Akvīnas Toms (ap 1225–1274) bija itāļu aristokrāts, dominikāņu mūks, teologs un filozofs, kurš izveidoja tā dēvēto lielo sintēzi starp platonismu, aristotelismu un biblisko atklāsmi, sarakstot viduslaiku gotiskajai katedrālei līdzīgo Teoloģijas kopsavilkumu (Summa theologiae), paredzētu iesācējiem, un vairākus citus tekstus, ar kopīgo apjomu vairāk nekā 8 miljoni vārdu. Akvīnas Toma sekotājus sauc par tomistiem, un 20. gadsimtā vien tie iedalījās vismaz desmit apakšvirzienos. Tomisms savu kārtējo atdzimšanu Rietumos piedzīvo tieši šobrīd, un viens no šīs atdzimšanas mazajiem asniņiem ir arī Telos. Diemžēl Telos vietnē tehniskas mazspējas dēļ nebija iespējams “iedabūt” paralēltekstu divās kolonnās, tāpēc tulkojums ir zem latīņu oriģināla. Priecīgas Lieldienas!

Te Deum totius consolationis invoco,
qui nihil in nobis praeter tua dona cernis,
ut mihi
post huius vitae terminum donare digneris
cognitionem primae veritatis,
fruitionem divinae maiestatis. 

Da etiam corpori meo,
largissime remunerator,
claritatis pulchritudinem,
agilitatis promptitudinem,
subtilitatis aptitudinem,
impassibilitatis fortitudinem.

Apponas istis
affluentiam divitiarum,
influentiam deliciarum,
confluentiam bonorum,

ut gaudere possim
supra me de tua consolatione,
infra de loci amoenitate,
intra de corpore et animae glorificatione,
iuxta de angelorum et hominum delectabili associatione.

Consequatur apud te,
clementissime Pater,
in eo
rationalis sapientiae illustrationem,
concupiscibilis desiderabilium adeptionem,
irascibilis triumphi laudem;

ubi est, apud te,
evasio periculorum,
distinctio mansionum,
concordia voluntatum;

ubi est
amoenitas vernalis,
luciditas aestivalis,
ubertas autumnalis,
et requies hiemalis.

Da, Domine Deus,
vitam sine morte,  
gaudium sine dolore,

ubi est
summa libertas,
libera securitas,
secura tranquilitas,
iucunda felicitas,
felix aeternitas,
aeterna beatitudo,
veritatis visio atque laudatio,
Deus.

Amen.

***

Tevi, Dievs, kas visā sniedz mierinājumu
un mūsos neatrodi neko, ko pats nebūtu devis,
es piesaucu,
lai tad,
kad šī dzīve beigsies, Tev labpatiktos man dāvāt
pirmās patiesības zināšanu,
Tavas dievišķās majestātes saldmi.

Dod vēl,
visudāsnais atalgotāj,
arī manai miesai
skaidrības skaistumu,  
nasku izveicību,
smalku atbilstību,
drosmi nesatricināmībā.[1]  

Pieliec vēl šim visam,
bagātību klēpjus,
iepriecinājumu pārpilnību,
labumu saplūsmi,

tā, ka es varu līksmot
par Tavu mierinājumu virs manis,
par zemes daiļumu zem manis,
par miesas un dvēseles pagodinājumu manī,
eņģeļu un cilvēku brīnišķā sadraudzē.

Lai tur pie Tevis,
visžēlīgais Tēvs,
es varētu sasniegt
manā prātā gudrības gaismu,
manās alkās patiesi vēlamo,
manās dziņās uzvaras godu –

tur, kur, pie Tevis,
ir
glābiņš no briesmām,
daudzi dažādi mitekļi,
visu gribu saskanība,

tur, kur ir
pavasara skaistums,
vasaras spožums,
rudens dāsnums
un ziemas miers.

Dod, Kungs Dievs,
dzīvību bez nāves
prieku bez bēdām,
tur, kur ir
augstākā brīvība,
bezgalīga drošība,
nesatraucams miers,
priekpilns apmierinājums,
laimīga mūžība,
mūžīga svētlaimība,
patiesības skatīšana un slavēšana:
Dievs.

Amen.

[1] Dažas lūgšanas daļas sava eliptiskā rakstura un šeit tikai nojaušamā teoloģiski piesātinātā konteksta dēļ ir gandrīz nepārnesamas. Dž. Finniss šī panta pēdējās četras rindas, stipri izvēršot oriģinālu, piemēram, tulko: the beauty of lightsomeness / responsiveness of flesh to spirit / fit readiness in glorified perfection, / assurance free from fear of harm. Skat. John Finnis, Aquinas. Moral, Political, and Legal Theory, Oxford: Oxford University Press, 1998, p. 333.
Latīņu teksts no: Raymundi A. Verardo OP, ed., Sancti Thomae Aquinatis Opuscula Theologica, I, Turin: Marietti, 1954, p. 288. Tulkoja A. Irbe.