Senas vīzijas klātbūtne 21. gadsimtā

Mary Wollstonecraft, A Vindication of the Rights of Woman, Penguin Books, London, 1792.
Erika Bachiochi, The Rights of Women. Reclaiming a Lost Vision, Notre Dame, Indiana: University of Notre Dame Press, 2021.

Viena no manas dzīves nodarbēm, kuru varētu aprakstīt gan kā pozitīvu, gan bīstamu, ir vietējās grāmatnīcas apmeklējums. Pozitīvu tāpēc, ka ir prieks redzēt grāmatu muguriņas ar visām iespējamām zināšanām, kas aiz tām slēpjas, bet bīstamu, jo plašais grāmatu klāsts rada sajūtu, kuru varētu raksturot kā “bērns konfekšu veikalā”, kad visam, ko vēlies, nepietiek ne laika, ne vietas.

Ieejot grāmatnīcā, es parasti dodos garām jaunākajai daiļliteratūrai, garām mākslinieciskām apsveikuma kartītēm, apgleznotām grāmatzīmēm un galda spēlēm, pa taisno uz eskalatoru, kas ved uz otro stāvu. Braucot augšup pa slīdošajām kāpnēm, ir sajūtams kafijas aromāts, jo otrajā stāvā atrodas kafejnīca, bet tā nav mans galamērķis. Tālāk dodos garām kriminālliteratūrai, vēsturei, ceļojumu stāstiem un kartēm, līdz nonāku savā mīļākajā grāmatnīcas nostūrī. Šī vieta ir diezgan tukša un te reti ir sastopami cilvēki, ja nu vienīgi kāds grāmatnīcas darbinieks, kurš negaidīti izspurdz no durvīm, kuras paredzētas tikai personālam, un ātrā solī dodas prom. Šī vieta ir pārpilna ar to, ko savulaik radījuši spožākie prāti. Te veselus gadsimtus šķir tikai daži centimetri uz plaukta un vienlaikus var sarunāties Hipokrats ar Oliveru Saksu, Augustīns ar Jungu, Spinoza ar Linnu Margulis. Te var uzzināt par skābekli, ūdeni, par cilvēka ķermeni, prātu, par kvantu fiziku, par politiku, par laicīgo un pārlaicīgo.

Pirms dažiem gadiem šī nomaļā grāmatnīcas zinību oāze izmainījās. Vienā tās malā parādījās sekcija, kas veltīta feminisma tēmām. Lielāko daļu tur aizņem LGBT+ literatūra, un dominē tādi virsraksti kā Praida atlants, Transvīrietis ieiet geju bārā, Transdženderisma jautājums, Dzīve kā vienradzim, Kvīrs, Kvīru filmu ceļvedis, Kabatas ceļvedis patriarhijā, Kvīru mītu un leģendu varoņi un tā tālāk, taču zemākajos plauktos ir manāmi arī tādu klasiķu vārdi kā Sūzena Sontāga un Betija Frīdana. Pašā apakšējā stūrī savukārt ir atrodams pats senākais darbs par feminismu – britu filozofes Mērijas Volstonkraftas 1792. gadā izdotā grāmata Sieviešu tiesību pieteikums.Neviļus iedomājos, ko nez izjustu Mērija Volstonkrafta, stāvot pie šī feminisma literatūras klāsta. Vai viņai šķistu, ka viņas feminisma vīzija ir īstenojusies vai vismaz ir ceļā uz to?

Skaidru atbildi uz šo jautājumu iegūt nevar. Vienīgais, ko varam darīt, ir lasīt viņas darbu un spriest par to paši. Šī doma mani motivēja grāmatu iegādāties, un, to lasot, atklājās ne viens vien pārsteigums. Nākamais mans jautājums bija šāds: vai ir kādi mūsdienu autori, kuriem Volstonkraftas rakstītais nešķiet arhaisks un novecojis, bet joprojām aktuāls? Izrādās, ka ir. Un tā es uzzināju par amerikāņu tieslietu vēsturnieci Ēriku Bačioči un iepazinos ar viņas 2021. gadā izdoto grāmatu Sieviešu tiesības. Zaudētās vīzijas atgūšana. Šis raksts tātad būs veltīts abām šīm sievietēm – Mērijai Volstonkraftai un Ērikai Bačioči un viņu spriedumiem par sieviešu tiesībām.

Mērijas Volstonkraftas redzējums

Sākšu ar īsu hronoloģisku pārskatu. Volstonkrafta ir dzimusi 1759. gadā Londonā kā otrais bērns ģimenē un pirmā meita, apkaimē, kur iedzīvotāju galvenā nodarbe bija zīda aušana. Pirms viņa kļuva par autori, Mērija kopā ar savām māsām Everitu, Elīzu un draudzeni Faniju Bladu 1784. gadā nodibināja Ņūkāstlas Zaļo skolu (Newcastle Green), kas bija tā laika disidentu – rakstnieku un reformatoru – intelektuālās kopienas centrs. 1788. gadā Volstonkrafta veica pirmos mēģinājumus nopelnīt naudu ar rakstniecību un sarakstīja romānus Mērija, izdomāts stāsts un Oriģināli stāsti no īstās dzīves. 1790. gadā viņa izdeva pamfletu Cilvēku tiesību pieteikums. Pirmo feminisma grāmatu – Sieviešu tiesību pieteikums Volstonkrafta sarakstīja 1792. gadā 32 gadu vecumā.

Pēc grāmatas sarakstīšanas viņa devās uz Franciju, lai kā kara korespondente ziņotu britiem par revolūcijas norisi. Tolaik viņa arī iepazinās ar savu pirmo mīlestību, amerikāņu uzņēmēju Gilbertu Impleju, ar kuru viņai bija kopīgs bērns – 1794. gadā dzimusī Volstonkraftas draudzenes vārdā nosauktā Fanija. Tajā pašā gadā iznāca viņas darbs Vēsturisks un ētisks franču revolūcijas aizsākuma un attīstības apskats. Ar sava pirmā bērna tēvu Volstonkrafta neapprecējās, un vēlāk šis vīrietis Volstonkraftu un bērnu pameta, kam sekoja viņas pašnāvības mēģinājums, ielecot Temzā no Patnija tilta. Par Volstonkraftas otro mīlestību kļuva britu intelektuālis Viljamss Gudvins. Viņi apprecējās 1797. gadā, Volstonkraftai esot gaidībās, taču tam sekoja traģisks un tam laikam ne rets likteņa pavērsiens – viņa dzemdībās nomira. Šo bērnu, britu filozofes otro meitu, nosauca mātes vārdā, un meitene ir neviens cits kā pasaulslavenā darba Frankenšteins jeb jaunais Prometejs autore Mērija Šellija.[1]

Tagad īsi pievērsīšos filozofes grāmatai Sieviešu tiesību pieteikums. Visupirms jāsaka, ka tā nav viegla literatūra, jo gadsimti ir stipri mainījuši valodas plūdumu. To zina visi, kas lasījuši, piemēram, Džeinu Ostinu vai Gēti. Taču Volstonkraftas izsmalcinātā rakstīšanas maniere un vērīgums teju vai garantē, ka viņas sacīto nebūs viegli pārprast – savu domu viņa skaidro izvērsti un dealizēti. 

Savu darbu Volstonkrafta veltīja Otēnas bīskapam, franču valstsvīram un diplomātam Taleirānam, kurš bija Volstonkraftu iedvesmojis, aģitējot par valsts nodrošinātu, sekulāru bezmaksas izglītību, kas būtu pieejama abiem dzimumiem. Veltījumā viņa raksta:

Manieres un morāle ir tik cieši saistītas, ka bieži tikušas sajauktas; taču, lai gan pirmajai vajadzētu būt tikai otrās dabiskajam atspoguļojumam, tad, kad dažādi cēloņi ir radījuši samākslotas un samaitātas manieres, kas pielīp jau no agra vecuma, tikumība kļūst tikai par tukšu vārdu.[2]

Šī doma filozofes darbā atkārtojas bieži. Volstonkrafta uzskata, ka sieviete var sevi pilnveidot tikai tad, ja viņai nav liegts attīstīt savu prātu ar izglītības palīdzību. Ja sievietei nav skaidrs, kas ir tikums un kāpēc tas ir labs, ja viņai nav skaidrs, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir labas, viņa var tikai atdarināt tikumu un zināšanas, pati paliekot tukša čaula.

Darbā kā dabas likums tiek atzīts vīriešu fiziskais pārākums, taču Volstonkrafta raksta, ka nevajadzētu tāpēc pieņemt tādu pašu izpratni arī garīgajā sfērā: Dievs visiem cilvēkiem ir devis iespēju tiekties pēc labā un saprātīgā. Attiecīgi pasludināt, ka sievietes prāts vai nu vispār nav vērā ņemams, vai nav izkopšanas vērts, nozīmētu reducēt sievieti līdz dzīvnieka līmenim. Pēc Volstonkraftas domām, labā un saprātīgā izkopšana sevī ir nepieciešama ne tikai, lai sieviete spētu sevi pilnveidot, bet arī, lai viņas ieguldījums ģimenē būtu pēc iespējas augstvērtīgāks: sieviete, kura būs attīstījusi savu prātu un izkopusi savu raksturu, būs arī labāka māte un spēs vairāk dot saviem bērniem, nekā gadījumā, ja viņa vienkārši imitēs “pareizo uzvedību”.

Volstonkrafta kritizē Žanu Žaku Ruso un citus vīriešu kārtas autorus, Ruso sekotājus, kuri pieņēma, ka visai sieviešu izglītībai ir jābūt vērstai uz vienu mērķi – izpatikt un pakalpot vīriešiem.[3] Pēc viņas domām, jebkura sieviete, kurai iemācīts tikai izpatikt un pakalpot, drīz vien zaudēs savu pievilcību vīrieša acīs un arī pati kļūs par savu kaislību vergu, ciešot no greizsirdības, intrigošanas un necienīgām rakstura īpašībām. Sievietei ir jātiecas sevi padarīt stipru un cieņpilnu raksturā. Volstonkraftas uzsvars uz sevis pilnveidi – pretstatā ārišķīgajam – nonāk interesantā pretrunā gan ar Ruso, gan viņas piesaukto Džona Gregorija darbu Meitām atstātais tēva mantojums (1808). Viņa raksta:

Viņš iesaka [meitām] kultivēt patiku uz kleitu, jo patika uz kleitu, viņš apgalvo, viņām esot dabiska. Es neesmu spējīga aptvert, ko viņš vai Ruso domā, bieži lietojot šo neskaidro jēdzienu. Ja viņi mums teiktu, ka pirmseksistences stāvoklī dvēselei patika kleita un dvēsele šo tiecību paņēma sev līdzi jaunajā ķermenī, es viņos klausītos ar šķību smaidu, kā bieži daru, kad dzirdu skaļas frāzes par iedzimtu eleganci. – Bet, ja viņš domā vienīgi to, ka garīgo spēju vingrinājumi šo patiku radīs, es nepiekrītu. Tas nav dabiski; šāda patika, tāpat kā mākslīga godkāre vīriešos, rodas no varaskāres.[4]

Volstonkrafta arī raksta par kārdinoši juteklisko sieviešu uzvedību, kas radīta vīriešu apmierināšanai, un dzimumsakariem bez emocionālas piesaistes. Tie, viņasprāt, sievietes novājina, un attiecības, kas kalpo tikai baudas iegūšanai un varas nostiprināšanai, nenāk par labu arī vīriešiem. Sievietēm kļūstot vājākām, zūd arī spēks, kas nepieciešams, lai viņas būtu mātes. Attiecīgi, secina Volstonkrafta, viņas dažkārt rīkojas pretēji saviem instinktiem. Volstonkrafta nosoda mākslīgos abortus, atzīmējot: “Daba pieprasa cieņu itin visā, un tie, kas pārkāpj viņas likumus, reti paliek nesodīti.[5]

Ar šo stāstu par pirmā feminisma darba autori es vēl nenoslēdzu. To turpināšu, pievēršoties pētniecei, kuras zināšanas par Mērijas Volstonkraftas biogrāfiju, viņas domām veltīto literatūru, kā arī par feminismu un jurisprudenci krietni vien pārsniedz manējās, – proti, amerikānietei Ērikai Bačioči.

Ērikas Bačioči pārdomas par Volstonkraftas sieviešu tiesību pamatiem un mērķiem

Feminisma kustība, pēc Bačioči domām, ir veikusi nozīmīgas un nepieciešamas izmaiņas sabiedrībā, taču nav iztikusi arī bez zaudējumiem. Sieviešu tiesību pirmsākumu intelektuālā vēsture parāda, kā filozofiski politiskais vienlīdzīgo pilsoņu tiesību princips ir pārtapis par kaut ko, kas teju ir nonācis pretrunā ar Volstonkraftas Sieviešu tiesību pieteikuma sākotnējo ideju: ka vienlīdzība likuma priekšā un politiskā brīvība nav vis pašmērķi, bet tikai līdzekļi, kas nepieciešami, lai sasniegtu pašus augstākos mērķus – cilvēku kopīgo tiekšanos pēc intelektuālas un morālas izcilības.

Volstonkrafta rakstīja, ka cilvēka attīstību nenosaka ne viņa īpašums vai bagātības pavairošana, ne arī viņa statuss, bet vienīgi viņa tikums. Lai gan, pēc Bačioči domām, britu filozofe labi apzinājās, ka visi cilvēki nevar būt vienlīdz tikumīgi un viedi, tie ir vienlīdz spējīgi tiekties uz šiem mērķiem; cilvēkus Volstonkrafta skatīja kā ar racionālām spējām apveltītas, uz tikumisko attīstību spējīgas būtnes. Bačioči raksta:

Volstonkraftai [..] saprāts nebija mehānistisks vai skaitļojošs. Pretstatā tolaik aizvien populārākajām Dekarta teorijām, intelekts nebija arī kaut kādā veidā atdalīts no ķermeņa, caur kuru tas darbotos. Šie dažādie apgaismības vadošo domātāju uzskati par prātu veicināja ārkārtīgi reduktīvu skatījumu uz cilvēka spējām. Drīzāk, cilvēka prāts nemitīgi meklēja patiesību un tāpēc bija īsteni atvērts visai realitātei – ieskaitot to, kas pārsniedz tikai redzamo. Spriestspējai piemita dotības atvedināt principus no lietu dabas, tiem atstājot nospiedumu prātā caur ķermenisko pieredzi, iegūtajām zināšanām un Dieva apceri. Viņas skatījums bija daudz senāks.[6] 

Volstonkraftas uzskati par prāta dabisko tiecību uz patiesību un labo, kā arī nepieciešamo šīs spējas kultivēšanu liek amerikāņu pētniecei secināt, ka Volstonkrafta būtu piekritusi Cicerona atziņai: tikums ir “pilnībā attīstīts prāts”. Skatījums uz cilvēku kā integrētu būtni, kurā mīt gan kaislības, gan saprāts, gan spēja attīstīt sevī racionālo un tikumīgo, vedina Bačioči vilkt paralēles ar antīkajiem domātājiem – piemēram, Platona kaujas ratu alegoriju no dialoga Faidrs par saprātīgās dvēseles hierarhiju: lai sasniegtu iekšēju kārtību un mieru, kučierim jeb saprātam ir jāvada zirgi – kaislības. Vai, piemēram, Aristotelu, kurš mācīja, ka tikumīgu, pilnīgotu dzīvi nosaka pašsavaldība un dvēseles spēju attīstīšana atbilstoši saprāta principiem. Volstonkraftai, tāpat kā senajiem filozofiem, iekšējā brīvība un prāta brīvība bija rodama spējā valdīt pār sevi.

Lai gan izglītībai, pēc Volstonkraftas ieskatiem, ir ļoti liela nozīme, par svarīgāku viņa tomēr uzskata ģimeni un bērnu audzināšanu. Bērni nav apgūtinājums vai traucēklis, kas stājas ceļā sievietes “īstajam” darbam. Tieši bērni ir viņas īstais darbs. Taču tie var nebūt sievietes vienīgais darbs. Un tie nav tikai viņas darbs. Filozofe uzskata, ka, ja vīrietis ir uzmanīgs un gādīgs tēvs, tas ļoti pozitīvi ietekmē viņa raksturu, spodrinot labākās un vīrišķīgākās kvalitātes. Bačioči norāda, ka šeit britu autore pavisam noteikti nav kļūdījusies: mūsdienu socioloģijas dati apliecina, ka vīrieši, kuri ir vīri un tēvi, ir veiksmīgāki darbā, viņiem ir labāka veselība, viņi retāk lieto apreibinošas vielas un retāk kļūst par likumpārkāpējiem. Un tēviem, kuri vairāk uzmanības pievērš saviem bērniem un viņu mātēm, ir ne tikai laimīgāki bērni, bet arī laimīgākas bērnu mātes.[7] Volstonkrafta, turpinot domu, arī piebilst, ka vīrieši, kuri paši neiesaistās mājas dzīvē, nevar gaidīt, ka to darīs sievietes: “Kamēr vīrieši nesāks pildīt tēva pienākumus, ir veltīgi gaidīt, ka sieviete bērnistabā pavadīs tikpat ilgu laiku, cik vīrietis krogū.[8]

Gudrība un tikums, kā arī to pretstati, pēc britu autores domām, reproduktīvo lomu asimetrijas un no tiem izrietošo ģimenes pienākumu dēļ vīriešos un sievietēs var izpausties dažādi. Lai gan viņa uzsvērti apšaubīja Ruso sekotāju ideju, ka vīriešu dvēseles ir racionālas un sieviešu – drīzāk emocionālas, viņa arī uzskatīja, ka bērna iznēsāšana un zīdīšana sievietēm dāvā “mātes raksturu, piešķirot sievietei dziļu un sirsnīgu pieķeršanos saviem bērniem un arī citiem cilvēkiem”. Attiecīgi vīriešu iesaiste tēva pienākumos veido vīrieša raksturu. Jāpiebilst, ka šis punkts mūsdienu kontekstā ir ļoti aktuāls. Mēs, šķiet, intuitīvi zinām, ka bērnam ir labi augt ar viņa māti (izņemot, protams, ekstrēmus gadījumus) un nevienam bērnam nenovēlētu kļūt par bāreni. Taču, tāpat kā bērnam ir vajadzīga māte, viņam ir vajadzīgs arī tēvs.

Tēva klātbūtne ģimenē ir nepieciešamība, par kuru šobrīd cīnās visa Rietumu pasaule, Latviju ieskaitot. Es uzaugu vidē, kur ģimenes bez tēva bija norma, nevis izņēmums, un diemžēl arī šodien nekas daudz nav mainījies. 2023. gada statistikas dati liecina, ka visizplatītākais ģimenes paveids Latvijā ir vientuļās mātes – 37,3%. Šī situācija vēl asāk iezīmējas, ja ņem vērā visas ģimenes, kurās aug vismaz viens nepilngadīgs bērns, – tad vientuļo māšu ģimenes jau sasniedz 45%.[9] Plaši veikti pētījumi uzrāda, ka tēva neesamība ģimenē atstāj uz bērniem negatīvu iespaidu, ietekmējot gan viņu izglītību, gan alkohola patēriņu, gan kriminālo un seksuālo aktivitāti, kā arī viņu fizisko un emocionālo veselību kopumā.[10] Pagaidām nekas neliecina, ka šī problēma šķistu aktuāla feminisma kustībai Latvijā un citur Rietumos. Apgalvojums, ka bērnam vislabāk ir augt ģimenē ar māti un tēvu, ir kļuvis par kaut ko “strīdīgu”, “heteronormatīvu”, un nereti tiek piesauktas pašas negatīvākās situācijas, lai šo patiesību izaicinātu.

Varbūt tāpēc, ka neesmu augusi pilnā ģimenē, man ir viegli šo patiesību ieraudzīt. Mērijai Volstonkraftai šī mūsdienu problēma neapšaubāmi šķistu ārkārtīgi aktuāla, īpaši ņemot vērā to, ka dzīvojam laikā, kad sievietes ir sasniegušas sākotnēji izvirzītos feminisma mērķus – tādus kā balsstiesības un vienlīdzīga pieeja izglītībai un darba tirgum.

Savā apjomīgajā darbā Bačioči lasītāju ved caur dažādiem feminisma posmiem ASV – sufrāžistu kustības aizsākumiem, industriālās revolūcijas seku raisītajām debatēm par abstraktām tiesībām un konkrētiem pienākumiem, dzimumlomu stereotipiem, vienlīdzīgu pilsoņtiesību statusu, seksuālo asimetriju ASV likumos un vēl daudz ko citu.

Sufražistu parāde Ņujorkā 1912. g., Avots: http://loc.gov/pictures/resource/cph.3g05585/

Apzinoties, ka visu ietilpināt šeit nekādi nav iespējams, raksta atlikušajai daļai es izraudzījos smagu un sāpīgu tēmu – mākslīgos abortus. Gan tāpēc, ka tā joprojām ir asu diskusiju priekšmets, gan arī tāpēc, ka šajā gadījumā – ja ņemam vērā Volstonkraftas rakstīto un arī visu tā saukto pirmā viļņa feminismu – feministes savu pozīciju ir mainījušas par 180 grādiem. 

Mākslīgo abortu jautājums feminisma kustības vēsturē

Bačioči norāda, ka sievietes ir mēģinājušas kontrolēt savu auglību visos laikos, taču šīs vēlmes spēks, kā arī tās īstenošanas līdzekļi ir bijuši atšķirīgi un veidojušies atkarībā no dažādiem  faktoriem: vides un ekonomiskajiem apstākļiem, sabiedrības paražām, reliģiskās pārliecības, kā arī dažādām tehnoloģiskām iespējām. Jaundzimušā nogalināšana, kā arī atbrīvošanās no nevēlamiem un bieži vien tieši sieviešu dzimuma bērniem senajā pasaulē bija likumīga, taču, kristietībai Rietumos pamazām izplatoties, pakāpeniski tika aizliegta.[11] Lai gan bērnu nogalināšana bija sodāma, tā netika izskausta pavisam, īpaši nabadzīgākos reģionos. 17. gadsimta filozofs Tomass Hobss uzskatīja, ka pretošanās šim aizliegumam ir pamatota; pēc viņa domām, dabiskajā stāvoklī sieviešu vienlīdzība ar vīriešiem centienos pašsaglabāties paģērē, ka sievietēm ir jābūt pilnīgai varai pār saviem bērniem.[12] Taču citi apgaismības domātāji, kā Džons Loks un vēlāk Džons Stjuarts Mills, rakstīja par dabiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem, kādi ir vecākiem pret bērniem, kurus viņi laiduši pasaulē.

Līdz 19. gadsimtam ķirurģiskā aborta metodes bija pārāk bīstamas, lai aborti būtu legāli. 1857. gadā Amerikas Medicīnas asociācija mākslīgo abortu nosauca par “nepamatotu cilvēka dzīvības iznīcināšanu. Līdz pat 20. gadsimta vidum sieviešu tiesību aizstāvji iestājās gan pret jaundzimušo nogalināšanu, gan arī pret mākslīgajiem abortiem, bieži vien runājot par tiem vienlaikus, kā arī nereti iebilda pret kontracepciju. Taču, zinātnei attīstoties, ASV likumdevēji sāka pievērst uzmanību mākslīgo abortu praksei un tos atļāva gadījumos, kad ir apdraudēta mātes dzīvība.

Uzskati par kontracepciju 20. gadsimta sākumā sāka mainīties. Kā atslēgas figūru šajā procesā Bačioči min feministi Margaritu Sengeri (Margaret Sanger), kura, iedvesmojoties no “brīvās mīlestības” un eigēnikas kustībām, kļuva par dzimstības ierobežošanas aizstāvi, atverot pirmo šim mērķim paredzēto klīniku ASV. Šī klīnika ir priekštece mūsdienās labi zināmajai amerikāņu organizācijai ar nosaukumu Planned Parenthood (“ģimenes plānošana”).

Klīnikas darbības sākumā tās klienti lielākoties nāca no turīgajiem sabiedrības slāņiem, taču par dzimstības kontroles celmlaužu galveno mērķklientūru kļuva cilvēki, kas bija vai nu nabadzīgi, vai kā citādi nespējīgi, vai “defektīvi” – tieši viņus aicināja lietot šos medikamentus. Sengere pati uzskatīja, ka viņas mērķis ir cīnīties ar “pārapdzīvotības postu” – īpaši ar bezatbildīgajiem “vairošanās piekopējiem” (breeders) gan ASV, gan tehnoloģiski mazāk attīstītajās pasaules daļās.

Volstonkrafta par lielu sieviešu nelaimju cēloni uzskatīja netikumīgu vīriešu nespēju būt šķīstiem, turpretī Sengere vainoja sieviešu auglību. 1920. gadā viņa rakstīja:

Tāpat kā sieviete neapzināti un nezināšanas dēļ ir izraisījusi sociālo katastrofu, tāpat arī viņai apzināti un zinoši šī katastrofa ir jānovērš un jārada jauna un labāka kārtība. Tas ir viņas uzdevums. No tā nevar izvairīties ar attaisnojumiem un to nevar deleģēt kādam citam.[13] Bačioči šajā sakarā izdara nozīmīgu secinājumu: kontracepcija tika pasludināta par sievietes pienākumu vēl ilgi, pirms to saprata kā viņas tiesības.

Tālāk sekoja arī piespiedu metodes. Eigēnikai kļūstot par valsts oficiālo politiku, laikā no 1927.–1960. gadam ar Augstākās Tiesas atļauju piespiedu kārtā sterilizēja vairāk kā 60 000 amerikāņu. 1950. gadā Sengere saņēma ziedojumu 2 miljonu dolāru apmērā hormonālās kontracepcijas izstrādei un 1960. gadā, pēc medicīniskiem izmēģinājumiem ar neinformētiem un savu piekrišanu nesniegušiem psihiatrisko klīniku pacientiem Puertoriko un Haiti, hormonālās kontracepcijas tabletes tika apstiprinātas lietošanai ASV.

Lai gan Sengere iestājās par kontracepciju, viņa neiestājās par mākslīgo abortu. Uz viņas klīnikas pavadzīmēm bija rakstīts “Nenogalini, neatņem dzīvību, bet novērs.” Viens no Sengeres kampaņas izdošanās cēloņiem bija viņas arguments, ka kontracepcija ļauj izmisušām sievietēm izvairīties no bīstamiem un nelegāliem abortiem. Klīnikas brošūra vēstīja: “Aborts iznīcina mazuļa dzīvību, kad tā jau sākusies. Tas ir bīstams tavai dzīvībai un veselībai.[14] Neskatoties uz to, kontracepcijas projekts pusgadsimta laikā kļuva par “abortu pēc pieprasījuma”, feminisma kustībai pilnībā pieņemot ideju par abortu ne tikai kā par medicīnisku procedūru, kas pielietojama gadījumā, ja apdraudēta grūtnieces dzīvība, bet arī kā par sieviešu brīvības un vienlīdzības obligātu priekšnosacījumu.

Sengeres ietekmētā populācijas kontroles kustība aģitēja gan par kontracepciju, gan sterilizāciju, uzskatot, ka profilaktiski pasākumi palīdzēs novērst pārapdzīvotības draudus. Tomēr notika kas negaidīts: bažas no pārapdzīvotības un mākslīgā aborta bīstamības bija galvenie cēloņi hormonālās kontracepcijas tablešu radīšanai, taču plašais tablešu lietojums izraisīja milzīgas izmaiņas seksuālajā uzvedībā. Dramatiski pieauga seksuālā aktivitāte gan laulībā, gan ārpus tās. Līdz ar dzimumsakaru palielināšanos ārpus laulības pieauga arī dzimstības rādītāji neprecētām sievietēm, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc aborta. Izrādījās, ka jaunais kontracepcijas līdzeklis ir solījis vairāk, nekā spēj dot, un neviena kontracepcijas metode (izņemot atturēšanos) nav 100% efektīva.

Tādējādi, lai gan populācijas kontroles kustība darbojās pēc pieņēmuma, ka kontracepcija mākslīgos abortus novērsīs, 1960. un 1970. gados kustība mainīja taktiku. Pols Ērlihs grāmatā Populācijas sprādziens 1968. gadā rakstīja, ka abortam ir jābūt ļoti efektīvam ierocim cīņā pret pārapdzīvotību un tas atbrīvos cilvēci no seksuālas apspiešanas.[15] Viena no agrīnajām aborta aizstāvības rokasgrāmatām vēstīja: “Populācijas eksplozija liek mums pieņemt visus iespējamos mērus cīņā par pieauguma tempu iegrožošanu un tādējādi (..), tā kā ar kontracepciju nepietiek, lai samazinātu auglību līdz līdzsvarota pieauguma punktam, mums ir jāatļauj visi brīvprātīgie dzimstības ierobežošanas veidi, ieskaitot abortu.[16] 

Hormonālās kontracepcijas pieejamība deva sievietēm pārliecību, ka līdz ar savas auglības kontroli viņas varēs gūt labākus panākumus izglītībā un darbā. Tas arī daļēji piepildījās, taču lielākās ieguvējas bija sievietes, kuras jau piederēja izglītotajai elitei. Sievietes, kurām nebija finansiālu līdzekļu iegūt labu izglītību un kuras nevarēja cerēt uz labi apmaksātu darbu, šajā revolūcijā bija “zaudētājas”. Tā kā tagad bērni daudz biežāk dzima ārpus laulības, paaugstinājās nabadzības līmenis sieviešu vidū. Šī tendence sāka iezīmēties 1970. gados, un tā nav vājinājusies arī šodien.

1966. gadā izdotajā ietekmīgajā monogrāfijā Aborts tā laika populācijas kontroles kustības līderis Lorenss Leiders (Lawrence Lader) rakstīja: “Pilnīga aborta legalizācija ir vienīgā taisnīgā un neizbēgamā atbilde sieviešu brīvības meklējumiem. Visi pārējie risinājumi ir kompromisi.[17] Pēc Leidera domām, aborts ļautu sievietēm izbaudīt dzimumattiecības ar tādu pašu brīvību, kā to dara vīrieši, kā arī ļautu viņām strādāt tikpat intensīvi kā vīriešiem. Par aborta lietderīgumu viņam tā arī neizdevās pārliecināt Sengeri, bet izdevās pārliecināt jauno feminisma kustības līderi – personu, ar kuru saista otrā feminisma viļņa sākumu, Betiju Frīdanu (Betty Friedan).

ASV “Nacionālās sieviešu organizācijas” (National Organization of Women) sanāksmē pēc asām debatēm un dažu tās biedru atkāpšanās Frīdenai izdevās panākt, ka šī organizācija kļuva par pirmo sieviešu organizāciju, kas atbalsta mākslīgos abortus. Lai gan Frīdenas pārliecību par abortu legalizāciju stiprināja Leidera uzskati, viņu argumentācija šajā jautājumā atšķīrās: Leidera galvenais mērķis bija novērst pārapdzīvotību un ļaut vīriešu ārstiem legāli veikt abortus, bet Frīdenai – sieviešu tiesības kontrolēt savu reprodukciju kā autonomijas un cieņas pamatu.

Daudzas desmitgades vēlāk Frīdena, kura bija atbildīga par izveidoto savienību starp aborta aizstāvjiem un sieviešu tiesību kustību, savos 2000. gadā publicētajos memuāros rakstīja: “Ideoloģiski es nekad nebiju par abortu. Mātišķība man ir vērtība, un pat šodien aborts man tāda nav… Bet šo jautājumu vajadzēja konfrontēt. Sieviešu vienlīdzība nevarēja pastāvēt bez iespējas kontrolēt reproduktīvos procesus. [..] Man izvēles tiesības nekad primāri nav bijušas iespēja izvēlēties abortu, bet gan iespēja izvēlēties būt mātei.”[18]

“Brīvprātīgā mātišķība”, kura senāk izrietēja no periodiskas seksuālas atturības, pārim kopīgi apzinoties dzimumdzīves reproduktīvo potenciālu un jo īpaši sievietes disproporcionālo lomu tajā, Frīdenai un viņas jaunajai otrā viļņa sieviešu kustībai pārtapa par kaut ko pavisam citu. Iespēja izvēlēties kļūt par māti vairs nenozīmēja izvēlēties, kad iesaistīties aktā, kurš tevi par tādu var padarīt. Tagad tas nozīmēja izvēlēties iznīcināt vai neiznīcināt dzīvību, kas tevī attīstās. Bačioči šo feminisma programmas maiņu rezumē vienā teikumā: “Sākotnējais princips meklēja veidu, kā pasargāt no šī “riebīgā” likteņa; jaunā, transformētā vīzija ķērās šim liktenim pie ragiem.[19]

20. gadsimta otrajā pusē sieviešu kustība atteicās no sava mantojuma un pieņēma mūsdienīgi pragmatiskās prasības, “brīvprātīgo mātišķību” apgriežot ar kājām gaisā. Lai gan, atbalsojot Volstonkraftu un citas 19. gadsimta sieviešu tiesību aizstāves, tolaik sacīja, ka iespēja kontrolēt savu ķermeni ir personiskas un politiskas tiesības, modernās feministes atteicās no savu priekšgājēju prasības pēc pašsavaldības un seksuālās integritātes kā īstas vienlīdzības un laimes priekšnosacījuma. Volstonkrafta tiesības balstīja pienākumos. Viņas skatījumā arguments, ka mātei ir “tiesības” iznīcināt ieņemto bērnu, ir filozofiski nepārliecinošs. Sieviešu tiesības, viņasprāt, nozīmēja sniegt bērnam pēc iespējas labāku aprūpi, kas savukārt izrietēja no vīriešu spējas uzņemties atbildību gan par sievieti, gan bērnu. Gandrīz gadsimtu pēc Volstonkraftas Sieviešu tiesību pieteikuma iznākšanas rakstniece un sufrāžiste Matija Brinkerhofa 1869. gadā rakstīja: “Kad cilvēks zog, lai remdētu izsalkumu, mēs varam droši secināt, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību. Tātad, kad sieviete iznīcina viņas nedzimušā bērna dzīvību, tas pierāda, ka vai nu izglītība, vai apstākļi viņai ir ļoti nodarījuši pāri.[..] Bet jautājums ir, kā mēs varam šo dzīvības un veselības postīšanu novērst? [..] Ar īstenu izglītību un sievietes neatkarību.[20]

Fakts, ka gadsimtu pēc tam, kad sievietes, kurām tagad ir gan balsstiesības, gan lielākas iespējas gūt izglītību, gan citas privilēģijas, uzskata par nepieciešamu aizstāvēt mākslīgo abortu, pēc Bačioči domām, nozīmē, ka sieviešu tiesību kustība nav sasniegusi tos mērķus, uz kuriem cerēja šīs kustības aizsācējas, un ka pati kustība, iespējams, ir attīstījusies nepareizā virzienā. Volstonkrafta un viņas pēcteces apzinājās, ka grūtniecība ne vienmēr ir gaidīta sievietes dzīvē, taču šie apstākļi negaidīto grūtniecību nepadarīja par “piespiedu grūtniecību” vai “piespiedu mātišķību”. Tie ir apzīmējumi, kurus lietoja 1970. gadu aborta aizstāvji. “Piespiedu mātišķība” 19. gadsimta izpratnē varbūt būtu piespiedu vai negribētu dzimumsakaru rezultāts, taču ne topošais bērns, kuram pienācās rūpes neatkarīgi no apstākļiem viņa radīšanas brīdī. Tā kā dzimumsakariem ir potenciāls radīt jaunu būtni, kura attīstīsies sievietes ķermenī, sievietēm ir jābūt tiesībām pieprasīt, lai vīrieši, kuriem bija lielāka gan fiziskā, gan legālā vara, savalda savas seksuālās kaislības, tā ka brīvprātīgā sievietes izvēle kļūt par māti var notikt tad, kad viņa to vēlas.

Bačioči trāpīgi atzīmē, ka agrīnās sieviešu tiesību aizstāves saprata patiesību, kuru pat pēc sirdi plosošajiem #MeToo stāstiem nepamana lielākā daļa mūsdienu feministu. Ja seksuāli agresīvi vīrieši jau sākumā sliecas pieņemt, ka seksuālie sakari notiks, viņu pārliecība tikai pieaug, ja seksa sekas ir viegli pieejams aborts. Kontracepcija kopā ar pieejamu abortu seksuālās uzvedības “spēļu laukumu” vēl vairāk atbrīvo vīriešu vēlmēm, padarot viņu seksuālo apmierinājumu par prioritāti un ignorējot dzimumsakaru asimetriskās sekas. Volstonkraftai vīriešu nesavaldība bija viens no nelaimju cēloņiem. Attiecīgi, viegla aborta pieejamība, pēc viņas un citu 19. gadsimta sieviešu tiesību aizstāvju domām, situāciju tikai pasliktinātu. Sieviete spēj pa īstam kontrolēt savu ķermeni tikai tad, ja viņa pati izvēlas, kad un ar ko iesaistīties dzimumsakaros. 

Neskatoties uz to, ka jau vairākus gadu desmitus ir pieejama kontracepcija un legāli aborti, seksuālā asimetrija nekur nav pazudusi. Kā raksta kāda mūsdienu juriste:

Trivializējot seksuālā riska asimetriju – cildinot [hormonālo] tableti kā lielo vienlīdzības nesēju un skatot mākslīgo abortu kā privilēģiju –, pašreizējā paradigma sieviešu dzīvēs rada sava veida kognitīvo disonansi. Lozungi apgalvo, ka sievietes ir brīvas, bet viņas vienalga cieš no nelabuma gaidību laikā, asiņo abortos un zaudē savu libido, kad lieto hormonālās tabletes. (..)

Sekss ir sarežģīta sfēra. Vīrieši un sievietes, kuri nevēlas bērnus, izvēlas iesaistīties dzimumsakaros dažādu iemeslu dēļ. (..) Izšķiroša atšķirība slēpjas tajā, ka tad, kad sievietes izvēlas intīmu tuvību, viņas izvēlas kaut ko fundamentāli atšķirīgu no tā, ko izvēlas vīrieši, kad viņi izvēlas intīmu tuvību. Sievietes izvēlas kaut ko, kas, par spīti jebkādiem cerētiem ieguvumiem, daudz lielākā mērā spēj nodarīt pāri ķermenim. Vīrieši un sievietes dzimumsakaros nav vienlīdzīgi, jo sievietēm intīmo tuvību iekrāso kaut kas cits – bioloģiska atšķirība, kurai ir arī ziedošanās dimensija.[21]

Ja pieņemam, ka mākslīgais aborts ir attaisnojams gadījumos, kad grūtniecība apdraud mātes dzīvību vai izvarošanas gadījumā, arī tas var radīt sarežģījumus: ārsti var pieļaut kļūdas un otrajā gadījumā sievetei ir jāpierāda, ka viņa bija izvarota. Taču no visiem mākslīgi veiktajiem abortiem šo iemeslu dēļ pieprasīto abortu skaits ir niecīgs. Latvijā veiktos pētījumos secināts, ka visbiežāk abortu veic sievietes, kuras ir stabilās attiecībās un kurām ir vismaz vidējā izglītība.[22] Ārvalstu pētījumos kā visbiežāk minētie aborta iemesli minētas finansiālas problēmas, neatbilstošs brīdis grūtniecībai, nesaskaņas ar partneri un citi.[23]

Bačioči aicina lasītāju atvērt acis un ieraudzīt reālo situāciju: kad mēs gan no kultūras, gan legālā skatpunkta noniecinām embriju jeb augli (lai gan tas, par spīti mazajam izmēram un formai, ir tāds pats unikāls cilvēks kā ikviens no mums) un izturamies pret to kā pret kaut ko svešu, nepiederīgu, necilvēcisku vai parazītisku, mēs vienlaikus noniecinām arī pašu grūtniecības stāvokli un grūtnieci.

Ja grūtniecību turpinās pielīdzināt triviālai dzīvesveida izvēlei vai medicīniskajam stāvoklim, vai, vēl sliktāk, invaliditātei, grūtnieces nekad neiegūs to kultūrcieņu un taisnīgu attieksmi, kas viņām pienākas. Viņu apstiprinošo “izvēli” vai brīvprātīgu “piekrišanu” turpināt grūtniecību uzskatīs par līdzīgu cita veida izvēlēm. Par atskaites punktu attiecīgi ņems pašreizējo tirgus mērauklu – privātu piekrišanu nest slogu, kuru jānes tikai sievietei pašai, un labumu, par ko prieks būs tikai viņai pašai. Parasti mēs par bērniem un viņu attīstības vajadzībām nedomājam kā par izvēlēm, kurām mums ir jāpiekrīt, un neuzskatām cilvēkus par privāto labumu, kuru varam izvēlēties baudīt. Drīzāk, kā raksta Bačioči: “…cilvēki ir apveltīti ar noteiktu, neatraujamu cieņu, kuru nevar, pat nedrīkst aplūkot caur izmaksu un ieguvumu prizmu un kuru nedrīkst eksistenciāli apliecināt caur kāda cita izvēli.[24]

Neatkarīgi no tā, vai jūs piekrītat Volstonkraftai un Bačioči vai ne, viņu darbs liecina, ka feminisma kustība ir mainījusies un ne visas tajā notikušās izmaiņas ir labas. Aplūkojot dažādas feminismam veltītas mājaslapas, tur lasāmi raksti ne tikai par “menstruālo nabadzību” un vardarbību pret sievietēm, bet arī par aborta pieejamību mājās, dzimti iekļaujošas valodas kā vienlīdzības priekšnosacījumu, dažādiem seksisma veidiem (tradicionālais, modernais un jaunais), balto patriarhātu, mizogīniju kvīru komūnās un mikroagresijām. Mūsdienu meinstrīma feminisma utopiskais redzējums skata cilvēkus kā neatkarīgus indivīdus, kuri atrodas ceļā uz “absolūtu vienlīdzību” un brīvību. Vienīgās robežas nosprauž piekrišana, kā arī visa, tostarp cita cilvēka tiesību uz dzīvību, padarīšana par izvēli. Šāds feminisms ne tikai ir tālu no patiesības, bet arī aizmirst par tiem pienākumiem, kas mums ir gan pašiem pret sevi, gan arī pret neaizsargātāko sabiedrības grupu – bērniem.

Ērika Bačioči vēsta, ka viņas grāmatas mērķis ir atsegt feminisma kustības mantojumu, ceļot gaismā tajā atrodamo viedumu, kurš gadu gaitā ir vai nu ticis uzskatīts par mazsvarīgu, vai pat pavisam aizmirsts. Autentiska brīvība un vienlīdzība joprojām ir aktuāli jautājumi feminismā, taču Bačioči un viņas priekštece Mērija Volstonkrafta pauž, ka bez atbilstošiem apstākļiem, kas nepieciešami brīvības un vienlīdzības sasniegšanai, un bez spējas saskatīt to patieso nolūku, tās var aizvest no dzīves atrautās abstrakcijās, izolācijā, neuzticībā un postā. Ir sfēras, kurās dzimumi nav vienādi un līdz ar to nevar būt vienlīdzīgi. Izlikties, ka tā nav, nozīmē kaitēt. Mēriju un Ēriku vieno pārliecība, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi savā spējā tiekties uz saprātīgo, patieso un labo.



[1] Mary Wollstonecraft, A Vindication of the Rights of Woman, Penguin Books, London, 1792. Republished 2004, p. viii.

[2] Ibid., p. 4.

[3] Ibid., p. 38.

[4] Ibid., p. 39.

[5] Ibid., p. 173.

[6] Erika Bachiochi, The Rights of Women. Reclaiming a Lost Vision, Notre Dame, Indiana: University of Notre Dame Press, 2021, p. 28.

[7] Ibid., p. 41.

[8] Ibid., p. 42.

[9] https://lvportals.lv/skaidrojumi/359544-izplatitakais-gimenes-tips-latvija-vientulas-mates-gimene-2024

[10] https://fathers.com/the-consequences-of-fatherlessness/

[11] Erika Bachiochi, op. cit., p. 201.

[12] Thomas Hobbes, Leviathan (1651), Hackett: Indianapolis, 1994, pp. 128–130.

[13] Erika Bachiochi, op. cit., p. 203.

[14] Ibid., p. 205.

[15] Paul Ehlich, The Population Bomb, Balantine Books, 1968, p. 141.

[16] Mary Ziegler, “The Framing of a Right to Choose”, Speaker and Debater’s Handbook, NARAL, 1972, p. 314.

[17] Lawrence Lader, Abortion, Indianapolis: Bobbs-Merill, 1966, p. 169.

[18] Betty Friedan, Life So Far: A Memoir, NewYork: Simon & Schuster, 2006, p. 200.

[19] Erika Bachiochi, op. cit., p. 213.

[20] Mattie H. Brinkerhoff, “Women and Motherhood”, The Revolution, September 2, 1869, p. 138.

[21] Shari Motro, “The Price of Pleasure”, Northwestern University Law Review, 104, no. 3, 2010.

[22] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/petijums-biezak-sieviete-kas-veic-abortu-ir-stabilas-partnerattiecibas.a66297/

[23] https://www.verywellhealth.com/reasons-for-abortion-906589

[24] Erika Bachiochi, op. cit., p. 291.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: