Ar Luterisma mantojuma fonda atļauju pārpublicējam fragmentu no Džona Klainiga grāmatas Brīnumaini radīts. Cilvēka ķermenis, ko 2022. gadā Agņa Zariņa tulkojumā izdeva fonds (skat. http://www.lmf.lv/brinumaini-radits-dzons-klainigs). Dr. Džons V. Klainigs ir Austrālijas Luterāņu koledžas (Adelaide) kapelas dekāns un biblisko studiju vadītājs, pasniedzējs, autors un lektors jautājumos, kas saistīti ar dievkalpošanu, Bībeles studijām un kristīgo garīgumu. Viņš ir Austrālijas Luterāņu baznīcas Dievkalpošanas komisijas loceklis. 2014. gadā Luterisma mantojuma fonds izdeva arī Klainiga grāmatas Žēlastība un atkal žēlastība tulkojumu. Brīnumaini radīts oriģinālā angļu valodas izdevuma apakšvirsraksts vēsta, ka grāmata ir apcerējums par “protestantu ķermeņa teoloģiju”, tātad grāmata dažādos veidos apskata tīri biblisko mācību par cilvēka kā iemiesotas dvēseles dzīvi, stāvokli un ar to saistītajiem ētiskajiem jautājumiem. Kā bibliskās mācības izklāsts, grāmata, šķiet, vairāk domāta ticīgajiem, kuri Svētos Rakstus jau pieņem kā Svētā Gara dvestu Dieva Vārdu ar augstāko normatīvo autoritāti kristieša dzīvē, ticībā un morālē. Tādējādi diez vai sekojošais izklāsts varēs pārliecināt kādu nekristieti, lai gan, kā jau Telos.lv vairākkārt norādīts, nav obligāti jābūt kristietim, lai saprastu, kas ir laulība un dabīgais likums – to atklāj arī veselais saprāts.[1] Tomēr mēs dzīvojam dīvainos jebkādas augstākas autoritātes zuduma laikos, kad pat daudzi kristieši dažādās konfesijās[2] vairs nesaprot vai neieklausās Bībeles visnotaļ skaidrajos vārdos par laulības būtību un dažādiem netiklības paveidiem. Tāpēc turpmākais Klainiga izklāsts par netiklību un seksuālām attiecībām ar sava dzimuma pārstāvjiem varētu noderēt, lai atgādinātu dažas vienkāršas bibliskas patiesības tiem kristiešiem, kuru sirdsapziņās laikmeta gars ir iedēstījis šaubu sēklu.

Kad Dievs radīja šo pasauli, Viņš vienveidīgām būtībām lika atdalīties citai no citas – gaismai no tumsas, dienai no nakts, sausai zemei no jūras, putniem no zivīm, cilvēkiem no lauka dzīvniekiem un sievietēm no vīriešiem. Nošķirot šīs radītās būtnes, Dievs iedibināja līdzsvarotu polaritāti, kura piešķir enerģiju dzīvību uzturošai dinamiskai kārtībai šajā pasaulē. Dievs uzlika pienākumu Ādamam un Ievai, kā arī mums rūpēties par šo ekosistēmu uz zemes un nodrošināt, lai tās darbība netiktu dezorganizēta vai sagrauta. Šī kārtība ietver arī vīriešu un sieviešu seksuālo polaritāti, kas nepieciešama cilvēku dzimšanai un ko iespējams tik vienkārši sabojāt. Līdzīgi tam, kā cilvēki pārkāpj Dieva dabisko seksuālo ekoloģiju vīriešiem un sievietēm, izšķirdami to, ko Dievs savienojis laulībā un cilvēku seksualitātē, tāpat cilvēki pārkāpj seksuālo ekoloģiju, netiklībā savienojot Dieva nošķirto un veicot dzimumaktus ar sava paša bioloģiskā dzimuma personām.

Netiklība ir seksuālās attiecības ārpus laulības.[3] Grieķu valodas vārds šādas rīcības apzīmēšanai ir atvasināts no termina, ar ko apzīmē vīriešu vai sieviešu dzimuma prostitūtu. Tomēr Jaunās Derības tekstos netiklība netiek ierobežota ar seksuālā iepriecinājuma pārdošanu un pirkšanu komerciālā darījumā – tā ietver arī seksuālās attiecības ar personu, kas neatrodas laulības attiecībās. Tas ir termins, kas apzīmē visu veidu seksuālās attiecības ārpus laulības. Tas attiecas arī uz pornogrāfisku iztēli, kas veicina netiklību un pati ir tās veicināta.

Kaut gan Jaunās Derības teksti daudzviet skaidri aizliedz netiklību,[4] šī aizlieguma iemesli tiek izskaidroti tikai retos gadījumos. Tas ir visai mulsinoši, jo netiklība antīkajā pasaulē bija tikpat kontrkulturāla, kāda tā ir arī mūsdienās lielā daļā Rietumu kultūras. Jaunā Derība māca: ja netiklība netiek nožēlota un piedota, tad tā diskvalificē netiklos no viņu debesu mantojuma saņemšanas (1. Kor. 6:9-11; Atkl. 22:15). Tā kā netiklība izraisa garīgu nešķīstību (2. Kor. 12:21; Gal. 5:19; Ef. 5:5, Kol. 3:5), tad tās rezultāts ir notiesājošs Dieva spriedums (1.Tes 4:3; Ebr. 13:4; salīdz. 1.Kor. 10:8). Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 6:12-20 izskaidro iemeslu.[5] Viņš apskata šo jautājumu, lai atrunātu Korintas draudzes vīriešus apmeklēt prostitūtas, kuri vēlas apmierināt savas seksuālās “vajadzības”. Pārsteidzoši, ka Pāvila minētais iemesls ir daudz vairāk teoloģisks nekā morāls.

Apustulis Pāvils argumentē, ka seksuālais akts ne tikai apmierina noteiktas ķermeniskas vajadzības, kas līdzīgas ēšanai vai dzeršanai (6:13), bet tas ir bijis iecerēts, lai izveidotu personisku, fizisku savienību starp vīrieti un sievieti laulībā. Tā ir personu savienība, jo cilvēka ķermenis nav nodalāms no personas kā kaut kas tāds, kas eksistētu atrauti no personas. Tādēļ nav arī iespējams sev iegūt sievietes ķermeni bez saskarsmes ar šo sievieti kā personu visā tās veselumā – viņas miesa nav nošķirama no dvēseles. Cilvēki parasti identificē sevi ar savu ķermeni, tomēr tie bieži vien maldīgi iedomājas, ka kādas citas personas seksualitāte varētu eksistēt nošķirti no šīs citas personas. Tomēr savā pašu seksualitātē mēs nepārprotami pieredzam savu kā personas vienotību ar savu ķermeni.[6]

Roberts Džensens savā komentārā par Sālamana augsto dziesmu pamatoti atzīmē: “Gnostiskais kārdinājums uzlūkot cilvēku personu kā piederošu vienai kategorijai un cilvēku miesu kā piederošu kādai citai kategorijai ir pastāvīgi klātesošs cilvēces vēsturē, un mūsu seksuālo dzīvi tas ietekmē ne jau nejaušības dēļ. – Jo seksualitāte ir tas krustpunkts, kurā Dievs mūsu personu un mūsu ķermeni ir savienojis par vienu veselumu.”[7]

Apustulis Pāvils arī uzsver, ka ticīga cilvēka seksuālais ķermenis vairs nepieder viņam pašam. Tas pieder trīsvienīgajam Dievam. Tā kā ticīgā cilvēka miesa ir savienota ar Kristus miesu Kristībā, tā pieder Kristum (6:15, 20). Katra kristieša miesa ir Kristus miesas loceklis, kuru Kristus ar Savu miršanu pie krusta ir izpircis no pazušanas. Dievs Tēvs, kas uzmodināja no nāves Jēzus ķermeni, darīs dzīvus arī to ķermeņus, kuri pieder Kristum (6:14). Esot vienotībā ar Kristu, kristieši ir kļuvuši viens gars ar Kristu – ticīgajiem ir daļa Svētajā Garā (6:17). Tādēļ katra kristieša ķermenis ir Svētā Gara templis jeb dievnams – svētā vieta Dieva Garam (6:19–20). Tāpat kā levītu koris pateicības dziesmās un psalmos slavēja Dievu, kas bija pie viņiem Jeruzālemes templī, tā arī kristieši ir aicināti dot godu Dievam savas miesas dievnamos un sevī darīt redzamu Dieva godu cilvēkiem ap sevi. Tādējādi netiklības aizlieguma pamatā ir Dieva augstā cieņa un katra kristieša miesas svētais mērķis.

Tā kā kristieša ķermenis pieder Kristum, tad jebkura netiklība ir neatbilstošs savienojums starp divām nesavienojamām daļām – savienība starp kristieša ķermeni, kas ir savienots ar Kristu, un tādas seksuālās partneres ķermeni, kas nepieder viņam. Netiklība savieno to, ko Dievs ir nošķīris. Šādas neatbilstošas seksuālās savienības dēļ kristieša svētā miesa kļūst aptraipīta un zaudē savu svētumu. Līdz ar to netiklis ir vainojams svētuma zaimošanā – viņš rīkojas pret Kristu, kas viņu no grēkiem ir atpircis, pret Svēto Garu sevī un pret savu paša miesu, kas nepieder tai sievietei, ar kuru viņš stājas netiklos sakaros (6:18). Sliktākajā gadījumā, par ko raksta arī Pāvils, kristietis savu svēto miesu savieno ar pagānu prostitūtas nešķīsto miesu (5:15). Tādējādi netiklība nepareizi savieno to, ko Dievs ir pareizi nošķīris. Tā savieno kristieša ķermeni, kas pieder Kristum, ar tādas sievietes ķermeni, kas nav ar viņu likumīgā laulībā. Netiklība padara Kristu līdzdalīgu miesas aptraipīšanā un svētuma apgānīšanā.

Seksuāls akts ar sava dzimuma pārstāvi

Tāpat kā netiklība, arī seksuālas attiecības ar sava dzimuma personu savieno to, ko Dievs ir nošķīris.[8] Viņš radīja cilvēciskās būtnes kā vīrieti un sievieti laulībā savienotai kopdzīvei – ekstravertai, uz āru vērstai fiziskai savienībai ar pretējo dzimumu, nevis iekšēji vērstai savienībai ar savu paša dzimumu. Šo Dieva doto kārtību pārkāpj vīrieša kopošanās ar vīrieti, kā arī sievietes kopošanās ar sievieti. To grauj arī viena dzimuma cilvēku laulību popularizēšana un praktizēšana. Viendzimuma laulība nav laulība Dieva priekšā, jo tā savieno to, ko Dievs ir nepārprotami nošķīris. Pat tad, ja viendzimuma partnerattiecības akceptētu visa cilvēku politiskā likumdošana un visa populārā kultūra, Dievs to tāpēc neuzlūko par laulību. Tā ir viltota laulība, kas, nozog īstas laulības ārējo formu, lai attaisnotu savu grēku. Tā kā šāda viltus laulība nav Dieva iestādījums, tad arī Baznīca to nevar svētīt, it kā tā būtu patiesa un reāla laulība.

Man šķiet, ka mūsdienu debates sabiedrībā kopumā un arī Baznīcā par viendzimuma seksuālo aktu un viendzimuma laulību ir pārpilnas ar lielu jucekli. Cilvēki ir lielā neziņā, kā šīs darbības izprast un izvērtēt. Šis juceklis lielā mērā izriet no tā, kādos vārdos mēs par to runājam un raksturojam to. Izmantotie valodas termini nosaka mūsu izpratni, jo tie nosprauž orientierus diskusijai par šiem jautājumiem. Piemēram, diezgan izplatīta prakse ir nošķirt viendzimuma dzimumtieksmi no seksuālās tieksmes uz pretējo dzimumu kā divus atšķirīgus esamības stāvokļus un attiecīgi klasificēt cilvēkus vai nu kā homoseksuālus, vai kā heteroseksuālus. Tomēr tā ir maldinoša domāšana. Abi šie termini ir mūsdienu izdomājums, kas vairāk raksturo mentālu seksuālo identitāti nekā cilvēku reālās seksuālās darbības.

Homoseksualitātes jēdziens kā prātā esošs jeb psiholoģisks stāvoklis tika izgudrots deviņpadsmitajā gadsimtā, lai aprakstītu nenormālu jeb patoloģisku stāvokli tādiem pacientiem, kas izjuta seksuālu tieksmi uz savu pašu dzimumu, nevis pretējo dzimumu.[9] Tādējādi homoseksualitāte tika uzskatīta par mentālu jeb psihiatrisku slimību – patoloģisku prāta stāvokli, kas izraisa tieksmi pēc nenormāla seksuālā akta. Pretstatā homoseksualitātei heteroseksualitāte tika uzskatīta par veselīga vīrieša vai sievietes dabisko prāta stāvokli. Saskaņā ar šādu filozofiju uzmanība tika pārvirzīta no tradicionāli morālā vērtējuma par cilvēka seksuālajām darbībām un pievērsta cilvēka seksuālajai domāšanai un personas mentālajai seksuālajai orientācijai. Vēlāk seksuālo orientāciju sāka izmantot, lai klasificētu cilvēkus atbilstoši viņu subjektīvajiem prāta pieņēmumiem par savu seksuālo identitāti.

Tagad cilvēki bieži tiek klasificēti kā homoseksuālas vai arī heteroseksuālas personas. Kaut gan priekšstats par homoseksualitāti kā psihiatrisku slimību mūsdienās vairumā gadījumu tiek noliegts, valodā joprojām ir atšķirība starp homoseksualitāti un heteroseksualitāti kā prāta, emociju un identitātes stāvokļiem. Mūsdienās abi šie mentālie stāvokļi tiek uzskatīti par normāliem, dabiskiem un vienlīdz derīgiem seksualitātes veidiem. Pamatojoties uz to, tiek izvirzīta visai loģiska prasība, ka elementāra taisnīguma dēļ ir jāatzīst vienlīdzība starp viendzimuma laulībām un laulībām starp pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Pat neapskatot laulības likumisku pamatošanu vīriešu un sieviešu pašu izvēlētā seksuālajā identitātē, rodas divas nopietnas problēmas, kas izriet no vīriešu un sieviešu homoseksuālās vai heteroseksuālās identificēšanas.[10]

Pirmkārt, saskaņā ar šādu domāšanu cilvēki personisko identitāti atvasina no savas seksuālās orientācijas un tās izpausmēm, nevis no savas vīriešu vai sieviešu cilvēcības. Tādējādi abi šie apzīmējumi tiek izmantoti, lai aprakstītu to, kas cilvēks ir, un nevis to, ko cilvēks dara. Tas veids, kā cilvēku seksuāli identificē viņš pats vai arī citi, mūsdienās nosaka to, kas cilvēks ir. Seksuālā identitāte un dzimtes statuss šeit pastāv atsevišķi pats par sevi, pilnīgi nodalīts nost no cilvēka būtības dziļi personiskās daudzslāņainās identitātes. Šis seksuālās orientācijas statuss kļūst par pamatu tam, kā mūsdienu cilvēks sevi izjūt un izprot. Cilvēks no šī statusa arī atvasina savu esamību. Par spīti šīm tendencēm, izmainīt savu bioloģisko seksualitāti cilvēks nespēj, lai arī var mainīt savu seksuālo uzvedību. Cilvēka seksualitāte ir tas, kādā veidā cilvēks eksistē. Seksualitāte padara cilvēku par to, kas viņš vai viņa ir – tā persona, kuru Dievs ir radījis. Cilvēka persona savā seksualitātē ir ieaugusi un nevar izvairīties no tās prasībām pret sevi. Ja cilvēks noliedz savu dabisko seksuālo identitāti, tad nonāk pretrunā ar savu būtību. Tāda rīcība cilvēkam var būt garīgi pašnāvnieciska.

Es uzsveru, ka ir maldinoši un nelietderīgi personas identificēt kā homoseksuālas vai heteroseksuālas. Mēs patiešām esam seksuālas būtnes, kas spēj iesaistīties heteroseksuālos, homoseksuālos vai pat abu veidu dzimumaktos. Tomēr šis fakts nenosaka to, kas mēs esam. Ne homoseksualitāte, ne arī heteroseksualitāte nav cilvēku esamības stāvoklis. Vislabākajā gadījumā šie termini var aprakstīt to, kā mēs domājam un jūtamies, vai arī to, kā un kāpēc rīkojamies tā vai citādi. Sliktākajā gadījumā šie termini ir neīstas kategorijas, kas neatbilst vīriešu un sieviešu seksualitātes sarežģītajai realitātei – pat neņemot vērā mums kā divu dzimumu pārstāvjiem Dieva izvirzītos mērķus.

Arī tad, ja nevaram izmainīt veidu, kā mūsdienu sabiedrībā par šīm tēmām tiek publiski runāts, mums kā kristiešiem nav iemesla šo runasveidu nekritiski pieņemt, pašiem pavirši izsakoties par cilvēkiem kā homoseksuāļiem vai heteroseksuāļiem. Kaut gan mums nav pieņemami jebkādi viendzimuma dzimumakti kā grēcīgi Dieva priekšā – tāpat kā arī pārējie seksuālie grēki –, mums tomēr nevajadzētu noniecināt cilvēkus viņu homoseksuālās identitātes dēļ, kā arī cilvēkus ar pārprastu seksuālo orientāciju vai fizisku tieksmi pēc sava dzimuma personām. Tāds noraidījums var likt šādiem cilvēkiem krist izmisumā savas šķietami bezcerīgās situācijas dēļ vai arī atgrūst apsūdzošo Dieva vārdu. Tāpēc mums vajadzētu koncentrēties uz nomaldījušos dvēseļu glābšanu caur viņu atgriešanos no seksuālajiem grēkiem un viņu sirdsapziņas šķīstīšanu ar Jēzus asinīm – jo visi esam grēkojuši un visiem nepieciešama grēku piedošana.

Otrkārt, personu identificēšana pēc homoseksualitātes vai heteroseksualitātes pazīmes šķietami it kā atraisa cilvēkus no atbildības Dieva priekšā par savu seksuālo uzvedību. Piemēram, ja cilvēks ir homoseksuāla persona, tad tai šķiet gluži pareizi rīkoties saskaņā ar savu seksuālo identitāti – ja vien to dara ar cieņu, apdomīgi un mīlestībā. Un pretēji – šķiet nepareizi tā nerīkoties. Jo tās taču ir cilvēka tiesības! Galu galā Dievs pats viņu tādu ir radījis. Savukārt, ja cilvēks ir heteroseksuāls, tad viņam var šķist, ka būtu pareizi rīkoties saskaņā ar savu grēcīgo seksuālo dabu – ielaižoties netiklībā, skatoties pornogrāfiju, veicot anālos dzimumaktus ar savu sievu, pārkāpjot laulību vai šķiroties no sava laulātā dzīvesbiedra, ja otra puse vairs nenodrošina pietiekamu seksuālo apmierinājumu. Tā rīkojoties, kristietis, kas citādi ievēro Baznīcas mācību, var sajusties morāli pārāks par tā sauktajiem homoseksuāļiem – tieši savas heteroseksualitātes dēļ. Tādējādi pavirša šo abu terminu lietošana tikai palielina morālo sajukumu un garīgo haosu sabiedrībā.

Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.

Piemēram, 3. Mozus grāmatas 18:22 un 20:13 Dievs aizliedz vīrietim gulēt kopā ar citu vīrieti tādā veidā, kā kopā guļ ar sievu.[11] Tas attiecas uz to, ko mūsdienās sauc par anālo seksu. Vēstulē romiešiem 1:26-27 Pāvils nošķir vīrieša un sievietes dabisko un pretdabisko ķermeņa lietošanu un apzīmē viendzimuma seksuālo aktu kā dzimumorgānu pretdabisku izmantošanu. Pirmajā vēstulē korintiešiem 6:9 un Pirmajā vēstulē Timotejam 1:10 viņš attiecībā uz vīriešiem, kuri veic dzimumaktus viens ar otru, lieto 3. Mozus grāmatā Dieva lietoto terminoloģiju par vīriešu piegulētājiem – tādiem, kas guļ ar citiem vīriešiem. Šis termins 1. Tim 1:10 ir lietots šaurākā nozīmē, aprakstot tieši aktīvo pusi anālā dzimumaktā – pretstatā pasīvajai pusei (“mīkstajiem”). Grieķu termins (malaki), kas apzīmē anālā akta pasīvos partnerus, attiecas uz vīriešu dzimuma personu ar sievietes iezīmēm (effeminate man).[12] Līdz ar to Svētie Raksti par personām ar homoseksuālu statusu vai homoseksuālu identitāti nerunā vispārēji un abstrakti, bet gan ļoti konkrēti un reāli par viendzimuma seksuālām darbībām.

Tāpēc patiesības labad būtu vislabāk, ja mēs, kristieši, neizteiktos par cilvēkiem kā homoseksuāļiem vai heteroseksuāļiem un arī neuzskatītu homoseksualitāti vai heteroseksualitāti par cilvēku esamības stāvokli. Līdzīgi Dievam, mums visus seksuālās morāles pārkāpējus vajadzētu uzskatīt par grēciniekiem – visi ir vīrieši un sievietes, kas radīti Dieva līdzībā, visi ir grēka samaitāti, visi tiks tiesāti Dieva priekšā par savu rīcību, un visi atrodas stāvoklī, kurā ir vajadzīga Dieva žēlsirdīgā piedošana.

Viendzimuma seksuālā akta izvērtējums

Kā mums vajadzētu attiekties pret divu viena dzimuma cilvēku seksuālo aktu? Šajā izpētē nav iespējams apskatīt visus šīs pretrunīgās problēmas aspektus, tāpēc man jāierobežo diskusija ar to, kas ir rakstīts Bībelē.[13] Par to māca 3. Mozus grāmata 18:22 un 20:13, kā arī Vēstule romiešiem 1:25-27, 1. vēstule korintiešiem 6:9-11 un 1. vēstule Timotejam 1:8-11.[14]

Viendzimuma seksuālo attiecību aizliegums 3. Mozus grāmatā ir dots divos kontekstos, kuri atklāj iemeslus, kāpēc tas nav pieļaujams.[15] Aizliegums 18:22 aplūko to pasaules radīšanas kārtības kontekstā. Šī aizlieguma konteksts ļauj uzzināt, ka viendzimuma seksuālie akti tika plaši praktizēti starp pagāniem gan Ēģiptē, gan arī Kānaānā (18:1–2, 24–29). Tāpat kā citi seksuālie pārkāpumi, arī šie noziedzas pret dzīvību dodošajām Dieva pavēlēm, kuras adresētas visai cilvēcei, ne tikai israēliešiem vien (18:5).[16] Tās attiecas uz ikkatru cilvēcisku būtni. Šo pavēļu pārkāpšana apgānīja un padarīja nešķīstus pašus pārkāpējus un arī visu viņu zemi (18:24–30). Tādējādi šīs tautas kļuva nešķīstas Dieva acīs. Savukārt aizliegumā 20:13 apskatīti viendzimuma dzimumsakari starp diviem vīriešiem un citi seksuālie pārkāpumi Israēla svētās liturģiskās kopienas kontekstā. Šāds aizliegums piederēja pie Dieva noteiktās svēttapšanas kārtības, kuru lietojot Dievs Savu tautu darīja un uzturēja svētu (20:7–8). Tā kā Israēls bija svēta tauta, tad viņiem bija pavēlēts atturēties no viņu pagāniskajiem kaimiņiem raksturīgās seksuālās nešķīstības, lai neapgānītu Dieva svētnīcu un nezaimotu Dieva svētumu (20:24–26); salīdz. 20:4).

Viendzimuma seksuālo aktu aizliegumu divās vietās apstiprina apustulis Pāvils. Pirmajā vēstulē Timotejam 1:10 viņš to sasaista ar 6. bausli un savieno ar netiklības aizliegumu. Šīs darbības antīkajā pasaulē bija ciešā sakarā, jo bieži ietvēra gados jaunu sieviešu vai vīriešu dzimuma vergu seksuālo izmantošanu. Pāvils uzsver, ka vīrieša dzimumakts ar citu vīrieti ir pretrunā veselīgai morālā likuma (Bauslības) mācībai un Evaņģēlija mācībai. Pirmajā vēstulē korintiešiem 6:9–10 šis grēks ir uzskaitīts kopā ar netiklību, elkdievību un laulības pārkāpšanu kā netaisna rīcība, kas tajā vainīgos diskvalificē no Dieva valstības iemantošanas.

Vēstulē romiešiem 1:24–27 Pāvils sniedz pamatojumu viendzimuma seksuālo aktu aizliegumam: “Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis nešķīstībai, lai viņi paši savā starpā liktu negodā savas miesas, Dieva patiesību izmainījuši pret meliem un sākuši dot godu un kalpot radībai pāri par Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis necienīgās kaislībās: sieviešu dzimuma būtnes[17] pat apmainījušas dabisko (vīriešu dzimuma būtņu) lietošanu uz pretdabisko.[18] Tāpat arī vīriešu dzimuma būtnes, atmezdamas dabisko sieviešu dzimuma būtņu lietošanu, iedegušās iekārē cita pret citu, darot tādu apkaunojumu[19] – vīriešu dzimums ar vīriešu dzimumu – un saņemdamas pienācīgu atmaksu par savu maldīšanos.”[20]

Pāvila vārdi par viendzimuma seksuālajiem aktiem ir daļa no viņa ievada mācībai par Dieva taisnīgo tiesu pār pagāniem un jūdiem, kuras kulminācija ir slēdzienā, ka ar savu rīcību neviens cilvēks nav taisns Dieva priekšā (Rm. 3:19–20). Viendzimuma seksuālo aktu kontekstā Pāvils māca mums sešas lietas par apskatāmo tēmu.

Pirmkārt, viņš uzsver to, ka viendzimuma seksuālie akti pārkāpj pasaules dabisko kārtību – to Dieva noteikto kārtību, saskaņā ar kuru cilvēki ir vai nu vīriešu dzimuma būtnes, vai arī sieviešu dzimuma būtnes (Rm. 1:26-27). Cilvēku seksuālo orgānu iekārtojums skaidri norāda uz to, ka tie ir radīti dzimumaktam starp vīrieti un sievieti. Izsakoties ļoti vienkāršā valodā, vīrieša dzimumloceklis ir radīts sievietes makstij, nevis cita vīrieša tūplim vai mutei. Tādēļ dzimumakts ar sava dzimuma personu ir kļūda, grēcīga novirze no tā, kas ir pareizi – ļaunprātīgs pārkāpums, kam ir negatīvas sekas tiem, kas praktizē tāda veida seksuālās attiecības (1:27).

Otrkārt, diezgan neierasti šim kontekstam Pāvils runā arī par sieviešu savstarpējiem dzimumaktiem (Rm. 1:26). Pretēji mūsdienu tendencei uzskatīt seksuālās attiecības starp divām sievietēm kā ekvivalentas tam, ko savā starpā dara divi vīrieši, Pāvils atzīmē, ka tas, ko savā starpā dara tādi vīrieši, atšķiras no sieviešu savstarpējā seksa – tostarp ar negatīvām sekām. Pretstatā sieviešu pretdabiskajiem dzimumaktiem viņš apraksta anālus dzimumaktus kā tādu nepiedienīgu, apkaunojošu darbību, kura izraisa sodu tās praktizētājiem (1:27).

Treškārt, līdzīgi visiem citiem seksuālajiem grēkiem, viendzimuma seksuālais akts ir elkdievība, jo tajā sievietes vai vīrieši lielāku godu dod savai paša miesai un kalpo tai, nevis Dievam (Rm. 1:22-25). Tas ir pārkāpums pret miesu, kas radīta pēc Dieva tēla un līdzības. Dieva līdzībā radītas un ar Dieva godību kronētas miesas gods tiek izmainīts pret mirstīga cilvēka vīstošo jaukumu (1:22-23). Seksuālā partnera miesa kļūst par elku, kam jāaizstāj tas, ko var sniegt vienīgi Dievs. Ironiskā kārtā tāda partnera miesas pielūgsme to neceļ godā – tā šo miesu liek negodā un pazemo (1:24).

Ceturtkārt, tāpat kā visi citi grēki, arī viendzimuma seksuālie akti izpelnās Dieva noraidījumu un Viņa taisnīgo sodu. Tas nenotiek tikai mūžīgajā tiesā pasaules beigās, bet iesākas jau tagad. Dievs pieļauj, ka vīrieši un sievietes dzīvo seksuālo dzīvi pēc savām vēlmēm un dara, kas tiem labpatīk. Viņš nodod tos viņu pašu pārkāpumu sekām (1:26). Viņi var saņemt to, ko vēlas. Tomēr, to darīdami, viņi cieš no savu seksuālo aktu negatīvajām sekām, kļūdami savas kaislīgās iekāres vergi. Viņi saņem pienācīgu sodu par kļūdīšanos (1:27). Dievs tā rīkojas, lai rādītu Savu vārdu patiesību un tādējādi vestu viņus pie atgriešanās no grēkiem.

Piektkārt, tāpat kā visi pārējie seksuālie grēki, šie pretdabiskie grēki ne tikai aptraipa miesu – tie apgāna un padara nešķīstu arī sirdi (Rm. 1:24). Šādas apkaunojošas uzvedības rezultāts ir netīra sirdsapziņa, kura apzinās, ka izdarītais ir netaisnība Dieva acīs – tāda sirdsapziņa, kas cenšas aizbildināt izdarīto un meklē tam apkārtējās sabiedrības atbalstu. Tā ir vainīga sirdsapziņa, kura atstumj un nonicina Dieva morālo likumu, bailēs gaida Dieva tiesu un izjūt šausmas no mūžīgās pazudināšanas ellē.

Sestkārt, Dievs neklasificē vīriešus un sievietes kā heteroseksuālus vai homoseksuālus cilvēkus. Viņš tiesā visus cilvēkus par to seksuālajiem pārkāpumiem neatkarīgi no tā, vai viena veida seksuālie grēki ir smagāki par citiem. Tādējādi Dieva acīs netiklība un laulības pārkāpšana ir netaisnība – tāpat kā viendzimuma seksuālās attiecības. Nevienam no mums nav, ar ko aizbildināt pašiem savu rīcību Dieva priekšā (Rm. 2:1; 3:19–20). Mēs nevaram attaisnoties, nosodot citu seksuālos pārkāpumus. Mums visiem vajadzīga atgriešanās no savas seksuālās netaisnības un šķīstīšana no mūsu netīrības.

Vēstulē romiešiem 1. nodaļā Pāvils māca, ka Dievs ir aizliedzis viendzimuma seksuālos aktus, jo tie ir elku kalpošanas paveids. Toties 1. vēstulē korintiešiem 6:9–11 viņš raksta par to, ko Dievs ir izdarījis, lai palīdzētu tiem, kas elkdievībā jau iesaistījušies.[21] Uzskaitījis tos pārkāpumus, kas izslēdz cilvēkus no Dieva valstības un no tā mūžīgā mantojuma, ko Dievs paredzējis Savas valstības pilsoņiem, Pāvils pēc tam paziņo, ka, par spīti šiem grēkiem, ko daži kristieši Korintā jau izdarījuši, tostarp arī viendzimuma seksuālos aktus, Dievs ir izglābis tos no neatlaidīgas krišanas velna lamatās. Viņi kopā ar visiem Kristum ticīgajiem ir šķīstīti tīri kristību ūdenī, attaisnoti caur atraisīšanu no saviem grēkiem Jēzus vārdā un Svētā Gara darīti svēti. Caur to Dieva acīs ticīgie kļūst šķīsti, svēti un taisni.

Šie vārdi attiecas arī uz tiem vīriešu dzimuma draudzes locekļiem, kam iepriekš bijušas dzimumattiecības ar citiem vīriešiem, – un arī uz sievietēm. Visi atraisīti brīvi no sava iepriekšējā samaitātā seksuālā dzīvesveida. Kaut gan attaisnotajiem cilvēkiem var saglabāties tieksme pēc citiem vīriešiem vai sievietēm, turklāt iepriekšējiem netikļiem un laulības pārkāpējiem neliek mieru viņu grēcīgā seksuālā iekāre, tomēr tagad viņiem ir dievišķa palīdzība pārvarēt šos kārdinājumus un dzīvot šķīsti. Svarīgākais viņiem ir tas, ka, kopš viņi pieder Kristum, viņi ir kļuvuši tīri, svēti un attaisnoti Dieva Tēva acīs. Būdami Dieva garīgie dēli un meitas, šie ļaudis tagad atvasina savu identitāti no Viņa, nevis no savas seksualitātes. Turklāt viņi var stāvēt Dieva priekšā ar tīru sirdsapziņu, jo zina, ka Dievam viņi labi patīk. Kristū visa vaina un kauns ir zuduši, riebuma pret sevi un izmisuma par grēku vairs nav. Kristiešiem nav iemesla bīties Dieva nelabvēlības, bet ir visi iemesli sagaidīt no Dieva tikai vislabāko.

[1] Skat., piemēram, https://telos.lv/kapec-pret-civilo-savienibu

[2] Skat. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/vairaki-desmiti-teologu-garidznieku-un-citu-nozaru-parstavju-iebilst-pret-gimenes-jedziena-noteiksanu-satversme.a388616; https://www.vaticannews.va/en/pope/news/2023-01/pope-francis-letter-james-martin-homosexuality-sin-lgbtq.html; https://jauns.lv/raksts/sievietem/525210-macitajs-janis-uplejs-esmu-guvis-parliecibu-ka-mana-biseksualitate-ir-dieva-griba

[3] Austrumu ortodoksās Baznīcas kanoniskās tiesības netiklību definē šaurāk – kā seksuālo partneru maiņu, tādējādi nošķirot to no konkubināta – kopdzīves nelaulājoties, ko mūsdienās līdz savas laulības reģistrācijai nereti praktizē arī savstarpēji uzticami pāri (tulk. piez.).

[4] Sk. Ap.d. 15:20, 29; 21:25; 1.Kor. 5:1, 9; 6:9; 2.Kor. 12:21; Gal. 5:19; Ef. 5:5; Kol. 3:5; l.Tes 4:3; l. Tim. 1:10; Ebr. 12:16; Atkl. 22:15.

[5] Detalizētākai izpētei skat. G. I. Lockwood, 1 Corinthians. Concordia Commentary.Saint Louis: Concordia, 2003, pp. 210–222.

[6] Man šķiet, ka velns kārdina iesaistīties netiklībā, lai mēs pierastu garīgi atsaistīt savu dvēseli no sava ķermeņa un ar laiku piesaistītos dažādu veidu bezmiesīgam garīgumam, piemēram, pagānismam, spirituālismam, hinduismam, budismam.

[7] R. W. Jenson, Song of Songs: Interpretation: A Bible Commentary for Teaching and Preaching. Louisville: John Knox, 2003, p. 62.

[8] Lai gan iepriekšējā nodaļā apskatīju seksuālo tieksmi vispārīgā nozīmē un tās svētdarīšanu un tikai netieši pieskāros seksuālajai orientācijai un iedzimtajam grēkam, šajā grāmatā es neaplūkošu viendzimuma seksuālās iekāres. Par šo jautājumu, īpaši attiecībā uz kristiešiem, kas pieredz viendzimuma seksuālo iekāri, skat. Matthew Lee Anderson, “Sex, Temptation, and the Gay Christian: What Chastity Demands” (June 20, 2019), mereorthodoxy.com; Johanna Finnegan, “Labels and Evangelism” (February 25, 2019), johannafinegan.com; Johanna Finnegan, “The Sinfulness of Homosexual Desire Is Not an Argument against Spiritual Friendship, Revoice, or “Celibate Gays”” (March 15, 2019), johannafinegan.com.

[9] Terminu “homoseksuāls” kā vispārēji pazīstamu terminu 1869. gadā pirmais sāka izmantot žurnālists Karls Marija Kertbeni (Kertbeny). Tolaik vācu psihiatri un psihologi to lietoja kā tehnisku terminu, lai apzīmētu cilvēku seksuālo interesi par savu pašu dzimumu. Angļu valodā šis termins pirmo reizi tika izmantots 1892. gadā Ričarda Krafta-Ebinga grāmatas Seksuālā psihopātija (Richard Krafft-Ebing, Psychopathia Sexualis) tulkojumā, ko veica Čārlzs Gilberts Čadoks (Charles Gilbert Chaddock), un pēc tam 1901. gadā adaptēts Havloka Ellisa grāmatā Studijas par seksa psiholoģiju (Havelock Ellis, Studies in the Psychology of Sex).

[10] Trešā problēma – ar likuma spēku aizstāvot grēku, tiek samaitāta gan cilvēku morāle, gan arī viņu apdzīvotā zeme. Tāpēc planētai un samaitātajai sabiedrībai uz tās taisnīgi jāiet bojā ugunī pēc Sodomas un Gomoras parauga, kā Dievs to jau noteicis Mt. 13:40; 2. Pēt. 3:7, 12 (tulk piez.).

[11] Dievs Mozus likumā šādu rīcību nosauc par negantību visriebīgāko un vispretīgāko bezdievības veidu (krievu val. мерзость) jeb visriebīgāko un vispretīgāko bezdievības veidu – līdzīgi kā kalpošanu elkiem, buršanos, zīlēšanu, atraitņu un bāreņu aplaupīšanu, nolīgtās samaksas par darbu aizturēšanu līdz nākamās dienas rītam – un uzliek par pienākumu abus šāda aizliegta dzimumakta praktizētājus sodīt ar nāvi (tulk. piez.).

[12] Tradicionālais šo terminu tulkojums angļu valodā “sodomīts” un “katamīts” (sodomite, catamite) ir bez reāla praktiskā lietojuma un nav izprotams mūsdienu lasītājam, kas parasti nepārzina Veco Derību un grieķu klasisko mitoloģiju.

[13] Tālākai diskusijai par šo tēmu skat. A Plan for Ministry to Homosexuals and their Families (The Task Force on Ministry to Homosexuals and their Families, The Lutheran Church – Missouri Synod, 1999) un detalizētu analīzi G. L. Lockwood, 1 Corinthians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 2003, pp. 204–209.

[14] Skat. arī netiešu atsauci Jūdas vēstulē 7–8.

[15] Skat. J. W. Kleinig, Leviticus. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, pp. 385–389, pp. 431–439.

[16] Šeit ebreju valodas termins ha’adam attiecas uz visu cilvēci kopumā un arī uz katru cilvēcisku būtni individuāli kā Ādama pēcnācēju.

[17] Šajā un nākamajā pantā Pāvils ar nodomu runā par sieviešu dzimuma būtnēm (females) un vīriešu dzimuma būtnēm (males), nevis par sievietēm (women) un vīriešiem (men), lai atgādinātu par Dieva radīto seksuālo kārtību cilvēciskajām būtnēm l. Moz 1:27. Mūsdienu Bībeles tulkojumi šo ebreju valodas un grieķu valodas niansi neņem vērā un lieto terminus “sievietes” un “vīrieši”.

[18] Skat. diskusiju par šo centrālo terminu M. P. Middendorf, Romans 1-8.Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 2013, pp. 145–150.

[19] Šis eifēmisms apzīmē tādu seksuālo aktu, kas ir novirze no normālas, pareizas rīcības. Noteiktais artikuls pirms šī vārda grieķu valodā, visticamāk, dod lasītājam mājienu par anālu vai orālu dzimumaktu.

[20] Šeit mans tulkojums no grieķu valodas.

[21] Tālākai diskusijai par šo Rakstu vietu skat. G. L. Lockwood, 1 Corinthians. Concordia Commentary. Saint Louis: Concordia, 2003, pp. 196–203.