Stāsta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/sapnu-kugotajs-odiseja-1

***

Mēs stāvējām garenā, veclaicīgā bibliotēkas telpā ar grāmatu plauktiem pa labi un pa kreisi, priekšā un aizmugurē. Šajā telpā bijām vieni paši. Smaržoja pēc vecas koksnes un grīdas vaska, un pēc šīs īpatnējās smaržas vien varēja nekļūdīgi noteikt, kur mēs atrodamies: Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecajā ēkā Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī. Pusaudža gados un jaunībā biju bieži nācis uz šejieni – darba dēļ vai vienkārši tāpat, lai sava prieka pēc pasēdētu lasītavā un pašķirstītu kādu interesantu grāmatu, – taču šajā konkrētajā telpā nekad nebiju bijis. Bružmanis drošā solī, kā ceļu zinādams, iegriezās divu plauktu rindu norobežotā ejā un, dažus soļus paspēris, ar platu smaidu norādīja uz vienu no plauktiem:

– Skaties! Vai atceries šīs grāmatiņas?

Protams, ka es atcerējos! Padomju laikos izdevniecība Liesma publicēja bērniem domātu grāmatu sēriju Brīnumzeme – Pasaules tautu pasakas. Neatceros, cik sējumi kopumā bija iznākuši, taču to bija daudz; man pašam bērna gados grāmatplauktā stāvēja kādi piecpadsmit. Katrā sējumā bija apkopotas vienas tautas vai reģiona pasakas. Akmens lauva – tibetiešu. Stiprinieks Agerans – rumāņu. Melnā pērle – afrikāņu. Zelta roze un sudraba roze – angļu… Visas grāmatiņas bija poligrāfiski nevainojamas, ar daudzkrāsainiem glancētiem apvākiem. Un lūk, tagad visi šie Brīnumzemes sējumi glītā raibā rindā stāvēja manā priekšā! Sirdī ielija nostalģiska siltuma sajūta, un es smaidīdams noglaudīju glancētās muguriņas.

Grāmatu rindas galā, pie pašas sienas, stāvēja kāda mazliet dīvaina grāmata: pēc izmēra un biezuma it kā no tās pašas Brīnumzemes sērijas, taču ar apvākiem kaut kādā indīgi sarkanā krāsā un bez uzraksta uz muguriņas. Paņēmu šo sējumu no plaukta – tas bija kā tikko iespiests, pat oda pēc tipogrāfijas krāsas, – un to atšķīru: jā, izdevniecība tā pati, tikai bez sērijas norādes. “Cilvēks saceļas pret dievu”. Antireliģiskās audzināšanas līdzeklis vidējā skolas vecuma bērniem. Rīga, Liesma, 1983. gads. Autors – Bulis.

– Bulis? – Bružmanis pārjautāja. – Rēzeknes-Aglonas katoļu diecēzes bīskaps ir Bulis. Jānis Bulis.

– Nē, šis ir kaut kāds Armands, – es precizēju. Uz apvāka atloka bija uzdrukāta melnbalta vīrieša fotogrāfija: vecums ap trīsdesmit pieciem vai četrdesmit gadiem, asi sejas vaibsti, īsi apgriezti tumši mati. Autors bija līdzīgs astoņdesmito gadu beigās populārajam padomju ekstrasensam Kašpirovskim.

– Pievērs uzmanību, – Bružmanis atzīmēja. – Vārds “dievs” visur ir ar mazo burtu, kā jau visos padomju izdevumos. Kas labs tur ir rakstīts?

Es uzšķīru nejaušu lappusi un sāku skaļā balsī lasīt: 

“Varbūt kopīgi pasapņosim: kas būtu, ja man uz nedēļu vai mēnesi tiktu piešķirta visa vara Rīgā? Jā, kas tad notiktu un ko es izdarītu? Protams, ka es uzreiz liktu nojaukt visas baznīcas mūsu pilsētā. Nolīdzinātu šos tumsonības perēkļus un māņticības midzeņus līdz ar zemi, lai ne smakas no tiem nepaliktu! Bet visus ticīgos vienkārši izraidītu no Rīgas uz visiem laikiem, lai viņi netraucētu attīstīties jums, mani jaunie draugi.”

– Redz, kā, – Bružmanis pašūpoja galvu. – Tam puisim noteikti bija kāda bērnības trauma, kas saistīta ar reliģiju. Un stils nedaudz atgādina padomju ateisma “korifeju” Demjanu Bedniju, tikai prozā. Esi lasījis?

– Jā, kaut ko atceros, – es atbildēju. – Komunistu dzejnieks, propagandists. Viņš laikam bija Ivana Bezdomnija prototips Bulgakova Meistarā un Margaritā, vai ne?

– Jā, tieši tā! – mans biedrs apstiprināja. – Es tikai brīnos, ka pat padomju laikā varēja tikt publicēts tik idiotisks teksts ar tik atklātu aicinājumu uz baznīcu graušanu. Turklāt vēl bērniem domātā grāmatā. Es vēl saprastu – Krievijā starpkaru periodā; bet Latvijā, un turklāt astoņdesmitajos gados, dažus gadus pirms perestroikas sākuma?! Parasti jau padomju ateisma propagandistu retorika bija mazliet smalkāka. Taisni neticami… Nu, lasi tālāk!

Es turpināju lasīt:

“Kad Francijas prezidents Miterāns apmeklēja Rīgu, viņu aizveda uz mūsu pilsētas slavenākajām un skaistākajām vietām un, cita starpā, parādīja viņam dažas darbojošās baznīcas. Kad es to uzzināju, man palika ļoti skumji. Vai tad Rīgā nav labāku un skaistāku apskates vērtu celtņu? Ir taču rūpnīcas, fabrikas, universālveikali, dzelzceļa stacijas, peldbaseini, skolas, utt. Mūsu Padomju Latvijas vadītāji laikam gribēja parādīt augstajam viesim, ka pie mums ir tā saucamā “reliģijas brīvība”. Es viņu vietā rīkotos pavisam pretēji: parādītu, ka mēs aktīvi cīnāmies ar reliģiskajiem aizspriedumiem un māņticībām un ka nekādam “dieviņam” mūsu pilsētā nav vietas.”

– Nu, skaidrs, – Bružmanis sacīja. – Visa grāmata noteikti ir šādā pašā tonī. Interesanti būtu uzzināt, vai šis spožais intelektuālis joprojām ir dzīvs un, ja ir, tad ko viņš tagad dara. Nebrīnīšos, ja dažus gadus vēlāk, Atmodas laikā, šis pats Armands Bulis ar sarkanbaltsarkanu karodziņu pie atloka jau demonstratīvi skrēja uz Torņakalnu pie Rubeņa…

– Nu nezinu, nezinu gan, – es pašūpoju galvu. – Dažreiz cilvēki patiešām mainās. Pat ja šādas masveida “garīgās pārvērtības” politisku pārmaiņu laikos lielākoties ir liekulības parāde, daži cilvēki tomēr atrod patiesu ticību. Tātad šeit tomēr ir jāvērtē individuāli… Starp citu, diez vai viņš ietu pie Rubeņa: viņš taču ir “Bulis”; tātad, pēc uzvārda spriežot, ir nū Latgolys pusis. Visdrīzāk no katoļu ģimenes – vismaz formāli.

– Taisnība, – mans draugs piekrita. – Tad drīzāk uz Aglonu. Bet varbūt ir kļuvis par dievturi un tagad, vecumdienās, skraida pa Pokaiņu meža takām… Paskaties satura rādītājā, vai tur kaut kas nav teikts par atsevišķām konfesijām. Ko viņš raksta, piemēram, par katoļiem?

– Pagaidi, tūlīt atradīšu… – es teicu, grāmatu šķirstīdams. – Tā… tā… Ā, lūk! Atradu:

“ROMAS KATOĻU BAZNĪCA

Pārējie ticīgie tic dievam, kurš dzīvo debesīs, bet katoļi tā vietā tic pāvestam, kurš dzīvo Romā, tālajā dienvidu zemē Itālijā. Pāvests – tas ir tāds vecs vīrs baltā halātā un baltā cepurītē, kurš iedomājas, ka ir visuvarens – kā dievs zemes virsū.

Reiz es pastaigājos pa Vecrīgu un aiz gara laika iegāju katoļu baznīcā – Jēkaba katedrālē. Tur iekšā viss ir tik nesaprotami iekārtots, ka es nevarēju saprast, kas ir kas. Tas pierāda reliģijas muļķību un nesakarību: ticīgie nāk un lūdzas tik nesaprotamos apstākļos. Uz baznīcas sienām karājās vai bija uzgleznoti kaut kādu cilvēku attēli garos apģērbos ar dīvainiem riņķiem ap galvām (laikam tā saucamie “svētie”). Jūs taču saprotat, mani jaunie draugi, cik tas ir nejēdzīgi: viņi paši uzzīmē vai uzglezno šos “svētos” un pēc tam metas ceļos, sit ar pierēm pret zemi un gaudodami lūdz šiem attēliem palīdzību – it kā tas būtu kaut kas cits, nekā krāsas kārtiņa uz koka vai audekla! Blakus šiem “svēto” attēliem atradās kaut kas dīvains un nesaprotams – kaut kas līdzīgs pamazinātai HES aizsprosta kopijai. Vai tas nav muļķīgi? Vai par to normālam cilvēkam nav jāsmejas?”

– HES aizsprosts? – es atkārtoju, acis no grāmatas pacēlis. – Hidroelektrostacijas aizsprosts? Diez, ko viņš ar to domāja?

– Nezinu, – Bružmanis paraustīja plecus. – Varbūt altāri, altāra priekšējo sieniņu?

– Vai arī vienkārši kaut kādas… sastatnes? – es minēju. – Varbūt viņš bija iemaldījies katedrālē kaut kādu restaurācijas darbu laikā?

Es lasīju tālāk:

“Katoļu tumsonība un māņticība ir tik šausminoša, ka viņi tic acīm neredzamiem kukaiņiem, tārpiem un krupjiem, kas dzīvo krāna ūdenī. Kad viņi dzer ūdeni, viņi skaita īpašus buramvārdus (tā saucamos “pātarus”) un ar dīvainiem roku žestiem un kustībām cenšas visus šos mūdžus aizgaiņāt.”

– Nu, klausies, tas jau ir kaut kas klīnisks, – Bružmanis nopūtās. – Interesanti, ko viņš raksta par luterāņiem un pareizticīgajiem?

Es atkal sāku šķirstīt Buļa opusu, meklējot attiecīgās nodaļas, –  taču šajā mirklī kāpņu telpā kāds ar skaļu blīkšķi aizcirta durvis, un es pamodos.

***

– Nu, ko teiksi? – Bružmanis vaicāja, kad satikāmies.

– Ko es varu teikt? – es paraustīju plecus. – Fui! Kaut kāds karojošs kretīnisms, līdzīgs karikatūrai. Un kas tās par muļķībām par Miterānu? 83. gadā Fransuā Miterāns jau bija Francijas prezidents, taču Baltijas valstis – tostarp arī Latviju, Rīgu – apmeklēja tikai 92. gada maijā, pēc neatkarības atgūšanas. To es ļoti labi atceros.

– Sapņos jau pilnīgu vēsturisku vai faktisku precizitāti nevar sagaidīt, – mans draugs noplātīja rokas.

– Jebkurā gadījumā mani tas nepārliecina, – es teicu. – Tas, ka padomju komunistu ateistiskā propaganda bija idiotiska, pats par sevi vēl nenozīmē pretējās nostājas pareizību. Tas varbūt palielina līdzcietību pret boļševiku vajātajiem kristiešiem, bet par pašas kristiešu mācības pareizību tieši neko nepasaka. Ja kāds ļauni un pārmērīgi ņirgājas par “plakanās zemes” teorijas piekritējiem, šī teorija taču nekļūst patiesa, vai ne? Nē, tas neder!

– Labi, būs vien jāturpina, – Bružmanis nopūtās. Nākamo kopīgo sapni sarunājām pēc nedēļas.

***

Bija saulains, svaigs pavasara rīts, kad jaunu, izglītotu, enerģisku cilvēku bars, jautri čalodams, iegāja milzīgajā bunkurā. Mēs ar Bružmani gājām viņiem līdzi: šis bija viens no tiem sapņiem, kurus vēro no malas kā mākslas filmu, pašā sapņa darbībā neiejaucoties. Jauno zinātnieku komanda – tur bija gan vīrieši, gan sievietes – gatavojās dalībai kaut kādā svarīgā eksperimentā. Ja pareizi atceros, tas bija saistīts ar nākotnē plānotajiem starpplanētu lidojumiem. Bunkurā bija izveidota pašpietiekama ekosistēma un jaunajiem pētniekiem bija jāpavada tajā divi gadi, lai pārbaudītu cilvēku spēju izdzīvot un sadzīvot liela kosmosa kuģa apstākļos. Dobji žvadzot, aizvērās slūžas un klinšu dziļumā ierīkotais bunkurs tika hermētiski nošķirts no apkārtējās pasaules. Tur, pazemē, sāka darboties lielās pasaules pamazināta kopija – maza autonoma pasaulīte ar jaukiem, dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Tā pagāja apmēram pusgads…

Un tad trakais punduris Maskavas Kremlī nospieda pogu un sākās globāls kodolkarš.

Mēs ar Bružmani varējām redzēt gan bunkura iekšieni, gan ārpus tā notiekošo (tādi bija sagadījušies šā konkrētā sapņa apstākļi). Mēs sastinguši stāvējām un vērojām šaušalīgās kodolsprādzienu “sēnes” pie apvāršņa un mutuļojošo liesmu okeānu mums visapkārt. Uz mums kā novērotājiem tas neiedarbojās un mēs neko nejutām, taču nolemtībā apstulbušais prāts čukstēja: tās ir pasaules beigas; pēc tām vairs – nekā… Taču izrādījās, ka pasaules gals tas tomēr vēl nav. Pēc kāda laika iestājās miers. Lai gan vairāk nekā puse no visas cilvēces un neskaitāmas dzīvnieku un augu sugas bija gājušas bojā – uguns plūdos, radiācijas staros, kodolziemas salā, – dzīvība uz mūsu planētas bija saglabājusies un atlikušie cilvēki sāka pamazām atjaunot pīšļos satriekto civilizāciju.

Bet bunkurā tostarp viss ritēja kā iepriekš. Tā iemītnieki bija hermētiski nodalīti no pārējās pasaules arī informācijas ziņā un nevarēja zināt, kas notiek ārpusē. Klints masīvs un vēl biezais svina slānis, kas veidoja bunkura ārējo čaulu, pasargāja jaunos zinātniekus no radiācijas, taču arī radiosakarus padarīja par neiespējamiem. Ārpasaulē plosījās nāve un Armagedons, bet bunkurā spīdēja desmitiem mākslīgo sauļu, ziedēja ziedi, jautri dziedāja putniņi, – un cilvēki strādāja, pētīja, sportoja, flirtēja. Tā pagāja paredzētie divi gadi. Pienāca tik ilgi gaidītais svētku datums, bet masīvās slūžu durvis neviens neatslēdza. Sākumā zinātnieki pārāk neuztraucās, jo domāja, ka tā ir kāda pārejoša tehniska kļūme. Taču ritēja dienas, pēc tam – nedēļas, bet neviens joprojām nenāca. Bunkurs bija aprīkots ar vienu vienīgu sarežģītu avārijas ierīci, ar kuras palīdzību bija iespējams pa vienam izkļūt ārpusē, taču šī ierīce izrādījās sabojāta un salabot to no iekšienes nebija iespējams.

Bunkurā iesprostotajiem cilvēkiem neatlika nekas cits, kā gaidīt. Pagāja daži gadi. Tad viena pēc otras sākās problēmas. Elektroenerģiju bunkurs saņēma no vairākiem radioizotopu ģeneratoriem; kaut kas šajā sistēmā sagāja greizi, un enerģijas padeve tika ļoti smagi traucēta. Iemītniekiem nācās taupīt elektrību un radikāli samazināt apgaismojumu. Bunkurs pārvērtās par tumsas, ēnu un krēslas valstību. Tā kā gaismas trūkums bija pārtraucis fotosintēzes procesu, visi augi ātri vien aizgāja bojā; tas pats liktenis piemeklēja arī dzīvniekus. Bunkura autonomā ekosistēma beidza pastāvēt. Tas gan vēl nenozīmēja cilvēku bojāeju: gaisa reģenerācijas un ūdens attīrīšanas iekārtas joprojām darbojās nevainojami, bet noliktavās sakrāto konservu, citu pārtikas produktu un medikamentu pietiktu vairākiem gadu desmitiem.

Tā viens pēc otra ritēja gadi. Bunkura gūstekņi dzīvoja visaptverošā, mokošā neziņā. Viņi nezināja, kas ir noticis ārpusē un kādēļ neviens nenāk viņus atbrīvot. Viņi nezināja neko par savu tuvinieku likteni. Viņi nezināja, vai vispār ir vērts cerēt uz glābiņu un vai nebūs jānomirst tepat, bez iespējām kaut reizi mūžā vēl ieraudzīt zilās debesis un zaļo zāli un sajust pavasara vējiņa liego vēsmu… Ak, cik lieliski es, reiz pats bezcerības un neziņas sajūtu līdz mielēm izdzēris, sapratu šos nabaga cilvēkus!

– Lūdzu, lūdzu, nezaudējiet cerību! – es ar asarām acīs kliedzu, cik skaļi vien spēju. – Nevajag! Tas kādreiz beigsies! Jūs atradīs!

– Nepūlies: viņi tik un tā tevi nedzird, – skumji galvu šūpodams, atgādināja blakus stāvošais Bružmanis.

Un tomēr šie cilvēki izrādījās daudz sīkstāki un varonīgāki, nekā man sākumā bija šķitis. Viņi līdz pašām beigām darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai saglabātu cilvēcību. Visu šo ilgo gadu garumā viņu starpā nenotika neviens nopietns konflikts, par asinsizliešanu nemaz nerunājot. Lai nebūtu jānīkst grūtsirdīgā dīkdienībā, bunkura gūstekņi nodarbināja prātus, lasot viens otram lekcijas un kabatas lukturīšu gaismā apspriežot dažādas grāmatas. Reiz kāda no sievietēm, mediķe, bija sagatavojusi priekšlasījumu par cilvēka gremošanas trakta anatomiju. Šī ārste sirga ar kādu progresējošu acu kaiti, kuru bunkura apstākļos izārstēt nebija iespējams. Tumšajā zālē sapulcējās visi pārējie iemītnieki; divi vīrieši ieslēdza rokas lukturus, lai spoži apgaismotu priekšā novietoto tāfeli. Ārste sāka zīmēt uz tāfeles, bet tad pēkšņi aprāvās, izlaida no pirkstiem krīta gabaliņu un ar abām plaukstām aizsedza acis.

– Piedodiet… – viņā žēlā, drebošā balsī nočukstēja. – Es nevaru… Lūdzu, izslēdziet gaismu uz mirklīti: tā pārāk apžilbina. Nekas, nekas, es tūlīt… – Un divas asaras nodevīgi izslīdēja caur sažņaugtajiem pirkstiem.

Pāris sekundes valdīja klusums, un tad kāds vīrietis zāles dziļumā sāka kaut ko uzmundrinoši saukt, bet cits – viņa kolēģis – stāstīt kādu joku. Auditorija atdzīvojās, lektore atsedza seju un pat pustumsā bija redzams, ka viņa pateicīgi smaida caur asarām.

Ritēja gadi – smacīgi un tumši, kā vecs putekļains pagrabs. Bunkura gūstekņi cīnījās, lai nezaudētu cilvēcību. Divām sievietēm piedzima bērni, taču dzīves apstākļi acīmredzot bija mazuļiem par smagu: neviens no viņiem nenodzīvoja pat līdz gada vecumam. Divi vīrieši neizturēja un izdarīja pašnāvību. Gandrīz puse nomira dabīgā nāvē…

Un tā, skaitot no eksperimenta sākuma, pagāja kopumā četrdesmit gadu. Tad beidzot bunkurs tika atrasts un atvērts. Nezinu gan, kādā veidā bija izdevies to atrast: kad sākās kodolkarš, visa ārējā apkalpe un citi ar eksperimentu saistītie cilvēki acīmredzot gāja bojā; izdzīvojušie apkaimes iedzīvotāji (ja tādi bija) izklīda, dzīvību glābdami, un par bunkuru vienkārši aizmirsa. Varbūt kaut kāda iemesla dēļ iedomājās, ka tā iemītnieki arī ir miruši. Pieļauju, ka notika tā: pēc četrdesmit gadiem kodolkarā izdzīvojušie vai viņu pēcteči nejauši atrada kaut kādus brīnumainā kārtā saglabājušos dokumentus par šo bunkuru un devās to atrakt – ne jau cerībā kādu izglābt, bet drīzāk lai atgūtu tur apslēptās un aizmirstās pirmskara tehnoloģijas. Ja tā, tad dzīvu cilvēku atrašana bunkurā izrādījās meklētājiem negaidīts pārsteigums.

Te nu viņi lēnām kliboja ārā pa durvīm, dzeltenos kombinezonos tērptu glābēju pieturēti. Pagalam novecojuši, sirmi, krunkaini, un katram sejas augšdaļu slēpa lielas saulesbrilles vai slēpošanas maska – lai pasargātu acis no tik sen neredzētās saules gaismas. Lai gan… kāda saule? Toreiz, kad jaunie zinātnieki čalodami gāja iekšā bunkurā, patiešām bija saulaina diena, zilas debesis un rīta vējiņā šalcošas zaļas birztalas ar vīterojošiem putniem. Tagad šajā pašā vietā pletās drūms akmeņains tuksnesis ar ķērpju plankumiem, kuru nemitīgi pļaukāja ledaina vēja brāzmas, un šo ainavu nosedza svina pelēkas, pastāvīgi apmākušās debesis ar draudīgu melnu mākoņu pleķiem. Bijušo bunkura iemītnieku acis nebija redzamas, taču es zināju, kāds ir to skatiens. Nekustīgs un nekurienē vērsts – kā nedzīvs.

Vai šiem cilvēkiem būtu labāk vērts mirt kodolkara liesmās kopā ar citiem? Kāda gan jēga bija viņu dzīvei? Nodzīvot – tā?

– Paklausieties! – es skaļi raudādams saucu. Man šķita, ka mana sirds tūlīt pārplīsīs aiz skumjām un žēluma. – Nu nevar būt tā, ka jūsu dzīvei nav jēgas! Jaukie, labie cilvēki – es jūs tā mīlu! Es savu dzīvi būtu apmainījis pret jūsējām, lai tikai jums nebūtu jānodzīvo šādi!

– Nu, nevajag tā kliegt, – mierinošā balsī teica Bružmanis. – Es taču tev teicu: viņi tevi neredz un nedzird.

– Par ko?! – es turpināju brēkt, ar asarām aizrīdamies. Sirdi plosošās skumjas un dusmas bija tik stipras, ka nespēju noturēties, nogāzos knūpus uz vēdera un bezspēcības niknumā sāku sist ar dūri pret zemi. – Par ko viņus tā? Es saprastu – mani; es jau tā esmu norakstīts un dzīvoju tumsā! Bet viņus kādēļ? Ak, Kungs, kādēļ? – Šajā brīdī vairs nekontrolēju savus tukšumā izkliegtos vārdus….

Šajā brīdī uz kādu pussekundi atslēdzos no notiekošā; tas bija ļoti īslaicīgs apziņas pārrāvums. Pēc mirkļa sajutu sev uz pleca Bružmaņa roku:

– Nu, celies, celies; paskaties…

Vēl apdullis un ar asarās mirkstošu seju, es pacēlu galvu. Kailā pēcapokaliptiskā ainava, atvāztās bunkura durvis, klusu slājošie cilvēku stāvi – tas viss pēkšņi bija kaut kur pazudis. Es gulēju zaļā zālē pie klusas, pa pusei aizaugušas ūdenstilpnes. Uzmanīgāk paraugoties, tā izrādījās ļoti līdzīga vienam no Ķīšezera līčiem. Pār mums liecās zaļojoša ozola zari, bet pavisam zemu pie debesu maliņas kā liels košs apelsīns rotājās rietošā saule. Pēc nupat piedzīvotās traģēdijas baudīt vasaras saulrietu ezera krastā – ar sienāžu sisināšanu, odu sīkšanu un varžu kurkstēšanu –  bija ārkārtīgi patīkami.

Kad biju nomierinājies un atvilcis elpu, Bružmanis izņēma no kabatas lukturīti un pārliecinātā solī devās pie ūdens malas:

– Paskatīsimies, ko interesantu mēs te varēsim atrast…

Saule neierasti ātri noripoja aiz apvāršņa un iestājās biezs mijkrēslis, bet drīz pēc tam – nakts tumsa. Mans draugs iededza savu lukturīti un aiz cilpiņas piekāra to pie blakus augoša koka zara – tā, lai gaismas kūlis iespīdētu ūdenī. Tad norādīja uz zālainu cinīti pašā ūdens malā:

– Sēdies! Te mums līdz rītausmai būs ko skatīties.

Dīvainā kārtā Bružmaņa vārdi mani nemaz neizbrīnīja; es paklausīgi apsēdos uz cinīša un sāku uzmanīgi vērot ūdenī notiekošo. Ezera dzīles nebija tukšas: te visu laiku valdīja kaut kāda kustība. Piekrastes ūdeņi bija planktona pilni; šeit dzīvoja dafnijas, ciklopi, vēžu kāpuri un cita cienījama publika, kuru mēdz tirgot zooveikalos akvārija zivtiņu barībai. Man nebija ne mikroskopa, ne palielināmā stikla, bet es redzēju visu ļoti skaidri, kā tiešā tuvumā.

Pēc brīža sapratu, ka katram no šiem mazajiem kriksīšiem ir individuāla, neatkārtojama personība ar savām rakstura īpašībām. Šeit, planktona valstībā, risinājās grandioza drāma – cilvēciskāka par cilvēciskāku. Mazās būtnītes karoja un salīga mieru, mīlēja un ienīda, nogalināja un glāba viena otru. Es redzēju gan pārsteidzoša cēluma un varonības, gan zemiskas nodevības, gan traģiskas mīlas piemērus. Kabatas lukturīša gaismā vēroju notikumus, kas līdzinājās Šekspīra Hamleta, Otello, Romeo un Džuljetas, Karaļa Līra un Ričarda III sižetiem, – tikai šoreiz tie bija saausti kopā, kā vienā milzīgā daudzkrāsainā paklājā. Tuvāk rītausmai notika katarses brīdis – tieši tā, kā Aristotels definē savā Poētikā –, un iestājās laimīgās beigas. Ļaunais bija satriekts; taisnīgums bija atjaunots, un beidzot triumfēja labais: mīla, labestība un prieks. Planktona princis ar princesi svinēja kāzas un kronēšanu, un mazo pavalstnieku miriādes jautrā harmonijā virpuļoja visapkārt. Arī manu dvēseli pārpildīja aizkustinājums un mierīgs, gaišs siltums…

Un tad pašķīrās ūdenszāles un lukturīša apgaismotajā dzelmē strauji iepeldēja liela zivs ar atbaidoši atplestiem žokļiem. Tā četros vai piecos kampienos aprija visus svētku dalībniekus un tikpat strauji aizšāvās projām.

Iezvanījās modinātājpulkstenis un es pamodos – skumjš, grūtsirdīgs un fiziski salauzts, ar rūgtuma garšu mutē.

***

– Zini, ko? – es dusmīgs un saērcināts teicu Bružmanim. – Varbūt pārtraucam visu šo sapņu avantūru? Tā ne pie kā laba nenovedīs, – vismaz mani.

– Man ļoti žēl, ka tā sanāca, – mans draugs vainīgi noplātīja rokas. – Bet te ir tāpat kā reālajā dzīvē vai kino. Ir labas dienas, ir sliktas dienas. Ir labas filmas un ir tādas, kuras nemaz negribas skatīties līdz beigām. Ar to jārēķinās.

– Tu teici, ka mēģināšot palīdzēt man atgūt jēgas izjūtu, – es turpināju. – Bet no šādiem sapņiem man paliek tikai sliktāk. It īpaši tā zivs. Tas taču ir koncentrēts simbols visam tam, kas mani pēdējos divdesmit gadus ir mocījis; tā ir kā sāls birdināšana uz atvērtas brūces! Kādēļ dzīvot, cīnīties, mīlēt, ja galu galā atpeldēs zivs un visu aprīs? Pilnīga bezjēdzība…

Bružmanis mēģināja kaut ko iebilst, bet es neļāvu viņam runāt:

– Pēc šā sapņa man vēl vismaz divas dienas bija draņķīga sajūta sirdī. Labi, tas varbūt nav tas trakākais; bet es baidos, ka tas var man nodarīt lielu kaitējumu ilgtermiņā. Tik ilgus gadus esmu centies izveidot dvēselē vismaz kaut kādu līdzsvaru, ja jau nevaru pilnībā izveseļoties, – un tagad riskēju atkrist atpakaļ vissmagākajā krīzē. Šādi klaiņojumi pa šādiem… Dantes elles lokiem man labu nedara. Dante, Dante… Piedod, bet ja es esmu Dante, tad tu esi ļoti švaks Vergīlijs. Vēl viens šāds piedzīvojums mani novedīs vai nu Tvaika ielas slimnīcā, vai cilpā…

– Pagaidi, pagaidi, – mans draugs beidzot tika pie vārda. – Es tevi lieliski saprotu. Bet… tu pats tikko lietoji vārdu “krīze”, pareizi?

– Nu, un?

– Bet šim vārdam taču ir klasiska medicīniska nozīme: tas ir izšķirošais punkts akūtas slimības gaitā, pēc kura sākas vai nu atveseļošanās, vai nāve. Runājot par otro variantu, tas tev šajā gadījumā tieši nedraud: sliktāk, kā tev sākotnēji bija, vairs nebūs… Es saprotu, ka ir liels risks, bet vai tad uzreiz jānolaiž rokas? Nekur taču nav teikts, ka nākamais sapnis būs tikpat slikts! Varbūt tomēr pamēģināsim vēlreiz?

Pēc ilgākas pierunāšanas es piekritu pamēģināt vēlreiz, bet patiešām tikai izņēmuma kārtā.

***

Vecais piepilsētas autobuss grabēja un kratījās pa izdangāto grants ceļu. Bija tumšs, vēls rudens vakars, lija lietus, un daži pasažieri jau snauduļoja savās sēdvietās. Mēs ar Bružmani sēdējām pašā aizmugurē, uz dīvānam līdzīgā vienlaidu sēdekļa. Ik pa brīdim kāda automašīna vai cits autobuss nobrauca pretējā virzienā, un tad pār pustumšo salonu caur slapjo logu stiklu un netīrajiem aizkariem pārzibsnīja dzeltena gaisma.

– Starp citu, vai tu zini, uz kurieni mēs tagad braucam? – es beidzot pajautāju pēc ilgākas klusēšanas.

– Nav ne jausmas, – mans draugs paraustīja plecus.

– Man šķiet, ka mēs braucam pie manas vecmāmiņas. Es šo autobusu ļoti labi atceros. Redzi to plastmasas ķiņķēziņu šoferim pie spoguļa? Šis ir Bauskas-Kurmenes autobuss; es katru vasaras brīvlaiku ar to braukāju… toreiz…

– Bet tagad taču tava vecmāmiņa jau sen ir viņsaulē? – Bružmanis vaicāja. – Kurš mūs tur Kurmenē sagaidīs? Ir jau vēls un šis ir pēdējais autobuss. Kur mēs nakšņosim?

– Nezinu, – es nedrošā balsī atzinos. – Man arī ir tāda sajūta, ka mana vecāmamma ir mirusi, bet pārliecināts neesmu… Bet pat ja viņa ir mirusi, mājai taču jābūt uz vietas. Vai ne? Lai gan… tur tagad var dzīvot kāds cits, vai ne?

– Nu, labi, – Bružmanis sacīja. – Gan jau redzēsim, kā būs. Varbūt kāds kurmenietis piekritīs mūs izmitināt par maksu. Ko īsti tu man gribēji parādīt?

– Baznīcu, Kurmenes baznīcu! – es ar lielu dedzību iesaucos. – Saproti, es gribu pārbaudīt, vai tagad atkal sajutīšu to pašu, ko toreiz, bērnības gados. Un man ir svarīgi, lai tu būtu man blakus un pateiktu, vai jūti to pašu, ko es.

– Par to nu gan es ļoti šaubos, – mans draugs iebilda, galvu šūpodams. – Bērnības atmiņas ir jauka lieta, taču vienā un tajā pašā upē divreiz iekāpt nevar. Labāk pārlieku nepieķerties pagātnei, lai tagadnē nebūtu jāpiedzīvo nepatīkama vilšanās. Kādēļ sarežģīt lietas? Kāpēc lai mēs neaplūkotu šo tavu baznīcu ar tīru un vienkāršu skatienu, kas nav pagātnes aizmiglots – tā, kā to darītu pirmoreiz ieradies tūrists? Starp citu, man tā patiešām būs pirmā reize; es Kurmenē nekad neesmu bijis.

Šajā brīdī autobuss nobrauca ceļmalā, noraustījās un, bremzēm kaucot, apstājās pie pieturas. Durvis ar skaļu šņācienu atvērās un ielaida kādu vīrieti slapjā brezenta mētelī ar lielu sēņotāja grozu.

– Kas tā par pieturu? – Bružmanis jautāja.

Es pagriezos pret logu un pašķīru vecos apdriskātos aizkarus. Autobuss jau sāka attālināties no pieturas, kad man beidzot izdevās izlasīt uzrakstu uz pieturas zīmes: “Silakristi”.

– “Silakristi”! – es paziņoju un pagriezos pret Bružmani. Sēdeklis man blakus bija tukšs; tātad kaut kur tālu, tālu – ja ar šādu vārdu patiešām varētu apzīmēt paralēlas dimensijas – mans draugs bija pēkšņi pamodies savā gultā.

Es biju apjucis, jo biju palicis viens un vairs nezināju, ko lai iesāk. Pagaidām nolēmu turpināt ceļu uz Kurmeni viens pats. Un tad uz mirkli iegrimu aizmirstībā, kā ciešā lipīgā miegā…

Un tad atkal atvēru acis.

Es stāvēju pilnmēness apspīdēta meža vidū. Bija nakts un pilnīgs bezvējš, un it viss man visapkārt – katra lapiņa, katrs zariņš, katrs zāles stiebriņš – bija nekustīgs. Valdīja pilnīgs klusums: es nedzirdēju ne koku šalkoņu, ne putnu vai zvēru balsis, neko. Tukšajās debesīs karājās tikpat nekustīgs mēness disks, no kura nāca zilganbāla, spocīga gaisma ar piķa melnām ēnām. Blāvajā mēnesnīcā tieši man priekšā bija redzama taisna taciņa, kuras galā vīdēja tumšs mājas siluets.

Viss, ko redzēju un sajutu sev visapkārt, nebija vienkārši dīvains: tas bija šausminošs. Un arī šis latviešu valodas īpašības vārds – “šausminošs” – nespēj pilnībā atveidot manā sirdī tobrīd notiekošo; domāju, ka neviena no cilvēku runātajām valodām to nespētu. Un tas arī nav jāatveido, jo nevienam – pat vislielākajam nelietim un manam nāvīgākajam ienaidniekam –, es nenovēlu jebkad mūžā izjust kaut ko tamlīdzīgu. Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt. Es zināju, ka neesmu kurls, taču nedzirdēju pat sava ķermeņa skaņas: elpu, sirdspukstus, riņķojošo asiņu šalkoņu ausīs. Es zināju, ka neesmu miris (vismaz vārda parastajā nozīmē), taču nemaz nejutu, ka elpoju un ka man pukst sirds…

Reālajā pasaulē šausmas paralizē un atņem spēju racionāli spriest. Taču mans saprāts tobrīd bija nevis aptumšots, bet neierasti skaudrs, un es uzreiz nekļūdīgi apjēdzu, kādēļ manu dvēseli plosa šādas jūtas. Šis mežs, šīs debesis, šis mēness – tas viss bija absolūti bezjēdzīgs un tātad neiespējams. Koku zarus rotāja lapas, taču katra lapiņa, katra dzīsliņa tajā, katrs to veidojošais atoms, kvarks, bozons, jebkas… bija absolūti statisks – bez mērķa un jēgas, bez sākuma un gala. Koki izskatījās kā koki, – taču īstenībā tie nebija koki, jo bija bezmērķīgi. Mēness izskatījās kā mēness, – taču īstenībā tas nevarēja būt mēness, jo bija bezmērķīgs. Mēness gaisma nebija gaisma, jo to veidojošie fotoni nekur netraucās un stāvēja uz vietas nekustīgi un mūžīgi. Mans ķermenis nebija gluži mans ķermenis, jo tam nebija jēgas un virzības. Pat laiks šajā pasaulē neritēja: šeit nebija īstu “pirms” un “pēc”. Šis mežs nebija apburts, jo tajā nebija burvestības. Tas nebija spoku mežs. Tobrīd es labprāt būtu ieraudzījis starp kokiem kaut vienu spoku, bet neviena spoka šeit nebija. Šis mežs bija vienkārši neiespējams.

Šī baisā pasaule vienkārši bija – taču pasaule nevar vienkārši būt! Un mana dvēsele, kas par spīti visam bija normāla cilvēka dvēsele, nevarēja, nespēja, negribēja to pieņemt – un atgrūda šo neiespējamo visumu ar katru savas būtības daļiņu. Mani bija pārņēmušas kosmiskas šausmas vārda vistiešākajā nozīmē. Šāds Kosmoss bija absolūti neiespējams, – un tomēr es tajā pašlaik atrados. Es pats biju pārvērties par cieši sasietu šausmu mezglu, par neizkliegtu ārprāta kliedzienu, par primordiāla absurda iemiesojumu. Jebkurš cits manā vietā nebūtu izturējis un būtu miris ar sirdstrieku, – taču man pat šis žēlsirdīgais glābiņš bija liegts, jo es nesapratu, vai man joprojām ir sirds…

Neraugoties uz visu to, manas kājas nebija paralizētas un es varēju iet. Kaut kāda iekšēja dzinuļa pamudināts, lēnām devos pa mēness apspīdēto taciņu uz tālumā vīdošās mājas pusi. Un nonācu pie tās, un atvēru durvis (bez jebkādas skaņas, bez eņģu čīkstēšanas) un iegāju iekšā.

Tagad es stāvēju tukšā, pustumšā istabā ar pilnīgi kailām sienām. Zilganbālā mēness gaisma, caur vienīgā loga rūtīm iespīdēdama, meta uz grīdas drūmus un baisus ēnu ķeburus. Istabas vidū atradās ķeblītis un uz tā, ar muguru pret durvīm pagriezusies, sēdēja sieviete melnā apģērbā un ar pusgariem melniem matiem.

Viņa lēnām pagriezās pret mani. Blāvajā mēnesnīcā es saskatīju viņas seju.

Es pazinu šo sievieti. Viņas vārds bija Agita un kādreiz, sen aizmirstā pagātnē, viņa bija mana klasesbiedrene. Kādēļ tieši viņa? Nezinu un nevaru zināt. Kad biju pusaudzis, mani, protams, interesēja meitenes, taču pret šo Agitu toreiz biju vienaldzīgs; viņa nebija manā gaumē un pēc skolas pabeigšanas ne reizi nebiju viņu atcerējies. Viņas mati bija tikpat kraukļa melni, kā skolas gados; seju klāja līķa bālums, bet acis bija drausmīgas un tukšas, kā divi tumši bezdibeņi.

Kādu brīdi Agita klusējot vērās – nevis manī, bet caur mani, kaut kādā neskaidrā nenofokusētā punktā. Tad pacēla roku un lēnām ar pirkstu paaicināja mani pie sevis. Šausmu ārprāta plosīts, es tomēr nespēju nepaklausīt. Pa spocīgās gaismas pielieto grīdu piegāju pie loga, aiz kura spīdēja tas pats mēness disks un rēgojās nekustīgo zaru un lapu melnās aprises. Agita piecēlās, nostājās man aiz muguras, ar abām rokām apskāva manus plecus, pievirzīja savas lūpas cieši pie manas auss un (ak, Dievs, pat tagad, to rakstot, es svīstu aukstus sviedrus un pār ādu skrien šermuļi!) ļoti klusā balsī pateica šos vārdus:

– Iedomājies… ka tu lido pār tumšiem mežiem… pār aizmigušām pilsētām…

Un mēs lidojām. Istaba bija pazudusi un tagad mēs bijām augstu gaisā. Es nezinu, ar kādu ātrumu mēs traucāmies uz priekšu, taču gaiss (ja tas bija gaiss) joprojām bija stāvošs un nekāda pretvēja nebija. Es neredzēju Agitu, tikai jutu, ka viņa ar abām rokām cieši tur mani no mugurpuses. Virs mums bija tukšās debesis ar to pašu mēness disku, kas bija kļuvis divreiz lielāks un izstaroja to pašu drūmo, nereālo gaismu, ko iepriekš. Un mēs lidojām. Zem mums pletās tā pati bezjēdzīgā, neiespējamā pasaule. Tumšie meži ar kokiem bez sākuma un gala, tālu aiz apvāršņa bezgalībā aizejošas kalnu grēdas, jūras un ezeri ar melniem, nekustīgiem ūdeņiem, kas nemaz nebija ūdeņi… Un pilsētas ar tūkstošiem un miljoniem tumšu bezjēdzīgu namu, kuros mūžīgā statiskā miegā gulēja iemītnieki – miruši, pirms paguva piedzimt.

Un visā šajā šausmīgajā visumā, bezgalības vidū – tikai es viens pats, viens vienīgs mazs cilvēciņš, sīciņš, šausmās sačokurojies svešķermenītis, kurš meklē jēgu un tiecas uz mērķi! Ak, Dievs, ak, Dievs, tas nav, nav, nav iespējams…

Un es vairs nespēju izturēt un izmisumā brēcu – ne jau ar plaušām un pārējiem runas orgāniem, bet ar visu savu samocīto, saplosīto būtību:

– Tas nevar būt! Tas nevar būt! Ak, Dievs, kur Tu esi?!! Ticu, Kungs, ticu, palīdzi manai neticībai!!!

Un nākamajā mirklī debesu austrumu pusē – nezinu, kā, bet skaidri zināju, ka tie ir austrumi – uzplaiksnīja zibens. Un tukšās, drūmās debesis pāršķēlās.

Apžilbinoša, ugunīga vertikāla svītra ātri pletās augšup un lejup; tās apakšējais gals pazuda aiz apvāršņa, bet augšējais ietiecās un turpināja tiekties izplatījumā. Atskanēja vareni pērkona dārdi, kas tobrīd likās jaukāki par vissaldāko mūziku, un manu acu priekšā vertikālās svītras vidū no tās atdalījās tāds pats horizontāls nogrieznis un sāka tāpat augt un plesties pa labi un pa kreisi. Un liesmojoša Krusta četri gali ar pārpasaulīgu ātrumu traucās laika un telpas bezgalībā, cauri gaismas gadu un parseku miljardiem, cauri eonām, ērām un laikmetiem, iznīcinot nebūtības lāstu, izkausējot bezmērķības ledu, sasildot visu esošo ar kvēlojošu un dzīvu darošu uguni, izkrāsojot pelēcīgo tukšumu ar karstu un krāšņu toņu paleti…

Agita bija pazudusi; es vairs nejutu viņas roku tvērienu un vienkārši atrados vienā izplatījuma punktā. Un tad no tās pašas puses, no austrumiem, atskanēja kaut kas vārdiem grūti aprakstāms: kā brīnumdaiļa daudzbalsīga kora dziedāšana, kas piepildīja Visumu no vienas malas līdz otrai. Miljardiem balsu perfektā harmonijā dziedāja:

“Salus, vita et resurrectio nostra,
Per quam salvati et liberati sumus!”[1]

Bet Krusta vidū, tur, kur tā līnijas sagāja kopā, bija Gaisma un Mīlestība – Tas, Kuru es, pats to neapjēgdams, biju tik izmisīgi gaidījis un meklējis visus šos divdesmit gadus. Pa manu seju sāka aumaļām plūst asaras: tā pazudis bērns laimē un atvieglojumā raud, kad māte viņu atrod.

– Kur Tu biji visu šo laiku, Kungs, kamēr es tik ļoti cietu? – es jautāju.

– Es pastāvīgi biju tev blakus, – skanēja atbilde. – Lai pat vissmagākajos pārbaudījumos neļautu tev iet bojā un palīdzētu atrast ceļu atpakaļ pie Manis.

Un tad es kritu. Tas bija brīvs kritiens cauri Visumam – nevis tam, tukšajam un šausmu pilnajam, kurā vēl nesen atrados, bet reālajam, dinamiskajam, daudzkrāsainajam Visumam ar visām tā zvaigznēm, miglājiem, melnajiem caurumiem un galaktiku superkopām. Šis Visums bija labs, jo to bija radījis un uzturēja esībā labais Dievs – visas radības Alfa un Omega. Es nezinu, cik ilgs bija šis kritiens – dažas minūtes vai miljoniem gadu –, bet tas nebija svarīgi.

Es biju laimīgs, jo zināju, ka mani meklējumi ir beigušies un ka es dodos uz mājām.

***

Es pamodos un uzreiz atvēru acis. Istaba bija tāda pati, kādu biju to atstājis iemiegot iepriekšējā vakarā, tikai jautru rīta saules staru caurausta. Spilvens vēl bija mitrs no asarām, taču dvēseli pārpildīja gaišs, patīkams miers.

Es piecēlos no gultas, piegāju pie loga un atvēru to līdz galam, ļaujot svaigajam vējiņam ievirpuļot istabā un paglaudīt manu seju. Ārā bija brīnišķīgs, saulains agrs pavasara rīts; pie koši zilajām debesīm nebija ne mākonīša; apdullinoši dziedāja un čivināja putni, un jaunavīgais lapotņu zaļums iedvesa prieku un optimismu. Lejā, uz ielas, dunēja automašīnas, čaloja bērni, rēja suņi. Mana dzimtā pilsēta, mana mīļā Rīga bija kā kautrīga meitene, kas bija tikko atmodusies no nakts miega un tagad mazgāja seju rīta rasā.

Es nolēmu uzvārīt un padzert kafiju, bet Bružmanim piezvanīt vēlāk. Plānoju pēc brokastīm pirmoreiz pēc ilgāka laika aizbraukt uz Vecāķiem un pastaigāt gar jūras malu, bet vakarā uzaicināt manu draugu uz vienu ļoti mājīgu Vecrīgas krodziņu nepilnu piecu minūšu gājienā no Saeimas, kur mēdz būt labs alus.

Un, ja pasaulē ir jūra un labs alus, tad kaut vai tādēļ vien ir vērts būt un dzīvot, vai ne?

[1] “Mūsu glābiņš, dzīvība un augšāmcelšanās, / Caur kuru atpestīti un atbrīvoti esam!” (latīņu val.)