ar tevi dodamies sapņu ceļojumā. Atkarībā no setinga mēs varam būt divi vien, bet var būt arī citi. Piemēram, kopā ar mums var būt… nu, teiksim, Kārlis Ulmanis un Donalds Tramps. Es un tu – mēs esam īstie mēs ar savu saprātu un gribu, un mēs apzināmies, ka tas ir sapnis. Bet Ulmanis un Tramps nav īstie; tie ir vienkārši tēli – tādi paši, kā jebkurā individuālā sapnī. Tikai individuālā sapnī tos ģenerē tava individuālā zemapziņa, bet šeit – mūsu zemapziņu kopums. Viņi nav nedz roboti, nedz leļļu teātra marionetes, un viņu rīcību mēs nevaram apzināti kontrolēt. Viņi ir neatkarīgi.

– Un kā lai no šāda sapņa tiek ārā?

– Ā! – mans draugs atkal pacēla pirkstu. – Tas ir ļoti svarīgi. Izbeigt savu dalību sapņu ceļojumā ir gan vieglāk, gan grūtāk, nekā uzsākt, – atkarībā no tā, no kāda skatu punkta raugāmies. Tu nevari tā vienkārši ar domas spēku iziet no sapņa; tas nav iespējams. Lai pamostos, ir nepieciešams kāds iekšējs vai ārējs kairinātājs. Iekšējie kairinātāji ir tie, kas notiek pašā sapnī: piemēram, tevi nogalina, vai tu nokrīti no liela augstuma, vai saņem nūjas sitienu pa galvu. Ārējie kairinātāji ir saistīti ar tavu fizisko ķermeni un vidi, kurā tas atrodas. Teiksim, blakus atskan kāds troksnis, vai tev iedzeļ ods, vai spilgta gaisma iespīd acīs caur plakstiņiem… Šajā ziņā tas daudz neatšķiras no parasta sapņa. Ā, un vēl: ja, piemēram, mēs esam vienā sapnī un es pēkšņi pamostos, tad pārējos tas automātiski nepamodina. Es vienkārši pazūdu no pārējo acīm, bet viņi paliek…

Es uzdevu vēl daudzus jautājumus par šo brīnumaino oneironautikas mākslu, bet mans draugs atbildēja – mierīgi un izsmeļoši. Domāju, ka šīs sarunas mērķi jau esat nopratuši: Bružmanis piedāvāja man pievienoties oneironautu brālībai un pavadīt viņu ceļojumos pa sapņu dzelmēm. Viņaprāt, šādi ceļojumi varētu drīzāk palīdzēt man atgūt jēgas sajūtu nekā vienkāršas sarunas vai lasīšana reālajā pasaulē. Oneironautikas tehnika, kas ļauj cilvēkam saslēgties ar citiem kopīgā sapnī, īstenībā ir diezgan vienkārša un ātri apgūstama; analoģija ar divriteni un peldēšanu ir ļoti precīza. Taču plašākai publikai es to neatklāšu, jo Bružmanis lūdza mani to nedarīt. Viņš teica, ka sapņu ceļošana neesot gluži nekaitīga, jo miegā cilvēks esot viegli ievainojams, bet sapņos dažkārt varot sastapt “tādas būtnes, kas var tevi pazudināt uz visiem laikiem” (tāds bija viņa formulējums). Vai viņš domāja velnus, dēmonus vai ko tamlīdzīgu – to es īsti nezinu, taču sava drauga lūgumu ievēroju. Ja kāds pats iemācīsies pieslēgties kopīgajiem sapņiem – tas notiek reti, bet tomēr notiek, – tad par to pilnībā atbildīgs būs tikai viņš pats. Lai nu kā, bet man Bružmanis pietiekami uzticējās, lai pavērtu durvis uz oneironautikas brīnumiem. Es tagad nestāstīšu jums par visiem sapņiem, pa kuriem esmu ceļojis gan divatā ar Bružmani, gan kopā ar citiem sapņu kuģotājiem no visas pasaules; šāds stāstījums būtu pārāk garš un apgrūtinošs. Pateikšu tikai to, ka starp šo mūsu sarunu un pirmo sapni, kuru tūlīt aprakstīšu, pagāja kādi desmit vai divpadsmit sapņu ceļojumi. Lielākā daļa no tiem bija interesanti un pat aizraujoši. Tomēr mans draugs neuztvēra mūsu kopīgos piedzīvojumus kā vienkāršu izklaidi; gan sapnī, gan nomodā viņš laiku pa laikam atkārtoja, ka viņa mērķis esot šādā veidā atjaunot manī dzīves un esības mērķa izjūtu (viņš lietoja vārdus “sasildīt” vai “uzkurbulēt”). Es pats joprojām biju skeptisks.

[1] “Mūsu dzīves ceļa vidū / Es biju nokļuvis tumšā mežā, / Jo taisnais ceļš bija zudis. / Ak, cik grūti ir pateikt, kas bija / Šis mežs – mežonīgs, bargs un draudīgs, / Kas domās no jauna uzdzen bailes!” (itāliešu val.)

[2] Latviski burtiski grūti iztulkojams izteiciens franču valodā. “Monsieur” – “kungs”; “tout le monde” – “visi”. Nozīmes ziņā vistuvākais (lai arī neveikls) būtu tulkojums “Jebkura kungs”.