Jānis Lejnieks, Rīgas nākotnes vēsture. Rīga: Zinātne, 2023, 451 lpp.
Vienā rāvienā, vienā elpas vilcienā, kā nereti mēdz sacīt, izlasīju arhitekta un, iedrošinos teikt, arhitektūras filozofa Jāņa Lejnieka pērn klajā nākušo grāmatu Rīgas nākotnes vēsture. Bija žēl, ka tik ātri jāaizšķir pēdējā lappuse, kur autors atvadās no lasītājiem šādi: “Rīgai pietrūkst Daugavu šķērsojošo tiltu, un pastāv iespēja, ka, atjaunojoties pilsētas ekonomiskajai varenībai, īstenosies Ziemeļu koridora projekts. Ceļu infrastruktūras attīstība ir solījums pilsētai, ka nākamajās desmitgadēs tā papildināsies gan ar jaunu, gan pārveidotu apbūvi. Ja vien plānošanas procesā, meklējot līdzsvaru starp privātajām un publiskajām interesēm, tiks atrasts kompromiss. Demokrātiskajā sabiedrībā pašvaldība ir tikai notārs, kas apstiprina procesa gaitā panāktās vienošanās. Rīgas vērtīgākais resurss ir rīdzinieku sapņi un cerības, kas nosaka pilsētas attīstības vektoru.”[1] Šajā beigu pasāžā ir virkne svarīgu vārdu (pietrūkst, pastāv iespēja, solījums, līdzsvars, kompromiss, sapņi un cerības, attīstības vektors, jā, arī varenība), pie dažiem no tiem vēl vajadzēs atgriezties.
Taču pirms “atgriešanās”, kas notiks kaut kur tālāk tekstā, neliels iestarpinājums. Šorīt ziņu lapā pēkšņi pamanīju publikāciju par tiltiem, par t. s. Hanzas un Ziemeļu šķērsojumiem.[2] Lasu, ka pietrūkst, pastāv iespēja, ka sapņi un cerības ir dažādi, arī tādi, kas itin labi var iztikt bez jauniem tiltiem, līdzsvaru un kompromisu lūkojot rast pavisam citā izpratnē par urbāno dinamiku.
Grāmata Rīgas nākotnes vēsture pati ir ar savu vēsturi. Apjomīgais, uz laba papīra iespiestais, bagātīgi ilustrētais sējums stāsta par Rīgas pilsētbūvnieciskajām un apjomu arhitektūras iecerēm un nodomiem, kas tā arī nav realizējušies vai tikuši īstenoti sakropļotā veidā dažādu iemeslu dēļ, tomēr daudzkārt atstājuši tālejošas sekas. Par procesiem, kas norisinājušies visa 20. gadsimta gaitā un turpinās arī jaunajā tūkstošgadē.
Pētījums nav radies tukšā vietā. Nākamgad apritēs trīsdesmit gadi, kopš Jānis Lejnieks kopā ar Juri Dambi un Jāni Dripi dibināja Latvijas Arhitektūras muzeju, Lejnieks bija arī tā pirmais direktors. Tajā pašā gadā pie lasītājiem nonāca žurnāls Latvijas Architektūra (ch lietojums titulā bija aicināts apliecināt, ka žurnāls ir pirms Otrā pasaules kara iznākušā tāda paša nosaukuma žurnāla turpinājums). Jānis Lejnieks bija un joprojām ir tā galvenais redaktors. Iestrādes, materiālu krāja, praktizējoša arhitekta un urbānā plānotāja pieredze un piedzīvojumi, bet, kas pats galvenais, patiesa ieinteresētība, varbūt pat kaislīga vēlme redzēt Rīgas dzīvīgumu attīstībā “uz labu”, lai cik arī kļūmju un šķēršļu tādai attīsībai nāktos pārvarēt, – tas viss jau 1998. gadā, tobrīd vēl Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības sērijā, ļāva tapt grāmatai Rīga, kuras nav,[3] kas tikai daļēji uzskatāma par Rīgas nākotnes vēstures pirmvariantu. Daļēji tāpēc, ka divdesmit piecos gados, kas šķir abas grāmatas, autora skatījums (lietu un parādību tvērums) ir padziļinājies un paplašinājies, starp citu, arī strādājot pie biogrāfiskā pētījuma[4] par Latvijas jaunākā laika arhitektūras kopainai ļoti nozīmīgā arhitekta Modra Ģelža (1929–2009) radošo mūžu.
Lai kā arī būtu vai nebūtu, lai cik nozīmīgs balsta elements Latvijas arhitektūras vēstures literatūras būvķermenī ir Lejnieka jaunākā grāmata, mans nodoms nav to vērtēt, recenzēt un analizēt, un iecentrēt tikko minētajā būvķermenī. Turpmākais būs tikai dažas impresijas un ar Lejnieka Opus magnum dažbrīd visai pastarpināti saistītas asociācijas.
Pēc grāmatas izlasīšanas izbaudot iespaidus un nogulsnes, domas kārtojās smagnēji: kā rēgi apziņas plūdumā slīdēja cits citu nomainījušie pilsētas attīstības plāni, milzu rātsnams Jēkaba kazarmu vietā, vēl milzīgāks Pilsētas nams tur, kur patlaban Strēlnieku laukums, Gunāra Melberga iecerētā ātrgaitas maģistrāle samērā klusās Dzirnavu ielas vietā, metro kā svešādas pātagas cirtiens Rīgas mazpilsētnieciskajā vaigā, Anda Sīļa sapnis par zvaigžņarhitekta cienīgu koncertzāli uz AB dambja un vēl daudz kas. Šie rēgu tēli, neuzbūvētā, iecerēs un projektu sējumos snaudošā, nenotikusī varbūtība, iespējams, atgādina par ambīciju vērienīgajām spārnu vēdām, par cilvēka kā indivīda un kā cilts attiecībām ar telpas un laika praktiskajām konsekvencēm.
Šķirkli “Arhitektūras estētika” lielajā Rūtledža Filozofijas enciklopēdijā britu filozofs Džons Džozefs Holdeins (Haldane) beidz cerīgi: “Kontinentālajai un analītiskajai tradīcijai satuvinoties, abu tradīciju morālfilozofiem un estētiķiem varāk iedziļinoties otras puses norūpētībā, liekas ticami, ka arhitektūras filozofija attīstīsies un kļūs par plašākas vides filozofijas daļu, un tad varam sagaidīt, ka simetrijas metafizika piedzīvos savu renesansi.”[5]
Vai tiešām? Vai simetriju apjautīsim kā samērību, kā iespēju pārvarēt antropocēna graujošās blaknes kā fiziskajā, tā sociālajā telpā? Vai iepretī aktualitāti pamazām zaudējošajiem zvaigžņarhitektiem un megaprojektiem kā alternatīva sevi apliecinās piezemētība, sociālā inkluzivitāte un empātija, mājokļi no pārstrādātiem nojauktu lielceltņu būvgružiem, velomobilitāte un autonomas (nākotnē varbūt pat mugursomā līdznēsājamas) dzīvības uzturēšanas sistēmas? Jādomā par individuālas monādes un relativizējoša Visuma simetrijas metafiziku – kā cilvēks, šīs visaptverošās simetrijas niecīga daļiņa sevi pašapzinās un cik labprātīgi iekļaujas lielajā spēlē ar tiem domas un darbu rīkiem, kas attiecīgajā laika nogrieznī ir viņa rīcībā. Kaut kādā ziņā tieši par to bija hipermārketa metafora, ar ko latviešu arhitekti reprezentējās Venēcijas biennāles 18. starptautiskajā arhitektūras izstādē 2023. gadā.
Starojuma uzzibsnījumi, sabiezinājumi un retinājumi nekurienē. Kalni, ielejas, līdzenumi, ūdeņu klajs, – viss ir un nav, un mainās: upes un jūras plūst un brucina krastus un gultnes; temperatūras maiņas, Visuma neizmērojamie spēki un planētas tumšo dzīļu procesi dara savu, te radot apstākļu kopumu, kas pieļauj dzīvības pastāvēšanu šur vai tur, te, tieši pretēji, noārdot līdzšinējo sakārtu. Esošās konstantes un likumības, elementu kustība un gaisma ļauj būt kokiem, krūmiem un zālei, tārpiem, mitrenēm un žirafēm, un cilvēkiem ar visu tiem piemītošo, organizējošo un graujošo potenciālu. Mums (cilvēkiem) ir priekšnoteikumi, priekšstati, prasības un pretenzijas. Mēs apzināmies un iedomājamies. Iedomājamies arī to, ka esam īpaši.
Ainava ir cilvēku iedomājums. Acs uzbūve, redze, mūsu skeleta uzbūve, vestibulārais aparāts, impulsi, refleksi, augša, apakša, stateniskais un līmeniskais. Priekšplāns, skatpunkts, tāles, kulises; mērogi, attiecības, perspektīva, atmosfēriskie pieklusinājumi. Kā ir pareizi? Vai tā, kā vaicātāja mainīgi tuvredzīgai labbūtībai iemācīts, vai tā, ka labbūtības intence simetriski ieaužas, iemērogojas plūdumā tik nemanāmi un pašpietiekami, ka plūdums pat nesašūpojas?
Pilsēta kā ainava. Silueti un gaismēnas, simetrija un harmonija, kontrasti un ielauzumi, ieelpa un izelpa.
Dzīvestelpa. Iespējas, nespējas, piekļuve, centrtiece vai centrbēdze, prestižs un postaža, ģentrifikācija un degradācija. Jautājumi un atbildes. Atbildes var būt savlaicīgas vai nokavētas, apstākļu spiestas vai pārmērīgas, saprātīgas vai graujošas. Visādas.
Arhitekts. Dižais Pasaules Arhitekts, laiku Vecais (Dan 7, 9), kas Viljama Bleika teiksmainajās vīzijās pārtop par Urizenu (spēkpilnais sirmgalvis, noliecies pār tumšajām dzīlēm, ar milzu cirkuli mēro, samēro, iecer un projektē pasauli, kam no dzīlēm jāiznirst kaut kad, kaut kur). Un Hirāms, Zālamana tempļa cēlējs, ar savu un sava meistardarba likteni. Lielie pretstati, varētu šķist – līdzinieki. Arhitekti un Arhitekts, sacensība ar laiku, tiecoties individualizēt, apzīmogot ar Es un Tagad / Te nerimtīgo telpas plūdumu. Ar rīkstīti smiltīs, ar irbuli māla plāksnītē, papirusa, pergamenta, pauspapīra ruļļos, pie kulmana un sliedes, ar ARCHLine XP un AutoCAD – mūžīgā atgriešanās.
“Rīgas vērtīgākais resurss ir rīdzinieku sapņi un cerības, kas nosaka pilsētas attīstības vektoru” – saka Jānis Lejnieks. Viņš raksta par “rītdienas pagātni”[6] vai, kā jaunākajā grāmatā, par “nākotnes vēsturi”. Kur atrodas sapņi un cerības? Laikam taču viducī starp nenotikušu pagātni un nepienākošu nākotni, simetrijas centrā starp neiespējamībām, metafiziskās tagadnes daudzdimensiju laiktelpā, kurā esam esoši.
Daudzdimensionāls ir arī arhitektūras tapšanas notikums. “Darbu arhitekta birojā ir vilinoši salīdzināt ar filmas uzņemšanu vai simfoniskā orķestra mēģinājumu. /../ Tomēr pat skrupulozi pētot projektu vēsturi, dalījums pirmajās un otrajās vijolēs nav īsti korekts, jo arhitektūra nav atskaņotāja māksla /../. Protams, ir jābūt kādam, kas /../ saka pēdējo vārdu, līdzīgi kā orķestra diriģents, kas pārredz visu partitūru kopumā.”[7] Arhitekta darbs ir viens no bīstamākajiem, jo uz lepnību, aroganci, paštaisnumu var kūdīt maldīga sajūta, ka tu, jā, savā ziņā patiešām diriģents, esi teju vai rados ar Dižo Pasaules Arhitektu, ka tavos spēkos ir ne tikai nesaudzīgi pārplānot un sagraut gadsimtos veidotu ielu tīklu, bet arī noteikt un diriģēt, kā savu dzīves telpu nāksies saprast un apdzīvot ļaužu tūkstošiem paaudzēs uz priekšu. Tas ir vilinošs un baiss kārdinājums. Un tad vēl tā mūzika, debesu sfēru mūzika…
Jautāts, vai virtuoza mūziķa pieredze viņam ir palīdzējusi tapt par arhitektu, Daniels Lībeskinds (viens no zvaigžņoto pulka) atbild pārliecinoši: “Diezin vai es būtu arhitekts, ja pirms tam nebūtu bijis mūziķis. Ir jāvar darināt skiču sērijas, līdzīgi kā komponējot. Ir jāprot to visu orķestrēt, nokomunicēt, nodiriģēt. Lai arī esmu pārtaucis mūziku izpildīt, nekad neesmu no tās atteicies. Jo ko tad jūs darāt kā arhitekts? Jums vispirms ir jāieklausās konkrētajā vietā, jums jāsadzird tās (vietas) skanējums, jums jāiekļaujas pasaules vibrācijās, tās neatkārtojamajos mirkļos. Nē, es nedomāju, ka būtu pametis mūziku, esmu tikai nomainījis instrumentu!”[8]
Arhitektūra, protams, ne nu darbs birojā, bet gatavie projekti (partitūras) un realizētās ieceres (koncertizpildījumi) ir sastingusi mūzika – teiciens visiem labi zināms, un bieži to piedēvē Gētem. Patiešām Ekermaņa rūpīgi pierakstītajās sarunās ar tobrīd jau astoņdesmitgadīgo Veimāras Olimpieti lasām (pirmdienas, 1829. gada 23. marta ieraksts): “Savos papīros es atradu kādu lapu,” teica Gēte, “kur esmu būvmākslu nosaucis par sastingušu mūziku. Un tik tiešām, kaut kas tāds ir: noskaņa, ko rada būvmāksla, ir tuva mūzikas iedarbībai.”[9]
Taču Gēte, šķiet, būs savos “papīros” atzīmējis pirms daudziem gadiem kādā Frīdriha Šellinga priekšlasījumā dzirdēto. Dedzīgais romantiķis savās lekcijās par mākslas filozofiju, ko nolasīja 1802./1803. gadā Jēnā un 1804./1805. gadā Vircburgā, izteicās šādi: “Arhitektūra, vispārīgi ņemot, ir sastingusi mūzika. Tas ir priekšstats, kas nebija svešs jau grieķiem, kā to varam lasīt pazīstamajā mītā par Amfiona liru.[10] Ar liras skaņām Antiopes dēls iekustināja akmens bluķus, un tie paši sakārtojās secīgi, izveidojot mūri ap Tēbām. Un, kā to pamanīja senie grieķi, tā ir betoncieta mūzika, kurā noteicošais ir ritms, ko viņi redzēja doriskajā arhitektūrā.”[11] Un pāris lappušu tālāk: “Arhitektūru var pilnībā pielīdzināt mūzikai, jo skaista ēka tik tiešām nav nekas cits kā ar acīm tverama mūzika, ne laika, bet telpas secīgumā simultāni izpildīts harmoniju un harmonisko sasaišu koncerts.”[12]
Šellinga pārspriedumā nolasām vēl vienu brīdinājumu par briesmām, kas uzglūn arhitektam. Ausīs skanot parastam cilvēkam nepieejamai sfēru mūzikai, arhitekts spēlē uz visām viņam pieejamajām kitārām (profesionālajām lirām), tiecoties pārbīdīt ne tikai akmens kvadrus, bet veselas ielas un kvartālus, izdzēst no pilsētainavas to, kas acumirklī šķiet novecojis, un aizvietot ar to, kas acumirklī šķiet laikmetīgs. Netrūkst šādas darbošanās veiksmīgu piemēru, netrūkst arī nelabojamu kļūdu. Jo, kā precīzi norādījis postmodernisma teorētiķis un ainavu mākslinieks Čarlzs Dženkss: “Abu mākslu (mūzikas un arhitektūras – P. B.) komponistiem nākas cīnīties ar klišeju entropiju, kas mūždien draud aprakt viņu reputāciju.”[13]
Jāņa Lejnieka Rīgas nākotnes vēsture, ja to lasa kontekstā ar grāmatu par Modri Ģelzi un ar neskaitāmajiem rakstiem paša rediģētajā žurnālā, piedāvā bagātīgu materiālu pārdomām par arhitektūras skanējumu, par to, cik trausla ir robeža starp harmoniju un kakofoniju, starp diriģenta sapņojumiem un orķestra mūziķu profesionālo un cilvēcisko varēšanu, starp varēja būt un nebij’.
[1] Jānis Lejnieks. Rīgas nākotnes vēsture. Rīga: Zinātne, 2023, 451 lpp.
[2] https://www.delfi.lv/51042699/latvija/56378122/ziemelu-un-hanzas-skersojumi-kad-buves-vai-dzesis-no-planiem Skatīts 2024. gada 4. martā.
[3] Jānis Lejnieks. Rīga, kuras nav. Rīga: Zinātne, 1998.
[4] Jānis Lejnieks. Patiesa forma. Tīrs stils: Modris Ģelzis. Arhitekts. Rīga: Neputns, 2007.
[5] John J. Haldane. Architecture, Aesthetics of. In: Routledge Encyclopedia of Philosophy, General Editor Edward Craig, Vol. I. London and New York: Routledge, 1998, p. 365.
[6] Jānis Lejnieks. Rīga, kuras nav. Rīga: Zinātne, 1998.
[7] Jānis Lejnieks. Patiesa forma. Tīrs stils: Modris Ģelzis. Arhitekts. Rīga: Neputns, 2007, 93. lpp.
[8] https://the-talks.com/interview/daniel-libeskind/
[9] Johann Peter Eckermann, Gespräche mit Goethe in den letzten Jahren seines Lebens, 1823–1832. Zweiter Teil. Leipzig: F. A. Brockhaus, 1837, S. 88.
[10] Mīta pārstāstu latviski skat. Nikolajs Kūns. Sengrieķu mīti un varoņteikas. Tulkojis Gustavs Lukstiņš. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959, 131. lpp.
[11] Friedrich Wilhelm Joseph von Schelling. Philosophie der Kunst. In: Sämtliche Werke. Abt. 1, Bd. 5. Stuttgart und Augsburg: J. G. Cotta‘sche Verlag, 1859, S. 593.
https://www.deutschestextarchiv.de/book/view/schelling_kunst_1859?p=269
[12] Schelling, op. cit., S. 595.
https://www.deutschestextarchiv.de/book/view/schelling_kunst_1859?p=271
[13] Charles Jencks, “Architecture Becomes Music”, Architectural Review, 6 May 2013. https://www.architectural-review.com/essays/architecture-becomes-music
