Seksuālā revolūcija ir kultūras un sabiedrisko pārmaiņu kustība, kas atsakās no tradicionālajiem priekšstatiem par seksualitāti, dzimumu lomām un ģimeni. Tā kopš 1960. gadiem sāka pārveidot Rietumu sabiedrību un kopš 1990. gadiem ar novēlošanos ienāca arī centrālajā un Austrumeiropā. Šī kustība ir atnesusi negaidītas sekas, kas bieži vien ir pat pretējas tam, ko sākotnēji bija iecerējuši tās aizstāvji. Jau iepriekš paredzot iespējamos iebildumus, vēlos uzsvērt: šis nav puritānisma slavinājums un arī ne aicinājums atgriezties pie PSRS okupācijas laika liekulīgās attieksmes pret seksualitāti. Toreiz no vienas puses “seksa nebija”, bet no otras – ģimenes institūcija tika vājināta, izplatījās aborti un plaši notika vardarbība, kas bieži netika reģistrēta. Pretstats seksuālajai revolūcijai nav puritānisms, bet gan veselīga un cieņpilna attieksme pret cilvēka dabu, kurā ietilpst arī vajadzība pēc tuvības un piederības. Šīs vērtības vislabāk nostiprinās laulībā un ģimenē.
Seksuālās revolūcijas priekšvēsture
Seksuālās revolūcijas saknes meklējamas nevis Rietumu liberālismā, bet tieši komunismā. Jau 1920. gados Padomju Krievijā tika īstenoti radikāli sociālie eksperimenti: sieviešu “nacionalizācija”, brīva mīlestība, viegli pieejami aborti un laulību liberalizācija. Tas bija mēģinājums radīt “jauno cilvēku”, atbrīvojot viņu arī no tradicionālajiem seksualitātes ierobežojumiem.
Tomēr šī agrīnā seksuālā revolūcija PSRS beidzās līdz ar Staļina nākšanu pie varas. Viņš sociālajā politikā bija “atpakaļrāpulis” un ieviesa dažādus ierobežojumus. Seksuālo izlaidību Staļins saistīja ar “buržuāziskajiem” Rietumiem, nevis ar revolucionāro ideoloģiju.
Rietumeiropā seksuālās revolūcijas idejas turpināja dzīvot komunisma teorētiķu vidū. Vācijā Vilhelms Raihs un vēlāk Herberts Markūze apvienoja Freida psihoanalīzi ar marksistisko kritiku.[1] Viņi apgalvoja, ka buržuāziskā sabiedrība ne tikai ekspluatē darbaļaudis, bet arī seksuāli apspiež cilvēku, radot “tendenci uz fašismu”. Tāpēc, viņuprāt, pirms komunisma revolūcijas ir jālikvidē buržuāziskā morāle. Tā, piemēram, jau 1930. gados Vilhelms Raihs centās īstenot seksuālo revolūciju. Viņš izveidoja organizāciju “Sex-Pol”, kas propagandēja seksuālo izglītību, brīvu mīlestību un kontracepcijas pieejamību. Tomēr viņa idejas izraisīja pretestību tā laika Vācijas Komunistiskajā partijā, no kuras viņu izslēdza 1933. gadā.
Aukstā kara laikā šīs idejas saplūda ar kreiso studentu kustību. Seksuālā revolūcija pilnā mērā izvērsās 1960. gados. 1968. gadā Francijā notika studentu un strādnieku protesti, kuros apvienojās komunisma, anarhisma un seksuālās brīvības idejas. ASV šajā laikā uzplauka hipiju kustība ar lozungiem par brīvu mīlestību un autoritāšu noraidīšanu. “Aizliegts aizliegt” bija šīs revolūcijas sauklis – kopā ar “Markss, Mao un Markūze!”.
Nākamajās desmitgadēs seksuālā revolūcija kļuva par pamatstraumes kustību. 1960. gadu aktīvisti ieņēma vadošas pozīcijas universitātēs, medijos un citās sabiedrisko domu veidojošās institūcijās.
Lai gan seksuālās revolūcijas saknes bija marksismā, idejas pakāpeniski saplūda ar starptautiskā kapitālisma interesēm. Tās palīdzēja atbrīvot darbaspēku no ģimenes saistībām un veicināja lojalitātes pārorientēšanos no ģimenes uz tirgu, galvenokārt caur karjeras veidošanu. Sākotnējās prasības pēc brīvas piekļuves darba tirgum pārvērtās par sistēmisku nepieciešamību. Vīrietis viens pats vairs nespēja uzturēt mājsaimniecību – šodien divu pelnītāju modelis ir kļuvis par normu. Tā sauktās “brīvības” prasības ir novedušas pie ekonomiskās nebrīves. Izvēle būt mājsaimniecei mūsdienās ekonomiski ir teju neiespējama.
Seksuālās revolūcijas pretrunas
Vairāk nekā pusgadsimtu pēc tās aizsākuma seksuālā revolūcija ir radījusi tādu sabiedrību, kādu tās ideologi nespēja iedomāties. Tā ir radījusi pretrunas, kuras nebija paredzētas, un sekas, kas liecina par šīs revolūcijas neizbēgamo galu.
Pirmkārt, seksuālā revolūcija ir novedusi pie kliedzošas pretrunas starp sabiedrības hiperseksualizāciju un vienlaikus pieaugošu normatīvu stingrību. No vienas puses, ikvienu patērētāju nepārtraukti bombardē ar pornogrāfijai pietuvinātu kailumu, ko izmanto produktu pārdošanai, mediju satura radīšanai un uzmanības noturēšanai. No otras puses, sociālo normu jomā vērojama virzība uz jaunu puritānisma vilni.
Tiek sastādīti aizvien garāki un grūtāk izsekojami noteikumu saraksti, kas nosaka, kā vīrietis drīkst vai nedrīkst uzrunāt sievieti, kādai jābūt piekrišanai seksuālām attiecībām (līdz pat idejām par rakstisku apliecinājumu), un citām uzvedības prasībām, kas vēl pirms simts gadiem šķistu nevis seksuālās atbrīvošanās rezultāts, bet gan absurda atgriešanās pie puritāniskām normām.
Zīmīgs piemērs nesen redzēts Latvijā. Kādas partiju apvienības pārstāvis, kurš publiski pārstāv liberālismu un atbalsta LGBT “Praida” gājienus, pauda sašutumu par sieviešu volejbolistu pieticīgo sporta tērpu. Tas notika kontekstā, kurā sportistu apģērbs ir normāla, profesionāla izvēle – ne seksuāla provokācija, ne komerciāls triks. Iespējams, šis politiķis vienkārši centās būt pietiekami “progresīvs” jauno normu ievērošanā un vienkārši aizsteidzās pa priekšu. Taču viņš nav vienīgais. Aizvien vairāk cilvēku nespēj izsekot līdzi mainīgajām prasībām, nemaz nerunājot par to loģiskajām pretrunām. Mūsdienu “atvērtajam” indivīdam ir jāspēj vienlaikus sludināt pilnīgu seksuālo atbrīvošanos un uzspiest islāma cienīgu atturību attiecībā uz sievietes ķermeņa publisku parādīšanos, turklāt nezinot kontekstu, kurā ir piemērojama pirmā vai otrā attieksme.
Otrkārt, seksuālās revolūcijas gaitā ir izveidojusies LGBT+ kustība, kuras robežas kļūst aizvien neskaidrākas. Burtu savienojumu “LGBT+” regulāri papildina ar jaunām “minoritātēm”, kuru savstarpējās attiecības ir ne tikai grūti izsekojamas, bet bieži arī pretrunīgas. Īpaši izteiktas pretrunas vērojamas starp homoseksuālistu un transpersonu prasību virzieniem.
Pētījumi rāda, ka dzimuma disforija bieži ir saistīta ar homoseksuālu ievirzi bērnībā vai pusaudža vecumā – daudzi jaunieši, kuri vēlāk kļūtu par gejiem vai lesbietēm, transideoloģijas ietekmē tiek mudināti uz dzimuma maiņu, nevis savas homoseksuālās ievirzes atzīšanu.[2]
Rietumvalstīs LGBT+ kustība nereti ir ne tikai cīņa par tiesībām, bet arī provokatīva seksualitātes izrādīšana publiskā telpā. Latvijā “Praida” gājienus rūpīgi kontrolē sabiedrisko attiecību speciālistu vadībā, bet daudzviet Rietumos tie kļuvuši par publiskas perversijas izpausmēm, kurās bieži tiek iesaistīti bērni.
Vēl viena pretruna izpaužas simbolikā – varavīksnes karogs, kas jau sākotnēji simbolizēja seksuālo daudzveidību un pilnīgu iekļaušanu, nemitīgi tiek pārveidots, pievienojot jaunas strīpas, krāsas, formas un nozīmes. Rezultātā karoga krāsas ir kļuvušas vizuāli haotiskas, iekļaujot lauztus leņķus, apļus un arvien brūnāku toni, kas atspoguļo pretrunas iekļaušanas kustībā.
Treškārt, tā dēvētā “brīvā mīlestība” ir novedusi pie būtiskas dzimumu attiecību deformācijas. Tās vārdā nojauca tradicionālās robežas starp piekrišanu un izmantošanu, kas radīja vidi seksuālai vardarbībai. Ideoloģija, kas uzsvēra, ka “sieviete pati var noteikt, ko darīt ar savu seksualitāti”, bieži kalpoja par aizsegu iesaistīšanai sistemātiskā seksuālā vardarbībā.
Piemēram, Holivuda desmitgadēm ilgi piesedza savus seksuālos varmākas. Amorāla vide ir dūmu aizsegs, aiz kura seksuālo vardarbību ir grūti saskatīt un nosodīt, jo kā gan sabiedrībā, kas izsmej tikumību, var nosodīt tikumības normu pārkāpšanu? Tikai vēlāk, kad seksuālās vardarbības upuru skaits sasniedza kritisko masu un sāka celt trauksmi, noskaidrojās, ka Hārvija Vainstīna vai Džefrija Epstīna izdarības nav “apšaubāma uzvedība”, bet gan sistemātiska izvarošana un cilvēktiesību pārkāpumi. Tā ASV radās #MeToo kustība.
Sākotnēji šī kustība bija patiesības izgaismošanas vilnis, kas vērsts pret reāliem varmākām, bet ātri vien pārtapa par virtuālu vajāšanas kampaņu, kuros pats apsūdzības akts aizstāja pierādījumus. Kustība sekmēja jauna veida puritānismu, kas noliedz tradicionālās normas un neatkāpjas no seksuālās revolūcijas idejām, taču pieprasa jauna līmeņa piesardzību dzimumu savstarpējās attiecībās. Radikālās feministes nevainoja seksuālās revolūcijas radīto robežu izzušanu, bet gan pašu vīrišķību kā problēmas sakni. Rezultātā problēma netika atrisināta – tā tikai padziļinājās.
Ceturtkārt, seksuālās revolūcijas izpludinātās robežas starp tiesībām uz brīvu seksualitāti un seksuālo izmantošanu ir radījušas pretrunīgu attieksmi pret prostitūciju. Visbanālākā sieviešu seksuālā izmantošana, kurā suteneri nereti iesaista no seksuālās vardarbības iepriekš cietušas sievietes, progresīvajās aprindās tiek dēvēta par “seksa darbu”, kas prasa “cieņu” un atzīšanu. Prostitūcija kļūst arī virtuāla, pornogrāfijas industrijai gūstot peļņu no seksuālās vardarbības un pat bērnu seksuālās izmantošanas upuriem. Interneta loma šajā kontekstā ir būtiska, jo aizvien biežāk nepilngadīgie tiek ierauti seksa industrijā un pakļauti seksuālai un emocionālai vardarbībai. Bērnu seksuālu izmantošanu saturoši materiāli internetā, kas publicēti plaši pieejamās pornogrāfijas mājaslapās, izraisa upuru atkārtotu psiholoģisko traumēšanu.[3] Šī ir nozare, kas atbildīga par visdrausmīgākajiem noziegumiem, bet kuru aktīvi aizstāv progresīvā pamatstraume.
Piektkārt, tradīciju vājināšanās un jaunās pretrunīgās normas ir radījušas pretrunu starp vienlīdzības prasībām dzimumu starpā un prasībām pēc īpašas attieksmes. Piemēram, Latvijā viena un tā pati partija pieprasa vienlīdzību attiecībā uz sieviešu iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā, bet vienlaikus prasa brīvdienas sievietēm mēnešreižu laikā.
Visbeidzot, pastāv pretruna starp sievišķības un vīrišķības normu noliegumu, tos sludinot kā aizspriedumus un stereotipus, un dženderisma ideoloģiju, kas uzsver, ka vīrieši ar stereotipiskām sievišķīgām uzvedības īpašībām vai otrādi ir potenciāli transseksuāļi, kurus ar ķirurģisku iejaukšanos var pārvērst pretējā dzimumā. Pati sievietes un vīrieša definīcija tiek iznīcināta, bet neskaitāmi jaunieši tiek sakropļoti uz mūžu ar viltus solījumiem par dzimuma maiņu, kas ir medicīniska neiespējamība.
Zīmīgs piemērs ir Brūsa Reimera gadījums. Pēc neveiksmīgas apgraizīšanas zīdaiņa vecumā viņa vecāki, sekojot psihologa Džona Manija ieteikumiem, nolēma viņu audzināt kā meiteni, pārdēvējot par Brendu. Džons Manijs ir viens no dženderisma ideoloģijas pamatlicējiem. Viņa pieeja balstījās teorijā, ka dzimumidentitāte ir pilnībā sociāli konstruēta. Neskatoties uz operāciju un Manija iejaukšanos audzināšanā, kas ietvēra seksuālo vardarbību, Reimers nekad nejutās kā meitene un pusaudža vecumā viņš atgriezās pie savas bioloģiskās dzimumidentitātes, pieņemot vārdu Deivids. Diemžēl viņa dzīve bija mokoša sakropļojumu un piedzīvotās psiholoģiskās vardarbības dēļ un 38 gadu vecumā viņš izdarīja pašnāvību.
Sabiedrība, kultūra un seksualitāte
Ikviena sabiedrība ar kultūras normām cenšas reglamentēt attiecības, lai līdzsvarotu bioloģiskos impulsus un dabisku seksualitāti ar tās turpinātību un stabilitāti. Vīrietis dabiski var radīt milzīgu bērnu skaitu, bet sievietes iespējas ir ierobežotas – un grūtniecības un bērna audzināšanas laikā ir nepieciešams kopienas atbalsts. Bez regulācijas, kas iesaista gan vīriešus, gan sievietes bērnu audzināšanā, rodas virkne problēmu, kas padara sabiedrību neilgtspējīgu. Rietumu monogāmā, vienas sievietes un viena vīrieša laulība vissekmīgāk risināja šo jautājumu, jo maksimāli liels vīriešu un sieviešu skaits bija precēti, tā nodrošinot sabiedrības stabilitāti. Alternatīva ir, piemēram, musulmaņu valstis, kurās pastāv dabiskajiem instinktiem tuvāks modelis, taču tas atstāj milzīgu skaitu vīriešu bez partneres, seksuāli neapmierinātus un ar tendenci radikalizēties.
Seksuālā revolūcija iedragāja Rietumu tradicionālo attiecību modeli un vietā nedeva neko. Pretrunas izriet no tradīcijas noraidījuma, jo tradīcijas nozīme netika izprasta vai ņemta vērā. Bez tradīcijas neapzināti notiek sabiedrības virzība uz aizvien instinktīvāku izpratni: pieaugošs vīriešu skaits paliek bez partneres, bet sieviešu vidū pastiprinās tendence orientēties uz resursiem bagātākiem vīriešiem, tos dalot savā starpā (šo parādību sauc par hipergāmiju). Jaunās sociālās normas ir pretrunu pilnas, jo seksuālās revolūcijas ideologi neņēma vērā pašu galveno seksualitātes šķautni – bioloģiju.
Islāma iefiltrēšanās Rietumos notiek dabiski – kā seksuālās revolūcijas seku loģisks turpinājums. To piedāvā kā stabilizācijas formu uz jaunas tradīcijas pamata, jo rietumi ir atteikušies no savējās. Šī jaunā tendence spilgti ilustrēta Mišela Velbeka romānā Pakļaušanās: islams ir ne tik daudz ārējs uzbrūkošs spēks, kā rietumu sabiedrības stāvokļa iespējams risinājums – tas dod iespēju izbēgt no individuālā bezjēdzīguma postmodernajā vērtību vakuumā un seksuālās sterilitātes, ko radījusi seksuālā revolūcija.[4]
Vēl viena seksuālās revolūcijas īpatnība ir tās neauglība. Jo vaļīgāka kļūst attieksme pret seksualitāti, jo vairāk tās dabiskais vainagojums – bērns – tiek nostumts malā. Tēva nozīmes noraidījums ir izaudzinājis jaunas vīriešu paaudzes, kas ar šo uzdevumu netiek galā,[5] vienlaikus “eksperti” medijos uzsver, ka tēva loma vispār esot lieka.[6] Attiecību nestabilitāte un vientuļo māšu epidēmija kļūst par normu, bet otra vecāka lomu aizvien biežāk pārņem valsts.
“Bonnie Blue” skandāls – sieviete, kura publiski lepojas ar to, ka 12 stundu laikā pārgulējusi ar vairāk nekā 1000 vīriešiem – ir kliedzošs piemērs seksuālās deģenerācijas kulminācijai. Šeit sieviete, kura, protams, nezina savu tēvu, ir sevi reducējusi līdz kolektīvi izmantojamai piepūšamajai lellei, kamēr Rietumu sabiedrības cieš no dzimstības krīzes un ģimeņu destabilizācijas. Seksualitāti pārvērš par perversu un destruktīvu izrādi, nevis uzticības, cieņas un mīlestības apliecinājumu un dzīves turpinājuma sastāvdaļu. Deģenerācija un jauna veida puritānisms pastāv līdzās: no vienas puses – pārspīlēta seksualitātes izrādīšana, no otras – striktas aizliegumu normas attiecībā uz dabisku dzimumu mijiedarbību.
Seksuālā pārstimulācija, kas notiek vienlaikus ar attiecību krīzi, veido vidi, kurā sabrūk sociālās lomas. Iestājas apjukums, kas vispār ir vīrietis vai sieviete. Parādās tādi absurdi apzīmējumi kā “dzemdes nēsātāji” vai “personas ar vagīnām”. Jaunieši šajā haosā vairs nezina, kā uzvesties un kā veidot attiecības. Neviens to arī nav spējis paskaidrot – un nevar, jo vājināta tradīcija nozīmē arī problēmas normu nosaukšanā un praktizēšanā. Šo laikmetu, visticamāk, nākotnē vēstures grāmatās aprakstīs, salīdzinot ar Romas impērijas norietu, kurā seksuālā deģenerācija un alkas pēc jauna garīguma pastāvēja līdzās.
Neskatoties uz haosu, ko radījusi seksuālā revolūcija, sabiedrības vairākums joprojām iesaistās vai vismaz mēģina veidot normālas, stabilas attiecības ar pretējo dzimumu. Pieaug interese par vīrišķību un sievišķību – nevis kā sociāliem konstruktiem, bet kā autentisku dzīvesveidu. Tradicionāla izpratne par attiecībām un ģimeni lēnām, bet pamanāmi atgriežas. Pārmaiņas ASV politikā ir mazinājušas LGBT kustības skaļumu un uzbāzību. Vietās, kur ģimeni tur cieņā un atbalsta, tā dabiski atjaunojas ar lielāku bērnu skaitu, spēcīgāku piederības izjūtu un paaudžu saikni.
Aprakstītie ekstrēmie piemēri ir īsti un pastāv, taču tie pārstāv galējības, nevis sabiedrības kodolu. Tas ir brīdinājums, nevis dzīves modelis. Lielākā daļa cilvēku nevēlas dzīvot postmodernajā murgā – viņi vēlas no tā paglābties. Un šī patvēruma forma, visticamāk, būs tieši tā, ko seksuālā revolūcija tik izmisīgi centās noliegt, – ģimene ar tēvu, māti un bērniem.
[1] Freida psihoanalīzes nostiprināšanās atbilda tirgus interesēm. Tā akcentēja indivīda iekšējo konfliktu un seksuālo dziņu, taču neizcēla piederības, garīguma vai sabiedriskās jēgas dimensijas. Citas psihoterapijas skolas, kas centās integrēt cilvēka attīstību kopienas un morālajā kontekstā, netika plaši atbalstītas. Piemēram, Alfrēds Adlers uzsvēra sabiedrisko piederību un dzīves mērķtiecību kā veselīgas personības pamatu. Karls Gustavs Jungs pievērsās individuācijas procesam, garīguma integrācijai un kolektīvo simbolu nozīmei. Šīs garīgumā balstītās pieejas neiekļāvās dominējošajā individuālistiskajā un uz tirgu orientētajā ietvarā.
[2] Lisa Littman, “Parent reports of adolescents and young adults perceived to show signs of a rapid onset of gender dysphoria”: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/30114286/
[3] Aktīviste Laila Mikelveita, organizācijas “Exodus Cry” dibinātāja, izgaismo pornogrāfijas industrijas ēnas puses, ieskaitot cilvēku tirdzniecību un seksuālo vardarbību. Viņa izceļ platformas, piemēram, Pornhub, lomu izvarošanas upuru atkārtotā traumatizācijā un pieprasa labāku nozares regulējumu. T. Von, Laila Mickelwait | This Past Weekend w/ Theo Von #559, YouTube, February 15, 2025: https://www.youtube.com/watch?v=9J7187j4PO4
[4] Mišels Velbeks, Pakļaušanās. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016.
[5] https://thefatherlessgeneration.wordpress.com/statistics/
[6] https://www.la.lv/vai-vienmer-virietis-ir-nepieciesams-lai-dzimtu-berni-viriesi-nak-un-iet-bet-bernins-paliek